Elvendara, [GM][PZP][fantasy] Skaistajai zemei draud iznīcība Opcijas

[Elony]

(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/elvendara/elvendarafoto.jpg)

Tad Pasaules Radītājs darīja zināmu visiem dieviem un gariem pasaules telpā:
„Šeit būs manas valstības troņa sirds un es šo zemi padarīšu par Elvendaru – Skaistuma un Dzīvības zemi.”
/Filonuvaluana/

Pasaule

Apjomīgā materiāla dēļ un arī spēlētāju ērtībai, informācija ir ievietota citā saitā.
Atrast informāciju par pietekšanos spēlei un apspriest jautajumus par spēli - Elvendaras ATD pavedienā.

Ģeogrāfija
Kartes
Pasaules Daras karte
Elvendaras ģeogrāfisko nosaukumu karte
Lielā Elvendaras karte
Politiskā karte
Elvendaras saimniecība
Dabas zonas
Gaisa vidējā temperatūra
Valodas un tautas
Rases, tautas un radības
Cilvēki, rūķi un elfi
Citas rases un tautas
Dažādas radības
Valstis un organizācijas
Sabiedrība
Vēsture
Maģija
Vispārīgi par maģiju.
Elementu maģijas
Citas maģijas
Dievi un reliģija

Sākums

Bija 7320. gads Impērijas ērā, un daudziem tas bija smags gads. Par spīti daudzsološajai ražai, Impērijas zemnieki nebija apmierināti, jo nodokļi kāpa debesīs, tāpēc daudzi dumpojās. Armijas, gatavodamās nopietniem kariem, vairs nepievērsa uzmanību laupītājiem un sirotājiem un to lieliski izmantoja gurgi. Imperatora bramanīgie draudi noskaņoja pret sevi daudzus, jo īpaši tikpat bramanīgo Markartijas Lielhanu. Rūķi austrumos runāja par aizdomīgām dēmonu un nekrosu kustībām. Vārdu sakot, Elvendara, jo sevišķi Impērija, draudēja noslīkt jauna kara asinīs, un nelikās, ka kādu tas īpaši uztrauktu, ja neskaita imperatoru, kurš karam gatavojās nopietni un palielināja samaksu par varenu maģisku ieroču un artefaktu piegādi.

Spārnots dēmons – izlūks atradās augsta kalna virsotnē un drebinājās no aukstuma. Lai arī bija vasara, kalna virsotni klāja ledus un temperatūra bija tuvu nullei, bet dēmons nebija uzģērbis pat kreklu. Bet viņam bija uzdevums un viņš to uzticīgi pildīja – novēroja vientuļu, tukšu zemi, kurā bija diezgan savāds arhitektūras objekts. Dēmons šo objektu novēroja stundām, pat dienām ilgi, un viņa sirdī dega karsta liesma to redzot...

Savukārt kāds spoks novēroja dēmonisko spēku kareivjus, kas pulcējās pie Dēmonu kalnu austrumu robežām. Spoks lidinājās uz tumšas klints fona un dienām ilgi vēroja dēmonus, līdz viņu beidzot pamanīja un aiztrenkāja prom.

Maza auguma vīrs baltā paltrakā sēdēja izpostītā, putekļu un zirnekļu tīklu pilnā istabā pie pūt sākuša koka galda. Krēsls uz kura viņš sēdēja, nebija labāks un viegli čīkstēja. Vīrietis bij pavecs, ar sirmu, īsi apgrieztu bārdu. Viņš pētīja vecus manuskriptus, kuriem katrs pieskāriens varēja būt liktenīgs, un norūpējies rauca pieri. Telpa bija tumšā, drūma, gar sienām atradās veci skapji un grāmatplaukti, klāti ar zirnekļu tīkliem un putekļiem.
Vecītim nemanot, no mugurpuses tuvojās trīs radījumi, kas atgādināja uz pakaļkājām staigājošas ķirzakas, bruņotas ar gariem, asiem zobeniem. Virs viņiem lidinājās pelēka ēna ar sarkani kvēlojošām acīm, un tādas pašas acis bija arī ķirzakveidīgajiem.
Nāvi... nāvi... nāvi! Ēna iedvesa ķirzakcilvēkiem un tie atkārtoja to savā valodā un metās virsū vecajam vīram ar zobeniem, kurš pagriezās pret tiem ar slinka pārsteiguma izteiksmi sejā.
Pēc minūtes vecais vīrs davās uz nelielu balkonu, atklājot, ka pirmītnējā telpa atradās augstā, vecā tornī. Vecais vīrs pacēlās gaisā un aizlidoja. Bet istabā uz zemes gulēja miruši ķirzakcilvēki, kas smirdēja pēc apdeguma. Ēna virs viņiem palika lielāka un pārklāja visus trijus mirušos, ietinot tos melnā, netīrā dūmakā. Tā bija dabūjusi nāvi.

