Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[Ausminta]

Kādam asintiņas tecējušas. No pirktiem. Un diez ko to īpašnieks tik izmisīgi ir meklējis zem apšuvuma. Varbūt kādu rezerves pieeju, kad īstā šreijā sagājusi. Kerra pievērsās skrūvēm pie ekrāniem. Ej nu ar nagiem atskrūvē. Viņa tomēr pamēģināja. Pie reizes ievērtēja, vai kāds no āķiem nerādījās pietiekoši vaļīgs atraušanai un attiecīgi procesa atvieglošanai noderīgs.
- Ej, tam ampeļstormtrūperim gadījumā nav piekārts arī kaut kas skrūvgriežveidīgs? -

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 20.02.2007 21:55

[Elven]

Džeidans izkratīja visu ,kas bija stormtrūpera bruņās un tās viegli no iekšpuses iztīrija.. pēc tam viņs uzvilka kāju un krūšu sargus klusi noteiktdams -Beidzot nebūs jāstaigā pilota kostīmā!- viņš paskatījās ,ko darīja pārējie un jau grasījās uzvilkt roku bruņas...


OCC:pie bruņām var būt kaut kas skrūvgriež veidīgs?

[Nimue]

Īsti laikā, lai padarītu vieglāku atmosfēru un ļautu atslābt nerviem nāca kas zin kad nelīdzeni nocirstās, bet nu jau mūmijiņās pārvērstāsplaukstas, ko Džeidans izkratīja no baltajām bruņām piederīgajiem cimdem, un tādas pašas pēdas, kas tapa izkrat'tas no zābakiem. Nekā, tāda, kas skrūvju skrūvēšanai noteikti noderētu labāk par pirkstiem neatradās. Un arī pašas bruņas tomēr nebija gluži tik garam stāvam kā Džeidana izlietas. Atsevišķas to daļas jau uzmaukt varēja, bet viss kopā gan izskatījās, gan jutās ne īpaši ērti. Lai gan, ja īpaši nelēkāja, nestaipījās un neskraidīja, varēja tās arī nēsāt - galu galā, drošības sajūta nav joka lieta. Un tā dīvainā smaka ķiverē? Tā noteikti bija no gāzes filtriem. Gāzes filtri! Brīnišķīgi!

Aleas lēciens izdevās labāk, nekā varētu gaidīt ja Rel-lū būtu pilnīgs nepraša, bet ne tuvu tik labs, kā sanāktu, ja viņš tiešām precīzi zinātu tieši kas viņam būtu darāms. Arī spēka, ja godīgi, izskatījās, ka viņam varbūt mazliet tomēr pietrūka - bet vismaz ar vienu roku Aleai būra malas restēs ieķerties izdevās tik un tā. Sāpīgi, bet izdevās.
Par laimi vismaz būris nešūpojās - "ķēde" izrādījas visai stabila un cieta konstrukcija. Atsarpes starp restēm gana platas, lai starp tām izbāztu Aleas roku, bet ne tik platas lai cauri dabūtu galvu. Nekāds būra atvēršanas mehānisms tur no lejas manāms nebija.

Kerrai tikmēr bija padevusies pirmā skrūve. Sāpīgi, un tas sarkanais tomēr bija dikti lipīgs.
Āķi bija metāla un piemetināti pie plāksnēm.



Šo rakstu rediģēja Nimue: 21.02.2007 01:04

[Ausminta]

Pie otrās ķerties pat vairs negribējās. Ilgi. Turklāt nejēdzīgi kož.
- Ak nav, ko, - Kerra pagriezās. Lai ieraudzītu ar slaidu loku zemē nokrītošu sažuvušu plaukstiņu, kas izbira no Džeidana roku kratītā bruņucimda. - Tu nekrofīlais ***** - viņa tikai spēja izdvest. Nomērījusi maitasputnu ar visai nepārprotama pretīguma pilnu skatienu un cenzdamās neuzkāpt kādai detaļai, viņa iegāja atpakaļ lielajā telpā. Mazā lecīgā jau augšā.
- Ja violetajai ir kas derīgs, šurp. -
O! Te Kerras skatiens apstājās pie Aleas iepriekš pamanītās piramīdas. Ko viņa nevilcinājās apskatīt un aptaustīt tuvāk.

