Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Semijs]

Raiens jau stāvēja uz ielas un turēja savu gloku rokās, ja nu, kas..
Sagaidījis, kad ierodās Džeimss, viņš paskatījās uz viņu un teica.
-Nu kuru vietu ņemam sākumā? Veikalu kur varam dabūt aliņus, vai parku? Ļauju tev izvēlēties.-
Viņš nosmīnēja.

[Zōzā zač zač]

Džiemss ar savu koferīti rokās sekoja Raienam.
Nu,uz veikalu, tad varētu dabūt munīciju.
Viņš noteica. un attaisīdams savu koferīti, viņš no tā izvilka automātu bez aptveres, un stobra.
iņēmis stobru viņš to ieskŗuvēja tad klsunātāju , izņēmi aptveri viņš to ielika iekš ieroča un to pielādēja.
varam doties
viņš ar smaidu uzlūpām noteica, piestiprinādams savu kofeŗiti pie jostas aizmugurē.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 26.09.2007 20:59

[Semijs]

-Labi ejam uz veikalu!-
Viņš pasmaidīja un turēdams savu gloku abās rokās gāja pa priekšu uz veikalu, ik pa laiku uzmestams aci Džeimsa mugura pusei.
-Kā tu domā, šodien mums varētu kaut kas draudēt?-

[Zōzā zač zač]

Džeimss uzmanīgi sekoja Raienam.
Nu, ir 50% varbūtība, ka jā.
Viņš pasmīnēja.
ja kas tad glābjamaŗi tos,kas ir nonākuši nelaimē.
Viņš noteica paskatīdamies uz Raienu.

[Develin_]

OOC:Visi veikali jau sen ir slēgti. Neviens pie prāta esošs cilvēks netaisās dzīvoties apdraudētā vietā tik vēlu vakarā.

Iela bija pilnīgi tukša un abi vīrieši varēja justies pilnībā droši, vismaz tāda sajūta radās. Māju logi jau bija tumši. Visa pilsēta slīga miegā.
Piepeši no vienas sānieliņas parādījās pusducis mošķu. Faktu apstrāde viņu galviņās norisinājās ātrāk nekā parasti un otra daļa duča jau atradās abiem Brālības biedriem otrā pusē.
Situācija kļuva ne vairāk un ne mazāk saspringta. Viens no mošķiem paspēra soli uz priekšu un metās uzbrukumā. Pārējie sekoja.

[Semijs]

-50% manu [cenzūra]!-
Raiens iesaucās un sašāva pirmo mošķi ar trim lodēm.
-17...-
Viņš pie sevis skaitīja un uzsauca Džeimsam.
-Ņem otru pusi!~-
Turēdams savu pistoli, Raiens ieslēdza savu gloka lukturi mēģinādams pretiniekus apžilbināt un sāka šaut pa tiem.

[Zōzā zač zač]

Džeimss aši pagriezās un pat nedomādams piespieda gaili.
Lodes šavās ātri un kādi trīs mošķi nokrita tur pat un paklupdināja dažu pārējos.
Es sedzu, sedzu.
Džeims nobļāvās.

[Develin_]

Džeimss tika ievainots kreisajā plecā, bet pēc mikļa šis mošķis no paša Džeimsa rokas bija kritis. Šķita, ka pretīgi glumo radījumu bija bez skaita. Vismaz vēl viena grupiņa bija pienākusi klāt.
Raiens vēl nebija nopietni savainots, tomēr viņam mošķi uzbruka intensīvāk.
Kāds mošķis, šķiet vadonis kaut ko murmināja savā mēlē, tomēr viņu saprata tikai viņa sugasbrāļi. Abi mednieki bija pārāk aizņemti, lai klausītos. Mošķi pārkārtojās un uzbrkumus turpinājās, Raiens un Džeimss bija ielenkti.

