Pirms dažām stundām bija uzlekusi saule un ''Sonas'' cietumā Kalifornijā tiko bija izslaisti cietumnieki no kamērēm ,lai varētu pastaigāties iekšpagalmā.

Iekšpagalmu no trīs pusēm aptvēra četrus metrus augsti mūri ,kuriem pāri stiepās dzeloņdrātis.. Pietam cietumu no visām pusēm varēja viegli pāredzēt no sargu torņiem. No ceturtās puses iekšpagalmu aptvēra cietuma kompleks..

Tiko ,kad visi cietumnieki bija pārbaudīti un atvērtas vairākas durvis ,lai tie varētu nokļūt iekšpagalmā tika atvērti vārti pa kuriem iebrauca autobuss ar jaunajiem cietumniekiem (tie ,kas ir jaunie var izvēlēties tiko atbrauc vai jau ir kādu laiciņu!) cietumnieki tika izlaisti un tos pavadīja cietuma sargi. Doties uz ieeju viņiem bija jāiet gar iekšpagalma malu ,kuru atdalīja ar metēla režģu sēta...

Aiz Sīra muguras gāja 4 būdīgi veči, vienam pāri pus sejai stiepās rēta un tādā garā, visi viņi bija salīdzinoši bīstama paskata, bet puisis kas atradās šiem pa vidu izskatījās nopietns. Viņš kā jau narcisam pieklājās galanti izbrauca roku cauri matiem un nosodoši paskatījās uz ik vienu, kas izdarīja kaut ko ne tā. Lai cik dīvaini tas nebūtu visi pēkšņi sāka uzvesties savādāk, pret Sīru vienmēr lielākā daļa cietumnieku izturējās neitrāli, vai labi. Puisis nicinoši nopētīja kādu sargu un tad aizgāja līdz kādam krēslam kur visai demonstratīvi apsēdās. viņa "Miesassargi" nostājās no visām pusēm.

Markam bija vēsi. Viņš aizvilka jakas un nedaudz sabozās. Nekur augsti saule nebija tikusi, taču viņi jau bija izdzīti laukā. Brr. puisis ierūcās un notupās netālu no kāda tukša soliņa. Nebija vēlēšanās plēsties par vietu, kur sēdēt, tad jau labāk aptupties un gaidīt, kad saule uzkāps augstāk un sāks kaut nedaudz sildīt. Gribas cigareti, Marks iedomājās, taču tūlīt pat papurināja galvu. No malas, droši vien izskatījās nedaudz kuriozi. Atmetīsim! viņš pats sev pavēlēja un vēroja apkārt notiekošo. Kā ierasts? Nebija jau tik ilgs laiks vēl šeit pavadīts, lai zinātu, kas ir ierasts. Ierasts bija tikai tas, ka citi lika Markam mieru un viņš darīja tāpat. Apaļais vēders nokļunkšķēja. Laikam sanāks nomest beidzot svaru, Marks pie sevis iesmējās. Ja vien no tās nesmēķēšanas tā negribētos ēst. puisi norūcās un sabozies apsēdās vēl mitrajā zālītē.

Bens izkāpis no netīkamā ceļojuma, galīgi bāls izkāpa laukā no autobusa un devās gar metāla režģiem un noskatījās uz visiem cietumniekiem, Sīrs protams piesaistīja lielāko uzmanību, jo aiz viņa bija četri skapji.
-Es tiešām neesmu šo pelnījis.-
Bens smagnēji nopūtās un turpināja savu gaitu.

