Ceļojums pretī nezināmajam., [C] Opcijas

[Pūķēns Sāra]

-Skaists kaķis- Pašam sevi pārsteidzot, Dens ierunājās. -Man reiz arī bija kaķis, ļoti līdzīgs šim, pat biedējoši līdzīgs- Pelēkās acis vērās uz minku, kas tipināja blakus meitenei, kura arī atbrauca reizē ar viņu. Dīvaini, bet skatiens pie kaķa pakavējās ilgāk kā pie skaistajām debesīm iepriekš, vai pie kā cita, kas atradās uz šīs salas.

[Melleņu kamenēns]

Meridiāna pasmaidīja. Jā, viņa ir skaista. Es viņu atradu pirms trim gadiem, kad viņai pakaļ dzinās asninskārs suns. Viņa vēl bija pavisam mazs kaķēns. Puiša teikums par līdzību, meiteni samulsināja. Brīdi viņa domāja, ko atbildēt. Patiešām? Kas notika ar tavu kaķīti? viņa visbeidzot jautāja. Lapeja apstājās un pieglaudās saimniecei, pēc tam viņas sarunu biedram. Viņa saprata, ka runāts tiek par viņu. Tad viņa apsēdās blakus Meridiānai un palika tur sēžam, eleganti ielocījusi asti. Kaķenīte bija mazliet piešķiebusi galvu, šāda poza vērta viņas stāju karalisku. Starp citu, kā Tevi sauc? minces saimniece vaicāja, Gribētu zināt, kā Tevi uzrunāt.

[Pūķēns Sāra]

-Labi, ka uz pasaules vēl pastāv tik labi cilvēki, kuri nevar noskatīties tik skaistu būtņu bojā ejā.- Puisis pakasīja minku aiz austiņas, kad kaķe pieglaudās viņam klāt. -Es savu minku atdevu... manai dzīvei nebija vietas, tik skaistas radības mūžā.- Dens runāja stipri savdabīgi, bet cilvēkam, kurš iet cauri tam kam iet cauri viņš, tas bija jau ļoti sakarīgs un garš teksts. -Agrāk mani sauca Dens, bet tagad...- Puisis atkal lūkojās taisni uz priekšu. -... sauc mani par Denu. Un kāds ir tavs pašas vārds? Ja, protams, drīkst zināt.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 30.03.2007 22:26

[Melleņu kamenēns]

Meitenei šķita, ka Denu kaut kas nomāc. Tomēr viņa neuzdrīkstējās paprasīt, vai patiešām tā ir. Tā vietā viņa sirsnīgi uzsmaidīja puisim un noteica. Mani sauc Meridiāna. viņa norādīja uz minci sev pie kājām. Un viņu sauc Lapeja, starp citu. Meridiāna viegli parāva pavadiņu, cenšoties izkustināt kaķi no vietas. Lapeja padevās, piecēlās, lēni nopētīja Denu, pēc tam Meridiānu un apņēmīgi devās uz priekšu. Meridiāna viņai sekoja.

[Vilku meita]

Nāru bērns izbāza galvu no udens. Jā, kļūdas nebija. Akmens radinece nebija izkustejusies un joprojām ar skaļu plīķšķi lēja ūdeni, tas liecinaja par ceļa pareizo izvēli. Siralla izkļuva no ūdens un izslēja sudrabaino asti, kas pēc brīža pārvērtās par kajām, tiesa spura slējās visa godībā uz balās muguras. Drīz ar atrada kādu palagu. Tas tika apsiets tieši tāpat kā reiz redzeja kādu sauszemes būtni to darām smilšainajā pludmalē, līdz ar to nosprieda ka sieviešu kārtas būtnēm tā pieņemts ģērbties. Nāra piecēlās un viņasprāt pareizi uzsaka pastaigu. No malas gan likās diezgan jociga ši augstā kāju cilāšana ko pavadīja pamatīga roku vicināšana.

[Pūķēns Sāra]

-Skaists vārds- Bija vienīgais, ko puisis atteica Meridiānai. Vai viņš to teica pa pašas meitenes vārdu, vai kaķa, tas palika nepateikts. Ar vienu acs kaktiņu, viņš pamanīju dīvainu meitenei, kas bija parādījusies pludmalē. Pirmajā mirklī puisis saspringa, bet viņa uzvedībā, stājā vai sejas izteiksmē nekas nemainījās, it kā viņš neko nebūtu pamanījis. Nekādas agresijas pazīmes nav pamanāmas, ieroči un citi bīstami priekšmeti tāpat... Dens nomierinājās, Tev ir atvaļinājums, klausi biedrus, atpūties un aizmirsti par ierasto steigu un drošību. Meitenes gaita, kura gāja pa pludmali, bija diez gan uzjautrinoša, šī kāju cilāšana, lika pasmaidīt, bet sejā neparādījās pat, kas līdzīgs smaidam.

