Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.

Neizturami. Neizturami. Kerra piespieda pirkstus deniņiem un kaut ko neskaidru noņurdēja, uzreiz neatvērdama acis. Skatīties uz restēm, idiotiskām slēdzenēm, kuru atmūķēšana tikai garantēja nenosakāma ilguma gāzes izraisītu bezsamaņu, sejām, kas jau sāka riebties, tfu, un šī skaņa ...
Kaut kas atsitās pret kāju.
Kerra tomēr atvēra acis. Paskatījās lejā un pacēlusi, grozīdama pirkstos, neticīgi noskatīja sarkano ērmīgo štruntu. Ar rotaļlietām sāk apgādāt? Kārtējais savāktais pret gumijas bumbu, neko barters. Pēc laika būs tikai bumbas... velns, kāda pretīga skaņa.
Tad viņa paraudzījās apkārt. Cauri restēm. Samirkšķināja un noelsās.
- Pie melnā cauruma, sīcis?! - Tālākais jau izklausījās gandrīz pēc apsūdzības. - Ko tu te DARI?? -
Te nu Kerra arī aprāvās. Viņa bija pamanījusi durvju ailā stāvu. Aizdomīgu stāvu, jā. Viņa klusām nolādējās, bet skatienu no bērna nenolaida, joprojām izskatīdamās par kaut ko ārkārtīgi sadusmota.

Kerras prasmīgie pirksti pat nepiedomājot sataustīja plaisu tai vietā, kur viena bumbas puse parasti būtu piekausēta otrai.

Stāvs durvīs joprojām nekustējās.
Bērns joprojām tupēja stūrī - ja jau tā saucam brīvi izvēlētu vietu pie apaļas telpas sienas. Jā, pareizi, gaismā pie tās vietas, kur sēdēja bērns, varēja redzēt kaut kādas gropes sienā, kaut kādas skrūves - ja tā padomā, arī tur droši vien kaut kad būtu varējušas būt piestiprinātas restes.

Noķert guldzošo mazā bērna balsi zem sirēnas gaudām bija grūti - pagāja laiks, pirms prāts piekrita saprast teikto.

Nāksi spēlēties?

Es negribu mosties, ļaujiet vēl pagulēt... tāpat nav jēga mosties, tūlīt pat jau iemidzinās. Nirts izmisīgi centās ignorēt kaitinošo sirēnu, bet nekas neizdevās, tādēļ viņš negribīgi atvēra smagos plakstiņus. Skatiens vispirms atdūrās pret restu durvīm... cik gan bieži bija mēģināts atvērt tās nolādētās durvis un cik gan bieži viņš atjēdzās šai pašā vietā. Lēnām, bet neskaidri nāca apjēga, ka sirēna, krēsla un vēl kaut kāds mazs bērns, laikam, nenorādīja uz ierasto kārtību, bija kaut kas noticis.
Pirmajā mirklī vīrietis nebija pamanījis stāvu durvīs, bet tagad... Vēl pietrūka impērijas kareivji... Hei varbūt Imperators beidzot dzirdējis par mani un lūdzis, lai man atnāk pakaļ? Sejā iegūlās smaids, mazliet noguris, bet smaids. Ko tad... beidzot apjēdzāt, ko esat zaudējuši šo laiku? Skaļi tika teikts kareivim pie durvīm, kamēr viņš pats uzslējās staltāk sēdus.

Alea mēģināja aizspiest ausis. Nelieši! Pat to viņa ar savām saslēgtajām rokām nevarēja izdarīt. Viņa apvēlās uz vēdera un mēģināja pārlikt plaukstas pāri galvai. Šoreiz izdevās labāk, skaņa mazdrusciņ pieklusa. Šī lode taisītos sprāgt gaisā? Jeb ietaupījuši uz sirēnu skaita, visā stacijā ierīkojot tikai vienu? Sasodīts! un tad vēl vajadzēja tā nelaimēties, ka atrodies tieši tam kauceklim blakus!
Bet skaņa tomēr caur piedurkņu materiālu pieklusa tiktāl, ka Alea sadzirdēja sīku balstiņu sakām:
Nāksi spēlēties?
Es jūku prātā, viņa nodomāja. Būtu jau ar' laiks. Būs jāiet spēlēties, tikai ar ko?
Pacēlusi zodu no grīdas, viņa nopētīja apkārtni... un ieraudzīja, ar ko.
Bērns. Krekliņā. Baltā. Maziņš. Pilnīgi neticami. Es tiešām esmu jukusi. Šī doma, nez kāpēc, nomierināja.
Aizmirsusi visu uz pasaules, Alea atsaucās bērnam
Es ietu, bet, redzi, mani ir saslēguši!