[Semijs]

Raiens sagrieza savu pistoli un ar roktura daļu atslēdza kādu mošķi. Notēmējis ar pistoli, Raiens atklāja uguni pret mošķiem sašaujot vairākus no tiem. Vīrietis centās arī ar lukturi spīdināt pretiniekiem acīs.
-Neizskatās labi!-

[Zōzā zač zač]

pieliecies.
Džeimss nobļāvās un pat nepeifiksējis savu savainotto roku viņš uzspieda raienam uz galva un pārlaida ložu virkni pāri viān galai radot pusapli, tā apšaujot pirmo kārtu ar mosķiem.

[Semijs]

Raiens pieliecās un juta, ka viņam pa muguru krīt tukšas ložu kārtas. Nolamājis Džeimsu par viņa rīcību, Raiens izvairījās no kāda dūrien pastumjot Džeimsu malā, lai viņš nesaņemtu dūrienu. Izšāvis vairākas lodes pret uzbrūkošu mošķi, viņš izdzirdēja klikšķi.
-Velns!-
Raiens sagrāba vēl nekritušā mošķa zobenu un iemeta kādam no mošķiem ar pistoli. Turēdams zobenu gatavībā, viņš teica.
-Esmu tukš! Ja nu, kas piesedzu tevi!-

[Develin_]

Džeimsa roka sāka asiņot stiprāk. Karstu asiņu straumītes tecēja pa to lejup un piesūcināja kreklu ar tumšsarkanu šķidrumu.
Piepeši mošķu vadonis, kurš arvien bija palicis aizmugurē kaut ko nobļāvās un viss bariņš sāka kolektīvi atkāpties, kas jau bija savādi, savākt savus mirušos - dzīvajiem būs maltīte - un izgaist sānieliņu puskrēslās.
Abi mednieki palika vieni. Tikai laternas raustīgā gaisma deva kādu dzīvību šajā visādi citādi tukšajā un spocīgajā ielā.
Džeimsa brūce nebija nāvīga, bet nebija arī īpaši jauka - plecā bija veiksmīgi iešķelts neskarot kaulu, bet bija atšķelta daļa ādas un gaļas, kura nu karājās apmēram trīs centimetrus platā ādas sloksnē. Asiņošana neapstājās.
Raiens bija ticis cauri vieglāk nekā Džeimss - vien pāris skrambu un sasitumi, kurus viņš bija dabūjis iepriekšējā tāvakara kautiņā.

[Enifs]

gan jau kāds mums atļautu klusītēm izlavīties un paslaktēt mošķus, bet šovakar dotu priekšroku kādām citām nodarbēm, kas iepējams patr varētu aizstāt mošķu slaktēšanu... puisis nostājās meitenei pretī, ieskatījā viņai acīs un turpināja... :vai tev nenāk nekas prātā...?

[Džezā tikai Meit...]

Patiesībā es esmu pieradusi katru vakaru iet laukā.. Man nekas nenāk prātā. Ja vēlies, vari palikt. Es laikam tomēr iešu. Madlēna klusi noteica satīdamās Endrjū acīs un pagriezusies izgāja laukā pa durvīm. Viņa jutās savādi puiša klātbūtnē, tādēļ nolēma labāk iziet laukā. Ieskrējusi savā istabā, meitene paķēra savu melno mēteli, uzvilka to un izņēma no somas zobenu. Piestiprinājusi to pie sāna, viņa izgāja no istabas, nogāja lejā pa trepēm un devās āra durvju virzienā. Madlēna cik vien klusi varēdama, pavēra durvis un izslīdēja laukā. Viņa izgāja uz ielas un sadzirdēja šāvienus. Aizskrējusi tajā virzienā, meitene ieraudzīja Raienu un asiņojošu Džeimsu. Ko jūs šeit darāt! Madlēna piegājusi abiem klāt klusi iesaucās.

