Spoku ciems, [C] [BP] [PZP Opcijas

[Džezā tikai Meit...]

Daniels skrēja cauri mežam. Bija pagājušas trīs dienas kopš tā vakara. Viņš bija skrējis dienu un nakti, ik pa laiciņam atpūšoties uz kāda nokrituša zara. Dens paklupa pār kādu sakni un gandrīz uzkrita zaram, kas vertikāli gāja laukā no zemes. Viņš atviegloti nopūtās un turpināja skriet. Galvā atskanēja Saīdas balss. Pirmā upurēšana būs pēc nedēļas... Ak, Dievs. Un ja tie būs kāds no maniem vecākiem... Dens apstājās, padzēra ūdeni no kāda strautiņa un paņēma no kabatas cepumu. Bija grūti kaut ko norīt, tāpēc Dens ielika cepumu atpakaļ kabatā un turpināja skriet. Drīz viņš jau sadzirdēja mašīnas, braucam garām pa tikko atjaunoto lielceļu. Beidzot! Tūlīt, tūlīt jau būšu klāt. Bet tieši tad, kad līdz ceļam bija palikuši pārdesmit metri, viņš pēkšņi sadzirdēja krakšķi un nākamajā mirklī, caur kāju izgāja asas sāpes. Viņš sabruka uz mīkstā sūnu paklāja un paskatījās, kas noticis. Kāju bija caurdūris šķēps. Kāds mednieks droši vien izlicis lamatas meža cūkām. Viņš izrāva to no kājas un neskatoties atpakaļ, mēģināja tikt līdz ceļam. Vēl mazliet. Bija palikuši tikai trīs metri...

Ciemā:
Saīda stāvēja mājā uz balkona un noraudzījās uz spokiem. Tie paklausīgi nesāja baļķus un lika vienu pie/uz otra. Drīz altāris būs gatavs. Viņa nodomāja un paskatījās tālāk. Kāds spoku pāris kaut ko apsprieda. Viņi neizskatījās tik uztraukti kā pārējie un labprātīgi nodevās darbam. Es viņus paturēšu acīs... Saīda nogāja lejā un pie viņas pielidoja kāda satraukta spoku meitene. Pusdienas ir gatavas. Vai jūs vēl ko vēlēsieties? Nē. Tas būs viss. Vari atgriezties pie darba. Meitene pagriezās un aizlidoja pie kāda zēna. Viņi sāka klusi sačukstēties un laiku pa laikam mazliet paskatījās uz Saīdu. Tas jau sāk kļūt kaitinoši. Kad viss būs gatavs, es sākšu ar viņiem abiem. Viņa apsēdās pie galda un sāka pusdienot. Kāpēc mani nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā? Visi taču ir šeit. Neviens nevar iztraucēt manus plānus. Viņa paskatījās uz visiem spokiem. Nekas. Tās droši vien ir manas iedomas. Viņa sapurināja matus un turpināja ēst, bet šī sajūta viņu nepameta un dziļi sirdī vajāja.

Tātad, jūs pagaidām rakstāt kā satiekaties un izbraucat. Tad jums pievienosies Eleonora... Sākam! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Elony]

Paēdis zupu, varētu teikt, izrijis, kad tā vairs nekarsēja muti, Daniels jutās ļoti labi.
"Laba doma, mums jādodas un jādara tas, kas mums jādara. Tikai - kur tieši iet un ko darīt? Es nedomāju, ka iet tieši uz to ciematu un izaicināt uz cīņu to būtni būtu labi. Es domāju, vispirms jāuzzin kas vairāk un praksē jāizmēģina spējas pret kādu vājāku, piemēram to čūsku."
Daniels sāka spriedelēt. Tieši tagad sākās viņu īstā darbība un bija labi visu jāizdomā, lai viss nesaiet grīstē jau sākumā.