Kerra pablenza uz bruņoto, nekustīgo, uz bērnu un tad vēlreiz uz bumbiņu. Tad vēlreiz saviebās no sāpīgās gaudoņas, šis viebiens reizē aizstāja smīnu par būra biedra muldēšanu. Vērtīgs jūtas, ko.
- Spēlēties, īsto vietu atradis, kur spēlēties, - Pirksti tikmēr turpināja taustīt bumbiņu, cenšoties plaisu pavērt platāku. Pie saslēgtās skuķes (Alea vai kā tur) izsauciena Kerra nosprauslājās. Jā, dažiem nepaveicas vairāk kā citiem. Tāpēc jau nevajag pa zemi vārtīties.
- Sīkais, tev sirēnas netraucē? - Mazais likās neparasti apmierināts ar situāciju. Varbūt tikko savākts. Nē, tik un tā dīvaini.

Bim Bo pamodās no neciešamās skaņas, kas griezās smadzenēs kā vibronazis un tur eksplodēja, sadaloties tūkstošiem sīku adatiņu. Negribējās vērt vaļā acis, jo vēl spoža un mirgojoša gaisma, un tad vajadzēs ar nagiem mēģināt pārplēst kādu vitālu kakla asinsvadu, jo šāda mocību kombinācija izturēt būtu pāri viņa spēkiem. Mazliet vairāk atguvies, viņš juta, ka gaismas nav. Vismaz caur plakstiņiem nekas cauri nespiedās un nezibeņoja. Binks uzmanīgi pavēra acis šaurā spraudziņā, bet nekas nenotika. Viņš gandrīz neko neieraudzīja. Atvēris acis viņš pustumsā manīja, ka joprojām ir tajā pašā būrī kur jau ilgāku laiku bija atradies. Cik ilgi, to viņš nemācēja pateikt, laika izjūta starp nomodiem un sazāļoto bezapziņas laiku bija pilnīgi pazudusi.
Cauri visai šai nežēlīgajai kaukšanai viņš dzirdēja, ka aiz muguras kāds ierunājās. Bim Bo pagriezās uz otriem sāniem un ieraudzīja, ka Kerra stāv pie būra režģiem un sarunājas ar mazu bērnu. Binks pierāpoja (jo kājās slieties bija slinkums, ko vēl nepārvaramāku darīja nespēks) pie būra režģiem. Kerra turēja rokās sarkanu bumbu.
Kas tas ir? Parādi man arī! Bim Bo piegrūda savu degunu tuvāk, lai apošņātu Kerras ieguvumu.

Stāvs durvīs vai nu šeit notiekošo tiešām nedzirdēja, vai arī to ļoti prasmīgi tēloja pilnīgu kurlumu pret sarunām. Katrā ziņā pakustējies šis nebija pat ne par milimetru.

Bērns zem sirēnu gaudošanas gandrīz nedzirdami iesmējās un pakratīja galvu, ļaujot papurināties saviem lokainajiem matiņiem. Īsti saprast, vai bērns kaut ko no teiktā starp sirēnas auriem spēj vai nespēt sadzirdēt nevarēja. Viņš ieinteresēti vēroja kas notiek ar bumbiņu - lūk to gan varēja saprast.

Kerras pirksti un Bim Bo acis teica, ka bumbiņa būtu tīri viegli atverama, ja tās abas puses uzmanīgi saņemtu un pavilktu katru.. nu jā, katru uz savas puses pusi, vienlaicīgi ar kaut ko paplēšot lielāku to spraugu.
Tā smaržoja mazliet pēc gumijas un melnzemes, mazliet pēc kūstošas gumijas un ozona.

Nošņākusies - Pievaldi snuķi, - un ar elkoni nepacietīgi pagrūzdama malā uzbāzīgo ne-cilvēku, kura rasi viņa nebija papūlējusies uzzināt, Kerra kārtējo reizi nosodījās par pilnīgo jebkādu rīku iztrūkumu kabatās. Viņa pamēģināja atraut abas puses tāpat, bet, rādījās, vajadzēja arī ko papildus. - Kam te ir kaut kas ciets, ķīļveidīgs? Ej, violetā, tev ir? - tas tika nokliegts gaisā pakārtajā būrī guļošajai tvilekai. - Varbūt kāds var izlīdzēt arī ar kādu cietāku nadziņu. -

Jums nevajag kaut ko līdzīgu šiem?
Alea bija tikusi galā ar apjukumu un pievērsusi uzmanību būrī esošo biedru darbībām. Viņa joprojām gulēja uz būra grīdas - silti un ērti, starp citu -, bet pa šo laiku bija pamanījusies nomaukt savus roku dzelžus. Pēc viņas domām to plānās malas varētu noderēt tiem, kas, laikam jau, noņēmās ar bumbiņas atvēršanu.
Meitenes plaukstu virspuses pie kauliņiem un īkšķis bija nobrāzts - dzelži bija diezgan veci, iekšpusē asi un šauri.
Bet tie bija nost no rokām un Alea tos piedāvāja Kerrai un Bim Bo.

