Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Semijs]

Raiens dakterīša spēli noskatījās no malas, atspiežoties pret sienu. Dzirdēdams par to kādu diegu Džeimsam šūt, viņš gribēja jau teikt, lai rozā. Bet vīrietis bija nedaudz aizvainojis Selīnu, tādēļ viņš neriskēja neko teikt, vismaz šobrīd..
-Nu ko Džeims? Tagad mošķi mūs pazīs pa gabalu.-
Raiens viegli nosmīnēja.

[Malduguns]

Selīna dziļi ievilka elpu un ievēra adatā melnu diegu. Tas bija visparastākais diegs. Adatu viņa pirms tam jau bija dezinficējusi. Viņa ar smalkiem, rūpīgiem dūrieniem sašuva brūci. Selīna centās novaldīt asaras un viņai tas, par laimi, arī izdevās. Pēc mirkļa viņa nosklaucīja Džeimsa brūci un uzlika tai elpojošu pārsēju.
-Tā.. Tas tā kā būtu viss. Tagad tu iesi gulēt un es pasēdēšu pie tavas gultas, lai pārliecinātos, vai tu patiešām aizmiedz. Savādāk atkal sāksi kaut kur vazāties. Un otru reizi es tevi nešūšu,-Selīna bikli pasmaidīja. Viņa vēlreiz nopētīja Džeimsa auguma izliekumus, tad novāca galdu un izlaida savus vēl mitros matus, jo procedūras laikā bija tos saņēmusi.
-Nāc, iesi pagulēt. Rīt visiem būs grūta diena,-Selīna palīdzēja Džeimsam piecelties. Un ieskatījās viņam acīs. Skatiens bija nedrošs, kā kaķēnam, kurš nonācis jauna saimnieka rokās.
Pulkstenis nozvanīja trīs naktī.
Šī patiešām bija māja, kura nekad neguļ.

[Zōzā zač zač]

katrs dūrien bija nedaudz sāpīgs, protams, tas bija paciešams, bet seja ieguva nedaudz bālu nokrāsu, bet o varētu izksaidrot aŗi par asiņu zaudēšanu.
Tiesa, vismaz viņi zinās, ka nedrīkst ar mums sasieties.
Džeimsss viegli iemsējās un pasmaidīja, kaut arī acis vēstija sāpes.
Roka jau bija notirpusi un saliecot tā sāpēja, bet tagad viņš to nelieca, jo meitene to lāpija ciet.
Pēc procedūras beigšanas viņa lika viņam iet gulēt, viņš pamsējās.
Ok,šā vai tā jūtos noguris.
Viņš noteica pieceļoties kājās, pie reizes paņemot savu kreklu,kas bija piemircis ar asinīm, Tagad viņš zināja, ka kreklu nav jēgas vilkt, tas tagad noderēja, kā lupata.

[Malduguns]

Selīna klusējot aizveda Džeimsu uz viņa istabiņu un palīdzēja puisim atgulties. Viņa atrada kādu pietiekoši ērtu krēslu, kurā iekārtojās tā, lai būtu rokas stiepiena attālumā no Džeimsa. Selīna atbalstīja zodu plaukstā un palūkojās uz puisi. Viņa viegli pieskārās Džeimsa sejai, lai atglauztu kādu atrisušu matu šķipsnu.
-Tagad guli, es te vēl kādu brītiņu pasēdēšu. Neuztraucies ne par ko. Viss nokārtosies,-meitenes balss skanēja mierīgi, lai gan iekšā mutuļoja tik daudz kā neizteikta. Viņa uzvilka kājas augšā un ieritinājās, lai būtu ērtāk.

[Zōzā zač zač]

