Tad Pasaules Radītājs darīja zināmu visiem dieviem un gariem pasaules telpā:
„Šeit būs manas valstības troņa sirds un es šo zemi padarīšu par Elvendaru – Skaistuma un Dzīvības zemi.”
/Filonuvaluana/

Pasaule

Apjomīgā materiāla dēļ un arī spēlētāju ērtībai, informācija ir ievietota citā saitā.
Atrast informāciju par pietekšanos spēlei un apspriest jautajumus par spēli - Elvendaras ATD pavedienā.

Ģeogrāfija
Kartes
Pasaules Daras karte
Elvendaras ģeogrāfisko nosaukumu karte
Lielā Elvendaras karte
Politiskā karte
Elvendaras saimniecība
Dabas zonas
Gaisa vidējā temperatūra
Valodas un tautas
Rases, tautas un radības
Cilvēki, rūķi un elfi
Citas rases un tautas
Dažādas radības
Valstis un organizācijas
Sabiedrība
Vēsture
Maģija
Vispārīgi par maģiju.
Elementu maģijas
Citas maģijas
Dievi un reliģija

Sākums

Bija 7320. gads Impērijas ērā, un daudziem tas bija smags gads. Par spīti daudzsološajai ražai, Impērijas zemnieki nebija apmierināti, jo nodokļi kāpa debesīs, tāpēc daudzi dumpojās. Armijas, gatavodamās nopietniem kariem, vairs nepievērsa uzmanību laupītājiem un sirotājiem un to lieliski izmantoja gurgi. Imperatora bramanīgie draudi noskaņoja pret sevi daudzus, jo īpaši tikpat bramanīgo Markartijas Lielhanu. Rūķi austrumos runāja par aizdomīgām dēmonu un nekrosu kustībām. Vārdu sakot, Elvendara, jo sevišķi Impērija, draudēja noslīkt jauna kara asinīs, un nelikās, ka kādu tas īpaši uztrauktu, ja neskaita imperatoru, kurš karam gatavojās nopietni un palielināja samaksu par varenu maģisku ieroču un artefaktu piegādi.

Spārnots dēmons – izlūks atradās augsta kalna virsotnē un drebinājās no aukstuma. Lai arī bija vasara, kalna virsotni klāja ledus un temperatūra bija tuvu nullei, bet dēmons nebija uzģērbis pat kreklu. Bet viņam bija uzdevums un viņš to uzticīgi pildīja – novēroja vientuļu, tukšu zemi, kurā bija diezgan savāds arhitektūras objekts. Dēmons šo objektu novēroja stundām, pat dienām ilgi, un viņa sirdī dega karsta liesma to redzot...

Savukārt kāds spoks novēroja dēmonisko spēku kareivjus, kas pulcējās pie Dēmonu kalnu austrumu robežām. Spoks lidinājās uz tumšas klints fona un dienām ilgi vēroja dēmonus, līdz viņu beidzot pamanīja un aiztrenkāja prom.

Maza auguma vīrs baltā paltrakā sēdēja izpostītā, putekļu un zirnekļu tīklu pilnā istabā pie pūt sākuša koka galda. Krēsls uz kura viņš sēdēja, nebija labāks un viegli čīkstēja. Vīrietis bij pavecs, ar sirmu, īsi apgrieztu bārdu. Viņš pētīja vecus manuskriptus, kuriem katrs pieskāriens varēja būt liktenīgs, un norūpējies rauca pieri. Telpa bija tumšā, drūma, gar sienām atradās veci skapji un grāmatplaukti, klāti ar zirnekļu tīkliem un putekļiem.
Vecītim nemanot, no mugurpuses tuvojās trīs radījumi, kas atgādināja uz pakaļkājām staigājošas ķirzakas, bruņotas ar gariem, asiem zobeniem. Virs viņiem lidinājās pelēka ēna ar sarkani kvēlojošām acīm, un tādas pašas acis bija arī ķirzakveidīgajiem.
Nāvi... nāvi... nāvi! Ēna iedvesa ķirzakcilvēkiem un tie atkārtoja to savā valodā un metās virsū vecajam vīram ar zobeniem, kurš pagriezās pret tiem ar slinka pārsteiguma izteiksmi sejā.
Pēc minūtes vecais vīrs davās uz nelielu balkonu, atklājot, ka pirmītnējā telpa atradās augstā, vecā tornī. Vecais vīrs pacēlās gaisā un aizlidoja. Bet istabā uz zemes gulēja miruši ķirzakcilvēki, kas smirdēja pēc apdeguma. Ēna virs viņiem palika lielāka un pārklāja visus trijus mirušos, ietinot tos melnā, netīrā dūmakā. Tā bija dabūjusi nāvi.

Savukārt kāds cits vecs vīrs redzēja savādu sapni. Sapnis viņu satrauca tik ļoti, ka viņš uzsāka svarīgus, bet slepenus pētijumus.

Pēc visiem šiem notikumiem Impērijā un tās tuvākajās robežās 5. kārtas vidū izplatijās interesantas baumas. Piektā kārta bija Brīvā kārta, tas ir „brīva no likuma” kārta. To pārstāvēja zagļi, kontrabandisti, bruņinieki piedzīvojumu meklētāji, ceļojoši burvji, kapeņu laupītāji, slepkavas un tamlīdzīgi šaubīgi ļautiņi, kam nav pastāvīgas un sabiedrībā atzītas nodarbes.

Tā, piemēram, Ostas pilsētā, bija kāds neliels krodziņš, kur dienā pulcējās plukatas un dzīves pabērni. Savukārt vakaros sanāca pagrīdes darboņi, zagļi, kontrabandisti, zagtu mantu uzpircēji un tamlīdzīgi „darījumu vīri”. Gadījās, ka ieklīda arī kāds burvis vai ceļojoš bruņinieks, kam nebija armijas kam kalpot.
Kādu vakaru šajā krodziņā satikās kāds zaglis, kurš reiz bija burvju māceklis, un diezgan veiksmīgs kontrabandists vārdā Dunats.
- Esi dzirdējis par baigi slepeno taurīti? – dzerdams vīnu, vaicāja Dunats. „Taurīte” nozīmēja kādu netītu lietu, kurai brīvās kārtas pārstāvjus nolīgst likumiem paklausīgie ļautiņi.
- Pieņemsim, ka ne. Ko tad tu dzirdēji? – Zaglis pasmīnēja. Kājau vairums kroga apmeklētāju, viņam bija tumšs apmetnis ar kapuci, tomēr pēc balss varēja saprast, ka viņš vēl ir diezgan jauns.
- Nu, vispirms pats saproti, ka tas nav domāts muldēšanai. Šī lietiņa domāta tikai prasmīgiem darījumu vīriem un priekš tādiem arī tiek izpaltīta. Es zinu par taviem veiksmīgajiem darījumiem (abi pasmīķņāja) pēdējā laikā un nolēmu, ka tev der zināt, ja nu ir interese... Jebkurā gdījumā tālāk var teikt tikai uzticamie ļaudīm, tiem, kas var un grib iesaistīties. –
- Nevelc garumā. Zini, ka šādās lietiņās esmu mēms, ja vajag. – jau manāmi ieintriģēts vaicāja zaglis un pieliecās tuvāk kontrabandistam.
- Kāds bagāts, ievērojams, varens un noslēpumains likumpaklausīgais nolēmis sarīkot taurīti. Kas viņš ir, man neprasi, manuprāt neviens no mūsējiem to nezina.
Bet pasākumams sola visus debesu brīnumus: milzīgu atlīdzību, lielu slavu un godu, neiedomājamus piedzīvojumus. Protams, draud arī ar drošu nāvi. Vārdu sakot, jautrība ir garantēta. Aicināti ir burvji, bruņinieki un arī zagļi. Pilns komplekts.
Satikšanās noteikta 25. sivanā, Neimanā, privātā namā ar numuru 32 uz Tasaltas ielas, īpašnieks nav zināms, es jau apvaicājos... Vai tev ir interise? –
Zaglis - burvju māceklis nogrima pārdomās, tāpat kā to darīja ikviens, kas izdzirdēja šo stāstu un varēja piedalīties piedāvātajā pasākumā. Jo tas nebija sīks darījums, kurā jānozog nejauki dokomenti, vai kaudzīte zelta. Tas bija kas vairāk, daudz svarīgāks, daudz varenāks un daudz bīstamāks. Un tikai visdrosmīgākie, alkatīgākie, slavu un godu alkstošie un piedzīvojumu kārie uzdrīkstējās ierasties Neimanā.

25. sivans. 7320.g. i.ē.

Tasaltas iela atradās nomaļus no galvenajām Neimanas ielām. Tomēr tā bija diezgan skaista – ielas malā bija sastādīti koki, bet visas mājas tās sānos bija greznas savrupmājas un pilis. Jo Tasaltas iela bija augstmaņu rajons un sendienās tie bija uzcēluši šeit savas mājas. Tiesa, pēdējā laikā augstmaņi pamanījās apmirt karos, tāpēc daudzās viņu mājās ieperinājās tirgotāji.
Izņemot vienā, ar numuru 32. Kam tas pieder, neviens nezināja, nams gandrīz vienmēr bija tukšs. Tiesa, pēdējās dienās tur parādijās nezkāda rosība. Uzradās kalpotāji, kas ņēmās tīrīt namu un stalli tam blakām, aplūkoja apkārtni, vārdu sakot, izrādija dzīvības pazīmes.
Tai pašā laikā pie kaimiņiem sāka uzrasties aizdomīgi ļautiņi, kas prašņājās par šo namu. Lietas bija pietiekami dīvainas, lai vietējie saprastu, ka nav ko bāzt savu degunu, ja negribi uzrauties uz nepatikšanām.
Pats nams nebija pārāk īpašs. Parasta, divstāvu savrupmāja, celta pirms kādiem 500 gadiem. Pa pusei grausts, kam vajag pamatīgu remontu.

