Divas ārkārtīgas nedēļas ar Dī., Pieteikšanās beigusies. Opcijas

[grapefruit]

Sāksim ar postošanas sistēmu:

Tātad, pirms sava posta iesūtīšanas posta augšpusē jānorāda atrašanās vieta (kartē norādītās), tai jābūt iezīmētai attiecīgā krāsā un 6. izmēra burtiem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) . Karti ievietosim drošikavien rīt, kad tas būs aktuāli (ja neatradīsim skaneri, kaut vai photoshopā uzzīmēsim jaunu).
Pašlaik virs jūsu posta gribu oranžu uzrakstu - autobusā. Tas no tā brīža, kad iekāpsiet autobusā. pirms tam varat man neatzīties, kur esat bijuši.

Lūdzu, ja rakstat OOC, tad tam ir jābūt vai nu pirms, vai pēc posta (ieskaitot atrašanās vietas norādīšanu). Lūdzu OOC tekstu iekrāsot pelēkā krāsā:
Paraugs: OOC: šādi lūdzami.

To, ko jūsu character saka, lūdzam pārnest jaunā rindiņā un lietot bold aka treknrakstu:
Paraugs: -čau, kā iet?!
viņa jautāja

To, ko jūsu tēls domā, lūdzam pārnest jaunā rindiņā un rakstīt slīprakstā aka italic:
Paraugs: -tas nu gan ir viens-
viņa nodomāja

Pūķēns Sāra: piezīme tavam charlistam - tev var būt trīs grāmatas, vari izlemt kādas un to iepostot ATD pavedienā, lūdzu, ne enciklopēdijas.

sirds1: piezīme tavam charlistam - spēja aizdedzināt visu, kas deg. Piemirsu PZ pierakstīt laikam, biju pārāk skumja par tava otra brīnišķīgā chara neiespējamību piedalīties spēlē.

Spēles laikā noskaidrosim, vai ir vai nav nepieciešami opsavilkumi, domāju, ka vietas norādīšanai vajadzētu šādu vajadzību novērst.

Tiem, kas šodien līdz sešiem nebūs online, lūdzu citreiz pabrīdiniet mani, es nezinu, kad jums kas iekrīt, vēl jo vairāk tāpēc, ka tikai no dažiem saņēmu tādu nopietnu spēlēs laiku sarakstu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) . Sāksim tā, kā es vai Icyrain norādīsim. Var, protams, postot arī bez GM online, bet tad lūdzam pārmērībās neiegrimt, tomēr ir lietas, kuras mums jānoktrolē.
Šoreiz ļauju jums nogādāties nometnē ar vecāku palīdzību pat, ja GM nav online, sagaidīšanai gan būs vajadzīgs kāds GM.

Kad es vai Icyrain spēles tūri beigsim mēs to norādīsim un droši vien pieminēsim arī laiku, kad varētu atkal parādīties online (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) . GM OOC: piezīmes būs 6tajā lielumā, pārējiem lūdzam palielinātos burtus nelietot, lai spēle būtu pārskatāma.

Ja noteikumi neapmierina, lūdzu kontaktēties ar mani. Ja tos neievērosies, hmm, lūdzam ievērot (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) .

----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Jūsu vecāki vai nu caur paziņām, vai mags visvarenais vien zina kādā veidā uzzinājuši par vasaras nometni, ko rīko kāda pazīstama un spēcīga burve. Dzirdēts par to ir daudz kas - tajā būs konkursi ar retām maģiskām balvām, nometni apciemos pazīstami burvji/vampīri/vilkači, nometne paredzēta bērnu mācīšanai, ar bērniem nometnē veiks eksperimentus un vēl neskaitāmas baumas, bet pats smieklīgākais ir, ka neviens īsti nezina, kas tad īsti tur notiks.
Lai nu kā, jūs uz to dodaties, jūsu vecāki paspējuši sazināties ar Diānu Sārtcepuri un sarunājuši jums vietiņu nometnē. Pašlaik jūs dodaties uz norunāto tikšanās vietu, kur vajadzētu atrasties kādam satiksmes līdzeklim, kas jūs nogādās nometnē.

