Daniels skrēja cauri mežam. Bija pagājušas trīs dienas kopš tā vakara. Viņš bija skrējis dienu un nakti, ik pa laiciņam atpūšoties uz kāda nokrituša zara. Dens paklupa pār kādu sakni un gandrīz uzkrita zaram, kas vertikāli gāja laukā no zemes. Viņš atviegloti nopūtās un turpināja skriet. Galvā atskanēja Saīdas balss. Pirmā upurēšana būs pēc nedēļas... Ak, Dievs. Un ja tie būs kāds no maniem vecākiem... Dens apstājās, padzēra ūdeni no kāda strautiņa un paņēma no kabatas cepumu. Bija grūti kaut ko norīt, tāpēc Dens ielika cepumu atpakaļ kabatā un turpināja skriet. Drīz viņš jau sadzirdēja mašīnas, braucam garām pa tikko atjaunoto lielceļu. Beidzot! Tūlīt, tūlīt jau būšu klāt. Bet tieši tad, kad līdz ceļam bija palikuši pārdesmit metri, viņš pēkšņi sadzirdēja krakšķi un nākamajā mirklī, caur kāju izgāja asas sāpes. Viņš sabruka uz mīkstā sūnu paklāja un paskatījās, kas noticis. Kāju bija caurdūris šķēps. Kāds mednieks droši vien izlicis lamatas meža cūkām. Viņš izrāva to no kājas un neskatoties atpakaļ, mēģināja tikt līdz ceļam. Vēl mazliet. Bija palikuši tikai trīs metri...

Ciemā:
Saīda stāvēja mājā uz balkona un noraudzījās uz spokiem. Tie paklausīgi nesāja baļķus un lika vienu pie/uz otra. Drīz altāris būs gatavs. Viņa nodomāja un paskatījās tālāk. Kāds spoku pāris kaut ko apsprieda. Viņi neizskatījās tik uztraukti kā pārējie un labprātīgi nodevās darbam. Es viņus paturēšu acīs... Saīda nogāja lejā un pie viņas pielidoja kāda satraukta spoku meitene. Pusdienas ir gatavas. Vai jūs vēl ko vēlēsieties? Nē. Tas būs viss. Vari atgriezties pie darba. Meitene pagriezās un aizlidoja pie kāda zēna. Viņi sāka klusi sačukstēties un laiku pa laikam mazliet paskatījās uz Saīdu. Tas jau sāk kļūt kaitinoši. Kad viss būs gatavs, es sākšu ar viņiem abiem. Viņa apsēdās pie galda un sāka pusdienot. Kāpēc mani nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā? Visi taču ir šeit. Neviens nevar iztraucēt manus plānus. Viņa paskatījās uz visiem spokiem. Nekas. Tās droši vien ir manas iedomas. Viņa sapurināja matus un turpināja ēst, bet šī sajūta viņu nepameta un dziļi sirdī vajāja.

Tātad, jūs pagaidām rakstāt kā satiekaties un izbraucat. Tad jums pievienosies Eleonora... Sākam!

Lora piesoļoja pie pieturas, kur viss bija norunāts pirmā nu labi, pagaidīsim. Īsa nopūta, un uz acīm tika uzliktas saulesbrilles. Uz šodienu, meitene bija uzvilkusi džinsas, kreklijau ar īsām piedurknē, un kautkur sarkanajā mugursomā bija ari zila jaka. Uz pleciem esošā mugursoma izskatījās maza, bet tur satilpa daudzkas- kā viņa vienmēr būtu tukša. Lorēna jau cik reižū bija pārbaudījusi somu no iekšienes, bet nekā.
Cerams, ka viss būs labi.
Lorenu iepriekšejā naktī bija murgi, savādi murgi. Jā, vina jau zināja ka sapņi un murgi nāk no zemapziņas, bet tas gan no Lorēnas zemapziņas nē. Bet nu...

Ginters sēdēja stacijā un šūpoja kājas. Bija agrs un dzestrs rīts. Tieši kā radīts pārgājiena sākšanai. Pusis kā vienmēr bija ieradies krietni vien par ātru, jo bija pieradis, ka viņa brālēns vienmēr kavēja un tas bija ārkārtīgi kaitinoši. Gintera tumšās acis nopētīja garāmgājējus un uzmeta īsu skatienu kādam ķiķinošam meiteņu bariņam. Palielā mugursoma bija nevērīgi nomesta viņam blakus uz soliņa un aizņēma visu atlikušo vietu uz tā.
Puisis uzmeta skatu pulkstenim un nopūtās. Tad novlika melno svīteri ar augsto apkakli, jo neraugoties uz visu dzestrumu bija diezgan karsti. Tā nu viņš palika sēžot uz soliņa tērpies spilgti oranžā krekliņā, kurš vēl vairāk izcēla viņa matukrāsu, un gaidot savus sabiedrotos pārgājienā.

