Moldas Pils
Rīts.

Dragomirs atvēra acis. Viņš gulēja sēdus, Kāds gulēja atspiedies viņam pret plecu, bet vel kādi pāris (kaut kas) krāca kaut kur netālu. Visa istaba bija piegrūsta pilna ar tukšām vīna pudelēm. Tik pat tukšām alus mucām un kolbām ar kaut kādiem nezināmiem ķīmiskiem reaģentiem. Ak kungs, kas te vakar notika...? Dragomirs centās atcerēties. - "Tā...es sarīkoju balli...Uzaicināju visus...Atnāca brālis un atvilka sev līdzi kaut kādu iedzērušu slepkavu- mūku...Piedāvāja apmazgāt balli... Viss. beigas. Filma pazūd. Ceru, ka viņš izdarīja visu kā vajag....
.

Mjāaaa, labi, ka es esmu spoks...
Un kurš apmaksās to spirtu, kuru viņi lielā kvantumā aizstiepa no manas laboratorijas?
Nelieši...
Rēgs domīgi iekārtojies uz krēsla atzveltnes skeptiski aplūkoja telpu.

Dragomirs beidzot pievērsa rēgam uzmanību.
Tas neesmu es. tas bija viņš Dragomirs iebakstīja ar elkoni brālim. Kas tie par svētkiem bez spirta?

Labi, labi...es visu sapratu. Jūs vismaz sametaties man jauniem krājumiem...Jūs aiznesāt pusi no maniem reaģentiem...
Rēgs skumji novaidējās.

Ketlīna pamodās uz grīdas un sajutās tā it kā viņas galvas vietā būtu spainis. Uz grīdas mētējās pudeles un jaunā sieviete notrauca no kleitas putekļus. Grīļīgā gaitā viņa piegāja pie loga un palūkojās ārā. Skats bija tāds pats kā vakar. Viņa nožagojās un pārlaida skatienu telpai. Izgāztuve, nekas vairāk.

Pusi? Dragomirs iedomājās skatu kā dzelzs rozes bruņinieki stiepj milzīgu kvantumu reaģentu uz rēga laboratoriju, lai turpmāk tos atkal iznīcinātu. Labi viss notiksies Viņš pamēģināja pasmaidīt.
Un kas tā par sievieti manā guļamistabā?

Lielāko pusi, lūdzu atcerēties, ka lielāko...
Jaunatne, a ko jūs svinējāt un nē to meiteni es nepazīstu...

Dragomirs sāka atcerēties. To kā tika dalītas pils apkārtējās zemes. Un kā kopā tika laupīti zemes dārgumi. Un cik jautri visi kopā dziedāja Trīs velna kalpus? vijoles pavadījumā. Un kā nokrāsoja brāļa ūsas zaļā krāsā ar vienu no reaģentiem. Rezultāts bija viens:
Eeeeee...

Estas pamodās ar galvassāpēm. Muļķīga sajūta, bet ņemot vērā cik daudz alus viņš vakar izdžera, un vēl to lielisko vīnu... Puisis viegli eismējās, bet tūlīt pat to nožēloja. Pieglaudis ausis, viņš brīdi nogaidīja, līdz pēkšņi uznākusī džiņsktoņa aprimst, pirms mēģināja piecelties sēdus un noskaidrot kur īsti atrodas.
Piecelties načās vēl grūtāk. Kakls bija stīvs un locekļi kā svina pieleiti, un vel tā mazliet netīkamā garša mutē un sāpošā galva...

Labrīt Etas... Dragomors smagi nopūtās... Kā jūties pēc vakardienas? Viņš centās pajautāt pēc iespējas pieklājīgāk. un smagi nopūtās sajusdams sāpes galvas rajonā...

Puisis pacēla vienu ausi un pagrieza galvu zu anma saimnieka pusi. Viegli iesmējies, viņš tūlīt pat novaidējās un ausis atkal pieglauda, saņemdams rokā sāpošo galvu. -Ja atcerētos cik daudz vakar izdzēru, varbūt justos labāk. Varbūt pajautā pēc kādas stundas...-

PEc kādas stundas to varētu pajautāt arī man... Dragomors nopūtās.

