Divas ārkārtīgas nedēļas ar Dī., Pieteikšanās beigusies. Opcijas

[grapefruit]

Sāksim ar postošanas sistēmu:

Tātad, pirms sava posta iesūtīšanas posta augšpusē jānorāda atrašanās vieta (kartē norādītās), tai jābūt iezīmētai attiecīgā krāsā un 6. izmēra burtiem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) . Karti ievietosim drošikavien rīt, kad tas būs aktuāli (ja neatradīsim skaneri, kaut vai photoshopā uzzīmēsim jaunu).
Pašlaik virs jūsu posta gribu oranžu uzrakstu - autobusā. Tas no tā brīža, kad iekāpsiet autobusā. pirms tam varat man neatzīties, kur esat bijuši.

Lūdzu, ja rakstat OOC, tad tam ir jābūt vai nu pirms, vai pēc posta (ieskaitot atrašanās vietas norādīšanu). Lūdzu OOC tekstu iekrāsot pelēkā krāsā:
Paraugs: OOC: šādi lūdzami.

To, ko jūsu character saka, lūdzam pārnest jaunā rindiņā un lietot bold aka treknrakstu:
Paraugs: -čau, kā iet?!
viņa jautāja

To, ko jūsu tēls domā, lūdzam pārnest jaunā rindiņā un rakstīt slīprakstā aka italic:
Paraugs: -tas nu gan ir viens-
viņa nodomāja

Pūķēns Sāra: piezīme tavam charlistam - tev var būt trīs grāmatas, vari izlemt kādas un to iepostot ATD pavedienā, lūdzu, ne enciklopēdijas.

sirds1: piezīme tavam charlistam - spēja aizdedzināt visu, kas deg. Piemirsu PZ pierakstīt laikam, biju pārāk skumja par tava otra brīnišķīgā chara neiespējamību piedalīties spēlē.

Spēles laikā noskaidrosim, vai ir vai nav nepieciešami opsavilkumi, domāju, ka vietas norādīšanai vajadzētu šādu vajadzību novērst.

Tiem, kas šodien līdz sešiem nebūs online, lūdzu citreiz pabrīdiniet mani, es nezinu, kad jums kas iekrīt, vēl jo vairāk tāpēc, ka tikai no dažiem saņēmu tādu nopietnu spēlēs laiku sarakstu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) . Sāksim tā, kā es vai Icyrain norādīsim. Var, protams, postot arī bez GM online, bet tad lūdzam pārmērībās neiegrimt, tomēr ir lietas, kuras mums jānoktrolē.
Šoreiz ļauju jums nogādāties nometnē ar vecāku palīdzību pat, ja GM nav online, sagaidīšanai gan būs vajadzīgs kāds GM.

Kad es vai Icyrain spēles tūri beigsim mēs to norādīsim un droši vien pieminēsim arī laiku, kad varētu atkal parādīties online (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) . GM OOC: piezīmes būs 6tajā lielumā, pārējiem lūdzam palielinātos burtus nelietot, lai spēle būtu pārskatāma.

Ja noteikumi neapmierina, lūdzu kontaktēties ar mani. Ja tos neievērosies, hmm, lūdzam ievērot (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) .

----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Jūsu vecāki vai nu caur paziņām, vai mags visvarenais vien zina kādā veidā uzzinājuši par vasaras nometni, ko rīko kāda pazīstama un spēcīga burve. Dzirdēts par to ir daudz kas - tajā būs konkursi ar retām maģiskām balvām, nometni apciemos pazīstami burvji/vampīri/vilkači, nometne paredzēta bērnu mācīšanai, ar bērniem nometnē veiks eksperimentus un vēl neskaitāmas baumas, bet pats smieklīgākais ir, ka neviens īsti nezina, kas tad īsti tur notiks.
Lai nu kā, jūs uz to dodaties, jūsu vecāki paspējuši sazināties ar Diānu Sārtcepuri un sarunājuši jums vietiņu nometnē. Pašlaik jūs dodaties uz norunāto tikšanās vietu, kur vajadzētu atrasties kādam satiksmes līdzeklim, kas jūs nogādās nometnē.

