Nakts brālība, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Develin_]

Jaunie censoņi vēl neko nezināja par plānu līdz brīdim, kad viņiem pienāca vēstule.

Sveiks/-a!
Vadībai radās eksperimentāla ideja, tādēļ, lūdzu, esi gatavs/-a pārvākties uz citu dzīves vietu. Paskaidrojumi par lietu būs vēlāk, kad tiksimies. Līdzi jau ņem savas mantas, kuras tev ir nepieciešamas komforta nodrošināšanai. Matracis, uz kura gulēt būs tāpat kā virtuve, pašam sava istaba un visas pārējās akūtas nepieciešamības lietas un vietas.
Tikšanās pirmdien, Rietumu parkā pie Saules plkst. 16.
Sveicieni, Dea.

Pirmdiena, 2635. gada 16. jūlijs. Neciešams karstums. Visi pilsētnieki cenšas paglābties no svelmes. Daudziem tas neizdodas un tie tiek nogādāti slimnīcās. Diagnoze – karstuma dūriens. Tie, kuriem ir iespēja, dirn mājās vai birojos pie gaisa kondicionētāja, jo šāds karstums nav bijis vairākus gadsimtus.
Dea Flahertija Adamsa domīgi lūkojās savā pulkstenī. Viņa lēnā solī devās uz parku, izkāpusi no metro, kura stacija bija pie paša parka, tikai pāri ielai. Par parku 21. gadsimta cilvēka uztverē to gan nevarētu nosaukt, šur tur auga nīkulīgi, nodzeltējuši krūmiņi, kuri kā par brīnumu vēl vilka dzīvību, vietējo dārznieku aprūpēti. Koku kailie silueti jau sen vairs netika iekļauti apkārtējā ainavā un šur tur varēja redzēt nodzeltējušu zālīti. Asfaltētā taka vedināja tālāk parkā. Apkārt neredzēja nevienu cilvēku, jo visi šādā laikā par labāku uzskatīja uzturēties salīdzinoši vēsākajās iekštelpās.
Dea ieņēma vietu uz soliņa blakus Saulei un palūkojās visapkārt. Saule viņu vienmēr bija uzjautrinājusi savā ziņā. Tas bija milzīgs trijstūra piemineklis, kuram patiesībā nebija nekādas saistības ar Sauli. Tas bija tā iesaukts, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc.
Dea tikai sēdēja, ik pa laikam palūkojās pulkstenī un gaidīja.

Tā... Nu jums ir jāpaziņo jā jūs satiekaties ar Deu un viens ar otru. Jaunie censoņi nav savā starpā pazīstami.

[Zōzā zač zač]

Oki,pagaidīšu.
Nedaudz pasmiedamies viņš noteica un lūkojoties uz pŗējiem viņš metenei atbildēja.
Nu visai raibi. Kā jau minēju esmu trenējies, un tas iracīm redzami. palīdējis tēvam, pat esot brālībā, ar viņa darbiem viņs mazajā veikaliņā. Palīdzējis brālībai izglābt vairākas svaŗigas lietas.
UN parūpējies par uzlabotu aizsargsistēmu brālībā.
Viņš smaidīja, no sirds, bet viņš neminēja savu māti, tagad viņš to negribēja pieminēt, dēl tā, ka meitenei bija pašai savas problēmas.

[Malduguns]

-Darba pilnas rokas, malacis!-Selīna pasmaidīja.-Atnāksi man kādu dienu līdzi pie tēva? Man naptaīk uz turieni doties vienai,-viņa piemetināja un pie viena atvēra Madlēnas istabas durvis. Iekārtojums bija tāds pats kā abām iepriekšējām istabāt, tikai šajā dominēja melnā un gaiši sarkanā krāsa, kura gandrīz vai jau balansēja uz oranžās pusi.-Madlēna, šī ir tava istaba. Jūties kā mājās. Atslēga ir durvīs,-Selīna pasmaidīja un devās tālāk, lai parādītu istabu arī Endrjū, tomēr ik pa mirklim pagriezās un pārliecinājās vai Džeimss seko.

[Zōzā zač zač]

Nu, skumji vismaz nav.
Viņš pasmēja un smaidīdams sekoja meitneei.
vaētu, šā vai tā, visu laku pie datoriem sēdēt es negrasos, vajag aŗi kāds fiziskās nodarbes.
Viņš laipni smaidīdams sekoja šim mazajam bariņam.

