Ugunsmēles Opcijas

[novemberunge]

Seibelkrākes Saules tempļa priesteriene Aurinko stāvēja tempļa puspavērtajās durvīs un ar bažīgu skatienu pētīja pamalē sadugušos negaisa mākoņus. Viņas vīrs, Mēness priesteris Kuu jau bija brīdinājis par gaidāmo vētru, taču jaunā meitene nekādi nespēja tam noticēt - visu dienu saule bija dāsni lējusi savus zelta starus pār pilsētu, gaiss, piebriedis smags ar tempļa puķu un ziedu smaržām, patīkami reibināja, un no austrumiem bija iegriezies maigs vējš. Bet tagad... Augšā pats debesu dievs kailām rokām stumdīja mākoņu grēdas, celdams tumšus cietokšņus, kuros dārdēja viņa varenās taures un bungas.
Aurinko acu priekšā noplaiksnīja šķelta zibens pātaga, un viņa pat nepaspēja noskaitīt līdz viens, kad tai sekoja varens pērkongrands. Skaidra lieta, - Seibelkrāke atradās tieši vētras acī, un tas nebūt nenozīmēja mieru. Vēl jo vairāk, Aurinko satraucās, ka viņai nepietiks spēka palīdzēt izmirkušajiem un nogurušajiem varoņiem, kad tie ieradīsies, jo visu dienu priesteriene bija gatavojusies gaidāmajiem vīna dieva svētkiem, rotājot tempļa zāles un gatavojot cienastu.

Kad pērkons nodunēja jau trešo reizi, viņa aizvēra durvis un nolēma pagaidīt iekšpusē, plašajā telpā, ko tikko bija izgreznojusi ar sarkanām rožu vītnēm un vīnogām, ko tieši šiem svētkiem no dienvidiem bija atveduši grāfienes sūtņi. Basās kājas klusi aiztecēja līdz tuvākajai marmora kolonnai pret kuru Aurinko atspiedās, atļaudamās smagi nopūsties.
Viņa bija pavisam jauniņa, mazāk kā divdesmit vasaras veca, augumā ļoti īsa un smalka kā bērns, taču sprigana un nevaldāma, gaiša gara pilna. Priesteriene daudz laik pavadīja tempļa dārzos, tādēļ gludā āda bija iedegusi siltā bronzas tonī, viņas mati bija saules gaismas pielieti - zeltaini kā kvieši tie sīksīkās sprogās krita Aurinko pār kailajiem pleciem un spožajām, zaļajām acīm. Tērpusies viņa bija vienkāršā smilšu krāsas priesteru tērpā, basām kājām. Katru viņas kustību pavadīja glāsmainas zvārgulīšu skaņas,- jaunekle bija piemirsusi novilkt ap kāju aplikto ķēdīti pēc ikrīta saules sveikšanas rituāla.

Ik pa brīdim tukšajā zālē atbalsojās negaisa troksnis un drīz vien priesteriene juta vēsumu un lietu kā nelūgtus viesus ieklīstam caur plašajiem, nestiklotajiem logiem un izmērcējam daļu bāli dzeltenās akmens grīdas. Citu reizi viņa būtu pasaukusi kādu no elementālistu skolotājiem, lai tie ar savām burvestībām aizklāj logus un neļauj lietum sabojāt viņas rotājumus, taču tagad meitenei bija svarīgāks uzdevums- viņai bija jāgaida varoņi. Ne tikai! Drīz vien bija jāierodas pašai grāfienei, taču nez vai lēdija šādā laikā grasījās kaut mazo pirkstiņu bāzt laukā no savas pils.

[Massacre]

Jau agrā rītā Amedeo bija devies prom no majām, pienācīgi atvadoties no vecākiem un tā dēvētajiem draugiem. Svinīga izvadīšana iepriekšējā vakarā, veiksmes vēlēšana, tas viss atgādināja bēres, kurās parasti viens Amedeo bija priecīgs par gara laimīgo dzīves turpinājumu, kamēr visi apkārt skaļi elsoja un vaimanāja, asarām skalojot zemi un sejas kā nebeidzamiem plūdiem.
Lai diena nepaietu tikai fiziski dodoties uz priekšu vīrietis veda interesantas sarunas ar gariem un gāja kājām, zirgam un fēniksam pavadot viņu kā labiem parastas pastaigas biedriem pienākas. Mirkli pirms sāka līt, Amedeo izvilka mēteli ar kapuci no somas un sēdās melnes mugurā, lai auļos un dažu minūšu laikā nonāktu templī. Atstājis zirgu lapu pavēnī, kur tam nepilēja virsū tik daudz lietus, vīrietis devās pie aizvērtajām tempļa durvīm un pieklauvēja. Nevarēja jau svētā vietā nesties iekšā, lai cik svarīgs būtu uzdevums un pieteikšanās tā pildīšanā.