Puisis ceļā uz guļamistabu, ik pa laiciņam uzmeta neuzkrītošus acu skatienus Selīnas virzienā.
Viņs izskatījās noreizējusies.
Bet par ko?
Nu, daļēji varētu to saprast, viņiem abiem bija jūtas vienam pret otru, ne jau tādas, kādas ir draugiem, bet gan cilvēkiem , kuri viens otru mīl.
Nonākuši līdz durvīm, uz kurām bija rakstīts numurs astoņi, Viņi iegāja iekša, tā bija Džeimsa istabiņa, jeb bijusī Selīnas tēva.
Lēnos soļos viņi abi piegāja pe gūltas un Džeimss apsedās uz gūltas malas.
Viņš atkabināja no aizmugures savu metāla koferīti un to nolika pie gūltas, tad uz tā savu nedaudz asiņaino kreklu.
Mati bija nedaudz izpūruši, bet viņam tas netraucēja, bet, kad viņš apgūlās meitene dažas šķipsnas noņēma no sejas.
Ja iemigšu pagulēšu.
Viņš noteicau pēc tam viņš iemsējās.
NU, es jau nēsmu uz miršanas gūltas, ka man viss nokārtosies.
Puisis ar smaidu uz lūpām apskatījās uz meiteni.
Brūce kreisajā rokā, bija piemirsta, bet tā darīja savu darbu un ik pa laikam par sevi atgādināja, nedaudz iesāpoties.
Džeimss nenovērsa acu skatienu no viņas, kamērt viņa iekārtojās ērtāk krēslā.
Acu skatiens nopētija meiteni no galvas līdz kājām, bet tas vienmēr , atkl un atkal, atgriezās pie meitenes acīm.

[Malduguns]

Selīna uzmeta Džeimsam īsu skatienu un tad pārlaida skatienu viņa istabai. Meitene piepeši sajutās vientuļa. Viņa palūkojās uz puisi, saldsērīgi pasmaidīja un ieritinājās krēslā, pārkārusi vienu roku pāri parocenim un uzlikusi uz tās galvu. Tā viņa arī aizmiga. Mitrās matu šķipsnas vēl mazliet krita sejā. Selīna miegā izskatījās mierpilna un rūpju nemākta. Šķita, ka viņai nekas nebija noticis. Visas sāpes un ciešanas bija piedzīvojusi cita meitene, bet ne viņa.

OOC: Mīlīši, ejam vienreiz gulēt! Nāks jauna diena, jauni notikumi. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

[hellwoman]

Roēna, kad bija noskatījusies dūju aizlidojam, pēkšņi sajutās nogurusi.Domām vairs nebija spēka vandīties pa viņas galvu, un acis sāka vērties ciet.Spītīgi turpinot sēdēt uz palodzes, Roēna aizmiga, atspiedusi pieri pret vēso logu stiklu un nemaz nepamodās, jo viena loga puse bija palikusi vaļā un istabā valdīja patīkams vēsums, kas netraucēja gulēt.


OOC:paldies, ka ņēmi vērā ieteikumu.Savādāk šī 12 stundas mēnešā garuma sāk kļūt par utopiju.

[Semijs]

Raiens palika virtuvē un novēlēja abiem balodīšiem labu miegu, tonī, kas izklausītos, ka viņa teiktais būtu pārnestā nozīmē. Ievērojis pulksteni, viņš nožāvājās. Šodien bija noticis daudz kas - vakar arī, tādēļ Raiens izlēma doties uz migu. Viņš iedams augšā izslēdza gaismas vietās kur tā nebija īpaši vajadzīga un aizgāja uz savu numuriņu.
Iegājis numuriņā, Raiens juta, ka telpa ir vēsa pateicoties kondicionierim. Pasmaidījis, viņš atvēra logu, kur pie palodzes apsēdās un izpīpēja vienu cigareti. Aiztaisījis logu ciet, Raiens atstāja kondicionieri ieslēgtu un ievēlās savā gultā, kurā drīz vien arī aizmiga.

[Zōzā zač zač]

"Džiemss vēroja Selīnu, kamērt viņa iemieg.
Bija jauki vērot meiteni, kas gulēja tik mieŗiga un neskarta, kā pavasara pirmais ziediņš, kuram nekas nerūp.
UN tā Džeimss aŗi neaizvēra acis viņš vēroja tikai Selīnu.
Un rka ik pa laika iesāpējās un smagi pūlsēja.

[Džezā tikai Meit...]

Madlēna paskatījās uz puisi un viņas vaigos iezagās nemanāms sārtums, kas gandrīz nekad nebija rādījies. Meitene atkal paskatījās laukā pa logu un uz mirkli aizvēra acis. Viņa sajuta Endrjū siltumu sev blakus un vēl pirms mirkļa klēpī guļošās kaķenes miers bija apņēmis meiteni. Viņai uznāca savāds nogurums un meitene apņēma ar rokām savus ceļus un uzlika uz tiem zodu. Madlēna sulīgi nožāvājās un noteica. Tad jau kaut kad vēlāk varētu iziet. Mēs varbūt varētu parunāt? Vienalga par ko...

