Divas ārkārtīgas nedēļas ar Dī., Pieteikšanās beigusies. Opcijas

[grapefruit]

Sāksim ar postošanas sistēmu:

Tātad, pirms sava posta iesūtīšanas posta augšpusē jānorāda atrašanās vieta (kartē norādītās), tai jābūt iezīmētai attiecīgā krāsā un 6. izmēra burtiem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) . Karti ievietosim drošikavien rīt, kad tas būs aktuāli (ja neatradīsim skaneri, kaut vai photoshopā uzzīmēsim jaunu).
Pašlaik virs jūsu posta gribu oranžu uzrakstu - autobusā. Tas no tā brīža, kad iekāpsiet autobusā. pirms tam varat man neatzīties, kur esat bijuši.

Lūdzu, ja rakstat OOC, tad tam ir jābūt vai nu pirms, vai pēc posta (ieskaitot atrašanās vietas norādīšanu). Lūdzu OOC tekstu iekrāsot pelēkā krāsā:
Paraugs: OOC: šādi lūdzami.

To, ko jūsu character saka, lūdzam pārnest jaunā rindiņā un lietot bold aka treknrakstu:
Paraugs: -čau, kā iet?!
viņa jautāja

To, ko jūsu tēls domā, lūdzam pārnest jaunā rindiņā un rakstīt slīprakstā aka italic:
Paraugs: -tas nu gan ir viens-
viņa nodomāja

Pūķēns Sāra: piezīme tavam charlistam - tev var būt trīs grāmatas, vari izlemt kādas un to iepostot ATD pavedienā, lūdzu, ne enciklopēdijas.

sirds1: piezīme tavam charlistam - spēja aizdedzināt visu, kas deg. Piemirsu PZ pierakstīt laikam, biju pārāk skumja par tava otra brīnišķīgā chara neiespējamību piedalīties spēlē.

Spēles laikā noskaidrosim, vai ir vai nav nepieciešami opsavilkumi, domāju, ka vietas norādīšanai vajadzētu šādu vajadzību novērst.

Tiem, kas šodien līdz sešiem nebūs online, lūdzu citreiz pabrīdiniet mani, es nezinu, kad jums kas iekrīt, vēl jo vairāk tāpēc, ka tikai no dažiem saņēmu tādu nopietnu spēlēs laiku sarakstu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) . Sāksim tā, kā es vai Icyrain norādīsim. Var, protams, postot arī bez GM online, bet tad lūdzam pārmērībās neiegrimt, tomēr ir lietas, kuras mums jānoktrolē.
Šoreiz ļauju jums nogādāties nometnē ar vecāku palīdzību pat, ja GM nav online, sagaidīšanai gan būs vajadzīgs kāds GM.

Kad es vai Icyrain spēles tūri beigsim mēs to norādīsim un droši vien pieminēsim arī laiku, kad varētu atkal parādīties online (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) . GM OOC: piezīmes būs 6tajā lielumā, pārējiem lūdzam palielinātos burtus nelietot, lai spēle būtu pārskatāma.

Ja noteikumi neapmierina, lūdzu kontaktēties ar mani. Ja tos neievērosies, hmm, lūdzam ievērot (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) .

----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Jūsu vecāki vai nu caur paziņām, vai mags visvarenais vien zina kādā veidā uzzinājuši par vasaras nometni, ko rīko kāda pazīstama un spēcīga burve. Dzirdēts par to ir daudz kas - tajā būs konkursi ar retām maģiskām balvām, nometni apciemos pazīstami burvji/vampīri/vilkači, nometne paredzēta bērnu mācīšanai, ar bērniem nometnē veiks eksperimentus un vēl neskaitāmas baumas, bet pats smieklīgākais ir, ka neviens īsti nezina, kas tad īsti tur notiks.
Lai nu kā, jūs uz to dodaties, jūsu vecāki paspējuši sazināties ar Diānu Sārtcepuri un sarunājuši jums vietiņu nometnē. Pašlaik jūs dodaties uz norunāto tikšanās vietu, kur vajadzētu atrasties kādam satiksmes līdzeklim, kas jūs nogādās nometnē.

