Sāksim ar postošanas sistēmu:

Tātad, pirms sava posta iesūtīšanas posta augšpusē jānorāda atrašanās vieta (kartē norādītās), tai jābūt iezīmētai attiecīgā krāsā un 6. izmēra burtiem . Karti ievietosim drošikavien rīt, kad tas būs aktuāli (ja neatradīsim skaneri, kaut vai photoshopā uzzīmēsim jaunu).
Pašlaik virs jūsu posta gribu oranžu uzrakstu - autobusā. Tas no tā brīža, kad iekāpsiet autobusā. pirms tam varat man neatzīties, kur esat bijuši.

Lūdzu, ja rakstat OOC, tad tam ir jābūt vai nu pirms, vai pēc posta (ieskaitot atrašanās vietas norādīšanu). Lūdzu OOC tekstu iekrāsot pelēkā krāsā:
Paraugs: OOC: šādi lūdzami.

To, ko jūsu character saka, lūdzam pārnest jaunā rindiņā un lietot bold aka treknrakstu:
Paraugs: -čau, kā iet?!
viņa jautāja

To, ko jūsu tēls domā, lūdzam pārnest jaunā rindiņā un rakstīt slīprakstā aka italic:
Paraugs: -tas nu gan ir viens-
viņa nodomāja

Pūķēns Sāra: piezīme tavam charlistam - tev var būt trīs grāmatas, vari izlemt kādas un to iepostot ATD pavedienā, lūdzu, ne enciklopēdijas.

sirds1: piezīme tavam charlistam - spēja aizdedzināt visu, kas deg. Piemirsu PZ pierakstīt laikam, biju pārāk skumja par tava otra brīnišķīgā chara neiespējamību piedalīties spēlē.

Spēles laikā noskaidrosim, vai ir vai nav nepieciešami opsavilkumi, domāju, ka vietas norādīšanai vajadzētu šādu vajadzību novērst.

Tiem, kas šodien līdz sešiem nebūs online, lūdzu citreiz pabrīdiniet mani, es nezinu, kad jums kas iekrīt, vēl jo vairāk tāpēc, ka tikai no dažiem saņēmu tādu nopietnu spēlēs laiku sarakstu . Sāksim tā, kā es vai Icyrain norādīsim. Var, protams, postot arī bez GM online, bet tad lūdzam pārmērībās neiegrimt, tomēr ir lietas, kuras mums jānoktrolē.
Šoreiz ļauju jums nogādāties nometnē ar vecāku palīdzību pat, ja GM nav online, sagaidīšanai gan būs vajadzīgs kāds GM.

Kad es vai Icyrain spēles tūri beigsim mēs to norādīsim un droši vien pieminēsim arī laiku, kad varētu atkal parādīties online . GM OOC: piezīmes būs 6tajā lielumā, pārējiem lūdzam palielinātos burtus nelietot, lai spēle būtu pārskatāma.

Ja noteikumi neapmierina, lūdzu kontaktēties ar mani. Ja tos neievērosies, hmm, lūdzam ievērot .

----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Jūsu vecāki vai nu caur paziņām, vai mags visvarenais vien zina kādā veidā uzzinājuši par vasaras nometni, ko rīko kāda pazīstama un spēcīga burve. Dzirdēts par to ir daudz kas - tajā būs konkursi ar retām maģiskām balvām, nometni apciemos pazīstami burvji/vampīri/vilkači, nometne paredzēta bērnu mācīšanai, ar bērniem nometnē veiks eksperimentus un vēl neskaitāmas baumas, bet pats smieklīgākais ir, ka neviens īsti nezina, kas tad īsti tur notiks.
Lai nu kā, jūs uz to dodaties, jūsu vecāki paspējuši sazināties ar Diānu Sārtcepuri un sarunājuši jums vietiņu nometnē. Pašlaik jūs dodaties uz norunāto tikšanās vietu, kur vajadzētu atrasties kādam satiksmes līdzeklim, kas jūs nogādās nometnē.

Un, jā, tur tas stāv, hmm, laikam... Izskatās pēc veca un pagalam sagrabējuša autobusa, turklāt tam pat isti nav sienu, toties ir divi stāvi. Visu vēl interesantāku padara divs personas, kas acīmredzami strīdās pie autobusa durvīm.
Sieviete acīmredzot ir ļoti satraukta, viņa ar vienu roku pietur savu milzonīgo, sarkano platmali, un vēcinās rokām skaidrojot:
-Es tev saku, viņiem patiks, tu redzēsi! Vai man kādreiz nav bijusi taisnība?
Zēns domīgi lūkojās sievietē, sabāzis rokas kabatās, viņa sejā jautās nedrošiba:
-Nu vispār, jā...
Seviete piecirta smailpapēžu kurpēs tērpto kāju un dusmīgi noskurināja galvu, tas arī bija par iemeslu tam, ka viņas cepura apmeta graciozu kūleni un nolidoja uz asfalta. Zēns pieliecās un to pacēla.
-Es nebūšu vainīgs, ja viņi tur kalnos kādā pagriezienā no šitā izvelsies...
Viņš norādīja uz autobusu un uzmanīgi novietoja milzīgo platmali uz sievietes tumši brūnajiem, nedabiski mirdzošajiem matiem.
-Nu, mēs pateiksim, lai stipri turās... Es vienmēr ar šitādu esmu gribējusi pabraukt!
Zēns nogrozīja galvu un viņa sejā parādījās ieslīps smīns:
-Nu tad ej aizņem augšā pirmo vietu, citādi kāds vēl pasteigsies pirms tevis.
Viņš pasmaidīja un. noskatoties, kā sieviete pazūd autobusā, vēl piebilda:
-un uzmanīgi ar tām kurpēm, pakāpieni ir šauri.
-Auč!
Atskanēja no autobusa.
-Varēji ātrāk pateikt!
Nils tikai nosmējās, bet neko vairs neteica, klausoties, kā sīkie papēdīši klab jau otrajā stāvā. Diāna šodien bija uzvilkusi savu sarkano, īpašo gadījumu kleitu un viņš visu rītu bija izcietis pārmetumus par savām zilajām džinsām un melno t-kreklu, tomēr bija panācis savu un uzvalku nenācās vilkt.

----------------------------------------------------------------------------------------------

Te būs autobusa bilde, gaidu jūsu postus



Varēja jau būt vesels, bet ideju jau sapratīsiet.

autobusā- vismaz ceļā uz to

Damjāns centās nerīkot traci ar braukšanu, jo tik un tā mājās bija pamatīgs juceklis. Māte nekādi nevarēja saprast, ka brāļi vairs nav mazi, turklāt Damjāns nebija no tiem, kas būtu sajūsmā par otršķirīgiem trikiem. Diena bija pārlieku karsta, tāpēc puisis novilka kreklu, atklāja savu pievilcīgo augumu un notīksminājās par vēja pūsmu, kas aizskāra viņa ķermeni. Damjāns parasti valkāja džinsu bikses ar zemu vidukli un platu spaiku jostu. Iecienīta bija kovboja cepure. Paskatījies mirkli saulē viņš nopūtās un devās uz norunāto vietu. Dominiks kavējās.
- Varētu pasteigties...-
Damjāns apstājās, noraudzījās pulkstenī un nolēma brāli pagaidīt tepat nevis doties uz priekšu. Kavēdams sev laiku, viņš novilka savas kurpes ar spico purngalu un pats apsēdās uz ietves malas. Tikmēr garām aizšāvās melns fords, skaļi dodams ziņu, ka Damjāns ir traucēklis. Puisis tam nepievērsa īpašu vērību un turpināja lūkoties uz pusi, no kuras bija gaidāms Dominiks.