[Elony]

Lanidurs. Karotājs.
Tas viņš bija. Un viņš bija izlēmis atsaukties grāfiens aicinājumam.

No ziemeļiem, Rietumrhuīnu kalniem uz Seibelkrāki lidoja grifs ar jātnieku mugurā. Jātnieks turēja virs sejas tumšu kapuci, uz muguras viņam bija loks un bultas.
Viņš lidoja tieši uz saules templi un piezemējās netalu no tempļa.

Kāds te bija atstajis zirgu, bet jātnieks negribēja, lai viņa grifa spārni un spalva samirkst, tāpēc izlēma ievest templī.
"Seko man, Fluss. Bet templi piegānīt pat nedomā." viņš klusi noteica un veda pie tempļa durvīm.

Jātnieks gan nedomāja klauvēt un gaidīt, kad durvis atvērs.
"Sveicināti..." viņs klusi noteica un pagrūda durvis. "Atvainojiet..." un veda grifu iekša.

Zālē skanēja jātnieka soļu atbalss un aiz sevis viņš atstāja ūdens pēdas. Grifs viņam sekoja un vēl pie durvīm nopurinājās un izvēdija spārnus, radot nelielu lietu.
Jātnieks paskatijās apkārt un ieraudzīja priesterieni.
"Mana cieņa, svētītā." viņa balss bija klusa. "Mans vārds ir Lanidurs."
Lanidurs novilka kapuci, atklājot savus garos, sudrabainos matus un viegli pielieca galvu.

Šo rakstu rediģēja Elony: 10.04.2008 20:00

[Massacre]

Novērojis kā kāds tikko ieradies vīrietis paiet Amedeo garām kā neesošam, un droši dodas iekšā, arī viņš pats devās iekšā, pirms tam novilcis mēteli un nodevis to fēnisksa ķetnu gādībā, nolēmis, ka tagad atbildi gaidīt būtu bezjēdzīgi. Piegājis pie vietas, kur stāvēja jaunā sieviete, Amedeo paklanījās Saules tempļa priesterienes priekšā ar dziļu cieņu:
"Amedeo Fra sveicina Jūs augstākā žēlsirdības dvēsele un lūguma vadīts nodod sveicienus Jums arī no Tāssaules."

[mr Bl@ck]

Enlils soļoja rāmiem mierīgiem soļiem pa nu jau slapjajiem brugakmeņiem. Apkārt valdīja vētra debesu dievs un Gaisa dieviete kopīgiem spēkiem šķistīja debesis debesis. Apkārt liesmoja zibeņi un vējš plandīja plato melno apmetni un meta sejā vēsās lietus lāses.
Jā Enlils bija laimīgs, šodien valdīja viņa stihija. Visā savā burvībā brīva un neapvaldīta. Katrs pērkona dārds iesvēla viņa sirdī jaunu liesmu. Gluži kā kalēja plēšas iesveļ dzīvību kvēlojošjām oglēm. Šīs neapvaldītās liesmas varēja redzēt elementālista acīs. Tās bija zilas un biedājoši caururbjošas it kā aiz acīm slēptos kaut kas mežonīgs un neapvaldāms.
Šis minējums nebija tālu ņemts dziļi apziņas dzīlēs kāds bija sācis mosties. Senais Enlila ienaidnieks un sabiedrotais Gaisa dēmons, tas bija sajutis stihiju no kuras pats bija dzimis un nu smēlās tajā spēku.
Drīz caur miglaino lietus priekškaru Enlils ieraudzīja plašās Tempļa durvis, durvis kuras viņš cienīja vairāk par visu, tās veda pie ģimens. Vienīgās kāda viņam bijusi.
Ienācis templī viņš uzlūkoja kareivi un vīru, kas varētu būt rituālists ja spriež pēc viņa apgērba, neveltījis viņiem vairāk par skatienu viņš devās pie Priesterienes. Enlils zemu nolieca galvu viņas priekšā, tikai retais no viņa izpelnījās šādu padevības zīmi.
Esi sveicināta Saules priesterien, lai gan mani spēki ir tava vīra aizgādībā es esmu tavā rīcībā. Es nāku pēc aicinājuma, ko Templis ir skandējis.
Vēlreiz dziļi paklanījies Enlils atkāpās Tempļa priekštelpas tālākajā stūrī un noslēpās ēnās.
Caur atvērto logu telpā ielaidās piekūns un nosēdās Enlilam uz pleca.
Tagad viņš gaidīja.