[Lianjuks]

- Daniel? - smīnīgi jautāja Elija.
- Ko tu domā par to čūsku? - viņa lāga nesaprata, bet arī necentās iedziļināties sacītajā līdz saknēm.
- Runājot par ciemu, es nedomāju, ka mēs būtu tie, kas izaicina. Un par praksi man ar nav, ko lāga teikt. Nesaprotu tevi īsti. Nakad nevar zināt, kas būs nākotnē. Šie scenāriji iet nerakstītus ceļus. Kaut ko uzzināt gan nenāktu par ļaunu. - tad Elija it kā pamodās.
- Mums nebija kāds jāsatiek?

[Roviela]

- Vispirms sagaidīsim Ginteru no rīta peldes, - Eleonora bija iekārtojusies uz matrača sēdēt tik ērti, cik vien iespējams.
- Pēc tam iesim kaut kur, un kādu satiksim. Tā kā mēs noteikti kādu satiksim, tad secinu, ka pirms tam būsim gājuši pareizā virzienā. Domāju, tas mežs, no kura vakar atnācām, tas nav, vai, varbūt ir? - viņa jautājoši paskatījās uz čigānieti.
- Es gan vispirms gribētu aizstaigāt līdz Dominikam, atceraties, viņš un viņa tēvs mūs ielūdza, bet noprotu, ka laika, šķiet, mums nav daudz. Vārdu sakot, sagaidīsim Ginteru un tad iesim.

[Malduguns]

Ginters bija tīksmi nopeldējies un noberzies ezera ūdenī. Papildus puisis uzjautrinājās par zivtiņām un sajutās diezgan laimīgs. Atkal veikli apģērbies viņš sabužināja salpjos, tirkīzzilos matus un teju vai pusskriešus kā tāds skolaspuika devās atpakaļ uz namiņu. No matiem pilēja ūdens un pie namiņa puisis izskurināja tos gluži kā suns.
Iegājis iekšā viņš nokremšļojās un starojoši visiem uzsmaidīja.
-Labsrīts! Ko mēs pasāksim?-viņš mundri jautāja.

[Roviela]

Eleonora uzsmaidīja zilmatainajam puisim.
- Iesim meklēt to, kurš mums šorīt jāsatiek. Vai pelde bija laba?

[Malduguns]

-Paldies, par apvaicāšanos, Eleonora, pelde bija debešķīga. Es jūtos kā no jauna piedzimis!-Ginters teju vai staroja un centās matus sacelt stāvus gaisā, kā tie viņam parasti arī spurojās uz visām pusēm.
-Un kas mums šorīt jāsatiek?-viņš vaicāja, nopūšot no degungala ūdens lāsīti, kura bija notecējusi pār Gintera pierei un degunam.

[Roviela]

- Nezinu! - meitene mundri atbildēja.
- Kāds, kura stāstam mums vajagot ticēt. Tātad, - viņa piecēlās kājās, - lai kādu satiktu, ir kaut kur jāiet. Mums derētu iet.
Eleonora sāka pamazām meklēt savas mantas.
- Paklau, Ginter, vai Tu Elijas putnu redzēji? Viņš ir no ledus, labām domām un prieka. Tā putniņš pats man teica, jā gan.

[Malduguns]

Ginters apstājās kustības vidū un ar pagalam pārsteigti dīvainu sejas izteiksmi palūkojās uz Eleonoru.
-Putns no ledus, labām domām un prieka?-viņš lēni pārjautāja.
-To ga es neesmu redzējis, bet izklausās interesanti. Tikai es baidos, ka man tāds putniņš varētu būt bīstams. Nu, viņam pašam gan drīzāk. Es tak esmu uguns,-viņš izmocīja vārgu smaidiņu.

