Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

Jau agrā rītā Amedeo bija devies prom no majām, pienācīgi atvadoties no vecākiem un tā dēvētajiem draugiem. Svinīga izvadīšana iepriekšējā vakarā, veiksmes vēlēšana, tas viss atgādināja bēres, kurās parasti viens Amedeo bija priecīgs par gara laimīgo dzīves turpinājumu, kamēr visi apkārt skaļi elsoja un vaimanāja, asarām skalojot zemi un sejas kā nebeidzamiem plūdiem.
Lai diena nepaietu tikai fiziski dodoties uz priekšu vīrietis veda interesantas sarunas ar gariem un gāja kājām, zirgam un fēniksam pavadot viņu kā labiem parastas pastaigas biedriem pienākas. Mirkli pirms sāka līt, Amedeo izvilka mēteli ar kapuci no somas un sēdās melnes mugurā, lai auļos un dažu minūšu laikā nonāktu templī. Atstājis zirgu lapu pavēnī, kur tam nepilēja virsū tik daudz lietus, vīrietis devās pie aizvērtajām tempļa durvīm un pieklauvēja. Nevarēja jau svētā vietā nesties iekšā, lai cik svarīgs būtu uzdevums un pieteikšanās tā pildīšanā.

Lanidurs. Karotājs.
Tas viņš bija. Un viņš bija izlēmis atsaukties grāfiens aicinājumam.

No ziemeļiem, Rietumrhuīnu kalniem uz Seibelkrāki lidoja grifs ar jātnieku mugurā. Jātnieks turēja virs sejas tumšu kapuci, uz muguras viņam bija loks un bultas.
Viņš lidoja tieši uz saules templi un piezemējās netalu no tempļa.

Kāds te bija atstajis zirgu, bet jātnieks negribēja, lai viņa grifa spārni un spalva samirkst, tāpēc izlēma ievest templī.
"Seko man, Fluss. Bet templi piegānīt pat nedomā." viņš klusi noteica un veda pie tempļa durvīm.

Jātnieks gan nedomāja klauvēt un gaidīt, kad durvis atvērs.
"Sveicināti..." viņs klusi noteica un pagrūda durvis. "Atvainojiet..." un veda grifu iekša.

Zālē skanēja jātnieka soļu atbalss un aiz sevis viņš atstāja ūdens pēdas. Grifs viņam sekoja un vēl pie durvīm nopurinājās un izvēdija spārnus, radot nelielu lietu.
Jātnieks paskatijās apkārt un ieraudzīja priesterieni.
"Mana cieņa, svētītā." viņa balss bija klusa. "Mans vārds ir Lanidurs."
Lanidurs novilka kapuci, atklājot savus garos, sudrabainos matus un viegli pielieca galvu.

Novērojis kā kāds tikko ieradies vīrietis paiet Amedeo garām kā neesošam, un droši dodas iekšā, arī viņš pats devās iekšā, pirms tam novilcis mēteli un nodevis to fēnisksa ķetnu gādībā, nolēmis, ka tagad atbildi gaidīt būtu bezjēdzīgi. Piegājis pie vietas, kur stāvēja jaunā sieviete, Amedeo paklanījās Saules tempļa priesterienes priekšā ar dziļu cieņu:
"Amedeo Fra sveicina Jūs augstākā žēlsirdības dvēsele un lūguma vadīts nodod sveicienus Jums arī no Tāssaules."

Enlils soļoja rāmiem mierīgiem soļiem pa nu jau slapjajiem brugakmeņiem. Apkārt valdīja vētra debesu dievs un Gaisa dieviete kopīgiem spēkiem šķistīja debesis debesis. Apkārt liesmoja zibeņi un vējš plandīja plato melno apmetni un meta sejā vēsās lietus lāses.
Jā Enlils bija laimīgs, šodien valdīja viņa stihija. Visā savā burvībā brīva un neapvaldīta. Katrs pērkona dārds iesvēla viņa sirdī jaunu liesmu. Gluži kā kalēja plēšas iesveļ dzīvību kvēlojošjām oglēm. Šīs neapvaldītās liesmas varēja redzēt elementālista acīs. Tās bija zilas un biedājoši caururbjošas it kā aiz acīm slēptos kaut kas mežonīgs un neapvaldāms.
Šis minējums nebija tālu ņemts dziļi apziņas dzīlēs kāds bija sācis mosties. Senais Enlila ienaidnieks un sabiedrotais Gaisa dēmons, tas bija sajutis stihiju no kuras pats bija dzimis un nu smēlās tajā spēku.
Drīz caur miglaino lietus priekškaru Enlils ieraudzīja plašās Tempļa durvis, durvis kuras viņš cienīja vairāk par visu, tās veda pie ģimens. Vienīgās kāda viņam bijusi.
Ienācis templī viņš uzlūkoja kareivi un vīru, kas varētu būt rituālists ja spriež pēc viņa apgērba, neveltījis viņiem vairāk par skatienu viņš devās pie Priesterienes. Enlils zemu nolieca galvu viņas priekšā, tikai retais no viņa izpelnījās šādu padevības zīmi.
Esi sveicināta Saules priesterien, lai gan mani spēki ir tava vīra aizgādībā es esmu tavā rīcībā. Es nāku pēc aicinājuma, ko Templis ir skandējis.
Vēlreiz dziļi paklanījies Enlils atkāpās Tempļa priekštelpas tālākajā stūrī un noslēpās ēnās.
Caur atvērto logu telpā ielaidās piekūns un nosēdās Enlilam uz pleca.
Tagad viņš gaidīja.

Uzmetusi apmetņa kapuci galvā, Annea skriešus devās uz tempļa pusi, tomēr tas nelīdzēja - lietusgāze bija tik gana pamatīga, lai zemes virskārta pārvērstos dubļos un sandalēs tērptās kājas kļūtu netīras. Visbeidzot sasniegusi tempļa durvis, viņa pirms iekšā iešanas noliecās, lai ar apmetņa malu noslaucītu dubļainās kājas. Kad vairums bija apslaucīts, viņa rezultātu atzina par labu esam, iztaisnojās un droši vēra vaļā durvis, lai pēc dažiem soļiem jau salīktu paklanīšanās pozā. ceļi šķiet paši saļima, bet trenēta uz šādām kustībām, viņa mirkli izturējusi pozu piecēlās.

Aurinko... Ceļi šķiet paši saļima, bet trenēta uz šādām kustībām, viņa mirkli izturējusi pozu piecēlās. Balsī jautās neviltota cieņa, jo Saules priesteriene - jebkurā pilsētā tā bija augsti godājama persona, īpaši viņa cienīja šo priesterieni tās jauno gadu dēļ, turklāt - Saule bija Annea tuvākais dievs. Kā gan viņa spētu necienīt viņu? Iztaisnojusies viņa tikai nupat pamanīja, ka kāds jau šeit stādās priekšā. Šis Lanidurs neizskatījās pēc diez cik svarīgas personas, turklāt pavisam noteikti nepiederēja tempļa cilvēkiem, tomēr nevēloties būt rupja, Annea viegli paklanījās arī viņam.

UPD: Un tad pagriezusies, Anneas acis iepletās kā divas apakštasītes. Tiklīdz Amadeo bija stādījies priekšā priesterienei, viņa dziļi un eleganti (tomēr atceroties, ka izrādīt vīrietim vairāk cieņu kā priesterienei būtu nepiedienīgi) paklanījās. Amadeo... Viņš nepazinu Anneu, protams, ka nepazina. Bet viņa šo daiļo vīrieti, kuru tik viegli sajaukt ar priesteri, pazina. Protams, pazina. Kurš gan no rituālistiem, kas mācījušies Templī nezināja par šo lielisko, apdāvināto un talantīgo Amadeo Fra, kur turklāt bija tik daiļš no vaiga kā pati saule? Visu manu cieņu, es atvainojos. Vai tas maz bija pieklājīgi tik kaismīgi klanīties svešam vīrietim, kurš nav ne priekšā stādīts, ne kā? Man liels gods jūs šeit redzēt, nudien - cik lieliska sakritība!

Sieviete, kas paklanijās prieterienei, paklanijāš arī viņai.
Lanidurs tāpēc uzlūkoja viņu ar savu ciešo skatienu, tumšzaļajām acīm grimstot pustumā.
Vai viņu sauca Aurinko?
Viņš neklanijās viņai, tāpat kā nevienam.
Lanidurs pielieca galvu viņas priekšā, tāpat kā to darīja priesterienes priekšā, tad atkāpās nostāk pie sava grifa un paveda viņu nostāk no durvīm.

