Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

Raiens bija saņēmis vēstuli un jau sapakojās priekš lielās dienas. Taču lielā diena izrādījās elllīgi karsta. Salicis visus priekšmetus kurus nevajadzētu rādīt sabiedrībā savā lielajā somā, vīrietis izmantoja vienīgo transportu, kas bija un tas bija autobuss. Gandrīz vai nomiris autobusā, Raiens izkāpa un nomurmināja pa šo karstumu visus lamu vārdus ko zināja. Izvilics ''Red Malboro'' cigareti, viņš to aizdedzināja un aizpīpējis devās tālāk. Beidzot ticis, pie Saules, Raiens bija izpīpējis cigareti un nosmīnējis, aizsvieda cigareti pret pieminekli. Nopūties viņš ar smaidu teica.
-Kas tik te nav darīts...-

Persijai bija šķitis, ka šī diena nevar būt piemērota nekam jēdzīgam ko iesākt. Ārā valdīja nežēlīgs karstums. Bieži viņa aizdomājās par dīvaino lietu - ir tumš, taču ir pārmērā karsti. Un kā vēl par sodību pienāca vēstule no Nakts Brālības:
Sveika!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatava pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.
"Ko? Laikam labāku dienu nevarēja izvēlēties," dusmīgi nodomāja tumšmatainā meitene.
Par spīti neciešamajai dienai un tās laika apstākļiem, Persijai pat ne uz mirkli neienāca prātā, ka viņa varētu neierasties. Šādu iespēju meitene garām nelaistu. Izvingrināt savus pirkstus naža mešanā, skriešanā...Ak, piedzīvojumu kāre. Tā vēl nav zudusi. Un nekad laikam arī nezudīs. Vismaz Bobadiljas jaunkundze tā cerēja. Kā jau pirms katra uzdevuma viņa savā vēderā sajuta patīkamu kņudoņu. it kā vajadzētu notikt kaut kam lielam.
Pie sevis pasmīnējusi viņa gurdi devās salikt mantas. Tās Persija nekad nekravāja daudz. Ja nu ir jāpazūd uz kartstām pēdām, tad labāk ja nav daudz ko vākt. Ielikusi pāris drēbju gabalu, tas ir silto jaku, bikses, šortus un pāris krekliņus un iemetusi savu zobubirsti kā arī dažus nažu komplektus, viņa aiztaisīja maisveidīgo somu un uzlika plecos.
Pirms iziešanas meitene pat nepūlējās kārtīgi nopētīt sevi spogulī. Izskats viņai sevišķi nerūpēja. Kaut gan viņa bija patiešām skaista. Skolā Persija bija likusi sevī iemīlēties nevienam vien vīriešu kārtas pārstāvim. Un ne tikai vīriešu. Viņa likās pievilcīga pat sieviešu kārtas pārstāvēm. Varbūt mežonīgais acu skatiens, impulsīvā daba vai varbūt maigi rozīgās lūpas, kas izskatījās tik piemīlīgi it sevišķi tad, kad Persija saspringti domāja, bija licies citiem pakļauties viņas valdzinājumam. taču kaut kas tas bija. Taču galvenais bija Piedzīvojumi. Tikai par tiem jaunā Bobadilja bija sapņojusi pēdējos gadus.
Izgājusi no dzīvokļa, kurā viņa bija apmetusies viena, Persija centās pēc iespējas ātrāk nokļūt līdz Rietumu parkam. Līdz 16 bija palikušas vairs dažas minūtes un meitenei nepatika kavēt.
Pēc pāris minūt viņa jau bija gandrīz galā un no varēja redzēt saules pulksteni. No attāluma Persija droši vien izskatījās diezgan jocīgi. Ļoti bāla, slaida auguma 'papūrusi melnmate skolniečveida svārkos un novalkātās kurpēs. Iespējams izskatījās naivi, bet ja pieietu tuvāk un saskatītu mežonīgo skatienu, tad tā droši vien vairs neliktos.
Piegājusi tuvāk Viņa pamanīja sievieti. Tā būs īstā. Novērošanas spējas Persiju parasti nepievīla.
"Sveiki. Tātad...Uz kurieni mēs dosimies?" viņa jautāja. Lai gan Sievietei blakus stāvēja kāds zēns, Persija bija pilnīgi mpārliecināta, ka viņa ir īstā. Tāpēc netērēja lieki laiku domādama, par to vai jautāt ir pareizi vai nē.

Lieliem soļiem iedams pa taku, puisis vēroja apārtni, kurā jau no mazotnes ir skriadījis apkārt, viņš lieliski zināja, kur atrodas šī norunātā tikšanās vieta.
solis ēc soļa, ko veica Džeimss, viņš tuvojās piemeneklim.
Acis, kā zibeņi, pievilkās pie statujas.
UN tad, atkal, nopētija apkārtni.
Tagad šajā karstumā bija tik maz cilvēku uz ielām,ka likās,ka pilsēta ir mirusi, bet, tiklīdz paskatījās uz logiem, drīzāk iekš tiem, kuri bija vaļā, varēja redzēt cilvēkus, kas sēž dīvānā, vai krēslos pie maziem un lieliem ventilātoriem.
Labi, ka puisis bija ģērbies samērā atbilstoši šim laikam.
Pelēcīgs T-krekls, kas piegulēja viņa augumam, kurš bija tāds, kādu vēlētos daudzi viņa vecuma vīrieši, tumši zilas bikses, kurām bija melna siksna.
Protams neskaitot, to, ka viņam bija samērā milzīga soma, kurā bija viņa mantas.
Soma izska'tjās pēc 21. g.s milzīgajām sporta somām, kurās varēja salikt viena pieauguša cilvēka, hokejista piederumus.
Bet viņam tur bija savasdrēbes un lietas, kas viņam bija vajadžigas hakerēšanā.
UN rokā viņš vēl turēja samērā palielu, sudrabotu koferīti, kurā atradās viņa visērtīgākās un bīstamākās lietas.
Ierocis un dators.
Puisis pat neamanīja, ka bija nonācislīdz šaji "Saulei".
Viņš pavērās pret Dea un viņu nopētija.
Tā, lakam esmu te. It kā vajadzētu sasveicināties, oK tā aŗi idarīšu.
Viņš noprātoja un pieiedams pie Dea.
Viņš viņu uzrunāja.
Sveika, cik mēs šajā misijā būsim, dŗizāk eksperimentā?
Ar laipnu balsi un seju viņš ska'tijās uz šo sievieti, kas stāvēja viņam tieši priekšā.
Pagaidām apkārtējos Puisis ignorēja,tikai uz šo mirkli.

Roēna ziņu izlasīja tikai dažas stundas pirms tikšanās, brīdī, kad bija jaapkalpo kātrējais pircējs un gandrīz parādīja uz āru savu apmulsumu, bet sevi savaldījusi, pievērsās pircējam, nostrādāja atlikušo dienu godam un kādā brīvā brīdī izlasīja ziņu vēlreiz, iegaumēja to un izdzēsa. Pēc darba viņa sapakoja savu niecīgo iedzīvi, kas glabājās veikalā, devās prom ar jaunāko komiksu rokās un aizslēdza veikalu aiz sevis. Ātri izkalkulējusi ceļu līdz Saulei viņa devās visam pāri, kā jau parkūra piekopējiem pieņemts.
Viņa nonāca pie Saules brīdī, kad Raiens aizsvieda cigareti. Izvērtējusi, ka viņai svarīgāks - noslēpumainā sieviete vai nikotīna trūkums, viņa piegāja klāt Raienam un prasīja:
-Vai es varetu palūgt cigareti?