[Roviela]

Alea karājās būra režģī ar vienu roku. Nebija nekas jauns, bet viņa zināja, ka ļoti ilgi tā karāties nevar. Jāmēģina tikt augšā!
Viņa sāniski iešūpojās vienā rokā, lai sasniegtu restes un ieķertos tajās arī ar otru roku. Ja būs otra roka, tad tālāk vairs nav tik grūti. Tikt pie stabila atbalsta, un tad akrobāte salocīsies kā kabatas nazītis, līdz vienu pēdu dabūs uz būra grīdas starp restēm. Tālāk - sīkums!
Tā viņa bija nodomājusi.

[Nimue]

Iešūpošanās, pievilkšanās, pēda starp restēm, svara pārnese, iztaisnošanās....
No malas tas izskatījās sasodīti vienkārši. Redzēt, kādu piepūli tas prasīja Aleas jau tā pārmocītajiem muskuļiem nevarēja - ja nu vienīgi kāda ašāka acs to nojauta, pamanot, cik neveiksmīgi akrobāte mēģina noķert no kabatas ārā slīdošos rokudzelžus.
Nenoķēra. Tie izkrita un ar pamatīgu troksni nokrita zemē - P'gnirtam ļoti paveicās, ka nestāvēja pussolīti uz citu pusi.
Alea juta, ka viņai aizvien vairāk reibst galva.

Vairāk vai mazāk aizsnidzamā attālumā būrī gan zaļa audekla soma, gan dažas košas, gaisīgas kaudzītes, kas droši vien bija tērpi, gan violetā tvileka, kas mierīgi elpoja, nekā nereaģējot uz notiekošo. Ziedu smarža šeit bija jūtama labāk - laikam jau tiešām tvilekas smaržas.

[Roviela]

"Nostiprinājusies" pie būra, Alea brīdi stāvēja mierīgi - vajadzēja atvilkt elpu, pirms rīkoties tālāk. Nez ko "tie" viņai pa miegam, vai nez kā likuši darīt, ka visi muskuļi tik ļoti pārguruši? Stundām rāpot pa griestiem?
Viņa izbāza vienu roku cauri restēm un aizāķējās ar elkoni. Tad padomāja par tēmu - būs jātiek zemē! Un acis pašas sāka meklēt kaut ko, kā tikt būrī iekšā, vai dabūt būri zemē.
Sliktākajā gadījumā nosperšu visas tās drēbes, sasiešu mezglos un laidīšos lejā, Alea nosprieda. Bet vispār, nolekt no drusku vairāk par diviem metriem, arī nav nekas ļoti šausmīgs. Krist negribas.

Ei! Guļava! (OOC - viņa var aizsniegt un piebikstīt tvilekai?) Celies!

Ja tvileka nekā nereaģē, Alea mēģina izpētīt, kas labs atrodams somā un drēbju kaudzē.

[kraist]

Fels vairāk uzmanības pievērsa ventilācijas lūkām.
Cik augstu, skruves ir vai nav, un no kāds savienojums ir starp lūkas sprauslu abiem galiem.

[dark_one]

Rellū zilās acis pašapmierināti vēroja Aleas lēcienā slīdošo ķermeni. Tikai, kad meitene jau bija atradusi atbalsta punktu, viņš ļāva skatienam nolaisties līdz Bim Bo.
"Nu ja, ka neesi no mazajiem. Nedomāju, ka varētu tevi pacelt, a tie divi" viņš pamāja uz Fela un Džeidena pusi "vēlmi piedalīties rīta vingrošanā neizrāda.. Bet palīdzēt tu varētu gan, ķer tās mantas, ko mazā metīs zemē, tad man tikai viņa pati jāpieskata."
Tajā brīdī zemē noblīkšķēja rokudzelži.
"Redz, šito tev vajadzēja noķert."