Un, jā, tur tas stāv, hmm, laikam... Izskatās pēc veca un pagalam sagrabējuša autobusa, turklāt tam pat isti nav sienu, toties ir divi stāvi. Visu vēl interesantāku padara divs personas, kas acīmredzami strīdās pie autobusa durvīm.
Sieviete acīmredzot ir ļoti satraukta, viņa ar vienu roku pietur savu milzonīgo, sarkano platmali, un vēcinās rokām skaidrojot:
-Es tev saku, viņiem patiks, tu redzēsi! Vai man kādreiz nav bijusi taisnība?
Zēns domīgi lūkojās sievietē, sabāzis rokas kabatās, viņa sejā jautās nedrošiba:
-Nu vispār, jā...
Seviete piecirta smailpapēžu kurpēs tērpto kāju un dusmīgi noskurināja galvu, tas arī bija par iemeslu tam, ka viņas cepura apmeta graciozu kūleni un nolidoja uz asfalta. Zēns pieliecās un to pacēla.
-Es nebūšu vainīgs, ja viņi tur kalnos kādā pagriezienā no šitā izvelsies...
Viņš norādīja uz autobusu un uzmanīgi novietoja milzīgo platmali uz sievietes tumši brūnajiem, nedabiski mirdzošajiem matiem.
-Nu, mēs pateiksim, lai stipri turās... Es vienmēr ar šitādu esmu gribējusi pabraukt!
Zēns nogrozīja galvu un viņa sejā parādījās ieslīps smīns:
-Nu tad ej aizņem augšā pirmo vietu, citādi kāds vēl pasteigsies pirms tevis.
Viņš pasmaidīja un. noskatoties, kā sieviete pazūd autobusā, vēl piebilda:
-un uzmanīgi ar tām kurpēm, pakāpieni ir šauri.
-Auč!
Atskanēja no autobusa.
-Varēji ātrāk pateikt!
Nils tikai nosmējās, bet neko vairs neteica, klausoties, kā sīkie papēdīši klab jau otrajā stāvā. Diāna šodien bija uzvilkusi savu sarkano, īpašo gadījumu kleitu un viņš visu rītu bija izcietis pārmetumus par savām zilajām džinsām un melno t-kreklu, tomēr bija panācis savu un uzvalku nenācās vilkt.

----------------------------------------------------------------------------------------------

Te būs autobusa bilde, gaidu jūsu postus (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

(IMG:http://davelandweb.com/mainstreet/images/Omnibus_860_DL_40.jpg)

Varēja jau būt vesels, bet ideju jau sapratīsiet.


(IMG:http://www.postimage.org/Pq4bnfR0-16212af25b7ff8fe842525b19cb819f8.jpg)

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 17.01.2008 07:09

[grapefruit]

OOC: saspringts brīdis ^^ drīz lidošu prom, bet te tikpat ceru parādīties. Šodien vakarā ap 20 00 varētu ieskriet. Gaidu jūsu postus, ja neies raiti uz priekšu, nāksies jūs bīdīt, bet tas nav diezko patīkami, jo tad jālasa visi posti, sevišķi GM, tiem, kas jau tagad netiek līzi, ja nelaāt visus postus, tad GM postus lūdzu izlasiet gan, jo iespējams esat darījuši kaut ko par ko paši nezināt.

Pļavā.

Nils pabāza galvu pa meiteņu namiņa durvīm, izdzirdējis, ka ārā kāds runā. Pieklājīgi palocījis galvu Ohegasa priekšā zēns nolūkoja visu jauniešu bariņu, viņš šķita norūpējies, kad ieraudzīja dažas drūmās sejas.
-Umm, tiem, ka mantas atstāja autobusā, lūdzami aizskrieniet, paķeriet līdzi, ierādīšu jums namiņus, nāciet visi iekšā ar visām parpaliņām.
Viņam smaidot nozibēja ilknīši un viņš jau bija nozudis namiņā.

Meiteņu namiņš.

Zēns domīgi lūkojās ārā pa logu, atbalstījis dibengalu pret plato palodzi.