Šo rakstu rediģēja melomania: 27.09.2007 17:06

[hellwoman]

Roēna noglaudīja kaķeni, kas glaudās vinai pie kājām un paskatījās apkārt.Mājā notika rosība un sapratusi, ka nupat trīs cilvēki ir izskrējuši laukā no mājas, aizgāja pie parādes durvīm, attaisīja tās un atspiedās pret stenderi.Kaut kur bija noticis kautiņš, jo visa apkārtne oda pēc tā un Roēna bija pieradusi izjust pilsētu un tajā notiekošo.
Brīdi pastāvējusi, viņa nolēma, ka vēlas uzpīpēt.
Uzgājusi augšā istabā, Roēna no somas dziļumiem izvilka tik reto šokolādes cigarellu paciņu un attaisījusi savas istabas durvis līdz galam vaļā, lai dzirdētu apkārt notiekošo, un attaisījusi logu, viņa apsēdās uz palodzes un lēnām smēķēja cigarellu un ik pa brīdim ar ogli uzzīmēja kādu zīmējumu savā kladē.
Viņa iededza sveci un pašlaik tas bija vienīgais apgasmojums viņas istabā.Tad sieviete pasniedzās pēc, balkus palodzei stāvošās, somas un izvilkusi visus savus nazīšus, dunčus un katanu, izvilka nozagto priežu eļļu, iesmērēja un sāka spodrināt ar to visus ieročus,kas vien viņai piedrēja.

[Zōzā zač zač]

Džeims izšāva vēl divas lodes un viņam arī noklikšķēja automātā nospiestais gailis.
Andrenalīns jau gāja uz beigām un vņa brūce kreisajā rokā sāka likt manīt sevi.
Satvēris to ar labo roku viņš pamanīja,ka mošķi atkāpjas.
tas bija dīvaini,bet kad viņi savāca savu biedru līķus, tad viss kaut maz kļuva skaidrs.
Drošības labad Džeimss pārlādēja savu ieroci,paņemot pilno aptveri no sava metāla koferīša un tukšo ieliekot atpakaļ.
Pielādējis automātu Džeimss lēnā solī piegāja pie Raiena ieroča un pacēļis to aizlika sev aiz jostas.
Kreisā roka iesmeldzās stiprāk, bet Džeimss toīpaši neizrādija, tikai kus'tibas bija palikušas daudzreiz gausākas dēl sāpēm.
Lēnā solī atkāpies atpakaļ viņš apstājās blakus Raienam un iesmējās.
vismaz mēs viņiem vakariņas sarūpējām.
To noteicis Džeimss pielika savu labo roku, kurā turēja automātu, sev pie savas brūces.

[Semijs]

Raiens ar izbrīnītu aci noskatījās kā mošķi aizlaižās prom no abiem vīriešiem. Ievērodams savu ieroci, viņš to paņēma no Džeimsa un pielādēja.
-Vismaz mums palika suvenīrs.-
Viņš nosmīnēja un nopētīja jauniegūto zobenu. Bet tad Raiena aci noķēra Džeimsa ievainojums. Ar šķību ģīmi nopētījis ievainojumu, viņš teica.
-Klau Džeimss, tev tā roka ir galīgi sajā.ta, labāk ejam atpakaļ - uzspēlēsim dakterīšus.-
Raiens iesmējās.

[Zōzā zač zač]

"Dziemss uzlūkoja Raienu un pasmēja.
Jā, piemiņas lieta, laikam, tev tādas daudzas ir.
Viņš noeica un tad pievērsās tumšajām debesīm, kurās nevarēja redzē zvaigznes, jau vairākus gadus.
Un tad Raiens ierunājās par viņa ivainojumu Džeimss pasmēja.
Ai, mazs skramba, , nekas nopietns.
Viņš neatzītu, pat to,ja viņam būtu norauta roka, ka viņamsāp, vai kaut kas tāds.
bet izskats liecināja citu, jo pa roku pilēja asinis,tā, ka uz zemes jau bija izveidojusies maza peļķīte.

