Lielā iedzeršana (PG-15 aptuveni. bet ne augstāk ), [ATD] Opcijas

[Milēdija]

Moldas Pils
Rīts.

Dragomirs atvēra acis. Viņš gulēja sēdus, Kāds gulēja atspiedies viņam pret plecu, bet vel kādi pāris (kaut kas) krāca kaut kur netālu. Visa istaba bija piegrūsta pilna ar tukšām vīna pudelēm. Tik pat tukšām alus mucām un kolbām ar kaut kādiem nezināmiem ķīmiskiem reaģentiem. Ak kungs, kas te vakar notika...? Dragomirs centās atcerēties. - "Tā...es sarīkoju balli...Uzaicināju visus...Atnāca brālis un atvilka sev līdzi kaut kādu iedzērušu slepkavu- mūku...Piedāvāja apmazgāt balli... Viss. beigas. Filma pazūd. Ceru, ka viņš izdarīja visu kā vajag....
.

[mr Bl@ck]

Nu bija Oromisa kārta dusmoties. Atvainojiet barda kungs, bet par manu audzināšanu jums kritiku nevajadzētu izteikt. Brīnumaini viņš bija sācis strīdu. Es atvainojos, milēdij. Šķiet vakardienas svēktki vēl nav rimuši man. Viņš sacīja. Škiet Jaleneam tāpat kā Orormisam bija grūtības piecelties, bet ja to nebūtu viņš bija pārliecināts viņi pārbaudītu savas iemaņas dūru cīņā.
Bet tā meitene bija skaista, un mazliet pat gribējās aizmirst viņu, nodevēju, pusgadsimta bija aizritējis bet rētas bija vēl miklas.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 19.08.2007 13:34

[Malduguns]

Ketlīna bija manāmi satraukusies. Gan elfs, gan bards izskatījās diezgan ērvcīgi viens uz otru un meitene baidījas, ka viņi sāks kautiņu.
-Tikai, lūdzu, nesāciet plēsties,-viņa samierinoši sacīja.

[Roviela]

- Daiļā, nē, mans dievs! ko tādu iedomāties! - Jalens izbrīnītā balsī atteica, - prasti plēsties? nekad! Tas ir zem mana goda.
- Mans kungs, es domāju, mēs savas domstarpības atrisināsim ar zobeniem. Tiklīdz jūs spēsiet nostāvēt kājās!
Izteicis šo dzēlību, Jalens sāka meklēt kaut ko pa kabatām, murminādams.. nav, te arī, būšu aizmirsis, bet kur?
Diezgan izmisušu skatienu pavēries riņķī, viņš pēkšņi veikli pazuda atkal zem galda. Izlīdis ārā, bards turēja rokā cimdu, ar kuru tāpat, nepieceļoties kājās meta Oromisam.
Veiksmīgi trāpijis mērķī, tiesa, ne sejā, kā būtu gribējis, Jalens atkal iekārtojās savai sirdsdāmai pie kājām, tikai šoreiz viņa plauksta aptvēra dāmas potīti. Pieskāriens bija negaidīti patīkams - bards bija meistars ne tikai spēlēt un dziedāt.

[Malduguns]

Ketlīna, manāmi sašutusi, veikli atbrīvoja savu kāju no barda skavām un parāva abas kājas zem krēsla. Apburoši pasmaidījusi viņa uzlūkoja abus strīdniekus.
-Jums nu gan nevajadzētu plēsties ar zobeniem vai bez tiem. Nav jau pietiekoša iemesla,-viņa sacīja un atmeta gaišās citras uz aizmuguri.

[mr Bl@ck]

Dārgo lēdij. Šis bards ir izaicinājis mani pēc visiem likumiem un tas būs negods manam vārdam ja es to noraidīšu. Ar kādiem zobeniem mēs cīnīsimies, vai jūs dodat priekš roku rapierim, vai kārtīgam divrocim? Oormiss jautāja. Tas sīkaļa uzdrošin`jās viņu izaicināt? Viņu vecu un pieredzējušu elfu?