Grejs ieradās ar skeitbordu un pavīlēdams parka soliņa maliņu , uz kura sēdēja Ginters uzkliedza visiem:Halelujah!Sveiki no rītiņa.Pēc brīža viņš atradās kokā un iestenējies nodomāja:Kapēc es vienmēr ierodos kā stulbenis.Un tas skeitborda triks man laikam nekad nesanāks.Tā ir šausmīga patiesība.

Ginters palūkojās uz kokā ieskrējušo Greju kā cilvēks, kurš skatās ārkārtīgi garlaicīgu televīzijas pārraidi. Pavadot laiku kopā ar viņu nebija iespējams nepierast pie Greja izlēcieniem, kuri parasti beidzās apmēram šādi. Turklēt stipet skeitborda dēli uz meža pārgājienu arī bija īpaši "prātīgi".
-Ā, sveiks, Grej. Nesasities?-Ginters vaicāja, censdamies balsī raisīt kaut nelielu ieinteresētību.

Grejs ar sarkasmu atbildēja:Nē,zin.Nepavisam.Un iedomājās:Kāja un roka lauzta.Tad viņš aizgāja uz otru pusi un mēģināja vēlvienreiz.Šoreiz izdevās.Viņš pats sev aplaudēja un nepamanīja saldējuma ratiņus,kuros iebrauca.Viņš ātri piecēlās un iegrūda 3 latus saldējuma tantiņai.Piedodiet,es aizsapņojos.

šovs var sākties.
Meitene klusām nodomāja kad ieraudzīja Ginteru un Greju.
Ginter, Grej1 čau!.
Lorēna sauca un pasmaidīja. Neīstu smaidu, jošodien nebīja viņas diena.

-Ja tu beigtu tirināties kā klauns un apsēstos kaut kur, tad varbūt mums pievienotos vēl kāds, jo es šaubos, ka tava pidriķošanās ir īpaši iedrošinoša tiem, kuri tevi tik labi nepazīst. Turklāt man visu laiku ir sajūta, ka tu varētu paslīdēt zem vilciena. Protams, tu neesi mans radagabals, bet man īpaši negribētos redzēt tavas asinis uz mana krekla,-Ginters lēni sacīja un sāka krāmēties ap savu somu, uzmetis Grejam vien īsu skatienu, un līdzjūtīgi pamādams saldējumu tantiņai.

Jūhū! mani nepamana. La9i vai kā..
Lorēna noteica un piegāja una apsēdās blakus puišiem.
Nā, nā, naaāāā...
Viņa saāka Nannināties.
Cerams, ka pārgājiens būs jautrs. Ja nebūs nebraukšu pie.. hemm, jāizdomā pie kā...

-Lora, kāpēc tu jodelē?-Ginters vaicāja ar platu smaidu glītajā sejā. Viņa acīs varēja jaust draiskulības uguntiņas.-Man tā vien šķiet, ka šodien esmu kopā ar vieniem trakajiem. Grejs ālejas kā parasti, tu jodelē. Un piedod, ka es tev nepievērsos pirms mirkļa, jo mūsu ļoti aktīvais draugs bija aizņēmis visus, nu gandrīz visus, manus prātus.

Gvenda bija izgulējusies,atpūtusies un visādoi citādi gatava pārgājienā. Labs laiks,tātad labs garastāvoklis,man ir labs garastāvoklis,un esmu mazliet lepna bet koķeta.Uzdevumu saprati,nu tad ķeries klāt sarunas pašai ar sevi bija viņas specjalitāte.Lūpas rotā lūpu spīdums ,mai bija saņemti zirgastē.Mugurā meitene bija pavisam īsi džinsu šortiņi,botas ,zaļš lencīšu krekliņš,ko slēpa melns džemperis.Pieskrējusi pie pārējiem Gvenda tiem uzsmaidija, Labrīt! smaids lai arī nepaties ,likās nākam no sirds . kas vēl jāsagaida?Un kā iet?apstādamies pretī Ginteram viņa noteica.