Ketlīnas galva dunēja. Kāds kaut ko runāja, bet viņa neieklausījās. Zumoņa galvā bija pārāk smaga. Meitene apsēdās un saņēma galvu rokās. Kāds runāja par pusi. Kādu vēl pusi?

Un varbūt, ka tādā gadījumā es uzzinātu, kur palikusi liekākā daļa manu reaģentu... Cerīgi apjautājās Rēgs.

Reaģentu? Jēziņ! Tur taču ir tik ellīgi daudz zilbes!! Kā vispār kaut ko tādu ir iespējams tagad izrunāt?!-meitene žēlojās.

Labāk pasaki kā tu to varēji dzert...

Vai tad es to dzēru? Man līdzi bija mans liķieris. Vismaz man tā šķiet.

Anabelle tikko bija pamodusies un staruji pielēkusi kājās konstatēja, ka pat nezin kur atrodas. Turklāt galva sāpēja un pasaule apkārt sagriezās tik ļoti, ka būtne atkrita atpakaļ tur, kur bija gulējusi. Izrādās tas bija neliels dīvāns un ne no tiem ērtākajiem. Melnās acis parslīdēja pāri visai telpai meklējot vēl kādu neizdzertu brendija pudeli. Nu, ja ne pudeli, tad kaut dažas pilītes, ar ko apslapināt izkaltušo rīkli. Vienalga ko – ka tik dzerams!
Sasodīts, kas šī par vietu, ja pat ko iedzert pa rokai nav?! Dusmās saraucās viņas piere.
Neko dzeramu nemanījusi viņa grīļīgā gaitā izgāja gaitenī un blakus istabā izdzirdēja vairākas balsis. Tur arī viņa iegāja.
Ik, ‘rīt.. To varēja tulkot kā – labs rīts. Bet ko gan var gaitīt no cilvēka, kam ir paģiras? Un pirmais jautājums, kas izskanēja cerīgā balsī bija:
Te taču būs aizķērusies kāda pudele brendija? Vai varbūt vīns? M?.. Melnās acis vērās uz katru no personām šeit tā it kā gaidītu atbildi – `jā, protams, ka ir! Lūdzu!`.

Vinijs pamodās blakus podam kurš bija pieklājīgi novemts, parlaimi pats Vinijs nebija novemts.
Aizpampušajām acīm paveroties Vinijs vispirms ieraudzīja tualetes griestus pieceļoties pussēdus no viņa novēlās nenosakāma šķidruma pudele, tukša protams un diezgan liela izmēra, vismaz divlitru.
Pacāpstinājis muti Vinjis secināja ka to noteikti ir piekakājis vietējais kaķis, vai vismaz tur gulējusi žurka(tā bija gadījies arī iepriekš) Piecēlies Vinijs sadabūja rokā pudeli par laimi tajā vēl pavisam nedaudz bija to izdzēris Vinijs nosecināja ka tas ir viskijs un apmierināti nopūtās, bet par nelaimi tieši tobrīd neganti sāka dumpoties kuņģis. Kautkur netālu varēja dzirdēt balsis Vinijs devās to virzienā pavisam drīz viņš jau ievēlās istabā kur vismaz pāris personas sarunājās, ātrumā nevarēja aptvert cik šeit pudeles brāļu.
Sveikiņi kā sviežas!! šķiet ka reibums vēl nebija galīgi izgulēts

Liķieris tka izdzerts kā pirmais. LAbrīt. un vispār enzinu, kur var dabūt brendiju. Moška rēgam kāds spirts aizmētājies. Mājas saimnieks neskaidri atbildēja

Vinijs piegāja pie cilvēka kurš šķiet bija mājas saimnieks un uzsita viņam pa muguru, Ei draugs vai neatradīsies kas ēdams vēders dumpojas kā nelabais, arī malks viskija nenāktu par skādi