[Melleņu kamenēns]

Tā kā atbdile bija ļoti nenoteikta, meitene nolēma neiejaukties. Ja puisis gribēs, viņa ļaus viņam pašam pateikt, ko viņš ar to bija domājis. Viņa paspēra dažus soļus uz priekšu, tad sastinga. Viņa pamanīja uz ko Dens skatās. Apvaldījusi smaidu, viņa pavilka pavadiņu un ātrā solī devās uz priekšu, jo pārējie jau bjia labā gabalā. Neatskatīdamās, meitene sasniedza pārējos. Aši pametusi skatu atpakaļ, viņa redzēja, ka Dens ēl tagad stāv turpat. viņš likās jauks. meitene pie sevis nodomāja.

[Vilku meita]

Vienā brīdī, kad vairs tā nekoncentrējās uz kajām, Sirallas sirds pamira no šausmām. Uz viņu skatījās divkājainis Pirmajā bridī, kaut ar pagalam neveikli, gribejās jau mesties prom, bet tad zinātkāre ņēma virsroku un nāra plati smaidot, sāka soļot tālāk un jau nedaudz tuvāk sauszemes radijumam.

[Pūķēns Sāra]

Beidzot uz puiša lūpām parādījās, kas līdzīgs smaidam. Ārā bija pavēsi un meitene, kas gāja pa pludmali bija aptinusies ar vienu palagu. Dens priekš sevis lēnām piegāja pie meitenes, kaut gan šim puisim lēnām priekš citiem skaitījās veikli un ātri. Puisis aplika savu žaketi, kuru novilka pa ceļam, ap meitenes pleciem. - Nebaidaties, es jums neko sliktu negribu darīt un nodomi man arī nav slikti. Vienkārši ārā ir pavēsi, un nevarēju noskatīties, ka jūs tik vienā palagā staigājat šādā laikā. Zinu, ka visticamāk dzīvojat, kur netālu, bet tāpat nevarēju noskatīties.-

[mehaniskais koli...]

Safīra mierīgi pastaigājās pa pludmali,cilts bija devusies kalnos uz šo sezonu,cilvēki viņiem ļoti nepatika,Safīra nekad to nuebijua sapratusi ,viņa laimīgi bija nolūkojusies okenāna ūdenī kā pazūd saule,kad pēķšņi tuvojās milzīgs dzivnieks,no metāla pa ūdeni,viņa nesaprata,kā cilvēks var likt metālam peldēt,viņa ieskrēja ēnā,baltais audums kas sedza visu viņas augumu noplīvoja,viņa pazuda ēņa ko meta kāda no celtnē,par brīnumun tur jau bija divi radijumi,tie nav cilvēki noteikti nē cilvēcīgi tie ir ,bet ne tādi kā tie tur viņa pie sevis nodomāja sveiki,vai ti patiešām ir cilvēki? viņa klusi jkautāhja pētīdama kādu vīrietin kas sarunājas ar kaut kādu sievieti kas viņai atgādināja nāru,un vēl bija sieviete kas sekoja kādai vietējai meitenei vcik dīvaini! viņa satraukta nodomāja

[Elven]

Labradora kucēns ātri skrēja uz Meridiānas pusi.. viņš īsi pirms bija nokļuvis pie viņas aizķērās pats aiz savas kājas un atsitās ar purnu pret Meridiānas kājām... Tad viņš magi nosmilkstējās un uzlūkodmas viņu ar savām tumši brūnajām kucēna acīm mazliet ierējās...

[Vilku meita]

Suszemes butne sakustējās. Tas gandrīz iedina dūšu papēžos, bet pirms paspēja iedomaties klunkurēsanu atpakaļ, tas jau bija klāt un uzlika kadu no saviem apģerba gabaliem uz baltajiem pleciem. Balss kas atskanēja bija diezgan patīkama, bet Siralu sarugtinaja tas ka galīgi neko nesaprata. Viņa kartīgi ar interesi apskatīja būtni, kā arī to ko viņs bija uzlicis uz pleciem.
īiiiiii si īmviiii, tam vajadzēja nozīmet es tevi nesapritu, bet tu izskaties jocigi

[Eņģeļu gūstekne]

Kantursadzikavajam maigi sakot apnika runāt ar Marko, tāpēc viņš apgriezās otrādi un pasaucis Mecu sāka iet uz Kristofera pusi. Dzeltenajos zābakos, smalkās puišeļa kājas šļūkājās. Kantru piegāja pie cilvēka, nāras un labradora kucēna. Elfs bija mācīts saprast lielāko daļu maģisko būtņu dialektus tāpēc paskatījies uz smalko nāru plati pasmaidīja. Paskatījies uz cilvēku Kantru parāva uz augšu vienu uzaci. Tu gudrs vīrišķi? Viņa nebūt saprast tavs dumš uzvedība. Kantru balss bija pilna sašutuma, viņš piemiedza ar aci nārai kā teikdams, ka viss ir vislabākajā kārtībā.