Grejs atkal ieskrējās un iekliedžās:Praaactice makes perfect.Skeitbords uzlidoja uz Lorēnas galvas un Grejs uz ceļiem piezemējās viņas klēpi un noripoja zemē pie Gvendas kājām,nobrāzdams celi un plaukstu.Viņš piecēlās un paskatījās uz atnākušajiem:Sveiki!Kāds vēlas saldējumu?Un tas ir mans.Viņš paņēma skrituļdēli no Lorēnas galvas.

Ginters pasmaidīja savu plato, blēdīgo smaidu un uzlūkoja Gvendu, kura bija nostājusies viņam iepretim.
-Man iet labi, paldies. Un tev?-viņš sacīja un bažīgi uzlūkoja Lorēnu, kurai pa galvu bija trāpījis dēlis.

(OOC: Gint, tu varbūt tiešām varētu mazliet piebremzēt ar savu visai neadekvāto rīcību, jo tādā stāvoklī kā Lorēnai drīzāk vajadzētu doties uz slimnīcu nevis pārgājienā un tavs varonis jau tādā gadījumā arī nav īpaši labā formā. Manuprāt, par kādām superspējām nebija runāts, bet tas ir tikai mans viedoklis.)

Gvenda sabijas,seja bailes tomēr neizpauda.Grejviņa koķeti smaidot teica Apsēdies ,lūdzu,vai arī es to dēli salauzīšu turpinot smaidīt viņa noteica Lorai uz galvas nē nu tas ir kaut kas? Gvenda pie sevis nodomāja Lora.Tev viss kārtībā? viņa veltīdama meitene līdzjūtīgu skatienu noteica.

NU vienkārši garlaicigi. Un..
Lorēna jau gribēja teik ''tā nev jodelēšana, kad uz viņas uzlidoja... Grejs un viņa skrituļdēlis. Kāmēr viņš nebija noripojis no viņas klēpja, meitene viņam iedeva joku buču, bet kad bija zemē, tad viegli iebikstija viņam ar kāju pamuguru.
Tu protams vari tā darit, tikai tad lūdzu apmaksā man slimnīcu jau iepriekš
Lorēna speciāli nogāzdamās no soliņa un ņirgdama sacija.
Jā man viss kārtībā... tikai galva sāp...
Joprojām smiedamās vina atbildēja.

-Ā, tad jau labi, ka ar tevi viss ir kārtībā, Lora,-Ginters sacīja un noņēma savu mugursomu no soliņa.-Gvenda, vai nevēlies apsēsties? Es laikam te esmu mazliet izpleties. Un... Ko mēs vēl gaidām? Vilcienam ir jābūt pēc kādām divdesmit minūtēm, bet es tā, intereses pēc.

Grejs iesmējās un nosarka.Labi.Pietiks traumēt tos kuri pat neprot ieskrieties.Viņš aizlaidās prom no viņiem uz tālāko saldējuma veikalu un pēc brīža atbrauca ar dažiem saldējumiem.Viņš ieteicās:Te būs mierinājums par psihiskajiem traucējumiem.Man dažreiz jumts aiziet ciet.Viņš izdalīja visiem saldējumus.

Paldies, Gint. Viņa sacija un apsēdas zālē. Uz lūpām joprojā bija smaids. saldējums ātri tika apēsts, un nu viņas rokās bija kautkada lapiņa, krā viņa bija sarakstījusi visadus ķeburus, kas kopā veidoja labirintu, ieejamu, bet ne izejamu. So bzizeju, viņa bija zzīmējusi vakar, vienatnē sēžot savā dzīvoklī.

Grejs atteica:Lūdzu.Nav par ko.Vienmēr gatavs palīdzēt!Tad viņš apsēdās blakus Lorēnai un norādija ar pirkstu uz lapiņu.Viņš ierunājāsJa es nuzbāztos,tad ja lūdzu kas šī būtu par lietu.Abstraktais zīmējums vai nepabeigta skice.Viņš ataisīja saldējumu un diiieazgan atrī tas iegāja iekšā kunģī.