-To laikam varētu jautāt visiem.- puisis klusi nomurmināja un sāka masēt stīvo kaklu. Derētu kauliņus izkrakšķināt, ja vien tas neizraisītu vēl leilākas galvas sāpes.
Ar nopūtu atkritis atpakaļ uz grīdas, suņpuika brīdi vērās griestos, cenšoties saprast, ko īsti pārējie grib. Rādījās, ka pohas lāpīt.
Aplaizījis sausās lūpas, Estas secināja, ka arī noderētu kāds malciņš, lai vismaz mute nav tik sausa.
-Vīna nebūs.- piecēlies sēdus, puisis apgrieza kājām gaisā tuvāko zaļgano pudeli. -Ja vien pagrabā kāda vēl nav aizķērusies.- īss smiekliņš, kas atkal beidzās ar vaidu, pārskrēja pāri viņa lūpām. -Varbūt kāda lāse vēl palikusi kādā no alus mucām.- paraustījis plecus, viņš centās piecelties kājās.
Kājās piecelties izdevās, taču nācās secināt, ka grīda nav tik stabila kādai tai vajadzētu būt. Piemiedzis vienu aci, pēc tam atkal otru, pieglaudis vienu ausi, pēc tam otru, Estas mēģināja iet. Ne pārāk veiksmīgi, jo attapās ar degunu grīdā pie kādas jaunkundzes kājām. -Oi, atvainojiet. Vakardien grīda bija stabilāka- tāpat guļot uz grīdas, puisis iesmējās un tūlīt ievaidējās. Vajadzēs uz kādu brīdi beigt nemitīgi smieties, vismaz tik ilgi, līdz galva beigs sāpēt un ķermenis sāks klausīt, viņš sev piemetināja

Ketlīna palūkojās uz Estasu pie savām kājām un, pievilkusi kājas sev tuvāk, liegi iesmējās.
Gan jau būs labi, sliktāk kā tagad manuprāt, man nevar būt,-viņa sacīja un atkal atbalstīja galvu rokās.

-Var gan.- puisis centās piecelties kājās, un reizē cent\ās atkal neiesmieties. -Pēc Rufūža īpaši stiprā sajūta tāda, ka tevi būtu atsituši pārītis troļļu, vai milzis nolēmis uzspēlēt futbolu ar tevi bumbas vietā.- piecēlies uz ceļiem, Estas pasamidīja. -Tagad vēl nav tik ļauni.-
Šķiet ļoti pamierināts pats ar sevi, suņpuika turpināja mazliet muļķīgi, bet labsirdīgi smaidīt un viegli novēcināja asti, cenšoties notraust pāris gružus no krekla un vestes. Uz mirkli viņš šķita ieinteresējamies par kādu nezināmas izcelsmes sarkanu traipu uz krekla piedurknes, taču tad nolēma tam mest mieru
Vēl aizvien muļķīgi smaidot (īpaši muļķīgu viņa izskatu radīja noļukušās ausis), viņš beidzot pcēlās kājās, bet vēl neriskēja doties uz priekšu.
-Dragomir! Tur tajā mucā tev blakus vēl kāda laše neskalojas?- viņš cerīgi ievaicājās, pagriezis galvu uz nama saimnieka pusi.
Ja nebeigšu tā smaidīt, tad man drīz vaigu muskuļi sāpēs. klus pie sevis norūcis, Estas gaidīja atbildi, vēl joprojām smaidīdams un cenzdamies pavēcināt draudzīgi asti, kas gan iznāca diezgan stīvi.

-Tādā gadījumā es negribu zināt, kāda ir tā sajūta,-Ketlīna nomurmināja. Viņa nejutās labi un grīļīgā gaitā devās uzmeklēt tuvāko podu.

Grīda stabila ir bijusi vienmēr.Mucas ir tukšas par nožēlu man...Jāpameklē kaut kas pagrabā... Mājas saimnieks nestabili piecēlās

Ketlīna atrada puslīdz tīru vannasistabu un veiksmīgi atbrīvojās no kuņģa satura.
Labi, ka vismaz kuņģis man vēl strādā meitene nodomāja un, nomazgājusi seju, puslīdz labāk jūtoties devās atpakaļ pie pārējiem.

-Tad vaina laikam manī. Vakar biju stabilāks.- suņpuika viegli paraustīja pecus un vāri eispurcās. Smieties pa īstam nebija iespējams. Jau spurciens vien maksāja galvas sāpes, smiekli prasītu vēl vairāk.
-Nu tad iesim meklēt ar ko sauso rīkli paslacināt.- viņš praustīja plecus un nedroši, nedaudz grīļīgi paspēra dažus soļus uz priekšu.
Ķermenis bija stīvs, kājas laģā neklausīja un pie kāda nedaudz ašāka soļa galvā iedzēlās sāpes. Ko īsti viņš vakar bija dzēris? Galvenais jau vairs nebija cik daudz, bet ko tieši. Rēgs runāja par reaģentiem. Ik, tā jau var paraut uz žagām un ne tikai. Nav brīnums, ka daudziem slikti. Varbūt Estas pats pļumpēja visu pēc kārtas, kad bija nonācis tajā fāzē? Apkārt, maigi izskaoties, valdīja grautiņš.