Raiens ievēroja, ka sāk jau sarasties cilvēki un visi kā traki suņi pievērsās kaut kādai sievietei. Ievērojis, ka viņam tiek palūgta cigarete, viņš smaidīdams izvilka paciņu un iedeva cigareti, otrajā rokā jau atradās aizdedzināta cigarete. Aizdedzinājos Rōēnai cigareti, Raiens ielika paciņu kabatā un šķiltavas ar.
-Lūdzu.-
Viņš ar laipnu balsi teica. Bet tad viņš ievēroja Džeimsu.
-Velns!-
Raiens nosmīnēja un piegājis tuvāk Džeimsam iespēra viņam ar kāju pa pēcpusi!
-Nu ko? Negaidīji, ka tomēr saņemsi balvu??-
Viņš iesmējās.

-Tīksmināsies par saviem nedarbiem pie Saules vēlāk. Jāsagaida pārējie un jādodas,-Dea uzlūkoja Raienu un pārējos, kas pamazām parādījās viņas redzeslokā. Džeimsam viņa veltīja vēlīgu smaidu, jo puisis šķita kaut kur redzēts.-Precīzu skaitu nezinu, viss visu laiku mainās, bet dzīvosiet pie manas pusmāsas. Tad jau redzēs kā būs. Māja man pašai patīk, pilna ar radošām izpausmēm-Dea viegli pasmaidīja un savā somā uzgāja plaukstdatoru.-Sīkajai ziņa jāaizsūta, ka mēs tik tiešām ieradīsimies,-Dea paskaidroja un atslēdzās no pārējiem.

-Paldies!- teica Roēna par tikko saņemto cigareti un svētlaimīgi ievilka dūmu.
Viņa nebija atkarīga kā kāds varētu domāt, bet viņai patika uzvilkt dūmu īpašos momentos un šis nu bija uzskatāms par tādu.
Viņa ar interesi nopētīja visus pārējos, izmēķējusi cigareti ar precīzu trāpījumu iemeta to miskastē, un pievērsās savai komiksu pasaulei. Šajā brīdī viņu neinteresēja neko uzzināt par citiem, jo viņa zināja, ka viņai būs līdz apnikumam daudz šādu iespēju.Lai arī pēc brīža viņa bija komiksa varā, Roēnas dzirde bija gatava uztvert jebko, ko viņa varētu uzskatīt par nozīmīgu.
Un tā viņa tur stavēja un lasīja, blondie mati ieskāva viņu un tie, tāpat kā atlasa blūzīte, mirdzēja laternu gaismā.Kājās viņai bija melni šorti un kedas.Šajā brīdi viņas dabiskais skaistums klusi sevi pieteica apkārtnei, bet viņa to neapzinājās, jo ielu dzive viņai bija devusi tikpat daudz cik atņēmusi.

Selīnas prātā nestāvēja tas, ka šodien viņai ir jāuzņem jaunie komandas biedri. Šodien viņai bija īpaša diena, kuru viņa vēlējās pavadīt kopā ar cilvēku, kurš viņai kaut ko nozīmē. Vismaz, nozīmēja. Meitene, tērpusies savos ierastajos armijas zābakos, džinsa biksēs un linu kreklā sēdēja pie kolumbārija un pilnībā ignorēja karstumu. Selīnas mati bija saņemti augstajā zirgastē, bet dažas šķipsnas no tās bija izspraukušās un ieskāva viņas seju. Viņa nebija no pārmērīgajām smukulītēm, bet bija pietiekoši glīta. Viņa bija tāda, kādai jābūt normālai vidusmēra meitenei bez jebkādiem izskaistinājumiem. Cīnītāja.
Selīna bija atnesusi īstus ziedus. Daudzi būtu gatavi maksāt miljonus, lai tādus dabūtu, bet viņa tādus bija atnesusi kādam, kurš to vairs nespēja novērtēt. Vismaz nevarēja redzēt viņa prieku vai kādas citas emocijas. Nevarēja redzēt neko. Īstus, dzīvus ziedus, kuri spēcīgi slēja savas ziedkopas pret debesīm.
-Varu saderēt, ka viņi tevi arī būtu iekļāvuši komandā, Gust,-Selīna sacīja.-Ja jau viņi ir iekļāvuši visādus dīvaiņus, tu pavisam noteikti būtu ticis iekšā, ja vien..-meitenes balsī varēja jaust dziļu sāpi. Tonis bija kļuvis klusāks un nedrošāks, vārdi sprūda rīklē.-Tomēr mums visiem ir jānes kāds upuris. Izskatās, ka to nes visi, kuri ir man blakām. Tētis, kā jau zini, vēl aizvien ir slimnīcā. Man tur nepatīk, tur ir pārāk sterili. Es zinu, ka viņam arī nepatiktu, bet ko var darīt. Viņš kaut ko zināja par medaljoniem, bet viņi pacentās ātrāk viņu novest šajā bezprāta stāvoklī nekā viņš paspēja ko pastāstīt. Un man vairāk nav ideju. Turklāt es negribu svešus cilvēkus savā mājā, bet tas nav mans lēmums. Zinu, ka mamma būtu piekritusi, tādēļ atļāvu. Turklāt tā māja pārāk ilgi ir stāvējusi tukša.
Selīna runāja vēl ilgi. Runāja par šo un par to. Galvenokārt, par vienulību, kas grauza viņas sirdi pēc drauga zaudējuma. Kad viņa attapās, bija puspieci. Meitene piecēlās no soliņa un uzmeta skatienu nelielajai kolumbārija nišai. Uzraksts uz tās vēstīja:

Vēl pēdējo reizi viegli, bet skumīgi pasmaidījusi, Selīna uzmeta somu plecos un devās projām pagalam nesteidzīgā gaitā.

Madlēna iegāja savā dzīvoklītī un iemetās gultā. Tikko beidzās nakts un cīņa ar mošķiem bija īpaši grūta. Šonakt tika piebeigti kādi pieci vai pat vairāk. Viņa tos neskaitīja. Tikai galināja visus pēc kārtas. Nesen viņa tika uzņemta nakts brālībā, par ko meitene bija pārsteigta un šodien tika saņemta vēl kāda zīme par to, ka 16 jātiekas pie saules, kura nemaz neatgādināja sauli. Madlēna lēnām piecēlās un sāka kravāt mantas. Salikusi visu somā, viņa iekārtojās gultā un uz mirkli aizmiga. Pamodusies, viņa atklāja, ka ir jau trīs un steidzīgi sāka taisīties. Paēdusi, nomazgājusies un pārģērbusies, viņa izmetās laukā no dzīvokļa un devās uz norādīto vietu. Drīz viņa tur nonāca un pamanīja, ka ir jau savākušies vairāki cilvēki. Laba diena. Madlēna viegli pasmaidot noteica un nometusi somu uz zemes, uzsēdās uz tās un saņēma matus astē. Zobens ar kuru sieviete medīja mošķus bija noslēpts somas apakšā.

Agri no rīta saņēmis vēstuli Endrjū lēnām sāka taisīties. Viņš lieliski apzinājās, ka iespējams, tur nevienu nepazīs. Puisis sāka lēnām vākt mantas. Savācis vēl vienu drēbju kārtu, sev svarīgus sīkumus, viņš vēlreiz uzmetis skatu zobenam, pats neapzinoties vērsās pie sava skolotāja: Kur gan tu mani esi ievilcis? Ceru, ka viss būs labi... aptvēris, ka sarunājas ar kādu, kura nav klāt, paņēma savu plecu somu, un nesteidzīgā solī izgāja no mājas. Jau bija dienvidus, svelmains karstums. Viņš lēnām devās virzienā uz sauli. Puisis izvēlējās ēnainas ieliņas starp daudzstāvu mājām, jo melnais mētelis nedaudz karsēja. Kad viņa acu lokā jau bija nonākusi tikšanās vieta, viņš apstājās kāda koka ēnā lai novērtētu situāciju. Da'xi jaunieši jau bija sapulcējušies, pāris smēķē... Kāds derdzīgs ieradums... viņš klusi pie sevis noteica un lēnā solī piegāja pie jauniešiem un tā, starp citu izmeta: Kas tad šodien mums paredzēts šajā karstajā dienā?