Savukārt kāds cits vecs vīrs redzēja savādu sapni. Sapnis viņu satrauca tik ļoti, ka viņš uzsāka svarīgus, bet slepenus pētijumus.

Pēc visiem šiem notikumiem Impērijā un tās tuvākajās robežās 5. kārtas vidū izplatijās interesantas baumas. Piektā kārta bija Brīvā kārta, tas ir „brīva no likuma” kārta. To pārstāvēja zagļi, kontrabandisti, bruņinieki piedzīvojumu meklētāji, ceļojoši burvji, kapeņu laupītāji, slepkavas un tamlīdzīgi šaubīgi ļautiņi, kam nav pastāvīgas un sabiedrībā atzītas nodarbes.

Tā, piemēram, Ostas pilsētā, bija kāds neliels krodziņš, kur dienā pulcējās plukatas un dzīves pabērni. Savukārt vakaros sanāca pagrīdes darboņi, zagļi, kontrabandisti, zagtu mantu uzpircēji un tamlīdzīgi „darījumu vīri”. Gadījās, ka ieklīda arī kāds burvis vai ceļojoš bruņinieks, kam nebija armijas kam kalpot.
Kādu vakaru šajā krodziņā satikās kāds zaglis, kurš reiz bija burvju māceklis, un diezgan veiksmīgs kontrabandists vārdā Dunats.
- Esi dzirdējis par baigi slepeno taurīti? – dzerdams vīnu, vaicāja Dunats. „Taurīte” nozīmēja kādu netītu lietu, kurai brīvās kārtas pārstāvjus nolīgst likumiem paklausīgie ļautiņi.
- Pieņemsim, ka ne. Ko tad tu dzirdēji? – Zaglis pasmīnēja. Kājau vairums kroga apmeklētāju, viņam bija tumšs apmetnis ar kapuci, tomēr pēc balss varēja saprast, ka viņš vēl ir diezgan jauns.
- Nu, vispirms pats saproti, ka tas nav domāts muldēšanai. Šī lietiņa domāta tikai prasmīgiem darījumu vīriem un priekš tādiem arī tiek izpaltīta. Es zinu par taviem veiksmīgajiem darījumiem (abi pasmīķņāja) pēdējā laikā un nolēmu, ka tev der zināt, ja nu ir interese... Jebkurā gdījumā tālāk var teikt tikai uzticamie ļaudīm, tiem, kas var un grib iesaistīties. –
- Nevelc garumā. Zini, ka šādās lietiņās esmu mēms, ja vajag. – jau manāmi ieintriģēts vaicāja zaglis un pieliecās tuvāk kontrabandistam.
- Kāds bagāts, ievērojams, varens un noslēpumains likumpaklausīgais nolēmis sarīkot taurīti. Kas viņš ir, man neprasi, manuprāt neviens no mūsējiem to nezina.
Bet pasākumams sola visus debesu brīnumus: milzīgu atlīdzību, lielu slavu un godu, neiedomājamus piedzīvojumus. Protams, draud arī ar drošu nāvi. Vārdu sakot, jautrība ir garantēta. Aicināti ir burvji, bruņinieki un arī zagļi. Pilns komplekts.
Satikšanās noteikta 25. sivanā, Neimanā, privātā namā ar numuru 32 uz Tasaltas ielas, īpašnieks nav zināms, es jau apvaicājos... Vai tev ir interise? –
Zaglis - burvju māceklis nogrima pārdomās, tāpat kā to darīja ikviens, kas izdzirdēja šo stāstu un varēja piedalīties piedāvātajā pasākumā. Jo tas nebija sīks darījums, kurā jānozog nejauki dokomenti, vai kaudzīte zelta. Tas bija kas vairāk, daudz svarīgāks, daudz varenāks un daudz bīstamāks. Un tikai visdrosmīgākie, alkatīgākie, slavu un godu alkstošie un piedzīvojumu kārie uzdrīkstējās ierasties Neimanā.