Šo rakstu rediģēja melomania: 03.10.2007 20:03

[Develin_]

Ap pussešiem spuldzes visapkārt sāka izrādīt aktīvākas dzīvības pazīmes un palēnām it kā taisījās uz saullēktu. Ap septiņiem improvizētā saule jau spīdēja visā savā spožumā. Gaiss bija tveicīgs un smags - nebija šaubu, ka uznāks arī kāds pērkona negaiss. Cilvēki pamazām sāka kūņoties ārā no savām segām un mājām, lai lēnā garā dotos savās ikdienas gaitās. Vēl viena šausmu pilna nakts bija palikusi aiz muguras.
Kādas avīzes virsrakstā varēja lasīt: Jauna sērga, kuru izplata mūsu sabiedrības tumšā puse.

Kāds pavisam parasts vīrietis kioskā iegādājās šo avīzi un atvēra sev priekšā. Viņš bija apmēram trīsdesmit gadus vecs, izskatīgs un pēc skata mazliet norūpējies. Īsie, tumšbrūnie mati spurojās uz visām pusēm kā mazam puišelim, neparasti zilās acis bija pievērstas avīzei un skatiens skraidīja pa rindiņām. Viņam bija labi veidots, atlētisks augums, kurš bija ietērpts baltā īspiedurkņu kreklā un melnās džinsa biksēs. Kājās viņam bija melnas, nnospodrinātas kurpes un pāri plecam bija pārkārta soma. Izlasījis rakstu par sērgu viņš sākumā sarauca pieri, bet tas pasmaidīja. Varēja redzēt, ka viņš zina, kurp dosies. Metro stacijā viņš izvēlējās to, kurš brauc uz pilsētas centrālo daļu un ieņēma vietu pie loga, lai arī nekad tā īsti nebija sapratis, kamdēļ gan metro bija vajadzīgi logi.

Pār jauno brālības biedru mitekli bija nolaidies miers. Tomēr varēja just, ka ilgi tas nevilksies. Kaķe jau atkal staigāja apkārt un ziņkārīgi ieskatījās katrā istabā.
Roēna bija aizgājusi gulēt uz gultu, jo muskuļi pēc kāda laiciņa bija likuši sevi manīt.
Madlēna un Endrjū bija nopļāpājuši visu nakti. Par šo un par to. Vismaz viņi iepazinās un pazīšanās bija svarīga daļa no jaunās komandas dzīves.
Persija bija pamodusies pirmā un tagad dzīvojās pa virtuvi. Gaidīja, kad pamodīsies vēl kāds un tiks doti kaut nedaudzi norādījumi.
Raiens vēl aizvien gulēja. Kondicionieris lēni griezās un ar saviem vēzieniem padarīja gaisu telpā kaut nedaudz vēsāku. Raiena plaukstdatorā mirgoja viena neizlasīta ziņa.
Selīna un Džeimss bija tur, kur palikuši. Meitene vēl aizvien gulēja savādā pozā saritinājusies krēslā. Arī Džeimss ik pa laiciņam aizmiga, turklāt viņa roka jau jutās krietni labāk.
Visi pamazām modās un gatavojās jaunajai dienai. Dienai, kurā notiks lietas, kuras varēja izmainīt daudz ko un varēja visu arī atstāt kā ir.

[hellwoman]

Roēna pamodās no tā, ka viņas maņas uztvēra vēso gaisa plūsmu nomaiņu pret tveici.Atvērusi acis, viņa nekavējoties piecēlās no gultas un nopētīja istabu dienas austošajā gaismā.Sapratusi, ka vēl nav nemaz vēls un ir tikai pusseši, sieviete piegāja pie savas mugursomas.Visu laiku viņu nelika mierā pretī logam esošais skats, tāpēc Roēna izkrāva uz palodzes, un sakārtoja konkrētā sacībā, savus mākslas piederumus.Tad viņa atlasīja vajadzīgās krāsas, otas un arī krāsu baloniņus un lieko salika atpakaļ somā.Kad tas bija izdarīts sieviete salika skapī visas savas mantas un šai dienai izvēlējās melnu lina kleitiņu, bez rokām,garumā līdz celim, vidēju dziļu dekoltē, un oranžu lenti matiem.Ātri nomazgājusies dušā Roēna saģērbās izvēlētajā apģērbā, saņēmusi matus astē ar lenti. Pēc tam aiznesusi rīta kleitu uz savu istabu un piesējusi, ar speciālu prievīti, pie kājas nažu komplektu, devās uz virtuvi, lai sagaidītu kas šodien notiks talāk.
Tur priekšā rosījās kāda meitene, bet nezināja vai ir ar viņu iepazinusies , tāpēc lūkoja sagaidīt atbildi uz rīta sveicienu, lai atpazītu, vai tieši otrādi - neatpazītu, balsi.
-Labrīt.Kā patika pirmā nakts jaunajā vietā?-