Brendija nav, vīna laikam nebūs.. Nu sasodīts - ūdens te vismaz kaut kur ir? Lai gan ūdens jau nemaz nederēja - vajadzēja kaut ko labi grādīgu.
Anabelle sev zem deguna nomurmināja visai nepieklājīgu vārdu un pievērsās personām telpā. Lielāko daļu viņa nespēja atminēties, bet viens jaukums gan lika smaidīt. Estas izskatījās visai jocīgi un vilku meitene iesmējās, uzreiz pēc tam gan tika pieglaustas austiņas un sāpēs saķēra galvu. Tikai no brendija un vīna tā nebija. Kas vēl vakar tika liets rīklē? Laikam kāda pašbrūvēta dzira - tās viņai personīgi parasti vairāk `deva pa galvu`.

Nu tad iesim meklēt ar ko sauso rīkli paslacināt. Belle piecēlās kājās, lai sekotu aicinātājam.
Es par.. Ar vienu roku turēdamās pie sienas un otru saķērusi galvu viņa paspēra soli līdz durvīm. Tās bija tur pat blakus, bet vajadzēja izšķirties - kur īsti ir durvju rokturis. Pasaule griezās. Ne tik stipri kā citās reizēs, bet tomēr griezās. Un tas jau bija daudz!
Tad uz pagarabu vai kā? Belle lēni vaicāja - it kā pārdomājot katru vārdu un pārliecinoties vai viss pasacīts pareizi. Pašai par sevi nāca smiekli. Viņai vienmēr par sevi šādā stāvoklī nāca smiekli, bet tīri tādēļ, lai nebūtu jācieš vēl stiprākas galvas sāpes, viņa vienkārši klusēja.

Pēc atbrīvošanās no kuņģa satura Ketlīna jutās nedaudz labāk, vismaz galva tik ļoti negriezās un grīda nelikās tik šķība.
-Tad ejam meklēt to, kas slāpes veldzē?-viņa jautāja un apsēdās vietā, kur pirms tam bija sēdējis mājas saimnieks.

Estas izstiepa rokas un veigli izstaipīja stīvos kaulus. Ne pārāk veiksmīgi, jo tikk tikko noturēja līdzsvaru, kad nokrašķēja pleci. Vēlreiz celties augšā no grīdas pilnībā negribējās, tādēļ puisis, ali nturētos ka'jaš, veikli pieķeŗās pie tu'vak stāvošās personas.
-Ui, atvainojos.- viņš atkal viegli pieglauda ausis un mulsi pavēcināja asti. -Es tikai...-
Sapurina'jis galvu(kas gan veicināja sāpju pakāpes celšanos), viņš novaldījās, lai neiesmietos, un nostājās pats uz savām kājām.
-Nu tad iesim.- atvēris vaļā tuvākās durvis, puisis brīdi centās atminēties ceļu uz pagrabu Jācer gan, ka līdz brīdim, kad tur nokļūšu, būšu jau pietiekami atguvies. Novelties lejā pa kāpnēm galīgi ngribās...