Nams atradās diezgan aizaugušā dārzā. Kā ne kā tur pat ozoli jau izskatījās kā no simgadīga meža nākuši. Namam sānos bija piebūvēts vienstāvu stallis. Visu teritoriju ieskāva zems mūris ar sarūsējušiem vārtiem, kuri čīkstēja skaļāk par jebkuru zvanu vai trauksmes iekārtu.
Taču kalpotāji to nelikās manām. Viens, pieticīgi ģēbrbies sulainis vai sargs, stāvēja pie vārtiem. Ja kāds teicās atnācis sakarā ar „uzdevumu”, sargs atbildēja šādi: „Kungs ieradīsies tikai pēc pusnakts, kad šī diena būs pagājusi un visi, kas pieteicās, būs ieradušies. Bet ja atnācējas vēlas, viņš tiks ielaists iekšā, gaidīt noteikto laiku.”
Ja atnācējs vēlējas, sargs viņu ielaida, norādot, kur atrodas stallis, ja viņam bija zirgs.
Pie mājas sliekšņa stāvēja vēl viens kalpotājs un pateica, ka atnācējam jākāpj pa trepēm uz augšu, tad jāgriežas pa labi un jāiet iekšā pirmajās durvīs.
Mājas iekšienē atradās plaša halle, tieši pretī durvīm bija platas, čīkstošas kāpnes ar kožu saēstu un putekļainu paklāju. No stūriem rēgojās zirnekļu tīkli, visur bija putekļi.
Uzkāpjot un ieejot pirmajās durvīs pa labi, atnācējas nonāca tādā kā ēdamtelpā, kas bija nedaudz tīrāka un ar lielu galdu, uz kura bija pāris trauki ar augļiem un ūdens karafe. Sak, uzkodiet, kamēr gaidāt.
Gar sienām bija pāris gleznas ar reliģiskām vai mītiskām tēmām, sienā pa labi no durvīm atradās trīs logi. Sienā pretī logiem bija vēl vienas durvis.

Priekšā jau bija divi cilvēki tumšos apmetņos. Vīrietis ar melnām ūsiņām, kurš ar nazi grieza augļus šķēlītēs un lēnām ēda, un sieviete, kas domīgi vēroja gelznas, atspiedusies pret palodzi.

pie vārtiem parādijās rūķis. pēc paskata diezgan jauns, varētu būt tikai kādi septiņdesmitpieci, astoņdesmit gadi. bārdā jau metās sirmums, bet sejas vaibsti atgādināja vairāk ziemeļu rūķi, nevis austrumu. apģērbies rūķis bija vienkāršā apģērbā un uz muguras nesa lielu... ļoti lielu somu kas varēja būt tik mazliet mazāka par pašu rūķi, bet guļammaiss kas bija piestiprināts somas augšpusē šo mazo daudzumu līdzsvaroja par labu somai. rokās rūķis nesa lielu veseri, kas bija turams divās rokās bet metāla uzgalis bija paprāva ķieģeļa izmērā.

rūķis nogāja garām mājai, par kuru bija dzirdējis, un pagāja mazliet tālāk līdz kaimiņu mājai. paskatijās uz to, un tad atgriezās atpakaļ un piegāja pie sarga emm. sveiks. šit te i tas uzdevums? viņš lauzītā valodā apjautājās, un saņemdams piekrītošu atbildi devās tālāk.

uzmanīgi noklausijies sulaiņa teikto viņš devās pie mājas durvīm, tad apstā`jas un vēlreiz piegāja pie sulaiņa a vēlreiz varētu...? viņš jautāja bez kāda izsmiekla balsī un saņēmis vēlreiz to pašu skaidrojumu viņš devās iekšā, pie katras norādes ko iepriekš bija saņēmis viņš apstājās un klusi pie sevis to atkārtoja ...uz aukš... tad ...tad griež pa lab... un nostājies pret durvīm nopurināja galvu un pateica aha. ta šit te būs tā viet īpaši vairs neceremonēdamies viņš durvis pavēra vaļā un drošu soli devās iekšā.

Sveikli paklanijās abiem mielasta baudītājiem noliecot galvu. tad pakāpās mazliet nostāk no durvīm un novilka somu ko ar paskaļu slāpēti metālisku būkšķi nolika uz zemes. āmuri viņš izskatijās ka nemana savās rokās, jo ar pierastu kustību kreisajā rokā viņš uzmeta to uz pleca. tad piegājis pie galda viņš sāka skatīties kas tur bija salikts.

paņēmis kādu sālītas galās gabalu viņš aizgāja pie somas, apsēdās un atspiedās pret viņu. izskatijās ka svars somā bija gana liels lai kā atzveltne nesāktu šļūkt atpakaļ.

vairāk tā īsti viesiem uzmanību nepievērsdams viņš ar manāmu baudu baudija gaļu.

Kaju apstādināja zirgu pie vārtiem. Viņa uzacis vispirms saraucās, pēc tam pacēlās uz augšu, kad priesteris ieraudzīja māju un gandrīz zobgalīgā balsī pārjautāja vārtu sargam, vai šī ir pareizā vietā.
Saņēmis apstiprinājumu un norādījumus, ko darīt tālāk, Kaju droši jāja iekšā pa vārtiem.
Pēc brīža, lai gan ne bez nelielām šaubām atstājis Topāzu stallī, viņš, ietinies savā tumšsarkanajā apmetnī jau kāpa augšā pa kāpnēm.
Norādītā istaba atbilda gaidītajam - reliģiska satura gleznas, kurām gan, priesteraprāt, īstenā ēdamistabā nebija vietas, uz galda augļi un ūdens! Lūk, tas bija pārsteigums. Aratars vēl saprastu, ka būtu augļi un vīns, bet ūdens! Vēl jo vairāk samilza interese par šī grausta saimnieku.

Istabā bez iekārtojuma bija vēl kāds vīrietis un sieviete, un viens rūķis. Par cilvēkiem Kaju īsts prieksstats neradās, bet rūķus viņš pārāk daudz nebija sastapis, lai zinātu par tiem sīkāk. Lielais āmurs gan runāja pats par sevi un somas izmēri tāpat. Tomēr Kaju rūķus cienīja viņu amata prasmes dēļ, jo pats varēja novērtēt sev piederošās bruņas, kas daļa bija rūķu meistardarbs.

Tumšsarkanajā apmetnī, ar koka simbolu uz kreisā pleca un ziliem viļņiem baltā - uz labā pleca, tumšbrūniem matiem un acīm, Kaju pieklājīgi sveicināja istabā jau esošos:
- Lai Galeona un Unavielas svētība pār jums, un darbam, kura dēļ esam šeit sapulcējušies!

Priesteris atbildi īpaši negaidīja, bet varēja just, ka viņam nebūtu iebildumu turpināt sarunu. Viņš piegāja pie galda, un paņēma ābolu, tad, tāpat kā sievieti pie loga, viņa uzmanību piesaistīja šai telpā tik neiederīgās gleznas.

Urdrina skaties mazliet novērsās no gaļas un pievērsās jaunienācējam pēc garās uzrunas varēja spriest ka viņš sveicina visus ar kād dieva vārda uzrunu, un lai nebūtu nepieklājīgs viņš atbildēja emm... Votans ar tevi.
tad viņa acis pievērsās bruņām un uz tām lūkojoties viņš kā lietpratējs sāka raukt uzacis, un skatīties detaļās.

Persians ar savu suni Brendu, bija šķērsojuši tālu ceļu, lai nonāktu uz paredzēto vietu. Pāriedami pāri pakalnam, abi varēja jau redzēt pilsētu, nopūties, vīrietis ar smaidu uz sejas, pabužīnaja savam ''mazajam'' sunim ausi.
-Nu Brenda.. Esam beidzot klāt! Pilsētā kurā mums liktenis mainīsies.-
Izsakot šos vārdus, Pers otru roku sažņauda dūrē ar ceļošanas kāri. Brenda tik nobolīja acis un abi sāka iet tālāk.

Ienākdami pilsētā, iespējams abi piesaistīja diezgan palielu uzmanību apkārtējiem, bet Pers centās to ignorēt un doties uz savu mērķi. Acis tik šaudījās pār visām klātesošajām mājām, ar domu kuru varētu tā neuzkrītoši aptīrīt. Ap vēlāku laiku tāda iespēja varētu tomēr būt.

Nonākuši pie 32. ielas, Pers izteica sargam, ka labprāt palikšot iekšā, ar cerību prātā, ka mājā varētu būt labi sudraba galda priekšmeti. Ticis iekšā pa vārtiem, vīrietis lika Brendai pagaidīt malā, tā, lai nevienam netrāpītos pa ceļam un nebūtu uzkrītoši acij, kas izklausījās nereāli. No somas izvilcis palielu gaļas gabalu, Pers to atstāja sunim un devās iekšā mājā.

Saņēmis koordinātes, viņš ātrā solī devās uz paredzēto telpu. Ienākdams iekšā istabā, Pers ievēroja, ka telpā atrodas trīs svešinieki un rūķis, kas ērti sēdēdams pie savas somas kožļāja gaļu.
-Labu ēstgribu!-
Ar smīnu uz sejas tika veltīts rūķim un tad Pers pievērsās pārējiem.
-Sveiki klātesošie! Man būs prieks ar jums iepazīties, ja jūs nekautrējaties protams! Mani sauc Persians un pretī labprāt vēlētos uzzināt jūsu vārdus!-
Pasmaidījis Pers teica.

rūķa skatiens novērsās no bruņām un pievērsās jaunienācējam. paldis. sveiks. Urdrins

Tādu jātnieku, kura zirgs šobrīd lēnos, garciozos soļos virzījās pa Neimanas kokiem noēnoto Tasaltas ielu, šajā vietā sen neviens nebija manījis. Ap jātnieku un viņa zirgu jautās dīvainais gaišums, pēc kura nešauboties var pazīt elfus.

Eru apturēja Rorinaru pie 32. nama vārtiem, un viņam izdevās nesaviebties, uzrunājot sulaini-sargu. Eru pateica tikai vienu vārdu - Uzdevums. Atbildi viņš noklausījās tik pacietīgi, ka varēja likties - tā viņš varētu klausīties vēl simts gadus. Elfs neapšaubāmi gaidīja, kamēr sulainis pats atvērs vārtus, un iejāja pa tiem, ne ar apmetņa maliņu nepieskardamies nosūnojušajiem stabiem un sarūsējušajām vērtnēm. Pie staļļa - ja to var nosaukt par stalli - Eru nolēca zemē un pats ieveda Rorinaru, kuru piesēja blakus pelēkam ērzelim, tik lieliskam, kādu Eru šitik noplukušā vietā nebija gaidījis ieraudzīt. Elfa zirgam seglu nebija, tikai ar siksnām stiprināts mīksts pārklājs.