mājas

Mežs, tumsa, kārtīgs izsalkums, bet apziņa, ka vienīgais, kas var apmierināt viņa alkas ir kāds ļoti tuvs un ļoti dārgs cilvēks, smeldz pakrūtē...
Bija tipisks rīts un Roiss kā vienmēr grozījās gulta murgu vadīts. Viņa mamma stavēja pie gultas ar norūpējušos skatienu un dīvainā domām. Viņas dēls aizliedza palīdzēt, lai murgi naktīs pazustu, viņs vienmēr apgalvoja, ka iemācīsies to kontrolēt. Diemžēl pārāk ilgs laiks pagājis, tāpēc kā Maga Visvarenā sūtījums bija nākusi šī diezgan dīvainā nometne. Nopūtusies sieviete atgaiņāja domas, bija laiks modināt savu dēlu, laiks uzlikt maksu.
Meža tumsu pāršalca kaitinoša balss. Mamma. Lai arī kā viņš viņu cienīja, šī sieviete mēdza aizkaitināt, it īpaši viņas balss.
"Ko?"
Roiss norūca paskatījies uz māti, pēc brīža saraucot uzaci. Viņa izskatījās kā savādāk, Roiss nespēja un negribēja sev atzīt, ka lēmumos par vecākiem ir kļūdījies. Pēc brīža cieņu ieviesošā sejas izteiksme mātē pagaisa, it kā būtu atcerējusies, ka šī ir seja, ko rādīt nedrīkst. Bet bija jau par vēlu. Roiss pirmo reizi mūža negribēja pamest mājas.
"Tev jāgatavojas uz nometni." apbrīnojami cik īss mirklis dēlam bija vajadzīgs, lai izmanītu viedokli, bet viņa tomēr turpināja savā čalojošajā, kaitinošajā balsī.
"Es jau esmu gatavs, paldies. Vai tēvs mani aizvedīs līdz tam autobusam?"
"Protams."
Roiss pamāja ar galvu un devās uz dušu, pēc brīža atgriežoties istabā uz gultas stāvēja paplāte ar ēdienu. Pasmaidījis, viņš laimīgi notiesāja savas brokastis un apģērbās uzvelkot parastu baltu T-kreklu un melnas auduma bikses. Viņam piestavēja tik ļoti, ka šis vienkāršais apģērbs pat, varetu teikt, izskatījās elegants. Paņēmis somu, Roiss devās lejā.
Tēvs jau gaidīja lejā un ieraudzījis dēlu, pamāja ar galvu un devās uz mašīnu. Roiss saminstinājās un paskatījās uz māti, kas bija atnākusi viņu apavadīt.
"Izklaidējieties labi." viņš teica ar nelielu smīnu un no mammas tukšās kabatas izvilka zeltītu monētu. Viņs zināja, ka māte to novērtēs un sapratīs, jo Roisam nekad nebija paticis lietas padarīt par naudu.
Arī tēvu viņs pārsteidza, izmaksājot kafiju, kad viņi apstajās benzīntankā, un kopumā viņi šķīrās laimīgi. Tāda saliedētība ilgi nebija valdījusi šajā ģimenē.



autobusā


Roiss no tāluma bija novērojis strīdu, bet nebija dzirdējis ne vārda kaut no malas izskatījās pagalam interesanti un pamazām tuvojās autobusam; tēvs bija viņu izlaidis netālu, jo Roiss vēlējās paiet ar kājām.

"Sveicināti" viņš uzrunāja Nilu un pamatīgi nopētīja autobusu un pajautāja "Vai ar to mūs nogādās galapunktā?"

Nils uzsmaidīja zēnam un paraustīja plecus:
-Neko nevar skaidri zināt.

-Atliek vienīgi minēt!
No autobusa iekšienes atskanēja dziedoša sievietes balss.

-Cerēt...
Nils piebilda.
-Nu ko, ej aizņem vietu, iesaku savu bagāžu labi cieši ietūcīt zem krēsla un sakopot visus spēkus, ceļojuma kalnainajai daļai.
Viņa acīs iedzirkstīja ķircinoša liesmiņa.
-Ceru, ka tev nav bail no augstuma.

netālu no autobusa

Dominiks klusi gaidīja aiz nezināma nosaukuma vekala stūra un vēroja savu brāli. Viņš saberzēja rokas un diezgan skaļi iesmējās. Viņš vienmēr bija sajūsmā par iespēju strauji parādīties brālim aiz muguras un katru reizi viņš viņaprāt un brāļaprāt dumji ķiķināja pirms baidīšanas procesa. Protams, ģitāras futlāris uz pleciem, nelielā, bet piebāztā soma un smagais apģērbs (šodien viņš bija izvēlējies šauras, melnas ādas bikses, smagus, noplukušus, bet ļoti mīļus šņorzābakus un tumšsarkanu, pieguļošu žaketi ar pašuzšūtām uzšuvēm un neskaitāmus sudraba gredzenus) manāmi apgrūtina teleportēšanās procesu. Sakārtodams savu spīdīgi melno platmali, viņš sasprindzināja ķermeni un prātu uz mazu laukumiņu starp brāli un ietves malu un 'plaukš!' teleportējās tieši aiz muguras Damjānam.
- Esmu šeit!
Viņš skaļi iesaucās, satverdams brāļa plecu un pa jokam izlikdamies, ka taisās iekost brālim kaklā.

Nils veltīja pētošu skatienu abiem brāļiem. Un mazliet saviebās, kad Dominiks "koda" savam brālim, visai uzskatāmi atklādams savu identitāti.
-Dominiks un Damjāns, cik noprotu? Varbūt sastādīsiet kompāniju Diānai autobusā?
Viņš mazliet paaugstināja balsi, lai brāļi dzirdētu.
-Man bail viņu atstāt tur vienu pašu.
Viņš mazliet klusāk piebilda.

OOC: Dī un Nils jūsu vārdus zina, galu galā apstiprināja jūsu piedalīšanos nometnē . Jūs zināt, kās ir Dī, ja vecāki jums stāstījuši. Nilu nepazīstat, bet varētu iedomāties, ka tas ir Dī audžudēls, ja esat par Dī dzirdējuši.

Pie autobusa



Tehanu piemodināja viņas dīvainais modinatājs, tas bija kas līdzīgs putniņveidīgam radījumam,kam nebija vārds, jo tas nbija tik svarīgs.Laiski izstaipījusies viņa pieslējas gultā sēdus, un aptvēra, kas šodien par dienu - Šodien bija diena, kad viņai bija jābrauc uz nometni...
Viņa žigli aizskreja uz vansistabu, lai nomazgātu seju...
Viņas vecāki atkal bija aizgulējusšies: Kapēc man vienmēr jābūt tai, kas visus modina? Kapēc nevar kādreiz būt savādāk?
Basajām kājām dipot pa dēļu grīdu viņa skrēja lejup modināt vecākus:
-Celieties!Mēs nokavēsim! Celieties augšā!bals bija ļoti enuiazistiska, un likās, ka ar to arī pietiek, jo abi gultā guļošie stāvi zem segas sakustējās un pamazām sāka laiski staipīties...
Kautko pie sevis nomurminājusi, tā, ka tikai viņa varēja dzirdēt, Tehanu skrēja augšā ggērbties.
Lielisi diena par ko tik daudz domāju ir gandrīz izgāzusies! Raujot augšā drēbes, kuras viņa jau bija sagatavojusi viņa apjēdza ka nākses iztikt bez brokastīm.Pašķielējusi uz augļu trauku viņa paķēra kādu sulīga izskata sarkanu ābolu un iemeta somā, kuru bija nodomājusi ņemt līdz.
Ja nav brokastis, tad brokastis pa ceļam...
Nonakusi lejā viņa veltīja īdzīgu skatienu abiem vecākiem, ka jau gatavi smaidot stāvēja pie durvīm.
Kāpēc gan es neesmu tik veca, lai zinātu kādas burvības, kas varētu pataisīt mau dzīvi vieglāku??Kaut vai burvestību, kas mazgā traukus...vai arī burvību, kas palīdz apggērbties, kā mani vecāki? Vai jebko...Neko neteikusi viņa izgaja ārā pa priekšu saviem vecākiem un iesēdāš mašīnā.
Kad viņas vecāki jau bija iekārtojušies savās sēžamvietās pirmais jautājums ko Tehanu uzdeva bija :
-Vai mums tālu jābrauc?
Nepavisam mīļumiņ, atbildeja Tehanu mamma.Tad jau varēšu nosnausties, nodomaja maitene, jo, ja viņas mamma teica, ka nav tālu, tad bija krietns gabls...
Aiz loga skrēja visdažādākās ainas, koki, ezeri, pļavas,mājas, mašīnas....Tas meiteni pamazām iemidzināja.
Viņa pamodās tikai pēc krietna laika, kad izdzirdēja savus vecākus strīdamies par kaut ko.
-Kas tad nu atkal?Nezkapēc meteni vecāki šodien vienkārši tracināja.
Amm, tēvs iesāka, liekas, ka mašīa salūzusi, laikam tev atlikušais sprīdis būs javeic kājām.
Neuztraucies mēs tev visu izskaidrosim, piebilda meitenes māte, un abi vecāki sāka sirsnīgi skaidrot ceļu.
Ar vienu domu prātā viņa devās uz priekšu meklēt autobusu - Nu gan izdevies rīts...
Drīz meitenes garastavoklis uzabojās, jo viņa sāka prātot par to cik jauki būs nometnē...
Gajusi jau kādas 20 minūtes viņa priekšā pamanīja kaut ko līdzīgu autobusam, viņas sejā atplauka plašs smaids.
Pagājusi tuvak viņa secinaja, ka tas viss nebija nekāds parastais autobus.Tas izskatās pat atbaidošs, meitene nodomāja.
Pa gabalu viņa redzéja divas personas srunájamies pie tá, un tad viena pazuda autbusa iek­šienē...
Skaļi nopūtusies viņa devās pie autobusa, lai apskatītu to tuvāk, jo no pirmā uzmetiena likās, ka barikāde vispār nevar izkustēties no vietas...
Nostajusies autobusa priekšā viņa vērās uz augšu.
Itkā nevērsusies ne pie viena viņa noteica:
-Vai šis ir nometnes autobus?