Udrins bija palicis tuvākajā ciematā pa nakti un no rīta piestūķējis sevi ar ēdienu, viņš paņēma sev vēl līdzi. Pa ceļam, karotājs bija piestājis, lai paēstu, bet tad sākās vētra. Caur savu ķiveri nolūkojies uz debesīm, Udrins neapmierināti noburkšķēja.
-Urgh!-
Savācis savas mantas, karotājs turpināja ceļu pa briesmīgo laiku līdz nonāca pie tempļa, viss izmircis , bet spēka pilns. Nopētījis visu templi, Udrins devās iekšā templī, kur atrada jau vairākus cilvēkus uz vietas, kā arī pata priesteriene. Nostājies netālu no pārējiem Udrins tik izteica vienu vārdu.
-Udrins..-
Kad vārds tika izteikts, karotājs caur ķiveri nopētīja visus klātesošos.

Amedeo aiz laipnības maskas noslēpa smaidu, kurš lauztin lauzās uz āru, brīdī, kad Annea stādijās priekšā un pieklājīgi palocījās meitenei.
"Ak, nē. Viss gods pienākas Jums cienītā Annea! Un visa mana pateicība Saulei un Mēnesim par šo sakritību." viņš runāja ar cieņu lūkojoties Anneas acīs, viegli pieliecis galvu.
Viņa skatiens kā vienmēr bija fokusēts kā atrodoties starp divām pasaulēm un gari stāstīja viņam to, ko par Anneu, tieši tādu pašu rituālisti, kā viņš, Amedeo vajadzētu zināt, bet tie bija sīkumi (gari neatklātu visu uzreiz); viņas vārds, piemēram.

Pat pēc vairākiem gadiem Aurinko nebija pieradusi pie šādas cieņas, it īpaši no vecākiem ļaudīm, - iedegušajos vaigos iesitās kautrs sārtums (Nimglārā mēdza teikt, ka tas liecinot par cilvēka plašo sirdi), un viņa pakniksēja katram atnākušajam, zvārgulīšiem izgaišinot negaisa radīto, drūmo un miklo noskaņu.
It īpaši vēlīgs smaids tika veltīts vīram, kas pieminējas viņas vīru, Mēness priesteri Kuu. -Paldies, paldies, bet templis nav tas, kas jūs aicinājis, mans kungs, tā ir mūsu dārgā grāfiene, lai Saule sargā viņas dvēseli!
Priesteriene uz mirkli pieklusa, ar zaļo skatienu novērtēja katru cenzoni, kāda ievesto grifu ieskaitot, un grūši nopūtās.
-Grāfiene pirms nepilnas stundas atsūtīja ziņu no pils, kas vēstīja par viņas drīzu ierašanos, taču laikam jau negaiss viņu aizturējis. viņas smalkā, gaišā balss itin viegli nozuda apkārtējā ņurdoņā un savstarpējas uzmanības apliecinājos, - tai piemita savāds tonis, kas lika aizdomāties par to, vai jaunā meitene runā ar pati ar sevi vai dieviem, vai klātesošajiem.

-Varbūt varu piedāvāt jums ko ēdamu, cienījamie viesi? Vīnu, skaidru strauta ūdeni? viņa apvaicājās. -Vēlaties, izrādīšu jums mūsu templi, dievu zāli? Kuu jau man teica,- "Aurinko, šovakar būs vētra", bet neklausījos un saklāju jums un grāfienei galdu dārzā!
Un tad, kā zibens ķerta, viņa salecās un piešāva plaukstu priekšā mutei.
-Dārzs! Es pavisam aizmirsu! Viss būs izmircis!

Udrins tik stāvēja stalti malā neizrādot nekādas emocijas un klausījās visā teiktajā. Ēst viņam negribējās, bet vīnu varētu pieņemt, taču priesteriene iesaucās par dārzu, ka tas varētu izmirkt un milzenis rupjā balsī ievaicājās.
-Tev'dārz palīdzēt?-
Lai arī no malas Udrins izskatītos, pēc aukstasinīgas gaļas mašīnas, viņam bija sava cieņa pret sievietēm.
-Vīns būt lab!-
Milzenis savā rupjajā balsī vēl piebilda.

Tātad šo jauniņo priesterieni sauc Aurinko, saprata Lanidurs.
Grāfiene pagaidām viņu nostatīja sagaidītājas lomā.

Lanidurs atļāvās sev viegli pasmīnēt ar mutes kaktiņu par meitenes samulsumu attiecībā uz dārzuun tā mielastu.
"Varbūt kaut ko vēl var glābt. Kādu pudeli dzērienav vai kādus augļus, kurus lietus tikai noskaloja..." viņš ierunājās.
"Varam apskatīties." viņš piedāvāja, jo Udrina teiktais bija drusku neskaidri. Lanidurs devās tuvāk durvīm.

Nihils visu nakti bija pavadījis mežā, kur, neviena netraucēts, veica atjaunatnes rituālu. Sen viņš nebija juties tik spēcīgs - pietiekami, lai atkal pēc klejojumiem pa dievu nolādētām vietām parādītos cilvēku acīs. Nekromants juta, kā viņā mutuļoja dzīvības un nāves spēki.

Ir laiks.

Lai arī cik dīvaini viņam pašam tas neliktos, Nihils bija uzņēmies šo uzdevumu. Kā nekā viņš bija tikai cilvēks un gandrīz vai kā fizisku vajadzību viņš izjuta citu cilvēku klātbūtnes nepieciešamību. Turklāt, šis viss pasākums, iespējams, dotu viņam jaunas iespējas. Tas arī bija tas, pēc kā Nihils tiecās nepārtraukti - vara. Pie sevis prātojot, Nihils jau bija pietuvojies templim. Lietus viņu nemaz neuztrauca, tāpat kā daudz kas cits uz šīs pasaules. Ja godīgi, viņam rūpēja tikai paša vara.

Nihils neklauvējot pavēra tempļa durvis un klusām iegāja telpā, kur jau atradās vairāki cilvēki, arī grifs. Rituālisti... "Phe..." pie sevis nodomāja Nihils. "Bet ko gan varēja vēlēties, šis taču ir templis." Vienīgais, kas izpelnījās kaut kādu cieņu Nihila acīs, bija elementālists - viņā jautās kaut kas savāds, kaut kas, kas viņu padarīja reizē gan stiprāku, gan vājāku. "Dīvaina dzīvības enerģija... Vajadzēs nosūkt un papētīt."

Nihils ievēroja, ka viņam ir pievērsti vairāki acu pāri. Pat nepieliecot galvu sveicienam, ar augstprātīgu toni balsī, viņš noteica:
"Jūs mani gaidījāt."

Ofēlija bija devusies ceļā pirms divām dienām, jo viņa dzīvoja ļoti tālu no Seibelkrākes Saules tempļa. Meitene jau agrāk bija savā garā klīdusi pa apkārtni, kopā ar melno grifu Torusu, vismaz nedēļu neiegriežoties mājās, vien klausoties dabas balsī un sazinoties ar garu pasauli. Viņas māte un māsiņa bija skumjas un satrauktas, kad Ofēlija izgāja pa mājas durvīm, pasakot vien klusu uzredzēšanos. Viņas zināja, ka šoreiz meitene viņas pametīs uz daudz ilgāku laiku, un kaut gan to negribēja, laida viņu brīvībā, pirms tam iedodot pāris ceļojumam nepieciešamas lietas. Viņas saprata meitenes vēlmes un zināja, ka viņa būs pietiekami stipra, lai tiktu galā viena. Turklāt - katram reiz ir laiks sākt dzīvot patstāvīgi.