Un, jā, tur tas stāv, hmm, laikam... Izskatās pēc veca un pagalam sagrabējuša autobusa, turklāt tam pat isti nav sienu, toties ir divi stāvi. Visu vēl interesantāku padara divs personas, kas acīmredzami strīdās pie autobusa durvīm.
Sieviete acīmredzot ir ļoti satraukta, viņa ar vienu roku pietur savu milzonīgo, sarkano platmali, un vēcinās rokām skaidrojot:
-Es tev saku, viņiem patiks, tu redzēsi! Vai man kādreiz nav bijusi taisnība?
Zēns domīgi lūkojās sievietē, sabāzis rokas kabatās, viņa sejā jautās nedrošiba:
-Nu vispār, jā...
Seviete piecirta smailpapēžu kurpēs tērpto kāju un dusmīgi noskurināja galvu, tas arī bija par iemeslu tam, ka viņas cepura apmeta graciozu kūleni un nolidoja uz asfalta. Zēns pieliecās un to pacēla.
-Es nebūšu vainīgs, ja viņi tur kalnos kādā pagriezienā no šitā izvelsies...
Viņš norādīja uz autobusu un uzmanīgi novietoja milzīgo platmali uz sievietes tumši brūnajiem, nedabiski mirdzošajiem matiem.
-Nu, mēs pateiksim, lai stipri turās... Es vienmēr ar šitādu esmu gribējusi pabraukt!
Zēns nogrozīja galvu un viņa sejā parādījās ieslīps smīns:
-Nu tad ej aizņem augšā pirmo vietu, citādi kāds vēl pasteigsies pirms tevis.
Viņš pasmaidīja un. noskatoties, kā sieviete pazūd autobusā, vēl piebilda:
-un uzmanīgi ar tām kurpēm, pakāpieni ir šauri.
-Auč!
Atskanēja no autobusa.
-Varēji ātrāk pateikt!
Nils tikai nosmējās, bet neko vairs neteica, klausoties, kā sīkie papēdīši klab jau otrajā stāvā. Diāna šodien bija uzvilkusi savu sarkano, īpašo gadījumu kleitu un viņš visu rītu bija izcietis pārmetumus par savām zilajām džinsām un melno t-kreklu, tomēr bija panācis savu un uzvalku nenācās vilkt.

----------------------------------------------------------------------------------------------

Te būs autobusa bilde, gaidu jūsu postus (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

(IMG:http://davelandweb.com/mainstreet/images/Omnibus_860_DL_40.jpg)

Varēja jau būt vesels, bet ideju jau sapratīsiet.


(IMG:http://www.postimage.org/Pq4bnfR0-16212af25b7ff8fe842525b19cb819f8.jpg)

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 17.01.2008 07:09

[Juliette]

Es te arī tādomāju. Ja nu Ohegasam katrai grupai kas cits ir padomā?
Viņa nopietni vaicāja, ar acīm ieurbjoties Dominika krūtīs.
To, ka meklējam kokus, es izstāstīju, bet... Izlem labāk tu.
Vibeke apsēdās atpakaļ blakus Gorkijam, izmakšķerējot no groziem sev vēl vienu maizīti. Šī bija ar kūpinātu gaļu. Tās smarža valdzināja Vibeki, un viņa iekodās maizītē, lēnām izbaudot katru brīnišķīgo mirkli šajā trūcīgajā mielastā.

[Īvs]

Vibeke aizgāja, un Gorkijs arī nolēma doties. Pie Roisa.
Kad būsi ieturējis maltīti, dosimies uz bibliotēku, labi? Viņš ierosināja pēc iespējas ātrāk, domās vēl piebilzdams. Jāsatiek tas Ohegass un... tu taču gribi uzvarēt? Gorkijs plati uzsmaidīja.
Tad pieliecās tuvāk Roisam un iečukstēja ausī: Morfi ir koki.
Tad Gorkijs atgriezās atpakaļ zālē.

[Juliette]

Es jūtos diezgan paēdusi, puiši.
Noteica Vibeke Dominikam un viņa brālim.
Ja jūs esat gatavi, varētu doties.
Burve piecēlās un plati nožāvājās. Izberzējusi acis, viņa pārbaudīja, ka Odins joprojām droši sēž uz viņas pleca, un apmierināti smaidīja tālienei.

[Grēkmeistars]

- Viss, dosimies.
Dominiks pagaidīja, kamēr brālis iztukšo termosu, un tad kārtīgi nolika abas tilpnes zālē. Karstums tiešām uzdzina miegainību. Dominiks iedomājās vēsu un ēnainu mežu un tad svelmaini karsto oranžēriju.
- Ak. Laikam gan uz oranžēriju... Tu pie reizies varēsi palaistīt savu smaržīgo puķi.
Viņš nopietni noteica brālim un uzsāka ceļu uz oranžērijas pusi, vēlreiz atvērdams grāmatu un ielūkodamies morfu attēlā un pārlasīdams niecīgo informāciju par šo koku. Viņš vēlējās steigties.