[Malduguns]

-Fiziskas nodarbes tev būs, vari nesatraukties. Katram šīs komandas biedram pēc vienu dienu nedēļā būs jābūt dežurantam. Tas nozīmē, ka būs jāpiekārto māja un tamlīdzīgi,-Selīna pasmīnēja.-Sarakstu es izlikšu vēlāk. Starp citu, man ir daudzas vietas, uz kurām es tevi varētu aizvest. Varu saderēt, ka šajā rajonā tu neesi īpaši bieži uzturējies.

[Zōzā zač zač]

Būs jākopj māja.
Puiša sejāvarēja rdzēt sarūgtinājumu šoku un vēl sazin kāduemociju, kas tik tiko izpiedās.
varētu likties, ka viņam tas nepatiktu, bet tad viņš iesmējās.
Njā, cerams, šeit neuzturēsies sliņķi.
Viņš smaidīdams pievērsās meitenei, nopakālus sekodams.
Tiesa, te esmu uztuŗejies visai reti, bet, nu, kā tikt līdzšejienei zinu.

[Malduguns]

-Nerādi nu tik skābu ģīmi. No mājas tīrīšanas vēl neviens nav miris. Un kā tad tu domāji, kā viņa paliks tīra? Es jau netaisos jums visiem pakaļ skraidīt un tīrīt. Katram būs sava diena, kuru izmantot sakopšanai, tad pārējās varēs cūkoties. Protams, saprāta robežās,-Selīna pasmīnēja.

[Eņģeļu gūstekne]

Nezināmu iemeslu dēļ arī Yuki bija sekojis Džeimsam un Selīnai. Pa vidu visām garajām sarunām, kas abu starpā risinājās viņš atkal jau bija iegrimis sava burvīgo matu ērkuļa un ideāli veidoto sejas pantu apbrīnošanā. Viņš ik pa brīdim bezjēdzīgi pasmaidīja, vai vienkārši klusi iesmējās. Es esmu nepārspējami apbrīnojams, visi pamuļķīši var domāt ko grib, bet es to vienkārši zinu un man tiešām ir vienalga ko viņi domā, nejāgas! Bandītu mednieks vēl kādu laiku vienkārši sapņoja par savu fascinējošo personību, līdz atjēdzās, ka viņam nav ne jausmas kur viņš gulēs.
Turklāt Otori bija pilnīgi pārliecināts, ka ar kādu stulbu muļķi netaisās gulēt vienā istabā, ja ar kādu viņu apbrīnojošu personu, tad vēl tā, viņš neiebilstu.
Yuki paskatījās uz Selīnu un klusi ierunājās, kārtējo reizi iedomādamies cik seksīgi skan viņa balss. Selīn, man tev lūgums, vai tu nevarētu arī man lūdzu pateikt kur ir mana istaba? Pluss vēl pēc šī teksta viņš atkal jau uzžilbināja savu colgate smaidu.

[Malduguns]

Selīna pamatīgi satrūkās, kad izdzirdēja Yuki balsi sev aiz muguras. Meitene uzmeta viņam īsu skatienu, nenobremzēja un pa taisno ieskrēja sienā. Kailā kāja atsitās pret grīdas līstīti un Selīna sāpēs sarāvās. Tirpas izskrēja cauri visam ķermenim, bet viņa nomierinājās, izstaipīja muskuļus un nu jau attapusies uzlūkoja Yuki.
-Es pieņemu, ka tevs vārds ir Yuki Otori,-Selīna sacīja, nopētījusi lapu.-Ja tā, tad tev arī būs istaba lejasstāvā tāpat kā Džeimsam.
Selīna salocīja lapu, kura izskatījās jau pamatīgi cietusi un iebāza to džinsu aizmugurējā kabatā. Viņas domas kavējās pie meitenes mātes. Tās piepeši bija ieskrējušas viņai galvā un Selīna izjuta neisakāmu vēlēšanos mammu atkal redzēt, apskaut un dzirdēt viņas balsi. Tomēr Selīna ātri vien piespieda sevi attapties.
Mērojusi pāris soļus līdz Endrjū istabai, viņa atvēra tās durvis. Iekārtojums neatšķīrās, bet logu daudzums gan. Viens Endrjū istabas logs bija vērts pret iekšpagalmu, bet pa otru varēja redzēt pagalma vārtus. Šajā telpā valdīja mierīga gaisotne, dominēja tumšzaļā krāsa kopā ar violeto. Izskatījās mazliet savādi, tomēr Selīnai patika un viņa cerēja, ka arī šīs istabas iemītniekam patiks.
-Atslēga durvīs, visi paziņojumi būs pie ziņojumu dēļa un es esmu otrajā istabā, ja nu kas. Tagad došos izvadāt pirmā stāva iemītniekus. Jautājumi ir, Endrjū?-Selīna nobēra to visu kā pupas. Viņa pēc iespējas ātrāk gribēja beigt visu šo pasākumu un nodoties savām lietām.