[Malduguns]

-Izaicinājis, jā, bet tomēr es nespēju saprast, kādēļ gan jums būtu jācīnās. Nekas īpašs jau nav noticis. Es esmu sveika un vesela,-Ketlīna lielām acīm lūkojās uz Oromisu.

[Roviela]

- Sirspuķīt, kā tad nav iemesla? - Jalens itin nemaz nejutās samulsis.
- Tu esi tā vērta, lai tevis dēļ ne tikai ar zobeniem kautos, un viņš, šis neveiklis tikko uzkrita Tev virsū. Katra kārtīga bruņinieka pienākumos ir tāpēc kauties.
- Tad kā palika? Es pilnīgi nopietni piedāvāju Tev savu sirdi un roku piedevām!
Jalens pat nosarka, tādējādi izskatoties vēl pievilcīgāks kā parasti. Viņš bija iededzies sapnī par Ketlīnu kā savu sievu, un knapi pievērsa uzmanību elfam, tikko pamanīdamies tam atbildēt.
- Tā kā es biju tas, kas izaicināja, tad ieroču izvēle ir jūsu ziņā, mans kungs, tāpat laiks un vieta, - bards labi zināja tradīcijas. Jāsaka, viņš nebija nekāds īpašais kauslis, dodot priekšroku citām savām mākām, bet ar ieročiem prata rīkoties pietiekami labi, lai šāds izaicinājums nebūtu gluži pašnāvība.

[Vilku meita]

Stāvi, ka es saku.... stāvi! Sarkanmatainā mūza centās tikt divāna apakakšas pakaļ ripojošai ruma pudelei, kura Serēni tā ar neklausija. Viņai beigās izdevās izstīvēties no mēbeles apakšas (kā tur nonākusi gan neatcerējās un diez vai vēlējās), bet iekārotā pudele beidzot apstājās pie kāda galdiņa kājas. Stīvi norāpojusi visu to gabalu, mūza apsēdās uz gridas, iemalkoja rumu un kartīgi izstaipija ierusējušos plecus.
Ooo.. Balss viegli čērkstēja ņurdot pēc vakardienas dzeršanas, skatot turpat esošo tautu. Paldies dievam...
Dzira tika paslēpta aiz muguras, kad Serēnei izdevās pieslieties kājās un atspiesties pret galda malu. Galva dunēja tā, itkā desmit zirgi būtu spēlējuši futbolu ar to.

[Malduguns]

-Sirdi un roku? Sirdi un roku! Es nezinu vai varu pieņemt tavu sirdi un roku. Tādiem kā tu parasti ir vairākas sievietes, bardi ir pazīstami ar savu slavu. Man vajadzīgs kāds, kurš nav tik gaisīgs un Oromiss mani nemaz neapskādēja. Protams, atvainošanos es pieņemu. Tādēļ, lūdzu, atsauciet divkauju,-Ketlīna uzlūkoja abus strīdniekus un piecēlās kājās. Viņa nejutās labi, tumšs metās gar acīm un meitene, grīļīgi pagājusi pāris soļus, saļima.

[Roviela]

- Ak! Kā man jācieš par ļaužu nevalodām! - Jalens skaļi novaidējās, sliedamies kājās, lai tiktu līdz savai sirdsdāmai. Un viņam tas izdevās veikli, jo iemesls, kāpēc viņš sēdēja zemē, bija ne vairs paģiras, bet gan slinkums.
Bards tikpat veikli noliecās pie Ketlīnas un mēģināja viņu pacelt uz rokām. Pēc īsas pirmās neveiksmes, arī tas izdevās. Ar meiteni uz rokām Jalens stūrēja uz tuvākā tukšā dīvāniņa pusi, uz kura puisis saudzīgi noguldīja Ketlīnu, pirms tam to sirsnīgi noskūpstījis cerībā, ka viņa vēl nav atjēgusies un nekausies.
- Tu salauzi manu sirdi! - viņš visai patētiski norunāja, iedams pakaļ savai arfai.
- Es miršu jauns, un mana nāve būs velta! Apglabājiet mani zem balto rožu krūmiem...
Bards, paņēmis arfu, uzmetās uz tuvākās palodzes un sāka spēlēt kaut ko ļoti traģisku un raudulīgu.

