Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Enifs]

Nebūt ar` ne, man pat likās, ka tu varētu mani apciemot, un aizmigt man tāpat nebūtu izdevies tuvākajā laikā... Endrjū piecēlās no gultas, lēni aizgāja līdz logam, apstājās pie tā un vērās nekurienē : vai tavam apciemojumam ir arī kāds mērķis, vai vienkārši vēlējies apskatīt manu istabu...?

[Zōzā zač zač]

Glāsti, pa kaklu un augstāk, lika puiša ādu pārklāt ar vieglu zosādu.
šajā brīdī, viņš neuztrauccās, nedz par saviem matiem un aŗi, ne par apkārtējiem.Svartīga bijašī meitnee un šis mirklis.
Skūpss beidzās, protams, negribīgi jo tas bija debisķīgi.
Acis satikās un vismaz Džeimsam tās ievkēlojās, kā uguns liesmas sausajās rudens lapās.
Puiša smaids uzpluka tiklīdz viņš iraudzīja meitenes.
Viņš viņu sev piekļāva klāt vēl stingrāk, bet tomērt šis stingrums un spēks bija maigs un saudzīgs.

[Malduguns]

Selīna spēlējās ar vienu no puiša tumšajām matu šķipsnām. Bija tik patīkami just viņa tuvumu. Šķita, ka Džeimss viņu pasargās no visa.
-Tā ir sirreāla realitāte,-Selīna visbeidzot teica un mierīgi lūkojās Džeimsam acīs. Viņa bija apreibusi. Tā saldi un brīnišķīgi apreibusi. Turklāt viņa nezināja, ko sacīt. Ko darīt. Meitene baidījās, ka tas viss ir tikai sapnis un viņa tūlīt, tūlīt no tā pamodīsies.
Viegli ar pirkstu galiem, meitene zīmēja dažādas figūras uz Džeimsa rokas. Kaut kas bija miris. Un kaut kas bija dzimis no jauna.

[Zōzā zač zač]

Džiemss smaidīja un uz bŗidi bija pievēris acis.
Tas nevarēja būt sapnis.
Pārāk reāls, lai tas tā būtu.
pavēris acis viņš ieska'tijās meitenei ačis.
Nē, tas viss ir īsts.
Vņš noteica un noglastija meitenes vaigu ar labo roku.

[Malduguns]

-Mums laikam tagad būs daudz par ko runāt,-Selīna izteica minējumu.-Ja tas viss tik tiešām nav sapnis, tad mums jātiek skaidrībā, cik īsts tas ir. Es laikam runāju nesakarīgi,-Selīna nomurmināja un iesāka zīmēt bezgalības zīmes uz Džeimsa rokas. Viņas irkstu gali maigi skāra puiša roku.
Smieklīgi. Tas viss bija tik ilgi gaidīts, cerēts uz kaut ko tādu, bet tagad, kad tas bija sasniegts, meitene nesaprata, ko iesākt. Viss bija pārāk mulsinoši.

[Zōzā zač zač]

Būs. Un neuztraucies, tu nerunā nesakarīgi.
Viņš nteica smaidot.
Un viņš lūkojās uz meiteni un smiadījs.
Būs saērā dīvaini, tagad.
Nodomādms puisis iesāka.
UN kā tu domā, cik ir?
Viņš noteica.
Jo, kā mēs to noskaidorjām, tas nav sapnis.

[Malduguns]

-Cik īsts? Manuprāt, daudzi tā dēļ būtu gatavi nogalināt. Mīlestība jau sen vairs nepastāv. Vismaz ne tīra, šķīsta, tāda ir sastopama ļoti reti, bet vienoja manus vecākus. Tas bija jocīgi. Redzēt viņu smaidošās sejas, viņu mīlestību vienam pret otru. Tādēļ jau tēvs arī sajuka prātā, viņš zaudēja māti,-Selīna noteica.-Ko tu pats par to visu domā?-viņa lūkojās Džeimsā ar neizdibināmu skatienu.

[Zōzā zač zač]

Es domāju pietiekoši īsts.
Viņš noteica lūkojoties meitenē, vēljoprojām.
Tad mēs tādu varētu radīt, to tīro un šķīsto un mums nebeigsies, tā pat, kā taviem vecākiem,tas turpināsies līdz mūzā galam.
varētu lkties, ka puisim jau tagad ir plāni uz meiteni, jeb aŗi jau no skolas laikiem.