Bija atbraukuši jauniņie, Sīrs to bija pamanījis jau sākotnēji, bet tas neizraisīja nekādu interesi, taču nu kad viņa skatiens sastapās ar kādu zaļknābi nopietnajā sejā noraustījās kāds vaibsts, sākotnēji varbūt pat tam bija jākļūst par smīnu, bet nē, Sīrs nesmaidīja nekad. Viņš nofokusēja jauniņā augumu, nopētīja viņu un iekala atmiņā, lai brīdī kad viņš viņu ieraudzīs atkal būtu skaidrs, ka šamējais ir jāizpēta tuvāk.
Blondie mati jau atkal tika atglausti no smalki veidotās sejas ar kārtējo galanto kustību, grācija Sīra kustībās nezuda nekad, pat pēc trīs pavadītiem gadiem cietumā. Nesen kā Princis bija sadabūjis pāris cigarešu paciņas, tam puisim bija krampis, to Sīrs nekad nebija noliedzis, piedevām cik nu viņam bija zināms Princis šeit sēdēja gadu ilgāk par viņu, bet bija divus gadus jaunāks. Puisītim nebija paveicies, 21 gada vecumā tikt ietupinātam? Nu nē, lai gan Sīrs apzinājās, ka diez ko neatpaliek, viņu ietupināja 24 gados. Vīrieti iztraucēja no pārdomām vēl viena pazīstama seja, kas uzpeldēja cietumnieku starpā-Marks.
Sīrs piecēlās kājās un nobraukdams pāri savam augumam ar rokām secināja, ka laika zobs un cietuma skarbā daba viņu ir skārusi minimāli, viņš bija tikai mazliet novājējis, bet figūra katru dienu tika trenēta un ēdiens jau arī nebija nemaz tik ārprātīgs, ja vēl bija cilvēki ar galiem ārpus šī būceņa teritorijas. Sīrs piegāja pie jauniņā, ar šo purnu viņš jau bija saskāries, klusais un mierīgais, vismaz viens no tādiem tipāžiem, šodien tas Sīru kaitināja, citā gadījumā viņš pašapmierināti būtu licis to mierā, tikai ne šoreiz. Ko tupi kā cūka uz kaušanu, tuklais, a? Dzīve nav mācījusi nemētāties kur pagadās? Par ko tevi ietupināja, cik atceros pāris mēnešus atpakaļ tu tik mums uzvīdēji? Bija jāizliek kaut kur žults, nu labi, varbūt ne gluži, tikai jānosit laiks līdz tas jauniņais uzpeldēs aiz horizonta vēlreiz lai uzzinātu ko vairāk.

Marks nepacēla acis, bet noplūca kādu zāles stiebriņu un ielika to mutē. Brīdi pakošļājis, stiebriņu viņš to izspļāva. Marks negribēja plūkties ar kādu, gribēja vienkārši klausi sēdēt un vadīt laiku, līdz izdomās kā izbēgt. No iepriekšējā cietuma taču izdevās! Uzmetis skatienu Sīram, Marks norūca: Par slepkavībām. Ko gan bija teikt? Visu sarakstu jau nevarēja stāstīt. Agrāk šis cilvēks nebija mēģinājis runāt ar Marku. Vispār neviens viņam nepievērsa uzmanību un tas bija labi.
Sabužinājis rudos matus, lai tie nelien acīs Marks turpināja sēdēt, skatoties uz atvestajiem - jauniņajiem. Likās, ka svešais vairs neko nejautās, tomēr Marks necentās aizdomāties, ja nu gadījumā tomēr, kas izskan, lai nav jāpārjautā. Marks noplūca vēl vienu zāles stiebriņu un iebāza to mutē. Sulīgā zāles garša bija patīkama. Tomēr gaisa mitrums un drēgnums lika par sevi manīt. Kā ik rītu Marks izvilka no kabatas tualetes papīra stērbeli un nošņauca degunu. Alerģija pret gaisa pārmaiņām nebija nekas patīkams, sevišķi ja ar varu dzen laukā. Varbūt tomēr vajadzētu aiziet palūgt kādas zāles? Kam gan interesēs manas problēmas ar nieka iesnām... Marks iedomājās un tā arī turpināja sēdēt mitrajā zālē. Nebija nekā cita, ko darīt. Un ko gan vēl? Varētu kādu grāmatu palasīt, bet Marks nebija papūlējies uzzināt, vai šajā cietumā ir bibliotēka. Iepriekšējā bija.

Slepkava, interesanti. Nomērījis jauniņo vēlreiz Sīrs noteica, taču balss bija pilnīgi un galīgi vienmuļa, neieinteresēta. Izvilcis cigaretes un šķiltavas puisis aizpīpēja vienu no cigaretēm. Gribi? Pavērsis paciņu pret jauniņo viņš vaicāja, iedomājoties Marka figūru bez drēbēm Sīrs iekšēji pasmaidīja, drīz viņš te vairs nebūs un viņa puisītis sagaidīs viņu atplestām rokām, jā tā būs. Puisis bija pilnīgi pārliecināts, ka draugs neskatoties uz visu viņu gaida. Sīrs apdomājās, viņš šodien bija aizgājis līdz medpunktam? Vēl ne, bet vajadzēja, kaut viņa paša labā, lai atkal nesanāktu plūkties ar apsardzi. Bet ja tā labi padomāja, vai tad apsargi atkal ietu pīties gar Sīru pēc pēdējās lēkmes? Gaitenis bija pārāk asiņains, lai gan ar bērnudārzu ne salīdzināt, šeit pāris lāsītes izšļāktas pret sienu un pāris lauzti deguni nebija nekas salīdzinājumā ar asiņu, smadzeņu un iekšu kulteni.

