Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Semijs]

Iespējams vairums cilvēki varēja dzirdēt lielu šķaudienu un skaļu balsi.
-Bļāviens!! Stulbais kondicionieris!-
Jap tas bija Raiens, viņa balss izklausījās tā it kā viņš turētu degunu ciet un tas jau liecināja, ka vīrietim ir iesnas. No Raiena istabas atskanēja vēl šķaudīšana un pīkstienis, drīz vien bija dzirdami soļi, durvju aizvēršanos un to aizvēršanu. Raiens nogāja lejā pa trepēm ar galīgi sarkanu un tekošu degunu. Atradis tualeti viņš paņēma kārtu salvetes un izšņaucis degunu, devās uz virtuvi, lamādamies pie sevis.

[Zōzā zač zač]

Man ātri dzīst.
Džeimss nedaudz iesmējās, bet par nelaimi, atkal melo.
Viņam brūces džist, bet ne ātri, teiksim tā lēnāk nekā norālam cilvēkam.
Protams sarecē labi, bet ne pa to iet runa.
Nevaig, ja ik pa laikam nodezinfekcēsi,, tad viss būs okk.
Pagriezies pret Selīnu viņš noteica.
Un neko nedomādams viņš pacēla meiteni aiz gurniem, un rokā kā ar nazi iedūrās, tieši plecā, tā uzreiz palika vāja un trausla, bet pusisi to izcieta un iemetis meiteni gūltā viņš viņu apgrieza uz vēdera un sāka masēt kaklu.
Un bija jūtams, ka viena roka dara leilāku spiedinu nekā tra.
tagad tā sāpēja, tā apt, kā vakar, kad viņš nāca atpakāl uz šo māju.
Laikam nevajadzēja to darīt.
Viņš nodomāja un sakodis zobus turpināja iesākto.
Protams acis un seja liecināja to, ka viņam sāp.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 04.10.2007 19:19

[hellwoman]

-Prieks iepazīties. Jā, šeit ir jauka kaķene, kas pa māju staigā kur vien tīk, pat durvis māk pati atvērt.Viņa ir mājas klusā saimniece, vismaz tā es viņu dēvēju.Bibliotēkā ir daudz interesantas lasāmvielas?Nu, vismaz tev interesantas?-
Roēna uzsmaidīja meitenei pretī un viņas acu ledainums uz brīdi pazuda, tādejādi paužot prieku par iepazīšanos, bet tas bija tikai uz brīdi.Kā jau viss viņas dzīvē.Gandrīz viss.
Tad Roēna saausījās, jo dzirdēja, ka kāds nāk uz virtuves pusi lamājoties, tapēc daļēji pagrieza galvu uz virtuves ieeju, ieklausīdamās, bet nenovēršoties no Persijas.

[Malduguns]

-Tu laikam neatceries, ka mēs deviņus gadus mācījāmies kopā,-Selīna protestēja. Viņa šo to atcerējās, kaut vai sīkumus par Džeimsa brūču dzīšanu. Meitene grasījās iebilst vēl ko, bet nepaspēja, jo tika pacelta un ielidināta gultā. Pirms Džeimss viņu pavēla riņķī, meitene paguva ielūkoties viņam acīs. Sāpes.
Masāža bija bezgala patīkama, tomēr viņa juta gan vienas gan otras rokas pieskārienus un to intensitāti. Viena visu darīja enerģiskāk nekā otra. Selīna uz mirkli atslāba, bet tad, kad Džeimss mazliet palēnināja masāžu, viņa apmetās riņķī un pieslējās sēdus. Nu viņi abi bija blakus, cieši viens pie otra. Selīna raudzījās Džeimsam acīs.
-Paldies, bet būs jau labi. Domā pats par sevi. Es zinu, ka tev sāp,-viņa klusi sacīja. Abus šķīra tikai kāda puspēda. Selīna sajuta Džeimsa smaržu. Viņš viegli smaržoja pēc zālēm, sviedriem un asinīm. Tomēr tai visai pāri bija viņa smarža. Paša Džeimsa smarža. Tā, kuru Selīna vienmēr bija jutusi, kad abi bija sēdējuši kopā. Meitene no apsakšās uzlūkoja Džeimsu un saņēma viņa roku. To, kura vēl vesela.

