Mierīgi bija aizritējis kārtējais mēnesis. Pirmais vasaras mēnesis – jūnijs bija pienācis. No kuģa nokāpa daži cilvēki. Pavisam sveši viens otram un nemaz neapzinājās, kur nonākuši. Nosaukuma salai nebija, arī īpaši daudz iedzīvotāju manīt nevarēja. No ostas varēja redzēt paplukušu daudzstāvu ēku. Pie tās bija piestiprināta šilte ar uzrakstu „Viesnīca”. Briesmīga vieta..

Pati sala, gan bija visai patīkama – okeāns te pat līdzās, ir arī mežs un visapkrt tik kluss, ja neskaitīja viļņu šalkoņu. Nekādas lielas pilsētas steigas, svaigs gaiss, mierīgi cilvēki.
Kā izskatījās, tad uz salas tomēr nebija elektrības, jo elektrības stabus nekur neredzēja..
Cilvēki, kas bija kaut kur devušies uz mirkli apstājās un nobolīja acis uz iebraucējiem. Salas tomēr bija informēta par notiekošo un pašlaik te neredzēja nevienu meža iemītnieku, kas varētu nobiedēt šos ļautiņus.
Pie iebraucējiem pienāca gara meitene, ogļu melniem matiem un rokās nesa savu melno kaķi. Seja bija ļoti nopietna, varētu teikt, ka pat pārāk. -Jūs laikam būsiet mūsu viesi uz visu šo mēnesi..- Viņa klusi noteica un visus uzmanīgi nopētīja. -Lūdzu, sekojiet..- Meitene sacīja un devās viesnīcas virzienā.

Pašlaik bija vēlīna vakara stunda. Ap desmitiem.. Nevarētu teikt, ka ir tumšs, nē - vēl varēja redzēt debess malu viegli iesārtu pēc skaistā saulrieta. Nu varēja sākties nakts, kad sala dzīvos pilnvērtīgi.
Bet meitene ar kaķi tikai gāja uz viesnīcu, pat neatskatīdamās.

Beidzot, beidzot tuvojās nakts. Kantursadzikavajam gan tas neko nemainīja, bet vecmamma bija teikusi, ka pa salu drīkst pārvietoties tikai naktīs. Kantru ļaudams fenekai skriet pa priekšu iznira no viesnīcas stūra. Interesanti bija nopētīt cilvēkus, kas tiesa tas tiesa. Mazā mēlīte kasījās lai uzsāktu sarunu, bet nē, tik daudz puisēns bija iemācījies, cilvēki bija bailīgi. Sperdams visai drošus taču pilnīgi nedzirdamus-elfu soļus Kantru dungoja vien sev zināmu dzimtas dziesmeli, šķita, ka Mecs arī dungoja šo melodiju līdzi. Elfu puika paskatījās uz savu ceļa biedru un sev tik labi zināmajā elfu dialogā uzrunāja lapsēnu. Šodien atkal derētu parunāties ar kādu cilvēku, viņi ir tik smieklīgi. Pēc šiem vārdiem pats Katursadzikavajs iesmējās un feneks pamāja ar rūsgano galvu, lielās ausis spēcīgi novicinot. Tuvāk cilvēkiem gan mazais pagaidām baidījās iet. Pilsētnieki-tā bija viena lieta, iebraucēji, pavisam cita.

Mazs labradora kucēns izkrēja no krūmiem skriedams cik vien ātri tas varēja viņš skrēja uz Kantra pusi. Piekskrējis klāt pie Kantursadzikavajka no sākuma skriedams tas pagrūda Fenkeu ar visu savu mazo ķermeni. Kucēns pieskrēja pie Kantra kājām un skaļi ierējies iekoda tam potītē..

Marko staigāja pa salu ar basām kājām, bet tērpies savā uzvalkā un rokā turēdams vīnu malkoja to. Vējš pūta cauri viņa matiem un žaketei. Ierāvis malku vīna, Marko turpināja staigāt un sāka svilpot uzvaras melodiju.