[Malduguns]

Prātā atausa kāda saruna ar Deu.
-Tu ar viņiem spēlējies, Sela. Kā tu nesaproti, ka arī viņiem ir jūtas! Viņi tevī iemīlas līdz ausīm, bet tu tikai pasmaidi viņiem un saki, ka no tavas puses tas nebija nekas īsts! Kad tas reiz beigsies?-Dea bija sēdējusi māsai pretī šajā pašā virtuvē un centusies izskalot viņas smadzenes. Pēc Gustava nāves Selīnai tik tiešām īsā laikā bija bijuši daudzi puiši. Viņa nebija tos pielaidusi tuvāk par skūpstiem, bet bija likusi viņiem iemīlēties Selā līdz ausīm. Kad meitenei viņi apnika, viņa tos vienkārši pameta. Deai tas nepatika, viņa centās pārliecināt māsu, kā tā labāk nepaliks ne viņai, ne arī kādam citam, bet Selīna nespēja pārtraukt šo spēli tik viegli. Daudzi no puišiem bija pilnībā pazuduši no viņas dzīves pēc tam, kad viņa pateica, ka viss ir cauri, bet daži tomēr nāca pie meitenes un žēlojās, ka viņu vēl aizvien mīlot.
Dea bija lūkojusies māsā daļēji ar žēlumu un daļēji ar dusmām. Selīna neatbildēja uz viņas jautājumu.
-Sela, kad tu to pārtrauksi?-Dea jautāja vēlreiz. Selīna pacēla skatienu.
-Tad, kad es iekritīšu. Tad, kad iemīlēšos tā kā mamma mīlēja tēti. Savādāk tam visam nav jēgas,-meitene sacīja.
Selīna pacēla skatienu un ielūkojās Džeimsa pelēkzilajās acīs. Ap zīlīti tajās bija arī kaut kas zaļš. Viņam bija tik skaistas acis.
Vai es esmu iekritusi? Varbūt es biju iekritusi jau skolas laikā, tikai to nepazinājos un viss atkal atgriezās pie manis?
Meitene piekļāvās puisim ciešāk klāt.
-Tu domā, ka mums tas izdosies?-viņa vaicāja. Meitene saklausīja Džeimsa sirdspukstus, skaistāku mūziku viņa nekad nebija klausījusies. Viņa bija iekritusi un tas nebija apmāns.

[Zōzā zač zač]

Jā, bet ir jāsaprot, ka viens to nepanāks
Viņš noteica lūkojoties meitenei acīs, kuras biaj tik gaišas kā debesis, kādas agrāk bija, un kā tās dzejnieki apraksta.
kad meitene piekļāvās viņam klā viņš viņaiuzlika roku uz pakauša un to sāk glāstīt.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 26.09.2007 14:18

[Malduguns]

Selīna juta Džeimsa roku uz sava kakla. Nekad skolas laikā viņi nebija bijuši tik tuvi. Protams, viņus saistīja ļoti cieša draudzība, tomēr viņi nekad neapskāvās, vien iedunkāja un bakstīja viens otru, uzjautrinādamies par visu un visiem. Tomēr Selīna melotu sev, ja censtos iegalvot, ka viņa nekad par to nebija iedomājusies vai nebūtu to vēlējusies. Sajusta Džeimsa tuvumu, viņa smaržu, viņa sirdspukstus un siltumu.
-Protams, ka tas nav atkarīgs tikai no viena cilvēka un es darīšu visu, lai piepildītos tas, ko teici. Lai arī kas notiktu. Turpināt visu līdz mūža galam. Džeims?-viņa piepeši pacēla skatienu un uz mirkli pakāpās nostāk. Šķita, ka meitene ir gluži kā atmodusies no kaut kā.-Ir vēls. Tēja un pa gultām. Par pārējo rīt, mums būs priekšā smaga diena,-meitene nopietni sacīja. Pulkstenis viņai aiz muguras nosita pusnakts stundu. Nez no kurienes virtuvē bija ielavījusies silta vasaras vakara vēsma, tomēr tā lika Selīna nodrebināties.

[Līg]

Bija jau vēls un Persija bija tikko iznākusi no dušas.
Melnie mati bija slapji un viņa uz savas miesas varēja just pāris patīkamas ūdens pilītes, kas priekā veldzēja dienā sakarsušo ādu.
Visu laiku viņa bija jutusies nogurusi, taču tagad pēc dušas, kad ķermenis likās patīkami svaigs un spurainie mati bija tīri, viss miegs un nogurums bija pazudis.
Lai nebūtu karsti meitene bija uzvilkusi šortus un krekliņu ar lencītēm. Tā bija vēsāk.
Kā ēna Persija slīdēja uz no viņas istabas netālu novietoto bibliotēku.
Ja jau nenāk miegs tad palasīšana būs tieši laikā.
Aiz vienas no šortu maliņām bija paslēpts nazis. Diezgan īss, bet mešanai pilnībā piemērots.
Kāds nazis viņai vienmēr bija līdzi. Lai viņa ietu uz toleti, vannas istabu, virtuvi vai veikalu. Katram gadījumam.
Bibliotēka bija patīkami vēsa un Persijas ķermenis viegli slīdēja starp izkārtotajiem grāmatu plauktiem.

[Develin_]

Mince izlēca no Roēnas klēpja un noglaudās gar meitenes kāju. Kaķenei nepatika, ka viņu murca pa rokām. Viņa bija pati par sevi, pati sava un visu šīs mājas iemītnieku saimniece. Bez viņas ziņas te nevarēja notikt nekas.
Kaķe domīgi uzlūkoja meiteni, pētīja. Bija skaidrs, ka viņa nojauš par Roēnas periodisko aklumu. Klusi ieņaudējusies viņa atkal nogaudās gar meitenes kāju.