[mr Bl@ck]

Kad izaicinājums mests, tas nav atsaucams. Oromiss sacīja viņš mēģinātu piecelties bet pagaidām nevajadzēja pat mēģināt. Es gaidīšu jūs pusnaktī, pils pagalmā, tup tat būs arī ieroči. Vai piekrītat? Elfs jautāja. Viņš bija gatavs kautiņam, ja tas vēl bija par lēdiju, tad vēl pa tik tam

[Malduguns]

Ketlīna pamodās no skūpsta un skūpstītājam iecirta ašu pliķi. Meitene vārgi palūkojās visapkārt. Skūpstītājs bija bijis bards, elfs vēl arvien bija uz grīdas un izskatījās visai nožēlojams.
-Man vajag kaut ko padzerties. Kaut ko bez grādiem,-Ketlīna uztrūkās kājās un sāka drudžaini staigāt pa istabu. Viņa gandrīz vai pārklupa pār Oromisu un par mata tiesu neielidoja viņam klēpī, bet tomēr grīļīgi nostājās kājās.

[Roviela]

- Būšu! - bards atsaucās, no palodzes nost nekāpdams, un sērīgi strinkšķinot stīgas.
- Tikai atļausiet aizrādīt, mans kungs, šonakt Mēness pusnaktī nelies savu sērīgo gaismu pagalmā, mums būs vajadzīgas lāpas.

Par pliķi viņš nepārdzīvoja - vai maz tādas saņēmis? turklāt tā bija Ketlīna, un kaut maza uzmanība no viņas puses, lai arī pliķa veidā, bija tā vērta.
Izdzirdis meitenes vēlmi pēc kaut kā dzerama, kas nebūtu grādīgs, bards palūkojās apkārt. Grautiņš. Un nekā dzerama.
Nopūties, Jalens nolaida kājas no palodzes, aizgāja līdz durvīm, atvēra tās un noaurojās pilnā kaklā tā, ka nebija izslēgts, ka tiem, kam sāpēja galva, tagad tā sāpēja vēl mazliet vairāk.
- Ei! Sliņķi un miegapūžņi! Lēdija vēlas dzērienu! Tā kā tūlīt būtu atnests!

Jalenam negribējās pašam vilkties uz pagalmu pie strūklakas, ceļu uz virtuvi viņš nezināja, bet atcerējās, ka Dragomiram vismaz vēl vakar bija daži kalpotāji. Kāpēc tos neizmantot?

[rudo lapu vilcēn...]

Ierodoties Oromisam, Estas smagi apsēdās uz grīdas. Oža, kas bija jūtīgāka kā clvēkiem, suņpuikam vēstīja, ka tikko atnākušais elfs ož pēc pagraba un krietnas tiesas grādīgo.
-Vai tur kaut viena pudule vai mučele palikusi?- nedaudz žēlabainā balsī, viņš vērsās pie elfa, kad tas bija beidzis, vismaz, suņpuikas prāt, runāt par divkauju. To, ka vakarā gaidāms cīniņš, vaŗeja uzskatīt par lielu notikumu, uz kuru Estas labprāt paskatītos, lai vēlāk kārtīgi apslacītu viena uzvaru, bet otra zaudējuma sāpes remdinātu. Taču šobrīd viņš nebija spējīgs par to domāt. Galvā iekšā sāka spārdīties zirgs, ik reizi, kad viņš centās atdzīvināt apkārtni ar smiekliem, un paša kājas vairs nešķita pārlieku drošs balsts.

[Vilku meita]

Visi aizņemti ar savām lietām, bet Serēnei tas škita pat neadaudz interesanti, sak, varbūt šo varēs izmantot pasviežot kādam iedvesmu. Mūza paskalināja trešdaļu atlikuša ruma un iemata malciņu, gandrīz aizrijoties. Kājās stāvot galva nelāgi griezās, tādēļ atrašanās uz divām šķita krietni vien apgrūtinoša.
Hei, hei karstasinīgā jaunatne, vai tiešām prāts še tagad durstīt vienam otru būs? pāris grīļigi soļi pa istabu un nu viņa patiesi nožēloja pamošanos, kaut arī ar pudeli apskāvienos neērtajā vietā zem dīvāna, un cik ātri vien iespēja nonāca līdz logam, lai atbrivotos no kuņģa satura.