Kris! Ar manāmu elfisku pieskaņu balsī iesmējās Kantru un noliecās pie kucēna, Mercs iekoda kucēnam ausī. Tu redzēt kādi dīvains cilvēki, skraidīt būt? Viņš vaicāja vsai nepareizi, bet tāpat viņš cilvēkus nesaprata un runāja viņiem saprotamā valodā ar grūtībām. Vienīgais ko viņš patiesi pazina bija savvaļas elfu dialekts. Spilgtās, zaļās acis spoži mirdzēja, ugunīgi sarkanie mati patiesībā pat nodzēsa gaišzilos simbolus uz puisēna sejas. Pats dīvainākais bija tas, ka viņš bija praktiski kails, tikai netīra lupata bija apsieta ap gurniem un kājās bija spilgti, spilgti dzelteni gumijas zābaki, kas bija kādus 3 izmērus pa lielu. Kantrusadzikavaja vienmēr bija dievinājis cilvēku lietiņas, bet tagad, kad viņš bija savā dzimtē un varbūt pat rasē vienīgais savvaļas elfs interese par cilvēkiem bija kļuvusi vēl nevaldāmāka.

Tur kur stāvēja kucēns pēkšņi izlslējās Kristofera stāvs viņš izlaida pirkstus cauri garajiem blondajiem matiem un pasmaidīja Svieks! Kristofers ar viņu sāka runāt savvaļas elfu dialektā ,kurš viņam gandrīz vislaik bija sagādājis nelielas problēmas Te patiešām ir ieradušies daži jauni cilvēki es.. piedod aizmirsu kāds tas vārds bija nu līdzīgs tagad... Kris mazliet pasmaidīja Atcerējos, es tiko ierados tāpēc neko par viņiem nezinu.. Un tu? Tava kais.. aizraušanās ir cilvēki! viņš mierīgā balsī pateica..

Staigādams pa salu, Marko pamanīja divus stāvus tālumā un ierāvis vīnu noprātoja.
-Laikam jau vietējie, nekas tāds pa ko būtu jauztraucās.-
Iztukšojis pudeli, Marko to aizmeta un apgājis nelielu līkumu, gāja pa smiltīm atpakaļ uz pilsētu, svilpodams to pašu iepriekšējo meldiņu. Viņš skatījās tagad debesīs, kuras kļuva tumšākas un tumšākas.

Kantru bija piefiksējis kādu vīrieti, kas tik bezkaislīgi klīda pa salu ar vīnu rokās. Puisēns nešpetni uzsmaidīja Kristoferam un sasitis kopā kāju potītes metās pieskriet tuvāk cilvēkam. Interese bija nevaldāmi liela. Viņš klusītēm pielavījās aiz muguras vīrietim un nopētīja viņu. Garie gumijas zābaki nodevīgi šļūkāja uz katra soļa. Viņš pagriezās pret blondo vīrieti un ar smaidu gandrīz līdz ausīm klusi iespurdzās. Es neko daudz par šiem cilvēkiem nezinu, viņi ar pūķi pa nāru ūdeni atpeldēja. Kantru vienmēr saukāja kuģus pa pūķiem,jo tādi nu tie reiz bija puisēna interpretācijā. Cilvēks, nejēga, tu mani redzēt būt? Viņš vaicāja ar manāmu interesi un puspavērtu muti.

Daniels klusējot, tāpat kā visu ceļu, sekoja meitenei, kura tikko atnāca. Atvērtā žakete un viegli atpogātais krekls pie katra vēja pūsmas noplandījās, bet puisis ne to centās savaldīt, vispār izskatījās, ka viņš to nepamana. Skatiens vienaldzīgi vērās taisni uz priekšu, kad negaidīti palūkojās sāņus, kur nesen bija norietējusi saule, mirkli pakavējies pie debesīm, viņš atkal truli sāka vērties uz priekšu. Bez viņa bija vēl pāris cilvēki, kuri atbrauca reizē ar viņu, varbūt vajadzēja iesākt sarunu? Nē, bija vieglāk vienkārši ļauties straumei un neko pašam vairs nedarīt, tā bija lielāka iespēja, ka visiem būs labi.

