Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[kraist]

Fels apstijās, kas notiek kupolveidīgjā telpā ieradzijis Aleu guļam piegāja klāt.

Labi! paņemat viņu kāds un dodamies uz otru istabu mums ir daudz svarīgākas problēmas ne tā kā tā tvileka. Iespējams, kad ir iespēja tikt laukā. Fels jau sāk iet uz otru istabu, bet tad pagriežas. Vispār kādas mantas jūs tur atradāt? ja tur bija komlinks vai datapads tad iedaodat tos man. Un darat to ātri mums ir jātiek pēc iespējas ātrāk prom no šejienes, bet fvēlāk kad būs kāds brīdis tad pastāstīšu, ko tas stormtrupers te dara, bet tagad tinamies no šejienes. Fels aizgāja uz otru izstabu un sāka lauzt laukā ventilācijas filtrus.

[Nimue]

Kerras darbības izskatījās pēc rotaļāšanās. Pabīda kloķīti. Kaut ko paburkšķ, kaut ko izvelk, kaut ko iesprauž atpakaļ, atkal pabīda kloķīti.

Un rezultāts bija visai drīz - bija dzirdama smagu durvju atvēršanās un tai sekojoša spēcīga šņākoņa - kā milzīga vētra, kas triecas cauri koridoram.
Tikai tā durvju atvēršanās notika kaut kur aiz kantainās telpas tālākajām, aizvērtajām durvīm.

Kerra pamēģināja blakus kloķīti un tagad aizvērās durvis starp kupolveidīgo un kantaino telpu. Par laimi, kloķīša atgriešana iepriekšējā stāvoklī durvis atkal atvēra. Fels pamanīja, ka pēc durvju aizvēršanās ventilatori trubās (gan tajā ar tikko izlausto filtru, gan pārējās) strauji uzņēma ātrumu un dzirdēja, ka otrās, pagaidām neatvērtajās durvīs sāka klakšķēt servomotori, gatavojoties to atvēršanai. Pēc durvju atkalatvēršanās gan skaņa, gan ventilatoru kustība beidzās.

Kerra vēlreiz papētīja pults detaļas un vienu no tikko nostiprinātajiem vijumiem ielika citā vietā. Tur vēl bija daudz iespēju, kā visu mēģināt saspraust, pat ja atmeta tos, kas lika katu ko saslēgt ar mākonīti apzīmēto slēdzīti.


Šoreiz atvērās vienas no trim durvīm kupolveidīgajā telpā - pa labi, no tām aiz kurām Fels cītīgi lauza ventilācijas cauruļu filtrus.

Durvis bija biezas un dubultas, ar gaisa slāni starp to polsterētajām pusēm. Skaņas izolācija. Pie durvīm otrā pusē bija liela sarkana poga, kas acīmredzami bija paredzēta to atvēršanai un aizvēršanai.

Aiz durvīm pavērās neliela, apaļa telpa - arhitektoniski proporcionāli samazināta lielās kopija (griestu augstums centrā nepārsniedz 3m, telpas diametrs - 5m). Šobrīd vienīgais telpas apgaismojums (pa durvīm spīdošo neskaitot) nāca no tēmētas lampas virs ķirurģiskā galda, uz kura gulēja ar plānu palagu pārsegts vīrietis. Izskatījās tāds pagarš - vēl mazliet, un kājas jau stieptos pāri galda malai. Viņa muti un degunu sedza caurspīdīga elpināšanas maska, kuras pievads karājās pāri gultas malai, un tad, akurāti pie grīdas piestiprināts, stiepās līdz pat sienai, kurā pazuda kopā ar vairākām citām caurulēm, caurulītem un vadiņu kušķi.

Līdzās gultai bija caurspīdīgs, ar sensoru atslēgu noslēgts plaukts, kurā atradās medicīniskajam droīdam paredzētie manipulatori*(1). Savukārt pats droīds, kam taču laikam tas plaukts bija paredzēts, bija novietots guļus zem galda, bez dzīvības pazīmēm. Pie galda bija arī monitori, kam droši vien vajadzētu kontrolēt aplūkojamā dzīvības pazīmes, bet ieslēgts bija tikai viens. Pār to skrēja zaļš uzraksts -
"Izejot pārbaudiet, vai gaisma izslēgta un droīda baterija atvienota".