Šo rakstu rediģēja grapefruit: 12.01.2008 14:12

[Īvs]

Par nometni vēl neko nevaru spriest. Paies laiks, kamēr sapratīšu, ko pret to jūtu. Gorkijs šķībi palūkojās uz Tehanu.
Apkārtni nomāca skumjas par mātes dāvāto saplēsto kuģi. Ja tas vēl būtu vesels, viņs to noglabātu kādā klusā stūrīti, lai vakaros tajā iepildītu skaistās atmiņas par kopā pavadīto laiku ar māti. Un puisis patiešām nezināja, vai atradīs šeit līmi, ar ko kuģi salīmēt. Tas vēl vairāk viņu saērcināja.
Pēc gaļas smakojošā puķe, nevērīgais bibliotekārs Ohegass (viņš bija ticis uzzināt, kā šo vīru sauc) un viss pārējais lika viņa garastāvoklim sašļukt zem 0.
Zini, man vienalga, ka šis samaitātais Ohegass spēj lasīt mūsu sasodītās domas. Man ir tiesības domāt visu, ko vien vēlos. Tas mani nesatrauc. Paldies, ka esi ar mani. Tas padara šo nometni labāku. Gorkijs vārgi pasmaidīja, atklājot garos ilkņus.
Lai nu ko, bet ezers patiesi likās skaists. Tas atsvēra visu šeit notiekošo un lika pazust sapņu valstībā.
Es došos uz Puišu mājiņu. Gan jau vēl saskriesimies. Tā vietā, lai silti uzsmaidītu meitenei, viņš viegli noglāstīja meitenes roku, kā vārgu pieskārienu līdzīgu ezera spulgmei.

Puišu mājiņā


Gorkijs gribēja ēst. Tādu sātīgu asins šķirni. Kārtīgi pieēsties, lai aizmirstu to tukšuma sajūtu. Taisīdamies jau novilkt mēteli, viņš tikko atcerējās, ka bija sev apsolījies to atstāt mugurā, nevilkt nost. vismaz uz kādu laiku. Naktī jau ar to negulēs.
Viņš ieņēma kādu gultu otrajā stāvā, tuvāk logam. Atsēzdamies, lai aplūkotu šo guļamtelpu, viņš pamanīja kādu zēnu uz palodzes. Tas bija autobusa šoferis, cik viņš atcerās. Gorkijs saprata, ka negrib tā vienkārši dirnēt, rokas klēpī salicis. Bija jāiet jāpajautā par ēdienu... Galu galā, ar bibliotekāru viņš vēl nebija runājis.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 12.01.2008 20:03

[Develin_]

-Nāks tuvāk, sarunāsim. Nekur jau nepazudīsi, domājams,-Viljams pasmaidīja un samīļoja Fierru.
-Redzi nu, varēsim dabūt kaut ko ēdamu, es tikai gribētu zināt, kur drīkstu nolikt mantas. Nepazūdi!-Viljams noskūpstīja Fierru un devās uz puišu namiņu.
-Sveiki!-Viljams netipiski mundrā balsī sveicināja.
Viņš ieņēma vietu kādas gultas otrajā stāvā, stūrī. Nometis smago somu uz gultas viņš uz mirkli tajā atgūlās, pārkāris kājas pāri gultas malai, lai nevajadzētu vilkt nost kedas. Pēc mirkļa viņš atkal piecēlās, saņēma gaišos matus vaļīgā astē un pa kāpnītēm nošļūca lejā uz grīdas. Bija patīkami, ja gulta bija tik augstu, ka varēja ar roku aizsniegt griestus, ja pacentās.
Viljams uzlūkoja savu guļamvietu otrajā stāvā un pasmaidīja.
-Kā ir ar pusdienām?-puisis vaicāja klātesošajiem, jo īpaši autobusa vadītājam. Netikpiska sirsnība teju staroja no viņa, bet Vils par to tagad neuztraucās.

[grapefruit]

OOC: AT rēgs: Esmu meiteņu namiņā, ignorēšu.

Kas te īsti notiek, kāpēc nav sakrājusies kaudze ar postiem, m? Es jau varu kā GM visu virzīt uz priekšu, bet vai jums būs interesanti? taga es pat atslēdziņu noslēpumu īsti nezinu, kā izspēlēt ><. Labsi, paļaujos, ka līdz tam, kad būšu sagatavojusi mūsu noslēpumaino tēlu visi būsim jau mazliet sasparojušies.

Vilkačiem: Rīt sākas nedēļa pirms pilnmēnes (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) .