[Semijs]

Raiens iegāja iekšā virtuvē ar kaudzi salvetēm rokās - uzmetis aci klātesošajiem, viņš teica.
-Labrīt... vismaz jums!-
Viņš atkal nošķaudījās un izšņauca degunu. Daļa salvešu - nedaudz lipīgi tika iemest miskastē. Nopūties, Raiens izteica, ka jāiet uzpīpēt un izgājis uz lieveņa, sāka smēķēt, tikai viņš nepūta laukā caur muti, bet gan degunu, lai tiktu vaļā no iesnām.

[Develin_]

Kaķe lepni iedrasēja virtuvē un ar pavsiam vienaldzīgu skatienu apsēdās krēslā starp abām meitenēm. Apmetusi rudo, pūkaino asti sev apkārt viņa pievērsa dzintarkrāsas acis galdautam un kādu brīdi blenza uz to. Tad nolēca no krēsla un, noglaudusies Persijai gar kāju, aiztipināja projām. Pie Raiena. Rūsgainais kamoliņš skaļi ieņaudējās, tādējādi pievērsdams vīrieša uzmanību un uzlēca uz lieveņa apmales, lai būtu apmēram vienā līmenī ar vīrieti. Apsēdusies uz apmales viņa vērās pagalmā it kā gaidīdama, kad viņai kāds izkratīs sirdi.

[Zōzā zač zač]

Džeimss uz mirkli pievēra acis un tieši tajā momentā meitene apgriezās uz muguras un piecēlās sēdus.
Viņus šķīra vairs tikai puspēda, bet bija tāda sajūta ka tikai daži milimetri.
Bet, tu zini, ka vispirms es rūpējos par citiem, tad par sevi.
Viņš noteica, bet cilvēks, kas viņu nepazītu padomātu ka puisis ir izkūkojis prātu, jo paskatoties vien uz viņa ķermeņa uzbūvi, to nepateiksi.
Bet tam iemesls bija cits, ka viņš kļuva miesās tāds.
Māte.
Bet šoreiz sarunas tematika nebija par viņu.

[Malduguns]

Selīna pavirzījās mazliet nostāk. Viņa vēl aizvien lūkojās uz Džeimsu.
-Tevi kaut kas nomāc,-viņa nomurmināja. Meitene jutās mazliet samulsusi. Vsi pārējie droši vien tagad domās, ka viņi ir nodevušies nezin kādām orģijām, lai gan patiesībā abi bija gulējuši. Bet vai viņi tik tiešām bija gulējuši? Selīna uzlūkoja Džeimsu un secināja, ka ap puiša acīm vīd zili riņķi. Viņa atglauda kādu matu šķipsnu no viņa sejas un ar pirkstu galiņiem lēnām aizbrauca līdz viņa zodam. Tad atlaida roku un novērsa skatienu. Viņa mazliet saspieda Džeimsa veselo roku tādā draudzīgā spiedienā un piepeši sāka lūkoties uz savām nodriskātajām biksēm. Viņa nezināja ko teikt, ko darīt un vispār... viņa nezināja neko.

[Semijs]

Raiens smēķēdams izdzirdēja ņaudienu un ievērojis kaķi, pasmaidīja un noglaudījis kaķi teica.
-Hei! Ko tu te daries mazais?-
Viņš nopētīja kaķi un ievilka dūmu.
-Ko tu man labu pastāstīsi?-
Vīrietim pašam kādreiz bija kaķis, kuru viņš bērnībā aiz pārlieku lielas mīlestības nožņaudza. Tajā vecumā Raienam tas bija milzīgs šoks.