Dea nolūkojās kā bariņš pamazām pieaug. Viņa gan īpašu uzmanību saviem apakšņiekiem nepievērsa, vien turpināja sēdēt uz soliņa atzveltnes un lūkoties apkārt. Tomēr jaunā sieviete palēnām nopētīja visus un pie sevis pasmīnēja. Selai būs ko noņemties. Kāds jauns vīrietis ar ļoti pievilcīgu augumu Deai šķita kaut kur redzēts, tai viņa nespēja atcerēties, kur. Viņa ilgi nolūkojās jauneklī, tikai pēc mirklīša attapās un novērsās, lai virpinātu savu violeto matu šķipsnu, kura bija sapīta tievā bizītē, kurā bija iepīts dzeltens diegs. Kontrastam.
Neraugoties uz to, ka viņas pusmāsa bija divus gadus jaunāka par viņu pašu, Dea nejutās tā it kā viņām būtu vecumu starpība, Selīna bija apķērīga un inteliģenta meitene. To visu apvienojot ar piedzīvojumu meklētājas un avantūristes garu, kā arī šķipsniņu humora izjūtas bija radusies būtne, kura nepazina baiļu vai garlaicības. Vienīgi pēdējā laikā Deas māsa staigāja apkārt sadrūmusi, tāpat kā Dea, tomēr Selīnai viss bija uzkrauts dubultā. Viņas labākais draugs bija atvadījies no dzīves kādas cīņas laikā un tādēļ meitene staigāja apkārt ne savā ādā.
Kluss, tomēr skaidri sadzirdams troksnis izrāva Deu no pārdomām. Pēc kāda brīža viņa atklājaa, ka viņas mugursoma ir noslīdējusi no soliņa. Veikli nolēkusi no tā, Dea to paņēma un atgriezās uz soliņa.
Dea klusi nolamājās, jo Selīna vēl aizvien nebija atbildējusi uz viņas ziņu. Atslēgas Deai nebija, bet viņa paļāvās uz to, ka māsa jau nu būs mājās, jo viņa parasti atcerējās to, kas bija runāts. Cerams, ka šodien nekas nenoies greizi. Deai riebās justies muļķīgi tikpat kā nepazīstamu cilvēku sabiedrībā un tieši tā viņa tagad jutās.
-Domājams, ka mums vēl jāsagaida kāds viens cilvēks un tad jau dosimies,-Dea visbeidzot nokremšļojās un sacīja.-Selīna, mana pusmāsa, man neatbild, bet viņa pārņems aizbildniecību pēc manis, kad nonāksim mājās. Klausīt, cienīt un godāt, skaidrs? Kapteine gan būšu es, bet viņa ir mājas saimniece un tas nozīmē, ka otrā svarīgākā aiz manis,-viņa izvilināja uz lūpām vieglu smaidu, bet īsti priecīgs tas nebija.
Garām pagāja kāda kundzīte gados, kura veltīja visai atšķirīgajiem grupiņas dalībniekiem aizdomīgu skatienu. Visilgāk viņas aics kavējās pie Persijas novalkātajām kurpēm un Raiena auskariem. Šunelis, kurš pavadīja kundzīti sāka kvekšķēt, bet vecā dāma šo apsauca.
-Nesatraucies, Pūkainīt, tu esi kopā ar mammīti!
Dea pamanīja Endrjū, nokrekšķējās, jo mocījās ar aizsmakumu un pasmaidīja.
-Šķiet, ka varam doties,-meitene noslīdēja no soliņa un pa asfaltēto taciņu devās pāri parkam, apsteigdama kundzīti un pārliecināta, ka viņai seko pārējie.
-Tātad, ko jūs domājat par dzīvošanu kopā?-viņa vaicāja.

Endrjū atbildēja Dae smaidam...
-Paši es esam izvēlējušies šo ceļu, gan jau pārdzīvosim grūtības, ko sagādās dzīvošana kopā. Galu galā mūsu mērķi ir augstāki par ikdienišķām nesaskaņām.
Ar gaišām cerībām nākotnē Endrjū turpināja ceļu, cerēdams, ka visi viņa personību uzņems pozitīvi...

Roēna vēljoprojām bija iegrimusi komiksa skatīšanās dziļdomīgajā apcerē, jo komikss nebija nekāds parastais, bet mākslinieciskais, tāds kurā bija skaisti kāda anonīma mākslinieka darbi. Katrs zīmējums bija pats par sevi, bet ja clvēkam ir laba iztēle vai arī vēlēšanās, tur varēja saskatīt stāstu. Roēna klusībā apstājās pie katras bildes un katra bilde bija viņas iztēlē veidota stāsta pamatā, un, pāršķirot katru nākamo lapu, viņa pamanījās ievirknēt savā stāstā arī nākamo ainu un tā tālāk. Viņas dzirde uztvēra rosību un viņas acis un iztēle fokusējās tagadnē, kura viņu šobrīd nepatīkmi pārsteidza ar to, ka tā bija drūmāka, bet viņa sev apsolīja, ka iemācīsies mīlēt šo pasauli, nevis savas iztēles pasauli.
Viņa ielika komiksu somas sānu kabatiņā un gāja visam šīm baram pašā aizmugurē. Katrs no šiem cilvēkiem bija personība un katrs no šiem cilvēkiem viņu fascinēja, jo, lai arī viņi to varbūt neapzinājās, katram apkārt bija mirguļojoša un spēcīga aura, ko viņa drīzāk juta nekā redzēja. Dea ar savu labāko mednieku izvēli nebija kļūdījusies, kaut arī apzinājās, ka pati varētu būt liela problēma nespējā brīvi komunicēt ar cilvēkiem, jo vienkārši nebija pie tā pieradusi, bet cerēja, ka kāds padarīs šo uzdevumu viņai kaut par milimetru vieglāku. Atcerējusies, ka ticis uzdots jautājums viņa ierunājās:
-Beidzot kāda pārmaiņa, kas padarīs manu dzīvu nedaudz stabilāku, tai pašā laikā arī grūtāku. Dzīvošana ar kādu ir māksla, kas man ir bijusi slēpta, tāpēc piedodiet man, ja kaut ko daru nepareizi.-

Selīna nesteidzās. Vismaz viņa neredzēja iemeslu, kur steigites. Mājās atliks vienīgi nokrist gultā un aizmigt, lai aizmirstu visu, jo īpaši sirdssāpes. Pēc negulētas iepriekšējās nakts tas visdrīzāk izdosies viegli. Aizgājušās nakts medības bija sagādājušas trīs paralēlas švīkas uz labā vaiga - kāda mošķa nagu pēdas. Lieki piebilst, ka vairāk postījumus viņš meitenei nepaspēla sagādāt un šie paši bija radušies tikai pārsteiguma momenta dēļ.
Sela bija aizdomājusies un ieskrēja kādā vīrietī. Klusi nomurminājusi atvainošanos un izpelnījusies nīgru skatienu viņa devās tālāk. No kolumbārija līdz mājām nesteidzīgā gaitā bija stunda. Tādā kā tagad gāja Sela - kāda pusstunda, jo smagie zābaki aitu padarīja krietni vien ātrāku.

