Spoku ciems, [C] [BP] [PZP Opcijas

[Džezā tikai Meit...]

Daniels skrēja cauri mežam. Bija pagājušas trīs dienas kopš tā vakara. Viņš bija skrējis dienu un nakti, ik pa laiciņam atpūšoties uz kāda nokrituša zara. Dens paklupa pār kādu sakni un gandrīz uzkrita zaram, kas vertikāli gāja laukā no zemes. Viņš atviegloti nopūtās un turpināja skriet. Galvā atskanēja Saīdas balss. Pirmā upurēšana būs pēc nedēļas... Ak, Dievs. Un ja tie būs kāds no maniem vecākiem... Dens apstājās, padzēra ūdeni no kāda strautiņa un paņēma no kabatas cepumu. Bija grūti kaut ko norīt, tāpēc Dens ielika cepumu atpakaļ kabatā un turpināja skriet. Drīz viņš jau sadzirdēja mašīnas, braucam garām pa tikko atjaunoto lielceļu. Beidzot! Tūlīt, tūlīt jau būšu klāt. Bet tieši tad, kad līdz ceļam bija palikuši pārdesmit metri, viņš pēkšņi sadzirdēja krakšķi un nākamajā mirklī, caur kāju izgāja asas sāpes. Viņš sabruka uz mīkstā sūnu paklāja un paskatījās, kas noticis. Kāju bija caurdūris šķēps. Kāds mednieks droši vien izlicis lamatas meža cūkām. Viņš izrāva to no kājas un neskatoties atpakaļ, mēģināja tikt līdz ceļam. Vēl mazliet. Bija palikuši tikai trīs metri...

Ciemā:
Saīda stāvēja mājā uz balkona un noraudzījās uz spokiem. Tie paklausīgi nesāja baļķus un lika vienu pie/uz otra. Drīz altāris būs gatavs. Viņa nodomāja un paskatījās tālāk. Kāds spoku pāris kaut ko apsprieda. Viņi neizskatījās tik uztraukti kā pārējie un labprātīgi nodevās darbam. Es viņus paturēšu acīs... Saīda nogāja lejā un pie viņas pielidoja kāda satraukta spoku meitene. Pusdienas ir gatavas. Vai jūs vēl ko vēlēsieties? Nē. Tas būs viss. Vari atgriezties pie darba. Meitene pagriezās un aizlidoja pie kāda zēna. Viņi sāka klusi sačukstēties un laiku pa laikam mazliet paskatījās uz Saīdu. Tas jau sāk kļūt kaitinoši. Kad viss būs gatavs, es sākšu ar viņiem abiem. Viņa apsēdās pie galda un sāka pusdienot. Kāpēc mani nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā? Visi taču ir šeit. Neviens nevar iztraucēt manus plānus. Viņa paskatījās uz visiem spokiem. Nekas. Tās droši vien ir manas iedomas. Viņa sapurināja matus un turpināja ēst, bet šī sajūta viņu nepameta un dziļi sirdī vajāja.

Tātad, jūs pagaidām rakstāt kā satiekaties un izbraucat. Tad jums pievienosies Eleonora... Sākam! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Malduguns]

-Tad jau man nāksies piekāpties jūsu baram, bet gan jau pamazām arī jūs es ievilkšu zolītes spēlētāju tīklos. Tātad, pokeru vai durakus?-Ginters izvilka galvu ārā no somas un secināja, ka viņa klē```` ir piebērts pilns ar dažādām konfektēm krāsainos un spožos papīriņos.

[Elony]

"Tad spēlēsim to pašu duraku. Vienkārši un zina visi. Es vismaz tā ceru." piedāvāja Daniels, iespiests starp divām meitenēm. Viņam jau kārtis īsti spēlēt negribējās, bet tāpat nebija nekā cita ko darīt. Sākt spēlēt mobīlā spēlītes likās stulbi. Vispār viss pārgājiens likās muļķīgs. Taču tik un tā labāks kā palikšana pie vecmātes.