Marko apstulbis, bet tad ar dusmīgu seju nodomāja.
-Nejēga? NEJĒGA!?!? Kā viņš tulīt dabūs ribās..-
Viņš griezās apkārt un teica.
-Klau...-
Bet tad pamanīja kāds viņu sarunu biedrs izskatās, pats viņš viņu vienreiz ir redzējis un dzirdējis, ka cilvēki runā pa viņu, ka viņš naktīs vazājās un izprašņā visus.
-Esmu, esmu tevi redzējis mazais. Tevi gadījumā nesauca.. K-kan, kā tur bija?-

Kan-tur-sa-dzi-ka-va-ja. Pa zilbēm nosaukdams savu vārdu, kā runādams ar kādu nejēgu Kantru pasmaidīja atsedzot ilknīšus. Piegājis tuvāk viņam puisēns konstatēja, ka vīrišķis smird, nē, drīzāk smaržo pēc vīna. Tu ir smuki smirdēt, vīrišķis. Mecerstresepek, tu jūti? Smaržo dīvaini. Kantursadzikavaja vēlreiz paskatījās uz vīrieti un nesaudzīgi parāvis viņu aiz pleca, lai šamējais pietupjās pagramstīja viņa matus. ŪŪŪ... zaļš, kā tāda uguns uz galvas rasties? Tu mācēt ugunsgrēks uz roka taisīt?

Marko ar lielām acīm noskatījās uz Elfu.
-Viņš tiešām ir kaitinoš!-
Bet tad sadzirdēdams Kantru jautājumus viņš atbildēja.
-Tāda ir mana dabīga matu krāsa. Mans piedzimt ar uguns matiem.-
Viņš centās runāt Kantru veidā.
-Brīnums, ka viņš man netausta zobus!-

Tas skanēt neinteresanti. Kantru domādams vārdu interesanti nosprieda un pielika pirkstu pie lūpām kā tāds apdomīgs vīrietis. Viņš tā bija redzējis salas biznesmeņus kad tie sarunājās par nopietnām lietām. Bet tu mācēt ugunsgrēks uz roka taisīt? Vecmamma-Okainakortuva- teikt, ka visi tā mācēt.

Marko iebāza vienu rokā un paņēmis šķiltavas, paslēpa tos plaukstā.
-Tavs domāt šādi?-
Viņš pacēla roku un aizdedzināja šķiltavas.

Asā elfa redze piefiksēja kādu lietiņu, kas aizsvilās, bet varbūt viņam rādījās. Nu, gandrīz to gribēt redzēt. Esx ar mācēt ugunsgrēks uz roka taisīt, tu skatīties? Viņš pārvaicāja un tad pacēla smalko, izstīdzējušo rociņu uz augšu, tā līdz pat elkonim aizdegās. Tu redzēt, tā mācēt visi, vai ne.

-Es vēl tik labi neprotu, bet mācos.-
Marko pasmaidīja un atkal nobāza šķiltavas kabatā.
-Ko tu viens pats staigājies Kantrū? Te nav droši, visvisādi ļauni radījumi pa šo salu vazājās. Tev nav brāļi/māsas, vai kādi tuvinieki pie kuriem palikt?-

ES būt pieaudzis savvaļas elfs, klusēt, vīrišķis. Es dzīvot savu dzīvi ar Kristoferu un Mecerstresepeku. Man būt daba, daba būt mājas. Un komats zem i. Pilnā pārliecībā, ka cilvēki tā saka Kantru pacēla galvu un mazā feneka sekojot saimnieka piemēram apsēdās un izdarīja tāpat. Ap vidukli aptītā netīrā lupata, kas knapi sedza plikumus kontrastēja ar spilgti dzeltenajiem gumijniekiem un bālo ziliem simboliem rotāto ādu.

Rafaels bija izkāpis krastā un viņu bija uzrunājusi kaut kāda sieviete
Kas tā par dīvaini? viņš nodomāja un palūkojās apkārt
Ak kungs, kādā Dieva aizmirstā nostūrī es esmu nonācis!?
Puiša seja saviebās nepatikā. Rādījās, ka šis būs viens garš mēnesis. Lai nu kā, Rafaels sekoja sievietei, ar kritisku skatu vērodams apkārtni.

