Lielā iedzeršana (PG-15 aptuveni. bet ne augstāk ), [ATD] Opcijas

[Milēdija]

Moldas Pils
Rīts.

Dragomirs atvēra acis. Viņš gulēja sēdus, Kāds gulēja atspiedies viņam pret plecu, bet vel kādi pāris (kaut kas) krāca kaut kur netālu. Visa istaba bija piegrūsta pilna ar tukšām vīna pudelēm. Tik pat tukšām alus mucām un kolbām ar kaut kādiem nezināmiem ķīmiskiem reaģentiem. Ak kungs, kas te vakar notika...? Dragomirs centās atcerēties. - "Tā...es sarīkoju balli...Uzaicināju visus...Atnāca brālis un atvilka sev līdzi kaut kādu iedzērušu slepkavu- mūku...Piedāvāja apmazgāt balli... Viss. beigas. Filma pazūd. Ceru, ka viņš izdarīja visu kā vajag....
.

[Kalevale]

Protams, protams, Keta to, Keta šito... ja es būtu dzīva, tāpat mani sūtītu, ar cerību, ka nostitīšos, viņa pie sevis purpināja un izlaidās cauri elfam. Tā viņam arī vajadzēja, Keta sapīkusi nodomāja un izlaidās cauri tai pašai sienai, pa kuru bija ielidojusi.
Ceļu atrast bija viegli, par cik viņa tieši pagrabā bija pamodusies. Atradusi pie sienas gaismekli, viņa pacentās to iedegt. Pagāja labs laika sprīdis, līdz uguns pakļāvās un vienmērīgi sāka degt izgaismojot šaušalīgo skatu - tukšas, nosviestas mucas, daudz pudeļu, stiklu lauskas un izliets kaut kas, kas izskatījās pēc sarkanvīna. Jā, patiešām, turklāt, labs sarkanvīns, Keta nodomāja, ar caurspīdīgo roku nobraucot sarkano grīdu, lai atkal varētu nolaizīt to.
Pametusi apkārt skatienu, viņa patiesi pamanīja pāris mučeles, kas izskatījās it kā neaiztiktas. Liekas, ka vakar mums aptrūcies, un visi briduši šurp meklēt jaunus krājumus, viņa klusi noteica un iesvilpās, ieraugot martini pudeli. Šodien ir mana laimīgā diena!
Nokoncentrējusies viņa paņēma vienu no pilnajām mucām un savu martini pudeli, un devās atpakaļ uz istabu. Nekas nebija mainījies, tikai Estas bija pazudis.
Te nu es atradu kādu mučeli... Tur vēl šis tas ir, viņa iekliedzās.

[rudo lapu vilcēn...]

Puisim izdevās izkļūt no istabas un aizklunkurēt līdz pagraba kāpnēm. Nekāds iedrošinošais skats tas nebija. Kāpnes - kā jau parasts pagrabiem - bija stāvas un šauras. Pirmais solis beidzās tieši tā kā suņpuika bija domājis. Kājas nebija pārlieku drošs balsts un Estas veikli nokūleņoja līdz pašai lejai. Paladis vaļā sāpjpilnu kaucienu(kas varbūt aizskanēja arī līdz istabai), berzējot pārsisto pieri un pieglaužot ausis, Estas pārliecinājās, ka visi locekļi ir tikai apsisti un nekas nav lauzts.
Beidzis kaukt un pārbaudīt vai nekas nav lauzts, suņpuika pārlaida skatienu pagraba telpai. Stikla lauskas (no kurām daļa piederēja pudelēm, kurām puisis bija uzkritis virsū, dabūdams vairākas nejaukas skrambas uz rokām un saplēzdams vienu krekla piedurkni), tukšas pudeles, izlijis vīns, tukšas muciņa - vienu vārdu sakot - īsta postaža.
Tomēr kādā kaktā, paslēpušās no ašiem skatieniem, atradās vēl paŗis mučeles. Priekā Estas sāka luncināt asti. Nu atlika tikai cerēt, ka tās bija pilnas un ar miestiņu, nevis kādu suslu.
Piecēlies, notrausdams no biksēm stikla lauskas un putekļus, viņš devās uz muciņu pusi. Rā'dijās, ka vismaz viena vēl ir tīri pilna. Aplaizījis lūpas un nebeidzis luncināt asti, puisi atrada spundi un veikli to issita. Gaisā uzvēdīja tīkama smarža. Tūlīt, tūlīt viņš atkal varēs smieties bez galvassāpēm un varbūt arī pajokot, un varbūt kāds viņu sāks saukt par draugu? Aplaizījis lūpas, viņš pārlaida skatienu pāri telpai, meklēdams kādu kausu, kur ieliet.