Un, jā, tur tas stāv, hmm, laikam... Izskatās pēc veca un pagalam sagrabējuša autobusa, turklāt tam pat isti nav sienu, toties ir divi stāvi. Visu vēl interesantāku padara divs personas, kas acīmredzami strīdās pie autobusa durvīm.
Sieviete acīmredzot ir ļoti satraukta, viņa ar vienu roku pietur savu milzonīgo, sarkano platmali, un vēcinās rokām skaidrojot:
-Es tev saku, viņiem patiks, tu redzēsi! Vai man kādreiz nav bijusi taisnība?
Zēns domīgi lūkojās sievietē, sabāzis rokas kabatās, viņa sejā jautās nedrošiba:
-Nu vispār, jā...
Seviete piecirta smailpapēžu kurpēs tērpto kāju un dusmīgi noskurināja galvu, tas arī bija par iemeslu tam, ka viņas cepura apmeta graciozu kūleni un nolidoja uz asfalta. Zēns pieliecās un to pacēla.
-Es nebūšu vainīgs, ja viņi tur kalnos kādā pagriezienā no šitā izvelsies...
Viņš norādīja uz autobusu un uzmanīgi novietoja milzīgo platmali uz sievietes tumši brūnajiem, nedabiski mirdzošajiem matiem.
-Nu, mēs pateiksim, lai stipri turās... Es vienmēr ar šitādu esmu gribējusi pabraukt!
Zēns nogrozīja galvu un viņa sejā parādījās ieslīps smīns:
-Nu tad ej aizņem augšā pirmo vietu, citādi kāds vēl pasteigsies pirms tevis.
Viņš pasmaidīja un. noskatoties, kā sieviete pazūd autobusā, vēl piebilda:
-un uzmanīgi ar tām kurpēm, pakāpieni ir šauri.
-Auč!
Atskanēja no autobusa.
-Varēji ātrāk pateikt!
Nils tikai nosmējās, bet neko vairs neteica, klausoties, kā sīkie papēdīši klab jau otrajā stāvā. Diāna šodien bija uzvilkusi savu sarkano, īpašo gadījumu kleitu un viņš visu rītu bija izcietis pārmetumus par savām zilajām džinsām un melno t-kreklu, tomēr bija panācis savu un uzvalku nenācās vilkt.

----------------------------------------------------------------------------------------------

Te būs autobusa bilde, gaidu jūsu postus (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

(IMG:http://davelandweb.com/mainstreet/images/Omnibus_860_DL_40.jpg)

Varēja jau būt vesels, bet ideju jau sapratīsiet.


(IMG:http://www.postimage.org/Pq4bnfR0-16212af25b7ff8fe842525b19cb819f8.jpg)

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 17.01.2008 07:09

[novemberunge]

OOC: es nopietni apsveru domu par to, ka mana doma piedalīties šajā spēlē nebija īpaši gudra. nav laika. piedodiet, ka nespēju būt tik aktīva, cik vajadzētu. T__T

Kihaku bija samierinājis un saucinājis sevi ar domu, ka viņš atriebsies par apzinātu un speciālu bagāžas nozaudēšanu tēvam dubultā, un ieņēmis kādu brīvu vietu labu gabalu no pārējiem, akurāti sasprādzējies, uzbīdījis uz galvas mp3 pleijera austiņas, kas neļāva viņam dzirdēt pārējo sarunas (vai attiecīgi - dziedāšanu). tā vietā cauri galvai plūda patīkamas, sen zināmas un mīlētas melodijas. tievās, garās kājas bija atspiestas pret priekšējo krēslu un uz lieliem nu gulēja atvērts komikss, ko viņš centās lasīt pēc iespējas lēnāk, zinot, ka jaunu nedabūs veselas divas nedēļas.
slaids rādītājpirksts uz baltās papīra malas sita līdiz ritmu ausīs skanošajai, dzīvespriecīgajai dziesmai, izdomāti un uzzīmēti varoņi - lika smaidīt. drīz, pavisam drīz viņš sasniegs stadiju, kad paliks tik omulīgi, ka būs jāiet un jākaitina citi.