[Miss Doherty]

Uzmetusi apmetņa kapuci galvā, Annea skriešus devās uz tempļa pusi, tomēr tas nelīdzēja - lietusgāze bija tik gana pamatīga, lai zemes virskārta pārvērstos dubļos un sandalēs tērptās kājas kļūtu netīras. Visbeidzot sasniegusi tempļa durvis, viņa pirms iekšā iešanas noliecās, lai ar apmetņa malu noslaucītu dubļainās kājas. Kad vairums bija apslaucīts, viņa rezultātu atzina par labu esam, iztaisnojās un droši vēra vaļā durvis, lai pēc dažiem soļiem jau salīktu paklanīšanās pozā. ceļi šķiet paši saļima, bet trenēta uz šādām kustībām, viņa mirkli izturējusi pozu piecēlās.

Aurinko... Ceļi šķiet paši saļima, bet trenēta uz šādām kustībām, viņa mirkli izturējusi pozu piecēlās. Balsī jautās neviltota cieņa, jo Saules priesteriene - jebkurā pilsētā tā bija augsti godājama persona, īpaši viņa cienīja šo priesterieni tās jauno gadu dēļ, turklāt - Saule bija Annea tuvākais dievs. Kā gan viņa spētu necienīt viņu? Iztaisnojusies viņa tikai nupat pamanīja, ka kāds jau šeit stādās priekšā. Šis Lanidurs neizskatījās pēc diez cik svarīgas personas, turklāt pavisam noteikti nepiederēja tempļa cilvēkiem, tomēr nevēloties būt rupja, Annea viegli paklanījās arī viņam.

UPD: Un tad pagriezusies, Anneas acis iepletās kā divas apakštasītes. Tiklīdz Amadeo bija stādījies priekšā priesterienei, viņa dziļi un eleganti (tomēr atceroties, ka izrādīt vīrietim vairāk cieņu kā priesterienei būtu nepiedienīgi) paklanījās. Amadeo... Viņš nepazinu Anneu, protams, ka nepazina. Bet viņa šo daiļo vīrieti, kuru tik viegli sajaukt ar priesteri, pazina. Protams, pazina. Kurš gan no rituālistiem, kas mācījušies Templī nezināja par šo lielisko, apdāvināto un talantīgo Amadeo Fra, kur turklāt bija tik daiļš no vaiga kā pati saule? Visu manu cieņu, es atvainojos. Vai tas maz bija pieklājīgi tik kaismīgi klanīties svešam vīrietim, kurš nav ne priekšā stādīts, ne kā? Man liels gods jūs šeit redzēt, nudien - cik lieliska sakritība!

Šo rakstu rediģēja Kī Kī: 10.04.2008 20:57

[Elony]

Sieviete, kas paklanijās prieterienei, paklanijāš arī viņai.
Lanidurs tāpēc uzlūkoja viņu ar savu ciešo skatienu, tumšzaļajām acīm grimstot pustumā.
Vai viņu sauca Aurinko?
Viņš neklanijās viņai, tāpat kā nevienam.
Lanidurs pielieca galvu viņas priekšā, tāpat kā to darīja priesterienes priekšā, tad atkāpās nostāk pie sava grifa un paveda viņu nostāk no durvīm.

[Semijs]

Udrins bija palicis tuvākajā ciematā pa nakti un no rīta piestūķējis sevi ar ēdienu, viņš paņēma sev vēl līdzi. Pa ceļam, karotājs bija piestājis, lai paēstu, bet tad sākās vētra. Caur savu ķiveri nolūkojies uz debesīm, Udrins neapmierināti noburkšķēja.
-Urgh!-
Savācis savas mantas, karotājs turpināja ceļu pa briesmīgo laiku līdz nonāca pie tempļa, viss izmircis , bet spēka pilns. Nopētījis visu templi, Udrins devās iekšā templī, kur atrada jau vairākus cilvēkus uz vietas, kā arī pata priesteriene. Nostājies netālu no pārējiem Udrins tik izteica vienu vārdu.
-Udrins..-
Kad vārds tika izteikts, karotājs caur ķiveri nopētīja visus klātesošos.