"Kas tad mums ir paredzēts ceļojuma laikā? Viesnīca, teltis, vai kaut kas cits?" Daniels ievaicājās tā, starp citu.

Šo rakstu rediģēja elesarels: 01.08.2007 09:49

[Lianjuks]

- Ja gulēsim viesnīcā, - smaidot paziņoja Elija - Gulēšu uz tās jumta vai balkona, ja teltīs tad kokā. - Elija nemaz nebija interesējusies par šo braucienu tādēļ pat nezināja uz kurieni brauc un cik ilgi. Šorīt viņa pamodās 25 minūtes pirms vilciena izbraukšanas un tik tad izdomāja, ka nenāktu par ļaunu aplūkot pasauli. Labi, ka viņas vecāki bija pieraduši pie šādiem bez brīdinājuma izgājieniem.

[.kreizī.]

Neko nezinu. Cerams ka teltīs, nevis viesnīcā. Nē, nu ja viesnīcā, tad kko jau izdomāšu.
Meitene smīnot noteica. VIņai ļoti gribējās kādas trakulības.
Nu labi, es arī spēlēšu durakus, ja neviens neko citu neiesaka.
Lorēna nopūtusies sacīja, un nolika mugursomu pie kājām.
Kā jums šķiet, vai pārgājienā notiks kautkas kruts?
Viņa smejoties vaicāja.

[Elony]

Daniels ierasti izbrauca ar roku caur matiem.
"Ceru ka jā, bet tam labāk nebūt saistītam ar apmaldīšanos mežā vai kalnos, lāčiem un sūnu un tārpu ēšanu." viņš noteica. Filmas par izdzīvošanu šobrīd nebija īpaši patīkami atcerēties.
"Labi, Ginter, dali kārtis, piems neesam aizmiguši."

Daniels tiešām jutās nedaudz garlaikots. Viņš arī brīnijās, kur palikuši pārējie, kas taisijās doties pārgājienā. "Vai Mihails un Ralla nebūs?" Daniels vēroja tukšo vagonu, kur būtībā bija tikai viņa draugi.



Šo rakstu rediģēja elesarels: 02.08.2007 10:02

[Lianjuks]

Elija strauji paņēma kārtis, bez tam viņai tās stāvēja tuvāk.
- Es samaisīšu..- viņa sāka jaukt kārtis, bet tad pati tās izdalīja. Mirkli skatījusies uz kārtīm pārējiem rokās viņa neko neteikusi aizgāja. Nepagāja ilgs laiciņš kad Elija atnāca, bet uz viņas pirksta sēdēja mazs putniņš. Elija atkal runāja pati ar sevi un beidzot ieprasījās. - Vilcienā logu nedrīkst vērt vaļā, bet kā viņu izlaidīs?

[Malduguns]

Ginters lūkojās te uz kārtīm savās rokās, te uz Eliju, kurai uz pirksta sēdēja putniņš.
-Ja jau viņš tagad tik rātni sēž tev uz pirksta, gan jau viņš tur pasēdēs vēl kādu brītiņu un tu viņu varēsi izlaist ārā, kad izkāpsim. Gan jau viņš pats atradīs mājas,-Ginters viegli pasmaidīja.

[Lianjuks]

- Nu, labi.. - Elija piekrita un atkal apsēdās Ginteram blakus. Elija paņēma savas kārtis, bet putniņš iekārtojās uz viņas ceļa. Dīvaini, bet nez kādēļ dzīvnieki no viņas nebaidījās.- Tikai brīdinu, ja viņš šajā telpā paliks par ilgu.. Tad man no viņa neatkratīties...

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.08.2007 11:10

[Elony]

"Uz kā tad te vilcienā putns gadījās?" Daniels bija pārsteigts.
Kārtis viņam rokā bija slikts. Dalītājs noteikti krāpās. Daniels zaudēja interesi par spēli, taču nolēma, ka būtu stulbi tagad izstāties. Viņš vēlreiz izbrauca ar roku caur matiem un vēlējās kaut būtu paņēmis līdzi matu želeju un sejas ādas krēmu.