Šo rakstu rediģēja Nirnaeth: 08.01.2008 20:05

[Ludiēna]

Damjāns klusi ņirdza.
-Mans akapella, vai kā to sauc, samaitātu visiem dzirdi. Nu bet jau atkal man ir jāapbrīno tava balss. Tā man vienmēr ir patikusi.Domāju, ka šī būtu tā prasme, kuru es vēlētos, ja kāds man dotu izvēli-
Damjāns vērās pa logu. Ainava aiz loga mainījās diezgan ātri. Te bija redzamas tikai dažas mājas. Prom no pilsētas, prom no cilvēkiem, tuvāk sirdsdraugam. Puisis nopūtās:
- Soulmate...-
Pasmaidīja un pievērsās autobusa griestiem.Viņš sevī dungoja Placebo.

[Massacre]

autobusā

Roiss pasmaidīja. Puišu dziedāšana bija dzirdama arī otrajā stāvā, bet tā nebija tik mokoša kā varētu šķist. Pēc brīžā viņš pat neapzināti dungoja līdzi un aizrautīgi vēroja skatu, kas pavērās šajā bezlogu autobusā, pētot apkārtējos un klausoties sarunās. Nometne bez noteikumiem ir neiespējama, it īpaši attiecīgajās mēness fāzēs, vai arī viņi ļaus pēc pārvēršanās medīt, beidējot citus? Šaubos. Rioss pie sevis sprieda un atcerējās ģimeni, sapņus, bet šīs domas nedrīkstēja ielauzties prātā, tapēc viņš atkal skatījās sev apkārt lūkojoties pēc kāda sarunu biedra.


ooc: mans varonis labprat ar kādu iepazītos, tikai sasodīts(!) es tā arī līdz galam nesaprotu, kurš kur atrodas? Man pietiktu vismaz ar tiem, kas ir otrajā stāvā...
P.S. Šovakar - kaut līdz naktij, rīt - agri no rīta līdz pusdeviņiem un vēlāk vakarā ap sešiem.


Šo rakstu rediģēja Massacre: 08.01.2008 20:19

[grapefruit]

OOC: sakarā ar birokraaceeja lūgumu: nākamajos postos norādiet vai esat autobusa augšā vai apakšā. Karte parādīsie līdz ar Icy pēc 20 -30 min, jāveic labojumiņi.

Pašlaik autobuss brauca augšup pa šauru kalna ceļu. Pa vienu autobusa pusi palūkojoties varēja redzēt sāvu krauju, kurā auga neskaitāmi skuju un lapu koki, klusā šalkoņa atplūda līdz par autobusam. Drēgnā migla iekļuva pa vaļējiemlogiem. Sāka patiešām pamatīgi salt.

[Grēkmeistars]

OOC. Dziedāja tikai Dominiks. Un vispār bija domāts klusi. ^^

Autobusa apakšā pašā aizmugurē.

- Šķiet, ka būšu pievērsis uzmanību. Iespējams, ka man vajadzēja iemigt, tikko ienākot autobusā. Vismaz nebūtu īpaši dzirdams.
Viņš, rūgti un uzjautrināti vienlaikus, nomurmināja brālim, nolemdams pieklust vismaz uz laiciņu. Tas bija Dominika ieradums - nedomāt par to, kādu iespaidu viņš atstāj, tā tas parasti bija vienmēr un visur. Pārsvarā viņš bija pieradis censties rīkoties, kā rīkotos cilvēks, noslēpjot savu īsteno identitāti, bet neviens vēl nebija atzinis, ka viņam tas izdodas.
- Un ja man kāds dotu izvēli, tad es vēlētos prasmi salikt pa plauktiņiem pats sevi un galu galā pārzināt sevi tik perfekti, lai spētu iekarot visus un visu. Liela vēlme.
Dominiks pievērsās ģitārai, kājas jau bija notirpušas, to turot. Prātā atkal nāca domas par nometni - aizraujošas un biedējošas vienlaikus, lai tās aizdzītu viņš izvilka pāris balonus un, izvēlējies tumšzaļo, centās pārgriezt to uz kreiso pusi.
- Mana miega dziesma.

