Ceļojums pretī nezināmajam., [C] Opcijas

[Elven]

Kucēns apgāzās un pēc tam mazliet sabozies piecēlās kājās un noskurinājās. Kucēns ieraudzījis ,ko dara kaķis izmisīgi meiģināja tik klēpi pirmais palaikam ierejoties vai iesmilkstoties..

[mehaniskais koli...]

Safīra iesmājās ,nakts gaisu piepildija gaiša ūdens burbuļošanu atgādinoša skaņa,kaķis bija tik smieklīgs varbūt es varu iet klāt,bte varbūt laāk nē! šaubas nomāca viņas prātu viņa satinās savā kleitā kas bija veidot no gara zīdu atgādinoša balta auduma skatienam atklājot tikai plaukstas un seju,ja stingri ieskatītos varētu pamanīt ka visu delnu klāj dīvainos rakstos ieauguši mazli spīdīgi akmentiņi,

[Melleņu kamenēns]

Meridiānai atlika tikai nopūsties. Viņa iekārtojās ērtāk, lai abu zvēriņu pārcentības dēļ nebūtu pēkšņi jāatopas ar degunu dubļos. Vērojot kucēna, paralēli arī Lapejas centienus, meitene sāka gudrot, no kurienes kucēns vispār ir uzradies. Viņa pat sāka bažīties, ka pēkšņi viņai pakaļ varētu skriet resnas miesnieks, ar gaļas cirvi rokās, saucot, ka viņa esot gribējusi nozagt viņa mājas sargu. Viņa pieliecās tuvāk kucēnam un klusi nočukstēja Kas tu esi? No kurienes nāc? viņa cerēja, ka kucēns spēs viņu saprast, bet ja tas tiešām bija suns, cerēt uz atbildi viņai saprotamā valodā būtu bezjēdzīgi.

[Elven]

Kucēns bija paspējis ierāpties viņas klēpī pirmais ,kad meitene pielieca galvu tuvāk viņš nolaizīja tās seju un vēlreiz ierējās.. Kristofers labprāt būtu viņu uzrunājis taču viņam bija bail no viņas reakcijas.. Un kucēns tādā kā gandrīz nedzirdāmā balsī pateica Es esmu vientuļnieks no šīs salas...

[mehaniskais koli...]

Safīra saņēmusies un lēnām devās uz meitenes pusi sveika,kā tevi sauc ? viņa klusi jautāja skaņas atgādināja jūras šalkoņu..bet seja Safīrai vēl joprojām bija ēnā un acis bija aizvērtas muļ*ķe,ko tu izdariji! viņā sevi šaustija

[Melleņu kamenēns]

Meridiāna ar roku noslaucīja seju, un klusi noteica: Kāpēc tu esi vientuļnieks? Tu patiešām esi tāds maz sunītis vai par tādu tikai izliecies? Meitene satvēra ciešāk Lapeas pavadu, jo mince atkal sāka kāpties atpakaļ un centās izmaukt galvu no pavadiņas, jo būtne, kas nāca meitenei klāt, viņāi šķita biedējoša. Meitene pacēla galvu. Būtne bija savāda, pat tagad, kad viņa stāvējā spožajā saules gaismā, viņas seju klāja ēna. Meitene viegli ndrebēja, viņa bija redzējusi, ko šādas būtnes dara ar cilvēkiem. Izrauj kādu mistisku ierociun pirms upuris paspēj atbildēt uz nevainīgu jautājumu, nocērt tam galvu. Baigi. Bet šī būtne nemaz nešķita tik biedējoša, tomēr meitene klusēja. Viņa gaidīja suņuka atbildi.

[Elven]

Kucēns mazliet savādāk iekārtojās viņas klēpi un pārvērtas par Kristoferu pēc pāris sekundēm Meridiānas klēpi sēdēja Kristofers un maigā balsī viņa pateica Sveika, ceru ,ka nenobijies! viņš mazliet muļķīgi un reizē mīļi pasmaidīja...

[mehaniskais koli...]