[Malduguns]

Selīna pamodās ne no kā. Pēc pulksteņa izgaismotās ciparnīcas viņa sprieda, ka nav gulējusi vairāk par stundu, tomēr meitene jutās pilnībā izgulējusies. Viņa gulēja gultā un lūkojās tumsā sev priekšā. Iekšā urdīja savāds nemiers un Selīnai kļuva skaidrs, ka tieši šīs sajūtas dēļ viņa bija pamodusies.
Plānais palags, ar kuru viņa bija apsegusies šķita raupjš un vēss. Selīna konstatēja, ka ir aizmigusi ar visām drēbēm. Mati bija izspūruši un gumija kaut kur noklīdusi. Ventilācijas šahta, kura aizstāja logu palīdzēja meitenei sadzirdēt mājā notiekošo. Viss bija vairāk vai mazāk kluss. Selīna paripoja tuvāk matrača malai un ar pirkstu galiem sataustīja spuldzes slēdzi. Gaisma iedegās spoži dzeltena un Selai kādu mirkli vajadzēja mirkšķināt acis, lai pie tās pierastu. Selīna neapgrūtināja sevi ar gultas saklāšanu, jo zināja, ka tajā atgriezīsies. Viņa vien sataustīja matu gumiju un pāris reizes izvilka matus caur cilpiņai. Vēl aizvien izspūrusi viņa aiztipināja līdz skapim. Tur atradusi tīru kreklu, veļu un dveli meitene devās uz dušu. Neviena tur nebija, vien pa ceļam viņa pamanīja, ka Roēnas durvis ir vaļā. Selīna nevēlējās meiteni traucēt, tādēļ pagāja garām klusēdama.
Dušas strūkla tirecās pret viņas pieri un noskaloja visu, izņemot divas sajūtas - nemieru, kurš bija uzradies ne no kurienes un savādo, silto sajūtu, kura neilgā laikā bija izaugusi tajā vietā, kur sirds. Selīna apģērbās. Mati vēl bija slapji un atstāja slapjus pilienus uz krekla. Selīna nokāpa pa kāpnēm un ieslēdza virtuvē gaismu. Viss bija kluss, vien viņas uz Džeimsa dzeramo krūzes stāvēja uz galda.
Džeimss
Kāpēc tieši iedomājoties par viņu abas sajūtas uzplaiksnīja vienlīdz stipri? Selīna nervozi nomazgāja krūzītes un ielika žāvētājā. Viņa domīgi paraudzījās uz gaiteni, kurā atradās Džeimsa istaba. Brīdi svārstījusies viņa piegāja pie puiša istabas durvīm un klusi pieklauvēja. Atbildes nebija. Viņa pieklauvēja vēlreiz un pavēra durvis šaurā spraugā. Istabā neviena nebija. Selīna aši aizvēra durvis un atspiedās pret tām. Domas šaudījās pa viņas galvu gluži kā kolibri.
Lūdzu, lūdzu, kaut ar viņu nebūtu noticis nekas slikts, Selīna aizvēra acis un noslīdēja uz grīdas. Vēl vienu zaudējumu viņa varēja nepārdzīvot. Turklāt zaudēt kādu, kurš bija nupat kā atgūts un tik sirdij tuvs viņa negribēja, nevarēja un..

[hellwoman]

Kad Selīna pagāja garām viņas istabai, Roēna pacēla galvu un, nepārtraucot katanas spodrināšanu, ieklausījās.Mājā visu laiku notika kaut kāda dīvaina rosība un Roēnai tas bija grūti saprotams, jo nebija pie tā pieradusi.Kad Selīna nogāja lejā pa trepēm, Roēna, turpinādama spodrināt katanu nolēma sekot.Nokāpjot lejā un brīdi stāvot viņa mēģinot saprast kur palikusi Selīna, jo gribējās noskaidrot kas te, sasodīts, notiek, kad viņa izdzirdēja durvju atvēršanos un aizvēršanos.Tā kā tas nāca no vietas, kur bija pagraba aizlēgtās durvis, Roēnai pavīdēja cerība, ka tagad varēs tikt iekšā un devās uz to pusi, vēl joprojām monotoni spodrinādama katanu.
Tad sieviete pamanīja, ka pie 7 istabiņas durvīm ir atslīgusi Selīna un nobažījusies jautāja:
-Kas tev noticis?Un kāpēc te šodien ir tik nemierīgs?Visi kaut kur iet ārā un tā tālāk...-