Šo rakstu rediģēja Perfumer: 08.01.2008 20:40

[grapefruit]

Nils pie stūres izskatījās visai saspringts, ja tagad kāds brauktu pretī, tad vietas, lai tiktu viņiem garām gluži vienkārši nepietiktu. Zēns bija prasmīgs vadītājs un ātrā reakcija kā palīgs netraucēja, tomēr pašlaik viņš jau kārtējo reizi bija visai saniknots par mātes ārkārtējo vēlmi braukt tieši ar šo veco grabažu.
-Labi vismaz, ka mēs drīz būsim klāt...
Zēns pie sevis klusi nobubināja, piekalis abas tumši zilās acis grubuļainajam pelēku klinšu ceļam.

[Āksts]

OOC: kartes otrais dublis, grape padzinu no sava kompja.

Karte

Šo rakstu rediģēja icyrain: 08.01.2008 21:27

[grapefruit]

OOC: Dī mājai ir dzeltena zvaigznīte. Krāsas atbilst tam, kādās krāsās jābūt uzrakstam virs posta, nu tam par atrašanās vietu. Tie spalvainie ir koki (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) jauktu koku mežs zinies (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) . Pārējo vietu aprakstus dabūsiet vēlāk, kad turp dosieties (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) .

Sekoja diezgan ašs pgrieziens un viņi sāka braukt lejup. Kļuva pat mazliet siltāk. Priekšā atklājās skats uz kokiem ieskautu celiņu. Un pēc kādu minūšu piecu brauciena skatam atkla'jās maza pļaviņa, ko no visām pusēm ieskāva kalni, bet tieši viņiem pretī, aiz pļaviņas zaigoja ezers.

Šo rakstu rediģēja grapefruit: 08.01.2008 21:37

[Īvs]

OOC: grapefruit, sauc mani par AT rēgs. Un būšu vakaros - tādos kā šis, tikai agrāk.

Visam ir nozīme. Gorkijs dziļdomīgi aizdomājās, vērdamies pa logu, tālāk. Viņu iepriecināja, tas, ka Tehanu ieinteresēja viņa mīļie sērkociņi. Bija pie kā pieķerties, vismaz pagaidām. Ar sērkociņiem nekad neko nevar zināt. Tie tev var sniegt gaismu, siltumu... reizēm ar to arī vien cilvēkam pietiek. Parasti puisis nebija tik dziļdomīgs vai sapņains, bet šī meitene (kaut pagaidām parasta sarunu biedrene) lika domāt par lietām, kuras ikdienā ir mazsvarīgas, jo pie sērkociņu būtības viņš jau bija pieradis. Tad viņš atcerējās mēteļa kabatā atstāto sērkociņu paciņu. Viņš to izvilka un pasniedza meitenei. Lūdzu, ņem. Gan jau noderēs, un es zinu, ka tā būs. Tas bija acīmredzams mājiens, lai meitene arī sāktu nopietni interesēties par sēkociņiem. Tas par to, ka ļauj man paturēt savu drakonu. Viņš pasmaidīja. Puisim bija vienalga, par ko viņš šobrīd runāja, svarīgs likās tikai ceļš un galamērķis, bet šī saruna bija kā jauks laika kavēklis. Es nezinu, kas mūs sagaida vispār. Un es apbrīnoju sevi, ka šobrīd sēžu šajā autobusā un braucu kaut kur tālēs zilajās. Mans tēvs par nometni uzzināja šodien un par to neko teica. Man jau vienalga. Runājot par grāmatām... Hmm. Es nemāku lasīt, tāpēc nezinu, kā tas ir un neko nemāku par to teikt.Viņš sajuta vēju matos. Palika auksti. Varbūt šī saruna jāpartauc, viņš neizlēmīgi domāja.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 08.01.2008 21:41