[Massacre]

Amedeo aiz laipnības maskas noslēpa smaidu, kurš lauztin lauzās uz āru, brīdī, kad Annea stādijās priekšā un pieklājīgi palocījās meitenei.
"Ak, nē. Viss gods pienākas Jums cienītā Annea! Un visa mana pateicība Saulei un Mēnesim par šo sakritību." viņš runāja ar cieņu lūkojoties Anneas acīs, viegli pieliecis galvu.
Viņa skatiens kā vienmēr bija fokusēts kā atrodoties starp divām pasaulēm un gari stāstīja viņam to, ko par Anneu, tieši tādu pašu rituālisti, kā viņš, Amedeo vajadzētu zināt, bet tie bija sīkumi (gari neatklātu visu uzreiz); viņas vārds, piemēram.

[novemberunge]

Pat pēc vairākiem gadiem Aurinko nebija pieradusi pie šādas cieņas, it īpaši no vecākiem ļaudīm, - iedegušajos vaigos iesitās kautrs sārtums (Nimglārā mēdza teikt, ka tas liecinot par cilvēka plašo sirdi), un viņa pakniksēja katram atnākušajam, zvārgulīšiem izgaišinot negaisa radīto, drūmo un miklo noskaņu.
It īpaši vēlīgs smaids tika veltīts vīram, kas pieminējas viņas vīru, Mēness priesteri Kuu. -Paldies, paldies, bet templis nav tas, kas jūs aicinājis, mans kungs, tā ir mūsu dārgā grāfiene, lai Saule sargā viņas dvēseli!
Priesteriene uz mirkli pieklusa, ar zaļo skatienu novērtēja katru cenzoni, kāda ievesto grifu ieskaitot, un grūši nopūtās.
-Grāfiene pirms nepilnas stundas atsūtīja ziņu no pils, kas vēstīja par viņas drīzu ierašanos, taču laikam jau negaiss viņu aizturējis. viņas smalkā, gaišā balss itin viegli nozuda apkārtējā ņurdoņā un savstarpējas uzmanības apliecinājos, - tai piemita savāds tonis, kas lika aizdomāties par to, vai jaunā meitene runā ar pati ar sevi vai dieviem, vai klātesošajiem.

-Varbūt varu piedāvāt jums ko ēdamu, cienījamie viesi? Vīnu, skaidru strauta ūdeni? viņa apvaicājās. -Vēlaties, izrādīšu jums mūsu templi, dievu zāli? Kuu jau man teica,- "Aurinko, šovakar būs vētra", bet neklausījos un saklāju jums un grāfienei galdu dārzā!
Un tad, kā zibens ķerta, viņa salecās un piešāva plaukstu priekšā mutei.
-Dārzs! Es pavisam aizmirsu! Viss būs izmircis!

[Semijs]

Udrins tik stāvēja stalti malā neizrādot nekādas emocijas un klausījās visā teiktajā. Ēst viņam negribējās, bet vīnu varētu pieņemt, taču priesteriene iesaucās par dārzu, ka tas varētu izmirkt un milzenis rupjā balsī ievaicājās.
-Tev'dārz palīdzēt?-
Lai arī no malas Udrins izskatītos, pēc aukstasinīgas gaļas mašīnas, viņam bija sava cieņa pret sievietēm.
-Vīns būt lab!-
Milzenis savā rupjajā balsī vēl piebilda.

[Elony]

Tātad šo jauniņo priesterieni sauc Aurinko, saprata Lanidurs.
Grāfiene pagaidām viņu nostatīja sagaidītājas lomā.

Lanidurs atļāvās sev viegli pasmīnēt ar mutes kaktiņu par meitenes samulsumu attiecībā uz dārzuun tā mielastu.
"Varbūt kaut ko vēl var glābt. Kādu pudeli dzērienav vai kādus augļus, kurus lietus tikai noskaloja..." viņš ierunājās.
"Varam apskatīties." viņš piedāvāja, jo Udrina teiktais bija drusku neskaidri. Lanidurs devās tuvāk durvīm.

