Ceļojums pretī nezināmajam., [C] Opcijas

[Sarkanais Krūštu...]

Mierīgi bija aizritējis kārtējais mēnesis. Pirmais vasaras mēnesis – jūnijs bija pienācis. No kuģa nokāpa daži cilvēki. Pavisam sveši viens otram un nemaz neapzinājās, kur nonākuši. Nosaukuma salai nebija, arī īpaši daudz iedzīvotāju manīt nevarēja. No ostas varēja redzēt paplukušu daudzstāvu ēku. Pie tās bija piestiprināta šilte ar uzrakstu „Viesnīca”. Briesmīga vieta..

Pati sala, gan bija visai patīkama – okeāns te pat līdzās, ir arī mežs un visapkrt tik kluss, ja neskaitīja viļņu šalkoņu. Nekādas lielas pilsētas steigas, svaigs gaiss, mierīgi cilvēki.
Kā izskatījās, tad uz salas tomēr nebija elektrības, jo elektrības stabus nekur neredzēja..
Cilvēki, kas bija kaut kur devušies uz mirkli apstājās un nobolīja acis uz iebraucējiem. Salas tomēr bija informēta par notiekošo un pašlaik te neredzēja nevienu meža iemītnieku, kas varētu nobiedēt šos ļautiņus.
Pie iebraucējiem pienāca gara meitene, ogļu melniem matiem un rokās nesa savu melno kaķi. Seja bija ļoti nopietna, varētu teikt, ka pat pārāk. -Jūs laikam būsiet mūsu viesi uz visu šo mēnesi..- Viņa klusi noteica un visus uzmanīgi nopētīja. -Lūdzu, sekojiet..- Meitene sacīja un devās viesnīcas virzienā.

Pašlaik bija vēlīna vakara stunda. Ap desmitiem.. Nevarētu teikt, ka ir tumšs, nē - vēl varēja redzēt debess malu viegli iesārtu pēc skaistā saulrieta. Nu varēja sākties nakts, kad sala dzīvos pilnvērtīgi.
Bet meitene ar kaķi tikai gāja uz viesnīcu, pat neatskatīdamās.

[Eņģeļu gūstekne]

Beidzot, beidzot tuvojās nakts. Kantursadzikavajam gan tas neko nemainīja, bet vecmamma bija teikusi, ka pa salu drīkst pārvietoties tikai naktīs. Kantru ļaudams fenekai skriet pa priekšu iznira no viesnīcas stūra. Interesanti bija nopētīt cilvēkus, kas tiesa tas tiesa. Mazā mēlīte kasījās lai uzsāktu sarunu, bet nē, tik daudz puisēns bija iemācījies, cilvēki bija bailīgi. Sperdams visai drošus taču pilnīgi nedzirdamus-elfu soļus Kantru dungoja vien sev zināmu dzimtas dziesmeli, šķita, ka Mecs arī dungoja šo melodiju līdzi. Elfu puika paskatījās uz savu ceļa biedru un sev tik labi zināmajā elfu dialogā uzrunāja lapsēnu. Šodien atkal derētu parunāties ar kādu cilvēku, viņi ir tik smieklīgi. Pēc šiem vārdiem pats Katursadzikavajs iesmējās un feneks pamāja ar rūsgano galvu, lielās ausis spēcīgi novicinot. Tuvāk cilvēkiem gan mazais pagaidām baidījās iet. Pilsētnieki-tā bija viena lieta, iebraucēji, pavisam cita.

[Elven]

Mazs labradora kucēns izkrēja no krūmiem skriedams cik vien ātri tas varēja viņš skrēja uz Kantra pusi. Piekskrējis klāt pie Kantursadzikavajka no sākuma skriedams tas pagrūda Fenkeu ar visu savu mazo ķermeni. Kucēns pieskrēja pie Kantra kājām un skaļi ierējies iekoda tam potītē..

[Semijs]

Marko staigāja pa salu ar basām kājām, bet tērpies savā uzvalkā un rokā turēdams vīnu malkoja to. Vējš pūta cauri viņa matiem un žaketei. Ierāvis malku vīna, Marko turpināja staigāt un sāka svilpot uzvaras melodiju.

[Eņģeļu gūstekne]

Kris! Ar manāmu elfisku pieskaņu balsī iesmējās Kantru un noliecās pie kucēna, Mercs iekoda kucēnam ausī. Tu redzēt kādi dīvains cilvēki, skraidīt būt? Viņš vaicāja vsai nepareizi, bet tāpat viņš cilvēkus nesaprata un runāja viņiem saprotamā valodā ar grūtībām. Vienīgais ko viņš patiesi pazina bija savvaļas elfu dialekts. Spilgtās, zaļās acis spoži mirdzēja, ugunīgi sarkanie mati patiesībā pat nodzēsa gaišzilos simbolus uz puisēna sejas. Pats dīvainākais bija tas, ka viņš bija praktiski kails, tikai netīra lupata bija apsieta ap gurniem un kājās bija spilgti, spilgti dzelteni gumijas zābaki, kas bija kādus 3 izmērus pa lielu. Kantrusadzikavaja vienmēr bija dievinājis cilvēku lietiņas, bet tagad, kad viņš bija savā dzimtē un varbūt pat rasē vienīgais savvaļas elfs interese par cilvēkiem bija kļuvusi vēl nevaldāmāka.