[Āksts]

Iebraucot pļaviņā, ezers nozuda aiz koku galotnēm, toties labāk saskatāmas kļuva divas nelielas guļbaļķu mājiņas. Pļaviņa likās kā dīvaina oāze plašajā kalnu rajonā. Kamēr autobuss centās noparkoties, bija iespēja pavērot apkārtni. Varēja redzēt vairākus nelielus ceļus no pļavas vedam mežā. Galamērķus redzēt nevarēja.

Pļavas tālākajā malā atradās soliņš, uz kura sēdēja divas personas. Viens bija vecs vīrs, kas abas rokas bija atbalstījis uz spieķa, otra bija meitene, kas tērpusies biezā vējjakā, garās biksēs un lielos, pūkainos zābakos. Viss viņas apģērbs bija balti - brūni raibs. Likās, ka abi cilvēki sarunājas. Viņiem pie kājām gulēja ļoti ērti iekārtojies plušķains suns. Viņš nepiegrieza vērību autobusa radītajām skaņām.

Autobusam apstājoties pilnīgi, silti saģērbusies meitene piecēlās un pa kādu taciņu nozuda mežā, bet vecais vīrs līdz ar suni piecēlās un lēni tuvojās autobusam.

[Īvs]

Skat, laikam esam klāt, Gorkijs noteica it kā sev. Tad piecēlās un devās lejā uz pirmo stāvu. Šis viss tomēr likās grandiozi.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 08.01.2008 22:10

[grapefruit]

Ieraudzījis meiteni Nils strauji nobremzēja. Viņš pēkšņi atkal bija nosarcis. Zēns paņēma somu, izkāpa no autobusa un pieklājīgi ieklepojās, pagriezis muguru pret Ohegasu un meiteni.
-Emm, Ohegass, Dī atakal gadījās ķibele, es iešu atrast viņas ķermeni, pieskatīsi tos tur autobusā?
Viņa balss mazliet drebēja un viņš izskatījās gaužām apjucis.

Šo rakstu rediģēja grapefruit: 08.01.2008 22:21

[Džezā tikai Meit...]