Džeidans piecēlās un nobļāvās -Kas tas par sasodītu troksni?- viņš turoties pie būra malām piecēlās kājās un paskatījās uz tēlu ,kas stāvēja durvīs -Ei, tu imperāli izlaid mani arā un izlēdzat to sasodīto sirēnu!- Viņš paskatījās uz pārējiem un pēc tam uz bērnu -Kas ,tas par jukušu sīko sēž šitādā istabā un grib spēlēties...-

Kerra paskatījās uz Aleu un rokudzelžiem.
- O, neslikti. Es raušu šitenos, tu pamēģini ar kādu stūri spraugu paplest. Ja vari noturēt. -
Visai nokususi gan viņa izskatījās, bet tā-ar-acīm-uz-kātiņiem precizitātei Kerra īsti neuzticējās. Viņa saņēma bumbiņu, katru plaukstu uz katras puses, plaisa pa vidu.
Pildītas bumbiņas. Cerams, ka ne sprādzienbīstamas.

OOC: 17:17 ideāli

Varu noturēt, meitene piekrītoši pamāja, pieslejoties sēdus un stabilitātei atspiežot muguru pret restēm. Skrambas vien ir, sīkums.
Mēģinam!

Ha, cik mēs lepn. Arī Bim Bo uzšņāca nelaipnajai sievietei un strauji pagrieza galvu prom tā, ka lielās ausis noplīvoja pa gaisu un izsita bumbu no Kerras rokām. To neievērojis , Binks aizrāpoja prom. Baig man vaig to sūd bumb, lai jau aizrijs ar to.

Alea nolaida rokas ar dzelžiem. Bumbiņu medīt ar saķēdētām kājām nekādi nevar, tāpēc viņa nolika rokudzelžus zemē un pamēģināja, vai nevar atbrīvot arī kājas. Auuu! Spiež, skrāpē, āda būs lupatās - tādas vismaz bija sajūtas, bet tad, kad meitene bija izmaukusi ārā vienu kāju un to rūpīgāk tuvumā apskatījusi, viņa nobrīnījās, ka tik traki jau nav, un ķērās pie otras kājas atbrīvošanas.

Tu kurls vai esi? Nirts nikni uzsauca kareivim durvīs, Un vispār ej tak tu... kad tev sados, ka neesi izpildījis uzdevumu! Viņš jau pie sevis klusām nošņācās, bet tad uzmanību pievērsa abu meiteņu izturēšanās. Viņš vēlējās pieiet tuvāk, bet kaut kas lika labāk palikt maliņā, tādēļ viņš piegāja, piesteberēja saucat kā gribat, mazliet tuvāk gungānim. Hei, tu... Kādu gabalu no radījuma viņš iesaucās, ...jā, jā tu. Panāc šurpu.

Bim Bo pagrieza galvu pret vīrieti, kurš viņu sauca. Ko tu grib? mazliet īdzīgi viņš atsaucās. Viņš vēl nebija nomierinājies pēc konflikta ar Kerru. Es tev nau nekāc sunc, ja ko vaig nāc pacs.

Sirēna violeto tvileku pamodinājusi nebija.
Niecīgais Kerras balss radītais decibelu pieaugums, šķiet, arī nekādas izmaiņas tvilekas miega ritmos neradīja.

Džeidanam un Nirtam par laimi veiksme nebija sliktāka. Zaļganā gāze joprojām neizplūda, sirēna joprojām gaudoja, gaismas joprojām nebija u, arī stāvs durvīs joprojām bija tik pat nekustīgs, kā līdz šim. Toties bērns piecēlās kājās, un ar roku rādīja uz atvērto durvju pusi.

No nokritušās, paplēstās bumbiņas izbira vismaz trīs mazi sienīši un pāris plastmass krikumu.

Ciešs miegs, reti, kas spēja pamodināt Moulu, lai gan šiem te tas bija izdevies ne vienu reizi vien. Viegla galvas dunoņa, kas nu jau sāka kļūt pa dienas rutīnu atkal pamodināja tvileku. Šoreiz kaut kas bija savādāk, pārmērīgais nogurums nebija tāds kā parasti. Arī galva nesāpēja tik spēcīgi. Gaišbrūnās acis kā vienmēr noraudzījās notiekošajā. Sirēnas putroja galvu, bet tas jau nu noteikti nebija galvenais. Cilvēki jau atkal kaut ko mēģināja pasākt. Moula vēl īsti nespēja "iebraukt" noteikošajā. Piedevām cik gan reizes viņa bija izgāzusies ar muļķīgiem spriedelējumiem? Uzmanību piesaistīja bērns, kas norādīja uz durvīm. Tvileka izsekoja mazā norādījumiem. Klusums, viņa pilnīgi juta, ka atkal pateiks ko stulbu. Nē, šoreiz tā nedrīkstēja būt. Moula klusībā turpināja vērot Kerru un Aleu. Tad skatiens aizklīda līdz otrai tvilekai. Dīvaini gan, viena salīdzinoši smalka un eleganta ja tā varētu teikt. Otra smagnēja un vīrišķa, nē varbūt ne priekš cilvēkiem, bet tvileku acīs gan. Moula bija zaudējusi daļu savas pompozitātes un arī grācija, kas valdīja kustībās sāka izsīkt. Violetā sieviešu kārtas pārstāve aizvien gulēja kā beigta ja tā varēja atļauties runāt.