[grapefruit]

Nils jau domīgi sēdēja zālē un lūkjās, kā viņa pavadītā grupa ieturās.
-Tā kā mums tagad ir apraksts un jūs, izkatās, esat paēduši, mēs tā kā varētu iet.
Viņš noteica un piecēlās.
-Tātad uz oranžēriju.
Viņš sāka soļot pāri pļavai uz vietu, kur kalnos iestiepās ceļš uz oranžēriju.

Šo rakstu rediģēja grapefruit: 30.01.2008 16:40

[Develin_]

Viljams sameklēja Fierru un, paņēmis meiteni aiz rokas, sekoja Nilam.
-Cerams, ka tev nebūs iebildumu, ja mēs pievienosimies?-viņš vaicāja, uzsmaidījis vampīru puisim.

[grapefruit]

Nils uzmeta zēnam jautājošu skatienu.
-Hmm.. Šoreiz es to nelemju.
Viņš domīgi noteica, lūkodamies savā grupā.
-Prasiet kādam no manas grupas, man katrā ziņā nav itin nekādu iebildumu.

[Develin_]

Viljams savādi pasmaidīja un vērsās pie cilvēkiem, ar kuriem vēl nebija runājis.
-Sveiki, tad mēs drīkstam jums pievienoties?-puisis vaicāja.

[Gloresavena]

Alā

Palīdzibu ko? Labi. nāras balss bija dzidra un ledaina. Viņa cienīja šo radību taču nebaidījās. Izglābt nārai dzīvību bija, kas tiešām cēls.

Isjana parādījās tumšajā alā un ziņkārīgi vērās pūķī. Tad viņa nokāra galvu pūķa priekšā un teica:
-Klausos pūķi. Es tevi cienu par taviem cēlajiem darbiem, tev palīdzēt man nesagādās grūtības, jo darīšu to labprātīgi. Viņai ļoti gribējās zināt, kas tas īsti ir, ko pūķis no viņas gribēja. Tam jābūt kaut kam ļoti spēcīgam, kaut kam ļaunam? Kaut kam tādam, ko pat tik varena būtne kā pūķis nespēja paveikt, bez viņas, nāras, palīdzības. Arī viņa rūpīgi slēpa savas domas, lai viņi būtu līdzvērtīgi.

[grapefruit]

Alā.

-Nāra, tavi vārdi mani priecē un jūsu dzimumu manās acīs attaisno.
Pūķis lūkojās Isjanā ar savādām ilgu pilnām acīm, kas grima ēnās zem biezajām ādas uzacīm.
-Esmu vecs un drīz mana dvēsele pastaigāsies pa citiem laukiem, bet, kamēr esmu te, es vēl varu atriebt savu dzimumu, savu brāli un māsu, ko man laupīja šie zemiskie radījumi, kas sevi dēvē par cilvēkiem. Bet es klausos viņu domas un vēroju viņus viņiem pašiem nezinot, un viņi nav dumji. Lai viņus sagūstītu un nogalinātu man vajadzēs vairāk, kā liesmas un asus ragus, nagus un zobus. Man nākies likt lietā viltību.
Pūķa plānās lūpas viegli cilājās viņam runājot, atklājot skatam asu zobu rindu.
-Es zinu, ka jums, nārām, patīk spēlēties.
Ja to varēja nosaukt par smaidu, tad viņa seja tagad savilkās smaidā.
-Tas, ko es vēlos darīt, tev sniegs visas iespējas izklaidēties. Vismaz kādu laiciņu. Redzi, es vēlos...
Te pūķis pieklusa un ieurbās nāras acīs.
..-paļaujoties uz tavu godaprātu. Vēlos, lai tu ņem manu ķermeni un man pretī dod baltmatainā zēna ķermeni, tā, kuru viņi dēvē par Nilu un viņa spējas. Tādā veidā, lai kur arī viņi paslēptos, kad tu viņiem manā veidolā uzbruksi, es būšu ar viņiem. Un vēl es vēlos lai tu pieskati viņa dvēseli, ja tā pēc ķermeņa zaudēšanas atsakās doties prom. Es nevaru atļauties, lai tā man traucē. Varbūt ieslogi to tur, mājā, kopā ar pārējiem.
Isjana saprata ko pūķis ar to domā - augstu kalnos bija savrupmāja, kurp viņa bija aizsūtījusi visas dvēseles, kas par viņu zināja un nevēlējās turpināt savu ceļu. Tur tās bija ieslogotas un nespēja to vietu pamest. Viņa dažkārt turp devās, lai vērotu, bet pēdējā laikā aizklīda tur arvien retāk. Pūķa uzticība tomēr šķita apšaubāma, no otras puses, viņš pats bija teicis, ka ilgi tikpat vairs nedzīvos un izklaidēties apdedzinot dažiem cilvēķeļiem ādu pūķa miesā varēja izrādīties pat ļoti patīkami.
-Un vēl, kamēr esi manās miesās nogalini cik daudz vien vari, viņi droš vien aizbēgs uz patvērumu, es viņiem sekošu un lūkošos viņu bailēs un izmisumā, izbaudot savu atriebību līdz pēdējai lāsei, kad pienāks īstais laiks, es tevi pasaukšu un tu man atdosi ķermeni, tad es viņus nogalināšu.
Ja kaut kas tāds notiktu, Isjana saprata, ka burvji sazinātos ar citiem, šurp ierastos daudzi citi cilvēki, kas sāktu izmeklēšanu, apdraudot viņas drošību, par to pūķis acīmredzot neuztraucās, bet viņa gan... Tomēr viņai bija trīs vēlēšanās, un pūķis netika teicis, ka viņa nevar dabūt vēl, kamēr cilvēķeļi slēpās... Divas, trīs, varbūt pat četras dienas viņi sēdētu tur un gaidītu palīdzību, laika pietiktu, turklāt ismisuši cilvēki vēlas kaismāk un vairāk, mazāk par to domājot, pie tam viņa varēja vienkārši atteikties izpildīt vēlēšanās, ja to negribēja, kaut vai paskaidrojot, ka to nespēj...