[Roviela]

Bards pārmetošām, lielām (un ļoti skaistām) acīm palūkojās Ketlīnā.
- Kā Tu mani nosauc! Meitu mīlētājs... Tiesa, pasaulē nav nekā skaistāka par meitenēm, un tikai viņu dēļ es spēju sacerēt savas dziesmas. Protams, - viņš pamanīja, ka mūza klausās, - bez mūzu palīdzības tas tāpat nebūtu iespējams, bet meiteņu skaistums ir galvenais.
- Es nekad mūžā neesmu nevienai piedāvājis roku un sirdi. Nekad! Tu biji pirmā. Es Tev solīju mūžīgu mīlestību, un tagad es, iespējams, dzīvošu vēl tikai šo dienu, un tā man jāpavada ar domu, ka vienīgā, kuru es spētu mīlēt mūžīgi, mani ir atraidījusi.
Viņš traģiski nopūtās. Jalenam patika traģēdijas.
- Mēs būtu varējuši salaulāties vēl šodien.
Bards cerīgi paskatījās uz Ketlīnu. Iespēja pavadīt dienu Ketlīnas skaujās bija krietni iedvesmojošāka nekā iespēja iedvesmoties ar mūzu lapenē pusdienlaikā sacerot balādes par vēl nenotikušu divkauju un atraidītu mīlestību.

[rudo lapu vilcēn...]

Kāds no iepriekšējās nakts dzīrotājiem bija atstājis šeit nedaudz apdauzītu, lielu kausu. Kas puisim lika priekā iesmilkstēties. Paņēmis rokās kausu un izpurinājis putekļus un visu pārējo, kas tur varēja būt palicis, puisism to mirkli apošņāja, pirms atgriezās pie mucas un to piešķiebis kausu pielēja. Kāri dzerdams malku pēc malka, Estas apmierināti smaidīja un nebiedza luncināt asti. Drīz galva vairs tik ļoti nesāpēs un paliks labāk.
Izdzeris kausu viņš to pielēja vēleiz, lai atkal iztukšotu.
Kad piepildīts bija trešais kauss, suņpuika nolēma atgriezties atpakaļ pie pārējiem. Vajadzēja uzzināt vai ir kas mainījies par šo laiku.
Vēl aizvien nedrošu soli, iedzēris pāris malkus no trešā kausa, lai tas nepārlītu pāri malām, Estas, vēl aizvien grīļīgu gaitu, bet šoreiz apmierināti smaidīdams, devās augšup.
Ar nu jau pustukšu kausu rokās, saplēstu krekla piedurkni, apskrambātām, mazliet asiņainām rokām Estas, laimīgi smaidot, atgriezās pie pārējiem. Līksmi iesmējies, viņš apsēdās turpat netālu no durvīm.
-Šodiena nemaz nešķiet tik ļauna kā sākumā.- iestrēbis vēl vienu malku, suņpuika apmierināti nebeidza luncināt asti.