Uz pacienta krūškurvja abās pusēs bija manāmi nelieli, identiski strāvas apdegumi. Ā, ja kādu interesē tādas mazsvarīgas detaļas - tad viņš elpoja, sirds sitās, vispār likās visnotaļ dzīvs. Tikai aizmidzis.

Pa kreisi no galda bija dekoratīvu grebumu plānā materiālā veidots aizslietnis - ar rakstiem līdzīgiem, kā piramīdai Kerras kabatā.
Aiz aizslietņa - dīvāniņš, uz kura pavisam ērti zem brūnas segas iekārtojise gulēja aziātiska izskata vīrietis baltā apģērbā. Uzmanību piesaistīja viņa savdabīgā frizūra - vai, pareizāk sakot, daļēji atrisusī plānā bizīte, kas dīvaini izcēlās uz pelēko, īsi apciprpto matu fona. Šis te arī bija dzīvs. Beigti jau neļaujas no snaudas iztraucēties un nesāk acis mirkšķināt tik tāpēc, ka kāds durvis atvēris un telpā ienācis.

Patālāk pa labi no ķirurģiskā galda bija maza bērnu gultiņa. Grabulis virs tās griezās, sega bija sajaukta, bet vienīgais gultiņas iemītnieks bija mazs spēļu evoks. Uz sienas , nedaudz uz sāniem no gultiņas bija pults ar daudz krāsainām podziņām un nelielu ekrānu.

Kad elpina kādu, kuram elpināšana tā īsti nepieciešama nav, elpināmā ķermenis jūtas, maigi izsakoties, dīvaini.
Vai nu dīvainā ssajūtas, vai varbūt spēcīgāka plaušu ventilēšanās vai vēl kāds dīvains efekts (piemēram, sāpes dēļ kritiena nepasaudzētajām ribām?) - bet laikam jau kaut kas no tā visa paldizēja. Ļoti miegaina, smagiem locekļiem, apjukusi un gulēt griboša - bet vismaz aizmigusi Alea vairs nebija.
-----------------------------------------------------------
*(1)Informācija par pasauli: Ar skalpeli un pirkstiem nevienam pa iekšām parasti nerakņājas. Operācijas daudz precīzāk veic medicīniskais droīds, kuru uzrauga un, sarežģītākos gadījumos arī kontrolē ārsts. Tāds plauktiņš ir normāls operāciju zāles aprīkojums.
OOC: Vai visiem viss ir skaidrs par visām durvīm un telpām?

Šo rakstu rediģēja Nimue: 22.02.2007 17:22

[kraist]

nu kurš tur spēlējas vai gribējāt man visus pirkstus noraut vai? Fels ieiedams kupolveidīgajā izstabā pēc tam, kad durvis bija atvērušās.

[Roviela]

Aleas acis pavērās. Un tūlīt atkal gribēja aizmiegties. Kāpēc ir tik savādi elpot? Kā zem ūdens, un astoņkāji žņaudz, un neļauj elpot. Vai! kā viens sažņaudza par stipru un ietrieca savu knābi ribās! Ievilkt elpu! Nu ko viņš baksta man sānus... Acis atvērās vēlreiz, astoņkāji kaut kur nozuda, un Alea uz brīdi apjauta, ka guļ zemē, kaut kādā telpā ar gaišiem griestiem.
Sejas, dīvaini pazīstamas, divas sejas.
Labrīt! viņa nomurmulēja. Kas būs brokastīs? Un kāpēc jūs man bakstāt ribās ar nazi?
Acis aizvērās, uz mirkli atgriezās astoņkāji, bet tad tie pazuda pavisam. Aizpeldēja.
Viņa mēģināja pieslieties sēdus, bet tas bija tik sāpīgi, ka viņa ievaidējās.