[Develin_]

Vienīgais, kas mājā nakts laikā bija mainījies bija ziņojuma dēlis. Viena zīmīte uz tā vēstīja:
Neaizmirstiet saņemt no Selīnas atslēgas pirms ejat projām, citādi mājā atpakaļ netiksiet!
Zīmīte bija rakstīta uz dzeltenas lapiņas, glītā, salasāmā rokrakstā ar melnu tinti. Reti kurš vairs rakstīja ar roku un to varēja pat saukt par izmirušu mākslu, jo visi deva priekšroku datora klaviatūrai.
Otra zīmīte, uz zaļa papīra vēstīja:
Piesakieties pie Selas par dežūrām! Visiem taču tīk dzīvot tīrā mājā!
Arī šī bija rakstīta ar roku tajā pašā rokrakstā.
Neviens nevarēja noskaidrot no kurienes un pa kuru laiku zīmītes uzradušās, tomēr tur tās stāvēja un apliecināja savu esamību.

[Zōzā zač zač]

Džeimss iemiga tikai uz kādām 10-20 minūtēm, bet, tā lielāko nakts daļu pavadīja nomodā.
Vienu brīdi viņš truli blenza griestos, tad pagreiszis galvu vēroja Selīnu un domāja.
Ja nu nebūtu nekas tāds noticis, tad iespējams viņš atkal nebūtu sastapis Selīnu, tad nebūtu brūču, bet gan citas sāpes.
Bet par to viņš ilgi nedomāja, tad kad iemiga un atkal pamodās domas bija pagaisušas.
Ap septiņiem, kad viss sāka spožāk spīdēt viņš piecēlās sēdus un paņēmis segu apsedza ar to meiteni.
Viņš negirbēja viņu modināt augšā.
Piegājis pie skapja viņš lēnām un klusi atvēris durvis, no viena plaukta izņēma kastīti.
To atvēris viņš apsēdās, atkal uz gūltas malas, bet šoreiz ar muguru pret meiteni.
Kastītē, bija brilles un divi truaciņi, kur ielikt kontaktlēcas.
Šoreiz bija grūtāk darboties ar vienu roku, kas sāp, bet viņš to izdarīja pēc kādām piecpadsmit moku minūtēm.
Paņēmis briles viņš tās uzlika uz ačim, tagad viņš izskatījās nedaudz dīvaināk, bet viņam piestāvēja.
Brilles bija samērā smalkas ar vide'ji lieliem stikliņiem.
No nakts galdiņa, uz kura uzlka šo kas'tti, viņš paņēma ķemi un attaisījis savus matus viņš tos izķemēja un atkal uztaisīja sev zirgasti.
UN nolicis ķemi uz galda viņš vēroja, kas notiek aiz loga.

[Malduguns]

Selīna laiski atvēra acis. Kāds viņu bija apsedzis un mirkli meitene nesaprata, kur atrodas. Tad, pārlaidusi skatienu istabai viņa secināja, ka atrodas sava tēva bijušajā istabā. Selīna klusi pieslējās sēdus un uzmeta skatienu Džeimsa gultai. Tukša. Sega noslīdējha no meitenes pleciem. Mati, kuri gulētejot vēl bija bijuši mirti, nu bija sausi un cirtās krita pāri pleciem. Selīna palūkojās uz loga pusi un pasmaidīja. Džeimss stāvēja pie loga. Viņš vēl arvien bija bez krekla. Selīna izlocīja kaklu, kurš guļot uz krēsla paroceņa bija kļuvis stīvs un tai pašā laikā nopētīja puiša augumu. Visus tā izliekumus, gaismēnu spēles un katru muskulīti. Selīna klusām noslīdēja no krēsla. Viņas basās kājas aizskāra vēso grīdu un Selīna uz mirkli sarāvās. Klusi kā kaķis viņa piegāja pie Džeimsa un ar pirkstu galiņiem viegli aizskāra viņa muguru, bet pati nostājās puisim līdzās.
-Kā tev ar plecu?-viņa klusi vaicāja un palūkojās āā pa logi. Pilsētas kņada pamazām sāka mosties.