Pamazām sāka sarasties ar vien vairāk un vairāk cilvēki. Nebija jābūt nedz burvim, ndz gudriniekam, lai pateiktu, ka šie ir speciāli vākti kopā cilvēki. Un viņa arī. Visi kā viens. Komanda.
Pievilcīgās matu šķipsnas krita acīs, jo sarkanā lente tagad stāvēja vaļīgi. Slaidās kājas karstumā un saules spožumā izskatījās vēl bālākas kā parasti. Sakniebusi savas lūpas un nedaudz saraukusi pieri, Persija greizsirdīgi paskatījās uz pārējiem atnākušajiem. Viņa tā nebija radusi, velns parāvis. Mežonīgums acīs iegailējās vēl spēcīgāk kā parasti un piemīlīgajā sejā varēja saskatīt spītību. Visbīstamāk un viskaislīgāk jaunā meitene izskatījās tieši bērnišķīgajos spītības brīžos. Kāpēc gan viņai vajadzētu būt komandē ar citiem? Var jau būt, ka viņi ir tik pat labi, cik Persija, taču viņa kā nekā bija labākā!
-Tātad, ko jūs domājat par dzīvošanu kopā?- ievaicājās sievieta. Kopā dzīvošana?
"Kāpēc mums būs jādzīvo kopā? Vai mēs nevaram vienkārši uzzināt uzdevumu un doties to izplidīt pa vienam?" balss izklausījās gandrīz vai rāma, ja neņem vērā mazu sašutuma dzirkstelīti.
Persija Bobadilja nebija pieradusi dalīties ar kādu. Un kur nu vēl strādāt komandā! Taču bez šaubām viņa to paveiks, pie tam kā labākā.
Tumšās acīs ar nenosakāmo krāsu, vieglītēm kā rotaļādamās pārskrēja visiem cilvēkiem apkārt. Dažādi. Tik dažādi. Kā gan viņa vispār spēs katru pazīt? Skatiens, kas Persijai pašai neapzinoties izstaroja mežonīgumu, apstājās t pie tā, te pie šā. Tik viegli kā tauriņš.
Atcerēties piedzīvojumu. Persija to izdarīs. Viņa to vienmēr izdara un nepadodas vājībām. Protams, bieži vien viņai patraucē vīrieši, kas cenšas meiteni iegūt, vai pat sievietes. Taču tas nebija galvenais. Viņa to izderīs jeb kā!

Džeimss sajuta, to, ka viņa pēcpusē ietriecas, kāda kāja.
Pat nedomādams viņš apgriežoties, ietrieca savu metāla koferīti šai personai tieši vēderā.
Atlaidis koferīti Džeimss saņēma viņu aiz krāgas un pievilcis sev tuvāk viņu ar naidpilnu un assinskāru skatienu nopētija.
Un pēc mirkļa atslābis, atlaida viņu vaļā.
Tev nevajadzēja šādi izrīkoties.
Viņš noteica nevainīgi pasmaidot.
Atkāpjoties atpakāl viņš paņēma, atkal savu koferīti un nevaikli pakasīja sev galvu.
Cerams lieli miesas bojājumi nav.
un vēljoprojām puiša seju rotāja nevainīgs smaids.

Raiens jau arī nav bijis nekad, nekāds iesācējs. Tiklīdz saņēmis triecienu, viņš sagrāba ar vienu roku koferi, bet tiklīdz viņu sagrāba aiz krāga, Raiens uzreiz stipri sagrāba Džeimsa kaklu. Acis viņam liesmoja aiz kāres izkauties, bet tiklīdz, viņu laida vaļā, Raiens uzreiz arī palaida Džeimsu vaļā.
-Klau! Mums bija sarunātas derības, kurās tu zaudēji, tākā nepiekasies! Bet nu prieks tevi atkal redzēt!-
Viņš nosmīnēja un paberzēja sev vēderu, kā nekā čemodāni nav tās vieglākās lietas.

Madlēna mierīgi sēdēja uz somas un vēroja apkārt stāvošos. Pēkšņi viņiem garām pagāja večiņa ar suni. Madlēna viegli iesvilpās un klusi iesmējās par tantiņas uzvedību. Jā, neparasti tas bija, ka tik daudz jauniešu pulcējas vienā vietā. Viņa paskatījās uz savām baltajām botām un pasmaidīja. Meitene bija saģērbusies džinsu biksēs, zaļā topiņā uz lencēm un mugurā uzvilkusi baltu jaku. Bija neizturami karsts un viņa novilka balto jaku un izvilkusi no somas haki krāsas cepuri, uzlika to uz galvas. Lai nedabūtu saules dūrienu. Beidzot visi devās ce''lā un Madlēna klusi gāja pārējiem līdzi. Meitene, kura izrādījās, galvenā, iejautājās -Tātad, ko jūs domājat par dzīvošanu kopā?- Madlēna klausījās ko citi saka un paskatījās uz meiteni, kura bija nesaprašanā par to, ka viņiem ir jādzīvo kopā. Meitene klusēja, jo tikai nesen bija tikusi brālībā un nemaz nesaprata kādēļ viņu uzaicināja šajā misijā.

Dea bakstīja ar pirkstu savā plaukstdatorā un palūkojās uz Persiju.
-Nu, ja tu vēlies dzirdēt manu viedokli, tad tev būtu jāzina, ka tieši liekot galvas kopā var kaut kas sekmēties, jo cik ir novērots, pa vienam nekas vairāk par mošķu slaktēšanu mums nesanāk, tomēr jūs visi aizmirsta arī par mūsu galveno mērķi, bet par to vēlāk, kad būsim vietā, kur mūs neviens netraucē. Iedzīvošanās varbūt sākumā būs sarežģīta, bet es ticu, ka jums sekmēsies,-Dea noteica, kaut gan pilnībā pārliecināta viņa nebija. Grupiņa pagāja garām vēl vienam krūmu pudurim un pamazām tuvojās vietai, kur beidzās pārapdzīvotā pilsētas daļa un sākās tas rajons, kur parasti cilvēki pārāk daudz nestaigāja - tas bija puspamests rūpnieciskais rajons, kur tukšas slējās daudzas ķieģeļu un savāda, hromēta metāla ēkas. Kaut kāda dzīvība dažās no tām vēl bija, bet ļoti minimāla. Dea uzmeta nervozu skatienu vienai no ēkām, tad palūkojās pulkstenī.
Izdzirdējusi sev aiz muguras kņadu, viņa spēji apcirtās uz papēža. Divi no viņas jaunajiem aizbilstamajiem izskatījās visai dīvaini - Džeimss bija iekrāvis Raienam pa vēderu. Iespējams, ne pārāk sāpīgi un traumējoši, tomēr nepatīkami noteikti.
-Heijā! Jūs tiešām nevarētu kārtot savas attiecības tad, kad manis nav klāt? Es negibu būt atbildīga par jūsu traumām,-jaunā sieviete nīgri sacīja.
Pamazām grupiņa bija nonākusi pie kādas iežogotas koka ēkas. Tā izskatījās diezgan veca un nolupusi, agrāk ēka bija bijusi tumši sarkanā krāsā, no kuras uz koka panelīšiem nu bija palicis visai maz. Dea nospieda diezgan sarežģītu kodu un pārbrauca ar kādu karti tai norādītajai slejai. Vārti atvērās un Dea vedināja visus iekšā pagalmā, kurš viegli būtu nosaucams par tukšu, ja vien vienā stūrī nerēgotos divas tumšzaļas miskastes. Pats pagalms bija sen kā asfaltēts un vietām asfalts bija saplaisājis radot vietas, kurās neuzmanīgie viegli varētu paklupt.
Sētas pusē nelielas, mazliet šķības trepītes veda uz spilgti zaļi krāsotām, bet nu jau viegli nolupušām divviru durvīm, kurās bija iestrādāti dažādi detektori un atpazīšanas iekārtas. Durvis neparasti kontrastēja ar tumšsarkano mājas fasādi. Pe durvīm bija izveidots apjumts lievenis ar visām notekcaurulēm, kuras izskatījās nule kā nomainītas.
Dea uzkāpa augšā pa trepēm un piezvanīja. Neviens neatbildēja arī pēc vairākiem sparīgiem zvaniem. Jaunā kapteine mulsi pasmaidīja un sajutās pagalam neveikli.
-Izskatās, ka viņa nedaudz kavējas. Es viņu centīšos sazvanīt, bet jūs pacentieties iekārtoties tepat un pagaidīt. Varbūt mēģiniet sapazīties savā starpā,-Dea noteica un nervozi pasmaidīja vēlreiz. Šādās situācijās viņai nepatika nokļūt tāpēc viņa metās zvanīt mazajai māsai.