[Vilku meita]

Ak, noteikti jau, ja vien soli neciest dikti, Serēne ieliecās atpakaļ pa logu, noslaukot lūpas pirmajā, kas patrāpijies pa rokai, kas izrādijās aizskari. Pat labs malkslinieks, miris nespēs radit labu mākslu.
Mūza attaisijusi pudeli jau atkal, izdzēra visu uzreiz, lai aplāpītu paģiras, cerot ka navejadzēs skriet akal līdz atvērtam logam un pēc kāda brīža jau ieķiķinājās.
Tas jau sāk atsaukt atmiņā man Ro... R..Romēro laikam un kā to dāmu sauca. Ak, atmiņa, atmiņa mana ļaunā.

[Roviela]

- Šodiena ir ļaunākā manā mūžā! Mani ir noniecinājuši... atraidījuši... - visiem pāri galvām kā nodziedāt nodziedāja Jalens, atbildēdams uz suņupuikas vārdiem. Viņš vēlreiz traģiski nopūtās, pirms atbildēt mūzai.
- Paldies tev, dārgā, ka padarīsi krāsaināku, iespējams, manu pēdējo dienu šai saulē! Es apsolu dikti neciest un nelikt ciest Tev arī.
Tā bija taisnība. Jalens nekad nebija licis ciest kādai mūzai, un visas viņas bardu atcerējās ar saldu tīksmi, reizēm, kad sagadījās vairākas kopā, nespēdamas izšķirt, kurai tad šoreiz kalpot par iedvesmas avotu. Tiesa, Serēne to vēl nebija piedzīvojusi.
Nokārtojis šo jautājumu, Jalens atkal pievērsa acis Ketlīnai, gaidīdams viņas atbildi.

[Kalevale]

Phe, stiep vai nestiep, tāpat ignorē, viņa īgņojās un nosvieda mučeli pie zemes. Ja viņi negrib dzert, lai nedzer, lai iet, kaujās, durās, nosit viens otru, meitene nikti domāja, skrūvēdama vaļā vienīgo, sava iemīļotā dzēriena pudeli.
Aizsūta pēc dzeramā, bet še tev, neko jamiem nevajag! Tik luncinās ap to noraudājušos sievišķi, kas nu jau sen aizmirsis, ka tikko bija jāgaužās, Keta turpināja dusmoties, nu jau skaļāk un, uzsēdusies uz skapjaugšas, vēroja istabā notiekošos.
Trakums! Keta sarāvās, kad izskanēja sauciens pēc kalpotājiem.
Beidzot atskrūvējusi pudeli, Keta ierāva malku tik garšīgās dziras. Jā, tas ir labs, viņa nodomāja, nicīgi noskatīdamās uz istabā esošajiem ļautiņiem, kas viņu ignorēja.

[Malduguns]

Ketlīna sērīgi paskatījās uz bardu, bet neko neteica un ieņēma vietu atpakaļ mājas saimnieka krēslā, kur bija sēdējusi jau pirms tam.
-Jums tik tiešām nevajadzētu duelēties,-viņa klusi sacīja.

[rudo lapu vilcēn...]

Estas nedroši pieglauda ausis. Rādījās, ka nosakņojums telpā nav uzlabojies, tieši otrādi - kļuvis vēl biezāks, visma zviņam tā šķita. Jautrā Keta drūmi sēdēja uz skapja un vilka žēlabu dziesmiņu (vismaz viņas balss vairs neskanēja tik griezīgi ka'pirms brīža(pareizāk - alus kausa)). Ketlīna šķita samulsusi un varbūt pat apjukusi. Arī paŗējie - vai nu činkstēja par sāpošajām galvām, vai gaudās par netaisno likteni. Eh, šī kompānija pēc kārtīgas balles nākamajā rītā viars nešķita tik patīkama.
Izdžeris pe'dējās lašes no sava trešā kausa, viņš devās pie spocenes atstieptās mečeles un, zisitis tai spundi, peipildīja kausu atkal.
-Kurš grib sladu meistiņu, lai naķ šurp. Ja neviens nenāks, tad es tiem dieviem duelantiem vakarā uzdziedāšu paŗis siltas gaudu dziesmiņas.- suņpuika iesmējās, ar vieglu galvas mājienu norādīdams uz abiem elfiem.
Nolaizījis asinis no saskrāpētās rokas, viņš pacēla kausu augšā: -Tad nu par saimnieku!- vinš noteica un iedzēra krietnu malku. -Kurš pievienojas?- un atkal silti, draudzīgi smiekli.