[Līg]

-Lasāmviela biliotēkā...ja godīgi, tad vairs īsti neatceros. Vienīgais, grāmatas bija visai ciets pamats, kur atbalstīt galvu,- skanēja atbilde meitenei.
Tad šķaudīdamies un lādēdamies virtuvē iesteidzās vīrietis. Bija manīts taču ne iepazīts. Persija juta sev pie kājām ko mīkstu un pūkainu. Roka jau grasījās traucētāju noķert un maigi nobārt par baidīšanu, taču kaķa tur vairs nebija. Tas bija jau aizsoļojis pie jaunekļa, par kura personību Persijai nebija ne jausmas.
-Cienītais, kaķi nerunā,- ar vienkārsu smaidu uz rozīgajām lūpām viņa bilda puisim. Ah, rīts bija vēl tikko sācies. Jauna māja, jauni notikumi.
Nopurinājusi savus vēl aizvien ar sarkano lenti sasietos, nevaldāmos matus, viņa, tā kā nogurusi, atspieda roku bālajās plaukstās.

[Develin_]

Kaķe izstaipīja muguru un ieņaudējās. Viņas dzintarkrāsas acis vaicājoši un ziņkārīgi lūkojās vīrietī. Šķita, ka kaķis spēj redzēt cilvēkam cauri, ieskatīties tā visdziļākajā būtībā.
Kaķe nožāvājās, ieņaudējās vēlreiz un, apvijusi pūkaino asti sev apkārt, apsēdās. Kādu brīdi viņa laiski vēroja dūmu vērpetes no Raiena cigaretes. Tad atkal palūkojās vīrietī un gaidīja.

[Zōzā zač zač]

[bi]Damn it. neciešami, ka cilvēki spēj redzēt, ka k-kas ir ar mani.[/i]
Viņš nodomāja lūkojoties Selīnas acīs. Viņas pirkstu galiņi viegli škāra puiša ādu un viņa vēderā sāka tauriņi lidināties, itkā viņus kāds būtu iztramījis.
Bet šie glāsti beidzās, Meitene nokāra galvu un nezināja, ko teikt, tas bija acīm redzami.
Puiša roka, kas bija saņemta meitenes rokās, negribīgi izrāvās un vieglītēm pacēla meitenes zodu uz augšu, lai "Dziemss varētu ieskatīties viņai acīs.
Jā, mani nomāc šādas tādas lietas.
Viņš noteica, un ik pa laikam uzmeta acu skatienu viņas lūpām.
It kā kārotos tās sajust vēlreiz.

[Malduguns]

-Piemēram, kādas?-Selīna pacēla skatienu, jo Džeimss bija pacēlis viņas zodu. Meitene lūkojās puisim acīs. Šoreiz viņa saņēma puiša slimo plaukstu un tajā ieķērās kā slīcējs, kurš meklē glābiņu.
Džeimss bija tik tuvu. Skurbinoši tuvu. Selīna drebelīgi ievilka elpu.

[Zōzā zač zač]

Cilvēks, kuru mīlu un kurš man ir dāvājis dzīvību.
Džeimss rņaja nedaudz mīklaini, bet tā bija, ka divņš runāja par nopietnām tēmām, viņš vnk nespēja izteikt visu tieši un konkrēti.
Tam viņam vajadzēja lielu dūšu.

[Malduguns]

Selīnas domas šaudījās pa viņas galvu.
-Vai viņai kas noticis?-viņa vēl aizvien vērās Džeimsam acīs. Selīnas acīs varēja manīt rūpes, raizes un mīlestību. Viņas sāpes par tēvu bija pietiekoši spilgtas, lai viņa saprastu kā ir tad, ja kāds ir daļēji zaudēts.
-Džeims?-viņa izslējās mazliet taisnāk un vēl aizvien lūkojās puisim acīs. Tajās varēja noslīkt.

[Zōzā zač zač]

Kad beidzu skolu, viņai uzbruka tie mošķi,kas man.
Džiemss novērsās bija grūti to turpināt, kaut vai domās atkārtot.
Bet viņs'tupināja.
Un viņa gandŗiz nomira, par laimi viņu izglāba, kādi clvēki un aizveda uz slimnīcu.
Balss sāka kļūt saraustīta un acis izlgāk turējās ciet, lai apvaldītu, to, kas leņām nāca pa tām ārā.
Jā, asaras, tās spraucās pa acu kaktiņiemārā un lēnām ecēja pa puiša seju.
kopš tās dienas viņa guļ slimnīcā dziļā komā, un nezinot gaida, ka varētu kuru katru mirkli mirt. Tas ir smagi, ka tu apzinies, ka viņa avr nomirt, bet tu, neko nevari viņas labad darīt.
Viņšbija noliecis galvu, lai meitene neredzētu viņa acis un pāris slapjās svītras uz viņa vaigiem.