Šo rakstu rediģēja Vilku meita: 19.08.2007 20:37

[Roviela]

- Kā tad! - Jalens bēdīgā balsī atsaucās mūzai, ejot atpakaļ uz savu palodzi.
- Man būs savlaicīgi jāsacer balāde par šo notikumu. Vēlāk var vairs nesanākt. Šī cietsirde, - bards traģisku žestu norādīja uz Ketlīnu, kas grīļojās kaut kur elfa tuvumā, - mani ir nepelnīti atraidījusi, bet es tomēr iešu divkaujā viņai par godu. Serēne, man būs vajadzīga iedvesma, lai to pienācīgi apdziedātu. Pusdienlaikā pie strūklakas, tur, lapenē. Tu būsi?

[Malduguns]

Ketlīna pusceļā uz telpas otru galu apstājās un uzlūkoja bardu.
-Man ļoti žēl, bet tu pats saproti, ka esi meitu mīlētājs. Es tev nebūtu vienīgā. Tikai viena no. Man ir vajadzīga mūžīga mīlestība kā vienīgajai, kuru mīl,-Ketlīna saudzīgi paskaidroja un noglāstīja Janela piedurkni.

[Kalevale]

Hei, hei, sākumā pusnakts, tagad jau pusdienlaiks? Piebreeeemzēēējiet ar to sparu! Keta griezīgi novilka. Ko jums dos šī divkauja, ja dāma nevēlas? Visticamāk gan vienam, gan otram tad nebūs vairs nekādu izredžu un jaunu spoku, nu, man makten negribētos, viņa turpināja runāt, karājoties pie griestu lampas.
Tas viss jau sāka kļūt gluži nelāgi, līdz kāds apvaicājās par pāris pudelēm ruma vai mučelēm alus... Draugi, patiesi! Labāk pameklēsim vēl kādu, tas izlīdzinās visas nesaskaņas! Keta pompozi kvieca pāri visai istabai un samanījusi gandrīz tukšu brendija pudeli nolaidās un jau ar otro reizi sekmīgi satvēra to, lai ierautu kādu malku. Šķiet, ka visi šeit nav spējīgi noturēties kājās... vai kāds malks, ko varētu pagrabā atrast, neatraisītu vieglākus soļus?

[mr Bl@ck]

Tad Tu Keta pati arī dodies turp, tu vismaz nenositīsies... Attrauca Oromiss jā vakarā bija divkauja bet viņam vajadzēja būt vismaz kaut cik skaidram lai tur cīnītos.
Tur lejā vajag būt vismaz vienai pudelei. viņš sacīja. Viņš aizvilkās līdz krēslam un sabruka tur. Kādam ir tabakas maks? viņš jautāja, savējo tā šķiet viņš bija paspēlējis kārtīs, bet ne pīpi to gan viņš nebija paspēlējis.

[rudo lapu vilcēn...]

Ketas spiedzīgā balss bija paŗbaudījums suņpuikas dzirdei. Ik reizi, kad viņa iesmējās vai ierunājās, viņš saviebies peiglauda ausis. Patiesībā tai nūbutu nekādas lielās vainas, ja vien vaina nebūtu tajā kvantumā nepārāk kvalitatīvā dzeramā, ko Estas iepreikšējā vakarā ielējis sev iekšās.
Spokam beidzot runāt, suņpuika peicēlās kājās, atbalsot roku pret sienu, lai kārtējo reizi neattaptos uz grīdas(vai kur citur).
-Varbūt vēl kas aizķēries virtuvē, vai vīna pagrabā.- Estas pie sevis nomurmināja un apņēmības pilns nedaudz grīļīgajā gaitā devās uz durvju pusi. Skatiens mazliet pakavējās pie dažām vēl palikušajām pudelēm, kurās kas guldzēja, bet to īpašnieki nešķita pārlieku noskaņoti savus dārgumus dot kādam citam (vismaz Estasprāt), un suņpuika negribēja par to pārliecināties. Mazākais, ko viņš šobrīd gribēja piedzīvot, bija kāds kašķis.