[Nimue]

Ventilācijas lūkas - lielas, apmēram pusotru reiz pusotru metru, aiz tām tumšas trubas. Ieskatoties bija manāmi ventilatori, kas ļoti, ļoti lēnītiņām griezās. Trubas no telpas atdala smalkas restītes, kas pa perimetru ik pa sprīdim nostiprinātas ar skrūvēm. Aizsardzībai pret bruņotu uzbrukumu restītes noteikti nav paredzētas - vairāk jau tādi filtri, kas neļauj trubās nokļūt nekam kā diametrs pārsniedz pusotru centimetru.

Kerra ļoti ieinteresēta pētīja piramīdu - tik ieinteresēti, ka vaigos pat bija iesities sārtus.

Domas par 'ko pa miegam likuši darīt' Aleas pašsajūtu neuzlaboja. Riebīgas, netīras atmiņas, kuras negib tapt atcerētas, lika vēderam sarauties čokurā un aukstām tirpām pārskriet pār muguru.

Tvileka bija aizsniedzama, viņas ķermenis bija ļengans. Pagrūstot roku skatam pavērās elkoņa iekšpuse, ko klāja sīkas brūcītes. Tādas varētu atstāt injekcijas.
Apģērbs atgādināja to, kādā nereti manāmas ieģērbtas no tvileku klaniem iepirktās verdzenes-dejotājas. Spīdumi, zvārgulīši, ķermeņa formas un ādu skatam vairāk atklājoši, nekā apsedzoši tērpi. Kāda kleitiņa, kāda blūzīte, kādas bikses. No apaviem atradās pāris sandaļu un pāris garu, baltu auduma zābaku. Viss acīmredzami šūts tvilekas augumam.
Somai bija vairāki nodalījumi, aizdarīti ar diezgan ķēpīgām āķīšu-ķēdīšu sistēmām. Lielajā nodalījumā atradās:
*Ap šauru gurnu apliekams kāda eksotiska zvēriņa ādas maks ar pieciem, skaistiem nedaudz neparastas formas nažiem - Alea ir redzējusi, ka tādus izmanto žonglēšanai vai mešanai mērķī.
*Metāla caurulīte, teleskopiski izbīdāma, ar kaut kādu slēdzi pie pamatnes.
*Melna, aizslēgta kārbiņa - pāris pirkstu biezuma, divu plaukstu laukuma. Atslēga manāma nebija.
*Izslēgts datapads. OOC: datapads ir pirmkārt un galvenokārt elektroniska grāmata. Var tur arī kaut ko pierakstīt.
*Izslēgts komlinks. OOC: Starp citu, pasaules nezinātājiem, informācija par attālinātajiem saziņas līdzekļiem. Komlinks ir šīs pasaules mobilais telefons, kas dizaina ziņā ir no mūsdienām par dažiem desmitiem gadu atpalicis. Satelīttelefonu analoga šajā pasaulē nav, toties sazināšanos kosmiskos mērogos, ja vien raidītāji ir gana jaudīgi, nav ar gaismas ātrumu ierobežota. Tik jaudīgi raidītāji ir uz kuģiem, tādi var būt arī uz īpašām sakaru bāzes stacijām. Komlinkiem tik jaudīgu raidītāju nav, Komlinki savā starpā sazinās signālu sūtot caur relejstacijām, kas katra nodrošina saziņu 2..100km rādiusā, atkarībā no stacijas modeļa. Līdz Illai komlinks nevilks nekādi. Sakaru bāzes stacija, par kuras uzstādīšanu jums pirms kādām vairākām pamošanās reizēm stāstīja Fels gan velk, vismaz katru divdesmito stundu. Toties tā nespēj sazināties ar komlinkiem. Tiem, kas piemirsuši - Illa ir apdzīvota planēta, nosacīti Impērijas pakļautībā. Un Illas negluži dabiskais pavadonis ir jūsu lieliskā, pārsteigumiem un apslēptām bagātībām pārpilnā kosmiskā stacija Irae)

Aleai aizvien vairāk reiba galva. Viņas kustības, būra saturu pārrokot, kļuva aizvien lēnākas, un to koordinācija acīmredzami pasliktinājās.
Izmocītajos muskuļos ielija patīkams smagums, plakstiņus pēc katras to samirkšķināšanas atvērt bija aizvien grūtāk un grūtāk.