Eleonora, kuru draugi drīkstēja vienkārši dēvēt par Elī, kravāja mantas šodienas ceļojumam un reizē dzēra kafiju. Šorīt pamodusies, viņa kā pirmo bija pamanījusi skaisto laiku ārā aiz loga, un tūlīt nolēmusi, ka diena būs kā radīta vienam labam izbraucienam. Tā kā Eleonora nemēdza atlikt to, ko bija nodomājusi, tagad viņa kārtoja somā to, ko parasti ņēma līdzi.
Beigusi pekelēties, viņa, mazliet padomājusi, mugursomai pievienoja vēl guļammaisu un tepiķīti - ja nu sagribas ceļot ilgāk par vienu dienu? - uzvilka velosipēdistu puscimdiņus, uzspieda mammas vaigam buču, izmeta - "gaidi mani šovakar vai rīt! čau! es pazvanīšu!" un pēc neilga laiciņa jau izbrauca ar savu mīļoto veļuku caur pagalma vārtiem.
Pilsētā nebija interesanti braukt, nācās uzmanīties no mašīnām, it īpaši tām, kas par katru cenu gribēja uztaurēt vai nolaist logu stiklus un uzprasīt, kurp tad viņa tā dodas, brīdi braucot viņai blakus. Elī ar šķelmīgiem smaidiem atjokojās par ceļojumiem apkārt pasaulei vai uz zemes malu, un veikli nozuda kārtējā mazajā šķērsieliņā, kur auto neuzdrošinājās viņai sekot. Lai nu ko, bet ielas un ieliņas meitene pārzināja labi.
Pēc vairākiem līdzīgiem manevriem pilsētas robeža beidzot bija klāt, tagad varēja tā, pa īstam braukt.
Kilometrs ritēja pēc kilometra, meitenes trenētās, slaidās kājas nenogurušas mina pedāļus, un pēc dažām stundām viņa bija jau mežā. Šo ceļu Eleonora nebrauca pirmo reizi, bet pirmo reizi uz tā gadījās nelāga ķibele. Kad viņa bija nokļuvusi netālu no iezīmīgas autobusa pieruras - tās jumts bija apbūvēts apkārt slaikam, augošam bērzam, tāds apaļš caurums, par ko meitene ne reizi vien bija nobrīnījusies - vai tad nevarēja pieturu uzcelt pāris soļus nostāk? - un nupat kārtējo reizi skatījās uz to un brīnījās, priekšējais ritenis neveiksmīgi ieslīdēja asfalta spraugā, atskanēja krakšķis, un Eleonora attapās zemē.
Piecēlusies un novērtējusi bojājumus - gan savus, gan riteņa, - viņa atklāja, ka pati tikusi cauri pilnīgi bez kādiem nobrāzumiem, par drēbes pietika vienkārši nopurināt, bet veļuka priekšējais ritenis bija saliekts, pāris spieķi mētājas atdalījušies no tā.
Meitene noskuma. Nekas cits tagad neatliek, kā stāvēt pieturā un gaidīt nākamo autobusu, jo, pāris reizes pamēģinājusi, viņa saprata, ka saviem spēkiem riteni taisnu neatlieks. Aizripinājusi nelaimīgo braucamo līdz pieturai, viņa to pieslēja bērza stumbram, noņēma ķiveri un apsēdusies uz soliņa sagatavojās ilgi gaidīt.

Kad gandrīz visi bija sanākuši, stacijā iebrauca vilciens. Tas bija skaistā, sarkanā krāsā ar divām baltām, horizontālām svītrām pa vidu, visā garumā. Atvērās durvis un no tām izkāpa pāris cilvēki. Vilciens palika tukšs, jo bija pārāk agrs un turklāt šī bija svētdiena. Ceļinieki pa vienam sāka kāpt vilcienā (zēni izpalīdziet dāmām ) un apsēdās vienā kupejā netālu no trešajām durvīm. Pēc īsa laiciņa kupejā ienāca konduktore un visi nopirka biļetes. Vilciens sāka kustēties. (pieņemu, ka visi jau ir iekāpuši) Viņi izbrauca no stacijas un jau atradās pusceļā līdz nākamajai pieturai. Aiz loga bija redzamas pļavas, kurās ganījās aitas vai govis, ezers ar kādu gulbju ģimeni un kalni tālumā.

Ginters, palīdzējis meitenēm iekāpt un nopircis biļeti, iemetās solā pie loga pretēji braukšanas virzienam. Puisim vienmēr bija patikuši vilcieni, tomēr šodien viņš izjuta savādu nemieru. Tā vien šķita, ka kalni, uz kuriem viņi brauca, pat pārāk vilinātu. Puisis lūkojās ārā pa logu un domīgi noraudzījās garāmslīdošajā ainavā. Tā vien šķita, ka aiz muguras paliek visa dzīve.
-Klau, kā būtu ar kādu zolītes partiju?-viņš visbeidzot atrāva domas un skatienu no ainavas un pievērsās saviem ceļabiedriem.