[Gloresavena]

OCC: esmu pie svesha datora, te garumziimju nav. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) Atvainojos. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

Alaa

Piedaavaajums shkjita vilinoshs. Pat ljoti vilinjoshs. Vinjai atlika tikai pateikt jaa un...Gadiijumaa, ja ierastos burvji vai naaru mednieki vinja vareetu sleepties, kaa bija dariijusi to liidz shim. Vai vel labaak - ja vinjai buutu vara paar puukja kjermeni vinja vareetu aizlidot taalu prom. Paari klintiim un juuraam. Vinja vareetu atrast kaadu jauku vietinju, kur apmesties uz dziivoshanu. Shii vieta vinjai jau saaka apnikt. Isjana izskatiijaas ljoti sapnjaina. Interesanti, kaa tas buutu, valdiit paar puukja kjermeni? Vinja vareetu lidot, galinaat...
Vareni! Isja nodomaaja.
Juutos pagodinaata, ka tu griezies pie manis peec paliidziibas! vinja noteica ar platu smiinu, kas galiigi nepiestaaveeja mazai miiljai meiteniitei, velreiz noliecot galvu. Tas bija ljauns smiins.
Tava veeleeshanaas tiks piepildiita.

Šo rakstu rediģēja Gloresavena: 30.01.2008 21:58

[Massacre]

Sega.

Roiss Gorkijam tikai pamāja ar galvu un ielicis mutē pēdējo pusdienu gabaliņu un pateicies par to, viņš paskatījās uz Sineilu cerot, ka viņa jau ir paēdusi.
"Dodamies uz bibliotēku."
Par kokiem Roiss nevēlējās ticēt, kamēr pat sneieraudzīs tam pietiekošus pierādījumus. Ja jau bija atnācis uz bibliotēku visu noskaidrot, tad tas arī jādara un bez liekas paļaušanās uz baumām.

[grapefruit]

Alā.

Pūķis lūkojās nārā, gaidīdms, kad viņa vēlēšanās tiks piepildīta. Nāras satraukums viesa viņā aizdomas un neuzticību, pēkšņi viņam viņa plāns vairs nelikās tik pārliecinošs, jo, ja jau nāras spēlējās ar cilvēkiem, kāpēc lai nespēlētos ar pūķiem.
-Nē, viņa to neuzdrošinātos... Un, ja arī mēģinātu, es nepaliktu neatriebts...
Lai arī ko pūķis domāja, viņš to nekādi neizrādīja un centieni nolasīt domas, beidzās ar pilnīgu un absolūtu neveiksmi.