Nāru bērns, jau atkal kartējo reizi nošķīries no bara, garlaikoti klīda pa dzelmi, kad pari pārslīdēja liela ēna. Viņa reiz bija redzējusi to divaino lietu, kas veda pa udens virsmu īpaši labi peldēt neprotošas būtnes, bet tā ari nedabuja noskaidrot neko vairāk.
Zinātkāres dzīta Siralla uzmira un nemanāmi sekoja lidz molam. Pat ja arī kāds butu manījis, tāpat būtu noturejis par vientuļu delfīnu vai haizivi drošā attāluma un muguras spuras dēļ. Vēl bridi pavērojusi, nāra ienira, lai atrastu ceļu līdz lielajām sauzemes alām, kur šīs būtnes mitinājās - vietai kur kāda akmenī veidota radiniece lēja ūdeni no liela trauka mazā, piemīlīgā baseinā.

Nokāpusi no kuģa, Meridiāna uzreiz pamanīja, ka sala nav tāda, kādas viņa bija pieradusi redzēt salas. Viņus bija uzrunāju kāda sieviete, kas lūdza viņus doties viņai līdzi. Meitene neprotestēja, lai gan pavērojot pārējos atbraucējus, viņu sejās varēja manīt nepatiku. Meridiāna brīnijās, ka iebraucēju bija tik maz. Par spīti visam, viņai sala likās jauka. Bez visiem elektrības stabiem un mūsdienu ērtībām. Bez tā viņa varēja iztikt. Šis solījās būt jauks mēnesis. Lapeja sarosījās, gulēdama viņas rokās. Kaķenītei bija aplikta smalka, gliemežvākiem izšūta pavadiņa. Piesardzīgi nolikusi kaķenīti zemē, Meridiāna satvēra pavadiņu un ļāva mincei tipināt sev blakus.

-Skaists kaķis- Pašam sevi pārsteidzot, Dens ierunājās. -Man reiz arī bija kaķis, ļoti līdzīgs šim, pat biedējoši līdzīgs- Pelēkās acis vērās uz minku, kas tipināja blakus meitenei, kura arī atbrauca reizē ar viņu. Dīvaini, bet skatiens pie kaķa pakavējās ilgāk kā pie skaistajām debesīm iepriekš, vai pie kā cita, kas atradās uz šīs salas.

Meridiāna pasmaidīja. Jā, viņa ir skaista. Es viņu atradu pirms trim gadiem, kad viņai pakaļ dzinās asninskārs suns. Viņa vēl bija pavisam mazs kaķēns. Puiša teikums par līdzību, meiteni samulsināja. Brīdi viņa domāja, ko atbildēt. Patiešām? Kas notika ar tavu kaķīti? viņa visbeidzot jautāja. Lapeja apstājās un pieglaudās saimniecei, pēc tam viņas sarunu biedram. Viņa saprata, ka runāts tiek par viņu. Tad viņa apsēdās blakus Meridiānai un palika tur sēžam, eleganti ielocījusi asti. Kaķenīte bija mazliet piešķiebusi galvu, šāda poza vērta viņas stāju karalisku. Starp citu, kā Tevi sauc? minces saimniece vaicāja, Gribētu zināt, kā Tevi uzrunāt.

-Labi, ka uz pasaules vēl pastāv tik labi cilvēki, kuri nevar noskatīties tik skaistu būtņu bojā ejā.- Puisis pakasīja minku aiz austiņas, kad kaķe pieglaudās viņam klāt. -Es savu minku atdevu... manai dzīvei nebija vietas, tik skaistas radības mūžā.- Dens runāja stipri savdabīgi, bet cilvēkam, kurš iet cauri tam kam iet cauri viņš, tas bija jau ļoti sakarīgs un garš teksts. -Agrāk mani sauca Dens, bet tagad...- Puisis atkal lūkojās taisni uz priekšu. -... sauc mani par Denu. Un kāds ir tavs pašas vārds? Ja, protams, drīkst zināt.

Meitenei šķita, ka Denu kaut kas nomāc. Tomēr viņa neuzdrīkstējās paprasīt, vai patiešām tā ir. Tā vietā viņa sirsnīgi uzsmaidīja puisim un noteica. Mani sauc Meridiāna. viņa norādīja uz minci sev pie kājām. Un viņu sauc Lapeja, starp citu. Meridiāna viegli parāva pavadiņu, cenšoties izkustināt kaķi no vietas. Lapeja padevās, piecēlās, lēni nopētīja Denu, pēc tam Meridiānu un apņēmīgi devās uz priekšu. Meridiāna viņai sekoja.