[Malduguns]

Selīna apstulbusi sēdēja Džeimsam pretī. Vārdi šokēja. Džeimss nesekmīgi centās slēpt savas asaras, bet Selīna tās redzēja. Redzēja katru no tām. Viņa pastiepa roku un noslaucīja šīs asaras no puiša sejas. Tad, parausās viņam mazliet tuvāk, ja vien tas bija iespējams un cieši piekļāva Džeimsu sev klāt.
Es zinu kā tas ir, es zinu, viņa nodomāja un aša doma par tēvu iespurdza viņas prātā.
Selīna glāstīja Džeimsa kailo muguru, glāstīja viņa galvu un ar roku izbrauca caur rūpīgi saķemmētajiem matiem.Meitenē iesvēlās naids pret tumsu un tās neradījumiem, kuri bija izpostījuši tik daudzas dzīves, tik daudzus sapņus.
-Būs labi, viss būs labi. Ja kaut kas nav labi, tas nozīmē, ka viss vēl nav beidzies,-Selīna čukstēja, cieši piekļāvusi Džeimsu sev klāt. Puiša smarža, viņa tuvums un siltums bija skurbinošs, bet tagad Selīna izjuta tikai žēlumu un sāpes. Sāpes par vēl kāda zināma cilvēka zaudējumu.

[Zōzā zač zač]

Vaigi tika maigi noslaucīti no asaru sliedēm, kas tos rotāja, bet pēc mirkļa tās atkal bija izveidojušas nojauna, bet tas nebija svarīgi, vismaz Džeimsam.
Puisis jau gribēja piecelties un pieiet pieloga nedaudz nomierināties, bet meitene piekļāva puisi sev klāt un maigi ar rokām spēlējās pa viņa muguru.
Tas bija patīkami.
Arī glāsti pa galvu un matu sajaukšana.
Puiša rokas lēnām ar glāstiem slīdēja no meitenes sāniem uz viņas muguru un piekļāva viņu savam ķermenim tuvāk.
Galvu puisis piespieda virss meitenes krūtīm, ieklausoties viņas sirdspukstos, kas bija nomierinoši, kā menanholsika mūzika.
Bet apzinoties realitāti, viss labais ātri beidzās,ja to netur cieši azotē un nelolo.
Džeims klusītēm izdvesa.

[Malduguns]

Selīna juta kā Džeimss piekļauj viņu sev tuvāk. Kaut kur vēderā uzdejoja taureņi. Viņu mīlestība bija kā ultimāts tumsai. Viņi stājās tai pretī lai pierādītu, ka ir dzīvi un mīloši. Un to izjaukt būs pa spēkam vienīgi nāvei. Selīna piespieda savu agumu tuvāk Džeimsam. Viņa gribēja izjuts puiša siltumu.
Glāsti pa muguru bija neparasti patīkami. Pieskārieni - maigi. Selīnas sirds sāka sisties ātrāk.
-Ne visu var paslēpt azotē. Ne vienmēr tas ir iespējams,-Selīna sacīja, mazliet atraujoties no Džeimsa un ielūkojities viņam acīs. Mirīgajās, skaistajās acīs, kurās vēl varēja redzēt asaru pēdas. Viņa vēlreiz tās noslaucīja.
-Tomēr dažas lietas būs mūžīgas. Un nekas tās nespēs mainīt,-viņa noteica. Balss bija klusa, mierīga, tomēr tajā varēja jaust ilgas, cerības un neizsmeļamu mīlestību.
Selīna vēl aizvien lūkojās Džeimsā un klusēja.

[hellwoman]

-Tu gulēji bibliotēkā?- Roēna ar vienkāršu interesi jautāja skatoties uz Persiju un pētot viņu.
Kad Raiens ienāca virtuvē ar kabatas lakatiņiem rokās sievietes sejā pavīdēja smīns.
-Labrīt arī tev.-
Šoreiz Roēna nepievienojās pīpēšanas instinktam, jo zināja, ka pašlaik un vēl diezgan ilgi, viņai to nevajadzēs.