[Piligrims]

P’gnirts atjēdzās ļoti ātri un no BimBo ‘palīdzības’ atteicās. Kā izrādījās tūlītējas briesmas nedraudēja un viņi varēja nesteigties uz mazāko telpu (ko viņi tur būtu darījuši, ja tiešām tiktu palaista gāze, par to BimBo galvu nelauzīja, viņam teica nes un viņš nesa).
Binks pievērsa uzmanību Kerras darbībām, vairāk gan to sekām. Kad atvērās 2. durvis BimBo metās uz tām. Var būt šamā reizē paveiksies vairāk. Ieskrējis pa durvīm viņš saprata, ka tas ir kārtējais strupceļš.
Vivisekcionistu graizītava! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/devil.gif) BimBo bija dzirdējis par šādiem ‘pētniekiem’. Ar tiem biedēja mazus bērnus, ja tie neklausīja, bet BimBo zināja, ka šiem stāstiem ir reāls pamats apakšā. Ā, šeku ar pats miesnieks. BimBo pieskrēja klāt vīrelim, kurš tikko modās, sagrābis aiz drēbēm un uzrāvis kājās, sāka purināt, Nu mūdzi, ja tu div minūtēs nepateis kā tiek no šitjiens ārā, tad mēs tev sagriezīs mazos gabaliņos. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/two_handed.gif) Ko darīs ar mazajiem gabaliņiem viņš nepateica, bet paskatoties viņa acīs, varēja saprast, ka arī tiem vieglas dienas nav paredzētas un tie nav tukši draudi. Vienīgais, kas glābj gulošo no to tūlītējas izpildes ir tas, ka viņš var būt noderīgs.

[Ausminta]

- Durvis x. – Pie sadzirdamā rezultāta viņa skaļi komentēja. Tālu. Bet iespējams, vēl noderēs.
- Durvis - ē!! - Slikti. Uh. Tomēr, kārtībā.
- Durvis divi ... jā, ļooti gribējās tev pirkstus noraut,– Kerra pavīpsnājusi iestūma pulti kabatā. Pagaidām, šķiet, pietiks. Aprīkojums? Viņa pievērsās plecā uzmestajai somai un ātri izskatīja tās saturu. Šmotkas. Ū ... - Dunči. - Prātot, kā violetā pie tādiem tikusi, tas ir - nav no tiem atbrīvota, nebija laika - viens eksplozīvs elements jau devās kārtējajā spridzināšanas aktā. Vienu dunci uzreiz savākusi, atlikušos ar visu somu atstājusi pārējiem pašapkalpei, viņa metās pakaļ gungānim, šņākdama - ... tu savu hiperdraivu... -
Kerra iemetās telpā. Kārtējais aizmidzinātais. Un nez kāpēc nelikās, ka tiktu ārstēts. Un ...
- Jā, par gabaliņiem es arī varu parūpēties. - Dunča asmenītis rādījās gatavs pie iespējas pietuvoties bižainā rīklei.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 22.02.2007 21:59

[dark_one]

P'gnirts vēroja, kā Alea atmostas.
"Piedod, neizdevās." viņš atvainojās un vēlreiz noglāstīja Aleas pieri.
Tad turpināja runāt pamācoši audzinošā tonī. Ne pārmetošā, drīzāk rūpjpilnā, skaidrojot gandrīz kā mazam bērnam, vai ļoti apjukušam cilvēkam, kad panika jānovērš.
"Pabrīdini lūdzu nākošreiz, ka kritīsi no tāda augstuma. Nevar tik pavirši pret sevi izturēties. Es tagad aiziešu, paskatīšos vai nevaru kaut ko dabūt, kas palīdzētu, bet tu lēnām savācies un pamēģini tikt ārā pa tām durvīm." Viņš norādīja uz kantaino telpu ar ventilatoriem un monitoriem. "Ja te ir gāze augšā, tur tev būs labāk."
"Pieskatiet viņu, palīdziet ja vajag!" viņš norādīja Džeidanam un Kratam, tad piecēlās. Uz brīdi aizvēris acis spēku sakopošanai, viņš iztaisnoja plecus un mierīgā, pārliecinātā gaitā devās uz jauno telpu, kur klusi nostājās aiz Bim-Bo un Kerras. Stāja stabila, plaukstas saņemtas aiz muguras, skatiens vēroja klātesošos un novērtēja situāciju - viss viņa stāvs pauda nogaidošu gatavību rīcībai. Arī jautājums, lai cik neiederīgs varbūt kādam liktos tā saturs, izskanēja ar mierīgu pārliecību balsī, par tiesībām un nepeiciešamību to jautāt tieši šeit un tagad. "Kur te varētu būt kaut kas pret sāpēm? Meitene tur ārā, stipri sasitusies."