Meiteņu namiņš:

Palūkojies uz meitenēm (kas visas starp citu atrodas namiņā) Nils pasmaidīja vienu no saviem jaukākajiem smaidiem:
-Atslēdziņas jums vienkārši jāpasauc un tās nolaidīsies pie jums. katru nākamo reizi tās nolaidīsies, ja tās sauks tā pati balss, sakot to pašu, tā ka padom'jiet, ko jūs noteikti atcerēsieties.
Viņš piemiedza meitenēm ar aci.
-Iešu to pašu pastāstīšu zēniem. Jūs te tikām varat iekārtoties, pēc tam ejiet uz rietumiem, tur atradīsiet ceļu uz ēdnīcu.
Viņš vēlreiz uzsmaidīja, nolēca no palodzes un lēniem soļiem pazuda ārdurvīs.

Zēnu namiņā.

Nils parādījās durvīs.
-Par atslēdziņām. Pasauciet to un viena atsauksies katru reizi uz tādu pašu saucienu.
Viņš garlikoti izstaipījās.
-Vienai no lādēm vajadzētu derēt.
Viņš pamāja uz lāžu pusi.
-Tur varat savietot savas parpalas. Pēc tam ejiet uz rietumu pusi, lai smarža jūs vada, jel. Tur būs ēdnīca.
Tad viņš izgāja no namiņa aizvērdams durvis.

OOC: Šovakar vai rīt pirms lidojuma ieskriešu, tad būšu parīt, ceru, ka otrdien varēsim sākt jauno dienu,. Esmu plānojusie vienu dienu izspēlēt aptuveni nedēļā vai ātrāk, sasparojaties, lūdzami.

Šo rakstu rediģēja grapefruit: 13.01.2008 21:36

[Develin_]

Viljams noklausījās atslēgu instruktāžu un izdvesa savādu svilpienu, kurš bija veltīts viņa atslēgai. Šo svilpienu pieprata tikai puisis pats, tādēļ viņš varēja nesatraukties, ka kāds cits dabūs viņa matas. Lai gan nekas īpašs jau viņa pekelītēs nebija.
Sagaidījis atslēgu, Viljams sameta visu lādē un atstāja uz savas guļvietas jaku, jo puisim tajā bija karsti.
Uzmetis īsu skatienu klātesošajiem, Viljams pamāja un īsi noteicis:-Tiekamies pusdienās,-pazuda no namiņa.
Tagad bija vien jāuzmeklē ēdnīca un tur jāatrod Fierra. Tad viss plāns būs izpildīts.
Viljams tīksmi izstaipījās un palūkojās saulē.
Diena šķita savādi jauka.

[grapefruit]

OOC:
Ēdnīca:
Ēdnīca atrodas mazā klinšu uzkalniņa, uz kuru ved rupjas, klintī izcirstas kāpnes. Māja pati ir gaiša, tai ir daudzi logi un lielas, vaļā atvērtas durvis, virtuve ir kaut kur dziļāk ēkā, pie logiem novietoti četri galdi, pie katra galda seši krēsli. Uz galdiem novietotas salvetes, sveces un podiņos iestādītas rasenes, nedabiskā lielumā (aptuveni 0.5m acīmredzot Dī pastrādājusi). Ēdiens jau ir servēts un izskatās dīvaini un reizē kārdinoši. Tur ir kaut kas sačervelējies ar skaistu zaļumu rotājumu un krāsainiem pēc paskata ļoti garšīgiem salātiem. tiem, kas kaut ko tādu jau redzējusi, tie atpazīs mīklā ceptus kalmāru riņķīšus.

Vampīriem:
Hmm, ne miņas no asinīm...



Šo rakstu rediģēja grapefruit: 13.01.2008 21:52

[Develin_]

Viljams veiksmīgi atrada ēdnīcu un iegāja tās klusumā.
Te valdīja savāda gaisotne. Nopētījis ēdnīcu viņš ieņēma vietu pie viena no galdiņiem, kurš bija pie loga. Ēdiens šķita savāds, tomēr puisis to paostīja un atzina par labu esam. Tagad tikai atlika sagaidīt pērējos, jo vienam pašam ēst nebūtu pieklājīgi, lai gan gribējās ļoti. Tādēļ puisis pagrieza galvu pret logu un raudzījās ārā esošajā ainā, lai nedomātu par ēšanu.