[Malduguns]

-Tad nu ielej man arī,-Ketlīna uzlūkoja suņupuiku, kurš piedāvāja visiem iedzert. Sliktāk jau nepaliks, tāpēc meitene piecēlās un devās mučeles virzienā.

[rudo lapu vilcēn...]

Pārlaidis skatienu apkārtnei, vai tuvumā nemanīs kādu kausu, Estas pamanīja kādu mētājamies turpat zem galda. Veikli izpurinājis gružus un paošņājis, vai tajā nesmaržo kas nepatīkams (ej nu sazin'), suņpuika to veikli piepildīja.
-Lūgutm!- silts un draudzīgs smaids pletās puiša sejā, kad viņš pasniedza pilno kausu Ketlīnai. ste, ka'teju vienmēr, draudzīgi luncinājās. Skrambas jau vairs neasiņoja, bet varēja izskatīties mazliet aizdomīgi, taču ne nepieņemami.

[Malduguns]

-Paldies,-Ketlīna starojoši pasmaidīja un vienā paņēmienā izdzēra kausu tukšu.-Varu palūgt vēl vienu?-viņa vaicāja un pastiepa kausu uz Estasa pusi tajā pašā laikā lūkodamās puisī ar naivu skatienu.

[shanty]

Daniella atvēra acis un pilnīgā nesaprašanā palūkojās apkārt. Tam gan nebija nekādas jēgas,jo apkārt valdīja pilnīga tumsa, viņa saprata tikai to, ka šī vieta ir šaura un ļoti neērta. Viņa atspiedās pret tuvāko sienu un tā pēkšņi pavērās, un meitene pakrita uz grīdas. Paskatījusies uz savu patvērumu viņa nomurmināja Skapī? Kāpēc, pie velna es gulēju skapī?
Atmiņā atausa tikai tas, ka viņa bija dzērusi. Daudz. Neko vairāk par ''iedzersim par labu vīnu un draugiem'' un''es eju meklēt klusu vietiņu, kur pagulēt'' viņa atcerēties nespēja. Iešu sameklēt kādu, sēdēt šeit vienai ar pavisam dullu galvu nepavisam nav jauki Daniella nodomāja un, kad beidzot izdevās piecelties, gāja uz pusi no kuras skanēja balsis. Viņa pavēra durvis un devās iekšā plašajā telpā. Skatīdamās uz otru pusi viņa nepamanīja, ka viņai blakus kaut kas tup. Meitene paklupa un nokrita uz grīdas, kas likās pavisam nestabila. Pavērsusi apkārt viņa ieraudzīja meiteni ar kausu rokās un suņpuiku.
Es.. Atvainojos.. Daniella samulsa un uzsmaidīja abiem. Nolēmusi, ka stāvēt kājās nav droši, viņa palika sēžam un iejautājās, vai kāds zina, kas te noticis? Un vai ir iespējams dabūt kaut ko, kas nomierinātu manu dunošo galvu?

Šo rakstu rediģēja shanty: 20.08.2007 18:10

[rudo lapu vilcēn...]