[Corvus]

Nihils visu nakti bija pavadījis mežā, kur, neviena netraucēts, veica atjaunatnes rituālu. Sen viņš nebija juties tik spēcīgs - pietiekami, lai atkal pēc klejojumiem pa dievu nolādētām vietām parādītos cilvēku acīs. Nekromants juta, kā viņā mutuļoja dzīvības un nāves spēki.

Ir laiks.

Lai arī cik dīvaini viņam pašam tas neliktos, Nihils bija uzņēmies šo uzdevumu. Kā nekā viņš bija tikai cilvēks un gandrīz vai kā fizisku vajadzību viņš izjuta citu cilvēku klātbūtnes nepieciešamību. Turklāt, šis viss pasākums, iespējams, dotu viņam jaunas iespējas. Tas arī bija tas, pēc kā Nihils tiecās nepārtraukti - vara. Pie sevis prātojot, Nihils jau bija pietuvojies templim. Lietus viņu nemaz neuztrauca, tāpat kā daudz kas cits uz šīs pasaules. Ja godīgi, viņam rūpēja tikai paša vara.

Nihils neklauvējot pavēra tempļa durvis un klusām iegāja telpā, kur jau atradās vairāki cilvēki, arī grifs. Rituālisti... "Phe..." pie sevis nodomāja Nihils. "Bet ko gan varēja vēlēties, šis taču ir templis." Vienīgais, kas izpelnījās kaut kādu cieņu Nihila acīs, bija elementālists - viņā jautās kaut kas savāds, kaut kas, kas viņu padarīja reizē gan stiprāku, gan vājāku. "Dīvaina dzīvības enerģija... Vajadzēs nosūkt un papētīt."

Nihils ievēroja, ka viņam ir pievērsti vairāki acu pāri. Pat nepieliecot galvu sveicienam, ar augstprātīgu toni balsī, viņš noteica:
"Jūs mani gaidījāt."

Šo rakstu rediģēja Corvus: 10.04.2008 21:51

[Džezā tikai Meit...]

Ofēlija bija devusies ceļā pirms divām dienām, jo viņa dzīvoja ļoti tālu no Seibelkrākes Saules tempļa. Meitene jau agrāk bija savā garā klīdusi pa apkārtni, kopā ar melno grifu Torusu, vismaz nedēļu neiegriežoties mājās, vien klausoties dabas balsī un sazinoties ar garu pasauli. Viņas māte un māsiņa bija skumjas un satrauktas, kad Ofēlija izgāja pa mājas durvīm, pasakot vien klusu uzredzēšanos. Viņas zināja, ka šoreiz meitene viņas pametīs uz daudz ilgāku laiku, un kaut gan to negribēja, laida viņu brīvībā, pirms tam iedodot pāris ceļojumam nepieciešamas lietas. Viņas saprata meitenes vēlmes un zināja, ka viņa būs pietiekami stipra, lai tiktu galā viena. Turklāt - katram reiz ir laiks sākt dzīvot patstāvīgi.

