Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Semijs]

Raiens noskatījās, kā Selīna aiziet un paskatījās uz Džeimsu, bet pēc tam uz turieni kur Selīna aizgāja.
-Vai es kaut ko ne tādu pateicu? ...-

[Zōzā zač zač]

Džeimss nedaudz nopūtās.
Tev tiešām pietiek.
Pieceldamies kājās Džeimss panāca Selīnu.
uzlikdams savu roku viņai uz pleca viņš noteica.
Tev, labāk nevajadzētu vienai šādai staigāt apkārt, nevēlētos, lai k-kas slikts notiek ar tevi.
pasperdams divus lielsu soļus Džeimss nostājās mweitnei priekšā.

[Semijs]

Raiens nopūtās un pašūpoja savu galvu. Paņēmis vairākus spilvenus, viņš iekārtojās un nomurmināja pie sevis.
-Kāpēc cilvēki apvainojās par tik stulbiem jokiem?-
Paskatījies, kā Džeimss aiziet, Raiens izlēma nedaudz vēl pasēdēt, bet tad tomēr saņēma drosmi un piecēlies gāja meklēt Selīnu, taču ilgi nebija jāmeklē viņu. Ievērodams Džeimsu sievietei blakus, Raiens ieklepojās.
-Klau Selīn, es varētu ar tevi parunāt par muļķīgo joku izgājienu?-
Tonis bija tāds, ka vīrietis grasījās atvainoties Selīnai.

[Malduguns]

Selīna apķērās Džeimsam ap kaklu un sāka šņukstēt. Viņai bija vienalga. Kaut kādas slūžas bija pārrautas un nu viņai bija vajdzīgs mierinājums.
Kad pienāca Raiens, meitene pacēla saraudāto seju.
-Es tagad negribu ar tevi runāt. Varbūt rīt,-viņa noteica balsī, kura izteica pilnīgi visu, ko viņa tobrīd domāja par Raienu.
-Ja tu nevēlies, lai ar mani notiek kas slikts, tad tev nāksies man nākt līdzi,-Selīna uzlūkoja Džeimsu un viņa saraudāto kreklu.-Piedod, es tā negribēju,-viņa nočukstēja.

[Semijs]

-Labi, tik gribēju palūgt piedošanu, tas nebija domāts ļauni.-
Raiens noteica un pagāja abiem garām. Izgājis uz koridoru, viņš aizgāja uz lievenīša un piesēda tur, lai uzpīpētu. Raienam gar galvu šāvās Džeimsa balss, par to, ka viņš pa daudz iedzēris.
-Laikam viņam bija taisnība..-

[Zōzā zač zač]

meitene pēkšņi apķērās Džeimsam ap kaklu un ņedaudz nedroši Džeimss uzlika savu roku meitenei uz mguras,un to mierīgi sāka glāstīt.
Džeimss šajā brīdī klusēja, nevajadzēja neko teikt, vismaz tagad.
kad meitene ieminējās par viņa kreklu viņš mīļi pasmaidīja.
Nekas, par kreklu neuztraucies.
Smaids bija silts un mājīgs, kā silta pavardiņa pie kuras kaķis labprāt dusētu visu dienu.
Tagad tevi jānogādā uz gūltu.
Puisis noteica un grasījās doties, bet tomērt neizkustējās, bija aizmirsts viens būtisks jautājums.
Emm, kur bija tava istabiņa?
Viņš visai nedroši, bet ar smaidu sejā, pavaicāja meitenei.

[Malduguns]

-Uz istabiņu nē,-Selīna protestēja. Džeimsa smaids sildīja. Tā vien gribējās palikt puiša skavās, bet viņa sevi savaldīja. Selīna caur asarām pasmaidīja. Viņa paberzēja mitros traipus puiša kreklā un nedrošs smaids atkal uzzibsnīja meitenes sejā.

[Zōzā zač zač]

nūuuu, labi.
gari novilka puisis stāvēdāms telpā, starp virtuvi un koridori, kas veda uz daudzām citām istabām.
Tad, kur tu vēlētos, būt?
Viņš smaidot vaicāja, vēroties meitenē. Un varēja redzēt, ka Džeimsam, netraucēja, tas, ka viņa slaucīja savas asaras viņa kreklā.

[Malduguns]

-Labi, šoreiz uz istabu,-Selīna piepeši sajutās nogurusi. Viņa sameklēja Džeimsa plaukstu un savija viņa pirkstus ar savējiem.-Iesim uz manu istabu, lai es nepastrādāju vēl kādas muķļības? Un vispār, kā tu domā mani pieskatīt?-viņa viacāja, pievērsusi skatienu puisim.