[vargr]

Sagrābtais gari norīstījās, bet nemēģināja ne izrauties, ne pretoties. — Tikai miers, — viņš nomurmināja.
Viņš pagrieza galvu un tuvredzīgi samiedzās, starp gungāni un sievieti skatoties uz nupat atvērtajām durvīm.
— Ē-ē... labrīt? Mēs laikam... mēģinam vēlreiz, ja? — Pieklājīgais smaids izskatījās nedaudz samocīts.

[Ausminta]

Neliekas bīstams.
- Neko mēs te nemēģinām. Izskatās, ka ar mēģinājumiem jūs te neskopojieties. Punkts viens. Tu pastāsti, kas šitā ir par vietu. Punkts divi. Tu pastāsti, kā no šejienes tikt ārā. Bet tu - Kerra pagriezās pret P'gnirtu - atstiep šurp skuķi. Tas ir, piespied kādu atsiept, - kondīcija šim nekāda mirdzošā nelikās. - Jo, punkts trīs, tu mūs pakonsultēsi, kā izmanot šīs jaukās telpas aprīkojuma sniegtās iespējas traumu neitralizēšanai. -
Sarunu vešanas procesā duncītis nekur pazudis nebija, turpat Kerras rokās iežņaugts un baltsvārcim tuvumā zibinājās.
- Un kur jūs likāt sīci?? - Viņa ne no šā, ne no tā pajautāja. Sīcis galīgi neizgāja no prāta.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 23.02.2007 09:51

[vargr]

— Es nezinu, es laikam... tur vienmēr biju, — rādāmpirksts paslējās pret durvīm, — būris. Nu ja, tagad atceros, būris.
Jautātais tagad izskatījās mazāk apjucis. — Varbūt labāk ievainoto nekustināt. Es te droīdu redzu, tam noteikti var likt pašam aiziet. Kas ir Sīcis?

[Ausminta]

Kerra, acis no svešā nenolaizdama, kādu brīdi centās sagremot dzirdēto. Lāga detaļas savietot viņai tomēr neizdevās, bet kopējā sistēma rādījās pamainījusies. Aizdomīgums no sejas nenozuda, tomēr arī duncis vairs pa gaisu nezibinājās.
- Tavu ģīmi neatceros, - viņa rezumēja. Jāteic gan, atmiņa pēdējā laikā tā kā ... piekliboja? - Bet ja tu te kaut ko makarē, atceries, ka atslēgšana humanoīdiem nav diez ko sarežģīta procedūra. Sīcis ... bija tāds viens. Pirms brīža. Pazuda. Laikam tas pats, kas tur - viņa pamāja uz gultiņas pusi. - tika turēts. - Tad nepacietīgi paraustīja plecus.
- Labi. Kurš te pārzina meddroīdus? - viņa pieliecās un, izvilkusi droīdu no pagultes un nostatījusi uz grīdas, nopētīja, kur kāds aktivizācijas slēdzis manāms un kā ar baterijām. - Un kas šitais - nepazīsti? - sekoja mājiens uz galda guļošā objekta virzienā. - Vispār kaut ko derīgu zini vai tikai visu laiku šņākuļoji? - Kerra pieliecās pie caurspīdīgā skapīša. Sensoru atslēga. Laikam būs jāizdauza. Ko viņa, sameklējusi piemērotāku cietāku priekšmetu, arī darīja.