Damjāns no sākuma satrūkās, vēlēdamies brālim kārtīgi sadot pa mizu, taču nomierinājās, iesmējās līdzi un tēloti izlikās, ka ģībst turpinādams šo spēli. Nebij jau jēgas apvainoties. Dominiks nedarīja to pirmo reizi.
-Klau, kad tu vienreiz beigsi šito?
Damjāns dusmīgi jautāja iedunkādams brāli, tad pamanīja, ka viņiem tuvojas vēl kāds.
-Skat, mūs jau gaida! Hei, tu ar uz to nometni?-
Damjāns uzkrītoši apskatīja puisi no galvas līdz kājām. Tāds nu bija Damjāns- visu grib redzēt, visu dzirdēt un sajust.

-Jā, tā to varētu dēvēt.
Gaišmatainais zēns uzsmaidīja meitenei.
-Un tu droši vien esi Tehanu. Prieks iepazīties. Nils.
Viņš pieklājīgi paklanījās, gaišajām cirtām noslīdot uz pieres.

Tehanu redzēja, ka jau cilvēki sāk pulcēties ap autobusu...Tad jau viņa nebija apmaldījusies, bet, pat ja viņa būtu apmaldījusies, tas viņu īpaši neuztrauktu, varbūt būtu tikai neliela nožēla par to, ka nokavēs nometni.
Tehanu itkā pārsteidza atbilde, jo to viņa vispār nebija pat gaidījusi...
Jā...viņa novilka apstiprinot, ka viņu tā sauc.
Zēna ggērbšanās stils likās interesants...Un pats zēns meitenei uzreiz iepatikās...
Un jūs būtu šoferis? Vai?

-Būs mans gods censties jūs neizbirdināt kalnos.
Viņš pasmaidīja un skatam atklājās baltu, pievilcīgu zobu rinda un divi sīki ilknīši acu zobu vietā.
-Nedomāju, ka būtu prāta darbs ļaut autobusu vadīt manai māmiņai.
Viņš domīgi piemetināja.

Nils viegli pamāja Damjānam.
-Ja tu domā mani, tad jā, es jūs vedīšu uz nometni.
Viņš piemiedza ar aci.

- Mm, man ir daudz sudraba gredzenu. Tādi kā mēs it kā baidās no sudraba
Dominiks klusi noteica un paplātīja rokas uzskatāmi parādīdams visus milzīgos gredzenus, ievērodams, ka tiek pieķerts pusnosodāmā darbībā. Tad viņš ātri, negaidīdams nekādas piebildes, iespraucās iekšā autobusā, pamatīgi aizķerdams ģitāras grifu aiz ieejas augšmalas. Pārskatīdams patukšo autobusu un mazliet vīlies, ka ieradies tik agri un būs jādirn šeit karstumā, viņš devās uz autobusa aizmuguri un iekārtojās krēslā, iespiezdams starp kājām ģitāru.
Viņš bija pārliecināts, ka sēdēs vienīgi blakus brālim, kā vienmēr un visur. Kaut vai šīs nometnes mērķis bija mazliet atdalīties vienam no otra, tā vismaz būtu gribējuši vecāki, bet Dominiks nespēja iedomāties sev blakus kādas citas būtnes, kuras viņš kaut uz brīdi neredzētu upura gaismā. Vai arī viņš reizēm pārlieku spēcīgi redzēja un uzsvēra sevī vampīru nevis dzīvu un just spējīgu būtni?
- Dzīva būtne? Hmm.
Tur jau tā lieta, ka dzīvas būtnes viņam asociējās ar ēdamām būtnēm. Viņš pasmējās par savām 'grēcīgajām' domām un tad pēkšņi pārtrauca domāt. Šeit kādam var piemist telepātijas spējas, viņš attapās un sāka noņemties ar somas satura pārskatīšanu.

-Mēs varam sēdēt kā gribam, vai mūs kā sasēdinās?
Jūs esat drošs ka šis...eee....autobus ir drošs?
Meitene vēlreiz nedrošu skatienu nopētija autobusu...Tad pasmaidījusi nodomāja:
Ne nu nometnei jābūt jautrai, ja jau ar ko tādu mūs uz turieni vedīs...un, ja mēs vispār uz viņu tiksim....
Šoferis gan ir simpātisks...vampīrs, vēl ieintriggējošāk....
Kāpēc tad ne? Man liekas,ka tas varētu būt varen jautri...Tehanu acīs lēkāja jautrības dzirksteles...°
Un kur tad ir jūsu māmiņa?Viņa lūkojās apkārt...

Damjāns arī pamāja Nilam un pēc brīža viņi abi ar Dominiku sēdēja autobusa aizmugurē.
-Fū, ir nu gan sutoņa!-
Damjāns noelsās un ņēmās pētīt autobusu. Kā jau viņam likās, tas bija necils, vecs, bet jauks. Viņš aivēra acis un centās iemigt, kaut gan šaubījās, ka tas ir iespējams. autobusā bija saspiests gaiss. Damjāns iedomājās, ka beidzot varētu notikt kas aizraujošāks nekā šī gaisa elpošana. Piemēram, atklāšana, ka autobusā visi ir nešķīstie gari vai braucot viņi apstāsies pie kāda miesta...
- Nu vispār varētu..-
Damjānam nejauši paspruka. Viņš palūkojās uz brāli,pasmaidīja, tad it kā taisnodamies piebilda:
-Iekod man, lai es aizveros, ja tev apnīk.-

Niks piemiedza ar aci Dominikam un dziļdomīgi pasmaidīja.
-Nu varbūt galīgs nelietpratējs vēl ticētu tām visām kaitinošajām vampīru leģendām. Tiesa, šādu nelietpratēju bija daudz.
-Uzmanīgāk ar to savu instrumentu, gribētos dzirdēt kādreiz, kā tev sanāk, bet ar salauztu jau diez ko nebūtu.
Viņš piebilda, redzēdams, kā aiz autobusa aizķeras ģitāras grifs.

-Mana māmiņa ir otrajā stāvā "labākajās vietās".
Viņš vēlreiz uzsmaidīja meitenei, acīs lēkājot viltīgām dzirkstalītēm.
-Un mani māc stipras aizdomas, ka šodien viņas garderobe kļūs par cepuri nabagāka.
Viņš nodomāja.
-Bet sēdēt patiesi var kur vien sirds kāro.

Kihaku Tenši, iegaumējiet labi šo vārdu.
mazas, izlutinātas domas maza, izlutināta puiša gaišajā galvā, uztapināta uz slaika, labi veidota rumpja, kas lēnā, nesteidzīgā solī devās virzienā uz kaut kādu aizvēsturisku kasti, sauktu par autobusu. nesteidzieties ar secinājumiem, tas jau bija tikai viņa prātā, bet glītā sejiņa tieši šobrīd smaidīja tā, kā smaidīt mācēja tikai viņš un pavasara saule. aizdomīgi.
veselas trīs ar pusi stundas spoguļa priekšā bija vainagojušās panākumiem - sulīgi zaļie toņi ne tikai viņam lieliski piestāvēja, bet arī bija jaunākā modes tendence, kas akurāti jāievēro, tāpat kā blondajos matos iepītā, krāsainā lente, pieskaņota varavīkšņotajām kurpītēm un rokassprādzītēm, un...