Eru devās uz namu, kur ar nevērīgu izteiksmi sejā noklausījās sulaiņa runu par kāpšanu otrajā stāvā. Netālu no durvīm, ēnā, viņš ievēroja milzīga izmēra suni, kas apmierināts košļāja gaļas gabalu, un acīmredzami bija labi dresēts. Pa kāpnēm elfs uzkāpa tik aši un viegli, ka varēja likties - uzlidoja. Iegājis norādītajā telpā, Eru pārlaida acis klātesošajiem. Pār rūķi skatiens pārslīdēja īpaši nevērīgi, toties uz cilvēku, kura apmetni rotāja Galleana un Unavielas simboli, elfs palūkojās ar zināmu cieņu. Eru vieglītiņām palocīja galvu, sveicinādams telpā esošos, un skanīgā, tīrā balsī norunāja, - Lai uguns un ūdens mūžīgā sāncensība, lai gaisa un zemes mūžīgā vienotība vada jūsu domas un darbus!

nākamais ienācējs bija vēl unikālāks par pārējiem. Urdrins mazliet pat apstulba par tik ilgvārdainu, bezjēdzīgu uzrunu kādu tikai un vienīgi elfs bija spējīgs izrunāt. viņš pakasija pakausi, noraustija plecus, nokoda gaļas gabalu un turpināja vērot cilvēka bruņas.

Priesteris novērsās no gleznu apskates un ar galvas mājienu sveicināja ienākušo cilvēku, kurš uzreiz stādījās priekšā. Kaju pats to nemanīja, bet gan viņa apģērbs, gan veids, kā viņš kustējās, uzreiz visiem un katram nodeva divas lietas - ka Kaju ir augstdzimis kungs, pie tam turīgs, un ka viņš ir karotājs. Tāpēc nosauktais vārds šķita nesamērīgi īss un drīzāk kā iesauka:
- Kaju ir mans vārds.

Nākamais ienācējs šķita ap sevi staroja gaismu, un priesteris kādu laiku nevarēja atraut skatienu no tāda kā trauslā un reizē esošā glītā elfa. Kaju nemaz nepamanīja rūķa izturēšanos, bet sveiciens, kuru izteica elfs, viņaprāt, atbilda tā izskatam. Elfiem ir pietiekami laika, lai runātu gari un skaisti, bet tā kā priestera amats reizēm prasīja to pašu, tad tas nelikās nekas tāds ļoti īpašs, tikai mazliet šai vietā neiederīgs.

- Lai dievu svētība ar tevi! - viņš atņēma elfa sveicienu.

Pieklājīgi ātri attapies neblenzt uz elfu - tam būtu attaisnojums, jo elfus nemaz neredz tik bieži, - Kaju beidzot pamanīja Urdrina interesi par savu izskatu.
- Ko saki? - viņš pavaicāja tieši, jo bruņas bija pircis un, kā Kaju zināja, no laba meistara. Bet priesterim izskatījās, ka rūķis noteikti nav nepraša šajā amatā, ja jau tā pēta, un, īstenībā, būtu priecīgs, ja nāktos ceļot kopā ar kādu, kas bruņas var salabot, ja rodas tāda vajadzība. Ja neskaita rūķu meistarus, tad varbūt vēl kādam elfu meistaram viņš to uzticētu, bet cilvēkiem gan nē. Priestera ieroči - zobens un duncis, - bija elfu darbs, bet pārējais viss - rūķu.

Rofe nesteidzīgi mēroja ceļu līdz norādītajai ēkai. Zirgu viņa veda pavadā, jo vēlējās izlocīt kājas. Ilgā jāšana un šādas tādas darīšanas bija meiteni nogurdinājušas, tādēļ viņa vēlējās mērot ceļu kājām. Neizskatījās, ka zirgs pret to īpaši iebilstu.
Meitene atglauda tumšbrūnos matus prom no sejas un vieglā gaitā piegāja pie sulaiņa.
-Es meklēju mājas saimnieku. Sakarā ar udevumu,-viņa uzlūkoja sulaini. Vārtu čīkstēšana Rofei uzdzina šermuļus, jo meitene bija pieradusi pie klusuma un miera, tomēr viņa skaņu izturēja. Noklausījusies norādījumus, Rofe ieveda zirgu stallī un mierinoši noglāstīja tā purnu. Suns, kurš uzturējās turpat tuvumā izpelnījās aizdomīgu skatienu, tomēr Rofe tam lepni pagāja garām un devās augšup pa kāpnēm.
Meitene juta vieglu satraukumu, jo apzinājās, ka neraugoties uz piedzīvoto vēl aizvien ir ļoti jauna un nepieredzējusi. Tas, ka viņai bija savs amats un pieredze dažādās jomās nenozīmēja, ka viņa spēja pieņemt pilnīgi pareizus lēmumus.
Rofe sakārtoja izspūrušos matus un iegāja telpā. Neuzkrītoši nopētījusi klātesošos viņa bikli pasmaidīja.
-Sveicināti,-Rofe noteica, jo uzskatīja par pieklājīgu sasveicināties, lai gan lieku uzmanību sev nevēlējās pievērst. Pēc kāda brītiņa viņa jau stāvēja kādā nomaļākā un tumšākā telpas malā, vērojot apkārtējos.

Ēkai tuvojās vēl kāda zirga soļi. Pie nama vārtiem apstājās balts zirgs. Un uz tā sēdēja meitene baltā tērpā. Viņa viegli noleca no zirga un viegli pieliecot galvu sveicināja vārtu sargu. Saņēmusi norādes par saimnieka ierašanos elfiete devās iekšā pa vārtiem. Zirgs viņai paklausīgi sekoja. Pamanījusi staļļus, Tarī devās to virzienā.

Elfietes gaita bija pavisam viegla un vai nu viņa pati vai drīzāk viņas baltais apģērbs likās, ka mirdz jau uz tumšā vakara fona.
Tarī nometa no galvas kapuci un iegājusi staļļos noskatīja tur jau novietotos zirgus. Viņa parādīja savam zirgam brīvu vietu un maigi noglātīja ērzeļa purniņu. Šautriņ, pagaidi mani šeit. meitene nočukstēja zirgam un to vienkārši atstādama stallī devās mājas virzienā.

Tarī nebija pieradusi atrasties šādās ēkās tapēc viņa gāja lēnām un ļoti uzmanīgi pētīdama apkārtni. Vēlreiz laipni pasmaidījusi otram kalpotājam, meitene devās augšā uz norādīto telpu. Kāpnes zem elfietes soļiem nemaz nečīkstēja un viņa klusiem soļiem ienāca istabā.
Elfiete noskatīja sapulcējušos ļaudis un visiem sirsnīgi uzsmaidīja.
Dievi mūs veduši pa izredzētiem ceļiem. Es priecājos jūs satikt. meitenes balss bija skanīga un mazliet dziedoša. Lai arī pēc skata elfiete izskatījās jauna, viņas skatienā bija jaušams viedums. Elfiete pacēla rokas it kā būtu pieradusi dot svētību un viegli nolieca galvu sveicienam.

Urdrins uz tiešio jautājumu arī atbildēja tieši istās labs mazliet saslējās uz priekšu taisijs lietpratējs, savienojum turs lab, kalum precīz un piemērot tev. grib tik pajautāt, noburtas vai vienkāši lab taisīts?

uz cilvēkmeitas ļoti saprātīgo uzrunu rūķis no sirds atbildēja sveik nedaudznoliecot galvu un tad atkalpievērsās priesterim.

un telpā ienāca vēlviens elfs. pēc apveidiem spriežot sieviešu kārtas. savāda, bet vismaz uzrunāja no dieviem, nevis no uguns un ūdens strīda un zemes un gaisa nestrīda, interesanti, kad šamie ir beiguši strīdēties...? bet nu labi, kajau tajau, elfiem vienalga nedrīkst līdz galam uzticētes. bet ja priecājas satikt.... nu labi, tas prieks i mans rūķis nedroši atbildēja. un novērsa skatienu.

- Prieks dzirdēt! - Kaju pasmaidīja, apmierināts ar rūķa sacīto, - vienkārši labi taisītas.

Telpā ienāca kāda meitene, un priesteris novērsās no sarunas ar Urdrinu, lai sasveicinātos ar to. Kad saruna par bruņām gandrīz jau atsākās, durvīs parādījās - ak, Galeon!, ak, Unaviela! - skaista elfiete ar zeltainiem matiem. Nu jau bariņā bija veseli divi elfi, un tas jau pats par sevi bija ļoti neparasti.
Kaju laipni atņēma sveicienu, ar labo roku skarot Mežu dieva simbolu sev uz kreisā pleca:
- Lai dievu svētība ar mums visiem! Priecājos!

Tagad acis neparko negribēja novērsties no jaunpienācējiem, it īpaši abiem elfiem, bet Kaju piespieda sevi atgriezties realitātē:
- Nav man noburtas ne bruņas, ne ieroči, bet svētību tiem varu uzlikt pats.

mhm. tad viegls remonts spēt uztaisīt arī es pats jebkurā viet. a ja vēl gribēt mazliet rotājumus virsū... ak pag rūķis mazliet bažīgi pietrausās kājās un sāka rakties pa somu pats gandrīz pusē augumā iekšā un tad pa vienam sāka vilkt ārā visādu izmēru āmurīšus vīles knaibles uz beigām arī plēšas un neliela izmēra laktiņu, ko visu krāva turpat uz zemes, tā ne šitste, ne šits nē.. pag AHA! viņš izvilka mazu metāla kastīti, kuru uzmanīgi atvēra mhm, mhm, jā jā šits te ir īstais, re pudelītē ir pat vēl skābīt ar ko varēt tev labu labos rotājumus uz bruņām iestrādāt tik vajag... pag viņš uzmanīgi nolika kastīti nostāk no pārējo instrumentu un vielu kaudzes, un turpināja rakties iekšā somā celdams ārā dažādus metāla paraugus tā, meteorītgabals, tā.. nē aha, ir arī laka viņš atviegloti izvilka vēlvienu pudelīti ar ādas apvalku. bez šitā nekādas ieskābēšans nesanākt, tad laikam es neko nebūš aizmirs viņš pakratija galvu un tāpat veikli sāka visu mantību krāmēt iekšā somā tik kastīti un lakas pudelīti šoreiz atstāja ārējā kabatiņā.