Pirmajās divās dienās laiks bija vienkārši pasakains. Neko labāku Ofēlija nebija gaidījusi. Gaiss bija pilns putnu dziesmu, ziedu un mežu smaržas, apkārt urdza sīki strautiņi un visa daba bija tik dzīva un reibinoši raiba, ka Ofēlijai nācās bieži apstāties, jo prieks viņā bija tik liels, ka viņa ilgi spēja raudzīties kādā ainavā, nespējot apslāpēt vēlmi dziedāt un dejot. Viņas dzidro, skaisto balsi pavadīja melnā grifa dziedājums. Protams, Ofēlija varēja ceļot tā mugurā, jo dzīvnieks(vai putns?) bija liels un stiprs, un tā milzīgo spārnu vēzieni aizrautu uz priekšu vairākus metrus vienā mirklī, taču viņa vēlējās izbaudīt visu labāko no ceļojuma. Uz muguras meitene stiepa nelielu mugursomu, kurā atradās sausas drēbes, pārtika un citas lieterīgas lietas, kā arī no garu pasaules dāvinātais īpašais galvaskauss. Par atbalstu viņai līdzēja zizlis, kura acs bija spoži nopulēta un dažbrīt tajā skaisti atspīdēja saules stari. Trešā diena iesākās ar savādu kņudoņu meitenes vēderā. Viņa nojauta, ka saulainais laiks vairs ilgi neturpināsies un drīz jau virs viņas galvas mācās drūmas mākoņu gubas. Viņa beidzot varēja saskatīt tempļa aprises, kad pēkšņi sāka gāzt lielas lietus lāses, izmērcējot meiteni līdz pat kaulam. Melnais grifs nolaidās zemē un uzstājīgi norādīja uz savu muguru. Ofēlija padevās un ar nelielu nožēlas sajūtu uzsēdās varenā dzīvnieka mugurā. Pēc neilga brīža, viņi jau nolaidās pašā tempļa priekšā, un meitene nolēca no grifa muguras. Viņa ar plašu vēzienu atvēra durvis un iegāja templī. Ofēlijas melnie mati, kuros bija iesieta sarkana lente bija pilnībā izmirkuši un slapjās šķipsnas krita viņas bālajā, skaistajā, sajūsmas pilnajā sejā. Mugurā meitenei bija līdz celim gara, melna kleitiņa uz lencītēm, kura cieši piegūla viņas smalkajam, sievišķīgajam ķermenim. Ap kaklu karājās smalki izstrādāta kaulu kaklarota un ap labo roku - rokassprādze un sarkana lente. Sarkanās acis laipni nopētīja ikvienu telpā esošo, it īpaši pēc izskata satraukto saules priesterieni un vēl kādu vīru, ap kuru jautās viņai līdzīga aura. Viņa droši iesoļoja dziļāk telpā, viņai pa pēdām sekoja melnais grifs, kurš arī bija pamatīgi izmircis un piegājusi pie priesterienes, dziļā cieņā paklanījās viņas priekšā. Meitene klusi noteica.
- Pieņemiet manu cieņas apliecinājumu Jums un Jūsu vīram un atvainojiet par nekārtībām, kuras radu es un Toruss..- Viņa atkal nostājās stalti, taču viņā varēja just to pašu pagodinājumu un aiz Ofēlijas muguras arī melnais grifs bija noliecies kā tādā goda stājā. Meitene juta katru cilvēku atsevišķi, taču tagad viņas uzmanība visvairāk tika saistīta ar priesterieni, nevis citu enerģijas izpētīšanu. Katrā vērtās kas īpašs un ja kāds paskatījās uz viņu, to cilvēku pārņēma savāda sajūta, it kā meitenes te nemaz nebūtu. Ofēlija vien tikko manāmi pasmaidīja un palocīga galvu sveicienam.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 10.04.2008 22:12

[mr Bl@ck]

Priesterien, jūs mani pagodināt, viss ko es vēlētos šobrīd ir malks ūdens un iespēja veltīt lūgšanu savai aizgādnei Gaisa dievei. Enlils sacīja. Viņš vēroja. Viņš redzēja kā jaunā rituāliste vēršas pie otra rituālista, galu galā viņi bija saistīti amatā. Enlia dusmas uz mirkli uzliesmoja atspoguļojoties viņa acīs kad ienāca karotājs, viņa skatījumā priesteriene bija pelnījusi smalkāku sveicienu, bet tas bija nieks, šobrīd.
Ieradās nekromants kā jau vienmēr, nekromants, cilvēks, kas valdīja pār nāvi un kura patrons bija Mēness, tātad savā ziņā sabiedrotais.
sajutis nekromanta skatienu Enlils gandrīz nemanāmi palocīja galvu sveicienā.

[Corvus]

"Vai es varētu palūgt gabalu jēlas gaļas savam krauklim? Vislabāk būtu nedaudz iepuvusi, bet tāda jums diez vai atradīsies," Nihils izteica savu vēlmi priesterienei.

Viņš ievēroja, kā elementālists pamāj viņam ar galvu. Viņam šķita, ka kaut kas kopīgs viņiem ir. Bet draugi Nihilam nebija vajadzīgi. Tas tikai noved pie liekas upurēšanās. Tomēr viņš tikpat nemanāmi pamāja ar galvu atbildes sveicienam. Nebija jēgas izrādīt savas ambīcijas jau pašā sākumā.

Atsprāga durvis un templī ienāca jauna meitene īsā kleitiņā melna grifa pavadībā. Nihils jutās nedaudz šokēts. Šo meiteni gluži vai kā bruņas aptvēra nāves enerģija. Vai tiešām VIŅA ir nekromante? Labi, izskatam nebija ne vainas, bet viņai bija tīra un gaiša sirds. Nihilam tas šķita pavisam neizprotami.