Pirmajās divās dienās laiks bija vienkārši pasakains. Neko labāku Ofēlija nebija gaidījusi. Gaiss bija pilns putnu dziesmu, ziedu un mežu smaržas, apkārt urdza sīki strautiņi un visa daba bija tik dzīva un reibinoši raiba, ka Ofēlijai nācās bieži apstāties, jo prieks viņā bija tik liels, ka viņa ilgi spēja raudzīties kādā ainavā, nespējot apslāpēt vēlmi dziedāt un dejot. Viņas dzidro, skaisto balsi pavadīja melnā grifa dziedājums. Protams, Ofēlija varēja ceļot tā mugurā, jo dzīvnieks(vai putns?) bija liels un stiprs, un tā milzīgo spārnu vēzieni aizrautu uz priekšu vairākus metrus vienā mirklī, taču viņa vēlējās izbaudīt visu labāko no ceļojuma. Uz muguras meitene stiepa nelielu mugursomu, kurā atradās sausas drēbes, pārtika un citas lieterīgas lietas, kā arī no garu pasaules dāvinātais īpašais galvaskauss. Par atbalstu viņai līdzēja zizlis, kura acs bija spoži nopulēta un dažbrīt tajā skaisti atspīdēja saules stari. Trešā diena iesākās ar savādu kņudoņu meitenes vēderā. Viņa nojauta, ka saulainais laiks vairs ilgi neturpināsies un drīz jau virs viņas galvas mācās drūmas mākoņu gubas. Viņa beidzot varēja saskatīt tempļa aprises, kad pēkšņi sāka gāzt lielas lietus lāses, izmērcējot meiteni līdz pat kaulam. Melnais grifs nolaidās zemē un uzstājīgi norādīja uz savu muguru. Ofēlija padevās un ar nelielu nožēlas sajūtu uzsēdās varenā dzīvnieka mugurā. Pēc neilga brīža, viņi jau nolaidās pašā tempļa priekšā, un meitene nolēca no grifa muguras. Viņa ar plašu vēzienu atvēra durvis un iegāja templī. Ofēlijas melnie mati, kuros bija iesieta sarkana lente bija pilnībā izmirkuši un slapjās šķipsnas krita viņas bālajā, skaistajā, sajūsmas pilnajā sejā. Mugurā meitenei bija līdz celim gara, melna kleitiņa uz lencītēm, kura cieši piegūla viņas smalkajam, sievišķīgajam ķermenim. Ap kaklu karājās smalki izstrādāta kaulu kaklarota un ap labo roku - rokassprādze un sarkana lente. Sarkanās acis laipni nopētīja ikvienu telpā esošo, it īpaši pēc izskata satraukto saules priesterieni un vēl kādu vīru, ap kuru jautās viņai līdzīga aura. Viņa droši iesoļoja dziļāk telpā, viņai pa pēdām sekoja melnais grifs, kurš arī bija pamatīgi izmircis un piegājusi pie priesterienes, dziļā cieņā paklanījās viņas priekšā. Meitene klusi noteica.
- Pieņemiet manu cieņas apliecinājumu Jums un Jūsu vīram un atvainojiet par nekārtībām, kuras radu es un Toruss..- Viņa atkal nostājās stalti, taču viņā varēja just to pašu pagodinājumu un aiz Ofēlijas muguras arī melnais grifs bija noliecies kā tādā goda stājā. Meitene juta katru cilvēku atsevišķi, taču tagad viņas uzmanība visvairāk tika saistīta ar priesterieni, nevis citu enerģijas izpētīšanu. Katrā vērtās kas īpašs un ja kāds paskatījās uz viņu, to cilvēku pārņēma savāda sajūta, it kā meitenes te nemaz nebūtu. Ofēlija vien tikko manāmi pasmaidīja un palocīga galvu sveicienam.

Priesterien, jūs mani pagodināt, viss ko es vēlētos šobrīd ir malks ūdens un iespēja veltīt lūgšanu savai aizgādnei Gaisa dievei. Enlils sacīja. Viņš vēroja. Viņš redzēja kā jaunā rituāliste vēršas pie otra rituālista, galu galā viņi bija saistīti amatā. Enlia dusmas uz mirkli uzliesmoja atspoguļojoties viņa acīs kad ienāca karotājs, viņa skatījumā priesteriene bija pelnījusi smalkāku sveicienu, bet tas bija nieks, šobrīd.
Ieradās nekromants kā jau vienmēr, nekromants, cilvēks, kas valdīja pār nāvi un kura patrons bija Mēness, tātad savā ziņā sabiedrotais.
sajutis nekromanta skatienu Enlils gandrīz nemanāmi palocīja galvu sveicienā.

"Vai es varētu palūgt gabalu jēlas gaļas savam krauklim? Vislabāk būtu nedaudz iepuvusi, bet tāda jums diez vai atradīsies," Nihils izteica savu vēlmi priesterienei.

Viņš ievēroja, kā elementālists pamāj viņam ar galvu. Viņam šķita, ka kaut kas kopīgs viņiem ir. Bet draugi Nihilam nebija vajadzīgi. Tas tikai noved pie liekas upurēšanās. Tomēr viņš tikpat nemanāmi pamāja ar galvu atbildes sveicienam. Nebija jēgas izrādīt savas ambīcijas jau pašā sākumā.

Atsprāga durvis un templī ienāca jauna meitene īsā kleitiņā melna grifa pavadībā. Nihils jutās nedaudz šokēts. Šo meiteni gluži vai kā bruņas aptvēra nāves enerģija. Vai tiešām VIŅA ir nekromante? Labi, izskatam nebija ne vainas, bet viņai bija tīra un gaiša sirds. Nihilam tas šķita pavisam neizprotami.

Bija agrs rīts, kad Brons, vezdams Dāru sev blakus pavadā, uzsāka ceļu uz templi. Mēness brālis neatstājās ne soli, bet uzticīgi sekoja. Kādu laiku viņi visi trīs gāja klusējot pa meža taku, līdz klusumu pārtrauca Brons, sākdams dungot ļoti senu un aizmirstu dziesmu, kas bija veltīta mūžīgajām zaļajām koku dvēselēm.
Laiku pa laikam viņš apstājās un pārtrauca dungošanu, lai ieklausītos apkārt valdošajās skaņās, putnu dziedāšanā, koku vaimanās un lūgsnās. Viss liecināja, ka tuvojas neganta vētra. Gaisā virmoja satraukums un bailes.
Brons uzkāpa mugurā skaistajam zirgam un pieliecies tam pie auss čukstēja – Mums jāpasteidzas. Līdz templim vēl krietns gabals, bet vērta min mums uz papēžiem! -
Lai arī Dārs šāvās kā bulta, vētra tomēr viņus pārsteidza. Nonākuši galā viņi bija izmirkuši slapji līdz kauliem. Ūdens tērcītēm vien gāzās no Brona apmetņa.
Mēness brālis bija atpalicis krietnu gabalu, tikai šobrīd pieskrēja pie sava saimnieka, nopurinājās un izdvesa ko līdzīgu vaidam.
- Iesaku tev mans draugs tagad atrast kādu sausāku vietiņu- Brons noglāstīja zirga slapjo purnu. – Esi tuvumā. -
Zirgs nosprauslojās un, ar purnu piebukņīdams Bronam pie rokas, nozuda.
- Brāl, nāc vien, mēs nu dosimies iekšā!
Brons, sava vilka pavadībā iegāja templī.
Pirmajā brīdī viņš jutās pārsteigts par to, ka šeit bija sapulcējušies tik daudzi un dažādi sava amata pratēji. Viņš palocīja galvu sasveicinādamies ar raibo publiku un tad ievērojis priesterieni dziļā godbijībā paklanījies sacīja – Sveicināta Saules priesteriene! Brons Markhins, esmu šeit ieradies pēc grāfienes lūguma palīdzēt. -
Dzirdēdams, ka grāfiene vēl nav ieradusies viņš pateicās priesterienei par viesmīlību un pagājās nostāk.

Armands bija pieradis pie klejošanas pa valsti un takā viņš bija ieradies dienu ātrāk Armands uzslēja telti kādā koku pudurī apmēram stundas gājiena attālumā no tempļa, agri no rīt piecēlies Armands pabrokastoja sakopa savu zirgu, notīrīja bruņas, uzasināja savus šķēpus, vardusakot saveda sevi kārtībā un devās uz templi, neligi pirms nonākot pie tempļa sāka līt tapēc Armands paātrināja zirga soli un pavisam drīz viņi jav bija klāt. tempļos Armands bieži neuzturējās, viņš biežāk paļāvās vien uz paša spēkiem, ārpusē jav bija vairāki zirgi, savējo piesējis Armands devās iekšā līdzi ņemot tikai savu zebieksti Totiju kurš meklēja paglābties no lietus viņa padusē. Iegājis iekšā Armands nopētīja klātesošos
lai svētīts saules templis un visas tās priesterienes Armands nebija īsti pārliecināts kā pareizāk uzrunāt priesteri, tapēc izmeta pirmo kas bija ienācis prātā un sveicināti arī tie kas atsaukušies aicinājumam

-Nē, nē! Nepūlieties, tas ir mans darbs! Aurinko izplūda gaišā smaidā, atgaiņājoties no piedāvājuma palīdzēt. Cik patīkami, jauki cilvēki... Viņas majestāte būs ļoti apmierināta. -Bez tam, grāfiene var ierasties jebkurā mirklī. Ja atvainosiet, es iešu glābt to, kas vēl glābjams un gādāšu, lai jūs visi tiekat labi pabarot un padzirdīt. Tempļa dievu zāle atrodas aiz šīm durvīm, ja vēlaties mirkli vientulības. Viņa norādīja uz lielām ozolkoka durvīm tieši pretī tām, pa kurām visi bija ieradušies; šobrīd tās stāvēja pusvirus vaļā, atklājot skatam vēl lielāku un greznāku zāli, pilnu ar apzeltītām un dārgakmeņiem rotātām dievību statujām, kas augstumā stiepās vairākus metrus līdz pat tempļa griestu velvēm. Visa grīda tur bija izlikta dārgiem, izrakstītiem paklājiem, kollonas apvītas vīnogulājiem un efejām. Par centrālo altāri kalpoja baltā akmenī izkalts Mēness un Saule, kas kopā dejoja rituāla deju; negaisa radītās dārdoņas dēļ to gan nevarēja dzirdēt, taču abiem gar kājām omulīgi šalca kristālskaidra ūdens strūklaka, uz kuras malas varēja apsēsties un atpūsties, aprunāties ar dievībām.

