Break out(Izbēgšana), [C],[PG-16] Opcijas

[Elven]

Pirms dažām stundām bija uzlekusi saule un ''Sonas'' cietumā Kalifornijā tiko bija izslaisti cietumnieki no kamērēm ,lai varētu pastaigāties iekšpagalmā.

Iekšpagalmu no trīs pusēm aptvēra četrus metrus augsti mūri ,kuriem pāri stiepās dzeloņdrātis.. Pietam cietumu no visām pusēm varēja viegli pāredzēt no sargu torņiem. No ceturtās puses iekšpagalmu aptvēra cietuma kompleks..

Tiko ,kad visi cietumnieki bija pārbaudīti un atvērtas vairākas durvis ,lai tie varētu nokļūt iekšpagalmā tika atvērti vārti pa kuriem iebrauca autobuss ar jaunajiem cietumniekiem (tie ,kas ir jaunie var izvēlēties tiko atbrauc vai jau ir kādu laiciņu!) cietumnieki tika izlaisti un tos pavadīja cietuma sargi. Doties uz ieeju viņiem bija jāiet gar iekšpagalma malu ,kuru atdalīja ar metēla režģu sēta...

Šo rakstu rediģēja Elven: 03.04.2007 22:52

[Optimisma iemies...]

Markuss pēc rokas paspiešanas atkal atgūlās guļus un nolēma šo grāmatu izlasīt. vai vismaz iesākt to lasīt, jo tā viņam bija atnesusi pirmo labo vēsti visu šo trīs nedēļu laikā. Tā tiešām bija grāmata, kas sagādā "Pārsteigumus".
Taču kaut kas neļāva to izbaudīt. Traumējošais klusums, kas nāca no gultas pirmā stāva.
"es tavā vietā neskumtu, vecīt, ja tev nav ģimenes, tad tu zaudē mazāk par mani. Es esmu turējis rokās savu dēliņu un mani tagad plosa zvēri, kad iedomājos, ka viņu rokās kur mans topošais nelaiķa brālis."
Markuss sparīgi pāršķīra lapu.

[Zōzā zač zač]

-"Bet, tev vismāz tāda ir."-
Princis nomurmināja un sāka ar pirkstu galiem sist sev pa celi.
Aizvien ātrāk un ātrāk.
-"Bet, saki, kā būtu labāk. Zināt savu ģimeni, vai vispār par tādas eksistenci nekad nenojaust?"-
Viņš vaicāja MArkusam, kurš gļēja otrā stāvā.

[Optimisma iemies...]

Markuss klusi nopūtās. Metjū situācija bija smaga, viņš noteikti jutās tik pat slikti un lejas stāva puiša jautājumu Markuss pieslējās gultā sēdus.
"Es tev nevaru pateikt, kā ir labāk, bet tici man. Pazīt savu ģimeni, nebūt ar viņu, un apzin;aties, ka ar ģimeni kopā ir nodevējs, šī sajūta ir vienkārši pretīga. Dažkārt liekas, ka es te nemaz negribu būt."
lai gan Markuss nebija sentimentāls, doma par savu mazo dēliņu un burvīgo sievu, Markusa acis palika spīdīgas. Viņa acīs sariesās asaras, un tas bija retums.