Kas tur ir? Alea pameta acis uz nokritušo bumbiņu. Viņa pati joprojām cīnījās ar kāju važu nespēdama izlemt, vai viņai pašai kreisā pēda ir lielāka jeb ražotāji ar standartiem kaut ko salaiduši grīstē.
Uff! beidzot. Meitene pieleca kājās un tīksmīgi izstaipījās.
Tas bērns... dīvainais bērns rāda uz durvīm. Viņš domā, ka tieši pašlaik ir pareizais brīdis doties prom? Pa durvīm? Aha. Labi.
Kas ir tajā bumbiņā? Alea piegāja tuvāk un notupās uz ceļiem, lai labāk apskatītu izbirušo.

Labi, labi atvaino... Nirts pie sevis norūca, kaut kā negribējās strīdēties un sirēnas pa virsu visam turpināja bojāt dzīvi. ... es tā negribēju. Mēle niezēja pateikt vēl ko, bet ne spēka, ne vēlēšanās šoreiz nebija tik stipra. Klau tu zini, kas notiek? Viegls galvas mājiens un sieviešu pusi, un pirksti jau lēnām slīdēja uz slēdzenes pusi, jo vīrietis tieši bija apstājies pie restotajām durvīm, kuru slēdzenes nebija sarežģīta, lai to nevarētu mierīgi atvērt.

Gungānis bija sabiedrisks radījums, tāpēc viņš pārvarēja, gan savu slinkumu, gan vājumu, gan īgnumu un beidzot pieslējās kājās un piegāja pie vīrieša.
Manam domāt, ka nekas nenotiek, visi ir ērcīg dēļ tā traka trokšņ. Dīvain, bet agrak, takš tād trolīņ nebij? Un gaism ar bij. Un tās durves nekad nav bīš vaļa. Pag, un vēl tas bērnc, no kurien tas te tāc rades? Kaukas te nav tīrs?
Bim Bo arī pagriezās uz to pusi kur rādīja vīrietis. Tā, bumbul jau tās trakās mātīts ir saplēsuš. Neko tiem sievišiem nevar uzticēt - viss sapleš.

P'gnirts vēroja notiekošo, ar muguru atspiedies pret restēm, acis pievēris šaurās šķirbiņās, mēģinādams sevi pārliecināt, ka skaņas nav, noguruma nav un ieslodzījum ir tikai ceļš gara stiprināšanai.


Kad bumba nokrita, viņš uzmina vienam no stienīšiem un ātri pacēla to.

Nu, kas tad šitas mums te tāds ir, speciālisti, ko?, viņš centās pārkliegt sirēnas.

- TU!! - Kerra to vien paguva nošņākt uz dzeltenbrūnā radījuma izdarībām un metās pacelt bumbiņu (pie sevis zākādamās un lādēdamās). Hm, no kuras pildījuma šis tas jau bija izvērtējams. Ko tas sīcis?!...
- Virsū nekāpt, - viņa uzbļāva pienākušajam vīrietim, pacēla vienu no stienīšiem, izbirušos plastamasas gabaliņus un uzmanīgi nopētīja.
- Tā, tagad vēlreiz. - nolikusi brīnumus sāņus, Kerra atkal stingri satvēra bumbiņu un pagrieza pret Aleu.

Labi, noskaidrojam, kas tur ir, un tad ejam, paraustījusi plecus, Alea pasniedzās atpakaļ pēc roku dzelžiem un pacietīgi un paklausīgi tos turēja vēlreiz.
Viņasprāt, bija laiks doties prom no šejienes. Kaut kā sen tas nav darīts, un apstākļi tādi... savādāki.

Plastmasas krikumi izskatījās gluži kā tie plastmasas krikumi, kas mēdz rasties nometot trauslus plastmasas priekšmetus. Pēc dažiem lielākajiem spriežot, tas bija kaut kam nolauzts stūris.

Cilindriņi - pusotru centimetru gari, puscentimetru diametrā, šķita metāliski.


Bumbiņā nu jau atplēst bija pavisam viegli. Iekšā bija manāms plastmasas klucītis, ar sešiem slēdzīšiem un ne pārāk sarežģītiem reljefiem zīmējumiem pie tiem - sauli, skaļruni, aci un mākoni (hm, asociācijas ar gāzes mākoni tas tomēr radīja, lai gan pēc tāda neizskatījās). Attēli pie atlikušajiem diviem, pēc visa spriežot bija vienādi, bet saprast, kas īsti tie ir šajā krēslā neizdevās.
Kopumā tas izskatījās pēc pults. Tādas kritienā labi iedauzītas, stūri un laikam jau arī šo to no iekšām pazaudējušas pults.

Alea savāca rokudzelžus un iebāza tos kabatā. Tad piecēlās kājās. Pults lai paliek tiem, kas pratīs tādu saķīmiķot darbošanās kārtībā.
Ejam, ko?

Un devās pie restēm ar domu atdabūt tās vaļā.
Mazais! Es nāku spēlēties.