[Zōzā zač zač]

Džiemsa saids palika plašāks.
Labi.
jusdams, kā abu roku pirksti savias viņš pasmīk''aja par meitenes jautājumu.
Nu, viens variants ir, tā sakot, ar spēku.Pāri plecam un uz gūltu.
Džeimss iesmējās
Otrs ir tā pat tevi aiznest, trešais labprātīgā kārtā.
Viņš noteica lūkodamies uz meiteni.
Gaidīdams viņas atbildi.

[Malduguns]

-Es esmu pārāk smaga, tu mani neaiznestu,-Selīna nomurmināja, lai gan šis teiciens bija pilnīgi lieks, viņa bija smalkas, bet vingras miesasbūves.-Turklāt, neviens jau neteica, ka es gultā arī palikšu. Un... Tu nezini, uz kurieni mani nest, vai kā citādi aizgādāt,-Selīna plati smaidīja.

[Zōzā zač zač]

Džeims pasmaidīja.
Ta bieži vien visis saka, ka nevarēs aiznes, bet labi, ticēsim tev.
nošmīnējis viņš uzlūkoja meiteni, lab turpināja viņu vērot.
Bet, vienalga, es varu tevi aiznest aŗi uz savu istabu, pats, palikt viesistabā.
Viņš nosmīnēja un smaids, kas viņa seju rotāja palika nedaudz platāks.

[Malduguns]

-Bet es arī varu palikt viesistabā. Vai virtuvē. Vai jebkur citur uz grīdas,-meitene protestēja. Viņas sejā rotājās smaids, bija kļuvis silti. Vismaz viena roka bija sasildījusies. Tā, kura bija Džeimsa plaukstā.
-Man vienkārši šovakar vajag kompāniju,-meitene sacīja. Viņa vēl juta vieglu reiboni, kājas kļuva tādas kā trīcošas un atmiņā nezin kāpēc uzplaiksnīja kaut kas no senajām dienām, kad abi vēl mācījās vienā klasē. Selīna pie sevis pasmaidīja.
-Cik daudz tu atceries no mūsu skolas laika?-viņa vaicāja un viegli pasmīnēja, uzlūkojusi Džeimsu.

[Zōzā zač zač]

itkā ir veselīgi gulēt uz grīdas, bet, labāk tomērt būtu gūltā.
Puisis domīgi noteica novēršot savu acu skatienu no Selīnas.
Šoreiz puisis skatījās uz pretējo sienu, nedaudz apdomādamies.
Smaids uz bŗidi noplaka, jo atmiņā atsaucās māte.
Vajadzētu aiziet pie viņas, bet, tad, kad būšu vines.
Viņš uzlūkoja Selīnu un silti pasmaidīja.
Meitenei nebija jāzin šī puiša problēmas, jo viņai pašai bija daudz tādu.
Nu, labi sastādīšu kompāniju.
Smaids nenoplaka, bet uz nākamojautājumu puiša acis iemirdzējās un viņš nedaudz iesmējās.
Nu, tu ticēsi vai nē, bet es tevī biju ieķēries līdz ausīm.
Viņš joprojām to atceras cik bailīgi bija pateikt ko tādu, kas varētu Selīnu aizskart.
Jo viņa viām bija gan draugs gan mīlestība.

[Malduguns]

-Tev labāk nezināt kur un kā guļu es,-Selīna pasmaidīja un ar brīvo roku atglauda matu šķipsnu, kura bija izspraukusies no vaļīgās astes. Viņa nekad nebija īpaši aizrāvusies ar tradicionālām lietām. Uz mirkli Džeimsa sejai pārslīdēja ēna, meitene to manīja, bet neko nevaicāja. Viņa zināja, ka puisis pats pastāstīs, kad uzskatīs to par nepieciešamu. Pēc mirkļa viņš jau atkal smaidīja un šis smaids sildīja Selīnu.
-Jauki, ka tu man sastādīsi kompāniju. Tikai, ja tev nāk miegs, tad tā arī saki, man atradīsies, ko darīt,-Selīna nevēlējās uzspiest savu klātbūtni Džeimsam, lai gan ļoti vēlējās pasēdēt kopā ar puisi un parunāt par šo un to.
Puiša pēdējais teikums lika meitenei pārsteigumā atkārt žokli. Ja vien es to būtu zinājusi, viss varbūt būtu izvērsies pilnībā savādāk, viņa nosprieda.
-Mī un žē! Tu biji manī ieķēries līdz ausīm? Tas nu gan ir jokaini! Tad tāpēc jūs ar Gustavu allažiņ plēsāties viens ar otru?-viņa plati pasmaidīja un lūkojās Džeimsā. Ļodzīgās kājas bija kļuvušas vēl ļodzīgākas.
-Es verbūt uzvārīšu tēju un mēs pie siltas tējas tases parunāsim? Vai tomēr labāk kafiju? Vai kakao? Ko tu vēlies?-meitene centās runāt pēc iespējas ātrāk, lai slēptu savu satraukumu un pagalam muļķīgo sajūtu, kura sakņojās kaut kur vēdera rajonā.