Jaunā Saules priesteriene vēl paklanījās tikko atnākušajiem, aicināja visus droši piesēt uz tiem pāris koka soliem un krēsliem, kas šeit bija atrodami, un pazuda kādā sānu arkā, zvargulīšu bezbēdīgās džinkstoņas pavadīta.

Pēc mirkļa pāris jaunie karavīru mācekļi ienesa telpā garu galdu un solus. Viņiem sekoja divas jautrībā smejošas, dzīvespriecīgas jaunkundzes, kas uzklāja baltu galdautu un, rokas izlocījušas kā gulbju kaklus, atlidināja šurp arī tīrus sudraba kausus un šķīvjus, un kristāla krūkas, pilnas ar vīnu un ūdeni. Ar ziņkārīgiem skatieniem topošās elementālistes nopētīja varoņus, tad saskatījās pašas un skaļi ķiķinot metās prom. Viņu spurdzieni atbalsojās zālē līdz tos nomainīja nākamie, vēl divām citām jaunām lēdijām tāpat ielidinot un uz galda atstājot varenu ēdmaņas klāstu - tur bija dažādi sieri, augļi, dārzeņi, mežziņu medīts brieža cepetis un, protams, labākā maize visā Seibelkrākē, atgādāta no grāfienes personīgās maiznīcas.

Pa to pašu arku telpā atgriezās Saules priesteriene. Lai arī labvēlīgais smaids nekur nebija nozudis, viņa izskatījās viegli satraukta un pat nobijusies. Zeltainie, čirkotie mati bija izmirkuši un, lai arī Aurinko bija uzvilkusi jaunu, sausu tērpu, viss liecināja, ka viņa bijusi ārā, vētrā.
-No pils tikko atnāca vēl viena ziņa. meitene nekonkrēti pamāja atpakaļ, norādot uz kādu bruņās tērptu pils sargu, kas tikko bija ienācis telpā, lai pārbaudītu, ka vēstījums nekavējoties tiek nodots varoņiem.
-Pie viņas majestātes atvests kāds noziedzinieks, kas apgalvo, ka ir redzējis viņas pazudušo dēlu. Šobrīd viņš tiek pratināts Lari iecirknī. priesteriene pameta bažīgu skatienu svešā vīrieša virzienā un tas iedrošinoši pamāja. -Grāfiene Erī uzstāj, ka viņai šis vīrs ir jāredz pašai. Viņa no sirds atvainojās par savu kavēšanos, un lūdz jūs visus vēl mirkli uzkavēties.

Un tomēr, Aurinko sejas izteiksme liecināja, ka viņu kaut kas satrauc. Klusējot izvadījusi vēstnesi pa parādes durvīm un cieši tās aizdarījusi, viņa aicināja visus sēsties pie galda un ieturēt vakariņas, kamēr pati vismaz trīs vai četras reizes atvainojusies atkal aizklīda plašā tempļa dzīlēs.

Lanidurs aplūkoja meiteni - nekromanti ar grifu.
Pats viņš pielūkoja, lai Fluss uzvedas mierīgi, nesatraucas cita grifu tēviņa klātbūtnē.
Vispār Lanidrus centās turēties malā, sava grifa aizsegā, priesterienei palīdzibu nevajadzēja.

Viņš ar vieglu, bet nevarētu teikt, ka patīkamu smaidu lūkojās, ka tiek saklāts galds.
Priesterienes paziņojums viņam šķita dīvains, bet tā kā viņa aizsteidzās prom, tad tur neko nevarēja darīt.

Lanidurs piegāja pie galda, no mantijas iekšpuses izdabūja zobenu un nocirta gabalu cepeša un paņēma nedaudz augļu. Tad viņš atgirezās pie Flusa, padeva tam cepeša gabalu, bet pats sāka ēst augļus.

Enlils no kolonas ēnas vēroja kā jaunās elementālistes ienes telpā ēdienus un dzērienus. Viņa seja neizpauda emocijas, tik vien vērību, kad viņš vēroja caur pievērtiem plakstiem vēroja maģijas plūsmas. Jā jaunavas varēja kļūt par spējīgām elementālistēm. Klusībā viņš piezīmēja sev, ka būs jāprunājas ar galveno tempļa elementālistu, apmainīties ar lielākajiem dārgumiem kādi vien pastāvēja zināšanām.
Bet nu vajadzēja aprunāties ar dievi. Vētra viņa skatījumā bija zīme, bet kāda?
Piegājis pie galda Enlils piepildīja biķeri ar vēsu ūdeni un lēniem malkiem to iztukšoja. Nolicis biķeri uz galda viņš devās iekšā dievu zālē. Iedams iekšā viņš nolaida kapuci atklājot saulē izbalojušu brūnu matu klājienu, kas sniedzās līdz maga pleciem.
Apstājies pretim Gaisa dievietes statujai viņš notupās tās pakājē meditācijas pozā. Aizvēris acis viņš atbrīvoja apziņu no visām emocijām, palika tikai viņš dēmons un vētra. Abi kas bija viens klausījās pērkona dārdos sniedzoties pēc nebūtībā esošā spēka. Viņš ievilka to iekš sevis likās ka gaiss sāk virmot ap Enlila stāvu kad viņš sāka ar dievi senā viem aizmirstā mēlē, vien priesteri varētu saprast viņa lūgumu.
Jel Augstā mēness meita,
Es sveicu tevi mirklī kad tu valdi debesu klajā. Es nāku pateikties par tavu aizsardzību ko tu man esi devusi. Jel dod man zīmi lai zinu, ka tava griba būs labvēlīga pret mani šai ceļā. Enlils sacīja atvērdams acis, kas nu atkal liesmoja zilās ugunīs.

Nihilam atnesa gabalu jēlas gaļas, kuru viņš paņēma un, ignorējot bagātīgi klāto galdu, apsēdās uz grīdas zāles stūrī, un sāka barot savu kraukli. Kamēr melnais putns plucināja jēlo gaļu, Nihils rūpīgāk vienu pēc otra nopētīja klātesošās personas. Viņa galvā sāka rosīties domas:
Man ar šiem būs kopā jāstrādā. Jā, nīkuļi viņi jau nav, bet ja kāds mēģinās stāties man ceļā, vai traucēt manos pētījumos, lai sargās. It īpaši tā dīvainā nekromante vai kas viņa ir. Tad man būs vienalga, vai mēs kopā strādājam vai nē. Pats uzdevums jau ir izsmiekla vērts - mums jāmeklē kaut kāds izlepis ņuņņa, kas par sevi pats nespēj parūpēties. Ceru, ka vismaz grāfiene labi samaksās par to. Un kur viņa pati kavējas, pie velna? Noziedznieks jānopratina... Muļķības kaut kādas. Palaidiet mani viņam klāt, es no viņa izspiedīšu pāris minūtēs visu, ko viņš zin un arī ko nekad nav zinājis.

Nihils nicinājumā pie sevis pavīpsnāja. Viņa krauklis, gluži kā piekrizdams, noķērcās savā aizsmakušajā balsī. Tempļa zālē tas izskanēja visai dīvaini, pavisam neiederīgi. Šī nebija gluži īstā vieta, kur viņiem abiem uzturēties. Nekromants vēlējās ātrāk doties projām no šīs vietas, ķerties pie lietas, bet te viņam nācās nīkt bezdarbībā. Enerģija viņā kūsāja, vērpās, tāpēc viņam gribējās nedaudz ievingrināt roku uz apkārt esošajiem un nozagt pa drusciņai viņu enerģijas. Nihilam tā itnemaz nebija vajadzīga, bet viņam gribējās zināt, kuri būtu pietiekami saprātīgi, lai pamanītu, ka viņš ir niekojies ar viņu enerģiju.

-Ēm... paldies,- templī iesoļoja Ariadne, kāds cilvēks, kurš viņu pavadīja atvadījās un aizsteidzās, liekot meitenei tikai pamirkšķināt nesapratnē acis par tā ātro aiziešanu. Meitene bija gājusi pa lietus apņemto ielu, kad pie viņas bija piegājis kāds vīrietis, piedāvājot aizvest līdz vietai, kur viņa varētu pārnakšņot nakti sausumā.
-Sveicināti,- mazā auguma meitenīte tuvojās pie galda sēdošajiem, neizskatoties vecāka par septiņpadsmit gadiem, -Man teica, ka te...- viņas skatienu pievērsa sēdošo cilvēku zvēri, kad no somas, kura bija pārlikta pāri sūnu zaļajam kimono, kurš beidzās krietni virs ceļa, izbāza deguntiņu susuriņš. Meitene nevienam nedzirdot ko numurmināja, kad dzīvnieka purniņš pazuda atpakaļ somā, atstājot uz meitenes sejas tikai jautru smaidu.