-Labu rītiņu šajā fantastiski skaistajā rītiņā!
izklausīdamies līksms un vareni priecīgs, Kihaku ar pašiem pirkstu galiem iztaisnoja savas plecu somas lenti, vispirms atkal (nu, jau kādu trīsdesmit ceturto reizi) nopētīja sevi kādā tuvīnā atpulgā un tikai tad pievērsās pārējiem. ak! viņam jau nepatika šī kompānija! trakot dīvaiņi, kā jau visi šiet burvji, vampīri un vilkači! viņš protams, bezgalīgi mīlēja savas maģiskās spējas, taču neuzskatīja vecāku lēmumu par vispareizāko - nosūtīt viņu šeit bija lielākā viņu līdz šim pieļautā kļūda. o, viņš viņiem parādīs... viņš parādīs, kas par velnēnu ir un, kā māk nest Tenši vārda slavu. viņš apkaunos viņus visus, jo viņi uzdrošinājās viņu pamest šeit! iedomājieties? pat lielās, medaini brūnās suņa acis un raudāšana pa ceļam nebija atmiekšķējusi tēva akmenscieto sirdi.

neiecietīgi nopūties, Kihaku jau laicīgi izvilka no somas un sagatavoja savu ultramoderno un dārgo mp3 pleijeri, labi zinādams, ka šīs noteikti būs divas nožēlojamākās nedēļas viņa mūžā. prom no pilsētas, prom no draugiem, prom no veikaliem un prom no... mājām.
savu pusaudžu modeļa smaidu nozibinājis vēlreiz, viņš ieķeksēja sīko mantiņu bikšu kabatā un ar tādu nevainīgu ziņkārību vēl reizīti, nu, vēl vienu pēdējo reizīti noskatījās kā paša atspulgam šūpojas mati, pirms ierunājās vēlreiz.
-Vai mana bagāža jau ir šeit?
pie visiem dieviem, ja kaut kas būs noticis viņa dārgajām mantām, viņš kādu dzīvu apēdīs. nevajag būt, ne vampīram, ne vilkatim.. vienkārši pamēģiniet viņu nokaitināt.

OOC: atšķirība starp telekinēzi un telepātiju. Telekinēze- priekšmetu pārvietošana ar prāta palīdzību (piekaita arī teleportāciju). Telepātija - domu lasīšana, tāda veida padarīšanas.

-Labrīt!
Nils pieklājīgi attrauca.
-Nē, neesmu dzirdējis par itin nekādu bagāžu.
Nils izskatījās mazliet noraizējies.
-Vai esi drošs, ka kādam tā bija te jānogādā?
Viņš pieklājīgi apvaicājās.

Tehanu jutās nedaudz nogurusi...
Laikam tomēr vakar bija aizlasijusies grāmatu un dabujusi pārāk mazu laiku gulēšanai,bet labais garīgais bija atgriezies.
Viņas galvā šaudījās tūkstoš domu, ko viņa varētu darīt.
Visi sanākušie likās interesanti, bet pagaidam viņai likās, ka iņa redz tikai vampīrus...
Tehanu saka lūkoties pēc vietas autobusa, kur varetu sēdēt, gribejas kaut kur tuvāk šoferim, tātad priekša, likās, ka viņš varētu būt varen labs sarunu biedrs, vismaz tāds, no kura varētu dabūt labu informāciju.Gribējas iepazīties arī ar citiem, bet to jau varētu izdarīt ari nometnē...
-Labs i,Tehanu novilka, es laikam tad iesu iepazīties ar viņu, man nekas nav pretī sēdēt ''labākajās vietās'', nedomāju, ka man ir daudz ko zaudēt...uzkrītoši aptaustījusi savas drēbes, itkā pāriecinadamās, ka neko nevarētu aizraut vējš, un viņa patiešām nevar neko pazaudēt viņa devās iekšā autobusā...
Iekapusi iekšā viņa devās uz otro stāvu pa šaurām trepītēm gandrīz vai nokrizdama, bet pēdējā momentā atbalstījusies ar plakstām pret trepēm, lai pasargātu kājas no sadauzīšanas.Tehanu vienmēr dauzīj kāja, tas viņu īpaši neuztraca, vienīgi, ka neizskatījas diez cik jauki...

OOC: neredzēja viss, es teikšu, ko viņa redz un ko neredz .

Autobusa otrais stāvs bija pilnīgi tukšs.

- Nē, tu vari neaizvērties. Parunā ar mani par visām lietām un domā skaļi, lai es šeit neiemiegu. Man ir nojauta, ka iemigšana šādā temperatūrā var nodrošināt nepamošanos. Varbūt vēlāk es tevi pakutināšu, jo tu izskaties tik saskābis
Dominiks nopietni noteica.
- Es nopirku dažas lietas lieliskai ceļa noskaņai. Krāsaini baloni, daudz košļājamo gumiju, kas viņuprāt nebojā zobus, dažus cilvēku žurnālus un... un
Dominiks ievēroja tumšmatainu meiteni ar spožām dzintarkrāsas acīm. Izskatījās ļoti pēc...
- Vampīru meitene.
Dominiks ļoti reti sastapās ar sava veidojuma būtnēm, it īpaši ar pretējā dzimuma būtnēm, un skaistas vampīru meitenes viņš vispār nekad nebija īsti redzējis tik netālā attālumā.
- Ja es būtu sieviete, es vēlētos izskatīties tā.
Viņš savilka seju savādā smaidā un ņēmās kārtot atpakaļ somā izvilktos pirkumus. Viņš nebija pārliecināts, ka tos izmantos, bet viņam vienmēr patika tas process - ieiet veikalā un ieenteresēti patukšot plauktus, un tad vēl jaukās sajūtas pie letes...

OOC Tagad telekinēze ir telepātija. ^^

-nav bagāžas?
Kihaku tonī pagaidām vēl skanēja tikai vieglas, vieglas skumjas, labi ietrenētas jau no bērna kājas, trauslas un maigas kā arfas skaņas - tieši tādas, lai iežēlinātu jebkuru.
-simtprocentīgi drošs! Mans mīļais tētuks teica, ka koferus un čemodānus, un somas atsūtīšos ar kādu no saviem šoferiem.
joprojām pati nevainība, puisis sērīgi ieņaudējās un saguma.
nolādēts, nolādēts, nolādēts! viņš tās neatsūtīja! nevienu pašu! es zināju, ka viņi grib mani pāraudzināt, es zināju, ka viņi grib... bet TIK ĻAUNĀ VEIDĀ?
ievilcis dziļu, dziļu elpu, pusaudzis spītīgi iekodās apakšlūpā un ar skatienu ieurbās zemē, pa ausu galam dzirdēdams kādu divu vampīru sarunu turpat blakus - o, viņam bija izcili sarkastiska piezīme, bet! ne šobrīd. šobrīd viņam bija jāizdomā, kā tik kaut pie daļas savu drēbju. viņš varētu zvanīt māmiņai, māmiņa nekad viņam nedarītu pāri. vai savam sulainim, viņš vienmēr visu salika pa plauktiem. tikai, viena problēma - mobilais tālrunis viņam bija atņēmts.
vēlreiz, lai nolādēts!

autobusā

Viljams Džeimss Norenbergs izņēma no mašīnas bagāžnieka melnu sporta somu un veltīja īsu mājienu vecākiem, kuri bija mašīnā. Uzmetis īsu skatienu autobusam, viņš sadrūma, tomēr turpināja doties uz braucamā pusi.
Viljamu īpaši nesajūsmināja vecāku plāni par viņa iespējamajām laika pavadīšanas iespējām, tomēr viens mierinājums bija - te būs arī Fierra. Fierra allaž bija mierinājums. Ellīgi patīkams mierinājums, neraugoties ne uz ko.
Viljams sakārtoja somu augstāk uz pleca. Smaga. Ķieģeļi? Ā, ķieģeļi tur nebija ielīduši, nu ja.
Lēnā, bet drošā solī viņš tika līdz autobusam. Puiša tumšās acis to vēlreiz nopētīja, it kā vēloties saprast ar kādiem diegiem tas vispār turas kopā.
-Brīt,-viņš uzrunāja gaišmataino puisi pie autobusa. Neparasta laipnība no Viljama puses, tas tiesa. Tomēr kaut kādi kontakti ar cilvēkiem gribot negribot jau būs jāuztur.