[Īvs]

Arī Gorkijs īsi pēc Viljama zuda prom no mājiņas. Viņš redzēja uz rietumiem ejam Viljamu, taču nepanāca to. Kaut gabals līdz ēdnīcai, bija jāizvēdina galva. Un steidzīgi jāpajautā kādam par līmes eksistenci. Nila minētā smaka pēc ēdiena nebija saožama. Vai arī bija kas mainījies ar viņa ožas spējām, taču šāda iespēja likās neticama. Sajūta bija tukša, puisis jutās pamests, atstāts uz kaut kāda zemes gabala tālu no mājām. Ko viņš būtu darījis mājās? Pietiktu vien ar to, kā lūkoties uz mātes kuģi...
Iesteberējis ēdnīcā, viņš manīja, ka tā bija pilnīgi tukša. Nevienu nemanīja, atskaitot viljamu. Gorkijs piesēdās pie viena no galdiem. Un gaidīja ēdienu, jo tas, kas atradās uz galda... tas nebija nekas. Viņš saviebās un gaidīja kādu kas aizdzītu viņa izsalkumu un pazudinātu to sasodīto tukšuma sajūtu.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 13.01.2008 22:14

[Juliette]

Ēdnīcā.

Vibeke bija trešā dzīvā būtne, kas ienāca ēdnīcā. Kautrīgi un lēnām viņa palūkojās apkārt, noskatot sev vietu pie viena no jau aizņemtajiem galdiņiem. Ar rokām mazliet pieturēdama kleitas apakšmalu uz augšu, viņa piegāja klāt tam galdiņam un piesēdās pie tā. Viņa aizvēra acis, ievilkdama plaušās kārdinošo smaržu. Vibeke paliecās mazliet tuvāk ēdienam, apskatot, kas viņiem pasniegts šajā ēdienreizē. Saraukdama pieri, viņa saprata, ka nespēj dīvainajā sačervelētajā pārtikā atpazīt neko iepriekš redzētu, viņa paraustīja plecus un atglauda blondos matus no pieres. Viņa iedomājās, ka vajadzētu izdomāt savas atslēdziņas vārdu, jo mantas bija pagaidām atstājusi uz gulas - tik izsalkusi Vibeke jutās. Meitene pameta skatu uz puisi, kas arī sēdēja pie šī galdiņa. Pasmaidījusi, žigli novērsās.

OOC: Apsēdos blakus Gorkijam.

Šo rakstu rediģēja Juliette: 13.01.2008 23:11

[Džezā tikai Meit...]

Fierra serkoja uz oran;zēriju un ar interesi nopētīja raflēziju. Tās smaka neļāva viņai pietuvoties tuvāk par durvīm. Meitene līdzjūtīgi paskatījās uz kādu vampīru puisi, kuram šis augs turpmāk būs jālaista.
Nu bet pats arī vainīgs.
Viņa nodomāja un devās tālāk.
Uh.. man tā gribas ēst.
Viņa pie meiteņu namiņa atvadījās no Viljama, iedodot viņam mazu buču uz vaiga un tad iegāja iekšā. Izvēlējusies savu gultu, otrajā stāvā, tā lai saule nespīdētu uz viņu rītos, meitene uzmeta uz tās savu pasmago somu un nolēmusi, ka iepazīties varēs mazliet vēlāk, kad būs paēdusi un nebūs vēlme sarunu biedru uz vietas izsūkt sausu, viņa devās lēnām uz ēdnīcu. Meitene viegli smaidot ienāca ēdnīcā, kurā par pārsteigumu manīja tikai trīs cilvēkus. Ātri vien viņas acis ieraudzīja vajadzīgo personu un viegliem, klusiem soļiem viņa piezagās puisim klāt.
- Sveiks. - Viņa noteica un apsēdās Viljamam pretī. Pārāk kādinoši būtu sēsties tuvāk. Viņa žēli paraudzījās uz galdiem. Ne miņas no asinīm. Nāksies vien gaidīt. Viņa juta patīkamo smaržu no citiem ēdieniem, taču tā nebija tik gaidīta kā kārdinošais asinssarkanais šķidrums.

Šo rakstu rediģēja melomania: 14.01.2008 00:20

[Develin_]

ēdnīcā

Viljams uzsmaidīja Fierrai, kura ar savu būtni bija kaut mazliet uzlabojusi ēdnīcas auru un domīgi palūkojās uz viņu.
-Nu, kā telpas?-puisis vaicāja, lūkodamies meitenē ar mazliet piešķiebtu galvu. Priekšējās matu šķipsnas jau bija atrisušas un atbaidzināja viņa sejas līniju, bet acīs varēja jaust mīļumu.