Šo rakstu rediģēja Elony: 24.08.2008 13:14

[echo3]

Pēc rūķa ierunājās Eru. - Mans vārds ir Eruganirs un es esmu zemes mags. Neesmu šajā uzdevumā ne sūtīts, ne dievu aicināts. Mans izaicinājums ir jaunas zināšanas. - Vārdi tā kā būtu nopietni, bet balss gan tā neskanēja - varētu likties, ka Eru runā par došanos uz balli.

[Semijs]

-Mani sauc Persians, esmu prasts pēddzinis, nekas varens, lai izceltos šeit!-
Pers noteica. Nekas vairāk viņam nebija jāstāsta, jo bija vēl daudz ko stāstīt, taču melot bija vīrieša otrais vārds. Neko vairāk neteicis, viņš paskatījās uz rūķi.
-Man ir sliktas aizdomas par to ceļošanu pār ūdenim.. Cerams, ka šis rūķis nesāks burkšķēt par jūras slimībām.-
Novērsies no rūķa, Pers pārbrauca ar acīm pār Rofi.

Šo rakstu rediģēja Semijs: 05.12.2007 22:05

[Sindra]

Vai dievs savā vēstījumā neteica kādēļ vajag atrast tieši šo zobenu? Tarī uzlūkoja sirmo priesteri. Es jau teicu, ka redzēju Galleanu, kuru saistīja važas no kurām viņš nespēja atbrīvoties. Vai Kristāla zobens spēj iznīcināt važas, kuras saistījušas dievu?

Mani neinteresē slava vai nauda. elfiete pakratīja galvu. Es tikai vēlos, lai mans dievs būtu atkal brīvs.

[Elony]

"Burvji un pēdziņi vienmēr ir noderīgi, jo īpaši šādā lietā." patriarhs paklanījās.
"Vai tu, Eruganir, esi bijis Maģijas Akadēmijā? Jo tā tikai pirms 40 gadiem tika nopostīta." vecais vīrs ievaicajās magam.

Priesteris uzlūkoja elfu Orākulu, kad viņa jautaja par Zobenu.
Viņam tas bija dīvaini, tapat kā vienmēr ar elfiem. Izsaktās tik jauni, bet ir tik veci...
Bet viņs bija patriarhs un spēja redzēt vairāk kā parasti cilvēki, tāpēc izrādīt cieņu tarī viņam bija viegli.
"Ak, svetītā, tev labāk zināms sava dieva liktenis kā jebkuram cilvēkam. Tumsas karu sākumā viņs pazuda un nav vairs redzēts virs zemes, to zina cilvēki. Vai tiešām viņs ar važām saistīts, to nezinu, varbūt kāds ļauns spēks, kaut vai pats Tumsas dievs, to arī izdarīja. Kristāla Zobens ir varens. Ja tas domāts tiešā nozīmē - atsvabināt no važām - tad iespējams, ka važas ir ļoti spēcīgas, ja dievu notur. Un zobens ir spēcīgs... Varbūt ka tur ir jēga. Ja zobens var pāršķelt visu, varbūt arī šīs važas? Bet tie ir minējumi.
Par Galeona likteni es, piedodiet, maz esmu domājis, jo radis kalpot Visaugstajam. Bet vēlu viņam labu. Kas zina, varbūt Visaugstā plānos ir atsvabināt arī viņu, savu sen zudušo dēlu?"
priesteris sarauca pieri, liekas, kaut ko apdomādams.
"Vai tavā redzejumā nebija kas vairāk par draudiem Elvendarai? Jo enģelis man tā arī nepateica, kas tiešī apdraud zemi un tik ļoti, ka jāsameklē šis Zobens. 2500 gadu laikā dadz kas noticis Elvendarā, visādas briesams draudēja Impērijai un citām zemēm, bet nekad Visaugstais nav licis atgūt šo seno Zobenu. Es... baidos, no tā, kas var notikt. Vai tev ir zināms kas vairāk, Orākul?"