Zem telpā esošā, pudelēm piegāztā lielā galda atskanēja daži aprauti arfas akordi, kam sekoja maigā un ļoti patīkamā balsī nodziedāti pāris vārdi - "Ar, rozīt, skaistā!", kas beidzās ar pamatīgu šķaudījienu.
Šķavas atskanēja vēlreiz, un starp smagā, tagad nez ar ko nolaistītā, samta galdsegas bārkstīm parādījās balsij atbilstoša seja, kuras pievilcību nespēja sabojāt pat tas, ka skaidri bija redzams, ar ko tās saimnieks bija nodarbojies vakar. Seja diezgan sapņaini smaidīja, acis bija puspavērtas.
Četrrāpus no galdapakšas izlīda bards Jalens, aiz sevis velkot mazo arfu un ar vienu roku sev pie krūtīm saudzīgi spiežot pustukšu pudeli vīna.
- Labrīt! - bards sapņaini noskatīja istabā esošos, tad pacēla pie lūpām pudeli un iedzēra krietnu malku. Pēc pāris mirkļiem viņa acis kļuva skaidrākas.
- Vai mēs tagad ejam pēc Īdija zirgiem?
Jautājums bija negaidīts, bet bards pats, paskatoties ārā pa logu, uz to stingri atbildēja:
- Nē... būs jau rīts... laikam. Vai ir rīts?
Tad viņš viena acumirklī aizmirsa klausīties, vai kāds uz to atbild vai neatbild, jo ieraudzīja, ka atrodas turpat pie saimnieka krēsla, kurā redzami ne saimnieka zābaki, bet gan pāris piemīlīgu kājiņu. Pacēlis acis augstāk, viņš pazina, ka tā ir Ketlīna.
Jalens uzsmaidīja piemīlīgajai gaišmatei, vienlaikus pūlēdamies atcerēties, vai nav vakar sastrādājis ko tādu, kas šodien liegtu labvēlīgu attieksmi pret viņu no Ketlīnas puses. Tās, protams, bija veltīgas pūles, tāpēc bards vienkārši iekārtojās ērtāk viņai pie kājām, ielika vienu elkoni klēpī (lai viņa nevar aiziet), un, satvēris arfu un skatoties gaišmatei acīs, sāka dziedāt romanci:
- Eņģel', balto, parādies, kā lil'jas zieds!

Ketlīna kā transā palūkojās uz Jalenu, kurš bija ielicis savu elkoni viņai klēpī un tagad dziedāja kādu romanci. Meitene nožagojās un pasmaidīja.
-Tas ir ļoti jauki no tavas puses, bet man šķiet, ka man vajag vēl kaut ko grādīgu. Viņš taču mani pameta,-Ketlīna izskatījās izmisusi.

Jalens pārtrauca dziedāt un pārmetoši paskatījās uz skaistuli:
- Viņš ir bijis nejēga, ja ko tādu izdarījis! Turklāt, es taču esmu te, ne tā, rozīt daiļo?
Mazu mirklīti ar nožēlu ar acīm noglāstījis savu pietaupīto, visumīļo pudeli, viņš tomēr bruņnieciski to pasniedza Ketlīnai.
- Iedzer!

Ketlīna paklausīgi paņēma pudeli, pielika to pie lūpām, bet tad atrāva to nost, neizdzērusi ne malka.
-Bet varbūt man tikai ir viņam jāpalūdz un viņš atgriezīsies pie manis. Ja nu viņš mani tagad kaut kur gaida, bet es te sēžu un dzeru,-Ketlīna aplūkoja pudeli un grasījās celties kājās, bet Jalena elkonis to viņai neatļāva, tāpēc viņa atslīga krēslā un truli lūkojās ārā pa logu.

Oromiss pamodās, un pirmais pamanīja, ka apkārt ir tumšs, ka galva viņam plīst pušu un ka guļ viņš uz kaut kā cieta. Vairāk tā nedzeršu... viņš sev nosolījās. Laigan pa 50 pļēurošanas gadiem ne reizi nebija pildījis šo solījumu. Kā viņa aknas to izturēja, tas pat elfiem bija brīnums.
Tā tika atbildēts jautājums par galvassāpēm, jautājums kāpēc te ir tik tumšs arī tika ātri noskaidrots, viņš bija pagrbā un gulēja uz pudeļukaudzes, pēc skaņas tukšu pudeļu. Rokā vēl bija sažņagta pēdējā brendija pudele.
Lēnām pamatīgi zvārodamies, neizdarīdams straujas kustības ( tās nāca par sliktu viņa ķobim) Orromiss sāka kāpt pa kāpnēm uz augšu, tas prasīja lielāku piepūli nekā viņš bija domājis. Mēģinādams neapgāzties viņam izdevās aizkļūt līdz durvīm, minūtes desmit vilcis tās un nesekmīgi mēģinājis atvērt viņš pamēģināja pagrūst. Durvis atvērās un elfs ieklumburoja istabā. Saules gaisma likās dauzīja viņa acis un galvu ar simts nokaitētiem krāsns kruķiem.
Novaidējies viņš vilkās uz telpu kur skanēja mūzika.
Labrīt saimniek, jūsus dzērienu pagrabā ir kārtīga nekārtība. Oromiss izdvesa iemezdams lielu malku brendija. Tas mazliet remdēja galvassāpes.