OOC: ok,ok...

Uzkāpusi augšā Tehanu neko neredzēja...
Bet...Meitene bija nedaudz apmulsusi...Tehanu bija dusmīga uz Nilu..Vai tad viņš būtu melojis??Varbūt viņa kur pazuda?Negribējās sākt strīdu jau pirmajā dienā, tāpēc noraustījusi plecus Tehanu apsēdās vienā no vietām un skatījās apkārt, viņai patika augstas vietas....
Bet tomēr ziņkāre guva virsroku:
Nil?Eee, kur tad viņa ir?Meitene pārliekusies pār autobusa malu izteica jautājumu tā kā nedaudz dusmīgi...Vērīgi lūkodamās uz leju viņa pie sevis domāja: interesanti, ko tagad viņš izdomās?
Meitene jutās pāra slinka, lai dotos uz leju, lai būtu aci pret aci ar vampīru, jo viņa pirmkārt bija mazāka augumā, un otkārt slinkums bija pārāk liels...Bet, cikārt viņu nekas neaturētu...
Tehanu gaidīja atbildi, galvā bija vairākas versijas.

OOC: hehe, labi, neviens vairs neraksta to "autobusā" bet pagaidām tam nav nozīmes, tas būs vajadzīgs tikai, kad būs karte, tagad ir ok tāpatās.

Nirnaeth:
Nils mazliet apjuka, izdzirdējis tik daudzu somu un saiņu pieminēšanu, bet viņa apjukums izpaudās tikai vienā apjukušā skatienā, kas drīz vien nozuda.
-Pilnīgi drošs.
Brīdi padomājis, Nils piebilda:
-Viņš jau katrā ziņā to visu var atvest uz nometni, ja tev nav nekā ģērbjama līdzi, varbūt šofers kavējas.

Develin_:
-Labrīt!
Nils veltīja puisim siltu smaidu.

Gwin:
-Kā, tu gribi teikt, ka viņas tur nav?!
Nils izklausījās patiešām apjucis.

Viljams nopētīja autobusu, tad nopētīja puisi un secinājis, ka neko viņš vairāk neteiks, pie sevis nopūtās.
-Uz nometni. Viljams Džeimss Norenbergs. Kas man tālāk jādara?-Vils nolika somu pie kājām, jo tā bija pietiekoši smaga, lai to būtu pagrūti noturēt uz pleca.

OOC: tikko iedomājos, ka autobusā nevar būt īpaši smacīgs gaiss, jo tam nav sienu . Bildītē ielūkojaties .

-Nu, ja akurāt negribi doties ar kājām, tad laikam jākāpj iekšā autobusā, Viljam.
Nils iedrošinoši teica, cenzdamies nedomāt par iemeslu, kāpēc viņa māte neatradās tur, kur viņai bija jāatrodās.

Viljams iekoda lūpā, lai nīgri nenopūstos.
Kur ir Fierra?
-Autobusā, cik jauki. Vietas ir numurētas vai jāsēž un grīdas? Ko darīt ar šito?-puisis pabakstīja somu ar kāju.-Un vai ir kādi īpaši norādījumi?
Šāds jautājumu daudzums no Viljama puses bija teju pārsteidzošs, bet nekā savādāk viņš interesējošās lietas nespēja noskaidrot.

-Nu sabakā zem krēsla tā, lai neizbirst pa kalniem braucot un vietu izvēlies pēc savas patikšanas, tur visiem pietiek un vēl krietni pāri paliek. Ja bail no augstuma, iesaku otrajā stāvā nekāpt.
Nils skaidroja, bet likās, ka viņa domas atrodas pavisam kur citur.
-Ko viņa ATKAL ir sastrādājusi?!

Viljams strupi pamāja un devās augšā uz otro stāvu. Iemetis somu pirmajā brīvajā dubultkrēslā, puisis apsēdās un ņēmās to iebāzt zem sola. Gaišie mati sakrita acīs un aizsedza skatu, tādēļ pēc mirkļa Viljams atliecās, lai saņemtu matus ar melnu lenti. Nu mati netraucēja un pēc mirkļa soma bija palikta zem sēdekļa.
Viljams izstiepās pa abiem krēsliem un atgūlās, uzlicis rokas uz sejas.

Tas bija patiesi lieliski. Nu lieliski, lieliski, lieliski. Paskat kas par autobusu! Paskat kas par dienu! Paskat kas par ielu! U-ū!
Lidija apstājās netālu no uz vietas stāvoša autobusa un palūkojās uz augšu, uz visiem autobusa daudzajiem stāviem. Viņa bija ģērbusies taisnos, parasta auduma svārkos nedaudz virs ceļa, kājās meitenei bija vieglas basenes, bet mugurā vienkāršs krekliņš, uz elkoņa atkal uzmesta bēšīga jakai līdzīga žakete vai arī žaketei līdzīga jaka (ej nu sazin), mati izlaisti brīvi un it kā spurainiem galiem, taču savaldīgu izskatu kā redzams kāds no rīta te ir pacenties, lai tos pieglauztu vismaz uz pāris stundām. Tāpēc tagad nu Lidijas asstūrainā seja izcēlās vēl vairāk, tāpat kā iegarenā, šaurā mute ar plānajām lūpām. Dabisks skaistums.
Bet pie rokas Lidijai bija viņas mantu lāde - brūna un lakota kā saulē izkususi piena šokolāde.
Līdz šejienei gaišmatainā meitene bija atnākusi ar kājām. Kā gan savādāk? Pastaiga par ļaunu nenāca, Lidija arī to bija vēlējusies, laika pietika un jā - Maglēra bija vienkārši atnākusi ar kājām. Nebija bijis tālu. Jā, jā, jā!!!
Lidijai bija lielisks garastāvoklis, un meitene tā arī izskatījās it kā viņai būtu labs noskaņojums. Pie tam priekš vilkača lāsta gaišmate izskatījās patiesi labi iedegusi un lieliskā formā - tvirta, vingra un muskuļota.
Maglēra pārāk daudz nekavējās...
Viņi noteikti nemaz nepamanīs! Nepamanīs to, ka esmu vilkate!meitene priecīgi nodomāja un iespurdza cilvēku bariņa pašā vidū ar platu, pašpārliecinātu smaidu uz lūpām.. Viņas gaišie, paplānie mati dzīvīgi noplīvoja, bet pelēkzaļās acis dziļi un aizrautīgi iemirdzējās. Tomēr ne pietiekami dzīvīgi. To dzīles aiz ārējā prieka un pašpārliecības dzelzs un samta priekškara rādījās baisas un tumšas kā akacis vai tikpat labi neizgaismota skatuve bez dekorācijām un aktieriem.
Cilvēku nebija ļoti daudz, bet pietiekami, lai Lidijai būtu ko nopētīt un izpētīt. Tomēr viņa klusēja, lai arī manīja cik plaša, dažāda sabiedrība te salasījusies. Un vai tad vajadzēja sākt bļaustīt sveicienus un visiem pēc kārtas spiest rokas, saucot savu vārdu? Ko?
Hei! Varbūt iet iekšā?
Ej nu sazin...

ooc: Optimistiskais stils. Yo.

autobusā (relatīvi)

Viņa gulēja uz autobusa auduma jumta, kas zem viņas svara bija patīkami ieliecies.
Gluži kā šūpuļtīklā... mm, cik sen tas bija.
Tad viņa izdzierdēja soļus uz kāpnēm...
- Auč!
Tā bija tikai Dī. Viņa turpināja nekustīgi gulēt vēl kādu laiciņu.
Bija dzirdams, kā sāk ierasties cilvēki, bet neviens nekāpa otrajā stāvā.
Hmm, liekas Nils labi tiek galā. Kā vienmēr, šis Misters Galantais.