[Andromeda]

Bija agrs rīts, kad Brons, vezdams Dāru sev blakus pavadā, uzsāka ceļu uz templi. Mēness brālis neatstājās ne soli, bet uzticīgi sekoja. Kādu laiku viņi visi trīs gāja klusējot pa meža taku, līdz klusumu pārtrauca Brons, sākdams dungot ļoti senu un aizmirstu dziesmu, kas bija veltīta mūžīgajām zaļajām koku dvēselēm.
Laiku pa laikam viņš apstājās un pārtrauca dungošanu, lai ieklausītos apkārt valdošajās skaņās, putnu dziedāšanā, koku vaimanās un lūgsnās. Viss liecināja, ka tuvojas neganta vētra. Gaisā virmoja satraukums un bailes.
Brons uzkāpa mugurā skaistajam zirgam un pieliecies tam pie auss čukstēja – Mums jāpasteidzas. Līdz templim vēl krietns gabals, bet vērta min mums uz papēžiem! -
Lai arī Dārs šāvās kā bulta, vētra tomēr viņus pārsteidza. Nonākuši galā viņi bija izmirkuši slapji līdz kauliem. Ūdens tērcītēm vien gāzās no Brona apmetņa.
Mēness brālis bija atpalicis krietnu gabalu, tikai šobrīd pieskrēja pie sava saimnieka, nopurinājās un izdvesa ko līdzīgu vaidam.
- Iesaku tev mans draugs tagad atrast kādu sausāku vietiņu- Brons noglāstīja zirga slapjo purnu. – Esi tuvumā. -
Zirgs nosprauslojās un, ar purnu piebukņīdams Bronam pie rokas, nozuda.
- Brāl, nāc vien, mēs nu dosimies iekšā!
Brons, sava vilka pavadībā iegāja templī.
Pirmajā brīdī viņš jutās pārsteigts par to, ka šeit bija sapulcējušies tik daudzi un dažādi sava amata pratēji. Viņš palocīja galvu sasveicinādamies ar raibo publiku un tad ievērojis priesterieni dziļā godbijībā paklanījies sacīja – Sveicināta Saules priesteriene! Brons Markhins, esmu šeit ieradies pēc grāfienes lūguma palīdzēt. -
Dzirdēdams, ka grāfiene vēl nav ieradusies viņš pateicās priesterienei par viesmīlību un pagājās nostāk.

[Demiurgs]

Armands bija pieradis pie klejošanas pa valsti un takā viņš bija ieradies dienu ātrāk Armands uzslēja telti kādā koku pudurī apmēram stundas gājiena attālumā no tempļa, agri no rīt piecēlies Armands pabrokastoja sakopa savu zirgu, notīrīja bruņas, uzasināja savus šķēpus, vardusakot saveda sevi kārtībā un devās uz templi, neligi pirms nonākot pie tempļa sāka līt tapēc Armands paātrināja zirga soli un pavisam drīz viņi jav bija klāt. tempļos Armands bieži neuzturējās, viņš biežāk paļāvās vien uz paša spēkiem, ārpusē jav bija vairāki zirgi, savējo piesējis Armands devās iekšā līdzi ņemot tikai savu zebieksti Totiju kurš meklēja paglābties no lietus viņa padusē. Iegājis iekšā Armands nopētīja klātesošos
lai svētīts saules templis un visas tās priesterienes Armands nebija īsti pārliecināts kā pareizāk uzrunāt priesteri, tapēc izmeta pirmo kas bija ienācis prātā un sveicināti arī tie kas atsaukušies aicinājumam

[novemberunge]

-Nē, nē! Nepūlieties, tas ir mans darbs! Aurinko izplūda gaišā smaidā, atgaiņājoties no piedāvājuma palīdzēt. Cik patīkami, jauki cilvēki... Viņas majestāte būs ļoti apmierināta. -Bez tam, grāfiene var ierasties jebkurā mirklī. Ja atvainosiet, es iešu glābt to, kas vēl glābjams un gādāšu, lai jūs visi tiekat labi pabarot un padzirdīt. Tempļa dievu zāle atrodas aiz šīm durvīm, ja vēlaties mirkli vientulības. Viņa norādīja uz lielām ozolkoka durvīm tieši pretī tām, pa kurām visi bija ieradušies; šobrīd tās stāvēja pusvirus vaļā, atklājot skatam vēl lielāku un greznāku zāli, pilnu ar apzeltītām un dārgakmeņiem rotātām dievību statujām, kas augstumā stiepās vairākus metrus līdz pat tempļa griestu velvēm. Visa grīda tur bija izlikta dārgiem, izrakstītiem paklājiem, kollonas apvītas vīnogulājiem un efejām. Par centrālo altāri kalpoja baltā akmenī izkalts Mēness un Saule, kas kopā dejoja rituāla deju; negaisa radītās dārdoņas dēļ to gan nevarēja dzirdēt, taču abiem gar kājām omulīgi šalca kristālskaidra ūdens strūklaka, uz kuras malas varēja apsēsties un atpūsties, aprunāties ar dievībām.