-Protams!- Estas līksmi atsaucās, paņemdams kausu un piepildīdams vēlreiz. -Esmu vienmēr gatavs pakalpot un ieliet vēl, ja ir ko ieliet.-
Pasneidzot atpakaļ kausu, suņpuika šķita bērnišķīgi līksms un naivs. Īsti suniska dvēsele ar to pašu labsirdību un draudzīgo smaidu. Galvas sāpes bija rimušās, pohas pierimušas. Kājas, ja arī nebija tik stabilas kādām tām vajadzētu būt, tomēr droši turēja viņu augšā. Blakus bija muca laba dzeramā un kāds ar viņu sarunājās draudzīgi, pat ja tas bija tikai lūgums ieliet vēl. Vai tad vēl ko vairāk dzīvē vajadzēja?
-Kas noticis?- ierodoties Danielai, Estas apjautājās. Uz mirkli sejā iegūlās domīga izteiksme un viņš pakasīja galvu, neņemdams vērā skrambass, kas klāja rokas un nebeidizs luncināt asti. -Pajautā, kad vēlāk, kad atcerēšos cik īsti vakar izdzēru.- viņš līksmi atrauca, atkal draudzīgi smaidīdams.
Sameklējis savu jau noklīst malā paspējušo akusu, viņš to peipildīja un pasniedza meitenei.
-Lūgtum! Varbūt aplīdzēs. Man palīdzēja.- viņš peibilda, vēl aizvien smaidīdams un luncinādams asti.

Šo rakstu rediģēja rudo lapu vilcēns: 20.08.2007 18:16

[Roviela]

Bards vēlreiz nopūtās, un atsāka klusi strinkšķināt arfu, kaut ko tikpat klusi dziedādams. Tas skanēja ļoti maigi, skaisti un sērīgi. Jalens bija meistars. Ne velti viņu aicināja uz visām ballītēm.
Tad viņš pamanīja Daniellu, un dziesma uzreiz kļuva jautrāka.
- Man arī atnesiet vienu kausiņu! - viņš spēlēšanas pauzē uzsauca, un uzsmaidīja tiem trim pie muciņas. Bet acis tagad skatījās vienīgi uz Daniellu, kurai roku un sirdi gan sodien viņš piedāvāt negrasījās, bet mierinājumu pret galvassāpēm - kāpēc nē?

[rudo lapu vilcēn...]

Suņpuikas skatiens klejoja pa zāli, meklējot vēl kādu kausiņu, ko aiznest bardam. Arfas strinkšķināšana bija patīkama, vismaz pēc skaņas.
Piecēlies un uz mirkli pametis abas meitenes pie muciņas, viņš aši pārstaigāja zāli, atrazdams vēl divus kausus (otru - katram gadījumam). Pārbaudījis un izpurinājis tāpat kā ierpeikšējo, Estas abus piepildīja, atgriezies pie muciņas, un vienu salīdiznoši veikli aiznesa bardam.
-Lūgtum, kamēr vēl ir!- viņš peibilda, apsniegdams kausu. Īsts labsirdības iemeisojums.
Atgriezies atpakaļ pie muciņas, Estas bija gatavs piepildīt un pasniegt kausu ikvienam, kurš to vēlējās, vismaz pagaidām.
Vieglā mūzika lika prātam nesteis uz dungošanu, taču pagaidām suņpuika savaldījās. Dungošana nereti bedzās ar līdzi vilkšanu ar gaudošanas palīdzību. Ne visiem tas patika.

[Sarkanais Krūštu...]

Mazliet stulbu skatienu, mirkšķinādama melnās acis, vilku meita blenza uz Ketlīnu, Jalenu un Oromisu - viena raudulīga spindzele un divi sapņu prinči. Bez maz vai smejies pilnā kaklā, tā ka asaras uz visām pusēm šķīst (uz mirkli pat aizmirsās vēlme `lāpīt pohas` vai pagulēt). Nekādu pārspīlējumu - tiešām. Nē, nē - nav jau Anabelles daļa par tādiem, tikai troksni ar savām kaislīgajām sarunām par dueļiem un vēl velns viņu sazin ko, viņi sacēla peitiekošu. Kā tāds stulbs kalpotājs sestdienas rītā modina tieši piecos un šajā gadījumā pamodina aizmirstās galvas sāpēs, nevis pieceļ no salda miega. Pirksti ieslīdēja pelēkajos, drausmīgi izspūrušajos matos. Ķemmēti un kopti tie izskatījās šausmigi, bet šobrīd.. Šobrīdi bija vēl briesmīgāk nekā parasti.