[Līg]

Atspiedusi savu galvu rokās, Persija pūlējās izlemt ko darīt tālāk.
Nē, nē, ne jau par uzdevumu. Bet gan par tēju. Gribējās iedzer ikdienišķo rīta šķidrumu, taču viņa nevēlējās būt nepieklājīga un rosīties svešā virtuvē.
Melnie, spurainie mati jau atkal bija nevīžīgi sasieti astē ar kārtējo sarkano lentu un kājās bija uzvilkti īsi šorti un īspiedurkņu pogājamais krekls.
Tikmēr, kamēr meitene apcerēja to kā gan varētu garšot tēja uz viņas mēles, virtuvē ienāca kāda meitene un Persija tika sveicināta.
-Labrīt. Nu neteiksim, ka uz grāmatām ir sevišķi ērti gulēt,- nedaudz noguris smaids meitenes virzienā, taču Persija joprojām izskatījās tik pat apburoša kā vienmēr.
-Un tev?- beidzot bija kāds ar ko pakavēt laiku. Jā, Persija bija gan tāda vienpate, taču pēdējā laikā viņu bija sākušas pārņemt sajūtas, kas neļāva palikt vienai.

[hellwoman]

-Uz gāmatām?Pareizi!Biju aizmirsusi par bibliotēkas eksistneci!Nakts bija, teiksim, interesanta.Visi rosījās un man pat neļāva gulēt nama kaķene.Tā kā visi labie nodomi par nakti miega izkūpēja gaisā.Starp citu mani sauc Roēna.-
Tad viņa apsēdās pretī meitenei un aplūkoja virtuvi un salīdzināja ar iespaidiem kad viņa šeit bija ievesta neredzoša.Omulīgi.

Šo rakstu rediģēja zvārgulīte: 04.10.2007 18:31

[Līg]

-Šeit ir kaķis?- nu bija Persijas kārta brīnīties. Reizēm viņa mēdza iedomāties sevi kaķa ādā un tas likās pārsteidzoši nomierinoši.
Roēna. Roēna, ak, jā. Tā pusaklā meitene, kam aklumi iestājās savādos laika posmos.
-Persija,- kārtējais skaistais un apburošais smaids tika veltīts Roēnai.
Un viņas mežonīgajās acīs uz brītiņu pat parādījās draudzības uzdzirkstījums.

[Zōzā zač zač]

Džeimss nedzirdēja Kā selīna piecēlas un kā aŗi viņa peināk pie viņa.
Proams,ja viņš nebūtu aizdomājies tad dzirdētu, kā sega noslīdz uzzemes.
Tikai maigi pieskārieni uz muguras atgrieza puisi atpakaļ realitātē.
No sākuma puisis nedaudz sarāvās, bet minimāli.
Tad pār muguru pārskrēja skudriņas, kas aiz sevis atstāja vieglu zosādu.
Nedaudz pagriezis galvu pret selīnu, bija redzams puiša smaids un brilles.
Labbrīt, UN, neuztraucies, tagad viss ir labi.
Melo.
Plecs vēl atgādināja par sevi, pat tagad uz katrā pūlsējina tas iesāpējās.bet pusisi to neizrādija. Nav vajadzības par viņu leki uztrakties.
Ta vismaz viņš domāja.
Kā gulēji, kakls nav stīvs?
Viņš pajautāja un balsī bija dzirdamas nelielas raizes.

[Malduguns]

Selīna vērās Džeimsā. Brilles padarīja viņu pievilcīgu. Lai gan viņš izskatījās labi gan ar, gan bez tām. Meitene domīgi vērās viņam acīs. Tad novērsās un palūkojās uz Džeimsa plecu.
-Nevar būt, ka ir labi. Tam vajadzētu sāpēt,-Selīna bažīgi uzlūkoja brūci.-Ja sāksies sepse, es sevi nogalināšu,-viņa sacīja un tas izklausījās nopietni.
-Es esmu gulējusi arī dīvainākās vietās, kakls nedaudz stīvs, bet tas jau ātri atiet,-viņa izmocīja smaidu, lai gan varēja redzēt, ka meitene ir pamatīgi uztraukusies par Džeimsu.