-Labs i es laikam tad iešu iepazīties ar viņu, man nekas nav pretī sēdēt ''labākajās vietās'', nedomāju, ka man ir daudz ko zaudēt... Viņa izdzirdēja balsi un soļus uz kāpnēm.
Laikam jāiet patraucēt Galanto...
Un viņa pavēlās pa jumtu uz malas pusi un noleca no jumta tik ātri, ka neviens to pat nepamanīja.
- Kas tad vēl trūkst? Viņa jautāja, pielavījusies Nilam no mugurpuses. Šķiet, neviens cits viņu tā arī nebija pamanījis.

OOC:jap, es par to autobusu arī iedomajos

Nē,tu gribi pateikt, ka tu nezini Kāpēc viņas šeit nav???Kaut kas Tehanu visā šitajā nepatika...
Un sāka sāpēt galva...Viņai vairs negribēja atrasties otraja stāvā...
Lenām un uzmanīgi viņa nokāpa atkal lejā...Viņa lūkojās apkārt pēc kādas brīvas divvietīgas vietas.Gribejas vienkārši kaut ko adarīt līdz sāksies īstā jautrība nometnē...
Viņa nevienu vēl nepazina izņemot Nilu, un apsvēra iespēju ar kādu varbūt parunāt, bet nebija droša, kuru personu izvēlēties.Tehanu saņēma savs gros melnos matus ar rokām un atlika tos atpakal aiz muguras, lai nekrīt priekša, pūles bija veltīgas jau pēc daziem mirkļiem tie bija atpakaļ vecajā vieta uz viņas peciem...
Kaut kur autobusa vidū viņa nolika savu somu uz sola un apsēdās, atkal jautajoši vērodama Nilu...
Un tad viņa pavērās uz diviem pēc izskata līdzīgiem zēniem, kas izskatījas ļoti labi iekārtojušies, varētu teikt, ka viņi pat bija dvīņu brāļi, vismaz pēc sejas vaibstiem.Attapusies, ka blendž Tehanu ātri noversās, viņa atkal paskatījas uz Nilu,

Steidzīgi soļi. Čaukstošas drēbes. Aizelsušās ieelpas. Kāda blonda meitene, garajiem matiem plīvojot nopakaļ, steidzās uz kādu nezināmu vietu. Diez vai tas bija acīmredzami, bet viņai bija absolūti vienalga, vai attaisno savu izsmalcināto apģērbu ar tam atbilstošu graciozumu.
Ātrāk, ātrāk, kaut es nebūtu nokavējusi!
Drudžaini domāja Vibeke, uztraukuma asarām sakāpjot acīs. Viņa nezināja pie kā vērsties, ja autobuss jau būtu prom, bet tādēļ centās aizgaiņāt tādas domas, apzinoties, ka tā ir iespējams nelaimi tik piesaukt. Vismaz tādu padomu tētis viņai deva. Vibeke apmetās ap stūri, un, atviegloti uzelpodama, konstatēja, ka autobuss vēl ir uz vietas. Apstādamās uz mirkli, viņa izelpoja, un tad - turpināja rikšot līdz autobusam, somai jau lēnāk velkoties nopakaļ. Blondā meitene piegāja pie autobusa ieejas. Brīdi atpūtusies, atspiežoties uz lielā zižļa, viņa iekāpa pasakainajā, viņas sapņu autobusā, un ar platu, sirsnīgu smaidu noteica:
Sveiki! Cik jauki, ka paspēju.

OOC: sirds1, lūdzu ooc pelēkā krāsā, k?


-Labrīt, Lidij!
Zēns piemiedza meitenei ar aci.
-Laipni lūgta iekārtoties autobusā.
Viņš noteica, redzēdams, ka meitene vēl nav īsti izlēmusi, ko darīt. Te viņš pēkšņi un ĻOTI nosarka, pagriezies pret meiteni, kas tikko bija parādījusies kā no nekurienes. Uzmetis meitenei vienu skatienu viņš uzskatāmi novērsās un klusā, piesmakušā balsī noteica:
-Sineil, ā, tu izlēmi nokāpt... Es te, um... ē... nu, nezinu, īsti vēl neesmu skaitījis. Amm, Dī kaut kur ir pazudusi. Negribi iekārtoties autobusā?
Viņš visbeidzot jautāja, pagriezies pret meiteni ar muguru, izskatījās nu ļoti komiski...

Likās, ka Tehanu teikto viņš savā apmlsumā ir palaidis garām, jo meitenei neatbildēja.
Viņam tas nebija raksturīgi, cik varēja noprast, bet arī Vibekes ierašanos Nils nebija pamanījis, šķita, ka visus viņa spēkus aizņem centieni neskatīties uz Sineilu.

OOC: Sineilas tēls ar nolūku nav iepostots ATD pavedienā.

autobusā (relatīvi)

Nilam nu jau aiz muguras stāvēja neliela auguma meitene ģērbusies balti brūni pleķainā naktskreklā uz lencītēm, kas sniedzās viņai līdz puslieliem.
Vīrieši...
- Labāk atpakaļ uz! Es paklausīšos no malas. Tad redzēs, kas mūsu jauniņajiem aiz ādas! Un - gan jau ar Dī viss ir kārtībā, es neko nedzirdēju.
Un Sineila pazuda aiz autobusa stūra un izgaisa. Ieliekums autobusa jumtā tā arī neparādījās.

Mājās

Gorkijs gaidīja šo dienu. Varbūt ne ar īpašu sajūsmu, bet tomēr tā bija un palika gaidīta.
Savu tēvu puisis atrada viesistabā pie alus pudelēm, tās vienmēr bija viņa iecienītās. Viņš runāja pa telefonu, un pēc sarunas varēja spriest, ka tā ir sieviete tur, otras klausules galā.
Ar nepacietību gaidu mūsu tikšanos, mīļā. Ceru, ka tev ir ieplānots kas lielisks, viņš teica. Ieraudzījis dēlu stāvam pie istabas durvīm, tas uzreiz steidza savai sievietei pateikt, ka atzvanīs.
Es dodos uz nometni. Paliec sveiks, Gorkijs atteica, stāvēdams ar mugursomu vienā rokā, ceļa somu otrā. Nesagaidīdams atbildi, viņš uzmeta mugursomu uz pleca un žigli izsteidzās no mājas.

Pie autobusa

Somas nebija tik smagas kā izskatījās. Kopā ņemot un uzturot līdzsvaru starp uz pleca esošo smagumu un rokā turošo, tas viss pat likās samērā viegls. Mugurā Gorkijs bija uztērpis vienmēr uzticamo pelēko mēteli, brūnās bikses un ap galvu pelēcīgu matu lentu (somā viņam bija vēl dažas lentes), kas vienmērīgi saplūda ar pelēkajiem matiem. Mēteļa kabatā bija viena paciņa sērkociņu gadījumam, ja soma tiktu atņemta.
Gorkijs pamanīja vecu (ak, tiešām vecu, bet viņam jau patīk tādas lietas) autobusu. Sekojis savam minējumam, ka tas varētu būtu transportlīdzeklis ceļam līdz nometnei, viņš platiem soļiem piesteidzās pie tā. Tur stāvēja kāds mazliet apmulsis blonds jauneklis un vēl citi.
Sveicināti. Esmu Gorkijs. Vai šis autobuss mani nogādās uz nometni?

Kad viņa bija prom, Nils atviegloti uzelpoja, kaut gan jau mirkli pēc tam izskatījās par to satraukts.
-Kur ir mamma, kad viņu patiešām vajag...
Viņš nodomāja un pasmaidīja par šīs domas dīvainību. Tad it kā atcerējies savu pienākumu, pievērsās jauniešu bariņam.
-Hehe, izskatās, ka drīz varēsim braukt.
Viņš domīgi pavērās augšup uz autobusa otro stāvu.
-Tikai mammu jāatrod...

-Ā, emm, Gorkij, tieši laikā, mēs jau domājām, ka jāsāk tā kā taisīties uz braukšanu. Atbilde uz tavu jautājumu ir jā.
Nils pamāja ar galvu un nozuda autobusā. Uzkāpi otrajā stāvā viņš teatrāli nogrozīja galvu un bezcerības pilnā balsī novilka:
-Mamm...


-Kas ir?!
It kā no tikša gaisa atbildēja sievietes balss.


-Tikai ne atkal...