[Roviela]

Jūtot, kā reibst galva un cik ļoti nāk miegs, un ka tūlīt, tūlīt aizmigs un novelsies lejā, miega gāze, laikam! Alea, pētot, kas te atrodams, uzreiz cik vien ātri vēl spēja, rausa ārā no būra visu, kas līda caur režģiem un nesaplīstu. Plīstošās mantas tieši tāpat - uzreiz stūķēja kombinezona kabatās un tās aizpogāja - ka nenotiek tāpat kā ar roku dzelžiem! Pirms sasiet pāris drēbes gabalus mezglā un pēc tam pie būra režģiem, Alea sev krietni ieknieba rokā. Būs zilums. Tas ir labāk, nekā uzreiz aizmigt. Kaut dažas sekundes, bet ieguvums.
Un vairāk nekavējās. Pa paštaisīto virvi izstieptās rokās noslīdējā tik zemu, cik vien varēja, un atlikušo gabaliņu (OOC - domāju, kādu metru. Ja drēbes netur - tad vairāk) lēca, neskatoties, kam virsū - Bim Bo vai Rellū, kuri abi tur maisījās apakšā.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 22.02.2007 08:21

[Nimue]

Cerēt, ka miega gāze, kas parasti aizmidzina neaptveramā acumirklī, šoreiz, jau pēc sajūtas, ka tūlīt aizmigs, vēl dos pietiekami daudz laika kaut ko raust ārā no būra?
Tā bija skaista cerība. Kniebiens situāciju glābt nespēja, pārāk pieradis ķermenis darīt, kas darāms, ignorējot sāpes. Un 'kas darāms' šobrīd nozīmēja apziņas nosūtīšanu uz miega pasauli.

Soma nokrita zemē.
Nokrita arī Alea - neveiklā mezgla atraisīšanās kritienu bremzēja pavisam nedaudz, un lai arī noķert P'gnirts Aleu noķēra, nekādas īpašās palīdzības no tā nebija.

Aleas alkatība viņiem abiem maksāja pietiekami dārgi. 200 kg trieciena nav joka lieta.

Paļaujos uz jūsu abu veselo saprātu un spēju novērtēt tēla ķermenim nodarīto kaitējumu saskaņā ar tā īpašībām, iemaņām un prasmēm. Uzskatiet, ka P'gnirts daļu trieciena amortizēja ar savu ķermeni.

[Ausminta]

Kerra iebāza atradumu kabatā. Ļoti steidzīgi un pat kā zaglīgi iebāza, roku no kabatas uzreiz nenolaižot, uzmanīgi pašķielēdama apkārt. Aizņemti. Ļoti labi.
Heh, krītošās zvaigznes. Lai kaut viņi visi... Fu. Iestūmusi otrā kabatā līdzi vazāto pulti, Kerra tomēr piestiedzās pie šobrīd vairs ne visai sekmīgi funkcionējošās pašķaidītās lēkātāju diādes, veikli, pirms to paspējis gungānis, savāca nomesto somu un, sametusi iekšā tās izbārstīto saturu, (sejas izteiksme gan viņai bija dīvaini vienaldzīga), pieliecās pie nokritušajiem. Tad ātri paskatījās uz augšu.
Gāze?
- Prom no šejienes, pirms neesi gar zemi. Ātri! - viņa uzbļāva gungānim. - Plikgalvi pavilksi? - Zākādamās un lādēdamās viņa satvēra aiz padusēm atslēgušos skuķi un (pāri un cauri izmētātajām stormtrūpera daļām) ievilka ejā, kur arī palaida vaļā.
Nē, nu ar ko gan viņa nodarbojas? Roka atkal neviļus aptaustīja kabatu.

[Roviela]

Alea gulēja, neko nejuta, un viņai bija vienalga, kas, kur un kā viņu velk.