[Roviela]

- Nu re! Un Elija ir ledus karaliene, - Eleonora nelikās manām puiša izteiksmi, vien acis aiz garajām skropstām aizdomīgi iezibējās.
- Putniņš man vēl teica, ka arī pie manis viņam esot par karstu, viņš negribot izkust, un es viņu palaidu, lai lido atpakaļ pie Elijas. Apskaties, kāda viņam krāšņa sniegpārsliņu aste!
To tiešām varēja redzēt.
- Elija ir vienīgā, kas no sava sapņa, kas nemaz nebija vienkārši sapnis, kaut ko ir paņēmusi līdzi. Tev bija saistība ar uguni. Ko tu redzēji? Man ir saistība ar visu, un it īpaši ar tīru enerģiju, kā zibeni, piemēram. Tīru enerģiju es varu radīt, bet citu - izmantot, ja tāda jau ir. Es nevaru radīt ūdeni, bet varu tam likt veidot rakstus, es nevaru radīt gaisu, bet varu likt pūst vējam, un tā ar citu visu. Un vēl es varu dzirdēt un sarunāties ar lietām un dzīvām būtnēm, ar lietu būtību. Katls man, piemēram, nupat pastāstīja, kāds ir bijis meistars, kas to gatavojis, uguns rājās uz pagalītēm, ka tās nedegot pietiekami centīgi. Tikai vajag sakoncentrēties un klausīties, un to visu var dzirdēt. Tā arī putniņš man pastāstīja par sevi.

[Malduguns]

Ginters pie sevis klusītēm nosvilpās.
-No visām šīm balsīm nevar sajut prātā?-topošais režisors uzrāva vienu uzaci un, piešķiebis galvu, lūkojās uz Eleonoru.
-Es biju vulkāna sirdī un iemācījos valdīt par uguni un šādām tādām karstām lietām. Piemēram, to atvairīt vai arī izveidot ugunslodītes un likt tām kaut ko darīt. Tamlīdzīgus sīkumus,-Ginters pakasīja pakausi un pie viena sabužināja matus arī tur. Tumšās acis vēroja telpu un tad pievērsās Eleonorai.
-Kā gāja pārējiem?

[Džezā tikai Meit...]

Čigāniete stāvēja maliņā un visbeidzot klusi ieklepojās, lai pievērstu pārējo uzmanību.
- Jums vienkārši ir jāturpina savs iesāktais ceļš. Tas, ko jūs domājāt darīt un liktens jums parādīs tālāko.. spējas jūs naktī uzrunāja un šķiet jūs ar viņām tagad saprotaties ļoti labi. Ja tās uzklausīsiet, sekosiet to padomiem, tad viss būs kārtībā. - Viņa uzmundrinoši pasmaidīja.
- Daniel, čūsku nekādā ziņā jūs nedrīkstat iznīcināt. Viņa ir tikai pakļauta nelaimīgajam lāstam. Tā neko jums nedarīs.. -

Ledus putniņš piecēlēs no Elijas pleca un astei vizot, pielidoja pie Gintera. Tas netuvojās puisim tuvu, taču ieinteresēti pētīja to no nelielā attāluma.

- Eleonora nevar sajukt no tām balsīm. Viņa dzird tikai to, uz ko koncentrējas. - Abu jauniešu sarunā iejaucās čigāniete.

[Roviela]

- Jā gan! Tās neskan pašas. Vai tad tu, piemēram, dzirdi kaut ko, kas neskan? Es tāpat, ja īpaši neieklausos, tad neko vairāk kā parasti nedzirdu.
Eleonora piešķieba galvu, klausoties, ko stāsta Ginters.
- Vulkānā! Tu biji vulkānā! Tas nu gan... Uguns darīja to, ko tu vēlies, ja? Un radās pats, tu to radīji?
Citi par sevi var pastāstīt paši, ja vēlas, Eleonora galu galā, viņu sapņos nebija līdzi. Tikai mazdrusciņ beigās viņus redzēja.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 18.06.2008 21:38

[Malduguns]

Ginters, vēl aizvien piešķiebis galvu, lūkojās uz negaidīto viesi, Elijas putniņu. Tomēr puisis tajā pašā laikā arī klausījās abu sarunā un Eleonoras balsī.
-Es varējju arī radīt uguni. Kā enerģijas lodi, vismaz man tā šķiet. Un jā, es biju vulkānā, bija intersanti, lava visapkārt,-viņš nomurmināja.