Raiens uzmeta aci Deai un ar nevainīgu skatienu teica.
-Piedod mammīt, centīšos to vairs neatkārtot..-
Viņš izaicinoši nosmīnēja un tad atkal paskatījās uz Džeimsu, bija runāts kaut kas par kaut kādām kopmītnēm, bet šobrīd Raiens to visu palaida gar ausi. Kā nekā viņš satika sen neredzētu draugu, pirmā doma bija aiziet tagad atzīmēt to un piedzerties(oi piedod Arwen tas jau ir pārkāpums PG-13. es labošu), bet bija kas cits šodien plānots.

Sela nikni purpinādama cilpoja uz priekšu. Kāpēc gan viņai vajadzēja atcertēties kaut kādu komadas savākšanu. Kāpēc tai komandas savākšanai bija jānotiek tieši Gusta dzimšanas dienā? Veltījusi visam un visiem lamuvārdus, kādi bija tikai viņas vārdu krājumā, meitene pielika soli vēl mazliet. Selīna zināja, ka ar transportlīdzekļiem viss tikai ievilksies, tādēļ ceļu mēroja ar kājām. Izskatījās, ka viņas jaunajai komandai nāksies pagaidīt.

Kad sākās zēnu nelielā saķeršanās Roēnai gribot negribot bija jāpasmaida, galu galā viņa kautiņus uztvēra mazliet savādāk un tūlīt izkalkulēja, ka tas nav nopietni vai vismaz dzīvībai bīstami. Kamēr viņi stavēja, un cītīgi savā starpā iepazinās, Roēna nolēma aplūkot perimetru un pagriezās, lai apietu kvartālu, jo dirnēšana nebija viņas paradumos...

Selīna iebrāzās mājas pagalmā brīdī, kad Roēna taisījās no tā iziet. Sulīgi un skaļi nolamājusies viņa, ignorējot visus, uzmetās augšā pa trepēm, ieskrēja māsai krūtīs, nervozi pasmaidīja, izsvieda no rokām atslēgas un pēc ilgas piņķerēšanās atrada pareizo atslēgu.
-Kāpēc tu man neko nepateici ātrāk? Un vēl tu varētu būt mazliet mazāk neirotiska. 16 ziņas! Es taču saprotu arī ar pirmo reizi, man ir svarīgas darīšanas. Nu, bija. Turklāt nekas jau tā īsti nav nokavēts,-viņa uzšņāca Deai un atslēdza durvis. Uzmetusi skatienu pulkstenim, viņa novaidējās. Pusseši.
-Sveiki,-mulsi pasmaidījusi viņa durvis atvēra un palaida pārējos pa priekšu.

Roēna apstājās kā zemē iemieta brīdī, kad Selīna aiznesās viņai garām.Viņas blondie, mirdzošie mati noplīvoja, un izdzirdējusi Selīnas uzšņācienu Deai, nolēma, ka šobrīd mājās valdošais haoss būs pieaugošā līknē, tāpēc viņa netraucēti turpināja savu iesākto maršrutu - apkārt kvartālam.
Šis bija īpaši mierīgs vakars, un pateicoties savai labajai dzirdei viņa dzirdēja to, kas parasti būtu liegts. Katra mazākā skaņa plūda viņā un pieteica sevi ar jaukām trīsām. Ēkas šeit bija bijušas skaistas.Ļoti, ļoti skaistas, taču apmetums un krāsa bija nolupusi, atstājot tikai driskas no bijušā. Viņa apstājās un ieklausījās savas jauniegūtās mājas rosībā, ko viņa dzirdēja, kaut arī bija pietiekami tālu. Viņa saprata, ka pie šīs labās dzirdes vainīgs tas fakts, ka acu gaismas zaudēšanas fāze tuvojas, tapēc atspiedās pret tuvāko ēkas sienu un pacēlusi galvu uz augšu, kur it kā jābūt debesīm, turpināja klausīties Selīnas mājas skaņās, lai nepazaudētu atgriešanās ceļu.

Dea atviegloti uzelpoja, kad ieraudzīja Selas slaido un steidzīgo stāvu.
-Es neesmu neirotiska, es tikai mazliet nervozēju,-viņa uzmeta māsai piktu skatienu un devās iekšā mājā. Ieslēgusi gaismu, jaunā sieviete attapās tik ļoti pazīstamajā gaitenī. Gaismu pār visu lēja spuldze bez jebkāda kupola. Gaitenis bija pagarš un tā nobeigums grima tumsā. Koridora labajā pusē uzreiz pie ārdurvīm bija puspavērtas durvis, kuras veda uz nelielu telpu ar parastām, gaiši dzeltenām sienām un milzīgu daudzumu pakaramo un kurpju plauktiņu. Te bija paredzēts atstāt virsdrēbes. Atgriezusies atpakaļ gaitenī, Dea nopētīja to. Sienas kā allaž bija visai interesanti noformētas - tās bija apmlīmētas ar visdažādākajām reklāmas lapiņām, kādas parasti piegādā uzmācīgi veikalnieki. Piedāvājums bija visdažādākais un dažviet piedāvātās preces bija pat smieklīgas. Dea apstājās uz sliekšņa, kurš veda uz gaiteņa paplašinājumu un gaidīja, kamēr pārējie ienāks un novilks virsdrēbes.

Bija norisinājies daudz interesanta. Bija sakāvušies zēni.
Un Persijasprāt tas bija ļoti bērnišķīgi un lieki. Tomēr viņas maigās lūpas patīkami savilkās bezkaunīgā smīnā uz to noskatoties.
Viņi bija tikuši līdz mājās. Persija un pārējā komanda. Pie šīs domas, meitenes acis samiedzās un lūpas nedaudz novaikstījās.
Viņiem būs jāstrādā kopā. Jāuzticas. Jāiepazīst. Kā gan viņa to spēs izdarīt?
Iegājusi mājā viena no pirmajām, viņa pacēla uzaci un pie sevis novērtēja. Māja tā tīri neko.
Cerams, ka uzdevumā būs jādodas drīz, jo persijas vēders var arī neiztur;et pāris dienas satraukumā trīsuļodams.
Bija jāuzzin informācija. Savas ziņkārīgās dabas dēl Persijai bija grūti paciest neziņu. Tā spēja mocīt viņu dienām un naktīm. Stundām un minūtēm. Kā būs šoreiz?

tākā mazi bērni... Endrjū pie sevis nodomāja vērojot abu seno draugu saķeršanos. viņš noņēma roku no sava revolvera, un atviegloti uzelpoja : Labi, ka tā, varēja būt arī savādāk... tā nu viņš devās tālāk līdzi pārējem... nonācis piemājas Endrjū tikai sāka aptvert, ar kādiem cilvēkiem viņam būs jādzīvo kopā.