[Pūķēns Sāra]

-Mans to saprast- Dens ar uzjautrinājumu atbildēja pienākušajam puisim, vai Dievs vien zin kam, bet tam viņš nepievērsa uzmanību. - Es ļoti labi saprotu, ka viņa neko nesaprata, jo abi esam vienlīdzīgā...- Puisis iesmējās, likās, ka uz brīdi viņā atkal ir ieplūdis vecais dzīvīgums un nebēdnīgums, kas jau tik sen bija nozaudēts. Draudzīgs smaids tika veltīts meitenei, kura nevārdu no viņa teiktā nesaprata.

[Eņģeļu gūstekne]

Cilvēks ir gūdr', jā... Kantursadzikavaja noņurdēja un atņirdza zobeļus kā tāds suns, to pašu izdarīja Mecerstresepeks, Kantru uz doto momentu neko diži neatšķīrās no maugļa par kuru stāstīja filmās un grāmatās, tikai viņam no šī tēla bija viena atšķirība, viņš bija reāls. Elfs piegāja tuvāk klāt vīrietim un paraustīja viņa apģērbu. Uz mirkli pacēlis viņa kreklu Kantru nobijās no tā materiāla un atkal jau atņirdza zobus, nu jau skaidri redzami bija mazie ilknīši, lai gan spicās ausis jau sākotnēji izcēlās. Vīrietis, nejēga tu smuki smirdēt krekla roka. Viņš izteica komplimentu, vismaz pēc savām domām, jo viņam patika vīrieša smarža, kas nāca no krekla, bet pateica viņš kaut ko galīgi ačgārnu.

[Vilku meita]

Viņa nedaudz samulsa kas pietuvojās vēl kāda sauszemes būtne, kas likas nedaudz savadāks neka tas kas pirmīt uzrunāja, un kā noprata jaunpienakušaia ko skaidroja. Pat likas ka saprot nāras valodu. Tā gan atgādinaja delfīnu izdotās skaņas, bet tas bija vienīgais viņai zinamais sazināsanās veids okeāna dzīlēs. Meitene sākotnēji ieķikinajās un tad ar entuziasmu sāka apčamdīt parmaiņus Denu un Kantru, īpaši pieveršoties elfa garajām ausīm. Sirallai tas bija kas pilnīgi jauns un kad gan to izpetīt ja ne tagad.

[Melleņu kamenēns]

Meitene bija stāvējusi turpat, kur pirms brīža, tad viņa sajuta, ka Lapeja sāk raustīt pavadu. Kaut kas nebija kārtībā. Meitene pieliecās, lai pēdējā brīdī pamanītu labradora kucēnu, kura novēlās tieši pie viņas kājām. Meitene klusi iesmējās un pieliecās, lai kucēnu paglaudītu. Tiklīdz meitenes roka aiskāra kucēna mīksto spalvu, Lapeja iešņācās un ar nagiem klupa virsū kucēnam, tāpēc meitenei nācās minci savaldīt.

[mehaniskais koli...]

Safīra uzmanīgi vēroja atnācējus tur bija savācies bariņš sieviete un kaķis ne no mūsu vidus un kucēns šejienietis kā izskatās,palūkojusies apkārt viņa ieraudzija nāru muļķe ,vīņa nesaprot kas ar viņu notiksies ja svešnieks atklās kas viņa ir,viņi var būt arī ļauni! viņa pie sevis īgni nodomāja,palēnām zinkāre ņēma virsroku viņa lēnām sāka iet uz Meridiānas pusi,bet līdz galam neaizgāja manas acis ir savādākas nekā ciema iedzīvotāju varbūt arī savāākas kā viņu un es arī izskatos savādāk,ja nu es viņiem visu atklāju u nē viņa palika stāvot ēnā kādus 4 metrus no Merdiānas,viņas acis bija tumša okeāna nokrāsā viņa klusi viņus turpināja vērot

[Elven]

Kucēns paskatījās uz Lapeju un smieklīgi ierējās pēc tam meiģinot viņai pieglausities! Viņš paskatījās augšup uz Meiteni un sāka mazliet smilkstēt glaužoties klāt viņas kājām..

[Melleņu kamenēns]

Lapeja kaut ko atrūca kucēnam, tad apgūlās blakus saimniecei un tik sparīgi sāka grozīt galvu uz visām pusēm, ka pie kaklasiksniņas esošie gliemežvāciņi džinkstēja vien. Meridiāna centās apvaldīt smieklus skatoties, kā kucēns cenšas pievērst sev uzmanību. Meitene tīši ailika roku priekšā kucēnam, lai viņš apgāztos, viņa cerēja, ka kucēns neļaunosies, bet tas bija tik smieklīgi! Uz mirkli pacēlusi galvu, meitene manīja, ka kāds viņu vēro. No sākums viņa to tikai sajuta, bet pēc brīža pamanīja kādu tēlu slēpjamies ēnās. Meitenes sapringa, viņa bija gatava lekt kājās kuru katru brīdi un skriet prom, bet pagaidām viņa izlikās, ka neko nav redzējusi. Lapeja klusi ieņaudējās un pūlējās ielīst meitenei klēpī, laikamj sajusdama svešinieka tuvumu.