Gribu. Bet paldies, nē, Marks saņēmis visus spēkus, lai atteiktos no tik kārdinošās cigaretes, kas nebija kūpināta jau teju vai trīs mēnešus. Runāja, ka vienu mēnesi nesmēķējot, vairāk negribas, nu acīmredzot Marks bija izņēmums. Sapratis, ka tik viegli no šī it kā nejaušā sarunas biedra vaļā netiks, arī Marks pajautāja: Par ko tu? Jaunietis pameta īsu skatienu uz Sīru un atkal koncentrējās uz cietuma 'pagalmā' notiekošo. Viss mierīgi, viss kā parasti. Hm. Palīgs bēgšanā noderētu, bet pēc pirmās sarunas jau neko nevar spriest. Gan jau vēlāk. Pagājušajā reizē arī vienam tīri labi viss izdevās, Marks atkal aizdomājās. Puisis izvilka vēl vienu stērbeli tualetes papīra no nošņaucās vēlreiz. Pretīgs papīrs, tas bija vienīgais, kas viņam ienāca prātā, jo tas nepatīkami kairināja jūtīgo degunu. Kas, pie velna, te var ziedēt! Marks nodomāja, jo sāka šķist, ka ne tikai mitrais gaiss, kas vēlāk kļūst gluži sauss, liek visu dienu šņaukāties.

Par masu slepkavību. Pilnīgi mierīgi, tā it kā runātu par to cik rāda pulkstenis sacīja Sīrs un ievilka kārtējo cigaretes dūmu. Visi četri vīrišķi, kas burtiski vai apsargāja jaunekli skatījās uz Marku ar saviem betoncietajiem ģīmjiem. Vēl viens dūms ievilkts un tad izpūsts, jā pīpēt Sīrs pīpēja gan, jau trīs gadus. Cietums pieradināja pie šī neraduma un kļuva par ikdienu. Sīru sāka gurdināt šī necienīgā, prastā uzvedība no rudā puiša puses, viņš apgriezās ap savu asi un vēl uzmesdams vienu skatienu Markam aizgāja atpakaļ, apsēsties krēslā, cik dīvaini, neviens pat nebija iedomājies iesēsties Sīra vietā. Ja iedomātos, galvu izšķaidītu pret sienu un pautus norautu. Sīrs nodomāja un apsēdās.

Marks zināja, ka ar savām strupajām atbildēm iespējams ir sakaitinājis Sīru, taču tas bija vienalga. Tāpat nevienam nekas vairāk nebija jāzina. Pat, ja tas ir cilvēks, kuru ciena ne tikai cietumnieki, bet arī cietumsargi. Ciena? Drīzāk baidās. Bet nu... vai tad nebija vienalga? Sīrs jau bija licies mierā, un Marks varēja pavadīt kārtējo miera pilno dienu, kad tikai sēdēt un neko nedarīt. Dažkārt vakaros viņš nedaudz papumpējās, taču tikai nedaudz, viņam nebija kameras biedra, tādēļ varēja darīt, ko vēlējās. Kaut gan, -- kas zina, varbūt cietuma vadība izdomās kādas pārmaiņas un saformēs katram pa kameras biedram. Noziedznieki kļuva arvien vairāk, gan jau pienāks brīdis, kad vairs nebūs, kur palikt. Taču Marks cerēja, ka tā nenotiks. Viņam vienkārši nepatika kontaktēties, un, jo mazāk viņš to darīja, jo labāk.
Puisis pacēla acis, jauniņie izskatījās kā slapjas vistas pēc dēšanas. Nu vismaz Marks bija ieņēmis šo stūrīti zāles. Kas zina, cik ilgi vēl te sēdēs! Turklāt vieta bija laba. Varēja pārredzēt visu pagalmu, visus notikumus, bet tajā pat laikā citi viņu nemaz neievēroja, ja neskaita šī rīta dialogu ar Sīru.

Maikls:

Maikls tika vests uz priekšu viņš paskatījās uz Sīru ,kas sēdēja iekšpagalmā un klusā balsī pateica Nolādēts ,kur es esmu nonācis!? viņš iespēra ar kāju pa zemi un tika vēsts tālāk uz priekšu...

Rey-C:

Reys ar saviem ''pavdoņiem'' peigāja klāt pie Sīra un Marka un mierīgā balsī piespiedmas skrūvgriezi pie Sīra muguras teica Man šķiet ,ka es šeit esmu galvanais! Tā kā cigaretes vari atdot maniem pušiem! Vai arī vēlies mazliet samaksāt?? viņš mierīgā balsī pateicis iespieda skrūvgriezi vēl stirpāk Sīra mūgurā..