Keta pamodās no trokšņiem. Apkārt bija tumšs, viņa devās uz priekšu un ātri vien atpazina soļus, kāds no pagraba devās uz istabu. Keta veikli izslīdēja cauri sienām un jau atradās ļaužu pildītā istabā.
Neizskatījās, ka kāds no tiem būtu sevišķi sajūsmināts, drīzāk nomākti. Kas tad nu, ļaudis, izklaidēties nemaz vairs negribas? spoks iesmējās skaļā, ķērcošā balsī, likās, ka šodien visi drīzāk gribētu novērst vakardienas radītās galvassāpes, tikai nebija ar ko.
Ak, ak, ja man būtu tā spēja izjust galvassāpes... viņa laidelējoties pa istabu ķiķināja.

Oromisa parādīšanās telpā Ketlīnu atbrīvoja no transam līdzīgā stāvokļa. Kādu brīdi meitene pētīja elfu un sekoja katrai viņa sīkākajai kustībai, tad nopūtās un saņēma galvu rokās.
-Tam tomēr nebūs nekādas jēgas. Viņš ir mani pametis un nekad vairs neatgriezīsies,-viņa sāka šņukstēt.

Ja tu būtu dzīva... Oromiss dziļdomīgi norūca. Tā ķķināšana jau skaidrā esot krīt uz nerviem, padomāt tikai, kas notiek kjad kāds griezīgi ķiķina tad kad tev ir nāvīgas pohas?
Tad viņš sajuta kā viņu vēro, meitene, Ketlīna laikam vārdā, Oromiss nebija īsti drošs, vai viņš vakar bija darījis ko neprastu? Laikam, ka nē, bet tas bards laikam gan darīja.
Meitene sāka šņkstēt, Salauzta sirds, nabadzīte. Līdzjūtīgi nodomāja elfs, viņš pats itin labi to zināja. Pienācis klāt viņš pasniedza meitenei gandrīz pilno pudeli. Varbūt jutīsies labāk.

Ketlīna pacēla calvu un ar saraudātajām acīm lūkojās Oromisā.
-Es nezinu, vai tas tagad būtu labākais, lai remdēbu dvēseles sāpes, lai gan ko var zināt,-Ketlīna skaļi izšņauca degunu un tagad šņaukšana atbalsojās viņas smadzenēs pagalama griezīgi.-Ko tu darītu manā vietā?

Kas tad nu, Ketlīn, mīlas kreņķi? Vai varbūt kāds nomiris? Keta apstājās tieši blakus Ketlīnai. Paņem kādu graķīti no tā vecā elfa, gan jau pāries... gan sirdssāpes, gan galvassāpes, Keta atkal ieķiķinājās un palīdzēja Oromisam iespiest pudeli Ketlīnas rokās.
Jā, ja es būtu dzīva, tad man vai galva plīstu pušu klausoties, kā es runāju savā spiedzīgajā balsī, spoks sajūsmināti iekliedzās un turpināja ķiķināt. Varbūt tomēr viss alkohols nav izgājis no mana caurspīdīgā organisma, ja jau uz tādu jautrību spējīgā, viņa domājot ieķiķinājās un netīšām izlidoja cauri kādai sienai, bet tūlīt pat jau atgriezās.
Ak, ko gan jūs darītu, bez maniem smiekliem šajā burvīgajā rītā... Keta aizgrābti ierunājās, zinot, ka šobrīd visi vislabprātāk gribētu viņas nāvi, tikai viņiem par nelaimi tā jau bija mirusi.

-Viņš... viņš teica, ka mīlot mani,-Ketlīna izstomīja un ciešāk sažņaudza pudeli.-Bet tad viņš pavisam vienkārši aizgāja pie citas. Pie citas, kura bija naudīgāka.
Jauno sievieti meitenes rēgs netraucēja, viņa bija pārāk aizņemta ar sevis žēlošanu.