- Tas labi, - Kaju nopriecājās.
Pēc tam viņš brīnīdamies skatījās, ko tikai visu rūķis nevelk ārā no somas, un cieņa pret rūķa spēku auga augumā. Pagaidām tikai pret to, jo gatavu darbu priesteris nebija redzējis, vienīgi, ka varēja novērtēt instrumentus, un tie izskatījās pavisam labi.
- Remonts droši vien noderēs, par rotājumiem vēl padomāšu, slikti jau nebūtu, - viņš sprieda, tagad skatīdamies, kā Urdrins saiņo visu atpakaļ.

es gan cer ka remonts nebūs vajdzīgs. bus klope, nu i goblins dillēs, bet ja var izdomāt kā mazāk lai sāp - ta labaki beidzis krāmēt visu somās viņš pārbaudija siksnas lai tās neveiklā brīdī neatraisās vismaz tik cik lai mums mazāk sāp. tad apsēdiens jau mazliet mierīgāks, ka nekas nav aizmirsts viņš paņēma iepriekš izvilkt meteorīta gabalu rokā no šitā gan brangs asmens sanākt. nu neba tik liels kā divrok zobes, bet mans paps mācija kā no šī cietā gabala savijot ar mīkstākiem dzelžiem dabūt vīto tēraudu, ko pārlauzt ir varen grūš un ja vēl norūd kā pienāks tad var labu labu duramo, šaurasmens zoben vai brang šķēp uzgal vai pat ļot neslit duncīt pataisīt, tik tas laik paņemun pašlaik es nez cik mums te viņ būs lai sēdēt, bet pa vakariem pie ugunskur ko padarīt jau varēs. man kā redz āmurīc un tam asmen nevajg gan tā ja. ruķis runājās izskatijās ka vairāk savās domās kā ar kādu personu, bet runājās diezgan saprotoši par amatu kuru viņš pārzināja.

Eru bija atmetis apmetni uz muguras, un uzreiz dīvainā kārtā kļuvis tāds kā reālāks. Tagad viņš mierīgi stāvēja un vēroja pārējos, pats sarunu neuzsākdams. Pret cilvēku meiteni elfs viegli paklanījās, atņemdams sveicienu. Kad ienāca elfa, Eru to pasveicināja, pēc elonu paražas paceldams abas rokas ar plaukstām uz augšu un tad pielikdams tās pie krūtīm, reizē noliecot galvu.

Pēc sasveicināšanās Tarī rūpīgāk nopētīja visus sanākušos. Meitene ieklausījās rūķa un cilvēka sarunā ar interesi aplūkoja gleznas un beigu beigās apsēdās pie galda netālu no Eru. Satikt vēl vienu elfu droši vien bija labākais, kas varēja atgadīties. Tarī bija brīdinājuši, ka ne visiem ļaudīm var uzticēties un dodoties prom no mājām, meitenes sirdī bija zināmas bailes. Sastopot elfu, viņa zināja, ka būs drošībā. Ja vien Galleans būs lēmis un viņu ceļš turpmāk būs kopīgs.
Mani sauc Tarī. elfiete stādījās priekšā elfam.

Sieviete pie loga tikai pamāja ar galvu, kad kāds iepazinās, bet klusēja.
Virietis, kas sēdeja pie galda un ēda augļus tikai pateica: "Demirs, zaglis." un turpināja gremot augļus. Tiesa, viņs rūpīgi nopetīja katru atnācēju, jo īpaši meiteni, kas likās būt elfa un nosauca par Tarī.



Kad jau palicis tumšs, ieradās bruņinieks, tērpies tumšās bruņās un pelēkā apmetnī virs tām. Viņš aplūkoja visus, kas bija sapulcējušies un viegli pakalnījās, bet savu vārdu nenosauca. Sak, kamēr nekas nav skaidrs, nav ko mutes dzesināt.
Neilgi pēc tam ieradās kalpotājs, kurš lāpu turekļos ielika kātus, kuru galos bija mirdzoši akmeņi, acīmredzot apburti ar zibens maģiju. Telpu tie apgaismoja tikpat labi kā lāpas.

"Tiklīdz būs pusnakts, ieradīsies kungs." kalpotajs teica klātesošajiem, "tad arī jūs uzināsiet, kāpēc esat šeit. Ja nu kāds vēl kavējas... Atvainojiet." Kalpotājs pēc tam aizgāja prom.

Tarī nesagaidīja elfa atbildi un pārsteigta palūkojās uz kungu pie galda, kurš bija pavisam atklāti atzinies, ka ir zaglis.
Viņa skatījās virsū ar izpratni un līdzcietību. Dievi noteikti piedos jums jūsu grēcīgos darbus, ja jums no tiesas būs žēl par izdarīto. Tarī mierinošā balsī noteica. Nekā savādāk viņa šobrīd palīdzēt nevarēja.

Mans vārds ir Eru. - Eru atbildēja elfai un ļoti klusiņām piebilda. - Nīeninke. (OOC - Elfu valodā - sniegpārsla, baltā asara)

Ja pirmo vārdu Tarī varēja nebūt dzirdējusi, tad otro gan varēja būt, lai arī tikušies viņi iepriekš nebija. Eru iesauka bija ļoti raksturīga un viņam piestāvoša. Un laika, lai izplatītos ziņas, elfiem vienmēr ir pieticis.

Zaglis Demirs aizrijās ar ābola šķēlīti un uzsita sev pa krūtīm, lai to dabūtu ārā no elpvada.
"Kham... nožēlot? Tas nav grēks, elfu meitenīt, bet profesija! Jēziņ, no kurienes tu nāc? Vairums tavējo, kas dzīvo Impērijā ir zagļi... vai burvji."

Vai Tarī atbildēja vai nē, via citi vēl runāja vai nē, laiks lēnām gaja uz priekšu un pienāca nakts uz jādomā, ka arī pusnakts. Jo atvērās durvis, kas atradās pretī logiem, un iegāja divi vīrieši. Viens bija jauns, melni, balti svītrotā apmetnī un zobenu pie sāniem. Viņam bija skarba seja un skūta galva. Otrs bija liela vecuma sirmgalvis, par ko liecināja garā bārda līdz krūtīm un grumbu izvagotā seja. Viņš atbalstījās uz garas, baltas kūjas, kuras gals bija nedaudz paplašināts, ar iegrebtām zīmēm.
Viņam bija balts talārs un apmetnis ar zelta malām, bet galvā savāda micīte, līdzīga kā pavāriem, tomēr savādāka. Skaidrs, ka garīdznieks, pie tam augstas kārtas.
Jaunais skūtgalvis aizvilka visus aizskarus, bet sirmgalvis aplūkoja visus, kas bija sapulcējušies. Kad aizsakri bija aizvilkti, skūtgalvis nostājās blakus sirmgalvim, kurš ar kūju piesita pie zemes. Efekts bija tāds, it kā būtu sists pa gongu, tikai nedadz klusāk. Skaņa virmojās prom, bet nepazuda pavisam arī ilgākā laikā. Turklāt likās, ka skaņia līdzi nāk kas netveramāks. Tie, kam gar to daļa, varēja sajust Gaismas magiju.
„Tas lai nenoklausītos,” klusā, nogurušā balsī ierunājās sirmgalvis, „no ārpuses dzirdēs tikai dūkoņu.”
Sirmgalvis ieklepojās, vai nu lai pievērstu uzmanību, vai arī bija nevesals – īsti nebija saprotams: „Hek-em! Es esmu Eratads Emirhals, viens no Baznīcas patriarhiem. Domāju, ka mani nezināt, jau kur tie gadi kā neeju tautā. Es atbildu par zināšanām un vēsturi, tātad par Baznīcas bibliotēku. Amats tātad ļauj izvairīties no visiem rituāliem un sapulcēm... palīdzi man apsēsties, Hektor...” savam pavadonim teica sirmgalvis. „Ak jā, tas ir... vienkārši Hektors, inkvizitors, bet kalpo tikai man. Neviens tumšais burvis vai dēmons nepaslīd viņa asajam skatienam, tātad esmu drošs, par tautu, kas te salasījās.” Smaidot teica patriarhs, kamēr skūtgalvis palīdzēja viņam apsēsties pie galda. Viņš tiešām likās nevesals un noguris, vienīgi acīs bija jaušama enerģija.
„Uzreiz ķeršos pie lietas. Domājat, ka esat gatavi uz visu? Liku paziņot, cik skarbs ir uzdevums, kuru gribu dot. Tad nu tāds tas ir – jums ir jādodas uz Maģijas Akadēmijas drupām, kur jāuzzin precīza Kristāla Zobena atrašanās vieta un tas jāatgādā no Posta zemes atpaka Impērijā.”

Ūsainis zaglis iepleta acis, bet bruņinieks sarauca pieri.
„Vai tas ir nopietni?” sieviete apmetnī uzmanīgi pārjautāja.
„Un kā tad tev liekas?” patriarhs sarauca pieri.
„Esmu gatava uz daudz ko, bet dzīvot gribu, piedot, vecais, bet tu mūs dzen drošā nāvē.” sieviete paziņoja un devās prom.
„Brīdinu, ka jums visiem ir burvestība. Visi, kas nepiekrituši piedalīties, dzirdēja šos manus vārdus, tos aizejot aizmirsīs. Vien zinās, ka brīvprātīgi atteicās piedalīties.” Patriarhs mierīgi paziņoja.
Sieviete uz viņu uzmeta dusmīgu skatu, bet neatbildējusi izgāja arā. Zaglis Demirs viņai klusējot sekoja. Bruņinieks brīdi pamīņājās un tad devās uz durvju pusi, tomēr pirms iziešanas apstājās un pagriezās pret tiem, kas palika: „Nāves es nebīstos. Bet mirt tik muļķīgi, bez jebkāda iemesla – to es negribu. Pat ja mēs zinātu, kur tas Zobens tieši ir, tas ir droša nāve, Kristāla Zobens ir nāve. Mūs nepieminēs nevienā leģendā. Ja jūs vēl te sēžat, tad pārāk maz zināt par šo Zobenu, vai arī esat bez prāta.”
To teicis, arī bruņinieks aizgāja.
Ar skarbu vaigu patriarhs pagriezās pret pārējiem: „Vai vēl kāds vēlas aiziet, nenoklausījis mani līdz galam?” viņa balsī bija saklausāms neliels izmisums.