Madlēna paskatījās uz aizmuguri un sejā iezagās viegls smaids. Viņa jau domāja iet ar kādu iepazīties, taču pēkšņi pagalmā iesteidzās mājas īpašniece. Visai neapmierināta. Madlēna iegāja mājā un paskatījās uz interesanto sienu. Prātā ienāca kaut kas līdzīgs uz viņas istabas sienas, kad viņa bija jaunāka...

Pagāja kāds labs laiciņš pirms Roēna saņēmās un nolēma iet tālāk. Viņa klusu sevi nolamāja, jo šī bija pirmā reize pa ilgiem laikiem, kad Roēna atļāvās izrādīt to, kas ar viņu notiek. Bet tas vairāk nedrīkstēja notikt, viņa bija apsolījusi...
Viņa lēnām virzījās uz Selīnas māju pusi virzīdama savu roku gar sienām tādejādi nevis neļaujot sev noklīst no ceļa, bet pētot sānieliņas un māju reljefus.Sajutusi , ka roka kustās gar vārtiem Roēna cerēja, ka tie nebūs aizslēgti.Nonākusi pie tiem viņa atklāja, ka tie ir ciet un nolamājās.
Ar taustes palīdzību sapratusi, ka šiem vārtiem nav iespējams tik pāri, Kā gan savādāk, tā taču ir mednieku mītne, viņa nodomāja un apsvēra ko darīt tālāk.
Viņa sameklēja tuvāko vārtu nišu, kura bija paslēpta ēnās, nolika tur mugursomu, pirms tam izņemot no tās ārā lielo melno mēteli un katanu, apsēdās uz tās ar muguru atspiežoties pret nišu un mēteli pārsedzot sev pilnībā pāri, notliekot zobenu sev blakām . Tagad viņa bija paslēpusies ēnās un klusībā cerēja, ka vismaz kādam ienāks prātā, ka viņa bija pazudusi, kaut arī viņu neuztrauca palikšana šeit, galu galā viņa ielās bija pavadījusi visu savu dzīvi, bet gan tas, ka bijusi tik nemanāma, ka viņu vienkārši neatcerēsies.

Selīnas klusā lamāšanās izklausījās pēc tējkannas burbuļošanas, jo neviens nespēja uztvert to, ko viņa sacīja. Šī nebija pareizā diena komandas veidošanai, vismaz Selīnasprāt, jo šodienā bija jāpatveras un jāpaslēpjas atmiņās, jāurķē prāts līdz tas kļūst par kaut ko trauslu un vārīgu. Jānoved sevi līdz asarām, lai pārējās gada dienās tas nebūtu jādara.
Selīna paspraucās garām pārējiem, nometa mugursomu zemē un novilka zābakus. Zeķītes meitenes kājās bija spilgti oranžas un dīvaini kontrastēja ar tumšzaļo grīdu. Selīna paņēma somas lenci un vilka somu pa grīdu. Aizgājusi garām Deai, viņa nemaz nepaskatījās uz pārējiem, tikai turpināja ceļu uz priekšu līdz pazuda tumsā.

Dea vēl joprojām gaidīja savu komandu un tās gatavību turpmākajam darbam. Kad ārdurvis bija aizvērtas, pa kreisi varēja saskatīt vēl vienu durvju aizi bez pašām durvīm, kas veda uz augšupejošām kāpnēm.
Dea palūkojās krēslā, kur bija pazudusi viņas mazā pusmāsa. Jaunā sieviete stāvēja uz sliekšņa, kur gaitenis kļuva platāks, tālāk atklājās tāda kā neliela centrālā telpa, arī izlīmēta ar reklāmas lapiņām. Stūrī pa kreisi bija novietotas vecas, neuzskaņotas klavieres. Pēc Selas mātes nāves vairs neviens nebija tām sēdies klāt. Tomēr putekļu kārta no mūzikas instrumenta allaž tika rūpīgi notrausta. Blakus klavierēm bija kādas durvis, kuras veda un nenozīmīgu, caurstaigājamu istabu. Taisni uz priekšu, tieši pretī ārdurvīm vīdēja virtuves durvis, kuras nu bija puspievērtas. Labajā pusē, tieši pretī caurstaigājamās istabas durvīm atradās durvis, kas veda uz datortelpu, bet blakus tām - ziņojumu dēlis, uz kura vīdēja tikai viena vientuļa lapiņa ar metro kustības sarakstu. Tālāk uz priekšu bija gaiteņa turpinājums, kas aizveda uz dušu un tualeti.
Deai patika šī māja. Tā vismaz bija jaukāka nekā tā, kurā viņa bija uzaugusi. Arī cilvēku ziņā.
-Jūs visi puslīdz gatavi?-viņa vaicāja un ieslēdza gaiteņa paplašinātajā daļā gaismu.

Var jau buut, ka neviens vinju nebija pamaniijis, bet cauri slapjsh, nosviidis un tomeer izmaniigs Yuki bija piebiedrojies barinjam jau pusceljaa. Smiins kaa ierasts rotaajaas uz karstuma nomociitaas sejas. Nelielajai kaveeshanaas probleemai protams par vainu bija mati, vai tad kas cits veel vareeja buut svariigaaks, par spiidiigo, baltiem ziida pavedieniem liidziigo matu eerkuli uz Otori galvas? Saraustiitie elpas vilcieni atbalsojaas liidz pat eekai, kad laipni ievadiiti iekshaa vinji kaut uz mirkli vareeja atvilkt elpu. Ar veiklu kustiibu Yuki paarlaida paari baltajiem matiem sudrabotu baroka laikmeta kjemmi, patiesi antiiku priekshmetu, kas vinjam bija saglabaajies no taaliem, taaliem senchiem un izvilcis gaishu, elastiigu matu gumiju savilka garo, izpuurusho eerkuli speeciigaa copee, lai nepaliek veel karstaak. Izstaipiijies jauneklis uzmeta nesteidziigu skatienu sievietei, kas vinjus shobriid uzrunaaja un eleganti palociijis galvu vinjsh noraadiija, ka pats personiigi ir pusliidz gatavs, kam nu vinjam bija jaabuut gatavam. Veel sekundiiti pastaaaveejis Yuki tomeer noleema uzdot jautaajumu, ko veeleejaas paprasiit jau apmeeram pusotru minuuti. Saakotneeji vinjsh neveeleejaas palaist savu, peec pasha domaam, aarkaartiigi valdzinosho balsi pa tuksho garajos gaitenjos, tachu norijis narcismu Otori tomeer paveera plaanaas luupas. Sakiet, juusu pusmaasa neiebildiis, ja es sheit uzpiipeeshu, jeb varbuut ir jaadodaas aaraa? Smiins uz mirkli paraavaas uz augshu, apzhilbinot ar Colgate smaidu.