Es esmu pārāk zinkārīga,nevajadzēja tuvoties nu nevajadzēja tuvoties,muļķ*e! viņa pieklusinātā balsī sāka sevi šaustīt piedod es tā negribēju,novēlu jauku vakaru! viņa ar vieglu smaidu noteica un atkāpās atpakaļ ēnām bet tur pat blakus

[Melleņu kamenēns]

Protams, ka Meridiāna nobijās. Vienu brīdi tev klēpī sēž suns, tad jau kaut kas cits. Tu varēji vispirms atbildēt uz jautājumu un tad pārvērsties. Viņa noteica un klusi iesmējās. Bet tu neatbildēji uz jautājumu, kāpēc tu esi vientuļnieks? Tev nav savas ģimenes? Radu? viņa centās pavilkt Lapeju sev tuvāk, taču kaķe pielieca galvu un siksniņa noslīdēja no viņas kala. Tikusi brīvībā, mince skrēja prom no saimnieces. Meridiāna pielēca kājās, tajā brīdī viņai bija pilnīgi vienalga, kas notika ar puisi, kas sēdēja viņai klēpī, meitene aši uzsauca būtnei Paldies, ceru, ka vakars patiešām būs jauks, ja vien tu netaisies mani nogalināt. Tu jau neko sliktu neizdarīji, starp citu, mani sauc Meridiāna, tad viņa metās pakaļ kaķis, kas jau bija pazudis kādā šķērsieliņā.

[Elven]

Kristofers Meridiānai mierīgi atbildēja Man sen jau nav ne ģimenes ne radu tāpēc es viens ceļoju apkārt! Kristofers nokrita uz zems un pēc tam uzsauca pakaļ Meridiānai Kāpēc visas vienmēr tik ātri aizbēg! viņš aizkrēja pakaļ Lapejai viņam bija viegli zināt ,kur viņa ie jo viņš varēja izmantot daļēju suņa ožu..

[Melleņu kamenēns]

Meridiāna skrēja pakaļ kaķis, taču līdz viņas ausīm nonāca arī puiša vārdi. Nav ne ģimenes, ne radu, skumīgi. viņa apstājās un paskatījās atpakaļ uz puisi. Man ir tikai puse no ģimenes. viņa sāpīgi pasmaidīja, tad atkal metās pakaļ Lapejai, taču viņa bija nozudusi, meitene ielūkojās paralēlajās šķērsielās, taču kaķi nekur nemanīja. Meitene izmisīgi ielūkojās arī māju pagalmos, vārtrūmēs. Lapeja, Lapeja, kur tu esi, nāc mājās, mincīt!

[Elven]

*ja piekrīti ,ka es viņu atrodu?*

Kristofers bija panācis Meridiānu un viņš bija saodis kur apmērma ir Lapeja viņš nostājās blakus Meridiānia un viņu uzrunāja maigā balsī Vajag palīdzēt?

[Melleņu kamenēns]

*Jā, droši (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Meitene skumji noteica un palūkojās apkārt, no kaķa nebija ne vēsts. Jā, būtu ļoti jauki, ja tu varētu palīdzēt. Es nepazīstu šo pilsētu un baidos apmaldīties, turklāt man nav ne jausmas, kur viņa varētu būt ielīdusi. meitene aptina ap roku Lapejas siksniņu.

[Elven]

Kristofers pasmaidīja un vēlreiz viņu uzrunāja Labi ,bet padomā par iespēju kādreiz aiziet ar mani kaut kur kopā! viņš mazliet pasmaidot teica un devās iekšā kādā sīkā ieliņā pēc tam nogriežoties pa kreisi bija strupceļš un šaurās ieliņas galā stāvēja Lapeja viņš mazliet pasmaidīja un turpināj Šķiet esam klāt!

[Sarkanais Krūštu...]