[Džezā tikai Meit...]

Madlēna klusi nosvilpās par to, ka šeit atradās bibliotēka un laimīgi pasmaidīja, kad izdzirdēja, ka tā atrodas gandrīz pretī viņas istabai. Viņi jau bija nonākuši pie meitenes istabas un viņa atsmaidījusi pretī klusi noteica paldies un atsēgusi durvis, iegāja iekšā, lai noliktu mantas. Istaba meitenei ļoti patika, jo tā bija melna un sarkanīga. Palodze bija liela un pēkšņi galvā ienāca viņas pašas istaba, kad tēvs vēl bija dzīvs. Nometusi somu uz gultas, viņa paskatījās laukā pa logu un nopūtusies devās atpakaļ uz durvju pusi. Izgājusi koridorī, meitene dzirdēja, kā Selīna ierāda Endrjū viņa istabu un devās uz durvīm tieši pretī viņai.

OOC: aprakstu kā izskatās bibliotēka?

[Develin_]

Bibliotēkas durvis drūmi izcēlās uz apkārtējo durvju fona, jo tās bija gatavotas no tumša koka un vēl pie tam nolakotas. Apzeltīta plāksnīte ar reljefiem, melniem burtiem vēstīja, ka tā ir biliotēka.
Atverot durvis, nācējs varēja nokļūt palielā telpā ar trīs logiem, platām palodzēm uz kurām bija uztupinātas grāmatas. Grāmatplaukti sniedzās līdz pat griestiem un bija izkārtoti kārtīgās, taisnās un paralēlās slejās. Krāmatas bija kataloģizētas un, ieejot iekšā, pa kreisi varēja redzēt nelielu skapīti, kur bija visu grāmatu reģistrs alfabētiksā secībā pēc to autoriem. Papildus tam, vsias grāmatas bija sadalītas pa žanriem. Pie viena no plauktiem bija piestutētas kāpnītes, kas liecināja par to, ka iepriekšējais lasītājs ir interesējies par zinātnisko fantastiku.
Tālākajā labajā stūrī atradās neliels, apaļš galdiņš un tam apkārt, trīs mīksti polsterēti krēsli pārvilkti ar sarkanu audumu. Tie bija mīksti un ērti. Blakus katram krēslam vēl bija maza lampiņa. Aiz viena no krēsliem, pašā stūrī atradās mazs, aizslēgts skapītis, kura saturu nebija iespējams noteikt.
Divi logi izgāja uz ielas pusi, tie bija nokrauti ar grāmatām, bet vārtu puses logs stāvēja gandrīz brīvs.

[Enifs]

Endrjū uzmeta ātru skatu savai istabai. Man patīk, jaukas krāsas... jautājumu nav, vienīgi domāju vēlāk apmeklēt bibliotēku, un vēl es ceru, ka nevienam netraucēs, ka es klusītēm pastaigāšos pa māju, tajās naktīs, kad man nenāks miegs... Endrjū paņēma atslēgu, iegāja istabā nedaudz dziļāk, novērteja plašumu, un bija gatavs uz kādu brīdi atpūsties no cilvēkiem. Paldies, ka ierādīji man istabu- Endrjū laipni teici Selīnai, ar smaidu lūpu kaktiņos un ieskatījās Selīnai acīs...

Šo rakstu rediģēja Enifs: 19.09.2007 20:02

[Malduguns]

-Tikai nestaigā pārāk skaļi, labi?-Selīna noteica, nopētījusi Endrjū. Meitene gluži kā transā uz viņu lūkojās. Noskurinājusies kā suns, viņa novērsās no puiša un pagriezās pret Yuki un Džeimsu.
-Nu ko, tagad man laikam vajadzētu parādīt jums istabas, ne tā, puiši?-Selīna pasmaidīja, bet viņas smaids bija diezgan mākslīgs, jo pašlaik viņa nebija īpaši viesmīlīgā noskaņojumā.