[Malduguns]

-Man šķiet, ka man ir kaut kas, ko iedot tavam mazajam kavalierim,-Ginters sacīja un kādā no savas somas kabatām atrada paciņu ar lobītām saulespuķu sēklām.
-Man pašam negaršo, bet mamma iedeva līdzi. Nesālītas, vari viņa droši dot,-Ginters pasniedza paciņu Elijai.

[Lianjuks]

- Labi. - Elija pieņēma saulepuķu sēklu paciņu un iedeva pāris putniņam.- Tagad viņš tiešām neaizlidos.- Elija ielūkojās kārtīs, tās bija diez gan labas. Krāpties viņa nekrāpās, bet vienmēr liktenis ar viņu un tiem kas viņai apkārt savādi spēlējās. Ercena kalps, kreiča kungs, pīķa dāma.. pārējās gan bij mazas.. un ja ņem vērā viņas spēlētprasmi viņa zaudētu pat Daniela kārtīm.. - Putniņš ielidoja vilcinā pirms manis...

[Malduguns]

-Jauki,-Ginters sacīja, uzmetis pēdējo skatienu putniņam.-Mēs spēlējam ar piemešanu un padošanu vai kā savādāk?-Ginters plati pasmaidīja un izbrauca ar roku caur tirkīzzilajiem matiem, tā padarot viņus vēl izspūrušākus nekā pirmīt.

[Lianjuks]

- Oliņ, boliņ... - Elija sāka skaitīt...- uz padošanu.. - Parasti viņa bija nerunīga, bet ja viņa kaut kur brauca tad nekad nespēja beigt runāt, jo īpaši tad ja.. Putniņš nikni ieknāba viņai ausī, jo viņa bija piemirsusii iedot tam sēkliņas..- Lūdzu, tu negantniek..

[NaeosPsy]

Grejs bija kārtīgi aizmidzis.Viņš pamodās kupejā un pa cēlis galvu ierunājās:Es te neko nepalaidu garām?Ā,un sveiks Daniel un Elij.Biju piemidzis.Ta kas ar to zolīti?Kāds spēlēs? No ārpuses tas izskatījās tiešām idiotiski un debīli,ka pat zirgam būtu jāsmejas kā apsēstam.

[Big Bad Wolf]

Mihails nevarēja atrast īsto vagonu, kur bija jāsēd viņa draugiem. Viņš ienāca kādā patukšā vagonā. -Un šeit arī viņi nav. Lieliski,- puisis nodomāja. Viņš jau grasījās iet prom, bet... tad pēkšņi viņš ieraudzīja Danielu, kurš rokā turēja kārtis.
-Jēzus, sveiki, nevarēju jūs atrast,- Mihails ar beidzotjūsatradu izteiksmi sejā vērsās pie draugiem. -Vai drīkst piesēst?-
Mihails savu somu nometa uz sola, kurš atradās blakus vietai, kur sēdēja viņa draugi.
Mihails sāka virpināt pirkstos savu biļeti. Viņš bija manāmi uztraucies.

[Malduguns]

-Sveiks, Mihail! Pievienosies mums kāršu spēlē?-Ginters vaicāja un uzlūkoja atnācēju, tad atkal pievērsās savām kārtīm, kuras nebija tās sliktākās, lai gan.. Spēlēt duraku viņam nekad nebija paticis, tomēr viņš bija piekritis pārējo dēļ.

[Elony]

"Neviens zoliti nespēlēs, puse to nemāk. Bet tu vari spēlēt durakus. Tikai tad par jaunu lai pārdala kārtis." Daniels teica. Varbūt tā viņš tiks pie labākām kārtīm un iegūs konfekts. Spēle interisanta nelikās, bet uzvarēt Danielam gribējās.

"Starp citu, vai kādam ir līdzi basketbola bumba? Nu, kaut vai piepūšamā bumba?" Daniels pēkšņi pavaicāja. Viņam ienāca prātā, ka varbūt būs iespēja pārgājienā nodarboties ar kaut ko tādu, kas viņam patīk. Žēl, ka pats neiedomājās paņemt līdiz bumbu!