[Grēkmeistars]

Zēnu namiņš

Dominiks vēl ilgi kavējās istabiņā, kārtīgi aplūkodams gultas, pārbaudīdams, cik tās mīkstas, un vispār būdams mazliet neapmierināts, ka istabā būs jāguļ tik daudzām personām ar atšķirīgu būtību.
- Sasodīts. Likt vampīrus kopā ar siltajiem, kārdinošajiem asinsīpašniekiem un pilnmēness laikā jukušajiem vilkačiem.
Viņš nodomāja, bet lai aizdzītu savu panīkumu, kurš, protams, bija radies izsalkuma dēļ, viņš centās izdomāt piemērotu saucienu savai atslēdziņai. Varbūt nosaukt to brāļa vārdā? Tad atslēdziņa diemžēl nāks arī nevajadzīgā laikā. Labāk...
- Cilvēkgaļas karbonāde!
Dominiks iesaucās, iedomādamies, vai būs jākoncentrējas, vai nē, bet mazā atslēdziņa jau bija viņa rokās. Tas likās tik amizanti, ka Dominiks iesmējās un palūkojās uz brāli. Tad viņš, izmēģinādams pāris lādes, atrada savējo un iegrūda tur ģitāru, kas tik tikko ielīda iekšā, un somu. Dominiks arī izvēlējās gultu sev un brālim, kura viņaprāt atradās mazliet tālāk no pārējām gultām, vai tomēr nē, bet tā bija tālāk no loga, tālāk no saules, kā saka. Dominiks uzteleportējās otrajā gultas stāvā un iemēģināja gulēšanu. Viņš zināja, ka tādā badā pat puslīdz neiemigs, tāpēc cēlās un, novēlēdams brālim pasteigties, ātriem soļiem devās uz ēdnīcu.

Ēdnīca

- Un atkal grupveida pasākums.
Nomurmināja Dominiks. Viņš iedomājās, ka tas gan būtu smieklīgi, ja viņam atļautu ēst atsevišķi, jo viņš, lūk, esot vampīrs. Tātad jāsamierinās.
Bet jaukākais bija tas, ka viņš nesaoda ne kripatiņu savas dienas devas, vai vismaz kādu pusfabrikātu vai asiņu maisījumu. Ieņemdams sēdvietu tā tālāk no pārējiem, viņš ar skumju skatienu pētīja ēdienus un centās atpazīt tos pēc smaržas, daži bija nudien savādi. Dominiks juta, ka drīz sāks dīdīties krēslā, asiņu nebūšana, darīja viņu mazliet nervozu un trauksmainu.
- Nokodīšu kādu, nokodīšu... Nejēdzība.
Viņš murmināja sev zem deguna, iedomādamies, ka izskatās mazliet nejēdzīgs. Kaut vai nejēdzīgs viņš bija jau kopš iekāpšanas autobusā. Ar kārīgu skatienu viņš uzlūkoja gaišmataino meiteni, kas sēdēja nepārāk tālu un nepārāk sajūsmināti vēroja pasniegtos ēdienus.

[gwinerva]

Meiteņu naminš...


Tehanu izskatījās apmierināta nklausījusies Nila teiktajā.Stāvēdama viņa domāja kā gan viņai nosaukt savu atslēdziņu?
Mmm..salamandra? Vienradzis?Goblins?Mūija?Kentaurs?....Gorkijs?, meitene sapurināja galvu, Gorkijs? Par ko gan es dmāju?!Es tā vai tā nevarētu atslēgu saukt viņa vārdā, jo tad tā būtu pie manis, kad man to nevajadzētu, jo es tak sauktu viņa vādu, kad gribētu ar viņu parunāt...Un vispār kāpēc gan lai es sauktu viņu Gorkija vārdā?Divaian iedoma.Vispār stulbums, lai nu kā...Laumiņa, uguns,Liesma,pekle, elle, lelle....Salamandra?Ne sapīšu savus matus, man jau anicis, ka viņi ir visur...
Sapinusi savus matus garā bizē, kas izskatījās, kā gara melna spīdīga čūska,viņa jau bija izdomājusi atslēdziņas vārdu.
-Nu tad sauksim tevi par Salamandru,viņa apmierināti noteica, tas likās viss piemērotākais, un viņa zināja, ka to varēs atcerēties, jo viņai gluzi vienkārši patika salamandras, kas bija ugunīgas ķirzakas...Atslēdziņa viegli nolaidās meitenes rokā.Apmierināti meitene to piesēja pie aukliņas pie savām biksēm, viņ bija priecīga, ka atslēziņa atsteigsies pie viņas, kad viņa sauks, jo vinai bija paradusms zaudēt visas lietas, jo sevisķi atslēgas...
Apskatījusies gultas meitene ieņēma kādu, kas bija netālu no loga.Viņa aizņēma pirmo stāvu, jo negribeja gulē aukštāva gultā, jo viņai bija bail ka varētu izkrist, un, ja viņa gribētu nemanāmi izzagties ārā, tad nevajadzētu rāpties lejā, bet gluži vienkārši izskāpt ārā no gultas...Nedaudz iegūlusies gultā viņa pievēra acis uz mirkli...Un tad piecēlusies atkal sēdu nopūtās.Paņēmusi savu somu viņa to ielika lādē...Aizslēgusi lādi viņa nolēma iet uz ēdnīcu, jo vēders bija īaši nemierīgs.