Šodiena ir ļaunākā manā mūžā! Mani ir noniecinājuši... atraidījuši...
Ū ja. Ja tu tāds mani pazītu jau labu laiciņu iepriekš ne to vien dzirdētu kā tik tādu noniecinājumu vien.. Sejā iezagās pašapmierināts smaidiņš. Lai gan tas jau nemainīja diži neko - Belles domas bards nedzirdēja. Diemžēl. Un jā, ja tevi kāds reiziņ un pavisam apklusinātu, tad jau būtu labi. Vismaz dziedāšanu un pat neko līdzīgu tai Anabelle nevēlējās dzirdēt. Bet lauzt viņa sirsniņu vēlreiz un likt atteiksties no dziesmām nemaz nebija vēlmes - kas zi', varbūt sāks gaudot vēl vairāk. Lai gan gaudošana te drīzāk piedienētos tieši vilku meitai pašai. Labu mūziku viņa pašalik nebija spējīga novērtēt, lai gan citkārt pat domas par muzikanta (jāatzīst, ka parasmīga) nobendēšanu galvā nenāktu. Šodien.. Nu jā - šodien sāpēja galva, tā lūk. Un tam jau bija jāizsaka viss.

Estas, kas tas ir, ko tu tur visiem apkārt tik mīļi dāļā? Un nē - šodien nebija vienalga, ko dzert. Nekādu vīnu, ne šampanieti, ne kaut ko tik pat vieglu nemaz nebija vēlams dzert. Cita lieta, ja kāds labs rums vai brendijs, tad jau nesmādēs. Un arī jautājums - vai šajā vietā maz bija palicis, kas labi stiprs?..

[rudo lapu vilcēn...]

Vēl viena uzruna. Šodien varbūt tiešām bija skaista diena, neskatoties ne uz ko, ko elfs vai kāds cits varēja teikt. Vismaz Estas atradās kaut nelielā uzmanības lokā.
Pielējis pēdējo atrasto kausu (kaut arī viņš nešaubījās, ka te kaut kur vajadzēja mētāties vēl dažiem), suņpuika apmeirināti devās pei vilku meitenes.
-Tikai miestiņš, ko Keta laipni uznesusi mums augšā no pagraba dziļumiem ar ko veldzēt šī rīta slāpes. Vēlies, Anabell?- kauss tika peiklājīgi pasniegts, pat graciozi, neņemot vērā varbūt ne tik stabilo Estasa stāvokli, saplēsto peidurkni un saskrambātās rokas. Aste nebeidza luncina'ties un smaids arī nepazuda.

[Roviela]

Bards nolika kausiņu sev blakus uz palodzes, un mierīgi turpināja spēlet. Viņam galva nesāpēja, un Jalens tīri pat jautri sāka miegt acis uz Daniellas pusi.
Vilkumeita, kas izskatījās kā no šķūņa panta izlīdusi, viņa interesi nepiesaistīja. Mati izspūruši, turklāt pelēkā krāsā.

[shanty]

Daniella pateicīgi satvēra suņpuikas pasniegto kausu. Kad viņš devās pāri zālei, lai laipni pacienātu vēl kādu meiteni, viņa sāka skatīties apkārt un pamanīju Jalenu, kurš vilka jautru dziesmu un uz nenovērsa acis no viņas. Lai gan meitenei galva vēl mazliet dunēja, viņa tomēr piemiedza viņam ar aci un uzsmaidīja.
Kādēļ gan sēdi te viens pats? viņa pamāja un atkal savilka lūpas smaidā, Tu pavisam labi spēlē..