(OCC: lai ko pārējie teiktu, domāju, ka tomēr neviens neizies pa durvīm. )

Patriarhs rūpīgi nopetīja sešus palikušos.
"Tagad es jums izstāstīšu visu, kas notika un lika organizēt šo būstamo pasākumu, jo neliegšos, ka tas tiešām ir bīstams, bet... lūdzu vien mani uzklausīt un nepārtraukt."

Patriarhs vēlraiz noklepojās un klepoja kādu pusminūti. Acīmredzami ar veselibu viņam tiešām nebija labi. Taču viņs saņēmās un izslējies, sāka runāt stingrā balsī:
"Tieši pirms 35 dienām, 10 ijanā, otrdien, es redzēju sapni. Tas nebija parasts sapnis, bet gan vīzija. Vīzija, ko sūtijis Visaugstais, jo sapnī pie manis atnāca enģelis. Bija tā, it kā es būtu Lielajā templī, bet viens pats, neviena cita tur nebija. Un stāvēju es altāra priekšā. Tad notika, ka durvis man aiz muguras atverās un spoža gaisma apžilbināja mani. Parādijās varena auguma vīrs ar mirdzošiem matiem un bārdu. Tam roka bija gaismas zizlis, bet aiz muguras divi balti spārni, milzīgi un brīnišķīgi.
Enģelis man lidoja tuvāk un es viņa priekšā nokritu ceļos. Un viņš man pieskārās un es jutu viņa spēku un diženumu.
- Tu esi izvēlēts saņemt vēsti no Visaugstā, tas gods ir liels, jo tas nav noticis jau ilgus laikus. – enģelis man vēstija spēcīgā balsī.
- Redzi, es esmu tavs kalps. – es spēju vien atsaukties.
- Lielas briesmas draud zemei, šai Elvendarai, un visai pasaulei. Nāve, posts un iznīcība. Bet Visaugstais nav pametis tos, kas viņu bīstas un kalpo ar tīru sirdi. Šis ir brīdinājums un atbildība tev, uzticīgais priesteri.
Zobens, varenākais no visiem, kāda cita virs zemes nav. Tas zudis jau tūkstošiem gadu. Ir pienācis laiks to atgūt un atgriezt cīņas laukā. Tā ir cilvēku cerība uz uzvaru. Atgūsti Kristāla Zobenu. Tāda ir Visaugstā griba."

Vecais vīrs lūkojās sānis uz gleznu pretī izejas durvīm. Tur bija attēlots astoņspārnis engeļis un spārnots dēmons, abi cīnijās niknā cīņā ar zobeniem. Engeļa zobens kvēloja balts, bet no dēmona zobėna nāca tumsa.

"Lanidurs, saukts arī par Kristāla zobenu." nedaudz sapņaini ierunājās patriarhs, "Visvairāk ar mītiem apdvestais zobens. Daži mīti vēsta, ka zobenu izkalis pats Visaugstais, citi, ka Dotars. Nav skaidrs, kam šis zobens piederējis Tumsas kara laikā, dažos senos attēlojumos tas ir rokā Michaelam, kad tas cīnijās pret Tumsas dievu Lielajā Divkaujā. Citos mītu attēlojumos Dotars attēlots ar šo zobenu vienā rokā, bet ar savu veseri otrā rokā cīnoties pret Tumsas dievu Pēdējā Cīņā. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka pēc Tumsas kara to ieguva pirmie Impērijas valdnieki. Vairāk kā četrus tūkstošus gadu faltorilu dinastija valdīja un karoja ar Kristāla Zobenu rokā.
Zobens kā zobens, tas nemeta uguns bumbas un nešāva zibens šautras. Taču tas spēja sašķelt visu – akmeni, dzelzi, tēraudu. Nebija svarīgi, ar ko bruņojies ienaidnieks, Zobens īpašnieks spēja caurdurt jebkuru vairogu un bruņas, sašķelt jebkuru ieroci. Daudzi uzskatīja, ka Zobens darīja neuzvaramu, deva prasmi valdīt pār valstīm un vadīt armijas. Un runā, ka tam piemītot vēl kādi, nezināmi un vareni spēki. Imperatoru varas avots un simbols nebija nedz Zvaigžņu kronis, nedz Debesu Tornis, nedz arī Eskadarna. Viņu spēks bija Lanidurs."

- Tad es turēšu pie vārda un izmantošu tavu piedāvājumu, ja sanāks, ka nevaru izvairīties no neliela bruņu remonta, - Kaju tiešām bija apmierināts ar rūķa prātīgo runu.
Viņš vērīgi palūkojās uz zagli, bet nepateica vārdus, kas pašam bija uz mēles - "ja tu ar savu profesiju tiktu pieķerts manās zemēs, šķirtos no ausīm". Kaju šķita, ka uzsākt strīdus ar iespējamajiem nākamajiem biedriem nav gudri.

Cienīgi bez vārdiem pieliecoties un izpildot tradicionālos žestus, Kaju sveicināja mājas saimnieku un tā pavadoni. Uzdevums izklausījās... neizpildāms, bet Kaju bija priesteris, un zināja, cik ļoti var uzticēties dievu dotiem uzdevumiem. Nav tāda jautājuma - "iet vai neiet". Jo Visaugstais nedotu uzdevumu, kas nav izpildāms. Labi, var gadīties, ka ne visi tiks līdz galam, bet uzdevums izpildīts tiks tā vai citādi.
Priesterim par nenāca prātā sekot trīs aizejošajiem. Viņi nepazīst dievu žēlastību, šaubās par to, un tas ir viss. Lai dievu žēlastība ar viņiem!

- Nešaubies par mani, svētītais, - viņš ierunājās pauzē, - tāpat kā es nešaubos par Visaugstā vēsts patiesumu un to, ka tai jātop piepildītai. Es esmu Kaju Eino Ranade, Ērolas grāfs no Landnas, Galeona un Unavielas priesteris-karotājs, un ticu, ka šeit esmu dievu gribas vadīts, un es labprāt pildīšu viņu gribu ar visu, kas man ir.
- Vai par šo slaveno ieroci ir zināms vēl kas vairāk, kā tas, ko jūs mums pastāstījāt? Un kur atrodas Maģijas Akadēmijas drupas?

Tarī piecēlās un paspēra pāris soļus sirmā priestera virzienā. Pavērsusi rokas pret mājas saimnieku ar graciozu reveransu tam paklanījās.
Mans Kungs, es sekošu Tavam uzdevumam. Galleans mani uzrunāja. Viņš rādīja Tumsu un Gaismu, viņš rādīja važas, kuras viņu saistījušas. Viņš vēlas, lai es dodos kopā ar ļaudīm, kuri sāks savu ceļu šovakar no šejienes.

Mans aicinājums ir kalpot Galleanam, Unavielai un Delonaram. Manu dievu saistījuši Tumši spēki un es darīšu visu, kas manos spēkos, lai šausmīgās važas, kuras redzēju, kristu...
Mani sauc Tarī. Esmu Orākuls. meitene godbijīgi noliekusi galvu atkāpās līdz vietai, kur bij atradusies pirms sāka runāt.

Kaju pārsteigts pagriezās uz elfas pusi. Abu elfu dievu simboli nomirdzēja viņam uz pleciem. Viņa teica, ka Galleans viņu uzrunājis un viņa ir Orākuls. Protams, Kaju bija dzirdējis par elfu jaunavām - Orākuliem, un tas, ko viņa teica, vienīgi apstiprināja priestera paša domas - tā ir viņa dievu griba, ka Kaju atrodas te.
- Galeons jeb Galleans, kā tu teici, ir arī mans dievs. Lai es vairs nesaņemu viņu palīdzību un svētību kā līdz šim to esmu saņēmis, ja es nesekošu tev, Tarī.

kad priesteris beidza runu rūķis sēžot un skatoties bildi noteica šito irbulīt es gribēš redzēt savām ačelēm viņš nopriecājās paša Votana kaldināts, man tas ir jāredz un jāapdomā kā taisīts... tad piekrītoši pamāja ar galvu līdz galam es par.

Elfiete pasmaidīja jaunajam priesterim.
Es pateicos, mans kungs. viņa apsēdās atpakaļ pie galda un gaidoši noraudzījās uz pārējiem biedriem.

Rofe viegli palocīja galvu, kad telpā ienāca mājas saimnieks un viņa pavadonis. Tomēr meitene neviena neievērota vēl aizvien stāvēja ēnās, sakrustojusi rokas virs krūtīm. Tumšais apmetnis vēl vairāk palīdzēja viņai saplūst ar fonu, vienīgi acis mirdzēja un tajās varēja jaust gan ziņkārību, gan piedzīvojumu alkas.
Viņa zināja, ka palikšanas gadījumā viņa visdrīzāk būs lemta nāvei, tomēr tāda dzīve, kāda bija viņējā nebija dzīvošanas vērta. Vismaz pagaidām. Varbūt pēc šī piedzīvojuma, ja vien Rofe paliks dzīva, pasaule iegūs savādākas krāsas.
Klausoties stāstu par sapni, meitene atminējās, ka kādreiz ir dzirdējusi kādu pasaku par līdzīgiem meklējumiem. Vien šī teiksma bija tik ļoti pagaisusi no viņas prāta. Meitene pasmaidīja tikko manāmu smaidu, kuru nezinātājs nemaz nepamanītu. Tas bija tāds viegls lūpu kaktiņu smaids, kuru smaida gan sirsnībā, gan izsmējībā.
-Es došos jums līdzi,-viņa vienīgi noteica klusā, bet skaidri saprotamā un dzidrā balsī. Tas bija viss. Rofe nebija izkustējusies ne no vietas, vienīgi viņas acis pētīja klātesošos.

Eru sveica saimnieku tikpat godbijīgi kā bija sveicis Tarī. Lai gan veci cilvēki elfa acīm izskatījās neglīti, viņš zināja, ka cilvēku mūžs ir citāds, un zināja arī, kā pieklājas uzvesties. Kad Eratads Emirhals apsēdās, elfs graciozi pagrieza labo plaukstu īpašā žestā uz krēsla pusi. Patriarhs šajā krēslā tagad varēja justies ērtāk kā dūnu pēļos. (OOC - koka maģija.)

Kad daži bija aizgājuši un citi bija palikuši, Eru tāpat no savas vietas teica, - Nebūs citas iespējas uzzināt aizmirsto un atrast pazaudēto. Kungs, es sekošu Tavam uzdevumam.