-Es zvēru es nebiju vainīga, tikai domāju par pirtiņu un kādu burbuļvannu...
Gaisā planējošās acis, mute un deguns domīgi novilka.
-Kuram tad negadās neveiksmības teleportācijas. Ai, ceru, ka mans ķermenis aizteleportējās uz pirti, nevis tā kā toreiz, kad mums trīs dienas tas bija jāmeklē kalnos...

Tehanu izvilka no somas savu melno grāmatu, pašlaik neko negribējas darīt, varbūt tikai uz mirkli noslēgties...Likās, ka Nils ir pār ak aizņemts, lai atbildētu, un arī tas viņai nerupēja viņš vēl dabūs atpakaļ.
Sakārtojusi matus aiz vienas auss viņa iedomājās kādu romantisku stāstu pirms atvēra grāmatu.Atvērusi grāmatu viņa sāka lasīt, bet ēkšn stāsts atkal nomainījās.Saraukusi nedaudz pieri viņa atkal iedomājas kaut kadu piedzīvjumu stastu, bet tad tas atkal nomainījās.Ar skaļu blī
kšķi aizcirsdama grāmatu vina secināja ka pat nezin ko grib lasīt...
Tas bija pēdējais piliens Tehanu domas parak šaudījās...
Viņa nolēma, ka labāk vienkārši pasēdēt un neko nedarīt, nomierināt nervus tā teikt...Pekšņi viņas garīgais uzlabojās.Vina saprata, ka sodiena nebija vienkārši viņas diena, jau no paša rīta nekas nebija izdevies.
Kaut ko nomurminajusi pie sevis, viņa atjēdzās, ka savas domas gandrīz pateikusi skaļi.Tehanu domāja par kādu dziesmu ko varetu padziedāt, bet nekas nenāca galvā.Panēmusi savu piezīmju blocinu vina uztaisīja lidmašīnu un izlidinaja to ara pa autobusa logu?, ja to vispār tā varēja nosaukt...Lidmašīa ļāvās vēja pūsmām...
Tad viņa pavērās uz jaunatnākušo,dzirdedama viņa vārdu viņa vāri pasmaidīja, nu viņa pazina vēl kādu...
Jā, labāk atrod, Tehanu nomurminaja,nosmaidījusi, un tad apjēdza, ka to pateikusi skaļi, bet ne tik skaļi, lai Nils dzirdētu...Ja viņš arī to būtu zirdējis, viņai tas tik un ta nerūpētu.

Pirmajā mirklī gaišmatainā vilkace bija izbrīnīta izdzirdot savu vārdu, otrajā sekundes simtdaļā Lidija jau domāja, ka te ir arī uzradies kāds pazīstams cilvēks, bet, kad viņa ieraudzīja laipno uzrunātāju tas izrādījās tikai zēns... Paga... Lidija sarauca pieri, taču nepaspēja neko pateikt, pat ar kaut kādu nebūt smaidu atbildēt uz laipnību. Pilnīgi neko. Viņai virsū gandrīz uzdrāzās vēl viena tādi pati blonda būtne tikai steidzīgāka un... mulsinošāka?
Lidija mazliet pakāpās maliņā, dodot viņai ceļu, lai meitene viņu nenotriec ar savām pekelēm un, uzraukusi vienu uzaci, ar neko neizsakošu sejas izteiksmi noskatījās kā zēns, kas tikko bija viņu sveicinājis tagad nosarkst un sāk stostīties, kādas pavisam citas meitenes dēļ. Seja tagad bija nopietna un, ja Lidija šo puisi kaut mazliet pazītu, tad noteikti krietni viņu iedunkātu, pasmīkņātu un izteiktu kādu zobgalību pie reizes ''mulsinošo'' svešinieci iepazīstinot ar sevi un tad, protams, arī pašu apjukušo puisi. Ak, kāda māksla... Bet nu atlika tikai iekost lūpā un žigli nolaist uzaci, lai negūtu ienaidniekus jau pirmajās sološā piedzīvojuma minūtēs.
Khem.
Lidija dziļi noklepojās un, iespiedusi vienu roku sānā, paspēra vienu soli uz priekšu.
Pēkšņi no sprikstošās uguntiņas par Nosvērto Stabu Ar Labo Stilu.
Sveiki.
Maglēra mierīgi noteica.
Es nezinu kā tu mani pazīsti, bet... nu labi. Prieks dzirdēt sveicienu!
Meitene pēkšņi veltīja puisim savu valdonīgo karalienes smaidu un piemiedza viņam ar aci. Matos spoži iemirdzējās saule. Bet smaids bija smaids. Garens un tāds, kas neparāda zobu rindas. Bet Lidija jau nekad nesmaidīja, atklājot zobus.
Piemiedzienu ar aci gaišmate nebija manījusi.
Lidija paspraucās puisim garām, uzmetusi viņam ciešu, pašpārliecinātu skatienu ar uguntiņām acu zīlītēs, viņa devās tālāk. Autobusa dziļumos. Daudz laika domāt nebija. Visi noteikti tagad skatīsies un tāpēc būs labāk, ja Lidija uzreiz pašpārliecināti kaut kur piemetīsies it kā jau būtu to vietu nolūkojusi savos sapņos vai arī šī vieta būtu vienīgā, kas būtu Maglēras cienīga.
Meitene pāris reizes pameta apkārt vairākus zibenīgus skatienus un izlēma iekārtoties kādā pilnīgi brīvā vietā.

Gorkijs noskatījās, kā Lidija tikko pasviedusi sveicienu, iebrāžas autobusā.
Es arī iešu, viņš noteica sev un pasmaidīja.
Kāpnes tik tiešām bija šauras.
Viņš kāpa uz otro stāvu. Jo augstāk, jo labāk.

Autobusā.

-Mamm, nāc lējā, piesprādzēšu tavu seju pie krēsla, citādi vēl pazaudēsim...
Nils smagi nopūtās.
-Pārējie iekārtojas labi, sabakā bagāžu zem krēsliem, lai nekas neaizlido, paši piesprādzējas, citādi vēl izkritīsiet kalnos. Drīz braucam.
Viņš kāpa lejup, Dī seju aiz deguna. Lai nu ko varēja noprast no mutes, acīm un deguna, tomēr šķita, ka viņai ir visai jautri.

OOC: medusdūrēm kaut kas nav kārtībā ar krāsām, tikko pārslēdzos un pati pārbaudīju, hmm, redzēs kā būs, varbūt atliks vnk vietu rakstīt. Bet klasiskajā skinā viss ir oki doki.

Autobusā

Tehanu saberzēja rokas, nu tad beidzot, viņa nodomāja...
Fiksi ulikusi jostu viņa iekartojās ērtāk.Viņa parasti to nebūtu darījusi, bet ar šādu ''īpašo'' braucamrīku lābak lieki neriskēt...
Interesanti cik tālu jābrauc?viņa domāja, varbūt pajautāt?
Cik ilgi mums jābrauc?Tas bija jautājums tikai jautāšanas pēc Tehanu patiesībā bija vienalga, pat pati atbilde viņai nekad neko neizteiktu, jo ''maz'', ''tālu'' neko jau īsti neizsaka...
Viņa uztaisīja vēlvienu papīra lidmašīu palaisdama to lidot pa autobusu.
Pabaza savu somu zem krēsla un bija gatava braucienam.

Gorkijs gāja līdz otrā stāva beigām. Kaut kur tālāk no visiem, bet, ja vajadzēs, viņš pie kāda piesēdīsies. Somas tas spēcīgi iegrūda zem krēsliem un ja tomēr tās vajadzēs, viņš pieticīgi tās atkal izvilks laukā. Nav taču tik grūti, vai ne?
Puisis apsēdās. Ieelpoja gaisu visā tā pilnībā. Pavēroja apkārtnes skatu no loga.
Kaut kas šeit likās traucējošs.

Autobusā.

-Veselu brīnišķīgu mūžību, meitenīt!
Noteica gaisā planējošās lūpas un savilkās veidā, kas nozīmētu patīkamu smaidu, ja būtu redzama pārējā seja un, ja Nils neturētu neredzamo seju aiz deguna (acis un lūpas starp citu brīni planēja ap sagūstīto degunu).

Autobusā.