[Nimue]

Meddroīda barošanas elements bija atvienots. Pie tam, nevis akurāti nospiežot slēdzīti un/vai izņemot to no aparāta, bet noraujot barošanas elementa pievadsavienojumus, pašu elemntu atstājot pavirši iebakstītu vajadzīgajā vietā. To salabošana prasīgam mehāniķim ar vajadzīgo plānu galvā vai acu priekšā prasītu minūtes desmit. Precīzi sistēmu nezinot - vismaz stundu, ja veiktos.

Droīdam trūka arī uzvedības regulēšanas skrūves - ir tāds nieciņš, ko saimnieki parasti ieskrūvē saviem droīdiem, lai to mākslīgais intelekts ar pārāk daudz personības neapliptu un droīds nesāktu domāt patstāvīgi.

Kerra, paķērusi pirmo smagāko priekšmetu, kas trāpījās pa rokai, iesita ar to pa meddroīda manipulatoru glabātuvi. Caurspīdīgais materiāls sadrupa akurātos, četrstūrainos gabaliņos, kuri bija nošļakstīti ar kāda caurspīdīga šķidruma atlieku šļakatām no metāla krūzes, ko Kerra bija izmantojusi par sitamo instrumentu.

[Roviela]

Sāp, bet sāpes nedaudz palīdzēja noskaidrot apziņu. Un saudzīgās plaukstas pieskāriens pierei arī. Tik labi, ka kāds raizējas!
Galva bija neskaidra, domāšanu gribējās atstāt kādam citam. Viņš lika celties, un viņa gribēja paklausīt. Alea, tāpat, guļot sāka sevi aptaustīt sākot no sāpīgās vietas. Tāds kā čīkstiens, kad uzspiež, un... au! viņa saviebās, bet piespieda sevi turpināt. Tālāk nekas, nekas... un otrā pusē? Nekas.
Viņa pakustināja labo kāju. Nekas. Kreiso. Nekas. Tikai tie vieni sāni. Un mugura sāp, bet ne asi.
Viņa mēģināja pavelties uz sāniem, tad varētu pievilkt kājas un nekustinot augšpusi pieslieties sēdus.
Viņš teica - jāiet ārā pa tām durvīm.

[kraist]

Fels Pastijās kas noderīgs būtu somiņā. Pēc tam devās pie pārējiem.

Nu kas tad mums te ir?

[Nimue]

Informācija par pasauli: Tā, man te ziņo, ka ar 'manipulatoriem' radās problēma.
Medicīniskā droīda manipulatori principā ir 'uzliekamās rociņas' dažādu medicīnisku funkciju veikšanai. Šim konkrētajam droīdam vienlaicīgi var uzmontēt sešas. Sava enerģijas avota manipulatoriem nav.
No tā, kas ir - ir manipulatori, kas griež - gan vibroasmeņi, gan enerģijas staru radītāji. Ir dažādi sensori. Ir ierīcītes, kas ļauj ieskatīties kaut kur dziļāk, un ierīcītes, kas ļauj izdarīt kaut ko kaut kur dziļāk. Ir manipultori dažāda veida injekciju iešaušanai. Ir arī kasetnes ar injekciju patronām, ar saturamās vielas nosaukumiem galaktikas standartvalodā. Zināšanas par to, kāda viela ko dara ir specifiskas zināšanas, kas neizriet no zināšanām par pirmās palīdzības sniegšanu. Dažādo vielu tur ir pietiekami daudz, lai atsevišķi neuzskaitītu. Ja pārbaudat kāda konkrēta pielietojuma vielas esamību (vai tieši otrādi - meklējat tukšu kasetni ar šāda pielietojuma vielu) - dodat ziņu. Spēles pavedienā, ATD pavedienā, privāti, epastā, gtalkā - kā nu kuram labāk patīk.