"Esiet svētīti visi, kam drosme sirdī mīt un kas tic, ka dievi nepamet savus ļaudis."
patriarhs paklanījās, tiesa gan, sēdot.

Viņs pamāja jaunajam virietim Kaju.
"No krietnas dizmtas tu nāc, Kaju. Tavi vecaki labi kalpoja Visaugstajam un tēvs tika iecelts apr Virspriesteri savā zemē ar manu svetību."

Elfai vecais vīrs pieversās ar pārsteigumu, tiesa, to nomainīja kas lidzīgs satraukumam un samulsumam.
"Gaisma tevī ir spēcīga, elfu tautas pravietotāja. Tava atnākšana no tālo mežu dziļumiem pierāda, ka ne vien Visaugstais, jeb Delonars, kā jūs viņu saucat, bet arī Galeons jūt šīs briesams. ja viens dievs, saka, ka būs slikti, tad būs slikti. Ja divi dievi to saka, tad būs Ļoti slikti!" norūpējies teica patriarhs.
Skūtgalvis ar mierīgam acīm vēroja visus sapulcejušos. Nelikās, ka viņu ietekmētu kaut vārds.

"Tad nu vairāk informācijas jums vajag?" turpināja runāt patriarhs Eratads, "es laikam sāku runāt par ne to, tiem mīti par Zobena izcelšanos un senvēsturi... mīti ir mīti, ļaudis iespaido, bet patiesību izzināt grūti. Bet Akadēmijas drupas... Jā, pirms gadiem 40 visi zinātu, kur tā, ir. Tagad...
Akadēmijas paliekas ir Impērijas rietumos, netalu no piekrastes. Askanroga vidū, kur sakas Vilata. Bet par to drusku velāk. Hektor, lūdzu..."
skūtgalvis pasniedza vecajam priesterim papīra rulli, pēc sakta ne pārak jaunu.
Patriarhs to atlocīja un teica:
"Domājams visi, kas ir dzimuši Impērijā, kaut ko jau ir dzirdējuši par Kristala Zobenu, bet kā jau teicu - mīti paliek mīti. Ņemot vērā, ka daži no jums nāk no tālām zemēm, domājams, ka ir vērts izstāstīt par pēdējo karagājienu, kurā Zobens tika pazaudēts, jo šis ir izvilkums no vecām hronikām, nevis kāds uzgunskura stāsts."
viņs sāka lasīt:
"Dižena un leģendāra bija faltorilīdu valdīšana. Viņu laikā Impērija neredzēti uzplauka, kā sākumā to nebija paredzējis neviens. Valsts robežas bija no Unaras rietumos līdz Talidarai austrumos un no Kīronu meža ziemeļiem līdz Krīdoriem un Markas upei dienvidos. Impērija dzīvoja mierā ar visām rasēm un vienmēr atsita dēmonu, gurgu un nemirušo uzbrukumus Elvendarai. Impērija pat atklāja daudzas jaunas zemes Unaras karastos un dibināja tālas kolonijas.
Tomēr divi dēmonu kari 39.,40. un 46. gadsimtā novājināja valsti, un to izmantoja nekromanti un nekrosi. Kritušo kareivju miesas tika izrautas no kapiem. Mieru neatradušās dvēsels sagūstītas un pakļautas. Un trešo reizi Nāve cēlās, lai iemiesotos veidolā un celtu postā visu zemi.
Tālu, tālu Elvendaras ziemeļaustrumos tika uzceltas pagāniskais Ilkartas tornis. Tas atradās pie pašas Ziemeļu ledus zemes robežas. Vasarās tur tikko siltāks par nulli. Ziemā valda nežēlīgs sals, kas nodzen no kauliem visas miesas arī bez nāves maģijas. Tur tad ieperinājās Nāve. Un viņa sūtija no Ilkartas pār zemi savu šķebīgo spēku, kas iznīcina visu dzīvo. Tā bija Nāves Elpa. Nekas līdz tam tāds nebija nācis pār zemi un nav arī bijis pēc tam. Koki nokalta un meta lapas vasaras vidū. Vairojās ļaunas slimības un sērgas, mēris. Ūdens upēs un ezeros kļuva bezgaršīgs vai sāļš. Lauki vairs nedeva ražu. Gaiss kļuva smacīgs un grūti elpojams.
4810.g. i.ē. Nāves armija sāka masveida uzbrukumus visā zemē. Šajā pašā gadā tika uzveikts arī rūķu dievs Dotars. Pati Nāve stājās viņam pretī un tas, kurš uzveica Tumsas Dievu, nespēja uzveikt to, kas uzveic jebkuru mirstīgo. Nāve uzbruka Dotaram un viņš pazuda no zemes virsas. Rūķu zemēs sākās haoss, Impērija un karaļvalstis gribēja steigties palīgā, bet Nāves Elpa novārdzināja zemi un nemirušie vairojās visās malās. Arī elfi neizbēga no Nāves posta un tika nokauta viņu ķēniņiene un daudzi elfi.
4851. gadā imperatoram Sirtalam izdevās nostiprināt savu armiju un viņš pārgāja uzbrukumā. 4855. gadā cīņā pie Garu ezera gāja bojā valdnieka brālis un viņa dēli. Taču ceļš uz Ilkartas torni bija vaļā un, neskatoties uz mazo karaspēku un draudošajām briesmām, imperators devās iznīcināt ienaidnieku.
Kislavā mēnesī, kad valdīja tumsa un mežonīgs aukstums apņēma Posta zemi, imperatora armija devās uz Ilkartas torni, ienaidnieku armijām esot visriņķī. Par spīti visām briesmām un milzīgiem zaudējumiem, Sirtals tika līdz tornim un iekļuva tajā. Viņš pats stājās pretī Nāvei, iegrūda savu Kristāla Zobenu viņas ķermenī un uzveica viņu, un Nāve zaudēja savu ķermeni un varu, neskaitāmi nemirušie zaudēja spēju eksistēt un krita zemē, šoreiz miruši uz visiem laikiem.
Bet Sirtals tika nāvīgi saindēts ar Nāves Elpu un nebija virs zemes līdzekļu, kas spētu viņu izdziedēt. Un viņš nomira.
Imperatora palikušie karotāji taisījās atpakaļceļā uz Impēriju, bet viņi zināja, ka ceļš ir tāls un bīstams un sarukušais karaspēks nespēs aizsargāt Kristāla Zobenu no ienaidniekiem, jo bija palikušas dažas spejīgas nekromantu armijas un arī dēmoni bija tepat tuvumā. Tad daļa Sirtala uzticamo kalpu devās apglabāt imperatora miesas un Zobenu viņi paņēma līdzi. Kur viņi devās, nav zināms, imperators tika apglabāts kaut kur Posta zemēs. No tiem, kas paslēpa valdnieka miesas un Zobenu, Impērijā neatgriezās neviens. Arī no pārējiem atgriezās tikai daļa. Tā beidzās Faltorilu laikmets, jo Sirtala dēli bija gājuši bojā vēl pirms sava tēva, bet citu mantinieku viņam nebija. Tā arī Zobens pazuda no zemes virsas un ļaužu atmiņām.
Gadsimtiem ejot, daudzi mēģināja zobenu atrast. Imperatori, karaļi, valdnieku dēli, dižciltīgi bruņinieki, gudri burvji, viltīgi artefaktu mednieki – visi viņi meklēja šo zobenu. Daži gāja bojā, daudzi pazuda bez vēsts, lielākā daļa velti iztērēja savas dzīves, neviens neatrada meklēto."

Patriarhs nolika maliņā rakstu rulli.
"Tā nu jūs paši redzat, kāpēc šo zobenu līdz sim atraduši nav.

Bet pēc sapņa es sāku meklējumus Baznīcas bibliotēkā un hronikās, nedaudz paviesojos arī imperatora bibliotēkā. Laika man nebija daudz, bet cerība bija, jo cik man zināms, jau daudzus gadsimtus neviens nebija veicis nopietnus Kristāla Zobena pēdu meklējumus hronikās un vēstures dokumentos. Es koncentrēju meklējumus uz ielā Nemirušo kara beigu posma aprakstiem.Ar neatlaidību man arī izdevās atrast ko vērtīgu."

savu garo stastijumu vecais vīrs nobeidza ar smaidu.

Rofe pārnesa svaru uz otru kāju un domīgi klausījās. Vecā vīra stāstījums bija ieintriģējis meiteni. Neraugoties uz to, ka viss bija asinīm slacīts, gaisā smaržoja pēc piedzīvojumiem.
-Šķiet, ka jūs zināt ko vairāk par šī zobena pašreizējo atrašanās vietu. Vai pastāstīsiet, kur mums, jūsuprāt, būtu jāsāk?-meitenes klusā, bet dzirdā balss atkal pārtrauca klusumu.

Kad patriarhs pieminēja Kaju dzimtu, priesteris viegli palocījās, pateikdamies par teiktajiem vārdiem. Tas bija tiesa, ka Kaju tēvs bija bijis Virspriesteris.

- Es ticu, ka, lai cik slikti, dievi nekad nedod neizpildāmus uzdevumus un nebrīdinātu, ja nebūtu še mītošo spēkos kaut ko darīt lietas labā, - viņš teica ar dziļu pārliecību.
- Un dzirdu, ka daudz kas jau ir darīts. Alkstu nepacietībā uzzināt, kas atrasts senajās hronikās un vēstures dokumentos.