Ednīca...
Veicot ceļu uz ēdnīcu viņa jutās pacilāta.
Nonakusi līdz klinšu pakāieniem viņa kāpa augsā.Māja izskatījas liela ar vairakiem logiem, un Tehanu patika, jo viņai patika arī ēst, un ednīca asocējās ar ēšau...Lielas atvērtas durvis tā vien likās viņu aicinot ieksā.
Iegajusi ieksā viņa apbrīnoja telpu.Ipaši viņas uzmnību piesaistīja podinos iestādītās rsenes, kas bija lielākas, neka tām vajadzēja būt.Vina redzēja, ka telpā jau bija dazi cilvēki, un starp tiem bija arī Gorkijs.Neko nedomājot viņa mēroja ceļu pie viņa un apsēdās pretī.
-Sveiks, kā sviežas?Neiebilsti, ja šeit sēdēšu?Vienkārši man tā liekas ērtāk, jo tevi jau necikdaudz pazīstu...

Šo rakstu rediģēja gwinerva: 14.01.2008 17:15

[Ludiēna]

Guļamtelpā

Damjāns iegūlās gultā un laikam centās arī iemigt. Viņš bija noguris no karstuma un jāatzīst no nelaipniem cilvēkiem. Viņš pats par sevi brīnījās, kādēļ tādas domas, jo taču būt sabiedrībā Damjānam patika. Droši vien tas ir karstuma dēļ. Damjāns neatbildēja brālim, tikai sekoja.

Ēdnīca

-Trūka vēl galda lūgšanas..-
purpināja Damjāns.
- Zinko, es neredzu asiņu biķerus...-
viņš piebilda, apskatīdams galdu. Damjāns nodomāja, ka labprāt dotos māhjās un laikam labāk paciestu mammas šķendēšanos par brāļu pārlieko neatdalāmību. Damjāns paņēma un paoda kādu apšaubāma izskata ēdienu. Smaržoja labi.
-Neko nevar zināt ar viņiem...-
Viņš nolika atpakaļ bļodiņu un skumji vērās kā arī pārējie nelabprāt kaut kam pieskaras.

[Īvs]

Ēdnīcā

Vispirms pie Gorkija galdiņa apsēdās kāda blonda meitene, un tad arī uzradās Tehanu. Gorkijs likās aplaimots un pārsteigts par šādu negaidītu uzmanību.
Sveika, Tehanu, viņš sveicināja jau pazīstamo.
Un tu būtu..? puisis steidzīgi pievērsās arī blonmatei, cenšoties dalīt uzmanību abām vienlīdzīgi, neņemot vērā faktu, ka Tehanu jau bija pazīstama un vēders neglābjami protestēja pret badu.
Es gribu ēst. Viņš skumji nolūkojās uz šķīvi, kurā bija sapildīts visa kā, tikai ne kārotā asins. Ne pilītes. Bet jūs jau varat sākt bez manis, ja vēlaties... viņš saminstinājās.