OCC. Jāatzīst, ka man ir jūklis, ar to, kurā īsti zālē jūs esat, tā kā pieņemsim, lūdzams, ka Ariadne vienkārši devās pie priesteriens bez nekādām zālēm

Brons klusībā un pilnīgā mierā nolūkojās kā tiek ienesti un uzklāti galdi.
Viņš novilka slapjo apmetni un nolika to malā uz brīva sola.
Mēness brālis nopētījis visus apkārtējos un pazaudējis pilnīgi jebkādu interesi par tiem, apgūlās Bronam pie kājām, uzmezdams tam nogurušu skatienu.
Brons uzklausīja priesterienes teikto, kad viņa pēc kāda laiciņa atgriezās kopā ar pils sargu. Viss viņas izskatā un darbībā liecināja par satraukumu un bažīgumu.
Mēness brālis pielēca kājās un kļuva tramīgs. Brons noglaudīja vilku – Būs labi Mēness brāli, mums šeit vēl būs jāuzkavējas –
Priesteriene bija aicinājusi visus sēsties pie galda, tāpēc pieklājības pēc viņš kausā ielēja vīnu un nobaudīja arī lielisko maizi.
Noziedznieks un grāfiene pati vēlas viņu nopratināt un redzēt? Viņa noteikti ir ļoti izmisusi un uztraukta.. Brons aizdomājās.
Sveicināta! Brons atņēma sveicienu meitenei, kas nupat bija ieradusies Ja Jūs domājāt, ka šeit pulcējas visi tie, kas dosies uzmeklēt pazudušo grāfienes dēlu, tad būsiet sapratusi pareizi.
Brons Makhins! Viņš stādījās priekšā pieceldamies no sola. Jūs varat uzgaidīt šeit pat, līdz pati majestāte ieradīsies. Varbūt vēlaties vīnu? Tas ir patiešām labs, iesaku nobaudīt!

Meitenes dzirkstoši zilās acis pievērsās vīrietim, kurš uzrunāja viņu.
-Ariadne Krīna,- viņa atrauca vīrietim, -Un nu jā, liels paldies,- viņa pateicās par informāciju, no kuras viņa īsti neko nesaprata, bet bija vienkārši jāpagaida, gan jau viss noskaidrosies, bet šobrīd varēja pasēdēt un atpūsties.
Slapjajiem matiem noplīvojot, Ariadne jau sēdēja blakus Brono, tas bija tikai mirklis, kad jau meitene atradās blakus viņam. -Jums ir ļoti skaists vilks,- viņa noteica, lūkojoties uz skaisto dzīvnieku, kad aizvēra acis un viegli pielieca galvu, nosakot vilkam, -Gods te Jūs satikt. Gaišmate vienmēr bija izjutusi bijību pret vilkiem, kā arī pret citiem zvēriem, bet vietā, kur auga viņa vilki nebija, vai pareizāk bija, bet kad vēl meitene bija maziņa to vilku saimi nogalināja malumednieki, kam bija vajadzīgs to kažoks priekš apģērba. Protams, slepkavas noķēra viņa tēvs un tie tika sodīti, bet vilkus jau tas vairs neatgrieza.
-Te smaržo pēc kaut kā laba, vai mani arī pacienāsi? Jau tā man somā jāsēž un ja tagad...- no meitenes zaļās somas atkal iznira smilškrāsas deguntiņš, ko neapmierināti sakot, kas lika viņai pasmaidīt, kad pievērsties somai sev klēpī. -Hai, hai. Tūlīt,- deguntiņš pazuda, bet jaunā sieviete saņēma nelielu maizes gabaliņu, to sadrupinot un pieliekot pie somas, kad no tās atkal izlīda tas pats purniņš. -Beidzot,- tas nomurmināja, kad saķēris maizi ar zobiem, atkal pazuda somā.
-No kurienes esat?- Ariadne pievērsās Brono, kurš sēdēja blakus.

Ofēlija bija nolīdusi kādā kaktā kopā ar savu melno grifu, kurš uzvedās ļoti mierīgi un nelikās par otra grifa klātbūtni ne zinis. Viņš graciozi apgūlās un gaidīja ko viņa saimniece iesāks. Meitene nopētīja skaisto telpu un juta satraukumu sevī. Situācija nebija īsti tīra. Grāfienes kavēšanās nelikās vedam uz labu.. Ofēlija juta gan pozitīvas, gan negatīvas emocījas. Bija iepriecinoši, ka šeit atradās gan elementāristi, gan kareivji, gan arī nekromants. Viņa vēlējās iegūt jaunas zināšanas un likās, ka šis ceļojums viņai ko sniegs. Meitnene maigi noglāstīja Torusa spalvu un noteica.
- Paldies mans draugs. Es zinu, ka varēšu uz Tevi vienmēr paļauties. - Grifs pievēra acis un izdvesa tādu kā apstiprinošu rūcienu. Meitene pasmaidīja un devās uz tempļa meitu uzklāto galda pusi. Viņa uzsmaidīja kādai tikko ienākušai meitenei un noteica visiem.
- Labu apetīti. - Meitene paņēma lielāko tukšo trauku, kuru piepildija ar tīru ūdeni un uz cita šķīvīša uzlika maizi, sieru, gaļu un augļus. Meitene negribēja būt izšķērdīga, tādēļ ņēma tikai tik, lai apmierinātu ēstgribu un radītu jaunu enerģiju. Viņa aizgāja atpakaļ pie grifa un nolika tā priekšā ūdens trauku, bet pati apsēdās viņam blakus, atstutējoties ar muguru pret tā sānu. Torus noliecās un vienā mirklī izdzēra traukā atnesto ūdeni, kura svaigums piepildīja visu ķermeni. Viņš pievēra acis labpatikā un Ofēlija pa to laiku uzlika viņam uz vienas maizes šķēlītes visu gaļu, bet uz otras tikai sieru. Kad melnais grifs atvēra acis, viņš pieliecās pie meitenes un no tās rokām apēda gaļmaizīti. Ofēlija pati apēda siermeizi un pāris vīnogas. Kad viss bija apēsts un nu ķermeņos kūsāja jauna enerģija un spēks, meitene piecēlās kājās un teica.
- Torus, tu vari tagad nedaudz pagulēt. Tikai lūdzu nekur neej. - Meitene paņēma tukšos traukus un aizgāja tos nolikt atpakaļ uz galda. Tad viņa atgriezās, paņēma savu somu, zizli un devās uz Dievu zāli. Viņa gāja klusiem soļiem, nopētot katru dievu statuju, dziļā cieņā pieliecot galvu. Telpa bija vēl greznāka par iepriekšējo, kas gan bija visai saprotams, taču skulptūra iedvesa tādu varenību, ka ceļi vai paši liecās. Viņa pēkšņi pamanīja vēl kādu stāvu, kurš bija saliecies lūgsnā un uzmanīgi pagāja vīrietim garām, lai to neiztraucētu. Ofēlija nometās ceļos pie nāves dieva statujas turpat netālu un izņēmusi no somas savu galvaskausu, zizli noliekot sev turpat līdzās, uzsāka klusu lūgsnu.
- Visu varenais nāves diev, pateicos par tavu gādību un aizsardzību šajā dzīvē. Lūdzu tev dāvāt man un Torusam spēkus arī turpmāk un neievest mūs bezceļos. Palīdzi mums lemt pareizi un dod zīmi, ja kas nav pareizi un tuvojas briesmas.. - Sarkanās acis mirdzēja un pār viņas lūpām turpināja velties klusi čuksti. Viņa vērās uz dieva statuju un viņas tumšais stāvs izcēlās uz gaišās telpas fona.

Imela bija devusies ceļā jau pirms laba laika. Ņemot vērā, ka sievietei neviens dzīvnieks, kas varētu palīdzēt pārvietoties, nepiederēja, bija vajadzīgas vairākas dienas, lai veiktu garo pārceļojumu kājām. Taču Imela neiebilda, viņa pati bija piekritusi šim izaicinājumam, turklāt viņa taču zināja, kādos apstākļos dzīvo, kas viņai pieder un kas ne. Lai nu kā, ceļojums nenoritēja kā plānots, un šodienas vētra bija diezgan pamatīgs kavēklis. Diezgan loģiski, ka lietusgāze, pērkons un zibeņi aizkavē vientuļu ceļinieku un tā kā Imela pati pārvaldīja ūdens stihiju (cik nu labi tas viņai padodas, tas gan cits jautājums), bez šaubām lietus viņai ļoti patika, tādēļ sieviete īpaši nesteidzās nonākt templī laikā, bet izbaudīja šo dabas kaprīzi.