OOC: Nu tā visi, man te kāds putniņš pačivināja, ka jums ir garlaicīgi visu laiku meklēt, pie tam jūs "nemaz nedabījat izmantot savas spējas" tad nu tā, sasparojaties, jo tagad ir īsatis laiks to darīt. Vēlu veiksmi. Godīgi sakot, man nepatīk čarus nogalināt, bet, ja nāksies to darīt, tad pardon, es to darīšu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) . Protams, jums sargu tur netrūks, jautājums vai paši būsiet pietiekami veikli un ātri domājoši, jūsu spējas jau arī nav ar pliku roku ņemamas.

Šo rakstu rediģēja grapefruit: 31.01.2008 09:25

[Gloresavena]

Alā

Isjana, aizvien ļauni smīkņājot, pacēla galvu un vērās pūķī ar lielajām brūnajām acīm. Kādu brīdi tā skatījusies viņa vienreiz samirksķināja un nākamajā brīdī pūķis atjēdzās kādā pļavā. Tur bija daudz jauniešu, tie ēda daži dzēra no termosiesm. Viņš nopētīja savas rokas - cilvēka rokas. Viņš vērās apkārt ar cilvēka acīm. Viņš BIJA cilvēks.

Isjana (pūķa ķermenī) izdvesa dārdošus smieklus. Viņa izspļāva uguni dziļā apmierinājumā vērodama to laizām alas, akmens sienas aiz sevis atstājot melnus pleķus uz tām.
Tas ir vel labāk, kā biju cerējusi! viņa nodomāja. Pūķis pavēra milzīgos žokļus un ar mēli uzmanīgi pārbrauca tiem pāri.
Asi...milzīgi...perfekti! Tad viņa savicināja milzīgos spārnus, ar kājām atspērās no zemes un pacēlās gaisā. Vējš patīkami triecās sejā viņai lidojot. Viņa turējās aukstu gaisā, ja kāds viņu arī pamanītu tas izskatītos, kā maziņš putnēns debesīs.

Augstu kalnos, savrupmājā

Nilam šķita, ka viņš ir nokļuvis kādā briesmīgā murgā. Viss apkārt laidelējās caurspīdīgi radījumi - spoki. Viņš tos mēģināja uzrunāt, bet nesaņēma atbildi. Viens no spokiem, kāds vīrietis, tuvojās viņam aizvien tuvāk un tuvāk, līdz beidzot izslīdēja viņam cauri. Nils šausmās iekliedzās. Tikai tagad viņš apjēdza, ka viscaur ir caurspīdīgs gluži tā pat kā visi citi šajā nožēlojamajā mītnē. Nils pielīda pie loga un vērās ārā cerībā ieraudzīt ko pazīstamu. Acu priekšā pavērās vienīgi klintis. Tad viņš pamanīja kādu mazu putniņu lidojam šurp.
Varbūt...varbūt...Sineila! viņš sāka izmisīgi aurot vicinot rokas. Viņš gribēja atvērt logu, bet lai kā censtos viņš nevarēja satvert rokturi.
Sineila! Šeit!

Šo rakstu rediģēja Gloresavena: 31.01.2008 10:40

[Grēkmeistars]

Ceļā uz oranžēriju

Dominiks nopētīja pārīti, kas pievienojās viņu grupai ar jautājumu, vai šie drīkstot pievienoties.
- Hmm, tas laikam ir varen jauki - pievienoties grupai, kuras īpašumā ir informācija par morfiem un noteikts mērķis, kur doties.
- Ja Nilam nav īpašu iebildumu, šaubos, ka man tādi būs...
Dominiks nepārliecināti noteica, mazliet nevērīgi palūkodamies uz saviem līdzigājējiem, cerēdams uz to, ka kāds nebūs ar to mierā; nevienam nebija pretenziju. Dominikam patika šis pāris, kaut gan izskatījās, ka viņi turās pavisam atstatus no pārējiem.
- Kā es ar brāli. Kā visi, kas ir pāros.
Dominiks jutās samērā moži, kaut vai laiks bija mazliet par siltu un šie meklējumi arī jau bija apnikuši.
- Es jūtu, ka alkstu pēc morfiem. Tie būs mani mīļākie koki, šaubos, ka es vēl kādreiz mūžā veltīšu tik daudz laika un domu, lai atrastu... koku?
Viņš noteica nevienam, soļodams ātriem soļiem. Tad viņš pievērsās Vibekei (starpcitu viņam likās savādi, ka mazais dzīvnieciņš nemaz nedomā atstāt savu saimnieci).
- Vai nav grūti? Ar garu zīda kleitu...ar tādu tērpu. Es jau būtu beigts.

Oranžērija jau bija acu priekšā.