Paldies Grej saldējums patiešām ir garšīgs! viņa smaidot noteica un apsēdās piedāvātajā vietā,pēc mirkļa [piebrauca vilciens iekāpusi viņa apsēdās blakus Ginteram Kas šodien jums uznācis tādi labiņie esat? Gvenda smaidot jautāja,nopirkusi biļeti viņa to iebāza kabatiņā.[b] Zolīti,nu varbūt,bet es labi nespēlēju[b/] viņa jau ar nopietnu sejas izteiksmi atbildēja,kāršu spēles viņai nepatika.

Grejs iesmējās:Es varu palīdzēt.Ginters manis priekšā nobāla kā vampīrs.Un labiņais arī neesmu- viņš pateica,domādams,ko tajā brīdī nodomāja saldējuma tantiņa.Skeitbords bija drošībā.Laikam salauzts nebija.Grejs to ielika bagāžniekā un nopircis biļeti apsēdās.Viņš paskatījās uz kalniem.Skaisti.To katru dienu nevar redzēt.

-Vēl kāds? Šī spēle ir jāspēlē trijatā un studentu zolīte nav zolīte,-Ginters sacīja un maisīja kārtis.
-Starp citu, Grej, manis pēc tu varēji tajā kokā arī palikt, jo es tevi nestiepšu, kad tu ar savu neaptēsto rīcību būsi padarījis kādu sava ķermeņa daļu nelietojamu,-puisis caur pieri palūkojās uz Greju. Sīkais viņam īpaši nepatika. Pareizāk sakot, viņam nepatika Greja ārišķības un nepārtrauktā izrādīšanās.
-Lora? Varbūt tu vēlies spēlēt?

Par spīti tam, ka Elija kavēja viņas gaita nelikās diez ko steidzīga. Viņa nesteidzīgi vilkās cauri stacijai. Rokās bija liela avīze ko dīvainā kārtā viņa turēja ačigārni un vēl pietam lasīja. Pēkšņi atskanēja smiekliņš.
- Eu, Elij! - tuvumā esošā meitene pacēla labo kāju izveidojot padeni, bet joks neizdevās, jo kreisās kurpes papēdis nolūza un ar skaļu blīkšķi meitene nogāzās zemē. Apkārt esošo meiteņu bariņš apskrēja cietējai apkārt. Elija sastinga un apjuka, viņa bija tik ļoti iegrimusi avīzē, ka nebija ievērojusi meitenes mēģinājumu nogāzt Eliju no kājām. Salocijusi avīzi Esmeralda noliecās un novilka savas oranžās kediņas un pameta tās meitenei, kas nupat bija mēģinājusi viņu nogāzt.
- Noderēs..
Un Elija nozuda tuvējā vilcienā kas pēc nepilnas minūtes aizbrauca, bet svešā meitene šokēta nopētija oranžās kediņas. - Viņa aizbrauca ar basām kājām..
Elija nopētija visas kupejas un nedomājot iegāja vienā no tuvākajām. Apsēdusies patālāk no pārējiem un izvilkusi avīzi viņa nopūtās. - Es zolīti spēlēt nemāku.

-Esmeralda! Kāds prieks tevi redzēt! Kur ir palikuši tavi apavi? Tikai nesaki, ka esi tos aizmirsusi uzvilkt,Ginters plati pasmaidīja, ieraudzījis meiteni.

- Neaizmirsu.. Es tos atstāju stacijā.- metene pāršķīra avīzi un kaut ko nomurmināja zem deguna, pārskaitīja savus pirktus un pati sev iejautājās. - A, uz kurieni es braucu?
Elija no somas izvilka pāris konfektes un padeva tās kupejas biedriem, bet pati atkal iegrima avīzes lasīšanā ik pa laikam kaut ko citiem nesaprotamu runājot.

Stulbais pārgājiens! Daniels pukojās.