Fierra gulēja saldā miegā savā tumšajā istabā. Tā bija iekārtota tā, lai mostoties saule nespīdētu meitenei virsū. To bija pamācījis tēvs. Arī viņš bija vampīrs. Diemžēl mamma par to neko nenojauta un tas nedaudz sāpēja. Pēkšņi saldo un miera pilno klusumu pārtrauca ass modinātāja trokstis. Meitene neapmierināta atvēra acis un pavērās uz to. Izslēgusi kaitinošo dziesmu, kuru jau ilgu laiku vēlējās nomainīt, Fierra miegaini izkāpa no gultas un nožāvājās. Uz grīdas mētājās jau vakar saliktā soma un uz krēsla, kurš atradās pie galda, kurš atradās piestumts pie loga, bija noliktas šodienai velkamās drēbes. Meitene nedaudz pasmaidīja, jo bija tik labi apzināties, ka beidzot būs kāds laiks, ko viņa atkal varēs pavadīt ar Viljamu. Viņa smaidot piecēlās un lēnā garā saklāja gultu. Viņas melnie, nu jau izspūrušie mati nedaudz traucēja, tādēļ meitene tos saņēma astē. Paķērusi dvieli, viņa iegāja dušā un izmazgāja savus matus. Pēc tam, tos veikli izžāvēja un ienākusi istabā, iesmērēja ķermeni ar mitrinošu krēmu un apģērbās. Viņa savāca visas savas mantas un nogāja lejā uz pirmo stāvu. Tur jau rosījās kāds cits stāvs. Pēc izskata vīrietis un plati pasmaidījusi, Fierra piegāja pie tā un priekpilni iesaucās.
- Labrīt! - Likās, ka tas nebija gaidījis šo pēkšņo parādīšanos un nometa uz grīzas krūzīti, kuru bija turējis rokā.
- Ak. - Viņš nomurmināja un paskatījās uz meiteni.
- Fierra, es taču Tev teicu lai Tu tā nedari. - Viņš pārmetoši ieskatījās meitenes acīs.
- Piedod Karr, es vienkārši trenējos.. - Viņa savilka piemīlīgu, nevainīgu sejas izteiksmi un raudzījās vīrietim pretī acīs. Viņš mirkli dusmīgi uz viņu skatījās, bet tad nogrozīga galvu un pasmaidījis noteica.
- Nedomāju, ka tas Tev vēl vajadzīgs..Labi.. Vai esi gatava doties? Viss ir paņemts? Jo mums pēc desmit minūtēm ir jābrauc. Klāra Tevi nevar aizvest, jo viņa jau ir darbā, tādēļ Tevi vedīšu es. - Vīrietis veikli saslaucīja tējas krūzītes lauskas un paņēmis jaunu krūzi ielēja tajā ūdeni un padzērās. Fierra piegāja pie ledusskapja un izņēmusi no tā jogurta paciņu, piesēdās pie galda un domīgi sāka to ēst. Pēc mirkļa viņa novilka.
- Žēl.. Jā. Esmu visu salikusi. Ēdienu, drēbes.. citas lietas.. - Viņa pasmaidīja un piecēlās kājās. Tētis mirkli viņu aizdomīgi nopētīja un tad noteica.
- Labi, tad taisies. Mums jānonāk tur laikā, savādāk nokavēsi. - Un vīrietis aizsteidzās uz augšstāvu, lai pēc mirkļa jau atkal būtu lejā.
- Gatava? - Viņš vaicāja un skatījās uz Fierru. Meitene pasmaidīja un noteica.
- Laikam jau. Labi, atvadas būt vēlāk. Tagad braucam.. - Viņi izgāja no mājas un iesēdās melnā, spīdīgā kabrioletā. Pa ceļam Fierra bija mazliet iemigusi, taču drīz viņa pamodās un atklāja, ka mašīna ir apstājusies aiz kāda visai interesanta paskata autobusa. Viņa atvadījās no tēva un paķērusi somu, devās uz to. Viņas garie, melnie, saulē mirdzošie mati skaisti plīvoja vējā un maigi ieskāva viņas ķermeni. Galvā bija uzlikta melna, grezna platmale un mugurā, vējā viegli plīvojoša melna minikleitiņa, kura atstāja neaizsegtu lielu daļu no viņas kājām un tajās bija uzvilktas kurpes uz ne pārāk augsta papēža. Lūpas bija koši sārtas. Viennozīmīgi meitene izskatījās skaisti un eleganti. Viņas kustības bija graciozas un viņa viegli smaidot piegāja pie autobusa ieejas un vaicāja tur stāvošajiem.
- Labdien es ļoti atvainojos, ka nokavēju autobusu.. Vai šeit ir tā nometne? - Viņa aizlika kādu šķipsnu aiz auss un viegli smaidot lūkojās visos. Melnā soma, kurā bija saliktas visas viņas mantas, likās smaga, taču noturēt to varēja.

Šo rakstu rediģēja melomania: 08.01.2008 22:29

[Massacre]

pie autobusa


Roiss tīksmi izstaipījās un ieinteresēti nopētīja apkārtni. Ezers priecēja, jo peldēšanās bija tieši laikā; bija palicis siltāks un ceļa putekļus šādā veidā noskalot šķita patīkami.
Paņēmis somu viņš devās lejā uz pirmo stāvu un brīdī, kad autobuss apstājās, izkāpa ārā un dziļi ievilka gaisu, pats pasmaidīdams par šo darbību, jo viņs taču bija sēdējis autobusā bez logiem.