Viņa pati gan nenojauta, tieši cik ilgu laiku jau kavējas, bet tā kā citi jau bija aicināti pie galda, tas noteikti bija labs brīdis. Tumšais, izmirkušais, apmetnī tērptais stāvs piegāja pie varenajām durvīm un nekavējoties devās iekšā. Kavēties vairs nevarēja. Iegājusi iekšā, sieviete noņēma kapuci, atklādama izmirkušo seju un arī matus. Kapuce tomēr nespēja pilnībā nosegt garos, biezos matus, kuri bez šaubām pret lietu neiebilda tik pat ļoti kā pati to saimniece. Lai gan apmetnis bija kļuvis neizsakāmi smags ūdens dēļ, kas tajā bija sasūcies, sieviete nesteidzās to noņemt. Viņa pagājās tuvāk pārējiem. - Sveicināti. Es dziļi atvainojos par kavēšanos... bet laiks ir vienkārši burvīgs! - Imela starodama piebilda, lai arī lielākā daļa, ja ne visi, tā noteikti neuzskatīja.

Ar acīm sameklējusi brīvu un šķietami patīkamu vietu, viņa nekautrējās apsēsties pie galda. Priesterieni gan viņa neredzēja, lai gan būtu vēlējusies paziņot par savu ierašanos un atvainoties par kavēšanos. Vienīgais zaudējums, ko viņa bija guvusi vilcinoties, bija tas, ka viņa nezināja, kas notiek. Viņa nezināja, ka grāfiene kavēsies, jo pie viņas ir atvests noziedzinieks, lai gan, kāda tam nozīme. Nebija jau grūti pagaidīt mazliet ilgāk.
Imela nolēma remdēt apetīti un apmierināt tukšo un rūcošo vēderu ar maizi, gaļu un ūdeni. Tas bija vairāk kā viņa ēdusi pēdējās nedēļas laikā, taču sieviete ēda lēnām, nesteidzoties, rūpīgi sakošļājot katru gabalu. Izskatījās, ka viņa nebūt nav izsalkusi, lai gan vēders jau bija sarāvies čokurā. Sieviete pētīja visus, kas atradās telpā, cenzdamies izdibināt, kādi šie cilvēki varētu būt. Par cilvēku pazinēju gan viņu saukt nevarēja, tādēļ pirmais iespaids noteikti būs maldīgs.

Udrins noskatījās, kā viss ēdiens, dzēriens, galds, tā piederumi tiek aši sanesti. Viņš nedaudz pasmaidīja ievērodams cepeti un piegājis klāt pie galda, ar savu dunci, nogrieza sev kārtīgu gabalu, kā arī nekautrējās paņemt maizi ar sieru un vīnu. Salicis visu uz šķīvja Udrins devās tālāk no pārējiem, kur viņam mazāk pievērstu uzmanību.

Atradis tādu tumšāku stūrīti, Udrins iekārtojās uz ēšanu. Viņš nopūtās un satvēra savu ķiveri, kuru arī novilka, ļaujot atklāt viņa rētaino seju. Rētas, ko viņš slēpj jau visu mūžu no citiem, tā pat kā šobrīd. Cepetis un maize ar sieru gāja lejā pa rīkli, kā pa sviestu, bet nedaudz aizrijies, Udrins uzdzēra pa virsu vīnu, lai visu noskalotu lejā. Tieši, kad viņš bija iedzēris malku, vīnā atspoguļojās viņa rētainā seja. Sen viņš nebija to pētijis un turot vīnu glāzi rokā, Udrins ar ne tik patīkamām domām vēroja savu atspulgu vīnā.
-Kas es esmu? Ne cilvēks, ne briesmonis.. kas?-
Iekšā balss skanēja viņam galvā.

Priecājos iepazīties! Brons sacīja uzsmaidīdams Ariadnei, kas nu jau sēdēja līdzās.
- Es viņu saucu par Mēness brāli. Mans uzticamais pavadonis un draugs , kopš neatminamiem laikiem – To sacīdams viņš noglāstīja vilka sudraboto kažoku, ievērodams, ka vilks uzmanīgi klausās, vērodams Ariadnes somu un kad tā uzrunāja vilku, tas piemiedz acis, tā atņemdams sveicienu.
- Kas tas? – Viņš ierūcās, kad susuriņš izbāza degunu no somas, sasprindzis pāris reizes ievilka gaisu, cenšoties saprast, kas tas par radījumu un kādi tam nodomi.
- Cik saprotu, tas izklausās pēc susura – Brons sacīja vilkam, saprazdams, ka meitene noteikti ir mežzine tāpat kā viņš un saprot gan cilvēku, gan zvēru valodu, tad uzmeta meitenei jautājošu skatienu vai ir sapratis pareizi, ka somā ir susurs.
- Mēs kādu laiku ceļojām apkārt pa Nimglāras skaistajiem mežiem, vēlējos uzkrāt zināšanas par tajos sastopamajām koku un augu sugām. Tad līdz mums nonāca ziņa par grāfienes nelaimi, un tieši tāpēc mēs tagad esam šeit. Jūs arī esat ieradusies šeit atsaucoties uz grāfienes lūgumu palīdzēt vai arī kādā citā jautājumā pie Saules priesterienes? –

OCC: Nevis Brono, bet Brons/Bronam/Bronu/utt.

-Es? Nu ja godīgi...-
-Tu mani neiepazīstināsi ar pārējiem? Viņi tak jautāja par mani,- Ariadne pārtrauca balss somā, kad no somas izlīda susuriņa galva.
-Iepazīstieties, mans uzticams draugs, Arimas,- gaišmate noteica, kad vēl piebilda vilkam, -Starp citu, prieks iepazīties.-
Smilšu krāsas susurs, atskanot viņa vārdam, viegli pielieca galvu gan pret Bronu, gan vilku. -Esat sveicināti. Jums ir tas gods iepazīties ar vienu no dižciltīgāko cilšu atvasēm, kas drīz vien kļūs par klana galvu,- susura balss bija pilna pompoza un cildenuma, -Es jums ļauju, varat neklanīties,- viņš visžēlīgi atļāva, liekot Ariadnei klusu iesprauslāties un burtiski iestumt susuru atpakaļ somā.
-Atvainojos, viņš mēdz aizrunāties,- no somas nāca neapmierināti brēcieni, kurus, saprotams, saprata tikai abi mežziņi un vilks, kā tuvāk esošais dzīvnieks.
-Jā, meži šeit ir skaisti. Tas jau sen ir pārbaudīts, bet vai arī uzzinājāt ko jaunu?- kādai sievietei, kas viņai novēlēja labu apetīte, gaišmate tikai dzirkstoši uzsmaidīja.

Lanidurs bija apēdis augļus un vairāk ēst viņam negribējās. Atdevis serdes Flusam, viņš lika grifam pagaidām atpūsties.
Grifs apsēdās un sāka bužināt savus spārnus.

"Interesanti, vai grāfienes gūsteknis zina, kur ir pazudušais dēls?" iedams tuvāk galdam, ierunājās kareivis. "Būtu žēl, ja izrādītos, ka brīvprātīgo palīdzība nav vajadzīga, ņemot vērā, kādi ļaudis ieradušies."
Viņš uzmanīgi pētija klātesošos, apsvērdams, kāda varētu būt viņu nodarbošanās un prasmes. Par dažiem bija skaidrs, bet citi vēl viņam bija mīkla.

Ar klusu dunoņu pavērās viena tempļa durvju puse. Pa to ielauzās vētras auri un pāris lietus lāses. Durvis atvērās pavisam un pa tām, klabot rokā turētajai nūjai, ienāca kāds savāda paskata tēls garās, lietū izmirkušās drēbēs. Tam aiz muguras lavījās pelēks vilks ar baltu zvaigzni pierē.
Pirmajā mirklī nebija saskatāma seja milzīgās kapuces ēnā, bet jau nākamajā mirklī tā tapa atpazīstama un definējama kā dziednieku sievietes Animas seja. Sieviete ar pirkstu galiem viegli pieskārās durvīm, un tās pakļāvīgi aizvērās. Animas rokās bija tumši zili cimdi.
Dziedniece kādu mirkli palika stāvam pie durvīm, tad drošā gaitā devās uz priekšu, pa ceļam uz galdu arī noņemot kapuci. Drē sekoja saimniecei un domīgi lūkojās noklātā galda un pie tā esošo cilvēku virzienā. Animas seja neko neizteica. Tā bija vienkārša un tāda, kas nevienam cilvēku pazinējam nestāstīja nekādus stāstus. Arī iekšēji Anima bija tikpat mierīga un, ja arī nebūtu, tad svešiniekiem tas pilnīgi noteikti nebūtu pamanāms.
Sievietes soļi bija slāpēti aiz daudzo apģērbu kārtas un skanēja vairāk viņas apģērba švīkstoņa, vilka Drē soļi bija visskaļākie un viņa ķepu nagi skrapstēja uz tempļa grīdas. Bet, ja aizmirst par soļiem, tad ar patīkamu skaņu grabēja tik daudzie savādās formas amuleti, ar kuriem dziedniece bija apkārusies un apkārusi savu apģērbu.
Labvakar! Anima skanīgā balsī sveicināja, ar skatienu nomērojot pie galda sēdošos cilvēkus, taču gaidīto cilvēku pie tā neatrada. Esmu Anima, Timā meita! Viņa asi paklanījās, patiesajām auguma līnijām zem drēbēm mazliet iezīmējoties. Sieviete ar asu, graciozu žestu bija pavicinājusi cimdoto plaukstu, bet nūju (ko tikpat labi varēja noturēt par kādu mistisku zizli) noklabinājusi pret grīdu. Anima atliecās atpakaļ un izslējās tikpat taisni kā pirms mirkļa. Sievietes vārdi bija saprotami izskanējuši uz visiem sēdošajiem, taču tie bija tikpat nemelodiski un skopi dziednieces personībā kā viņas seja.Vai esmu kaut ko palaidusi garām? Anima jautāja.
Viņai nebija bail, sievieti arī nekad nesatrauca, jo te nebija neviena, kurš vispār spētu šo mierīgo klejotāju satraukt. Galu galā sieviete taču redzēja, ko varēja saredzēt, lūkojoties uz krāsainajām aurām, kas bija apņēmušas visus šeit sanākušos.