Viņš atradās nelielā pieturā ārpus pilsētas, jo bija spiests dzīvot pie vecmāmiņas, kamēr vecāki bauda atvaļinājumu. Daniels jau zināja, ka tēva māte ir pagalam valdonīga un izmanto savus ciemiņus radiniekus, lai tie uzkoptu māju. Danielam riebās mazgāt grīdu, slaucīt putekļus un darīt citas draņķības. Pārgājiens bija izeja, vismaz uz dažām dienām. Bet viņš nebija radis dzīvoties pa dabu, citi noteikti smiesies par viņu, jo īpaši meitenes...

Daniels pārbrauca ar roku pār matiem, sakārtodams frizūru. Nemaz negribējās domāt, kas notiks ar viņa matiem, kad viņš būz pavadījis pāris stundas mežā vai kur citur, kur nav želejas, šampūna, kārstā ūdens un fēna.

Kad pienāca vilciens, Daniels bija vienīgais pasažieris, kas kāpa iekšā. Viņš meklēja pa visiem vagoniem pārējos pārgājiena dalībniekus, jo pats viņš nemaz nezināja, kur paredzēts doties, vienīgi, ka pie dabas.

Beidzot Daniels tos atrada. Esmeralda, Grejs, Ginters un citi bija ērti iekārtojušies gandrīz tukšā vagonā.

"Čau, veči." Daniels uzsauca, ienācis pa durvīm no cita vagona. VIņš joprojām nezināja vai pārgājiens ir laba doma. Viņš ar roku instinktīvi pārbrauca pār matiem.
Pienācis tuvāk un apsēdies uz sla netālu no pārējiem, viņš pamanīja, ka Elijai trūkst apavu, bet Lorēnai uz galas ir brūce.
"Es skatos, ka mēs vēl nekur neesam tikuši, bet piedzīvojumi jau sākušies, ne?"

Lorēna paskatījās uz vilcienu un pasmaidīja.
Kāpjam iekšā.
Viņa ātri uzrausās kājās un noslaucīja putekļus no drēbēm un somas. Viņa novilkusi kurpes, un turēdama tās rokās iekāpa vilcienā, un apsēdās tur, kur vairāk cilvēku.
Tad viņa pamanīja Danielu.;
Mjā, Čau. Nu man Grejs n etīšām savā trikā uzmeta skrituļdēli uz galvas.
Viņa kā parastu notikumu pastātīja.

Sarunas apkārt neraisijās darīt nebija ko atlika tikai skatīties pa logu govs melna ar baltiem plankumiem,rekur vēlviena tkai balta ar melniem plankumiem varbūt viņas ir radinieces?garlaicība,kaut nu tas ātrāk beigtos!Gvendai jau bija garlaicīgi.Ainava aiz loga bija skaista,pat ļoti bet braucot pašo maršrutu jau trešo reizi tā šķita vienmuļa o...ieradies arī Daniels,viņam ir glīta frizūra,varbūt,koķetet,nē,tas nekādu labumu nedos,bet varbūt,nu tikai treniņa pēcGvedai patika trenēties,censties viņa vēlējš kļūt par aktrisi un uzskatija ka var to sasniegt.Vēl pirms dažiem gadiem kad viņa izlēma,kādu karjeru vēlas visi varēja pateikt kad viņa melo un kad nē.Tagad neviens to nespēja,tas Gvendu biedēja,viņa varēja melot gandrīz par visu un viņai ticēs. sveiks,izlēmi mums tomēr pievienoties!smaidot Gvenda noprasija.

"Skaidrs, ka izlēmu pievienoties, man taču bija tik brīnišķīga alternatīva, ko man nācās noraidīt." sarkastiski pasmīnēja Daniels. Pārējam pulciņam viņš nebija stāstijis par vecmāmiņas problēmu. Viņš vienīgi cerēja, ka atbilde neizklausījās stulbi.

"Bet par Lorēnas problēmu, nu Grej, tas ir nebijis skeiteru trikis - uzbraukt meitenei uz galvas - ne kā tev tas ienāca prātā?" Daniels smiedamies teica, taču tad viņam ienāca prātā, ka varbūt būtu pareizāk izrādīt līdzjutību Lorēnai. Diemžēl tas viņam nepadevās, tāpēc Daniels nolēma klusēt šajā jautājumā.

"Tas jau bija tikai joks. Ko tad darīsim, kamēr nonāksim galā? Sitīsim kārtis?" Vaicēja Daniels, redzot kārtis Gintera rokās.