Safīra bija pamodusies lieliskā noskaņojumā un iersēdusies savā mazaja džipā devās uz darbu,pi9e vārtiem parādijusi caurlaidi un noparkojusi auto personāla stāvvietā viņa priecīga soļoja uz kabinetu,sasveicinādamās ar kolēģiem , viņa pavadija laiku pētot jauno cietumnieku slimības vēstures,un rakstura aprakstus,dzerot kafiju un priecājoties par to ka vēl neviens šodien nepatikšanās nav iekūlies ,u pa šauro lodziņu vērojot debesis

Rey

Aizveries stūlbais gej! Viņš paskatījās uz viņa sargiem Ja tu domā ,ka tu šajā cietumā kaut ,kas esi tad tu smagi kļūdies!! Varbūt tava ''aizmugure'' ir tikai starp cietumniekiem ,bet mana ir daudz plašāka! viņš pasmejoties patieca un no netālajām malām pienāci apmēram desmit melnādaino ,kas ielenca viņu bariņu.. Un novāc to hujņu no manām krūtīm!! viņš vienaldzīgā balsī pateica...

Pamazām, soli pa solītim Sīra jumts grasījās aizbraukt, viņš sakrustoja rokas un ieslidināja duncīti atpakaļ piedurknē. Nebrūķē muti, nēģeri. Neesi vienīgais kam ir aizmugure, piedevām ne tikai te, bet arī Tur. Puisis norādīja uz ārpasaules pusi. Un vai zini, orientācijai šeit nav nekāda sakara. Piedevām kas ar tevi, nevari iztikt bez saviem drauģeļiem? Slabo? Betoncietais ģīmis kā par spīti netaisījās mainīties, pie abiem strīdniekiem bija pienācis vēl bariņš balto. Vai tiešām Sīrs atkal taisījās plēsties? Nē, šoreiz tā būtu pašaizsardzība.

Rey

Rejs pagriezās un gāja prom un mierīgā balsī pateica Tas ir tikai sākums! ejot pa iekšpagalmu viņš paejot garām Falkonam iespieda viņam rokā dažus simtus dolāru un kaut ko iečukstēja ausī. Esot jau gandrīz pie ieejas cietuma ēkā viņš pagrizās pret Sīru un pasmaidīja!

Reyam bija mode mūžīgi uzvesties kā totālam idiotam, Sīrs to mēdza izmantot savā labā, taču ne vienmēr tas izdevās. Puisis atkal apsēdās krēslā un nikni uzlūkoja visus cietumniekus kas gribēja apskatīt "izrādi" Tiniet makšķeri suņi! Sīrs ierēcās un izsekoja ar skatienu Reyam, vīrietis nospļāvāš tādu kārtīgu zaļo un tad Reys pagriezās, vīrieša sejā bija smīns, Sīrs pamāja ar galvu. Galvā iesēdās doma. Tu gribi man pieteikt karu? Dari tā, tikai kurš uzvarēs, to mēs vēl uzzināsim.

Kā parasti visiem nemanām Princis jau bij iekārtojies savā vietā, kas atradās pie milzīgās sētas, kur bija mazs divvietīgs soliņš. Kā parasti šeit pie viņa nāca dažnedažādi cietumnieki, kas apsēdās viņam blakus un paprasīja ko viņiem vajadzētu, bet ja nebija naudas Princis viņus vienkārši ignorēja un turpināja lasīt kārtējo grāmatu, ko viņš bija aizņēmies no šīs cietuma bibliotēkas.
Viņš vienmēr lasīja kādu grāmatu vai žurālu, jo citu viņam, pa šo brīvo laiku cietumā, nebija ko darīt.
Kā par nelaimi vai laimi, neviens viņu uz šī soliņa neapciemoja, pat nepiebiedrojās, lai ar viņu aprunātos.
Uz brīdiņu pacēlis acis Princis nopētija, kas šeit bija ieradušis.
Šeit bija tautas un cik viņš noprata uz šo mirkli nopētot visus, bija jūtams, kārtējais strīds. Iespējams pat kautiņš.

Bens noskatījās, kā gandrīz izcēlās strelka starp baltajiem un melnajiem. Bet pirms tam Sīrs bija nopētījis Benu, kas lika jaunietim nedaudz uztraukties.
-Te būs d.irsā ar mani.... burtiski!-
Nez kapēc, bet Benam uznāca sirsnīgi smiekli un viņš turpināja savu ceļu ar pārējiem jauniņajiem.