[Semijs]

Raienam īsti nebija ko darīt, šobrīd bija slinkums iet ar kādu iepazīties, viņš zināja, ka ar laiku sapazīsies. Izgājis laukā un lieveņa, Raiens paņēma cigarešu paciņu un piefiksēja, ka tikai viena ir palikusi.
-[cenzūra]-
Viņš nolamājās un aizpīpēja pēdējo cigareti. Izvilcis no savas kabatas naudas maku, viņš paskatījās, ka nauda ir pietiekami daudz un ielika maku kabatā. Ar biksēm tik virsū, Raiens nelikdamies ne zinis pa visiem devās uz tuvāko veikalu pīpēdams savu cigareti.

[Develin_]

Iela bija tukša un veikals patiesībā atradās pāri ielai un tikai mazu gabaliņu uz priekšu. Apkārtējo māju logi bija gaiši, jo lielākā daļa cilvēku jau bija mājās. Bija nedaudz pāri astoņiem un tas nozīmēja, ka drīz vien veikali tiks slēgti.
Šajā rajonā mājas bija necilas, salīdzinājumā ar centru, tomēr tās bija vēsturiskas - dažas pat saglabājušās vairākus gadsimtus, vēl no gaismas laikiem.
Veikalā spoži dega uguns, tas bija neliels pašapkalpošanās veikaliņš. Ieejot iekšā, visas preces bija sakārtotas divās slejās. Caur palielo logu varēja saskatīt mazliet nervozu, jaunu meiteni aiz letes. Viņas gaišās citas ieskāva glīto seju un lielās, zilās acis, pētīja kaut ko uz letes. Veikalā bija jauniešu bariņš, kuri domīgi nopētīja grādīgo plauktus. Tie bija kādi pieci, seši jaunekļi, vecumā no 17 - 25 gadiem, kuri neizskatījās īpaši pozitīvi noskaņoti pret jebkuru, kurš viņiem varētu nepatikt.

[Semijs]

Raiens bija pa ceļam jau izpīpējis cigareti un nodzēsa to pret kādas mājas sienu. Iegājis veikalā, viņš aizgāja garām jauniešu baram, nepievērsdams pilnīgi nekādu uzmanību viņiem. Piegājies pie ledusskapja, viņš paņēma kasti alus un piegājis pie letes, smaidīdams pārdevējai teica.
-Labvakar.. Emm, man lūdzu Zelta ''Marlboro'' cigaretes - trīs paciņas! Cik tas kopā būs?-

[Develin_]

Meitēns, kurš pēc skata vēl nebija sasniedzis pilngadību, lielām acīm nopētīja Raiena puskailo augumu un izbiedēti paskatījās vīrietī.
-Es vēl neesmu pilngadīga, nevaru jums pārdot tādas lietas,-viņa nopīkstēja un lielās acis kļuva vēl lielākas.
-Hei! Beidz piekasīties manai draudzenei!-kāds no bariņa uzsauca Raienam un viegli uzsita viņam pa muguru tā, ka noplīkšķēja.

[Semijs]

Raiens jau gribēja aiz pārsteiguma mierināts pārdevēju un sarunāt, lai dabūtu sev cigaretes, bet viņam aiz muguras kāds uzsita pa viņa kailo miesu, kas nebija diezgan patīkami. Ar neapmierināti ģīmi, Raiens pagriezās pret čali un uzrunāja viņu.
-Paklau.. es nepielienu tavai meitenei, iesaku savaldīt rokas džekiņ!-

[Develin_]

Puisis, kurš bija uzsitis Raienam pa muguru augumā nebija lielāks par viņu, tomēr acis bija aizlietas un varēja redzēt, ka šamējais nekāds prātīgais runātājs nav un visu drīzāk risinās ar dūru palīdzību.
-Klau, es zinu, ka tu esi viens no tiem, kuri skraidelē apkārt naktī šaudīdamies uz tiem, kuri nemaz nav. Pasaki, vēl ka tā nav,-no jaunieša mutes atskanēja piesmakuši, neirotiski smiekli un tiem sekoja belziens pa Raiena krūtīm.

[Semijs]

Raiens nedaudz saviebās no sitiena pa krūtīm, nedaudz nosmīnējis, Raiens atkal izslējās un paskatījās puisim acīs.
-Klau puis, es jau tev teicu, lai tu savaldi savas rokas!-
Viņš uzmeta vēl īsu skatienu un ietrieca savu pieri puisim sejā, to nogāžot. Uzmecis aci uz pārējiem no bariņa. Raiens teica.
-Iesaku aizvest jums jūsu draugu uz mājām.-

[kornēlija-melnai...]

un daudzi tur bij ieradušies??? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)