[Elven]

Tur kur stāvēja kucēns pēkšņi izlslējās Kristofera stāvs viņš izlaida pirkstus cauri garajiem blondajiem matiem un pasmaidīja Svieks! Kristofers ar viņu sāka runāt savvaļas elfu dialektā ,kurš viņam gandrīz vislaik bija sagādājis nelielas problēmas Te patiešām ir ieradušies daži jauni cilvēki es.. piedod aizmirsu kāds tas vārds bija nu līdzīgs tagad... Kris mazliet pasmaidīja Atcerējos, es tiko ierados tāpēc neko par viņiem nezinu.. Un tu? Tava kais.. aizraušanās ir cilvēki! viņš mierīgā balsī pateica..

[Semijs]

Staigādams pa salu, Marko pamanīja divus stāvus tālumā un ierāvis vīnu noprātoja.
-Laikam jau vietējie, nekas tāds pa ko būtu jauztraucās.-
Iztukšojis pudeli, Marko to aizmeta un apgājis nelielu līkumu, gāja pa smiltīm atpakaļ uz pilsētu, svilpodams to pašu iepriekšējo meldiņu. Viņš skatījās tagad debesīs, kuras kļuva tumšākas un tumšākas.

[Eņģeļu gūstekne]

Kantru bija piefiksējis kādu vīrieti, kas tik bezkaislīgi klīda pa salu ar vīnu rokās. Puisēns nešpetni uzsmaidīja Kristoferam un sasitis kopā kāju potītes metās pieskriet tuvāk cilvēkam. Interese bija nevaldāmi liela. Viņš klusītēm pielavījās aiz muguras vīrietim un nopētīja viņu. Garie gumijas zābaki nodevīgi šļūkāja uz katra soļa. Viņš pagriezās pret blondo vīrieti un ar smaidu gandrīz līdz ausīm klusi iespurdzās. Es neko daudz par šiem cilvēkiem nezinu, viņi ar pūķi pa nāru ūdeni atpeldēja. Kantru vienmēr saukāja kuģus pa pūķiem,jo tādi nu tie reiz bija puisēna interpretācijā. Cilvēks, nejēga, tu mani redzēt būt? Viņš vaicāja ar manāmu interesi un puspavērtu muti.

[Pūķēns Sāra]

Daniels klusējot, tāpat kā visu ceļu, sekoja meitenei, kura tikko atnāca. Atvērtā žakete un viegli atpogātais krekls pie katra vēja pūsmas noplandījās, bet puisis ne to centās savaldīt, vispār izskatījās, ka viņš to nepamana. Skatiens vienaldzīgi vērās taisni uz priekšu, kad negaidīti palūkojās sāņus, kur nesen bija norietējusi saule, mirkli pakavējies pie debesīm, viņš atkal truli sāka vērties uz priekšu. Bez viņa bija vēl pāris cilvēki, kuri atbrauca reizē ar viņu, varbūt vajadzēja iesākt sarunu? Nē, bija vieglāk vienkārši ļauties straumei un neko pašam vairs nedarīt, tā bija lielāka iespēja, ka visiem būs labi.

[Semijs]

Marko apstulbis, bet tad ar dusmīgu seju nodomāja.
-Nejēga? NEJĒGA!?!? Kā viņš tulīt dabūs ribās..-
Viņš griezās apkārt un teica.
-Klau...-
Bet tad pamanīja kāds viņu sarunu biedrs izskatās, pats viņš viņu vienreiz ir redzējis un dzirdējis, ka cilvēki runā pa viņu, ka viņš naktīs vazājās un izprašņā visus.
-Esmu, esmu tevi redzējis mazais. Tevi gadījumā nesauca.. K-kan, kā tur bija?-

[Eņģeļu gūstekne]

Kan-tur-sa-dzi-ka-va-ja. Pa zilbēm nosaukdams savu vārdu, kā runādams ar kādu nejēgu Kantru pasmaidīja atsedzot ilknīšus. Piegājis tuvāk viņam puisēns konstatēja, ka vīrišķis smird, nē, drīzāk smaržo pēc vīna. Tu ir smuki smirdēt, vīrišķis. Mecerstresepek, tu jūti? Smaržo dīvaini. Kantursadzikavaja vēlreiz paskatījās uz vīrieti un nesaudzīgi parāvis viņu aiz pleca, lai šamējais pietupjās pagramstīja viņa matus. ŪŪŪ... zaļš, kā tāda uguns uz galvas rasties? Tu mācēt ugunsgrēks uz roka taisīt?