Nāru bērns izbāza galvu no udens. Jā, kļūdas nebija. Akmens radinece nebija izkustejusies un joprojām ar skaļu plīķšķi lēja ūdeni, tas liecinaja par ceļa pareizo izvēli. Siralla izkļuva no ūdens un izslēja sudrabaino asti, kas pēc brīža pārvērtās par kajām, tiesa spura slējās visa godībā uz balās muguras. Drīz ar atrada kādu palagu. Tas tika apsiets tieši tāpat kā reiz redzeja kādu sauszemes būtni to darām smilšainajā pludmalē, līdz ar to nosprieda ka sieviešu kārtas būtnēm tā pieņemts ģērbties. Nāra piecēlās un viņasprāt pareizi uzsaka pastaigu. No malas gan likās diezgan jociga ši augstā kāju cilāšana ko pavadīja pamatīga roku vicināšana.

-Skaists vārds- Bija vienīgais, ko puisis atteica Meridiānai. Vai viņš to teica pa pašas meitenes vārdu, vai kaķa, tas palika nepateikts. Ar vienu acs kaktiņu, viņš pamanīju dīvainu meitenei, kas bija parādījusies pludmalē. Pirmajā mirklī puisis saspringa, bet viņa uzvedībā, stājā vai sejas izteiksmē nekas nemainījās, it kā viņš neko nebūtu pamanījis. Nekādas agresijas pazīmes nav pamanāmas, ieroči un citi bīstami priekšmeti tāpat... Dens nomierinājās, Tev ir atvaļinājums, klausi biedrus, atpūties un aizmirsti par ierasto steigu un drošību. Meitenes gaita, kura gāja pa pludmali, bija diez gan uzjautrinoša, šī kāju cilāšana, lika pasmaidīt, bet sejā neparādījās pat, kas līdzīgs smaidam.

Tā kā atbdile bija ļoti nenoteikta, meitene nolēma neiejaukties. Ja puisis gribēs, viņa ļaus viņam pašam pateikt, ko viņš ar to bija domājis. Viņa paspēra dažus soļus uz priekšu, tad sastinga. Viņa pamanīja uz ko Dens skatās. Apvaldījusi smaidu, viņa pavilka pavadiņu un ātrā solī devās uz priekšu, jo pārējie jau bjia labā gabalā. Neatskatīdamās, meitene sasniedza pārējos. Aši pametusi skatu atpakaļ, viņa redzēja, ka Dens ēl tagad stāv turpat. viņš likās jauks. meitene pie sevis nodomāja.

Vienā brīdī, kad vairs tā nekoncentrējās uz kajām, Sirallas sirds pamira no šausmām. Uz viņu skatījās divkājainis Pirmajā bridī, kaut ar pagalam neveikli, gribejās jau mesties prom, bet tad zinātkāre ņēma virsroku un nāra plati smaidot, sāka soļot tālāk un jau nedaudz tuvāk sauszemes radijumam.

Beidzot uz puiša lūpām parādījās, kas līdzīgs smaidam. Ārā bija pavēsi un meitene, kas gāja pa pludmali bija aptinusies ar vienu palagu. Dens priekš sevis lēnām piegāja pie meitenes, kaut gan šim puisim lēnām priekš citiem skaitījās veikli un ātri. Puisis aplika savu žaketi, kuru novilka pa ceļam, ap meitenes pleciem. - Nebaidaties, es jums neko sliktu negribu darīt un nodomi man arī nav slikti. Vienkārši ārā ir pavēsi, un nevarēju noskatīties, ka jūs tik vienā palagā staigājat šādā laikā. Zinu, ka visticamāk dzīvojat, kur netālu, bet tāpat nevarēju noskatīties.-

Safīra mierīgi pastaigājās pa pludmali,cilts bija devusies kalnos uz šo sezonu,cilvēki viņiem ļoti nepatika,Safīra nekad to nuebijua sapratusi ,viņa laimīgi bija nolūkojusies okenāna ūdenī kā pazūd saule,kad pēķšņi tuvojās milzīgs dzivnieks,no metāla pa ūdeni,viņa nesaprata,kā cilvēks var likt metālam peldēt,viņa ieskrēja ēnā,baltais audums kas sedza visu viņas augumu noplīvoja,viņa pazuda ēņa ko meta kāda no celtnē,par brīnumun tur jau bija divi radijumi,tie nav cilvēki noteikti nē cilvēcīgi tie ir ,bet ne tādi kā tie tur viņa pie sevis nodomāja sveiki,vai ti patiešām ir cilvēki? viņa klusi jkautāhja pētīdama kādu vīrietin kas sarunājas ar kaut kādu sievieti kas viņai atgādināja nāru,un vēl bija sieviete kas sekoja kādai vietējai meitenei vcik dīvaini! viņa satraukta nodomāja