Visus jauniņos ieveda iekšā viņus visus pārbaudīja un piereģistrēja pēc tam viņiem izsniedza cietuma apģērbu un deva laiku to izvilkt ,pēc apģērba uzvilkāšana viņiem pateica viņu kameru nummurus apsargs pateica pēdējos Bens Droves un Maikls Valmonts, 56. kamera! Tagad varat doties ārā iepazītoes ar pārējiem jūsu jaunajiem draugiem!! Apsargs pasmiedamies teica un norādīja uz durvīm ,kas veda uziekšpagalmu..

Falkons:

Falkons piegāja klāt pie Sīra un to mierīgā balsī uzrunāja Ja nevēlies pavadīt kādu mēnesi karcerī ieteiktu nomierināties! Es par tevi esmu saņēmis sūdzības!! viņš mazliet pasmejoties teica..

Bens apģērbās un viņa sejas izteiksmē visi jauniņie varēja redzēt Kurš pie velna ir Maikls Valmonts?!?, bet tad, kad tika parādīts ceļš uz durvīm, Bens devās laukā. Frāze Jaunie Draugi viņam pavisam nepatika.
-Nu ko Ben? Novēlu tev veiksmi.-
Viņš ar sevi runāja un izgāja laukā. Saule spīdēja acīs un pielicis priekšā roku sejai, Bens apsēdās uz kāda sola, lai nepiesaistītu pārlieku lielu uzmanību.

Beidzot Sīra sejas izteiksme mainījās, viņš smīnēja. Paskatījies uz Falkonu vīrietis jau atkal nospļāvās. Ko tad melnā žurka nespēj sevi aizstāvēt pati? Cik viņš tev iedeva? Puisis jautāja asi un tieši, jau atkal novācot smīnu no sejas. Tu zini, es tev došu vairāk ja beidzot atpisī.sies no manis. Karcerī? Ta ta nu jaunumi, ko es tur jaunu uzzināšu? Neko. Jebkurā gadījumā, es tev ieteiktu pievaldīt tā mazuļa grožus, šķiet viņš no sevis iedomājās vairāk nekā vajadzētu.

Un bens apsēdās uz soliņa, kur sēdēja Princis.
pāršķirot vienu lapu Princis mierīgā un nosvērtā balss tonī iesāka runāt.
Saki, tu atnāci parunāties vai kaut ko citu?
turpinādams lasīt Princis, pat nepaskatījās uz tiko apsēdušos Benu.
Bija skaidri redzams, ka šis bija jauniņais.

Falkons:

Falkons pasmaidīja un paņēma rāciju un tajā pateica Te viens cietumnieks uzvedās nesavaldīgi un ir mazliet savainots! viņš mazliet pasmiedamies patieca un ar steku iesita Sīram pa vēderu ,bet pēc tam pa žokli. Pami\gini vēlreiz kaut ko izdarīt!! Vai pateikt!!

Sīrs neizvairījās no steka sitieniem, bet pielicis roku pie žokļa secināja, ka tas ir pārsists atliecies atpakaļ no daļēja tupus stāvokļa, dēļ sitiena pa vēderu, vīrieša sejā noraustījās kāds muskulis. Viņa ķermeni caurstrāvoja dusmas, atvēzējies viņš iekrāva Falkonam pa muti, vārdi vairs pār lūpām tik viegli nenāca, bet pēc pirmā sitiena Sīru pārņēma dusmu lēkme un viņš sita un sita nespēdams vairs sevi kontrolēt, pierē izspiedās asinsvadi, acis zvēroja dusmās.

Bens nedaudz asi paskatījās, jo bija diezgan kautrīgs un uz doto brīdi bailīgs.
-N-nē, vienkārši pasēdēt, protams ja nav iebildumu.-
Viņš izmocija smaidu, lai vismaz radītu tīkamu iespaidu pret viņu.

Falkons:

Pēc tam ,kad viņš bija saņēmis kādus četrus sitienu un viņam bija pārsita lūpa viņš nekustīgi stāvēja un skatījās uz Sīru. Kad pēķšņi viens no apsargiem ,kas atradās tālāk iešāva Sīram mugurā trankvilzātora šautriņu un pēc tam ,kad tā tika iešauta viņam mugurā Falkons viņam iesita ar kreiso roku pa seju un pēc tam izdarīja tādu pašu sitienu tikai ar steku un labo roku...