[Sindra]

Tarī pievēra acis.
Es redzēju armijas, kuras alkst asiņu, neaizsargātus cilvēkus, elfus un rūķus. Es redzēju rietumos baltu tēlu, bet tas nemaz nenesa Gaismu sevī un es redzeju melnu tumsu, kas ausa austrumos. Un tad Gallenu. Dievs teica, ka viņš šobrīd neesot šajā pasaulē un tāpēc nespējot palīdzēt. elfiete atvēra acis un palūkojās uz patriarhu. Vīzijas pauž dievu gribu. Bet ne vienmēr mums pietiek gudrības, lai tās pareizi saprastu.

[Elony]

Vecais vīrs pasmaidīja.
"Vai tas ir dievu pārbaudījusm, via viņu spēju robežas - to nemāku teikt. Man veicās un sapnis bija skaidrak saprotams. Jo tā drīzāk bija saruna, ne kā redzējums"
Patriarhs paskatījās uz Hektoru.
"Tu vairāk saproti politiku, kas tad varētu būt šie tēli?"
Skūtais inkvizitors brīdi apdomājās, tad ierunājās zemā, vibrējošā balsī: "Rietumos ir tiaki viens drauds, ko zinu. Markartas haniste. Tā draud likt lieta gurgu un pagānu ordas, lai pakļautu daudza zemes... bet kas varētu būt baltais - to nezinu. Lielhana krāsas ir zaļa un brūna. Draudi austrumos... melna ēna... ir divi draudīgi spēki - Nāves kalpi un dēmoni. Tiesa, pēdējie tērpjas ugunī un nēsā sarkanus karogus, lai gan sirdī viņiem ir tumsa. Vai tik tiešām nebūs atkal Nāve cēlusies? Varbūt tāpēc tiek Kristāla Zobens saukts?"

Patriarhs pamāja ar galvu.
"Par Nāvi tev var taisnība izrādīties, arī es par to domājis esmu. Tas varbūt slikti, ja ceļš uz austrumiem var vest caur Nosferijas zemēm. Bet rietumi - kas ir baltais tēls? Man arī nav ne jausmas. Bet Akadēmija ir rietumos, un bez grāmtas zināt kur zobens nevar, tāpēc izveles laikam nav. "

[Roviela]

Kaju ievēroja, ka pēddzinis, īstenībā, nepateica, kādēļ viņš ir še, bet iepriekš dzirdētais jautājums par atlīdzību atbildi par iemesliem tāpat jau padarīja diezgan skaidru - naudas dēļ. Vienīgā, kas vēl nebija atbildējusi, bija glītā meitene, kas tāpat līdz šim bija pateikusi labi ja sveiciena vārdus. Kaju palika interesanti - kas viņa ir? Drosmīga noteikti, ja jau palika te, un apņēmības arī noteikti netrūkst.

Tagad viņš mazliet iejaucās sarunā:
- Es kalpoju Galeonam un Unavielai var teikt, kopš dzimšanas, un šo bēdīgo vēsti - par važām, - viņš man nav darījis zināmu, bet lai tas nemulsina nevienu - es neesmu Orākuls, tikai ierindas priesteris, un viņam labāk zināms, kad un kam ko pavēstīt, bet savu labvēlību viņš un Rīta Rasas dieve nav atteikuši nekad. Es domāju, ka tā varētu būt, ka Kristāla zobens ir nepieciešams, lai atbrīvotu Visaugstākā dēlu, jo kurš zina, kas vajadzīgs, lai uzglābtu Elvendaru? Var būt arī tā, ka Galeona liktenis tagad ir saistīts ar šo zemi, un bez viņa brīvības Elvendara neizdzīvos. Nē, es noteikti, pareizāk - mēs visi noteikti neesam šeit ieradušies nejauši, pat, ja mums šķiet, ka tas tā ir noticis.

[Sindra]

Tarī atzinīgi uzlūkoja Kaju un piekrītoši pamāja ar galvu.
lai arī kā nebūtu. Domāju, ka vajag doties ceļā un raudzīt uzzināt, kas īsti noticis un ko spējam darīt. Varbūt dievi mums sūtīs vēl kādu padomu. Svarīgāko, kas mums jāzina sākumā, mēs zinām.

Man tikai vēl jautājums. Vai uz jūsu pieminētās laivas ir vietas arī zirgiem, vai tos mums nāksies atstāt?