[gwinerva]

Pie Nila grupas bariņa ceļa uz oranžēriju.

Tehanu itkā iznira no nekurienes un ierunājās:
-Man nv iebildumu, ka jūs pievienojaties....viņa nomurmināja un izskatīājās domās iegrimusi...
-Vienvārd sakot mum ir jāmeklē koki, viņa izskatījās sariekta, un tāpēc domāja skaļi.
-Man liekās, ka tas varētu būt kas interesantāks, kāds maģisks dzīvnieks, kas dzīvs, nevis koks.
-Koki ir jauki un viņos var rāpties, bet meklēt..koku, ir taču pilns mežs.
Patiesībā visu šo laiku Tehanu bija gribējusi nedaudz palikt viena, un tāpēc izmantojot savas spējas bija līdzās pāējiem un visu dzirdēja, bet tai pašā laikā varēja netraucēti klausīties un domāt.Viņai vēl jo projām bija viena maizīt rokā, ko viņa nobeidza aplaizīdama sārtās lūpas.
-Tad uz oranžēriju? Man jau gan nelieks, ka mēs viņus, morfus, tur atradīsim, bet, ja jau jūs gribat...tad jau nebūtu nekādas jēgas šim pasākumam, ja Demjans vienkārši katru reizi ietu tur ieksā laistīt ''burvīgo puķi'', viņš jau sen būtu zinājis, ka tur ir tād koks, kaut ka pārāk vienkārši liekas.
Tehanu cerēja, ka neviens neiedomāsies pjautāt, kur vņa bija, jo viņai nemaz negribējās atbilēt uz nevajadzīgiem jautājumiem.
Meitne jutāsndaudz nogurusi, un bija nedaudz īdzīga, ka Vibekei ir tik liela mute, lai stāstītu pretinieku komandai infomciju.Bet viņai arī patika Gorkijs, bet, ja tiešām kaut ko gribēja sasnigt to uz kādu laiku vajadzēj aizmirs...un viņa grupi pēc visas godības vajadzētu meklēt info pašiem, bet skaļi meitene arī neko neteica.Negribējās uzsākt strīdu, jo arī Vibeke likās lāga kuķis, un Tehanu patika.Viņai vispār reti kad kāds patiesām patika...un tie, kas patika viņa centās pievērt acis uz dažām dumībām, kā viņa tās dēvēja.
Tehanu spars itkā bija noplacis, jo negribējās meklēt vienkārši kokus...Turprtī likās, ka Dominiks ar ven vēl ļoti to grib.
Meitene sekoja pārejiem...

OOC: Sor, ka tik ilgi nevarēju postot, man vienkārši šita un nākamā nedēļa ir eksāmeni skolā (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink2.gif) , un ir kā ir...un tad man vēl vsas citas nodarbošanās (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) , un vēl viena pati svarīgākā (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wub.gif)
Un vienvārdsakot vnk netiku iekšā.Centīšos laboties, lai gan tas ir grūti izdarāms, ja visu laiku ir jāmācās...Un jagatavojas uz manu nākamo jostu un jādoma ka noorganizēt tikt uz visas plašās pasaules dažim pleķiem, kur man janokļūst. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

Šo rakstu rediģēja gwinerva: 31.01.2008 17:18

[Juliette]

Vibeke iesmējās, pasveicinot jaunpienācējus.
Gotu pārītis, kā jau iepriekš teicu.
Tad viņa pievērsās Dominikam.
Vai tad kleita tiešām ir tik briesmīgs apģērba gabals, ka ierobežo kustības? Un korsete... Nē, es varu kustēties absolūti brīvi. Ceļojot ar vecākiem esmu iemanījusies sev pašūt tieši tādus apģērbus, lai justos gan skaista, gan ērti.
Meitenes sejā staroja gaišs smaids. Viņa bija ļoti priecīga, ka komanda varēja palīdzēt arī pārējām grupām viņu morfiskajos meklējumos. Burve cerēja, ka arī trešajai grupa izdosies tikt pie nepieciešamajām zināšanām tik ātri kā viņiem.
Ko mēs darīsim, ja oranžērijā morfa nebūs?
Mazliet sadrūmusi, meitene vaicāja.

Ooc: Pēc maniem aprēķiniem, ja Tehanu visu šo ēšanas laiku kaut kur vienatnē klīda, tad viņai nemaz nebūtu jāzin par Vibekes "lielo muti" un vēlēšanos citiem palīdzēt. Bet es laikam piesienos pie sīkumiem?