Fels visu laiku bija gulējis, pamodies apstijās apkārt un noprata hmmm..... pastijās uz sevi drēbes pazudušas tad jau maitas tikušimums visiem klāt. Fels pie sevis nodomāja. vēlreiz pastijās apkārt un tad beidzot viņām ieskanējās ausīs sirēna. Mazliet iesāpējās galva, nogurums bija jūtams. tikai neatceras ko viņš būtu darijis, lai justos tik noguris. Piecēlis kājās ieraudzija pie sievietes rokudželžu atslēgas piegāja klāt un Klau zinu ka tev ir atslēga aislēdz man roku dzelžus. pieiedams blakus pie durvīm.

Tu ar mani runā? Alea patlaban pētīja būra atslēgu, pareizāk, aizbīdni, un sirēnas troksnī nebija sadzirdējusi, ka kāds pienāk no aizmugures.
Viņa atskatījās. Tas ir Fels. Ko viņš tur muld?
Nav man nekādu atslēgu. Es rokudzelžus nomaucu tāpat! Kopā ar drusciņu ādas.
Alea piebāza vienu saskrāpēto roku Felam pie deguna.
Tu slikti gulēji, vai? Mosties labāk, un taisamies prom, kamēr var.

Fels atjēdzies pastijās uz slēdzeni.

Kā tur ar to slēdzeni izskatās?

Felam rokudzelžus nomaukt neizdevās. Ir cilvēka rokai tāda īpatnība, ka plauksta ir platāka par locītavu un rokudzelži, maitas, kā reiz šito īpašību izmanto, pat ja tie izskatās pie tik atpalikušas tehnoloģijas piederoši kā tie, kas kā dekorācijas bija piešķirti Felam.
Vienīgie viņa pūļu rezultāti bija pamatīgi atdauzīts īkšķis, līdz asinīm nobrāzta locītava un miglainas atmiņas par nabaga spīdzinātajiem ar paralizētām plaukstām dēļ rokudzelžu pārrautiem delnu nerviem.

Tas, ka Alea gar šādu atslēgu būrās pirmo reizi bija skaidri redzams. Leņķis bija neērts, ja izbāza rokas, tad restes un pati atslēga traucēja redzēt darāmo, un vispār, apdullums galvā arī lika par sevi manīt, pat ja izdevās sevi piespiest uz laiku ignorēt sāpes locītāvās un vienkārši necilvēcīgo nogurumu.

Katrā ziņā, pat salīzdināt nevarēja ar to veiklumu, ar kuru to aizbīdni bija iemanījušies attaisīt daži citi būrī sēdošie. Nebija jau gan tā, ka kāds īpaši steidzinātu. Gāze pagaidām neizplūda... Lai gan, nu jā, tā jau parasti izplūda pēc tam, kad durvis bija atvērtas.

Fels pētīja atslēgu. It kā jau bija skaidrs, kas tur darāms -bet dot mutiskus norādījums Aleai šajā troksnī būtu visai bezjēdzīgi. Bet pašam aizsniegties? AR roku dzelžiem caur restēm? Nē, to nevarēja. Ķēde nebija gana gara.

Fels mazliet aizgāja stūrī apdomāties nu padomāt kā noņemt roku dzelžus.

Apjēgusi, ka viņa ar atslēgu galā netiks, Alea atkāpās solīti atpakaļ un apgūlās uz būra grīdas. Nogurums, lai ne tik ļoti šaušalīgs, kā parasti, tomēr bija pamatīgs. Mierīgi pagulēties - tas bija tieši tas, ko viņai īstenībā pašlaik gribējās.
Projām tikt arī gribējās, viņa no tā neatteiksies, ja kāds beidzot attaisīs durvis, bet kamēr viņi durvis nav atvēruši, var pagulēt.

Ū, šis nu bija kaut kas.
Purpinādama dažādus "pasistais kātiņacis", "salauztais inerciālais kompensators", "sprādzienbīstamais elements", Kerra pagrozīja rokās iegūto apskādēto mehānismu un sāka savietot detaļas. Bez stūra, cerams, varēs iztikt.
- Šurp, - nepaskatījusies uz augšu, viņa pieprasīja plikgalvim savākto stienīti.
- Neviens lai ārā nekustas. Miedziņu sakārojās? - viņa bablenza uz mūķētājiem. - Un šitas izskatās pēc kaut kā derīga attiecīgajā sakarā. -
Kā tāds varēja atrasties bumbiņā un pie sīča - tas nu bija pietiekoši sarežģīti, lai šajos apstākļos (galva likās dunam jau līdz plīšanas robežai) nebūtu iespējams nonākt pie saprātīga secinājuma. Kur nu vēl aizdomīgais imperiālis, kas turpināja stāvēt nekustīgs kā izlādējies droīds.

P'gnirta pirksti kādu brīdi spēlējās ar nelielo stienīti. Tad, piecēlies kājās, viņš piegāja pie Kerras un pastiepa atvērtu kreiso plaukstu ar stienīti.
Gribi, ja? Un ātri aizcirta plaukstu, pirms Kerra paspēja tikt pie gribētā stienīša.
He, hē. Te tas bija un tagad... viņš komentēja, ar otru plaukstu pārvilkdams pār savilkto dūri. Re! Pazuda! Tu-tū! Nobijies? Būs jau lāb' viņš uzsita Kerrai uz pleca un viņa sajuta kaut ko cietu aizripinamies sev gar kaklu.