[Malduguns]

Rofe nolūkoja visus ar mierīgu skatienu. Viņas vaibsti neizteica neko, tomēr varēja redzēt, ka viņa šeit ir palikusi pēc brīvas gribas un neviens viņu nepiespiedīs mainīt lēmumu.
-Mani sauc Rofe un pēc amata esmu kalēja. Meklēju ko jaunu savā dzīvē,-viņa sacīja. Balss vēl aizvien bija klusa, bet skanīga. Runas par dievībām viņu diez ko neaizrāva. Viņa bija uzaugusi sabiedrībā, kurā visi vairāk paļāvās paši uz savu saprašanu un iespējām.

[Dayns]

Urdrina skatiens pievērsās jaunajai meitenei ēnā un mutē parādijās smaids. viņš godbijīgi nolieca galvu un acīs iedzirkstija mazas zvaigznītes.

kalējs labi - divi vēl labāk - ko tik nesadarīsim... viņš priecīgi nodomāja

[Elony]

Kad cilvēku meitene teicās būt kalēja, inkvizitors Hektors sarauca pieri. Viņs pieliecās pie auss patriarham un kaut ko pačukstēja. Tas sarauca pieri, bet atgaiņājās no sava palīga.
"Te neviens nespiež teikt visu, kas uz sirds. Ja esi kalēja, jaunā meitene Rofe, tad tas var arī noderēt. Drosmes tev netrūkst, ceru, ka netrūks arī prasmju izdzīvot... tapa kā jums visiem." viņs teica gan Rofei, gan visiem pārējiem.

"Kā man teica, laivā, vai mazajā kuģī, nezinu kā pareizāk, vietas ir vairākām tonnām kravas. Domāju, arī zirgiem būs vieta. Kapteinis teicās gaidīt kādu nedēļu, samaksāju viņam par to avansu. Līdz Ostai ir vairāk kā 260 kilometru, bet ja jāsiet pienācīga ātrumā, tad piecās dienās būtu jātiek galā. Kapteini sauc Kleo, viņa ir sieviete, no barbaru tautas, nu... viņas klātbūtnē barbarus labak saukt par unatariem. Un tad..." patriarhs zīmīgi paskatījās uz skūtgalvi. Tas aviebās, brīdi paīgņojās, taču izvilka no azotes maisiņu, kurā šķindēja monētas. Hektros noskatīja klātesošos, tad nolika maisiņu Kaju priekšā.
"Tu vismaz esi priesteris un pietiekami naudīgs, lai nepiesavinātos..."

"Izbeidz, Hektor!" patriarhs dusmīgi teica. "Šī nauda ir domata izdevumiem, kas var rasties ceļā un viņi var darīt ar to visu, ko vēlas. Kleo, ja jūs brauksiet ar viņas laivu, prasīs 10 zelta dinārus. Kam vēl jums varbūt vajadzīga nauda, pagaidām nezinu, bet tur kopā ir 20 zelta dināru un vēl 100 sudraba dināru."

Patriarhs Eratads piecēlās, smagi atspiezdamies uz sava zižļa. Hektors gribēja steigties palīgā vecajam vīram, bet tas ar roku atvairijās.
"Uhh... Ja būtu jaunāks, tad pats būtu devies šajā ceļā... bet noteicis ir Visaugstais cilvēka mūža dienas. Es naktsmājas nepiedāvāšu, jo šeit telpas nav nekādas labās, pilnas putekļu. Sis nams ir sens Baznīcas īpašums, ko tā pati aizmirsusi, tāpēc to izmantoju. Jūs varat doties uz viesnīcu pilsētā, vai nakšņot ārpus pilsētas. jebkurā gadījumā labak būs, ja jūs priekšlaicigi nesaistīs ar šo lietu. Un ja sākām par to runāt..."

Vecais vīrs iztaisnojās un ar tumšzilām acīm cieši vēroja dēkaiņus.
"Neiesaku kādam stāstīt kādam par jūsu ceļa mērķi. Jūs to varat protams darīt, ja domājat, ka vajag, mana burvestība to neliegs, tacu jādomā kam var uzticēties, kam nevar. Ja ceļā pēc zobena par jums var pasmieties, nenoticēt vai ignorēt. Tad atpakaļceļā, kad Zobens, lai Visaugstais dot, būs jūsu rokās, ikviens, kas alkast milzīgu naudu, vai iegūt lielu varu, centīsies jums to atņemt. Jo īpaši nekrosi un dēmoni. Tāpēc, atkārtoju, nevienalieka vārda. Laikam viss būtu izrunāts, bet varbūt kādam vel kas jautājams? Es pats vairs nezinu, ko varētu pieteikt."