"Labdien." Roiss pieklājīgi sveicināja veco vīru, ko Nils, šķiet, bija nosaucis par Ohegasu.

"Jā, šī ir nometne, bet es nevaru apgalvot, ka tā, kuru Jūs domājat." Roiss smaidot atbildēja Fierrai

Šo rakstu rediģēja Massacre: 08.01.2008 22:32

[grapefruit]

Pie autobusa.

-Aha, čau!
Nils pamāja meitenei un, sažņaudzis somu plaukstā nevajadzīgi cieši ātriem soļiem devās prom no autobusa.
-Mamm, viņai patiešām tā vienmēr jādara?!
Viņš satraukti čukstēja somai, kura par atbildi uzjautrināti ķiķināja.

[Pūķēns Sāra]

Nometnē

Mašīna apstājās netālu no autobusa, kurš tikko bija apstājies, bet no tās neviens nekāpa laukā.
[b-Artēmij, mēs esam klāt,-[/b]
sieviete pie stūres pēc īsa brīža nojaušot, ka viņas dēls neko pats nedarīs, noteica, kamēr garais puisis bija saraāvies uz pakaļējā sēdekļa.
-Rāpies laukā!-
Sieviete asi noteica, kameŗ puisis noliedzoši papurināja ar galvu.
-Ne-e... Mammu tur ir ezeres, vai zini cik tajos ir viegli noslīkt? Un pļavas? Tajās parasti ir bīstami zvēri, jo pļavās ir viegli atrast medījumu, bet medījums ir... cilvēki! Un... un...-
Viņš sāka raustīt valodu,
-T-t-tur ir m-m-m-mežš!-
-Izbeidz! Un saņem sevi rokās!-
Puisis bija pierāvis ceļus sev klāt un iespiedis tajos seju, kamēr pirksti izmisīgi bija ieķērušies matos.
-B-b-bet...-
-Mātei ir taisnība dēls. Centies aizmirst to, kas tev atrodas apkārt un izbaudi brīvdienas!-
Ierunājās vīrietis, kas sēdēja blakus sievietei.
-Iepazīsties ar jauniem cilvēkiem un vienkārši atpūties, bet tagad paņem savas mantas un ej pie pārējiem.-
Vīrietis to pateica tik parasti, ka parastāk nevarēja, bet kā likās, tas Artēmiju kaut cik nomierināja. Tas pamājis ar galvu, paņēma mugursomu, kas atradās tur pat blakus uz zemes un atvēra mašīnas durvis.
-Ar dievu dārgie,-
Puisis aizvēra aiz sevis durvis, bet māte nogrozīja galvu.
-It kā mēs viņu sūtītu nāvē nevis uz nometni,-
Sieviete noteica, kamēr vīrietis viņai blakus, tikai viegli pasmaidīja, nolūkojoties savā dēlā, kurš taisni izslējies devās uz autubusu, kad viņš atkal pievērsās lasīšanai, bet sieviete iedarbinādama mašīnu, uzpīpināja savam dēlam un aprgiezusi mašīnu, aizbrauca.

]Pie autobusa

Artēmijs izkāpa no mašīna un pārbaudīja vai soma pietiekami droši ir nostiprināta, vēl uzmetis pēdējo skatu vecākiem, kas sēdēja mašīnā, viņš nopūtās un devās uz autobusa pusi, no kura lēnām sāka kāpt ārā citi bērni. Bija dzirdams kā māte iedarbina mašīnu un uzpīpina viņam, bet viņš nekādi nereaģēja, turpinot ceļu uz autobusu. Viņa slaikie piksti viegli pārbrauca pār autobusa sāniem, pārabudot vai krāsa ir pietiekoši droša, pagrūdis viegli autobusa sānus, viņš pārliecinājaš vai tas stāv pietiekoši droši. Puisis apstājās netālu no autobusa durvīm, atspiedies ar muguru pret to. Rokas viņš bija salicis džinsu kabataš, bet kājas bija sakrustotas, kamēr viņš bija aizvēris acis un nepievēršot nevienam uzmanību, baudīja saulīti, kura cerams viņu nesadedzinaš līdz nāvei.
-Es ceru, ka ats suns man entuvosies! Savādāk...