Gan jau tas spīdīgais krikums tev aiz apkakles ar derēs, ja jau ritīgais pazudis. Dabū tik ārā no šejienes, apnicis tak jau. Vai vismaz to troksni nost.

Stienītis noripoja gar kaklu, un Kerra paspēja piesist plaukstu laikā, lai tas nenoripotu lejup pa mugurkaulu. Nolikusi pulti (vai kas nu tas bija) uz grīdas un turpinādama lādēties (ja radās vēlme piepūlēt izmocītos dzirdes analizatorus, tagad varēja izšķirt tādus terminus kā "glumais gultņu speciālists", "pārregulētais pekstiņu tehniķis" un vēl šo to) ar otru roku viņa veikli izmakarēja metālisko detaļu no aizkrāgas un, nošņākusi - To es tiešām labprāt darītu, - pievērsās pultij. Sameklējusi apgaismotāko (precīzāk, mazāk krēslaino) vietu restu tuvumā, vispirms viņa pulti uzmanīgi centās atvērt - detaļas acīmredzot bija izlidojušas no sagandētā stūra, bet diez vai pa to bija iestiprināmas. Kad (ja) tas izdevās, viņa vispirms iztīrīja sistēmu no sabirušajiem virsmas plastmasas fragmentiem un centās noteikt iespējamo strāvas ceļu sajaukto sastāvdaļu mudžeklī, ar plastikāta lausku iztaustīdama mehānismu, visbeidzot - ievietot trīs cilindrveida metāliskās detaļas. Kad kārtība likās vismaz aptuveni ticama funkcionēšanai, viņa viegli pagrozīja vienu no kloķīšiem - to, virs kura uz paneļa bija saules attēls.

Pavērojis, kā Alea ķimerējas ap būra atslēgu un atmet šai neveiksmīgajai nodarbei ar roku, Bim Bo piegāja pie tās vietas, pielika galvu pie pašiem režģiem un izstiepa savas teleskopiskās acis ārpus nožogojuma, lai palūrētu, kā tas izskatās no otras puses. Tur bija slēdzene ar atslēgas caurumu. Ja kāc man pateikt, kas jādar, es varēt te paķimerēties bišku. Viņš piedāvāja savu palīdzību. Viņš bija redzējis, ka daži veiksmīgi tur kaut ko padarbojoties spēja attaisīt to atslēgu. Pašam viņam nebija ne mazākās nojēgas, kā tā darbojās un kā to dabūt vaļā.

Pults bija nelāgi sadauzīta. Tā precīzi uzminēt, kas tieši kur jāliek Kerrai neizdevās... bet kaut kas tomēr sanāca. Un kaut kas arī nebija sanācis īsti pareizi - jo pēc slēdzīša pagriešanas pults pamatīgi nosprakšķēja.

Spilgtā gaisma apžilbināja. Un arī ausīm pagāja laiks saprast, ka sirēnu auri nav pārplēsuši bungādiņas un padarījuši kurlus, bet gan gluži vienkārši beidzot apklusuši.

Durvju ailā joprojām bija redzams stāvs bruņās - nu jau bija skaidrs, ka tās pilnīgi noteikti ir baltas. Toties gaišmatainais bērniņš, kas spēlēties aicināja, vairs nekur nebija manāms.

Kamēr Kerra ņēmās ar pulti, arī Nirtam bija izdevias atslēgu vaļā dabūt - vai Bin Bo komentāri tur bija palīdzējuši vai traucējuši īsi skaidrs nebija. Arī Fels pa šo laiku tumsiņā čubinoties, čabinoties un grabinoties tomēr kaut kā no tiem rokudzelžiem vaļā bija ticis. Kā īsti viņš to izdarīja, neviens nepamanīja.

Nebija dzirdami steidzīgi soļi šajā virzienā, vai kādi skaļi bļāvieni no baltās bruņās tērptā puses. Taču, ja labi ieklausījās, bija dzīrdama klusa šņākoņa un ik pa laikam vēl klusāka binārā pīkstoņa - nu tā valoda, kurā droīdi sazinās.
Pagāja ilgas piecas sekundes - bet vismaz pagaidām neizskatījās, ka kāds taisītos tūlīt novelties gar zemi pilnīgi aizmidzis. Parasti jau tas notika ātri.