[Dayns]

kapēc mēs nevarēt noalgot ratiņš kuros tos div zirģeļ ijūgt, un dotis jau tagad ceļ? kamēr rateļos pārēj guļ viens vai div vad un miers... rūķis izskatijās ka nav vilkties mīlētājs bet ja nolemsit savādāk es ir ārpus pilsētels, tur ir vien jauk pļaviņ, kur nevins nbāžs, un tur es pirms mieg mīl pakaldināt visāds verķīšs. ja kādam ko vajag pasak uzreiz - es ieš padarināt. tad paskatijās uz Rofi ja grib var nākt līdz - četr rok ir labāk kā div. protams sapratīs ja gribēs pagulēt cissās pirms dosis, es gan ir pirads atspistiespret šomeļ, tik pasakiet kur no rīt jābūt.

Šo rakstu rediģēja Dayns: 06.12.2007 15:53

[Malduguns]

Rofe uzlūkoja veco vīru un viegli, tikko manāmi pasmaidīja.
-Tas, kas uz sirds, lai tur arī paliek. Un jā, es esmu kalēja, lai arī ko jūs nedomātu. Jautājumu man nav, vienīgi... Cik ilgs šis ceļojums ir paredzēts?-meitene vaicāja. Nešķita, ka viņu tas īsti interesētu, drīzāk likās, ka viņa to jautā tādēļ, lai vispār kaut kas tiktu pajautāts.

[Elony]

Patriarhs arauca pieri, kad runāja rūķis.
"Jūs sapratāt šo dialektu, kungs?" Hektors viņam cuskteja pie auss.
"Protams, ka sapratu." nepārāk pārliecināti čukstus atteica sirmais patriarhs. "Tas uz mums neattiecas."

"Es nezinu, kas gadīsie sjums ceļā un kādu maršrutu jūs izvēlēsieties ceļā uz Posta zemēm. Piecās dienās var tikt, līdz Ostai, pa jūru uz kuģa, ja labs ceļavējš, piecās dienās var tikt līdz Vilatas ietekai. Cik ilgi jums nāksies pētīt Akadēmiji, vai kas var gadīts tālāk... nu, visamz mēnesis vel, lai tiktu līdz Posta zemei un vel mēnesis atpakaļ, cerams. Ja viss būs labi, būtu jums jātiek atpakaļ pirms ziemas sākšanās. Un tiešām iesaku pasteigties. Briesmas, par kurām runā dievi, var pienākt drīzi." uz Rofes jautajumu atbildēja priesteris.

"Vēl kādi jautajumi?" par spīti viņa apņēmībai stāvēt kājās, patriarhs smagi atspiedās uz sava zižļa.

Šo rakstu rediģēja Elony: 06.12.2007 15:50

[Malduguns]

-Skaidrs,-Rofe pamāja, kad bija noklausījusies atbildi uz savu jautājumu.
Tad meitene piefiksēja, ka viņu ir uzrunājis rūķis. Valoda nebija gluži tīra, tomēr saprotama.
-Es apdomāšu šādu iespēju, jo būtu jauki uzzināt kādus amata noslēpumus no kāda, kurš ir speciālists,-Rofe sacīja. Šoreiz viņas smaids šķita redzamāks un mazliet gaišāks.

[Dayns]

labs i rūķis pamāja ar galvu ja grib ta nāc ar man tālāk rūķis nerunāja bet uzmanīgi klausijās ko teica pārējie.

[Semijs]

Persians paskatījās uz klātesošajiem un paklausījās stāstus par krāsām vairākām un kapteini, kura varētu būtu ļoti interesanta. Galvenais nenokaitināt, jo visiem zināms, ka nikna sieviete nav tā labākā lieta, it īpaši tad, ja tā ir barbaru sieviete.
Piegājis pie galda, Pers paskatījās uz sirmgalvi un teica.
-Viens jautājums.. ceru, ka niebildīsiet, ja aizņemšos ēdienu.-
To izteicis, Pers sagrieza maizi, paņēma gaļu u.c. Ielicis to somā, vīrietis devās uz durvju pusi.
-Ja kāds mani meklē, - es būšu laukā..-

[echo3]

Uz patriarha jautājumu par Akadēmiju Eru atbildēja, - Nekad neesmu bijis Maģijas Akadēmijā. Tās ir cilvēku zemes. - Vairāk elfs neko neteica, jo sāka apdomāt visa šī uzdevuma mērķi. Atgūt Laniduru Impērijai. Kā rokās tas nonāks un kā gan spēs glābt no briesmām? Bet Tarī bija teikusi - Galleans ir važās, un varbūt tās var pārcirst. Tas vien - un tikai tas - noturēja Eru uz vietas.