Persians bija visu laiku malā stavējis un mielojies ar vakariņām, kas vēl bija iespējams. Par Brendu nevajadzēja uztraukties, jo ku.ce bija labi dresēta un uzticīga Persam. Iekšā ienāca vēl vairāki stāvi, kuri paklanījās visiem. Acis pārbrauca pāri visiem klātesošajiem.
-Tātad.. Rūķis ar visnotaļ interesantu dialektu, izskatās sakarīgs un labi pieprot tēmu kalšanu, lai gan visi rūķi to labi zin. Varēšu varbūt parunāties ar viņu par savu zobenu, kā nekā rūķis to arī veidojis.
Nākamais.. kaut kāds priesteris... pārāk daudz muld par dievišķiem murgiem un izskatās, pēc baigā ceļotāja, gaismas nesēja. (Smīns) Cik nožēlojami..
(Rofe) Klusa un tīri simpātiska meitene, stāv malā un daudz nerunā.. tas labi, tas labi, tik cerams, ka viņā nelaužās tieksme runāt par visiem dabas elementiem, ko tiešām PAT goblins nepielieto, kad sasveicinās ar kādu..
Bet nu labi, varbūt visi jau sāk tā sveicināties pieminot entos dievus, gan jau normāli ļautiņi viņi ir.. Tik varētu iet kaut kad parunāt ar to meiteni..-
Pers jau bija sagatavojis runu un grasījās iet pie Rofe's papļāpāt, līdz ienāca vecs vīrelis ar savu miesassargu, kura atieksme un reakcija pret visu parējo liecināja, ka viņš ir dabūjis iespējams pārlieku daudz reizes ar rungu pa galvu. Tik būt stulbam ir savs pluss, brutāls spēks.
Runa gāja pa kristālu zobenu. -Pheh! Viens muļķīgs mīts vien tas ir!- Bet izskatās, ka tas bija pārlieku nopietni. Daudzi aizgāja projām un Pers ar sāka apsvērt ideju, bet viņš tomēr nolēma to, ka kristāla zobens jau neatrastos vietā, kura tik tiešām nebūtu tukša ar zeltu un dārgakmeņiem. Vīrietis vienkārši atbalstījās pret sienu un pietiekoši skaļi noteica.
-Es piedalos šai gājienā, par kuru ceru tikt atalgots ar!-

"Jā, līdz šim bija zināms, ka Zobens ir kaut kur Posta zemēs. Bet tā ir milzīga teritorija, turklāt pa pusei atrodas Nosferijas, nekomantu valstības ietekmē. Bet precīzām ziņām atrast Kristala Zobenu būtu neiespējami."
piekrita patriarhs.

"Baznīcas vēsturē es atklāju, ka reiz kāds patriarhs rūpīgi meklēja burvju hronikas grāmatas. Es painterisējos rūpīgāk un atklāju tādu lietu:
6012.g. i.ē. tika nodibināta Maģijas Akadēmija un imperators atļāva pārvest uz turieni daudzas grāmatas un manuskriptus no Impērijas bibliotēkas Talaveransā. Pirms tas notika, viens no Baznīcas Patriarhiem izlūdzās imperatoram iespēju paturēt dažus vērtīgus rakstus, kas saistīti ar reliģiskām lietām. Viens no priesteriem, kas meklēja šādus rakstus, atrada senu grāmatu, kurā uzskaitīti burvji – hronisti. Kā viens no tiem minēts gados jaunais gaisa mags Etanains, kurš aprakstījis Lielā Nemirušo kara noslēgumu, kaut arī tā laikā bija Talaveransā. Šo darbu sauca „Kara atblāzma vējā”. Priesterim tas likās interesanti un viņš noskaidroja, ka magam Etanainam bija vecākais brālis Etandars, gaisa arhimags, kas kalpoja imperatoram Sirtalam un devās ar viņu karā pret Nāvi un iespējams bija viens no tiem, kas apglabāja imperatoru. Priesteris šo informāciju piegādāja Patriarham, kurš saprata, ka arhimags Etandars varēja maģiskā ceļā pa gaisu sazināties ar brāli un nodot viņam informāciju par Zobena atrašanās vietu.
Patriarhs meklēja Etanaina sarakstītos darbus, bet viņam tas neizdevās un meklējumiem tika pielikts punkts. Par laimi, Patriarhs vēl atstāja rakstisku liecību par šo iespējamo norādi un Kristāla Zobenu.

Es tad painteresējos impērijas bibliotēkā par seniem grāmatu sarakstiem, proti, kartotēku. Diemžēl Lielā Pilsoņu kara laikā bibliotēka smagi cieta... tomēr bija norāde, ka orģinālā „Kara atblāzma vējā” tika iznīcināta jau sen, 5651. gadā. Senā kartotēkā rakstīts, ka pēdējais šo darbu redzējis kaut kāds mags vārdā Astans, kurš pēc tam pazuda. Domāju, ka to bija noskaidrojis arī senais patriarhs un tāpēc meklējumiem meta mieru. Bet es atradu ko vairāk."

Patriarhs noklepojās un pasniedzās pēc karafes.
"Ūdens," viņi pikti teica Hektoram, "atkal tu ar savu atturību..."
Plikgalvainasi Hektors nolieca galvu it kā nožēlā, bet neko neteica.

Bet priesteris tomēr izdzēris glāzi ūdens un turpināja stāstijumu:
"Kā vairumam no jums zināms, pirms 40 gadiem barbari nopostīja Maģijas Akadēmiju un magi to pameta. Daži no tiem atgriezās Talaveransā un atveda sev līdzi daļu grāmatu. Tur bija arī veca kartotēka par burvjiem rakstniekiem. Tur tad bija arī pieminēts šis Astans. Izrādās, ka viņš pats uzrakstījis savu grāmatu „Par zemes maģijas iedarbību uz kvarca smiltīm”, tajā pašā 5651. gadā un pie tam Impērijas bibliotēkā! Vispār darba nosaukums ir pilnīgi muļķīgs, vismaz no mana viedokļa, nezinu kā burvjiem... Bet arī tur nekas daudz nav teikts. Pie grāmatas nosaukuma ir tiekts: ”Autors - mags Astans, sarakstīts 5651. gadā Impērijas ērā, Impērijas bibliotēkā. Rakstveža piebilde: stipri bojāts vāks, nopirkta no zagtu mantu uzpircēja kopā ar 20 citām mazvērtīgām grāmatām par maģiju. Saturs, šķiet, neskarts.”.
Manas domas ir tādas, ka viņš pārrakstīja svarīgo informāciju no „Kara atblāzmas vējā”, jo no bibliotēkas to iznest nebija iespējams... Savu grāmatu viņam bija ļauts iznest ārā, bet pirms tam viņš iznīcināja „Kara atblāzma vējā”.
Mags pazuda bez vēsts, domāju, ka viņš devās pēc Zobena, bet gāja bojā, jo citādi Zobens par jaunu būtu parādijies Elevendaras vēsturē. Nedomāju, ka viņš tika tālu, ja jau viņa grāmta pamanījās nonākt Akadēmijā.
Toreizējais patriarhs neuzzināaj saikni, jo Astans bija pamanījies tomēr sabojāt kartotēku, kur teikts, ka viņš sarakstīja jaunu grāmatu. Bet burvji savāca viņa grāmatu uz Akadēmija, jo, pat neskatot saturu, bija skaidrs, ka runa ir par maģiju. Akadēmiķi vispār bija ķerti dabūt savā bibliotēkā jebkādu grāmatu, kur vien pieminēta maģija. Tam pašam patriarham, kuru pieminēju, nācās izcīnīt smagu cīņu par manusktiptu „Reliģija un Maģija”... bet tas jau ir cits stāsts. Arī es par Astana manipulāciju neko nebūtu uzzinājis, ja vien burvji nebūtu atstiepuši savas kartotēkas no Akadēmijas uz Impērijas bibliotēku."

"Tad nu situācija ir tāda," rezumēja Eratads, "Par Kristāla Zobenu nekas nav dzirdēts visus šos tūkstošus gadu, tātad tas nav atrasts. Grāmata, kurā var būt minēta tā atrašanās vieta, un esmu gandrīz pārliecināts par to, joprojām atrodas Maģijas Akadēmijā, jo paši magi runāja, ka barbarus interesēja vairāk dārgumi un maģiskas lietas, kā grāmatas. Un tā kā unatari ņemas ar ūdeni, bibliotēkai uguns pielaista netika. Tie retie magi un dārgumu mednieki, kas tika iekšā Akadēmijā, meklēja tikai vērtīgas grāmatas, „Par zemes maģijas iedarbību uz kvarca smiltīm” neviens neņemtu, neviens to pat nepamanītu!
Atrodiet šo grāmatu un jūs uzzināsiet, kur ir Kristāla Zobens."

Patriarhs vēlreiz nopētīja būtnes, kas bija sapulcējušās uz viņa aicinājumu.
"Vien divi no jums teicās kāda iemesla dēļ ir šeit. Karotājs Kaju un elfu Orākuls Tarī. Man nav zināms, kādēļ šeit nākuši pārējie, bet neuzdrīsktos par to izvaicāt. Bet kā jau solīju, šajā pasākumā jūs atradīsiet gan piedzīvojumus, gan svētu uzdevumu. Ja atgādāsiet Kristala Zobenu atpakaļ Impērijā, tad imperators Hilgards bagātīgi atalgos jūs par Laniduru. Pat 10 000 talentu nebūtu pilna šī Zobena vērtība. Un jūs ierakstīsiet savu vārdu vēsturē. JO tie, kas atgriež vairāk kā 2500 gadu vecu leģendu dzīvē paši kļūst par leģendu. Ja es būtu jaunāks..." patriarhs kā nozēlā pasmaidīja.

"Tad es vel gribētu zināt vārdus un amatus tiem pārējiem, kas vel tos nav nosaukuši, jo jūs visi kopā dosieties šajā ceļā un vienam otru jums jāpazīst un daudz maz jāuzticas." piedāvāja patriarhs.

rūķis piecelās kājās es, Udrins, Borun dēls, tas Erdun dēls, tas Agurn dēls, tas Boerun "kaušļ" dēls, tas Garin varen kalēj dēls, tas Unurdima dēls... tad paskatijās uz apkārtējiem un laikam nojausdams, ka viss rūķa ciltskoks viņus visdrīzāk varētu neinteresēt ievadteikumu pabeidza diezgan ātri Unnār klans no ziemeļ rūķ zem. es i kalējs, kā mans paps, kā arī viņa tēvu tēvi. sav zem es un man dzimt esam diezgan pazīstam, bet ziņkārīb man dzin meklēt jauns tehniks, jauns zints, jauns māksls. tekš godīg, šit ten te es ir gatavs iet dikti tāl, lai tikai redzētu Votana taisīt ieroc. tas man būs gods. viņš palocijās un apsēdās atpakaļ atspiedies pret somu.

"Priecājos iepazīties, Urdrin, Boruna dēls." patriarhs nopietni pamāja ar galvu.
"Varbūr jūsu ceļs vedīs caur tavām dzimtajām zemēm, tādejādi to atvieglojot. pat par to, kas to Zobenu kalis, tur var strīdēties, lai gan kāda tam jēga?" viegli smaidīdams piebilda vecais vīrs.