Jaunā Saules priesteriene vēl paklanījās tikko atnākušajiem, aicināja visus droši piesēt uz tiem pāris koka soliem un krēsliem, kas šeit bija atrodami, un pazuda kādā sānu arkā, zvargulīšu bezbēdīgās džinkstoņas pavadīta.

Pēc mirkļa pāris jaunie karavīru mācekļi ienesa telpā garu galdu un solus. Viņiem sekoja divas jautrībā smejošas, dzīvespriecīgas jaunkundzes, kas uzklāja baltu galdautu un, rokas izlocījušas kā gulbju kaklus, atlidināja šurp arī tīrus sudraba kausus un šķīvjus, un kristāla krūkas, pilnas ar vīnu un ūdeni. Ar ziņkārīgiem skatieniem topošās elementālistes nopētīja varoņus, tad saskatījās pašas un skaļi ķiķinot metās prom. Viņu spurdzieni atbalsojās zālē līdz tos nomainīja nākamie, vēl divām citām jaunām lēdijām tāpat ielidinot un uz galda atstājot varenu ēdmaņas klāstu - tur bija dažādi sieri, augļi, dārzeņi, mežziņu medīts brieža cepetis un, protams, labākā maize visā Seibelkrākē, atgādāta no grāfienes personīgās maiznīcas.

Pa to pašu arku telpā atgriezās Saules priesteriene. Lai arī labvēlīgais smaids nekur nebija nozudis, viņa izskatījās viegli satraukta un pat nobijusies. Zeltainie, čirkotie mati bija izmirkuši un, lai arī Aurinko bija uzvilkusi jaunu, sausu tērpu, viss liecināja, ka viņa bijusi ārā, vētrā.
-No pils tikko atnāca vēl viena ziņa. meitene nekonkrēti pamāja atpakaļ, norādot uz kādu bruņās tērptu pils sargu, kas tikko bija ienācis telpā, lai pārbaudītu, ka vēstījums nekavējoties tiek nodots varoņiem.
-Pie viņas majestātes atvests kāds noziedzinieks, kas apgalvo, ka ir redzējis viņas pazudušo dēlu. Šobrīd viņš tiek pratināts Lari iecirknī. priesteriene pameta bažīgu skatienu svešā vīrieša virzienā un tas iedrošinoši pamāja. -Grāfiene Erī uzstāj, ka viņai šis vīrs ir jāredz pašai. Viņa no sirds atvainojās par savu kavēšanos, un lūdz jūs visus vēl mirkli uzkavēties.

Un tomēr, Aurinko sejas izteiksme liecināja, ka viņu kaut kas satrauc. Klusējot izvadījusi vēstnesi pa parādes durvīm un cieši tās aizdarījusi, viņa aicināja visus sēsties pie galda un ieturēt vakariņas, kamēr pati vismaz trīs vai četras reizes atvainojusies atkal aizklīda plašā tempļa dzīlēs.

[Elony]

Lanidurs aplūkoja meiteni - nekromanti ar grifu.
Pats viņš pielūkoja, lai Fluss uzvedas mierīgi, nesatraucas cita grifu tēviņa klātbūtnē.
Vispār Lanidrus centās turēties malā, sava grifa aizsegā, priesterienei palīdzibu nevajadzēja.

Viņš ar vieglu, bet nevarētu teikt, ka patīkamu smaidu lūkojās, ka tiek saklāts galds.
Priesterienes paziņojums viņam šķita dīvains, bet tā kā viņa aizsteidzās prom, tad tur neko nevarēja darīt.

Lanidurs piegāja pie galda, no mantijas iekšpuses izdabūja zobenu un nocirta gabalu cepeša un paņēma nedaudz augļu. Tad viņš atgirezās pie Flusa, padeva tam cepeša gabalu, bet pats sāka ēst augļus.