Es... Tad jau es iekārtošos autobusā... Ai, nu labi.
Vibeke uz brīdi apjuka, kad uz tik acīmredzamu sveicienu viņai neatbildēja pat tas puisis, kurš atradās autobusā, lai sagaidītu tādus kā viņa pati. Un pacēlusi savu somu viņa devās dziļāk autobusā.
Cik labi, ka šis nav piesmacis.
Vibeke nopriecājās. Viņa jau juta, ka vaigi deg sārti no pirmītējā skrējiena. Viņa nekad nebija bijusi tā izturīgākā meitene, drīzāk pretēji.
Pa kādai vietai autobusā jau bija piepildījušās ar, Vibekesprāt, viņas jaunajiem biedriem. Noskatījusi savu vietu - pie loga, tieši tā, kā viņai patika - soma tika nomesta uz blakus krēsla, bet pati meitene glūnīgi pagriezās, lai apskatītu visus šos neparastos jauniešus. Vibekes enerģija bija teju sautaustāma, gandrīz kā ar nazi griežama. Viltīgajās tirkīza acīs lēkāja mazas elektrības dzirkstelītes.

OOC: velns! Es nevaru dabūt oranžu krāsu. Kaut kas laikam kait šitam platekrāna monitoram. Ja kāds varētu iepostot tās krāsas kodu, lūdzu...

OOC: Šodien beidzam, es te jau sēžu no 18 00, turmpmākās sarunas varat vest savā starpā, vai gaidīt atbildi rīt, kad es atkal būšu online, ja kas jautājams Nilam vai Dī. Ieskriešu no rīta, lai atbildētu uz postiem, kas te varētu būt, parādīšus laiku pa laikam pa dienu arī online. Bet visus gaidīšu ap kādiem 17 00 - 19 00. Rīt mēs nonāksim nometnē katrā ziņā tā es ceru.

Ceļā.

Piesprādzējis mammas daļas pie krēsla, Nils secināja, ka diez ko cerīgi neizskatās, tāpēc viņš noņēma autobusa priekšā esošo somu un protestējošās Dī daļas ievietoja tajā, apgalvodams, ka tas ir teju vienīgais veids, kā nodrošināt viņas neaizpūšanu.
-Labsi, braucam! Ceru, ka visi ir gatavi!
Viņš uzsauca, apsēdies pie stūres.
-Pārējie, cerams ieradīsies paši.
Viņš klusi noteica, uzspiezdams gāzes pedāli.

Autobuss apsūdzoši iečīkstējās, noraustījās un domīgi sāka ripot pa ceļu Dī drūmo apsūdzību pavadībā.

OOC: Saldu dusu, vai jauku postošanu tiem, kas vēl turpina šodien.

Kopsavilkums -
Autobusā atrodas:
gwinerva
Develin_
Ludiēna
Perfumer
Nirnaeth
sirds1
Juliette
Massacre
Apaču tuksneša rēgs (es drīsktu tavu niku saīsināt uz ATR?)

Paši saviem līdzekļiem nometnē nonāks:
melomania
birokraac
Pūķēns Sāra
Rīt vakarā mums ar vajadzētu būt tur. Varat braukt agrāk katrā ziņā, bet negalvoju, ka jūs kāds sagaidīt, tur ir tikai Icy chari, bet viņa mājās ir vakarā.



OOC2: Jā, medusdūrēs nestrādā krāsās, pati pārbaudīju, tas nekas, galvenais, lai redzam, kur jūs esat pagaidām neuztraucieties par to. Normālajā kbkn strādā btw.

autobusā

Tad jau jauki, Tehanu atzinīgi pasmaidīja.
Tehanu izgaišana šādā veidā nesagādāja nekādu pārsteigumu, jo pati viņa varēja arī izgaist, bet pilnībā, un šis jau nebija izgaišanas gadījums...
Atcerējusies par ābolu somā viņa to izvilka āra, vēders jau arī tā kurksķeja...Nokodusies viņa izbaudīja sulīgo augli, tas bija pazudis jau pēc dažiem mirkļiem.
Mmmmm...ja tik man būtu vairāk, mīlētu ik vienu, kurš man varētu iedot vēl,viņa nodomāja
Tehanu atkal sagrozījās tā lai varētu redzēt aizmugurē sēdošos biedrus...Nedaudz papetījusi viņus viņa atkal atgriezās pie ''brāļiem'', kā viņa bija viņus iesaukusi,nedaudz paskatījusies viņa iegrozījās atpakaļ ar skatu uz priekšu un pievēra acis.
Viņa izēlojās nometni...Interesanti līdz cikiem viņiem atļaus staigāt ārā.Pēkšņi meitene iedegas interese:
Un sakiet vai šajā nometnē ir arī kādi noteikumi? Tehau vērsas pie gandrīz izgaisušās lēdijas...
Jā, kādi noteikumi, kurus būtu vērts pārkāpt, viņa pie sevis smīnēdama nodomāja.Es jau arī vrētu būt paklausīga, bet tas būtu garlaicīgi...Un kāds labums no tā?
Varētu pabiedēt savus biedrus.Tas gan būtu jautiri
Tehanu juta sevī kūsājam lielu energgiju, tagad viņai sāka palkt interesanti...

OOC:Grāpi paķer mani līdz, nez vai būšu ieksā rīt, jo man ir trenninš no 6-8 peec mana laika(juusu 8-10) un pēctam nez vai tikšu, atkarība no mājasdarbiem...tikai vakarā, kad jums būs kādi 1 vai 2...bet varu papostot 7 vai 9 no rīta juusu laikaa...

OOC - krāsa nav pieejama arī visās citās ādās, izņemot orģinālo, krāsas kods - *color="#FF8C00"**/color* tikai zvaigznīšu vietā lieciet kvadrātiekavas.

Dominiks nepaspēja attapties, kā autobuss jau bija piepildīts dažādām pārsvarā pievilcīgām būtnēm. Viņš centās neuzkrītoši vērot visus jauniešus, nolikdams platmali tā, lai būtu redzama tikai viņa apakšējā sejas daļa.
- Gandrīz vai burvestība - momentāla autobusa piepildīšanas burvestība. Un neizturama smacīguma arīdzan.
Viņš nodomāja, laiski pašķistīdams ļoti nesaistošu cilvēku žurnālu. Likās, ka Damjāns ir iesnaudies, vai arī tikai izlikās iesnaudies, vai varbūt sutoņā nobeidzies. Dominiks pabikstīja brāli ar žurnāla malu.
Mēs jau drīz brauksim. Tā kā varētu tagad mazliet paraudāt, jo tomēr mēs braucam uz vietu, kur nav mūsu vecāku.
Dominiks nopietni noteica un tad sev neraksturīgi skaļi iesmējās. Šķiet brālis bija tiešām iesnaudies. Viņš apsedza Damjānu ar viņa jaku, protams, ne jau tāpēc, ka viņam sala, bet Dominikam vienkārši riebās skatīties uz brāļa kailajiem pleciem - pretīgais paradums.
- Vampīram staigāt karstā laikā bez aizsega ir perversi. Sāpīgi skatīties.
Dominiks pievērsās skatam caur logu, kaut vai viņam šķita, ka šo ainavu viņš jau ir iemācījies no galvas. Galvā veidojās daudz domu - vai šajā nomentē būs jāiepazīstina ar sevi, un visi lielā aplī stāstīs par to, kas viņi ir un tad piespiedu kārtā nāksies piedalīties murgainās grupas nodarbībās... Dominikam tas sagādāja tādas nelielas grūtības. Šī doma lika viņam iekrampēties brāļa elkonī.
- Mans sardziņš.
Viņš nodūdoja.

autobusā


Roiss visu šo laiku ar smīnu bija vērojis kņadu un pamanījies nemanāmi apsēsties autobusa otrajā stāvā.
Viņš paklausīgi sekoja norādījumiem, par somas palikšanu zem krēsla, jo autobuss izskatījās diezgan vējains.
Atplaucis gaišā smaidā viņš vēroja apkārtējos ar savu pievelkošo skatienu, neko neteikdams. Šajā ķņadā bija grūti orientēties, tāpēc Roiss apdomīgi nolēma iepazīties ar visiem brīdī, kad autobuss jau labu laiciņu būs sācis kustēties. Braucot labāk vedās sarunas, vismaz tā līdz šim vienmēr ir bijis.


ooc: Jūs esat vieni vareni postotāji! Es biju prom tikai divas stundas un jau ir 3lpp!
Žetons visiem!