Persijai jau uz brīdi sāka palikt garlaicīgi no vienkāršās stāvēšanas.
Paskatījusies uz Dea viņa konstatēja, ka sieviete jau ir novilkusi kurpes.
Vai arī viņai tas bija jadara? Tas prasīja tikai sekundi, taču Persija izlēma, ka nevilks apavus nost, ja neviens to neprasīs.
Tad viņas skatiens pievērsās kādam vīrietim. neizskatījās, ka viņš būtu diži vecāks par pašu Persiju, tāpēc tik pat labi varētu viņu saukt arī par zēnu.
Ak, cik viņam bija pievilcīgi mati.Tāds pretstats Persijas spurainajiem un nevaldāmajiem matiem. Viņa ļāva savām domām nonākt pie fantāzijām kā būtu pieskarties šiem matiem. Izjust kā tie plūst caur pirkstiem...
Zēns paprasīja Dea vai drīkst smēķēt iekštelpās. Tātad pīpmanis ja?
Viņa laiski un pati to neapzinādamās iedomājās kā zēna rokas turētu tievo cigareti un cik tas izskatītos neticami pievilcīgi.
Tad attapusies, meitene izpurināja šīs domas no galvas. Galu galā, tās bija tik neticami muļķīgas. Viņa bija tā kuras dēļ gan sievietes, gan vīrieši dega iekārē, nevis otrādi.
Iekodusi pilnīgajās lūpās viņa ar savu tumšo acu skatienu centās noķert Deas uzmanību, lai uzzinātu kad beidzot viss tiks uzzināts un viņa varēs doties uz savu istabu.

Madlēna domāja vai novilkt botas, taču izlēma tās atstāt, jo tās nebija tik dubļainas un netīras. Es esmu pilnībā gatava. Viņa atbildēja Deai, bet pēkšņi viņai aiz muguras atskanēja kāda patīkama balss un meitene apgriezās riņķī. Tur stāvēja kāds puisis ar copē sasietiem matiem un žilbinošu smaidu. Meitene bija mazliet pārsteigta par viņa pēkšņo uzrašanos, jo bija pārliecināta, ka pirms tam nebija viņu redzējusi. Viņš uzdeva jautājumu kuru gribēja zināt arī viņa, tikai tad meitene saprata, ka ir atstājusi savu cigarešu paciņu mājās. Piegājusi pie viņa, meitene viegli palocīja galvu un ieskatīdamās puiša skaistajā sejā un gaišzaļajās acīs noteica. Sveiks. Mani sauc Madlēna Konelija. Vai tev neatrastos vēl kāda cigarete? Es savējās laikam atstāju mājās... Meitene viegli pasmaidīja un pielieca galvu. Tuvumā puisis likās vēl skaistāks, taču Madlēna šīs domas izslaucīja no galvas. Meitene bija draudzīga, taču visus gadus kopš tēva nāves, nekad nebija pievērsusi uzmanību zēniem, kas parasti izrādīja par viņu ļoti lielu interesi. Arī smēķēja viņa tikai dažreiz, tikai prieka pēc un nepalika no tā atkarīga. Viņa varēja to pārstāt jebkurā laikā.

Dea ar neslēptu uzjautrinājumu nolūkojās meitenēs un viņu reakcijā, ieraugot Yuki. Jā, puisis bija izskatīgs, tomēr varēja redzēt, ka viņš savā ziņā ir pārāk liels narciss, lai ievērotu meiteņu pielūgsmes pilnos skatienus un neslēpto siekalošanos. Pārnestā nozīmē, protams.
-Es domāju, ka mana pusmāsa tomēr iebildīs, tādēļ lūgšu tevi iziet uz lieveņa. Es nevēlētos, lai viņa tagad vēl uz visiem izbļaustās,-Dea mierīgi sacīja.-Un apavus tomēr palūgšu novilkt nost. Sela tīrīja māju un nebūs visai iepriecināta, ja kāds to atkal momentā piebradās. Turklāt pašiem arī būs patīkamāk. Tālāk par to un citiem saimnieciskiem sīkumiem varēsiet norunāt paši, kad es jau būšu prom,--Dea sakrustoja rokas uz krūtīm un gurdi lūkojās uz bariņu.

Puisis, Džeimss, gāja nopakaļus visiem, ik pa laikam ielūkojoties savā modificētajā plaukstas datorā.
Viņš tajā šo un to ierakstīja, tad pavēries apkārt smagi nopūtās.
Un tā notika gandrīz ik pa noteiktam laika posmam.
kad visi nonāc līdz ēkai puisis pacēlis galvu to nopētīja, tā izskatījās ļoti pieņemama, vismaz šim puisim.
Iebāzis savu modificēto rokas datoru kabatā, viņš pagaidīja, kamērt viņam pa priekšu aizies visas sieviešu dzimtes pārstāves.
Viņš šajā mirklī tikai klusēja.

Selīna atgriezās pie pārējiem, tomēr viņas noskaņojums īpaši uzlabojies nebija. Nīgri nopētījusi Yuki viņa pagāja jaunietim garām lai paņemtu kaut ko no skapja, kas atradās priekštelpā.
-Man neptaiks, ja tu smēķēsi te. Tāpēc kā jau Dea teica, ja vēlies uzvilkt dūmu, izej uz lieveņa,-Selīna noteica.-Un tie, kuri ir atbrīvojušies no saviem apaviem var nākt uz virtuvi, es uzliku sildīties tējkannu,-meitene atglauda kādu nepaklausīgu matu šķipsnu un devās atpakaļ uz vietu, no kuras bija pirms mirkļa ieradusies.

Raiens sekoja visiem līdzi pie reizes ievilkdams dūmu un censdamies samierināties ar karstumu, kas tiešām bija liela problēma. Nonākuši visi pie mājas, viņš uzreiz to nopētīja un apmierināts pasmaidīja. Iegājis iekšā mājā, viņš novilka savus apavus un nometa to, lai neviens neuzkrietu virsū. Tiklīdz soma nokrita varēja uzreiz dzirdēt, kā sadžinkst metāls. Nepievērsis tam uzmanību, viņš izgāja laukā uz lieveņa un uzvilka dūmu. Dzirdējis pa tēju, Raiens nedaudz apstulba.
-Šādā laikā tēju?!?-

-Jā, tēju,-Selīna nešpetni atbildēja, jo uz mirkli atkal bija atgriezusies, un palūkojās uz Raienu, kura acis bija skurbinoši zaļā krāsā. Mirkli viņa aizmirsa Gustavu, kurš meitenei bija kā brālis, bet tad atkal attapās.-Karstā laikā ir jādzer kasti dzērieni, jo ar to palīdzību organisms vairāk pieskaņojas apkārtējās vides temperatūrai un nav tik karsti. Tātad, kādu tēju katrs grib?-viņa vaicāja, uzmetusi vēl vienu skatienu Raienam.

Persija nedaudz sabozās, kad tika ievērotas viņa vēl aizvien kurpjainās kājas.
Galvenais taču ir uzdevums!
Pieliekusies viņa lēnītēm sāka šņorēt vaļā kurpju šņores kārtīgi nolikdama vecās, mīļās kurpes. Tās jau bija nonēsātas no laiku laikiem, taču Persijai tas patika un ne viens pat ja censtos nespēstu piespiest viņu tās izmest. Meitenei parasti bija raksturīga pieķeršanās lietām. Laikam tas kompensēja cilvēku pieķeršanās un draugu būšanas trūkumu.
Vēlreiz nīgri palūkojusies uz kurpēm, viņa kājām graciozi slīdot pa grīdu, gāja uz virtuves pusi.
Tagad nebija laika domām ne par ko citu, pat ja tie būtu tie skaistie puiša mati. Saviebusies par sevi pie šādas domas, Persija aizvēra acis un centās attīrīt prātu no nevajadzīgajām domām. Uzdevums. No šī brīža viņa visa veltīsies uzdevumam. Tas taču bija tas ko viņa darīja vienmēr. Un viņa to vienmēr izdarīja lieliski. Kaut gan līdz šim viņa nebija strādājusi komandā...