Pie manis nenāk pasēdēt.
Vēljoprojām mierīgā balss tembrā Princis atteica Jauniņajam.
Pāršķīris lapu Princis izdzirdēja, kā kādā ietriecās steks un pēc tam dūres triecās kādā citā ķermenī.
Iesaku pasēdēt un parunāties ar mani, ja tu protams negribi, lai tevi iesaista tajā kas notiek tur.[b]
Pat nepacēlis acis Princis zināja, ka tur Sīram bija uznākušas kārtējās dusmu lēkmes, jo kā nekā viņš tās šajā cietumā bija izbaudījis pats pirmais, bet protams vieglā stadijā, jo viņi abi tad bija pie ārsta kabineta.
[b]Jo tam tur...
Nedaudz paceļot galvu un norādot uz sīru.
...tagad ir bīstami tuvoties, ja protams tu negribi tikt ārā no cietuma lielā melnā celefāna maisā.
Un šoreiz skats tika vērsts uz Bena pusi kurš visai nedroši uzvedās.

Atkal Sīra izlēcieni, Marks nodomāja, vērodams viņa pretošanos. Noskatījies izrādi, viņš jau gaidīja, kad sargs atkal nokliegsies par to, lai mācās no šī atgadījuma, kaut gan tam jau nebija jēgas. Cietums paliek cietums. Sargam jautāt par to, kur ir bibliotēka laikam nebūtu īstais brīdis, Marks atkal bija aizdomājies līdz grāmatām, pamanījis vietējo sagādnieku ar grāmatu rokās. Tā nu Marks palika sēžam, kā jau bija ierasts dienu no dienas - noplūkt zāles stiebriņu, pakošļāt un izspļaut. Vērot nemierniekus un jauniņos. Dažbrīd uzmācās nevērīgas, taču ilgstošas domas par nogalināto draugu, tieši tajos brīžos uznāca ilgas pēc grāmatām. Kādreiz viņam ļoti patika lasīt. Pat pirmā zādzība bija grāmata.
Iespēja nokļūt citā pasaulē, bez rūpēm.

-Nu labi, tad labāk parunāsim..-
Bens ieksatījās savam sarunu biedru acīs un Princis varēja redzēt, ka jaunietiem acīs valda bailes un nesaprašana.
-Esmu šeit jauniņais, bet to jau tu laikam zini... Nevari ieteikt vērtīgus padomus?-

Prinča seja bija pilnas nopietnības, bet pieklājība viņam bija, vismaz, tik tāl, lai sasveicinātos.
Es esmu Princis, ja tev kaut ko vaig, tad pirmā lieta, ko tu vēlēsies būs uz man rēķina, bet par pārējoo būs jāmaksā.
Novērsis acu kontaktu Princis, atkal, pievērsās grāmatai.
Tāpēc es tev ieteiktu šo izdevību prātīgi izmantot.
Turpinādams lasīt savu grāmatu Princis nošķaudījās un nedaudz paberzējis degunu turpināja lasīt.

No kaut kurienes iznāca vēl kāds plecīgs vīrietis. Markuss. Viņu beidzot bija izlaiduši no karcera, kurā viņš atradās galīgi nevainīgs, nu labi, mazliet vainīgs. Izskatījās mazliet neskuvies, bet neviens viņu par to vainot nevarēja. Ne jau viņš izvēlējās kur pavadīt šo nedēļu. Viņš pienāca pie pārējiem cilvēkiem.
"Jauns ieslodzītais. Nelaimīgais cilvēks."
Markuss nopūtās un pagriezās pret Metjū.
"Mani beidzot izlaida. Kāds par šito tiks sodīts. Es veselu nedēļu tur nosēdēju..."
Markuss nedaudz aizkaitināti paskatījās uz cilvēkiem, kurus šobrīd negribētos pieminēt.
"KO esmu palaidis garām?"
viņš iejautājās ar acīm redzamu vēlmi kādam pārgriezt rīkli.

Lēnām pāršķirdams nākamo lappaspusi, pie Prīnča un Bena pienāca Markuss.
Pienācis klāt Markuss sāka runāt.
edaudz paškielējis uz augšu Princis viegli pasmaidīja.
Bišķi nomierinies, Sīram, atkal, jau ir dusmu lēkme, neiesaku tagad izlekties, jo sargi parasti ir vēl vairākuzvilki, nekā parasti, kad redz Sīru šadā stadījā. Un es domāju, ka tu negribi atgriesties karcerī.
Nolaidis acis Princis ieurbās grāmatā.
tu neko īpašu nēsi palaidis garām un pie tam šī nedēļa bija aizdomīgi mierīga, tikai jauniņos šodien atveda.
Mierīgā tonī noteica Princis Markusam.