[NaeosPsy]

Grejs piecēlās un atbildējā:Eww veči man arī.Konfektes viņš negribēja bet kaut ko uzspēlēt gan viņam gribējās.lai pierādītu citiem ka viņš kārtīs ir masters.Bija jau arī.Skolā gndrīz nekad nebija zaudējis.Viņš apsēdās un atbalstīja galvu pret matraci.

[Džezā tikai Meit...]

Kamēr jaunieši savā starpā runājās un dalīja kārtis, vilciens jau bija iebraucis stacijā, pie kuras viņus gaidīja sudraba krāsas Audi Q5 un tumši sarkans Landrovers ar slēgtu tumši zilu piekabi. Pa kreisi no stacijas aizgāja ceļš, kurš izveda uz galvenās šosejas. Gar to abās pusēs stiepās skujkoku mežs. Pie mašīnām gaidīja kāds puisis ap 25 gadiem, ģērbies gaišos šortos ar daudzām kabatām un melnu T – kreklu, kājās viņam bija pēc izskata jaunas, baltas botas. Uz acīm melnas saulesbrilles. Tiklīdz viņi izkāpa, vilciens aizbrauca tālāk, pāri pļavai un drīz sasniedza kalnu, aiz kura, ienirdams mākoņos, nozuda skatienam. Saule spīdēja un pamazām kļuva aizvien karstāks. Puisis ieskatījās rokas pulkstenī un pasmaidīdams piegāja pie bariņa. Sveiki. Kurš no Jums ir Daniels Stouns? (Pieņemu, ka viņš pasūtīja tās mašīnas, bet pārējie pēc tam viņam atmaksāja.(Ne šodien)) Jūs esat tieši laikā. Lūk, šeit ir abu mašīnu atslēgas. Viņš ielika Danielam rokās divus atslēu saišķīšus. Vai jums vajadzēs šoferus, vai arī paši vadīsiet auto? Puisis draudzīgi paskatījās uz katru klātesošo.

Kamēr Eleonora sēdēja pieturā, gaidīdama nākamo autobusu un nolādēdama savu neveiksmi, pie viņas piebrauca gaiši zila Audi mašīna. No tās izkāpa vīrietis tumši zilos džinsos un baltā kreklā. Viņš bija acīm redzami iereibis. Grīļodamies tas piegāja pie Eleonoras un muļķīgi uzsmaidīdams, sāka neskaidri runāt. S - s - s - ve - eika meitenīt! K - kā tevi sa - auc? Vai ne - ēvajag aizvest? Runājot viņš visu laiku smaidīja un ar aizmiglotu skatienu atklāti nopētījas Eleonoras ķermeni, īpaši aizkavēdamies pie viņas kājām un krūtīm.

[Roviela]

(OOC - ar pasūtītajām mašīnām, domāju, viss ir vislabākajā kārtībā (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

Eleonora nedaudz piešķieba galvu, nopētīdama tik pēkšņi uzradušos kavalieri. Pēc izskata jau tā nekas! Toties dzērājus pie stūres gan viņa nevarēja ciest, un no tiem "raustījās", kā visi bieži braucošie riteņbraucēji.
Tad viņas skatiens aizklīda līdz auto. Gaiši zils Audi. Bez bagažnieka uz jumta. Meitene labi iegaumēja mašīnas numuru.

Eleonora neizrādīja īpašu pretimnākšanu zili džinsotajam braucējam.
- Labu dienu! Gaidu sarunātu vedēju. Kuru katru brīdi vajadzētu būt klāt. Paldies par piedāvājumu, bet, re! uz jūsējā autiņa manu riteni neuzliksi, nemaz nemēģiniet, saplīsīs vēl vai nu veļuks vai kāds stikls, bet bez veļuka es nekustu ne no vietas! - viņa stingri noteica, uz smaidiem neatbildot.
- Brauciet vien mierīgi un par mani neuztraucaties, man drīz ieradīsies pakaļ, - Eleonora ieteica spēlēdamās ar divriteņa rokturi.