Lai nu tā būtu. Tīksminādamies par savu balsi, nodūdoja Yuki un jau pēc neilga mirkļa puisis bija kustībā iepretīm ārdurvīm, lai izgaršotu kādu no savām vaniļas cigarellām. Izdzirdējis piedāvājumu par tēju viņš pagriezās un nožilbinājis vēlvienu kolgeit smaidu, pamāja ar galvu. Pēc mirkļa es labprāt iedzertu kādu tasīti piparmētru tējas, tā manā sejā neļauj uzrasties pūtītēm un grumbām. Pilnībā apsēstais jauneklis ieteicās un tad palūkojies uz Persiju pasmaidīja atkārtoti, tikai šoreiz smaids bija koķetāks un intīmāks. Nevēlies man uz mirkli sastādīt kompāniju? Atļaušos stādīties priekšā, mans vārds ir Yuki. Viņš atkal jau pagriezās un lēni uzsāka iet uz durvju pusi. Uzlicis roku uz roktura, Yuki vēlreiz pagriezās un aicnoši pamāja ar galvu meitenei, tai brīdī viena no matu šķipsnām "netīšām" iekrita acīs, kas lika puisim atkal jau izskatīties narcistiskam.

Meitene pagriezās apkārt un paskatījās uz Deu. Nu labi. Bet viņas nav nemaz netīras. Novilkusi tās, meiten tās nolika pie pārējām kurpēm un piecēlās. Yuki šķiet nebija viņu dzirdējis un neatbildēja viņai, tādēļ meitene vienkārši paraustīja plecus un klusi noteica. Varēja jau pateikt, ka nē. Izdzirdējusi par tēju, meitene pasmaidīja un noteica. Jā, man lūdzu melno tēju, ja var. Un gāja uz virtuvi.

Selīna novaikstījās, izdzirdējusi Yuki atbildi, viņa apšaubīja puiša darba iespējamo kvalitāti, tomēr neko neteica.
-Un uz kādām tējām piesakās pārējie?-Sela vaicāja. Viņai nekad nebija izdevies būt labai mājsamātei un viņa nemaz necentās tāda būt. Viņa tikai centās aizgaiņāt savu īgnumu ar rosīšanos.-Varbūt kāds vēlas man nākt palīgā?-meitene noprasīja un uzlūkoja savus turpmājos komandas biedrus.

Jā, es tev varētu palīdzēt. Noteica Madlēna paskatīdaās atpakaļ uz Selīnu. Viņa pamanīja kādu vecu reklāmu, kura atgādināja vienu ļoti jautru gadījumu iz meitenes dzīves un viņa plati pasmaidīja.

Pēkšņi Yuki attapās, ka bija dzirdējis vēl kādu balsi. Protams atradīsies. nedaudz samulsis puisis noburkšķēja zem deguna un nemanāmi nosarka, jo nebija radis nedzirdēt sieviešu balsis. Parasti tas bija pirmais ko pēc savas balss dzirdēja Yuki. Yuki, atvainojos, ka neatbildēju uzreiz, uz mirkli biju aizdomājies. Tad tu nāc? Protams, ja tu pieļauj cigarellu smēķēšanu. Puisis centās neērto situāciju vērst par labu, bet diez cik daudzsološi viņam neizdevās, bet vienu viņš zināja, centās Yuki no sirds.

Persijas skaistais augums jau bija ticis gandrīz līdz virtuves durvīm, kad viņa izdzirda kādu dūdojošu un neticami maigu balsi prasot, lai viņa tam pievienojas.
Asi apgriezusies apkārt meitene ieraudzīja skaisto matu īpašnieku.
Pievienoties? Laba ideja. Tomēr uzdevums ir svarīgāks. Tieši tāpēc viņa bija nākusi uz šejieni vai ne? Viņa klusi apspieda domas par vēl tiko lidojošajām fantāzijām par zēnu ar cigareti viņas galvā.
Ieskatījusies dziļi acīs skaisto matu īpašniekam, viņa pasmīnēja bezkaunīgu smīnu un pieklājīgi noteica, "Nē, paldies!" Smīns. Ak, šis smīns, kas padarīja Persiju tik iekārojamu. Vēl brīdi intensīvi pablenzusi zēna acīs, viņa pagriezās un lēnām iesoļoja virtuvē.
Tas sāka uztraukt Persiju. Parasti viņa bija pieradusi strādāt viena un dzirdēt visu interesējošo informāciju tūlīt. Viņa gribēja uzzināt uzdevumu!Taču tagad...komanda. un laika vilcināšana. Ar tēju. Nu ko.Būs vien jādzer tā.
"Man, lūdzu, Kumelīšu tēja, ja tāda atrastos," viņa nedaudz iedomīgi noteica. Persija to tiešām nebija vēlējusies teikt iedomīgi, bet tā tas kaut kā bija sanācis. Jebkurš kas uz brīdi būtu ieskatījies viņas mežonīgajās acīs redzētu tur iegailējamies nelielu vainas apziņas liesmiņu, taču pēc acu pamirkšķināšanas tā jau bija prom.

Pēkšņi puisis likās attapies un Madlēna paskatījās uz viņu visai aizkaitināta. Jā, priecājos iepazīties Yuki un es piedodu, taču šķiet es tomēr kādu paņemšu vēlāk. Varbūt pēc tējas. Meitene graciozi apgriezās un iegāja virtuvē vēl uzmezdama ašu skatienu reklāmai un Selīnai. Tur jau atradās kāda meitene. Sveika. Noteica Madlēna nostājoties pie loga un viegli pamādama meitenei. (pieņemu, ka tāds tur ir.)

Meitene, kuru viņš bija uzrunājis pirmo atteicās, no kompānijas sastādīšanas. Yuki saprotoši uzsmaidīja, ne jau vienmēr bija vēlme kaut kur vilkties, taču uz otru meiteni viņš vēl lika cerību, piekritīs, nepiekritīs... Tas bija jautājums un to puisis apzinājās, viņš aizvien vēl truli stāvēja uzlicis roku uz durvju roktura gatavs doties ārā un tai pat laikā, pilnībā palikdams iekšā. Ceru pēc tam varēsim kārtīgi pievērsties uzdevumam, bet tikmēr kamēr malkosim tējas, nopietnas sarunas domājams nevarētu vērsties. Otra meitene arī atteicās, tā kā Yuki viens pilnīgi noteikti negribēja doties uzsmēķēt, viņš noņēma roku no roktura un atglaudis aiz aus nepaklausīgo šķipsnu, uzbūra nekaunīgu smīnu un novilcis spoži notīrītos armijas zābakus pedantiski tos novietoja pie sienas, vienu otram blakus, un tad raitā solī aizgāja līdzi pārējiem, iegājis virtuvē, viņš viegli pamāja ar galvu sveicienam. Sveicinātas dāmas. Saprotams ar sievietēm viņš sasveicinājās, bet puišus pat nepamanīja, ja tādi tur vispār bija, pēc Yuki domām.

Sveiki, sveiki. Novilka Madlēna un palūkojās laukā pa logu. Vienīgais ko viņa redzēja, bija drūmas sejas un apmākušās debesis. Kā viņai tas bija noriebies. Gaisma no loga maigi apspīdēja meitenes stāvu un seju, tā izceldama viņas auguma kontūras. Meitene atgrūzās no palodzes un piegāja pie izlietnes. Sameklējusi kaut kādu krūzīti, viņa ielēja ūdeni un iedzēra malku, kamēr vārījās ūdens. Bija uznākušas pēkšņas slāpes.