-Sveiks, Daniel,-Ginters pasmaidīja.-Vispār lieta tāda, ka neviens tā īsti vēlmi spēlēt kārtis vēl nav izrādījis. Varbūt tu pievienosies? Vēl jau mēs varētu patiranizēt konduktori, bet nedomāju, ka viņa par to būs īpašā sajūsmā. Šodien izskatās galīgi izsista no sliedēm,-puisis, kurš ar šo vilcienu brauca teju katru dienu, paziņoja un plati pasmaidīja. Šodien visu dienu smaids no viņa lūpām tikpat kā nenozuda. Viņš dievināja gājienus pie dabas.

Salocījusi avīzi Elija nopūtās.- Esmu ar mieru spēlēt. Kāds vēl grib konfektīti? - meitene piegāja pie zēniem. - Protams, ja man iemācīsiet. Kā jau minēju spēlēt nemāku.. - Elija iekārtojās blakus Ginteram..

-Jauki gan, Elij. Tātad, spēlei ir nepieciešama koncentrēšanās, uzmanība un kāda neliela daļa veselā saprāta, lai gan es spēlēju zolīti arī ar savu vectētiņu, kurš kādu laiciņu jau to bija pazaudējis un neraugoties ne uz ko bija nepārspējams zolītes spēlmanis. Daniel, varbūt tu varētu izskaidrot Esmeraldai noteikumus, kamēr es atrodu šo to mums nepieciešamu savā somā?-Ginters pievērsās puisim un iegrūda Elijai rokās kārtis.

Lorēna iesmējās.
Galva vairs nesāp, bet smieklu lēkmi pielika.
Meitene pasmaidīja, un piegāja tuvāk pie bariņa kas spēlēja kārtis.
Ginter, es jau labprāt spēlētu, tikai nemāku.
Viņa atvbildēja uz puiša jautājumu, iekārtojoties puisim gandrīz pretīm.

Tā kā Elija sēdēja blakus Ginteram, bet Lorēna viņam pretī, tad Daniels nolēma, ka viņam jāpārsēžas blakus Lorēnai. Taču Gintera teiktais viņu nedaudz samusināja.
"Zolīti? Navs mans lauciņš. Pokers, acīte un parastā kāršu sišana, proti duraki, to es vēl māku. Varbūt spēlējam pokeru uz Elianoras konfektēm?" viņš ieteicās.

- Kāpēc nevarētu uz izģērbšanos? - Elija apjukusi iejaucās un turpināja maisīt kārtis. - Nu, bet var arī uz konfektēm. - meitene nolika kārtis kuras bija samaisījušās pa krāsām puse sarkanas, puse melnas. Tad viņa paņēma savu somu iegāza lielu daļu savu konfekšu Ginteram klēpī un noteica. - Pokeru pagaidām nespēlēšu, jo vēl neesmu spēlējusi zolīti..

Elij tev kauna nav vilcienā nedrīks,mūs izmmetīs pirms vēl nākošās stacijas! viņa smaidot attrauca ja spēlētu uz izģērbšanos Gvenda arī spēlētu ,bet uz konfektēm spēlēt viņai neintresēja,arī īpaši labi viņa nespēlēja Varbūt pārgājiena laikā! viņa smejoties attrauca.Gvenda to pteica tādā tonī ka saprast vai tas bija domāts kā joks vai pilnīgi nopietni nevarēja saprast.Gvenda pārvācās no savas vietas blakus Danielam,spēlēt viņa negribēja bet just līdzi viņai patika.

Nu nez, lai jau met ārā, vai nav vienalga?
Viņa ķiķinot sacīja, un novēroja pārsēšanos, bet neko neteica. Viņa pavērās pa logu, kurā bija skaists kalnu skats. Ja meitene ar šo vilcienu būtu braukusi pirmo reizi, tad viņa iesauktos "cik skaisti" bet tākā viņa ar šo vilcienu jau bija braukusi...
Bet labāk spēlējam durakus, jo zolīti es saku- es nemāku.

-Tad jau man nāksies piekāpties jūsu baram, bet gan jau pamazām arī jūs es ievilkšu zolītes spēlētāju tīklos. Tātad, pokeru vai durakus?-Ginters izvilka galvu ārā no somas un secināja, ka viņa klē```` ir piebērts pilns ar dažādām konfektēm krāsainos un spožos papīriņos.