Udrins uzmeta īsu skatienu tam, kas ienāca iekšā templī un tad atkal pievērsās savam ēdienam. Paēdis, viņš uzlika savu ķiveri atkal galvā un paņēmis šķīvi, un glāzi, devās atkal atpakaļ pie galda, kur nolika visu. Jaunpienācēja sevi stādīja priekšā un uzdeva jautājumu vai, kas ir palaists garām. Udrins caur ķiveri uzlūkoja viņu, īsi un kodolīgi atbildēja.
-Nē.-

Turpinot gaidīt atbildi no Bronu, Ariadne pievērsās apkārtējo vērošanai, vismaz tuvākai to apskatei.
-Es šaubos, ka grāfiene vai viņas padotie spētu atvest kādu no gūsta, pat ja būtu zināma vieta,- viņa nezināja par ko runāja Lanidurs, bet bija loģiski, ka grāfiene vai tās tieši padotie ko tādu nespētu izdarīt. -Un man gan liekas, ka neesat, tā kā droši sēdēties,- zilās acis prieka pilnas mirkli pievērsās tikko ienākušajai sievietei, kad skatiens aizklīda līdz Uldrinam, kurš atradās pietiekoši tuvu, lai to uzrunātu pieklusinātā balsī.
-Atvainojos, bet... kādēļ Jūsu seju klāj tas tur?- viņa norādīja uz galvu, domājot ķiveri, jo nekad īsti ko tādu nebija redzējusi.

Amedeo tikko uzklātajam galdam šepat zālē uzmanību pagaidām nepievērsa, jo bija atļauts doties uz tempļa Dievu zāli, ko vīrietis arī labprāt darīja. Pasveicinājis savus dievus un aplūkojis to statujas, Amedeo palika stavam zāles vidū ar interesi lūkojoties Enlilam apkārt esošajās enerģijās gan viņa paša, gan dievu un pamājis piekrītoši par to, ko nerimstoties čukstēja gari, Amedeo zāli pameta, lai Enlils varētu pabūt pats ar sevi, nevis ar acīm, kas redz un dzird to, ko viņš gribēja uzzināt.

Vīrietis piegāja pie galda un apsēdās brīvi izvēlētā vietā, no galda paņemdams tikai augļus, jo tos pārnēsāt sev līdzi lielos kvantumos bija grūti to sarežģītās uzglabāšanas dēļ.
"Ja viss būtu tik vienkārši, mūsu te nebūtu. Tā vai citādi mēs būsim nepieciešami." Amedeo atbildēja uz Lanidura jautājumu, pēc tam sagriežot abolu četrās vienādās daļās un apēdot vienu no cetrudaļaļām, lēni un nesteidzoties.

"Sākumā jau šis cilvēks nebija sagūstīts. Turklāt nav jau zināms, kas īsti notics ar dēlu. Varbūt nekas īpašs.
Bet tomēr gribētos... iespējamais troņa mantinieks un tādā garā... Tas ir kas labāks par vienkāršu algotņa darbu vai uzdevumu atrast kādu tur nožēlojamu artefaktu." Lanidurs runāja. Viņs likās skumju nomākts. Skumjas no garlaicības.
"Patiesībā tas pat būtu interesanti, ja izrādītos, ka esam aicināti velti un ar dēlu viss kārtībā. Kaut vai redzēt priesterienes un grāfienes reakciju." viņa balsī ieskanējās ironija.

"Novērot cilvēkus apjukuma stāvoklī vienmēr ir interesanti, piekrītu. It īpaši, ja tās ieņem tik svarīgu sabiedrības stāvokli." Amedeo vienkārši secināja un pasmaidīja atceroties savas mātes dažbrīdējo izturēšanos, kad viss neritēja kā plānots; tēvs par nožēlu nebija tik interesants pētījumu objekts.
"Jūs esat algotnis? Man gan vienmēr bija šķitis, ka tas ir interesantāk, nekā Jūs to pasniedzat." viņš runāja un jautāja vienkārši, sarunās vienmēr atļaudamies arī vairāk pievērsties matreālajam un uzzināt ko jaunu arī no kāda dzīva subjekta, nevis tikai gariem no tāssaules.

"Mani intersēja vairāk gan viņu iespējamās rīcība nevis mirkļa apmulsums." Lanidurs paskaidroja un pasmīnēja.
"Es sevi īsti nedēvētu par algotni tā parastajā izpratnē, lai gan būtība ir tā pati. Es esmu kareivis un kalpoju ar savu zobenu un loku tam, kas mani nolīgst. Līdzīgi kā tagad grāfienei. Vienkārši vairums uzdevumu, pat ja labi apmaksāti ir visai garlaicīgi. Un tas mani... garlaiko." vēl viens smīniņš.
"Tādos laikos, kā tagad, vienmēr var atrast kādu nodarbošanos. Kādam ir kāds ienadinieks, kāds ir jāaizsargā, kādam pazudis sens, maģisks ierocis vai talismans... bet tas viss neliekas vairs intersanti, ja to dari atkal un atkal. Šeit esmu, jo ir cerības, ka grāfienes dēla pazušanā ir kas vairāk kā prasta nolaupīšana vai apmaldīšanās mežā."
Viņš stāvēja netālu no galda.
Fluss iekārtojās uz gulēšanu.

Kad priesteriene aicināja visus sēsties pie galda, bet Amadeo devās uz zāli, Annea piedzīvoja vienu no tiem nepatīkamajiem brīžiem, kad nākas izvēlēties starp garīgām un materiālām lietām. No vienas puses - tas būtu pareizi, pieklājīgi, ļoti pārliecinoši un iespaidīgi, ja viņa dziļā ticības uzplūdā mestos pakaļ Amadeo un kristu ceļos, celtos, stieptos, dancotu un visādi citādi izrādītu savu sajūsminātību par iespēju pateikties, pievērsties un visādi citādi būt kontaktā ar dieviem, ar Sauli, bet - viņai gribējās ēst. Turklāt šeit viss izskatījās tik garšīgi. Nospriedusi, ka Saule īpaši neņems ļaunā viņas nepateicību, jo galu galā vēl jau nemaz nebija par ko pateikties, viņa sēdās pie galda, lai, kā sacīt jāsaka, mazliet iekostu - mazliet maizīti, mazliet vistiņu, kādu dārzenīti, o, tā maizīte... ar sēkliņām! un kas tā par gaļiņu? kad puncis jau bija krietni piekrāmēts, viņa attapās, cik atturīgi ēd citi un mazliet piebremzēja tempu kādā ēdamais pazuda viņas mutē un attiecīgi tālāk. Turklāt Amadeo bija uzsācis interesantu sarunu un Annea juta, ka nupat ir laiks pievērsties arī kam citam kā vien labumu baudīšanai.

Jūs aizvainojat priesterieni, pienācīgi nenovērtējot viņas sagādātās veltes.. Ko viņas māte vienmēr teica par Anneas lielo muti? Kaut kas par braukšanu un siāšanu un beigās nekas labs tur nesanāca. Lai paliek.

Troņa mantinieks? Anneas acis ieplētās, kad viņa uzlūkoja Laniduru Vai tik manas nāsis nesajūt sazvērestību? Jūs taču runājat kā nodevējs! Ilgu mūžu karalim un princim!

"Kas nu kuram tuvāks." Amedeo atbildēja par apjukuma novērošanu kādā no austi stavošajām personām. Viņu vairāk interesētu pati jūtu izpausme, jo nojauta teica, ka viņu rīcība pēc ta būtu loģiska un saprotama. Bet, protams, interesanti būtu ieraudzīt to savām acīm, nenoliedzami.
"Atvainojiet, jau priekšlaikus, par to, ko jautāšu, bet kāpēc, tad izvēlējāties to nodarbošanos, kura šķiet garlaicīga?"