Ēdnīca bez ēdiena nebija nekas. Tāpēc šīs sienas likās nemīlīgas. Iespējams, vēlāk, ja vēders būs dabūjis savu tiesu kārotā, arī ēdnīca liksies draudzīgāka.
Iekšēji viņš vēlējās tikt pie saviem sērkociņiem.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 14.01.2008 20:15

[Juliette]

Vibeke.
Blondīne izrunāja savu vārdu. Viņa vēlreiz aplūkoja ēdienu. Pašķobījusi degunu, viņa aizdomīgi novilka:
Vai mums nevajadzētu sagaidīt kādu augstāk stāvošu personu, pirms sākam mielastu? Pirmās dienas ievadceremonija un tamlīdzīgus pesteļus?
Viņas uzacs parāvās mazliet uz augšu, uzmetot skatienu otrai meitenei.
Labprāt iepazītos arī ar jums. Tehanu, un...?
Viņa iedrošinot vaicāja. Galu galā, pavadīt visu nometnes laiku vienatnē šā vai tā nebūt iespējams.

[Īvs]

Jā, gribētu gan sagaidīt kādu - visvairāk bibliotekāru Ogehasu. Man ar viņu dažas lietas jāpārrunā, Gorkija skatiens aizklīda aiz loga, ar acīm meklējot kādu pieturpunktu, pie kā varētu pieķerties, kaut vai tāpēc, lai novērstu domas no jau nomācošā bada, bez tam neesmu viņu redzējis aci pret aci, tikai no tāluma. Kāds viņš ir? Lai gan varu jau iedomāties.
Starpcitu, esmu Gorkijs. Patiess prieks... viņš viegli palocīja galvu.
Un Gorkijs patiesi nebija noskaidrojis, ko jūt pret šo nometni, jo tā vēl gluži nebija sākusies. Skaists iesākums bez ēdiena. Bezcerīgi.

[Massacre]

Puišu namiņš

Roiss pat īsti nepiefiksēja viņam teikto, jo vēders prasīja savu tiesu, taču par atslēgu viņam bija jaizdomā tagad, lai vai tur kas.
Viņs ilgi riņķoja pa telpu, mantas iemezdams, daudz nedomājot pirmā stāva gultā, vistuvāk pie loga. Naktīs viņš gulēja nemierīgi, tāpēc krist no augstuma nelikās pievilcīgi.
Pēc brīža Roiss izveidoja knipi un paņēmis kādu savu matu, pārvērta to mazā zvaniņā. Zvaniņš skanēja ļoti maigi, taču tā skaņa likās iztīram no sliktām lietām pat vistumšāko telpas kaktiņu. Lūk, šī bija skaņa ar ko viņs sasauks savu atslēdziņu. Smīkņādams par savas somas "dārgo" saturu Roiss to ielika lādē un devās uz ēdnīcu.
Ēdnīcā.

Roiss nepievērsa uzmanību nevienai no apkārtnes pazīmēm vai izskatam, šobrīd bija svarīgs viņa vēders pirms kļūt pavisam zvērīgam un neiecietīgam.
Sameklējis kādu pazīstamu, vai vismaz redzētu seju no autobusa, viņš apsēdās blakām Tehanu un smaidīgi nopētīja visus pie galdiņa sēdošos ar savu magnētiski pievelkošo skatienu un viņa acis nedaudz iedzirkstījās pasaktoties uz... Ēdienu.
"Sveiki. Roiss. Kēpēc mēs neēdam?" jautājums bija nopietns, iepazīstināšana aprauta, un arī puiša acis skarbi vēstīja, ka nepaēdis viņš nav īpaši labs sarunu biedrs un neko tur nevarēja padarīt.
Pamanījis uz ēdiena nolaidušos kādu mušu viņš to veikli notvēra un palaida vaļā šoreiz jau kā spāri, kura īpatnēji nopetīja ēdnīcu un aizlaidās uz ezera pusi. Pēc Roisa domām pašlaik mušām vēl nebija tiesības aplidot ēdienu un tas jau bija diezgan nopietni, viņš taču bija izklaidis brokastis, kas viņa vilka apetītei nebija diez ko labs pasākums.

[Īvs]

Labs vakars, Gorkijs. Labs jautājums, es arī to gribētu zināt. Tikai šoreiz man nav ko ēst. Jums ir izvēles iespējas. Viņš noskaldīja un pievērsās kam uzmundrinošākam - appētīt kārtīgi ēdnīcu.

[Juliette]

Kādēļ tu saki, ka nav ko ēst, Gorkij?
Vibeke samulsusi noteica.
Vai tev ir alerģija no sažuvušiem mīklas sazin-kā un salātlapām?
Meitene centās mazliet pajokot, redzot, ka noskaņa, kopš izkāpšanas no autobusa, bija manāmi pasliktinājusies.