Iestājoties gandrīz maņu šoku izraisošajam grandiozajam klusumam un parādoties gaismai, Kerra apmierināti nopūtās un pēc ilgiem laikiem sajutās gandrīz patīkami. Neko labu nevēstošais pults sprakšķis gan tam nebija par iemeslu, bet visām veiksmēm ir savi limiti. Toties slēdzene vaļā un gāzīte joprojām aizčammājusies - laikam vairākas komandas reizē pārslēgušās eksperimentālo savienojumu dēļ. Gaismā viņa apskatīja tuvāk paneli un tā attēlus kā arī to, vai pults vēl vispār rādās esam pie dzīvības. Tomēr pie šādiem neprognozējamiem iznākumiem grozīt kloķus šobrīd nelikās sevišķi saprātīgi.
- Nu sīci, pastāsti, kur šiteno dabūji, varbūt tev gadījumā vēl kas derīgs ar ko pasp... - Kerra iesāka un tūliņ aprāvās kā pa muti dabūjusi. Sīcis bija izgaisis. Izgaisis. Pa durvīm? Tās bija ciet. Un tomēr, kur cittur. Kerra vēlreiz uzmeta skatu pultij, cieši sakoda žokļus, cenšoties aizgainīt iracionālas, muļķīgas aizdomas. Tad noskurinājās. Vismaz baltais imperiālis , hm, joprojām nereaģēja uz visām nepārprotamajām izbēgšanas darbībām, no ka varēja secināt, ka: a)bija pārplēsis bungādiņas un zaudējis daļu smadzeņu; b)bija desantnieks; c)bija bleķa gabals, kas iebāzts bruņās. Lai kā, tas šobrīd neuzbruka.
- Tā? Gāzīte nenāk? Tad lienam ārā, kamēr nav kāds attesies. Kas grib, tas lai paliek. - Vēl brīdi nogaidījusi, Kerra spēra soli ārā. Sākumā piesardzīgi, tad droši un izlēmīgi.
- Violetā! Tas uz tevi arī attiecas. -

Džeidans bija otrais ,kas izgāja arā no būra un uzsauca visiem -Nu ,ko tad jūs gaidat varbūt dosimies prom no šīs sasodītās vietas?- viņš mazliet pagājis uz priekšu atskatījās -Bet kur mēs vispār atrodamies? Un kur paliak tas sīkais?-

fels piecēlās un devās laukā no būra.

Tas sīkais ir mazākā problēma par ko vajadzētu uztraukties. Mums tagad vairāk vajadzētu dabūt kādus ieročus, jo bez tiem mēs te ilgi neizvilksim.
Lēnām un uzmanīgi viņš tuvojās baltajas bruņās tērptajam stāvam.

Alea piecēlās no būra grīdas un paskatījās apkārt. Bērns bija pazudis. Holoprojekcija tā nebija noteikti - tādas nemētājas ar reālām bumbiņām. Un tomēr žēl, ka pazudis, meitene gluži labprāt būtu ar viņu patiešām paspēlējusies.
Baltais bruņustāvs joprojām vīdēja iepriekš neredzētajās durvīs - varbūt tās vispār ir tukšas bruņas! bet nē, ticamāk, droīds. Cilvēki nespēj tik ilgi nostāvēt un nepakustēties, tā viņa domāja.
Ieslodzījuma biedri viens pēc otra sāka atstāt būri, un izskatījās, ka ar viņiem nekas pagaidām nenotiek! Tātad - jāiet.
Alea piecēlās kājās un izgāja no būra. Kabatā, piemiņas pēc, un tāpēc, ka ir tik nepatīkami, ka tās ir tukšas, viņai bija rokudzelži.
Viņa ne pārāk ātri, bet noteikti gāja uz durvju pusi vērodama, vai bruņustāvs pēkšņi nepakustēsies.

Pēc tam, kad bija Nirtam ‘palīdzējis’ attaisīt atslēgu un noskaidrojis (vairāk reiz kārtīgi nopurinot savas ausis un mirkšķinot acis panācis, ka bilde noskaidrojas un spožā gaisma nekož acīs), ka pēkšņā apkārtējās vides maiņa tiešām ir ārēja, Bim Bo metās uz durvīm, jo šajā būrī viņam bija noriebies pāri pat viņa teleskopiskajām acīm.
Laižam nu ļekas vaļā, Bim Bo uzsauca tiem, kas vēl kavējās būrī un metās uz atvērtajām durvīm telpas sienā.

Džeidans pacēla metāla stieni no grīdas ,kas mētājās istabas malā un sāka iet tuvāk droidam uzdodot pārējiem jautājumu -Var būt sašķaidam to lūžņu kaudzi?- un sāka iet tuvāk droidam....


OCC: Ceru ,ka bija reāli atrast stieni...

P'gnirts labu brīdi vēroja lielo putnu būri, tvilekas būri pie griestiem un kaut ko pārlika prātā. Tad pēc kārtas nopētīja Moulu, Kerru, Bim Bo, vēlreiz Moulu un visbeidzot Aleu no galvas līdz kājām, no kājām līdz galvas, lejup, vēlreiz augšup... Kaut kas no redzētā viņam bija acīmredzami iepaticies.
Meitenīt, kā tevi sauca… zilās acis bija piekaltas Aleai. Tāda paviegla izskaties. Paskaties uz to būri augšā. Somu redzi? Ja es tevi pastiepju uz augšu, varēsi aizsniegties un aizķert?