Šo rakstu rediģēja Juliette: 31.01.2008 18:32

[grapefruit]

OOC: Mās... Respect (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) .


Tālu kalnos.

Lai cik tas nebūtu baisi, tomēr Nils apjauta, ka viņš vairs nav dzīvs. Viņš nezināja tam iemslus, viņš pat neatcerējās savu nāvi. Zēns sapurināja galvu, it kā cenšotes atmosties no murga, taču nekas tāds nenotika. Pēdējais, ko viņš atcerējās, bija tas, ka viņa grupa devās uz oranžēriju un zēns, hmm, jautāja vai viņš var pievienoties. Pēkšņi tas viss šķita tik tālu... Viņš lūkojās laukā pa logu un pēkšņi kāda klints šķita pazīstama. Nils spēra dažus soļus durvju virzienā, taču nespēja atvērt durvis, jo nevarēja satvert rokturi. Pēkšņš bezspēks un šaubas pārņēma zēnu un viņš noslīga uz zemes, kuru par sarūgtinājumu nemaz nejuta... Viņš nejuta arī daudz ko citu, piemēram, tādu ierastu lietu kā sirdspukstus vai plaušu kustības. Viņš nejuta savu ķermeni.

Ceļā uz oranžēriju.

Nils, kas visu laiku bija gājis pa priekšu pēkšņi apstājās un neticīgi lūkojās savās rokās.
-Jā, nārām tiešām piemīt neticams spēks.
Viņš čukstus noteica piesmakušā balsī un satrauktu sejas izteiksmi satvēra kaklu un aptaustīja seju. Pa to laiku jauniešu bariņš jau atradās netālu no viņa. Kad pārējie Nilu panāca, zēns pēkšņi likās esam apjucis. Tad viņa seja kļuva līksma, bet tādā savādā veidā... Viņš aplūkoja visus jauniešus it kā redzētu viņus pimo reizi, bet mirklis bija īss, drīz vien zēns jau atkal paātrināja soli un nozda krūmājā ceļa malā.
-Viņa droši vien nāks drīz, tikai ievingrina spārnus, man jābūt nomaļus, citādi vēl paša ķermenis var izrādīties nāvējošs. Ja viņa tomēr nolems jokoties, lai, pārējie jau ir brīdināti sen pirms ierados šurp.

[Āksts]

Pie bibliotēkas no Sineilas

Gardu muti notiesājusi pāris sviestmaižu ar šķiņķi un tomātiem, noskalojot tās lejā ar glāzi limonādes, Sineila jutās patiesi laimīga. Viņai nevajadzēja civilizāciju, viņai vajadzēja pārtiku un sabiedrību, un plašumu. Iespēju aizbēgt arī. Kādu laiciņu viņa vienkārši gulēja zālē un skatījās debesīs, klausoties citu sarunās, tad, kad viņai likās, ka visi ir paēduši, viņa piecēlās un uzsauca savējiem:
- Varbūt dosimies iekšā pēc mums sagatavotās informācijas? Uz redzīti Nil un pārējie - viņa vēl tikai iesaucās pār plecu un pazuda alā.

OOC - ja kādam ir vālēšanās, varat uzrakstīt aprakstu ieiešanai alā un izteikt savas simpātijas avotam, kas tur tek gar malu...

Bibliotēkā

Ohegass viņus jau gaidīja. Ozolkoka plātnes planēja kādu divdesmit centimetru augstumā virs zemes turpat pie durvīm.
- Brī, Sor! Šurp! - Un atkal lejup nolaidās divas mirdzošas būtnes. Tāpat kā iepriekš Brī lidoja, bet Sors šoreiz no sākuma ietriecās Roisam vēderā, tad gandrīz nokrita zemē. (Rois, paņem viņu rokās) - Ak, jāļauj būs viņam atpūsties. Viņš nekož un nelamājas. Nebarot un nekaitināt! Dodamies. - Pagaidījis, kamēr visi beigs apbrīnot skatu, plātnes, Brī un Soru, Ohegass vadīja visas plātnes šoreiz kādu desmit metru augstumā. Tās visas ieplanēja starp vieniem no malējiem plauktiem. - Nepieskarieties grāmatām, tā varat pazaudēt pirkstus, jo plaukti atrodas citā laikā. - Tad visas plātnes apstājās un visu acu priekšā no plaukta izslīdēja kāda plāna, mirdzoši sarkana grāmata un atvērās apmēram vidū.