"Tad spēlēsim to pašu duraku. Vienkārši un zina visi. Es vismaz tā ceru." piedāvāja Daniels, iespiests starp divām meitenēm. Viņam jau kārtis īsti spēlēt negribējās, bet tāpat nebija nekā cita ko darīt. Sākt spēlēt mobīlā spēlītes likās stulbi. Vispār viss pārgājiens likās muļķīgs. Taču tik un tā labāks kā palikšana pie vecmātes.

"Kas tad mums ir paredzēts ceļojuma laikā? Viesnīca, teltis, vai kaut kas cits?" Daniels ievaicājās tā, starp citu.

- Ja gulēsim viesnīcā, - smaidot paziņoja Elija - Gulēšu uz tās jumta vai balkona, ja teltīs tad kokā. - Elija nemaz nebija interesējusies par šo braucienu tādēļ pat nezināja uz kurieni brauc un cik ilgi. Šorīt viņa pamodās 25 minūtes pirms vilciena izbraukšanas un tik tad izdomāja, ka nenāktu par ļaunu aplūkot pasauli. Labi, ka viņas vecāki bija pieraduši pie šādiem bez brīdinājuma izgājieniem.

Neko nezinu. Cerams ka teltīs, nevis viesnīcā. Nē, nu ja viesnīcā, tad kko jau izdomāšu.
Meitene smīnot noteica. VIņai ļoti gribējās kādas trakulības.
Nu labi, es arī spēlēšu durakus, ja neviens neko citu neiesaka.
Lorēna nopūtusies sacīja, un nolika mugursomu pie kājām.
Kā jums šķiet, vai pārgājienā notiks kautkas kruts?
Viņa smejoties vaicāja.

Daniels ierasti izbrauca ar roku caur matiem.
"Ceru ka jā, bet tam labāk nebūt saistītam ar apmaldīšanos mežā vai kalnos, lāčiem un sūnu un tārpu ēšanu." viņš noteica. Filmas par izdzīvošanu šobrīd nebija īpaši patīkami atcerēties.
"Labi, Ginter, dali kārtis, piems neesam aizmiguši."

Daniels tiešām jutās nedaudz garlaikots. Viņš arī brīnijās, kur palikuši pārējie, kas taisijās doties pārgājienā. "Vai Mihails un Ralla nebūs?" Daniels vēroja tukšo vagonu, kur būtībā bija tikai viņa draugi.

Elija strauji paņēma kārtis, bez tam viņai tās stāvēja tuvāk.
- Es samaisīšu..- viņa sāka jaukt kārtis, bet tad pati tās izdalīja. Mirkli skatījusies uz kārtīm pārējiem rokās viņa neko neteikusi aizgāja. Nepagāja ilgs laiciņš kad Elija atnāca, bet uz viņas pirksta sēdēja mazs putniņš. Elija atkal runāja pati ar sevi un beidzot ieprasījās. - Vilcienā logu nedrīkst vērt vaļā, bet kā viņu izlaidīs?

Ginters lūkojās te uz kārtīm savās rokās, te uz Eliju, kurai uz pirksta sēdēja putniņš.
-Ja jau viņš tagad tik rātni sēž tev uz pirksta, gan jau viņš tur pasēdēs vēl kādu brītiņu un tu viņu varēsi izlaist ārā, kad izkāpsim. Gan jau viņš pats atradīs mājas,-Ginters viegli pasmaidīja.

- Nu, labi.. - Elija piekrita un atkal apsēdās Ginteram blakus. Elija paņēma savas kārtis, bet putniņš iekārtojās uz viņas ceļa. Dīvaini, bet nez kādēļ dzīvnieki no viņas nebaidījās.- Tikai brīdinu, ja viņš šajā telpā paliks par ilgu.. Tad man no viņa neatkratīties...

"Uz kā tad te vilcienā putns gadījās?" Daniels bija pārsteigts.
Kārtis viņam rokā bija slikts. Dalītājs noteikti krāpās. Daniels zaudēja interesi par spēli, taču nolēma, ka būtu stulbi tagad izstāties. Viņš vēlreiz izbrauca ar roku caur matiem un vēlējās kaut būtu paņēmis līdzi matu želeju un sejas ādas krēmu.

-Man šķiet, ka man ir kaut kas, ko iedot tavam mazajam kavalierim,-Ginters sacīja un kādā no savas somas kabatām atrada paciņu ar lobītām saulespuķu sēklām.
-Man pašam negaršo, bet mamma iedeva līdzi. Nesālītas, vari viņa droši dot,-Ginters pasniedza paciņu Elijai.