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 08.01.2008 22:36

[Džezā tikai Meit...]

Fierra laipni uzsmaidīja kādam puisim, kurš bija izkā```` no autobusa un atbildēja.
- Jā, es arī neesmu droša, bet šķiet esmu īstajā vietā. Ja jau esmu te atvesta, tad palikšu arī. Starp citu. Mani sauc Fierra. - Meitene pasmaidot noteica un paskatījās apkārt. Jā, te bija jauki.

[Āksts]

pie autobusa

Ohegass palūrēja uz viņu uzrunājušo jaunekli no uzacu apakšas un sarauca seju dīvainā grimasē, kas īsti nepauda prieku.
- Šodiena vēl laba, rīt - tas jau būtu naivi cerēt.
Uzmanīgi viņš nopētīja pienākušo meiteni.
Kas tiem jaunajiem ir ar to melno krāsu? Es te esmu drūmais!
- Es pagaidīšu, kamēr visi izkāps no autobusa un tad runāšu ar visiem.
Dīvainā grimase no sejas vēl nebija pazudusi.

- Priekš īpašiem gadījumiem - suns nekodīs, vai arī kamēr es neteikšu nekodīs.. Ohegass piebilda skatīdamies uz aizdomīgi nevērīgo puisi, kurš nupat atslējies pie autobusa.

OOC - Cilvēki ir online, Ohegass gaida viņus visus pie autobusa.

Šo rakstu rediģēja icyrain: 08.01.2008 22:45

[Juliette]

Autobusā.

Autobusā ieplūda aukstums, un brīžiem, lūkojoties caur nestiklotajiem logiem un vērojot kraujas, palika neomulīgi. Vibeke nodrebinājās, un no savas somas izvilka īsu, gaiši zilu mākslīgās kažokādas apmetnīti.
Autobuss apstājās, bet neizskatījās, ka kāds viņus būtu uzaicinājis kāpt ārā. Citi jau tvēra pēc savām somām un devās uz autobusa izeju, bet meitene nodomāja vēl brītiņu uzgaidīt. Meža gaiss veldzēja viņas dvēseli, un viņa centās saklausīt klusuma mūziku. Skumji pār Vibeki nāca apziņa, ka ne jau atpūsties un saplūst ar dabu viņa te braukusi, bet apgūt jaunas lietas maģijā, mācīties un kontaktēt ar cilvēkiem, kaut pagaidām neviens vēl nebija izrādījis īpašu interesi.
Lēnām, viņa uzrausās augšā, paņēma savu somu, zizli un devās laukā.

Kāds sirms vīrietis viņus jau gaidīja. Vibeke neapzināti centās piekārtot savas baltās kleitas krokas, un ievilkt vēderu, kas jau tā bija savilkts ar korseti.
Sveiki.
Viņa cerēja, ka tas būs pietiekami pieklājīgi.

Šo rakstu rediģēja Juliette: 08.01.2008 23:01

[Massacre]

"Roiss." viņš pieklājīgi atbildēja Fierrai.

Pasmaidījis par Ohegasa diezgan pesimistisko paredzējumu par nākamo dienu, Roiss turpināja apbrīnot apkārtni. Tik ilgi nebija būts mežā. Un tas viņa dziļākajai, mežonīgajai būtībai bija svarīgi.
Pamanījis diega galu sev uz pleca, viņs to notrauca ar vieglu kustību un nezinātājs pat nepamanītu, ka zilais taurenītis, kas aizlidoja viņam garām, pirms tam bija bijis diegs un pat pats Roiss to nepamanīja - tas notika automātiski.