Sineila laiski sekoja līdz notiekošajam. Šis pārvietošanās veids, protams, bija jauks, bet tas ne tuvu nestāvēja īstai lidošanai. Sors atkal bija palicis augšā visu nakti, tādēļ tagad bija praktiski nelietojams. Ak, šie bērni! Ieraugot no plaukta izslīdam sarkano grāmatu viņa nopriecājās. Ahā, mums tikuši spoki. Paldies Ohegas, es zināju, ka tu par mani parūpēsies. Un viņa pasmaidīja, bet tad smaids pēkšņi nozuda. Viņa savā galvā izdzirdēja saucienu, kas noteikti nepiederēja ne Dī, ne Ohegasam. - Sineila! Sineila! - KO? Viņa sāka ne pa jokam uztraukties. Vai man ir šizofrēnija?

Ohegass paņēma grāmatu rokās tā, lai uz plātnēm stāvošie varētu pārskatīt tekstu. Cilvēki parasti ātrāk sadūšojās pieskarties lietām, kas nelido pašas.
- Te ir vēl kāds morfa apraksts. PIrmā grupa saņēma to, kas bija detalizētākas, jums ir ticis tas, ko paši droši vien uzskatīsiet par interesantāku. Ņemiet, tikai neapēdiet. - Un viņš atdeva grāmatu grupai. Grāmatā lasāmais apraksts bija šāds:

Nebulosus morphaes articulus

Varena maģiskā būtne. Pēc izskata atgādina vienkārši miglu, kas blīvi klāj nelielu teritoriju. Kādu laiku tā var arī būt, jo ir divas formas: aktīvais un neaktīvais articulus. Kad būtne ir neaktīva, tā ir vienkārši migla, kas klāj nelielu teritoriju, vienīgi, atšķirībā no īstās miglas, šī nekad nenosēžas un vējš to nevar izkustināt. Aktīvajā formā esošais articulus spēj kontrolēt laiku miglas ieskautajā teritorijā. Ja kāds ir iekļuvis articulus kontrolētajā telpā, tad viņš tur var palikt arī uz visiem laikiem, ja viņam nepaveicas un viņš nepaspēj izkļūt ārā, līdz articulus viņu pamana.

Mūsdienās vairs sastopami tikai augstu kalnos, jo tur mēdz būt pastāvīgi miglas pārklāti rajoni. Citur tāda veida būtnes ir iznīcinātas.

- Tikai atcerieties - neejiet iekšā pirms viss kārtīgi apdomāts. Parastu miglu var izkustināt arī ar elpas pūtienu. Pārbauiet! Lai jums veicas - Un plātnes laidās atpakaļ lejup.

Šo rakstu rediģēja icyrain: 31.01.2008 22:19

[Gloresavena]

OCC: Grapefruit: Atvainojos. Tik tiešām. A bet es vnk domāju, ka tipa man viss tas jāizdomā, jo tā ir MANA savrupmāja. Labi pūķis nedosies apciemot Nilu. Instead It's going to attack children! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Virs (Pieņemu, ka viņi visi bija pāŗbijušies) pārbijušajiem jauniešiem.

Nāra gribēja to izbaudīt cik ilgi vien iespējams. Vējš triecās sejā pūķim šaujoties, kā bultai uz priekšu. Viņa bija tā peldējusi zem ūdens. Tik pat ātri taču to nevarēja ne salīdzināt. Viņa pameta dažus apļus gaisā un atkal izdvesa dārdošus smieklus. Viņa apzinājās, ka būs jāspēlē pēc pūķa noteikumiem. Viņš taču nevarēja būt tik stulbs un pilnībā uzticēt savu ķermeni nārai, tiktāl bija skaidrs. Viņš noteikti bija sazinājies ar citiem pūķiem. Šāda iespēju norobezošana nārai nebija pa prātam.
Vel vienu apli un tad tik uz priekšu... pūķis apmeta vel vienu apli un tad kādu laiku planējis gaisā savicināja spārnus un pilnā ātrumā traucās lejup. Nāsis viņam kūpēja. No mutes šur tur paspruka uguns liesmiņas. Viņš varēja saskatīt niecīgos stāvus tur pat zem viņa. Spārni bija pieglauzti pie sāniem pūķim strauji traucoties zemē. Elpa bija aizturēta. Viņš uzņēma ātrumu. Tagad viņš bija tikai kādu 300 pēdu virs jauniešiem. Kāda meitene iespiedzās un pieplaka pie zemes ieraudzījusi pūķi tuvojamies...

Šo rakstu rediģēja Gloresavena: 31.01.2008 22:02