Tieši šobrīd Orormiss bija jau valdījās lai neskrietu uz alķīmiķa laboratoriju un mēģinātu izgudrot atdzīvināšanas mikstūru Ketai, tikai tāpēc lai viņam būtu tā laime viņu atkal nosist. Ja tu būtu dzīva, tu jau būtu mirusi. Orormiss palaboja Keutu pašūpodams sāpošo galvu. Tad pamāja Ketlīnai, Labāk dzer iekšā, lai nav jādomā par tādiem cilvēkiem. Interesanti kāpēc es viņu nenodūru jau sen? Viņš izmeta ieslīgdams pats savās domās.

-Ko tad tu gribi nodurt?-Ketlīna ierāva krietnu malku un ar aizmiglotu skatienu paraudzījās elfā.

Raudi, raudi, izraudi visu, un tad kļūsti bagāta, lai vari paņirgāties par viņu, Keta centās uzmundrināt Ketlīnu, taču tā nebija viņas stiprā puse. Tik ilgi dzīvodama kā spoks viņa jau bija aizmirsusi par cilvēciskajām jūtām. Nu, ja neskaita to glīto spoku no pagrabstāva...
Ak, Oromiss, neglaimo sev, ja es būtu dzīva, tad mani jau pārsimts reižu būtu nogalinājuši. Ne tu pirmais, ne pēdējais, viņa atkal ieķiķinājās. Starp citu, miru es, jo nokritu no tilta, nevis tādēļ, ka kāds būtu mani nogalinājis. Keta viszinīgi smaidīja un atsāka lidināšanos pa istabu, ik pa brīdim pakaitinādama elfu.

-Bet... bet es gribu... gribu būt mīlēta,-Ketlīna atkal izplūda asarās un atkal sāka dzert.

Gan es izdomāšu kaut ko. Orormiss sacija aizkaitināti vērodams meitenes spoku. Protams bards bija turpat un viņš laikam nebija laimīgs, ka Oromiss tā ieradās un rupji runājot, nozaga meiteni, kuru viņš bija pirmais apamanījis, bet ko lai dara tāda ir dzīve.
Ketlīn es negribu izklausīties nejauks, bet vai tu iedotu man to brendiju? ļoti vajag. Galvassāpes kas bija pazudušas uz mirkli gāzās virsū ar pilnu jaudu. Sāpju vilnis bija tik spēcīgs, ka Orormiss salīgojās un ievaidēdamies sabruka blakus Ketlīnai.
(OOC: No vienas puses Ketlīnai tagad ir Bards (aizmirsu vārdu) un pie otra sāna es tikko sabruku)

Ketlīna bija galīgi izsista no psiholoģiskā līdzsvara. Oromiss bija sabrucis pie viņas kājām un meitenei uzmācās viegla panika. Viņa nolika brendija pudeli kur pagadās un pieliecās pie elfa, lai saprastu, kas viņam kaiš. Gaišās citras Ketlīnas seju nu ieskava kā aizkari.
-Kas ar tevi notika?-viņa maigi, bet diezgan spēcīgi iepliķēja Oromisu. Meitene paķēra brendija pudeli un pielika pie elfa lūpām, bet tad pārdomāja.

Nu, nu, bez kārtīga malka viņš neatjēgties, Keta noskaldīja un izrāvusi pudeli no Ketlīnas rokām centās ieliet dziru Oromisa mutē.
Pietiekoša noskaņošanās, koncentrēšanās un voula! Es spēju satvert priekšmetus! Keta pie sevis priecājās.
Bet tu tik raudi, raudi, gan jau paliks vieglāk, meitēn... spoks turpināja uzmundrināt Ketlīnu. Bez maz likās, ka viņi būtu vienīgie istabā, jo pārējie stāvēja klusu.
Nesatraukājies, Ketlīn, viss būs labi ar viņu. Tikai smagas paģiras, acīmredzot, nav pieradis pie tāda daudzuma alkohola, Keta zobgalīgi pasmīnēja un beidzot iedabūja dziru elfa mutē. Tā, tagad lai tik neaizrijas...

Ketlīna vairs nespēja raudāt. Oromisa bezsamaņa bija viņu izsitusi no raudāšanas noskaņojuma.
-Uzmanīgi, nenosmacē viņu, citādi vēl būs jāelpina-Ketlīna sacīja, kad Keta bija ielējusi Oromisam mutē krietnu devu brendija.