Labradora kucēns ātri skrēja uz Meridiānas pusi.. viņš īsi pirms bija nokļuvis pie viņas aizķērās pats aiz savas kājas un atsitās ar purnu pret Meridiānas kājām... Tad viņš magi nosmilkstējās un uzlūkodmas viņu ar savām tumši brūnajām kucēna acīm mazliet ierējās...

Suszemes butne sakustējās. Tas gandrīz iedina dūšu papēžos, bet pirms paspēja iedomaties klunkurēsanu atpakaļ, tas jau bija klāt un uzlika kadu no saviem apģerba gabaliem uz baltajiem pleciem. Balss kas atskanēja bija diezgan patīkama, bet Siralu sarugtinaja tas ka galīgi neko nesaprata. Viņa kartīgi ar interesi apskatīja būtni, kā arī to ko viņs bija uzlicis uz pleciem.
īiiiiii si īmviiii, tam vajadzēja nozīmet es tevi nesapritu, bet tu izskaties jocigi

Kantursadzikavajam maigi sakot apnika runāt ar Marko, tāpēc viņš apgriezās otrādi un pasaucis Mecu sāka iet uz Kristofera pusi. Dzeltenajos zābakos, smalkās puišeļa kājas šļūkājās. Kantru piegāja pie cilvēka, nāras un labradora kucēna. Elfs bija mācīts saprast lielāko daļu maģisko būtņu dialektus tāpēc paskatījies uz smalko nāru plati pasmaidīja. Paskatījies uz cilvēku Kantru parāva uz augšu vienu uzaci. Tu gudrs vīrišķi? Viņa nebūt saprast tavs dumš uzvedība. Kantru balss bija pilna sašutuma, viņš piemiedza ar aci nārai kā teikdams, ka viss ir vislabākajā kārtībā.

-Mans to saprast- Dens ar uzjautrinājumu atbildēja pienākušajam puisim, vai Dievs vien zin kam, bet tam viņš nepievērsa uzmanību. - Es ļoti labi saprotu, ka viņa neko nesaprata, jo abi esam vienlīdzīgā...- Puisis iesmējās, likās, ka uz brīdi viņā atkal ir ieplūdis vecais dzīvīgums un nebēdnīgums, kas jau tik sen bija nozaudēts. Draudzīgs smaids tika veltīts meitenei, kura nevārdu no viņa teiktā nesaprata.

Cilvēks ir gūdr', jā... Kantursadzikavaja noņurdēja un atņirdza zobeļus kā tāds suns, to pašu izdarīja Mecerstresepeks, Kantru uz doto momentu neko diži neatšķīrās no maugļa par kuru stāstīja filmās un grāmatās, tikai viņam no šī tēla bija viena atšķirība, viņš bija reāls. Elfs piegāja tuvāk klāt vīrietim un paraustīja viņa apģērbu. Uz mirkli pacēlis viņa kreklu Kantru nobijās no tā materiāla un atkal jau atņirdza zobus, nu jau skaidri redzami bija mazie ilknīši, lai gan spicās ausis jau sākotnēji izcēlās. Vīrietis, nejēga tu smuki smirdēt krekla roka. Viņš izteica komplimentu, vismaz pēc savām domām, jo viņam patika vīrieša smarža, kas nāca no krekla, bet pateica viņš kaut ko galīgi ačgārnu.

Viņa nedaudz samulsa kas pietuvojās vēl kāda sauszemes būtne, kas likas nedaudz savadāks neka tas kas pirmīt uzrunāja, un kā noprata jaunpienakušaia ko skaidroja. Pat likas ka saprot nāras valodu. Tā gan atgādinaja delfīnu izdotās skaņas, bet tas bija vienīgais viņai zinamais sazināsanās veids okeāna dzīlēs. Meitene sākotnēji ieķikinajās un tad ar entuziasmu sāka apčamdīt parmaiņus Denu un Kantru, īpaši pieveršoties elfa garajām ausīm. Sirallai tas bija kas pilnīgi jauns un kad gan to izpetīt ja ne tagad.