"Kamēr vēl iepazīstamies,iespējams, ka kādam no jums ir vēl kādi jautājumi par šo lietu? Es centīšos uz tiem labprāt atbildēt. "

Urdrins noglauda bŗdu un apjautājās kāds būs mūs vietošans veids? mēs jās visu laik? man zirg biš es pazaudēj. pareizāk iemainij pret šit te amentiņ... bet kā īst mēs tur nokļūs? pat aulekšot būt ilg dikt ne?

"Laikam tomēr nāksies jāt zirgos, vismaz pa sauszemi. Nav mūsu vidū vairs gaisa arhimagu, kas varētu radīt gaisa kuģus, tapēc nāksies ceļot vien kā parasti." paskaidroja vecais vīrs.

"Protams, ka tas prasīs laiku, bet ko darīt? Galvenais ir tikt līdz Posta zemei un atpakaļ vēl pirms iestājas ziema, citādi būs slikti. Ja ir nepieciešams, tad varu piedāvāt pāris zirgus, tapat kā nelielu avansu ceļa izdevumiem.
Ja reiz uzreiz sākām runāt par transportu, tad Ostas pilsētā man ir sarunāta neliela laiva. Tā ir ātra, tās īpašnieks prot turēt muti. Man liekas, ka viņš ir kontrabandists...
Tad, ja jūs dotos uz Ostu, tad talāk uz rietumiem līdz Akadēmijai varētu doties viņa laivā, kas tomēr būtu ātrāk kā zirgos."

Urdrins pamāja ar galvu zirgs un ēdiens-gana lab. paldies

Pēc rūķa ierunājās Eru. - Mans vārds ir Eruganirs un es esmu zemes mags. Neesmu šajā uzdevumā ne sūtīts, ne dievu aicināts. Mans izaicinājums ir jaunas zināšanas. - Vārdi tā kā būtu nopietni, bet balss gan tā neskanēja - varētu likties, ka Eru runā par došanos uz balli.

-Mani sauc Persians, esmu prasts pēddzinis, nekas varens, lai izceltos šeit!-
Pers noteica. Nekas vairāk viņam nebija jāstāsta, jo bija vēl daudz ko stāstīt, taču melot bija vīrieša otrais vārds. Neko vairāk neteicis, viņš paskatījās uz rūķi.
-Man ir sliktas aizdomas par to ceļošanu pār ūdenim.. Cerams, ka šis rūķis nesāks burkšķēt par jūras slimībām.-
Novērsies no rūķa, Pers pārbrauca ar acīm pār Rofi.

Vai dievs savā vēstījumā neteica kādēļ vajag atrast tieši šo zobenu? Tarī uzlūkoja sirmo priesteri. Es jau teicu, ka redzēju Galleanu, kuru saistīja važas no kurām viņš nespēja atbrīvoties. Vai Kristāla zobens spēj iznīcināt važas, kuras saistījušas dievu?

Mani neinteresē slava vai nauda. elfiete pakratīja galvu. Es tikai vēlos, lai mans dievs būtu atkal brīvs.

"Burvji un pēdziņi vienmēr ir noderīgi, jo īpaši šādā lietā." patriarhs paklanījās.
"Vai tu, Eruganir, esi bijis Maģijas Akadēmijā? Jo tā tikai pirms 40 gadiem tika nopostīta." vecais vīrs ievaicajās magam.

Priesteris uzlūkoja elfu Orākulu, kad viņa jautaja par Zobenu.
Viņam tas bija dīvaini, tapat kā vienmēr ar elfiem. Izsaktās tik jauni, bet ir tik veci...
Bet viņs bija patriarhs un spēja redzēt vairāk kā parasti cilvēki, tāpēc izrādīt cieņu tarī viņam bija viegli.
"Ak, svetītā, tev labāk zināms sava dieva liktenis kā jebkuram cilvēkam. Tumsas karu sākumā viņs pazuda un nav vairs redzēts virs zemes, to zina cilvēki. Vai tiešām viņs ar važām saistīts, to nezinu, varbūt kāds ļauns spēks, kaut vai pats Tumsas dievs, to arī izdarīja. Kristāla Zobens ir varens. Ja tas domāts tiešā nozīmē - atsvabināt no važām - tad iespējams, ka važas ir ļoti spēcīgas, ja dievu notur. Un zobens ir spēcīgs... Varbūt ka tur ir jēga. Ja zobens var pāršķelt visu, varbūt arī šīs važas? Bet tie ir minējumi.
Par Galeona likteni es, piedodiet, maz esmu domājis, jo radis kalpot Visaugstajam. Bet vēlu viņam labu. Kas zina, varbūt Visaugstā plānos ir atsvabināt arī viņu, savu sen zudušo dēlu?"
priesteris sarauca pieri, liekas, kaut ko apdomādams.
"Vai tavā redzejumā nebija kas vairāk par draudiem Elvendarai? Jo enģelis man tā arī nepateica, kas tiešī apdraud zemi un tik ļoti, ka jāsameklē šis Zobens. 2500 gadu laikā dadz kas noticis Elvendarā, visādas briesams draudēja Impērijai un citām zemēm, bet nekad Visaugstais nav licis atgūt šo seno Zobenu. Es... baidos, no tā, kas var notikt. Vai tev ir zināms kas vairāk, Orākul?"

Tarī pievēra acis.
Es redzēju armijas, kuras alkst asiņu, neaizsargātus cilvēkus, elfus un rūķus. Es redzēju rietumos baltu tēlu, bet tas nemaz nenesa Gaismu sevī un es redzeju melnu tumsu, kas ausa austrumos. Un tad Gallenu. Dievs teica, ka viņš šobrīd neesot šajā pasaulē un tāpēc nespējot palīdzēt. elfiete atvēra acis un palūkojās uz patriarhu. Vīzijas pauž dievu gribu. Bet ne vienmēr mums pietiek gudrības, lai tās pareizi saprastu.

Vecais vīrs pasmaidīja.
"Vai tas ir dievu pārbaudījusm, via viņu spēju robežas - to nemāku teikt. Man veicās un sapnis bija skaidrak saprotams. Jo tā drīzāk bija saruna, ne kā redzējums"
Patriarhs paskatījās uz Hektoru.
"Tu vairāk saproti politiku, kas tad varētu būt šie tēli?"
Skūtais inkvizitors brīdi apdomājās, tad ierunājās zemā, vibrējošā balsī: "Rietumos ir tiaki viens drauds, ko zinu. Markartas haniste. Tā draud likt lieta gurgu un pagānu ordas, lai pakļautu daudza zemes... bet kas varētu būt baltais - to nezinu. Lielhana krāsas ir zaļa un brūna. Draudi austrumos... melna ēna... ir divi draudīgi spēki - Nāves kalpi un dēmoni. Tiesa, pēdējie tērpjas ugunī un nēsā sarkanus karogus, lai gan sirdī viņiem ir tumsa. Vai tik tiešām nebūs atkal Nāve cēlusies? Varbūt tāpēc tiek Kristāla Zobens saukts?"

Patriarhs pamāja ar galvu.
"Par Nāvi tev var taisnība izrādīties, arī es par to domājis esmu. Tas varbūt slikti, ja ceļš uz austrumiem var vest caur Nosferijas zemēm. Bet rietumi - kas ir baltais tēls? Man arī nav ne jausmas. Bet Akadēmija ir rietumos, un bez grāmtas zināt kur zobens nevar, tāpēc izveles laikam nav. "

Kaju ievēroja, ka pēddzinis, īstenībā, nepateica, kādēļ viņš ir še, bet iepriekš dzirdētais jautājums par atlīdzību atbildi par iemesliem tāpat jau padarīja diezgan skaidru - naudas dēļ. Vienīgā, kas vēl nebija atbildējusi, bija glītā meitene, kas tāpat līdz šim bija pateikusi labi ja sveiciena vārdus. Kaju palika interesanti - kas viņa ir? Drosmīga noteikti, ja jau palika te, un apņēmības arī noteikti netrūkst.

Tagad viņš mazliet iejaucās sarunā:
- Es kalpoju Galeonam un Unavielai var teikt, kopš dzimšanas, un šo bēdīgo vēsti - par važām, - viņš man nav darījis zināmu, bet lai tas nemulsina nevienu - es neesmu Orākuls, tikai ierindas priesteris, un viņam labāk zināms, kad un kam ko pavēstīt, bet savu labvēlību viņš un Rīta Rasas dieve nav atteikuši nekad. Es domāju, ka tā varētu būt, ka Kristāla zobens ir nepieciešams, lai atbrīvotu Visaugstākā dēlu, jo kurš zina, kas vajadzīgs, lai uzglābtu Elvendaru? Var būt arī tā, ka Galeona liktenis tagad ir saistīts ar šo zemi, un bez viņa brīvības Elvendara neizdzīvos. Nē, es noteikti, pareizāk - mēs visi noteikti neesam šeit ieradušies nejauši, pat, ja mums šķiet, ka tas tā ir noticis.

Tarī atzinīgi uzlūkoja Kaju un piekrītoši pamāja ar galvu.
lai arī kā nebūtu. Domāju, ka vajag doties ceļā un raudzīt uzzināt, kas īsti noticis un ko spējam darīt. Varbūt dievi mums sūtīs vēl kādu padomu. Svarīgāko, kas mums jāzina sākumā, mēs zinām.

Man tikai vēl jautājums. Vai uz jūsu pieminētās laivas ir vietas arī zirgiem, vai tos mums nāksies atstāt?

Rofe nolūkoja visus ar mierīgu skatienu. Viņas vaibsti neizteica neko, tomēr varēja redzēt, ka viņa šeit ir palikusi pēc brīvas gribas un neviens viņu nepiespiedīs mainīt lēmumu.
-Mani sauc Rofe un pēc amata esmu kalēja. Meklēju ko jaunu savā dzīvē,-viņa sacīja. Balss vēl aizvien bija klusa, bet skanīga. Runas par dievībām viņu diez ko neaizrāva. Viņa bija uzaugusi sabiedrībā, kurā visi vairāk paļāvās paši uz savu saprašanu un iespējām.

Urdrina skatiens pievērsās jaunajai meitenei ēnā un mutē parādijās smaids. viņš godbijīgi nolieca galvu un acīs iedzirkstija mazas zvaigznītes.

kalējs labi - divi vēl labāk - ko tik nesadarīsim... viņš priecīgi nodomāja