(OOC - kaut kam no somas satura vajadzētu būt viņai kabatās. Principā - visam plīstošajam, bet lai GM pasaka)

[Piligrims]

BimBo centās ķert tās mantas ko Alea meta zemē. Somu viņš noķēra un nolika zemē. Un tad virsū gāzās pati Alea. BimBo izstiepa rokas, lai mēģinātu mazināt Alea kritiena sekas. Trieciens bija pamatīgs un viņi sakrita vienā čupā. Galveno triecienu saņēma P’gnirts, kurš stāvēja tieši zem Alea. Lai arī rokas sāpēja nežēlīgi, taču lauztas tās nebija. BimBo paņēma P’gnirtu un uzvēla to sev mugurā un cik ātri vien spēja nesa to uz mazāko telpu.
(OOC no kurienes 200 kg.? Alea novājinātais ķermenis nevar svērt vairāk par 60 kg.!)

[Nimue]

Pilgrim - krišanas paātrinājums. Kilogrami vienkārši izskatās cilvēcīgāk par ņūtoniem. Starp citu, Alea (un arī pārējiem) ķermenis nav novārdzināts. Muskuļi ir noguruši, nevis atrofējušies.) Tvilekas datapads un komlinks ir armijas modeļi - visai triecien un mitrum izturīgi. Nekā cita acīmredzami potenciāli plīstoša tajā sarakstā nav.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 21.02.2007 20:36

[dark_one]

P'gnirts pie pirmās izdevības novēlās no Bim-bo muguras. Nav jau tik traki, es varu paiet. Viss kārtībā. Tikai mazliet sāpju balsī, un stāja, kas pirms tam bija tik kontrolēti precīza, bet tagad vēderu sargājot saliekta, liecināja, ka nemaz tik ļoti kārtībā nemaz arī nav.
Viņai kā? Aleas pašsajūta, kā izklausījas, bija krietni svarīgāka.


Šo rakstu rediģēja dark_one: 22.02.2007 11:12

[Ausminta]

Vispār diezgan paskādēta meitenīte izskatījās.
- Ā, tomēr plakans neesi, - Kerra novērtēja ķērēja kondīciju. - Viņai? Guļ. Gribi paauklēties? - smaids bija visai nejauks. - Laikam vēl kāda gāze. Zaļo ta' nemanīja. - Kerra paskatījās uz būra pusi. Dīvaina izteiksme sejā parādījās. Tāda - eureka! izteiksme. - Ē, a violetā taču vienmēr guļ. Varbūt viņas būrim ir nepārtrauktā specgāzes padeve? -
Tad viņa izvilka no kabatas veco labo pulti.
- Paskatīsmies drusku. Neviens uz šito pusi neiet. Labāk atkāpjas prom. -
Un sāka bīdīt kloķus. Tos, virs kuriem bija iepriekš krēslā līdzīgie attēli. (Ja nedarbojas, tad, protams, atver, sistēmas kontaktus izpēta, ko nu tur vēl var salabot, izmēģina)

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 22.02.2007 12:14

[dark_one]

Varbūt arī tā pati, tā vienmēr uz galvām augstāk iedarbojas ātrāk kā galvām zemāk. Ja pacentos stāvus sagaidīt gāzīti, tad nekad pārējos aizmiegam neredzēju. Toties, ja gulēju zemē un gaidīju, kad miedziņš nāks, tad redzēju, kā viens pēc otra apkritāt.
P'gnirts notupās līdzās Aelai, kustībā gandrīz nemanāmi saviebis seju sāpēs un rūpjpilnā žestā noglāstīja guļošās vaigu, atglauzdams pār seju pārkritušo kastaņbrūno matu cirtu.
Turies, mazā, viss būs labi.
Elpināt kāds māk? Varbūt palīdz?

[Elven]

Džeidans mugurā bija uzvilcis tikai roku un kāju aizargus ,pārējo viņš nevilka,jo tērps nebija gluži piemērots viņa auguma..
Pēc īsa brīža viņš redzēja kā Alea nokrīt uz grīdas viņš paņēma līdzi ķiveri un pieskrēja pie viņas! Džeidans pievērsās pārējiem -Jums viss kārtība?- viņš paskatījās uz Alea un cerēja ,ka viņa drīz nāks pie samaņas.

Šo rakstu rediģēja Elven: 22.02.2007 16:41