Meitene bija stāvējusi turpat, kur pirms brīža, tad viņa sajuta, ka Lapeja sāk raustīt pavadu. Kaut kas nebija kārtībā. Meitene pieliecās, lai pēdējā brīdī pamanītu labradora kucēnu, kura novēlās tieši pie viņas kājām. Meitene klusi iesmējās un pieliecās, lai kucēnu paglaudītu. Tiklīdz meitenes roka aiskāra kucēna mīksto spalvu, Lapeja iešņācās un ar nagiem klupa virsū kucēnam, tāpēc meitenei nācās minci savaldīt.

Safīra uzmanīgi vēroja atnācējus tur bija savācies bariņš sieviete un kaķis ne no mūsu vidus un kucēns šejienietis kā izskatās,palūkojusies apkārt viņa ieraudzija nāru muļķe ,vīņa nesaprot kas ar viņu notiksies ja svešnieks atklās kas viņa ir,viņi var būt arī ļauni! viņa pie sevis īgni nodomāja,palēnām zinkāre ņēma virsroku viņa lēnām sāka iet uz Meridiānas pusi,bet līdz galam neaizgāja manas acis ir savādākas nekā ciema iedzīvotāju varbūt arī savāākas kā viņu un es arī izskatos savādāk,ja nu es viņiem visu atklāju u nē viņa palika stāvot ēnā kādus 4 metrus no Merdiānas,viņas acis bija tumša okeāna nokrāsā viņa klusi viņus turpināja vērot

Kucēns paskatījās uz Lapeju un smieklīgi ierējās pēc tam meiģinot viņai pieglausities! Viņš paskatījās augšup uz Meiteni un sāka mazliet smilkstēt glaužoties klāt viņas kājām..

Lapeja kaut ko atrūca kucēnam, tad apgūlās blakus saimniecei un tik sparīgi sāka grozīt galvu uz visām pusēm, ka pie kaklasiksniņas esošie gliemežvāciņi džinkstēja vien. Meridiāna centās apvaldīt smieklus skatoties, kā kucēns cenšas pievērst sev uzmanību. Meitene tīši ailika roku priekšā kucēnam, lai viņš apgāztos, viņa cerēja, ka kucēns neļaunosies, bet tas bija tik smieklīgi! Uz mirkli pacēlusi galvu, meitene manīja, ka kāds viņu vēro. No sākums viņa to tikai sajuta, bet pēc brīža pamanīja kādu tēlu slēpjamies ēnās. Meitenes sapringa, viņa bija gatava lekt kājās kuru katru brīdi un skriet prom, bet pagaidām viņa izlikās, ka neko nav redzējusi. Lapeja klusi ieņaudējās un pūlējās ielīst meitenei klēpī, laikamj sajusdama svešinieka tuvumu.

Kucēns apgāzās un pēc tam mazliet sabozies piecēlās kājās un noskurinājās. Kucēns ieraudzījis ,ko dara kaķis izmisīgi meiģināja tik klēpi pirmais palaikam ierejoties vai iesmilkstoties..

Safīra iesmājās ,nakts gaisu piepildija gaiša ūdens burbuļošanu atgādinoša skaņa,kaķis bija tik smieklīgs varbūt es varu iet klāt,bte varbūt laāk nē! šaubas nomāca viņas prātu viņa satinās savā kleitā kas bija veidot no gara zīdu atgādinoša balta auduma skatienam atklājot tikai plaukstas un seju,ja stingri ieskatītos varētu pamanīt ka visu delnu klāj dīvainos rakstos ieauguši mazli spīdīgi akmentiņi,

Meridiānai atlika tikai nopūsties. Viņa iekārtojās ērtāk, lai abu zvēriņu pārcentības dēļ nebūtu pēkšņi jāatopas ar degunu dubļos. Vērojot kucēna, paralēli arī Lapejas centienus, meitene sāka gudrot, no kurienes kucēns vispār ir uzradies. Viņa pat sāka bažīties, ka pēkšņi viņai pakaļ varētu skriet resnas miesnieks, ar gaļas cirvi rokās, saucot, ka viņa esot gribējusi nozagt viņa mājas sargu. Viņa pieliecās tuvāk kucēnam un klusi nočukstēja Kas tu esi? No kurienes nāc? viņa cerēja, ka kucēns spēs viņu saprast, bet ja tas tiešām bija suns, cerēt uz atbildi viņai saprotamā valodā būtu bezjēdzīgi.