Tiklīdz Princis nošķaudījās, Bens uzsauca.
-Uzveselību! Mani sauc Bens, prieks iepazīties.-
Viņš pastiepa roku, cerēdams, ka sarunu biedrs uz to reaģēs un izrādīs pieklājības normas, jo rokas nespiešana ir ļoti liela necieņas izrādīšana, taču cietumā tas nav vairs būtiski.
-Skaidrs....-
Bens paskatījās uz pārējiem cietumniekiem un tad turpināja.
-Par ko sēdi?-

Markuss izlaida roku caur matiem. Vajadzēja atgūt kaut ne cik cilvēcīgu izskatu.
"Nē karcerī es vairāk netaisos iet. Vai ir kādas ziņas par ārējo pasauli? Kāds miris kāds nogalināts?"
Markuss paskatījās uz jauniņo.
"UN kas tas par zaļknābi?"
viņš veltīja visai nievājošu galvas mājienu puiša virzienā. Markuss bija dusmīgs, bet Princim bija taisnība nācās savaldīties, jo negribējās palaist garām kādu svarīgu ziņu, no kāda svarīga cilvēka.

Maikls:

Maikls bija sekojis pārējiem uz iekšpagalmu tad viņš redzēja ,ka kāds no pirmstam redzētajiem jauniņajiem jau sēž kopā ar vēl kādiem diviem viņš klusi pie sevis patieca Tāds tādu atrod! Nolādētais Kriss tagad man būs japavada labākajā gadījumā viss mūžš kopā ar šiem mēsla gabaliem! viņš pārlaida skatienu visiem apkārt stāvošajiem un redzēja ,ka kādu cietumnieku ir atslēguši apsargi un mazliet pasmaidīja. Pēc tam atkal pievērsdams skatienu trīs sēdošajiem..

Metjū klusēja, kad viņam uzdeva jautājumu par ko viņš sēž, bet tad klusums pārtrūka un to izjauca viņa paša balss.
Es piesitu divus policistus ar viņu pašu stekiem. Tagad viņi guļ dziļā komā un ir minimāla iespēja, ka viņi, atkal, pamodīsies.
Metjū noteica nolikdams grāmatzīmi starp lapām un tad grāmatu ar blūkšķi aizvēra.
Pastīdamies uz Markusu Princis nopūtās.
Kā jau teicu šī nedēla bija aizdomīgi mierīga. Un šis zaļknābis ir..
Princis nespēja īsti paskaidrot, bet to centās izdarīt.
.. Ir savā ziņā ieguvis manu uzticību, bet neuztraucies, viņš nav nonācis manā aizstāvībā. Ar viņu ir labi parunāties.
Puisis noteica un nolika savu grāmatu uz sava labā ceļa. Viņš aizvēra acis un tas viņam līkās, kā stundu gājusm, bet pakārtējiem, kā sekundes simtdaļa.
Metjū patika, kad varēja ar kādu labi un gudri izrunāties, tāpēc arī Princim bijatik daudz uzticamo personu.

Bens izdomāja labāk nejautāt, kādēļ Princis smagi sasita divus policistus.
-Mjā, smagi... Es šeit tagad sēdēšu kādu laiciņu par to, ka aizstāvēju savu māti un nogalināju vīrieti, kurš centās viņu izvarot... Vai dzīve var kļūt vēl negodīgāka??-
Viņš nopūtās un skatījās zemē. Bens neņēma vērā Markusu, viņš viņu ignorēja.

Sebastians, divu policistu pavadībā, iznāca saules gaismā. Pēc trīs nedēļām karcerī, viņš bija kļuvis vēl ērcīgāks, nekā iepriekš. Saķeršanās ar sargiem bija bijusi arī iepriekš, bet vai tad Sebastians mācās no kļūdām? Nē..

Bija uzradušies jauniņie un Sīrs atkal izrādījās.. Viss tik ierasts, būtu pilnīgi žēl zaudēt savu vietu cietumā. Bet viņš to nezaudēs. Ilgi - visu atlikušo mūžu.
Bija kaut kas jādara, lai novērstu domas no neizbēgamā likteņa.
Sebastians lēni paspēra dažus soļus uz priekšu un salicis rokas kabatās, pavērās uz debesīm. Viņš pasmaidīja. Uz pavisam neilgu brīdi..