Liandeira nolūkojās juceklī, kas bija radies burtiski dažu minūšu laikā. Laikam jau visi ciemiņi vēlējās pavadīt nakti zem klajas debess.
Uzpūta dzestrs vējiņš, kas arvien mazliet pieņēmās spēkā.
Jūs laikam nenāksiet.. Meitenes balsi dzirdēja visi salas viesi. Likās, ka vējš nes viņas balsi. Verbūt tā arī bija, bet neviens, kas par to aizdomājās, netika gudrs. Meitene bija pavērusi viesnīcas parādes durvis, bet pati meklēja, kur ir noglabātas istabiņu atslēgas.
No iekšpuses gan viesnīca izskatījās vēl briesmīgāka, nekā no ārpuses. Visu klāja bieza putekļu kārta, trepes bija pamatīgi apskādētas. Margu tām vispār nebija, dažiem pakāpieniem bija pamatīgi caurumi.
Sienas vairs tikai šur tur rotāja tapetes, grīdas segums bija nenosakāms. Sveces, kas bija visur - pie griestiem, uz zemes, pie sienām, tās visas dega.

[Melleņu kamenēns]

Meridiāna aši aplika Lapejai siksniņu, tomēr tik un tā paņēma viņu rokās. Meitene metās atpakaļ pie pārējiem. Viņi jau bija nonākuši pie viesnīcas, meitene vēl uzsauca kaķa glābējam Labi, es pat to padomāšu! un pieskrēja pie viesnīcas. Tādu graustu viņa sen nebija redzējusi. Vai šeit kāds vispār ir bijis pēdējo 300 gadu laikā? meitene klusi vaicāja, tomēr izteikusi šos vārdus, meitene uzreiz saprata, ka tie ir pilnīgi nevietā. 300? Vismaz piecsimt gadu šeit neviens nav spēris kāju. Cerams, ka te vismaz nav čūsku.

[Sarkanais Krūštu...]

Meitene triumfējoši pasmaidīja, kad no pamatīga skapja izrāva saišķi atslēgu. Ha, tēvocim nebija taisnība.. Es visu izdarīšu kā nākas!
Liandeira noskatīja jautātāju no galvas līdz kājām un atkal rokās viņai bija kaķis. Trīs gadu simteņus jau nu ne gluži, bet gadsimts gan jau būs pagājis. Un tik ilgi arī te kāja nav sperta. Viņa dziļi ieelpoja viesnīcas auksto, putekļaino gaisu un klusi noklepojās.
Varu izrādīt jums `viesnīcu`, ja vēlaties. Un arī ierādīt istabiņas. Meitene piedāvāja. Un neuztraucieties, te ir pavisam droši. Ja paši uzmanīsieties no ēkas defektiem..

[Melleņu kamenēns]

Gadsimtu! Es esmu graustā, kur neviens nav bijis simts gadus, turklāt man te būs jādzīvo. Meridiāna noskurinājās. Jā, jūs varētu izrādīt šo, ēmm, graustu. Vai nekā labāka šeit nav? meitene vaicāja. Tad viņa pameta skatienu uz pārējiem iebraucējiem. Kādiem defektiem viņa visbeidzot piesardzīgi ieminējās. Lapeja nemierīgi sakustējās viņas rokās, tāpēc meitene nolika kaķi zemē, pieskatīdama, ali viņa atkal kaut kur neaizlaižas. Mince apgūlās pie durvju stenderes un sāka mazgāties. Perfekti..

Šo rakstu rediģēja Meila: 09.04.2007 17:30

[Elven]

Pie Meridiānas atkal pieskrēja klāt kucēns un pasktatījies uz pretīm stāvošo sievieti mazliet ierējās un izkāris mēli elpoja...


*sor (blush) izlaboju...*

Šo rakstu rediģēja Elven: 09.04.2007 17:54

[Melleņu kamenēns]

*Bāc, nu mani nesauc Meila!
Tu jau neko netaisies palaist garām Meridiāna klusi iesmējās un nolaicās, lai paglaudītu kucēnu. Lapeja piecēlās un ar lielu līkumu, šoreiz bez šņākšanas, piegāja pie Meridiānas uz lepni ieņaudējas, kā sakot viņa ir mans īpašums. Paskat tik, Lapeja ir greizsirdīga! Tas nu gan ir kas jauns meitene nodomāja un pasmaidīja. Lapejas pieglaudās pie meitenes kājām, tad nolikās guļus ar ķepām apvijusies ap Meridiānas kāju. Minces saimniece iesmējās.