Kucēns bija paspējis ierāpties viņas klēpī pirmais ,kad meitene pielieca galvu tuvāk viņš nolaizīja tās seju un vēlreiz ierējās.. Kristofers labprāt būtu viņu uzrunājis taču viņam bija bail no viņas reakcijas.. Un kucēns tādā kā gandrīz nedzirdāmā balsī pateica Es esmu vientuļnieks no šīs salas...

Safīra saņēmusies un lēnām devās uz meitenes pusi sveika,kā tevi sauc ? viņa klusi jautāja skaņas atgādināja jūras šalkoņu..bet seja Safīrai vēl joprojām bija ēnā un acis bija aizvērtas muļ*ķe,ko tu izdariji! viņā sevi šaustija

Meridiāna ar roku noslaucīja seju, un klusi noteica: Kāpēc tu esi vientuļnieks? Tu patiešām esi tāds maz sunītis vai par tādu tikai izliecies? Meitene satvēra ciešāk Lapeas pavadu, jo mince atkal sāka kāpties atpakaļ un centās izmaukt galvu no pavadiņas, jo būtne, kas nāca meitenei klāt, viņāi šķita biedējoša. Meitene pacēla galvu. Būtne bija savāda, pat tagad, kad viņa stāvējā spožajā saules gaismā, viņas seju klāja ēna. Meitene viegli ndrebēja, viņa bija redzējusi, ko šādas būtnes dara ar cilvēkiem. Izrauj kādu mistisku ierociun pirms upuris paspēj atbildēt uz nevainīgu jautājumu, nocērt tam galvu. Baigi. Bet šī būtne nemaz nešķita tik biedējoša, tomēr meitene klusēja. Viņa gaidīja suņuka atbildi.

Kucēns mazliet savādāk iekārtojās viņas klēpi un pārvērtas par Kristoferu pēc pāris sekundēm Meridiānas klēpi sēdēja Kristofers un maigā balsī viņa pateica Sveika, ceru ,ka nenobijies! viņš mazliet muļķīgi un reizē mīļi pasmaidīja...

Es esmu pārāk zinkārīga,nevajadzēja tuvoties nu nevajadzēja tuvoties,muļķ*e! viņa pieklusinātā balsī sāka sevi šaustīt piedod es tā negribēju,novēlu jauku vakaru! viņa ar vieglu smaidu noteica un atkāpās atpakaļ ēnām bet tur pat blakus

Protams, ka Meridiāna nobijās. Vienu brīdi tev klēpī sēž suns, tad jau kaut kas cits. Tu varēji vispirms atbildēt uz jautājumu un tad pārvērsties. Viņa noteica un klusi iesmējās. Bet tu neatbildēji uz jautājumu, kāpēc tu esi vientuļnieks? Tev nav savas ģimenes? Radu? viņa centās pavilkt Lapeju sev tuvāk, taču kaķe pielieca galvu un siksniņa noslīdēja no viņas kala. Tikusi brīvībā, mince skrēja prom no saimnieces. Meridiāna pielēca kājās, tajā brīdī viņai bija pilnīgi vienalga, kas notika ar puisi, kas sēdēja viņai klēpī, meitene aši uzsauca būtnei Paldies, ceru, ka vakars patiešām būs jauks, ja vien tu netaisies mani nogalināt. Tu jau neko sliktu neizdarīji, starp citu, mani sauc Meridiāna, tad viņa metās pakaļ kaķis, kas jau bija pazudis kādā šķērsieliņā.

Kristofers Meridiānai mierīgi atbildēja Man sen jau nav ne ģimenes ne radu tāpēc es viens ceļoju apkārt! Kristofers nokrita uz zems un pēc tam uzsauca pakaļ Meridiānai Kāpēc visas vienmēr tik ātri aizbēg! viņš aizkrēja pakaļ Lapejai viņam bija viegli zināt ,kur viņa ie jo viņš varēja izmantot daļēju suņa ožu..