Prinč acis piesaistīja Sebastians.
Jau trīs nedēļas pagājušas?
Viņš sev pavaicāja un labo roku uzlika uz grāmatas, kas atradās uz viņa ceļa.
kā parasti, laikam es šeit nespēju izsekot līdzi.
Princis nodomāja un aizvēra acis. Tā bija relaksācija viņam, kaut uz bŗīdi pazust no šīs pasaules, tik aizverot acis.

Tiklīdz smaids bija pazudis no Sebastiana sejas, viņš bija gatavs izlikt uz kādu tās dusmas, kas jau gāja pāri viņa pacietības malām. Pavēries apkārt viņš manīja, ka blakus Princim un Markusam ir viens no jauniņajiem. Lēnā solī viņš piesoļoja pie šī bariņa.
Sveiciens pēc trīs nedēļu prombūtnes.. Kas jauns noticis, kamēr biju atvaļinājumā? Viņš sarkastiski noteica un no galvas līdz kājām nopētīja jauno `biedru`. Sebastians. Viņš noteica, iepazīšanās nolūkos. Misters laipnais nu Sebs nebija, bet vismaz vajadzēja zināt kā uzrunāt viņu.
Un tu būtu..? Sebastians vaicāja, joprojām noskatīdams puisi.

Princis atvēra acis, kad izdzirdēja Sebastiana balsi.
izspiedis vieglu smaidu viņš noteica.
Nekas jauns, daži viens ar otru izrēķinājušies, bet pēdējās nedēļas laikā nekas nenotika un tas bija bišķi aizdomīgi.
Princis palika domīgs un tad ievaicājās.
Varbūt k-ko vēlējies iegādāties, vai arī tikai parunāties atnāci?
Mierīgā balss tonī vaicāja Princis.

Nu ja. Sebastians nodomāja. Kā jau parasti, viens uz tas pats. Bet nekas, gan jau redzēsi, ka notiks. Un ilgi vairs nemaz nebūs jāgaida. Viņš pasmīnēja, bet vairāk gan neko neteica. Lai pārējais paliek Sebastiana paša ziņā. Par savām domām viņš varēja atkal nopelnīt dažas nedēļas karcerī, bet kādu sīku izklaidīti jau cietumā vajadzēja.
Vispār gribēju uzzināt kas jauns un iepazīties ar jūsu jauno `draugu`.

Atkal, jau tavas trakās idejas. Tev, Sebastian ir grūta galva. Nemācies no pieļautajām kļūdām.
Princis gudri noteica un tad pastījās uz Benu, kas viņam blakus sēdēja.
Šis zellis ir Bens. Jauniņais, cik jau noprati.
Viņš teica novēršot skatu no bena.

-Jā, mani sauc Bens un esmu jauniņais, prieks iepazīties Sebastian.-
Viņš pasmaidīja un paskatījās ar ko runā.

Pēc visai brutālās apsarga izrīkošanās Sīrs jau bija gatavs mesties virsū atkal, bet tas pavisam loģiski spriežot nu jau bija neiespējami, jo ne tikai steks jau bija savainojis puisi, labi tas bija salīdzinoši štrunts, bet arī trankvilizātors ātri vien iedarbojās un pēc pēdējā sitiena Sīrs šķietami atkāpās un jau pēc mirkļa krita atmuguriski uz zemes atslēdzies. Smags blīkšķis pret zemi un vīrietis tur tā gulēja kā dieva nepieņemts.

Princis uzlūkoja , ka snotiek ar sīru, bet viņš jau gulējauz zemes atslēdzies.
Sīr, sīr. Pamēģini arī kādreiz nomierināties.
Princis pie sevis nodomāja un palūkojā uz bariņu, kas bija savākušies ap viņu.

Bens visu noskatīdamies, nedaudz pieliecās tuvāk Princim un nočukstēja.
-Šitā bieži notiek, jeb tieši tas čalis ir lielā problēma?-

Princis pastījās uz Benu un atčukstēja viņam atpakāl.
Šeit problēma ir katrs, pat neskatoties uz to , kādā veidā un dēl, kā ir nonākuši cietumā, bet Sīrs. Jā, viņš var teikt ir visbīstamakais no visiem. Bet tad seko pārējie, kā šie abi, kas mums ir pievienojušies un tā tālāk.
Viņš viņam klusi noteica un tad pavērās uz sargu torņiem.

Bens apsēdās taisni un norija gaisa kamolu. Nu bija skaidrs no kuriem cietumniekiem turēties pa gabalu un negadīties ceļā. Protams viņš gāja karatē, kas viņam palīdzēja pastāvēt pa sevi, bet cietumā viss ir savādāk. Tur tev varēja viens un divi, iedurt naglu sānos.