Alea paskatījās uz augšu, tad uz Rēllu.
Augstu! Pat ja tu mani pametīsi uz augšu, šaubos, vai aizsniegšu. (OOC - pēc mana vērtējuma tur ir jāaizsniedz vairāk kā 4m. Griesti ir 7m, tad kāds gabals ķēde, tad 2m būris.). Man negribas krist no tāda augstuma.
Akrobāte noskatīja sienas, vai kur neredz slēdzi, ar kura palīdzību būri nolaist zemē. Kaut kā taču tur tiek iekšā un ārā?

- Iespējams, ar pulti šo to varētu panākt. Bet tikpat labi dabūt nāsīs gāzi. Iesaku labāk palēkāt vai pierunāt, lai violetā padalās. Ja nav beigta. - Kerra nosmīnēja, pametusi skatu augšup, bet tad, garām lavoties Džeidanam, ar ciešu un visai sāpīgu tvērienu sagrāba viņa apakšdelmu un atlauza roku aiz muguras.
- Ja. Tu. Darīsi. Muļķības - lēni, atdalot vārdus, viņa iešņāca vīrietim ausī - tūliņ tiksi iespudnēts atpakaļ. Vai citādi neitralizēts. Ekslodējoši elementi netiks pieļauti, vai skaidrs?? -
Tad ar vēl vienu neartikulētu šņācienu palaida aptrakušo vaļā un vērīgi nopētīja bruņukalnu. Dzīvs? Droīds?

Džeidans pagriezās pret sievieti -Atlaid manu roku nekavējoties un nekokmandē man ,ko darīt!-

Nirts atvēra durvis, uz mirkli sejā iegūlās apmierinoš smaids. Lai tak viņš skatās un apjēdz savu nevarību... tās ir cilvēka spējas, kuras impērija tik viegli laiž garām, lai tak skatās! Var teikt visi jau bija izgājuši no būra, kad pats Nirts tikai sāka kustēties. Viņš lēnām tuvojās kareivim, un tad jau atradās viņam tieši priekšā. Kņada, kas bija jau radusies, ne īpaši iepriecināja, jo tā tikai varēja pievērst viņiem uzmanību. Es atvainojos, bet kādēļ jūs te esat? Vai uzņemat laiku, cik ilgā laikā spējam izkļūt no šīs mēslaines? Vīrietis uzrunāja kareivi.

Vienīgais veids, kā Džeidans varēja dabūt stieni bija izlaužot to no būra sienām. Tvileka joprojām mierīgi elpoja kā aizmigusi. Būra grīda bija apmēram 4m virs telpas grīdas - nedaudz vairāk kā pusmetrs virs P'grinta un Aleas augumu summas.

Sienās nekāda vadība neatradās, bet Aleai izdevās atrast nelielu (10 cm augstumā?) ļoti dekoratīvi izgrebtu piramīdu netālu no vietas, kur pirms tam bija gaišmatainais bērniņš.



Durvju ailas otrā pusē bija neliela, kvadrātiskas formas spilgti izgaisomta telpa - nu tād šķūņa vai garāžas lielumā, jūtami mazāka par lielo, kupolveidīgo - bet tomēr pāris metrus platāka par durvīm. Tieši pretī durvīm bija nākamās - aizvērtas paceļamās, hermētiskās slūžu durvis. Atvēršanas mehānisms pagaidām nebija manāms.

Sienā, abās pusēs durvīm uz kupolveidīgo telpu bija vairāki nelieli ekrāni ar informāciju, piemēram spilgti mirgojošs 'miega kameru hermetizācija apdraudēta, uzraugus evakuēt nekavējoties' (atkārtojās reizes desmit), vai ne tik uzkrītoši un pašsaprotami -"Subjekts ksī. Laiks: 1443692 (cipariņš diezgan strauji krītas). Atlikums: 09.034522%". Vai gandrīz tik pat spilgts kā pirmais, tikai ne mirgojošs un dīvainus ideoloģiskos plakātus atgādinošs - "Bērni ir mūsu laime" vai "Tavs prāts ir tavs templis" - un citi. No ekrāniem ar kustīgu saturu vēl bija desmit, kas skaitīja procentus lejup no simta ( nu bija tikuši līdz 80%), ar ātrumu apmēram 3 procenti minūtē.

Pīkstētāji viennozīmīgi bija ekrāni, vai saistīti ar tiem. Bet šņākoņa? Nu, tā joprojām nemitējās.


Toties Stormtrūperis neko neskaitīja. Kāds bija akurāti izurbinājis caurumiņus bruņās un ar auklu piesējis to pie sienā esošiem āķiem, kā arī, ja ieskatījās -laikam jau iekšpusē rūpīgi novilktas auklas arī palīdzēja bruņas vertikāli noturēt. Locītavu vietās bija izvietotas atbilstošu izmēru sarkanas gumijas bumbas un bumbiņas, atstājot iespaidu par milzīgu, dīvainu lelli.

Kad bruņām pieskārās, auklu akurāti noturētais līdzsvars izjuka, un tās nokrita zemē. No ķiveres, sarkanās kaklu tēlojošās bumbas vairs neturēta, izvēlās izžuvusi, brūna galva