[Zōzā zač zač]

Džeimss smaidīja.
Jā, līdzmūža galam.
Viņš noteica un tad meitene atrāvās. neliels šoks, bet, smaids no sejasnezuda.
Un no meitenes mutes vārdi bira kā pupas.
Labi, tad es labāk, tagad iešu, bet..
Neabeidzis teikumu Džeimss paspēra vienu soli uz priekšu un noskūpstija Selīnu.

[Džezā tikai Meit...]

Manam apciemojumam? Madlēna klusi pārjautāja. Es vienkārši sekoju tai kaķenei. Laigan jāatzīst, ka vēlējos arī apskatīt tavu istabu. Viegls smaids pārskrēja meitenes sejai. Es jūtu, ka šonakt neaizmigšu, ja nevarēšu nobeigt kaut vienu mošķi. Nopūtusies noteica Madlēna un paskatījās laukā pa logu. Vai tas būtu atļauts?

Šo rakstu rediģēja melomania: 26.09.2007 19:00

[Malduguns]

Selīna atbildēja skūpstam. Tad aši vien izdzēra savu tēju un viegli pasmaidījusi, devās augšup pa kāpnēm uz savu istabu.
Istaba ar numuru divi bija atšķirīga no visām pārējām istabām. Lai arī kāda likteņa ironija tā nebūtu, Selīna dzīvoja savas mātes vecajā istabā, bet Džeimss mitinājās tajā, kuras iepriekšējās īpašnieks bija bijis Selīnas tēvs.
Meitene aizvēra aiz sevis durvis un atspiedās pret tām. Nereāli. Tomēr sajūtas bija tik īstas. Selīna tam tomēr vēl aizvien nespēja noticēt. Rīt redzēs. Rīt skatīsies. Meitene izvilka no kabatas plaukstdatoru un uzlika modinātājpulksteni uz deviņiem no rīta.
Viņa pārlaida skatienu savai istabai. Ja viņa nezinātu, ka pati te dzīvo, viegli varētu uzskatīt, ka šajā istabā neveins nemitinās. Sienas bija aplīmētas ar avīžu izgriezumiem, filmu plakātiem un tamlīdzīgām muļķībām. Gultas vietā ceturto daļu istabas aizņēma divi kopā sabīdīti divguļamie matrači. Katru nakti Selīna tajos jutās kā pazudusi. Vienā stūrī atradās skapis, kurš bija rūpīgi aiztaisīts. Galda nebija tāpat kā jebkādas citas mēbeles. Vien pie matračiem stāvēja naktslampiņa, iesprausta rozetē un grāmata, kura bija izlasīta apmēram līdz vidum.
Selīna aizčāpoja līdz savai guļvietai un atkrita spilvenos. Pēc mirkļa viņa jau bija ieslīgusi miegā. Pārāk daudz kas todien bija noticis.

[Semijs]

Raienam acis atšāvās vaļā un viņš apskatīja apkārtni. Nopūties, vīrietis piecēlies un izstaipījies, noburkšķēja.
-Tomēr iemigu,.. ai labi iziešu pastaigāties, lai gan tagad ir tumšs..-
Viņš iegāja iekšā mājā un aizgāja uz savu istabu. Izrakņājies pa savu somu, Raiens atrada savu glocku un dunci. Nogājis lejā, viņš uzvilka savus zābakus, ielika dunci kreisajā zābakā un gloku aiz jostas. Ievērodams, ka Džeimss ir virtuvē, Raiens piegāja pie viņa un teica.
-Hei seksīgais, negribi aiziet pastaigāties pa tumsu mēs divi vien? Tas paliks kā noslēpums.-
Viņš iesmējās un tad teica.
-Bet nopietni, negribi iziet ārā? Miegs īsti nenāk šā vai tā...-

[Zōzā zač zač]

Skūpsts beidzās un Selīna aisteidzās uz savu istabu, nu, Džeimss palika viens.
Apsēdies viņš pamanījasavu kofeŗiti pie sienas.
Piecēlies viņš to paņēma un tad virtuvē ienāca Raiens.
varētu, es būsū maigs.
Džeimss iemsējās un piegājis tuvāk pie Raiena noteica.
Var, tikai saku iepriekš, es deru tikai piesegšanai.

[Semijs]

-Mmm... man patīk maigi vīrieši, Rarr..-
Raiens apbrīnojami labi nomurrāja un ar roku nobrauca gar Džeimsa plecu, kas palielināja vīrieša smieklus.
-Lūdzu atgādini man vairs tā nedarīt, nezinu, kā tu, bet man tas bija dīvaini. Nekas, es esmu pieradis doties pa priekšu.-
Viņš nosmīnēja un pamājis ar galvu, gāja ārā no mājas uz ielas pusi.

[Zōzā zač zač]

"Dziemss iesmējās.
Lab, atgādināšu.
Viņš noteica.
Tad dodamies.?
Viņš pajautāj skatoties uz Raienu.
Man aŗi nenāk miegs.