[Roviela]

Kaju nedaudz caur pieri paskatījās uz centīgo inkvizitoru, bet neko nebilda pretī, vienkārši paņēma doto naudu un noglabāja jostas kabatā. Zem viņa platā apmetņa īsti nevarēja saprast, kurā kabatā un kā tieši, tas bija redzams vienīgi naudas devējiem.

- Es būtu ar mieru ceļot arī šonakt, vienīgi, cik noprotu, visi mūsu zirgi ir jāšanai domāti un ne iejūgam. Piedevām cienījamajam rūķim zirga nemaz nav un varbūt vēl kādam nav. Slikti tas, ka tagad ir pārāk vēlu, lai kaut kur pirktu pajūgu ar visiem zirgiem. Diemžēl, tā. Lai cik nepatīkami tas nebūtu, būs jāgaida rīts.
Kaju nopētīja biedrus, tad pārlaida skatienu atpakaļ uz veco patriarhu un tā pavadoni.
- Es neesmu izlepis un varu gulēt tepat uz grīdas, lai ar saullēktu dotos ceļā. Doma par pajūgu nemaz nav slikta, tas ļautu pārāk nestāvēt pa ceļam.
Priestera acis mazliet satumsa.
- Es nedomāju, ka šo ēku nenovēro, un... diemžēl, mēs, iespējams, kādu no iepriekš aizgājušajiem satiksim, bet ne vairs dzīvu. Šīs pilsētas krogos par šo uzdevumu čukstējās pārlieku daudz, visi ir kājās. Tas ir diezgan bīstami, bet, varbūt, mums iet prom pa vienam, iepriekš norunājot, kur tiekamies rīt un cikos? Ja nevaram doties ceļā tūlīt. Tiešām slikti, ka tirgus ir ciet un neko nevar nopirkt.

[Elony]

"Es nezinu, kā būtu labāks. Maskēšanās un izvairīšanās nav mana specialitāte. Stallī šeit pat ir pieci zirgi. Divi man un Hektoram, trīs brīvi. Man teica, ka abi elfi, meitene kalēja un jaunais karotājs atjāja savos zirgos. Tas nozīmē, ka pēddzinis un rūķis var dabūt pa zirgam. Trešo var izmantot nastam, ja jums tādas būs."

"Es iesaku doties tagad naktī, manuprāt, no rīta, redzot tadu aizdomīgu kompāniju, jums var tikt pieversta lieka uzmanība. Es ceru ka neviens jūs tīši neizsekos nakts laikā, jo neredzu tam jēgu. Tiesa, tad jums jāatsakas no ratiem. Vispār - tas ir jūsu ziņā. Bet man laiks pazust. Neviens nezina, ka šo ceļojumu organizēju es, Baznīcas Patriarhs. Man tagad btu jāatrodas pavisma kur citur un ar Visaugstā svētību, es tur nonākšu laika.
Hektor, samaksā kalpotajiem un atlaid viņus." deva norīkojumu vecais vīrs.
Inkvizitors paklanījas un pazuda pa durvīm, kādu minūti pēc tam, kad pa tām bija izgājis pēddzinis Persians.
"Tā kā svarīgās sarunas beigušās, šo vairs nevajag." patriarhs piesita ar kūju pa zemi un klusā dūkoņa, kas visu laiku vēl bija, pēkšņi pazuda. Uz reiz ļoti skaidri varēja saklausīt veja šalkas un koku zaru čīkstēšanu aiz logiem.
"Tad viss būtu izrunāts, nams šonakt paliks jūsu rīcībā, ja gribat. Stallī būs trīs zirgi. Es tiešām vēlu jums veiksmi un lūgšu Visaugsto... un arī citus dievus par jums allaž.
Lai Visaugstā Svētā Gaisma ir ar jums vienmēr!"

To teicis, Eratads Emirhals izgāja pa durvīm.