[Džezā tikai Meit...]

Kad jaunieši bija paēduši, izrunājušies un sagatavojušies doties, čigāniete viņus pavadīja līdz mašīnām, pirms tam atļaujot atvadīties no Dominika un viņa tēva. Viņi sēdēja ārā uz lieveņa, dzerot rīta tēju un klusi apspriežoties. Vīrietis atvadījās no jauniešiem un novēlēja tiem drošu un laimīgu ceļu. Arī viņa tēvs priecīgi pamāja un ielūdza vēl kādreiz iebraukt ciemos.
Pirms viņi sakāpa mašīnā un turpināja ceļu, čigāniete iespieda Eleonorai saujā maisiņu, kurā bija kaut kas ciets un apaļš, taču aizliedza tajā ieskatīties. Nāks laiks un viņa zināšot, kad to varēs un kas tad būs jādara. Vēl reizi novēlējusi veiksmi un apskāvusi katru, viņa pamāja ar roku un izgaisa skatienam.
Bija sācies ceļš tālāk. Mašīnas devās pa ceļu, kurš veda uz rietumiem. Saule sildīja zemi, debesīs manīja tikai pāris baltus, pūkainus mākonīšus. Gluži kā ekskursijas pirmajā dienā. Tikai tagad bija daudz kas mainījies. Ceļinieki bija daudz ko piedzīvojuši un viņu priekšā vēl bija tāls ceļš, kura galā bija neizbēgama, nozīmīga cīņa, kas jāuzvar. Katrā bija kāds satraukums un bailes, bet viņi tomēr jutās droši par sevi un spēcīgi. Viņus pavadīja jauni spēki, kuri jau sen viņos dzīvoja, tikai tagad lika par sevi zināt un atklājās. Nu viņi bija kas vairāk, kā parasti ceļinieki. Viņi bija pasaules brīvības un miera cīnītāji.

ooc: piedodiet, ja nesakarīgi.
Bet - TURPINAM!

[Malduguns]

Ginters bungoja ar pirkstiem pa stūri un pie sevis dungoja līdzi Paradise Lost melodiju, kuru viņš bija atskaņojis visiem pārējiem nelaimīgajiem, kuri bija ar viņu vienā mašīnā.
-Nu, ko. Dīvainas lietas ar mums ir gadījušās, ne?-Ginters iesāka.

[Roviela]

Eleonora atvadījās no Dominika un viņa tēva. Sirds sila, skatoties uz viņiem abiem! Un apsolījusi vēl kādu reizi parādīties, uzrakstīja uz lapiņas savu telefonu un adresi arī.
Vēl uzspiedusi ašu buču uz Dominika tagad gludā vaiga, viņa viņam uzsmaidīja un gāja uz mašīnu pusi. Eleonorai jau nu pavisam nebūtu iebildumu kādreiz vēl satikt bijušo vilkaci.
Čigānietes dotais bija pārsteigums, tomēr meitene apvaldīja savu ziņkārību un uzreiz nolika doto lietu, lai nekārdina pirms laika apskatīties, kas tas īsti ir.

Pēc brīžā, sēžot mašīnā blakus Ginteram, gluži savādāk, kā viņi bija braukuši, pirms nonāca Bena ciematā, pat Paradise Lost nespēja sabojāt viņas garastāvokli.
- Jā! - viņa līksmi atsaucās.
- Un tagad mēs kādu satiksim un mums jātic, ko šis mums teiks! Vai jūs spējat vēl iedomāties, ko tādu mēs varētu satikt pēc tā, ko jau satikām?

Šo rakstu rediģēja Roviela: 18.07.2008 22:03