[Enifs]

Nešaubies, ka tavu uzaicinājumu kādu dienu izmantošu, un ja kas, tas pats arī attiecas uz tevi. Būsi mīļi gaidīts viesis manā istabā... Endrjū nedaudz apdomājās, piecēlās un lēnā, nesteidzīgā solī aiznesa grāmatu uz turieni, kur bija to paņēmis : Tagad došos uz saviem apartamentiem paskatīties griestos un neko nedarīt, kamēr aizmigšu. Viņš lēnām piegāja pie durvīm, atvera tās un pazuda meitenes skatienam lēni aizverot durvis no otras puses. Iegājis savā istabā viņš atlaidās gulta, un blenza griestos bezmērķīgi, gaidīdams nezin ko... iespējams, to, ka aizmigs...

[Džezā tikai Meit...]

Madlēna pamāja ar galvu un noraudzījās kā puisis aiziet. Meitene bibliotēkā nosēdēja vēl kādas piecas minūtes vienkārši sēžot un glaudot kaķeni. Viņa attapās un saudzīgi noikusi kaķeni uz krēsla, piecēlāk kājās un uzkāpusi pa trepītēm nolika grāmatu tur, kur domājās to paņēmusi. Viņa viegli noleca no trepēm un lēnām devās uz durvju pusi. Atvērusi durvis, meitene nostājās vidū un paskatījās uz kaķeni. Ks, ks, ks, vai tu paliksi, jeb arī nāksi man līdzi? Madlēna jautāja un gaidi'ja kaķenes rīcību.

[Zōzā zač zač]

Nu, jā, tā kā es teicu.
Viņš ar brīvo roku sev nedaudz paberza pakausi, Nu, atzīšanās bŗidis bija, tagad sekoja mazs mūlsums.
Nu, tas aŗi.
Viņš piemitināja, kad viņa ieminejās par Gustavu un kā viņi abi satiekoties radīja sev virs galvām negaisa mākoņus.
Bet, pēc dažām sekundēm viss bija jau pārgājis un puiša smaids atkal bija tāds, kā iepriekš.
Lab tas īpaši nebija mainījies, bet tomērt.
Varētu...
ieturēdams pauzi viņš nopētija meiteni, varēja redzēt, ka viņai bija bišku pa daudz liķiera ķermenī.
...Nū, kafiju.
Saņēmis meitenes roku nedaudz stingrāk, kas bija viņa plaukstā puisis nedaudz iegriezās sāniski un. tā sakot, deva viņai ceļu, lai parādītu kur ir virtuve.
Protams Džeimss pats to zināja, bet, nu, kā nekā viņa bija namasmāte.

[Develin_]

Kaķene palūkojās uz Madlēnu ar skatienu, kurš varēja paust: Tu arī ko vēlējies?
Pēc mirkļa viņa izstaipīja savu augumiņu, pamatīgi nožāvājās, atklādama baltu un asu zobiņu rindu un nelēca no krēsla. Kaķenes kažociņš vietām bija izspūris, tomēr viņa gāja tik cēli it kā būtu ķeizariene. Izgājusi gaitenī, viņa vērtējoši palūkojās Madlēnā un ar skatienu it kā aicināja līdzi. Rudais kamoliņš devās uz sesto istabu un sāka skrāpēties pie aizvērtajām durvīm.

[Malduguns]

Selīna paklausīgi devās uz virtuvi un lēnām, noteiktām kustībām uzlika sildīties ūdeni. Sameklējusi divas krūzītes, viņa sāka rakāties pa plauktiem.
-Tu no kafijas pagulēt varēsi?-viņa vaicāja. Pulkstenis jau rādīja vienpadsmito vakara stundu. Tagad galvenais bija neizdarīt kaut ko aplamu. Kaut ko tādu, kas visu izbojās. Bet Džeimsa atzīšanās šis tas kļuva skaidrs, bet viņš bija runājis tikai par pagātni, par skolas laikiem. Selīna iekoda lūpā. Vai viss ir palicis pa vecam vai arī tomēr mainījies? Šis jautājums viņu urdīja, bet Selīna nespēja to izdabūt pār lūpām. Meitene piecēlās un kādu brīdi vienkārši lūkojās Džeimsā, tad nodūra skatienu un atsāka drudžaini darboties ap krūzīēm, vienu gandrīz par mata tiesu nolidinot lejā no galda. Pēdējā mirklī viņa to tomēr uztvēra un nolika tālāk no malas.