Fels secināja, ka somiņā no atvērtajiem nodalījumiem viss ir izkratīts. Tai vēl bija vairāki stingri, ar sarežģītu āķīšu sistēmu aizķibināti nodalījumi, kuru atvēršana ar smalkajiem tvilekas pirkstiem būtu viegla, bet Kratam prasītu zināmu laiku.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 23.02.2007 15:42

[Piligrims]

Ieklausoties biedru sarunās ar sagrābto vīreli un pakļaujoties sāpošo roku ‘padomam’ BimBo nolaida to uz personīgajiem atbalsta punktiem, bet paturēja kontroli pār viņa spēju kaut kur nozust izmantojot tos. Tu te nepūt migl acī! Viss šeitan ir skaidr redzams. Tā ka labāk pasteidzies apgādāt mūs ar ko noderīgāk par šo vāvuļošan.

[Ausminta]

- Šeit ir pasmagi izlauzts un nekontrolējams meddroīds, pusbeigts vai beigts eksemplārs, šitais baltsvārcis, kas tēlo savējo, un, pie mirdzošajiem katalizatoriem, nav pat strēmeles bakta plākstera, – Kerra nepagriezdamās atburkšķēja, rakņādamās pa izdauzīto plauktu. – Toties ir šādi tādi Rīki. – Intonācija jau izklausījās tīri apmierināta - instrumentiņi arī bez visas šobrīd atbilstoši nefunkcionējošās pamatplatformas šķitās noderīgi. Viņa savāca vibroasmeni, tad vienu no manipulatoriem, paredzētu-priekš-sazin-kā-medicīniska, bet kas rādījās piemērots nespecifiskām darbībām, tādām kā skrūvēšanai (kabatas gan jau sāka signalizēt par savas ietilpības robežām), un pievērsās tiem, ar kasetnēm apgādātajiem. Lasīja nosaukumus. Rādījās gan, ka lielākā daļa no tiem viņai ir pasveši.
- Tā. Noderīgais. Noderīgas vielas atpazīsti? -

[kraist]

fels pagaidām somiņu uzmeta plecā un devās pie zāļu skapīša apstīties vai viņam tur nav kas noderīgs.

Bet noderīgais pastāsti ko jūs ar to stormtruper izdarijāt un kā īsti tevi sauc?

[vargr]

Nolaists uz grīdas, cilvēks sakārtoja apģērbu un ar vārdiem "Tu vairs negribi mani aizskart" līgani novēzēja roku. Brīdi cerīgi skatījies uz gungāni, viņš nopūtās un pievērsās injektoriem.
— Leilo. Es gribēju teikt – mans vārds ir Leilo. To cilvēku es neatceros. Lūdzu, nesauciet mani par noderīgu, es jūsu labā vēl neko neesmu izdarījis. Lūk, man šķiet, ka šis varētu būt analgētiķis, jūs taču meklējāt kaut ko pret sāpēm? — Leilo plaukstā pasniedza divas vienādas kapsulas. — Tikai... es nezinu, cik zāles ir stipras. Tikai droīds var iemērīt pareizu dozu.
— Tas stormtrūperis, vai viņš arī ir ievainots? — viņš atsaucās Faelam. — Un bērns! Es pareizi sapratu, ka šeit tur arī bērnu? Cik šausmīgi! Kur viņš ir?

[dark_one]

Kad ienāca Fels, Rellū klusi apjautājās, vai tad Aleu tiešām vajadzēja atstāt, bet viņa zilās acis joprojam uzmanīgi vēroja aziātu. Taču, kad tika piedāvātas kapsulas, viņa nogaidošais saspringums atslāba un, paņēmis vienu no kapsulām, viņš sāka to pētīt pret caur durvīm ienākošo gaismu.

"Nu, un nevaram vienkārši pamēģināt nomērīt kaut kādu minimālo devu? Vai drīzāk divas?" viņš paraustīja plecus, un paskaidroja savu spriedumu - "Ja man no divām nekas slikts nenotiks, tad varbūt meitenei tur arī viena palīdzēs. Uz stormtrūperi varēsi pasktīties vēlāk, tāpat būs garām jāiet, ja vien... " P'gnirta uzmanību bija pievērsusi pults ar daudzajām krāsainajām podziņām.