Anneas izsauciens izraisīja Amedeo izbrīnu, taču viņs neko par to neteica un lūkoja, ko atbildēs Lanidurs, turpinot mieloties ar augļiem.

-Piedod, nav tav'darīšan..-
Udrins tik pat klusā balsī atbildēja Ariadnei un pievērsās uz mirkli apkārtējiem. Tad atkal paskatījies uz meiteni, viņš teica.
-Tic man, būt labāk nezināt..-

Lanidurs paskatijās uz emocionāli patriotisko sievieti un pasmīnēja.
"Iespējamais troņa mantinieks. Ja sazvērestība, tad ne jau par sliktu karalim." viņš mierīgi teica. "Būtu jājautā, vai jūs gādājat ilgu mūžu karalim un viņa dēlam, ja palīdzat meklēt konkurentu tronim?" viņa balsī bija neslēpta ironija.
Kareivis atkal pievērsās elementālistam Amedeo.
"Nodarbošanās pati par sevi nav garlaicīga. Tikai pēdejā laikā negadās nekas aizraujoš. Varbūt tas tādēļ, ka sen neesmu vairs iesācējs. Piemēŗam jūs esat rituālists. Domāju, ka sākumā jums bija intersanti arī viegli un parasti rituāli, taču ar laiku jūsu prsmes kļuva lielākas. Ja jums, kas spējat daudz, būtu visu laiku jāņemas ar sīkumiem - vai tas nekļūtu apnicīgi? Tikai principā."

Krauklis jau bija paēdis un Nihilam sāka kļūt garlaicīgi. Pievienoties apspriedei par troni un tā mantiniekiem viņam nešķita īpaši interesanti, bet viņš apsēdās pie galda un paņēma gabalu maizes un, it kā uzmanīgi iedziļinoties sarunā, izdarīja to, ko viņš jau agrāk iedomājās izdarīt - nosūca visiem klātesošajiem pa drusciņai dzīvības spēka (izņemot Ofēlijai, to viņa pamanītu uzreiz, un Enlilam, kura nebija klāt). Ne tik daudz, lai kāds pamanītu fiziskas atšķirības, bet tikai mazliet - lai pats varētu izpētīt viņu dvēseles. Visvairāk Nihilu interesēja rituālistu reakcija - vai viņi paši pamanīs? Vai varbūt gari viņiem pateiks priekšā?
Kā attaisnojumu viņš sev paturēja argumentu, ka tas ir darīts vispārējai drošībai. Ka viņš ir vienkārši vēlējies pārbaudīt, vai kāds nav nodevējs, t.i. ar ļaunu un tumsas sagrauztu dvēseli.

"Ja principā, tad noteikti kļūtu apnicīgi, bet līdz šim šādu jūtu izpausmi esmu piedzīvojis tikai aristokrātu ballēs, ne rituālistu pienākumos. Bet saprotu, ko Jūs domājat stastīdams par sevi." Amedeo paskaidroja un ielēja sev vīnu.

Kad Nihils ņēma no viņa enerģiju rituālists neko neteica, tikai paskatījās uz vīrieti. Protams, viņš to sajuta un šoreiz ļāvās noticēt iemeslam, ko Nihils būtu stāstījis, ja viņš būtu jautājis. Bet nākamās šādas reizes vienkārši nebūs.

Nihils pamanīja Amadeo reakciju. Lietaskoks. Ar tādu strādāt kopā tiešām varētu. Varbūt pat viņš varētu šo to iemācīt - Nihils vēlējās nodibināt ciešākus kontaktus ar garu pasauli. Tā kā nekromanta spējas viņam nebija iedzimtas, bet gan dzīves laikā apgūtas, saikne ar garu pasauli viņam nebija īpaši spēcīga. Nihils bija lieliski iemanījies darboties ar nāves un dzīvības enerģijām, taču mirušo dvēseles viņam lieti noderētu. Viņš vērsās pie Amadeo.

Cik daudz laika tev prasīja apgūt saziņu ar gariem tādā līmenī?

Dēmons nepatikā noraustījās savās ķēdēs, gari kādam izpļāpājās, ka viņš ir te, saimnieks to sajuta jo dēmons jutā kā saimnieka tvēriens sažņaudz viņu ciešāk. Vēlreiz izrādījis savu nepatiku dēmons iegrima savā meditācijā.
Enlila acis iegailējās gaišāk kad dēmons izrādīja savas emocijas.
Bet tagad meditācija bija pabeigta un Enlila apziņa atgriezās pilnā spēkā ļaudama zemapziņai nogrimt viņa būtības dziļumā.
Enlils piecēlās kājās un atbalstījies uz zižļa devās prom no zāles viņš ievēroja Nekromanti, ko pirms tam nebija pamanījis, viņa pagodināja savu patronu. Enlils netraucēja, jo te visi bija vienlīdzīgi, viņi visi nāca pateikties un pateicības nedrīkstēja iztraucēt.
Enlils nepievērsa uzmanību sarunām tikai ievēroja, ka cilvēku ir saradies vairāk. Enlils apsēdās pie galda tieši pretī rituālista nekromantam un kareivim, dāmu viņš vēl nepazina.
No pie jostas piesietās somiņas viņš izvilka nelielu nazi un nogrieza nelielu gabalu cepeša un pasniedza to piekūnam kas nu nosēdās viņam uz pleca.
Pats viņš paņēma maizi un gabalu gaļas, viņš ieturējās un ieklausījās sarunās, kas norisinājās pie galda. Kapuce bija atkal nolaista zemu pār acīm noslēpjot maga seju.

Armandam bija kļuvis garlaicīgi, ēst viņam negribējās tapēc viņš palika stāvam, arī sarunas ar pārējiem nešķita saistošas, Armands bija radis ceļot viens un neko daudz runāties nebija radis.
Armands palaida savus sesku Totiju lai tas sev uz galda uzmeklē ko ēdamu, sesks veikli lokoties un lēkājot starp traukiem uzmeklēja augļu trauku, no tā paņēmis palielu vīnogu sesks to sāka ēst. Tikmēr Armands saskrūvēja vienu no saviem šķēpiem un uzsāka nelielu treniņu kas gan vairāk līdzinājās tādai kā elegantai dejai, ar lēcieniem un šķēpa izmantošanu, patiesībā tas bija precizitātes, koncentrācijas un telpas izjūtas vingrinājums.

Amedeo, pēc Nihila uzdotā jautājuma, šķita pārdomājam pirms atbildēt. "Ar gariem esmu spējis sazināties kopš maza vecuma, jo vecāki parūpējās par manu rituālista izglītību jau dienā, kad piedzimu, tāpēc diemžēl nepateikšu, kad un cik ilgā laikā es to iemācījos, jo man atmiņā stāv, ka esmu to mācējis, labāk vai sliktāk, vienmēr." vīrietis jautajoši palūkojas uz Nihilu, it ka jautādams - kāpēc tev to vajadzīgs zināt? jo bija dažas lietas, kuras gariem viņš nelūdza stastīt bez vajadzības. Cilvēka domas ir cilvēka domas, dažreiz pat gari var kļūdīties tās interpretējot.

Varbūt mēs varētu viens otram nedaudz piepalīdzēt? Tu man palīdzētu uzlabot prasmes sazināties ar gariem, it īpaši mirušu cilvēku dvēselēm, es tev iemācītu šo to par dzīvības un nāves spēkiem, kā ar tiem rīkoties...

Nihilam šāds darījums būtu diezgan izdevīgs. Viņš uzskatīja, ka rituālists un nekromants ir viena monēta ar divām pusēm. Rituālisti lieliski pārzināja garu pasauli, tās likumsakarības, bet nekromants strādāja ar garu pasaules izpausmēm fiziskajā pasaulē. Vairāk vai mazāk apgūstot abus arodus, paveras gandrīz vai neierobežotas iespējas attiecībā uz maģijas nozari, kuras pamatspēks ir dzīvība un nāve. Nihils vēlējās to apgūt, lai varētu sevi saukt par pilnvērtīgu nekromantu. Viņam nebija iedzimtās spējas sazināties ar mirušo gariem, viņš to spēja tikai sarežģītu rituālu ceļā. Apgūstot rituālisma pamatus, viņš spētu darboties ne tikai ar mirušo dvēselēm, bet ar gariem vispār.

Nu, ko teiksi? Sitam saujā?

Lanidurs sāka garlaikoties.
Burvju ļaužu darījumi...
Viņš pievērsās telpas nostūrim, kur atradās savādais kareivis, kam labpatika slēpt savu seju un kurš nelaipni atteica sievietei.
Lanidurs aptuveniu spēja iedomāties, kāpēc daži karotāji slēpj savu seju. Šsi laikam bija viens no tiem. Viņš pasmīnēja.