[Semijs]

Marko ar lielām acīm noskatījās uz Elfu.
-Viņš tiešām ir kaitinoš!-
Bet tad sadzirdēdams Kantru jautājumus viņš atbildēja.
-Tāda ir mana dabīga matu krāsa. Mans piedzimt ar uguns matiem.-
Viņš centās runāt Kantru veidā.
-Brīnums, ka viņš man netausta zobus!-

[Eņģeļu gūstekne]

Tas skanēt neinteresanti. Kantru domādams vārdu interesanti nosprieda un pielika pirkstu pie lūpām kā tāds apdomīgs vīrietis. Viņš tā bija redzējis salas biznesmeņus kad tie sarunājās par nopietnām lietām. Bet tu mācēt ugunsgrēks uz roka taisīt? Vecmamma-Okainakortuva- teikt, ka visi tā mācēt.

[Semijs]

Marko iebāza vienu rokā un paņēmis šķiltavas, paslēpa tos plaukstā.
-Tavs domāt šādi?-
Viņš pacēla roku un aizdedzināja šķiltavas.

[Eņģeļu gūstekne]

Asā elfa redze piefiksēja kādu lietiņu, kas aizsvilās, bet varbūt viņam rādījās. Nu, gandrīz to gribēt redzēt. Esx ar mācēt ugunsgrēks uz roka taisīt, tu skatīties? Viņš pārvaicāja un tad pacēla smalko, izstīdzējušo rociņu uz augšu, tā līdz pat elkonim aizdegās. Tu redzēt, tā mācēt visi, vai ne.

[Semijs]

-Es vēl tik labi neprotu, bet mācos.-
Marko pasmaidīja un atkal nobāza šķiltavas kabatā.
-Ko tu viens pats staigājies Kantrū? Te nav droši, visvisādi ļauni radījumi pa šo salu vazājās. Tev nav brāļi/māsas, vai kādi tuvinieki pie kuriem palikt?-

[Eņģeļu gūstekne]

ES būt pieaudzis savvaļas elfs, klusēt, vīrišķis. Es dzīvot savu dzīvi ar Kristoferu un Mecerstresepeku. Man būt daba, daba būt mājas. Un komats zem i. Pilnā pārliecībā, ka cilvēki tā saka Kantru pacēla galvu un mazā feneka sekojot saimnieka piemēram apsēdās un izdarīja tāpat. Ap vidukli aptītā netīrā lupata, kas knapi sedza plikumus kontrastēja ar spilgti dzeltenajiem gumijniekiem un bālo ziliem simboliem rotāto ādu.

[Melnais Akvareļu...]

Rafaels bija izkāpis krastā un viņu bija uzrunājusi kaut kāda sieviete
Kas tā par dīvaini? viņš nodomāja un palūkojās apkārt
Ak kungs, kādā Dieva aizmirstā nostūrī es esmu nonācis!?
Puiša seja saviebās nepatikā. Rādījās, ka šis būs viens garš mēnesis. Lai nu kā, Rafaels sekoja sievietei, ar kritisku skatu vērodams apkārtni.

[Vilku meita]

Nāru bērns, jau atkal kartējo reizi nošķīries no bara, garlaikoti klīda pa dzelmi, kad pari pārslīdēja liela ēna. Viņa reiz bija redzējusi to divaino lietu, kas veda pa udens virsmu īpaši labi peldēt neprotošas būtnes, bet tā ari nedabuja noskaidrot neko vairāk.
Zinātkāres dzīta Siralla uzmira un nemanāmi sekoja lidz molam. Pat ja arī kāds butu manījis, tāpat būtu noturejis par vientuļu delfīnu vai haizivi drošā attāluma un muguras spuras dēļ. Vēl bridi pavērojusi, nāra ienira, lai atrastu ceļu līdz lielajām sauzemes alām, kur šīs būtnes mitinājās - vietai kur kāda akmenī veidota radiniece lēja ūdeni no liela trauka mazā, piemīlīgā baseinā.

[Melleņu kamenēns]

Nokāpusi no kuģa, Meridiāna uzreiz pamanīja, ka sala nav tāda, kādas viņa bija pieradusi redzēt salas. Viņus bija uzrunāju kāda sieviete, kas lūdza viņus doties viņai līdzi. Meitene neprotestēja, lai gan pavērojot pārējos atbraucējus, viņu sejās varēja manīt nepatiku. Meridiāna brīnijās, ka iebraucēju bija tik maz. Par spīti visam, viņai sala likās jauka. Bez visiem elektrības stabiem un mūsdienu ērtībām. Bez tā viņa varēja iztikt. Šis solījās būt jauks mēnesis. Lapeja sarosījās, gulēdama viņas rokās. Kaķenītei bija aplikta smalka, gliemežvākiem izšūta pavadiņa. Piesardzīgi nolikusi kaķenīti zemē, Meridiāna satvēra pavadiņu un ļāva mincei tipināt sev blakus.