Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[Mattiass]

Daniels, kas tobrīd atradās līdzās Kerrai, domās nolamājās, labi noglabāja datapadu un parāvās atpakaļ. Pēc tam uzvilka sejsegu, cerēdams, ka tas palīdzēs pret kodīgajiem dūmiem, un palūkojās, kas notiek ar Kerru.

[Roviela]

Alea, joprojām pētot "tērci", kurā nesteidzās iekāpt, pirms nebija skaidrs, vai varēs tikt ārā, satrūkās, izdzirdot sprādzienu. Kas tas bija?
Viņa rūpīgi palūkojās apkārt. Un kas tur kliedza?

[Ausminta]

Līdz sakāmajam/atburkšķamajam biedram hakerim Kerra netika tālāk par mutes pavēršanu, kas beidzās ar aprautu ne sevišķi pieklājīgu izsaucienu un rīstīšanos pie nākamās ieelpas un konvulsīvu sagrābtās kājas raustīšanu pārmaiņus ar cenšanos uzmīt un iespert ar brīvo tam, kas to bija papūlējies izdarīt.
- Kāds ... tur ... ienāca ... - viņa novilka caur zobiem, ieķeroties Daniela rokā, - .. ko daram? -
Variants a) izlikties par vienu no šitiem puslīķiem un pusnosmakt, kamēr aiztinas; b)lasīties prom un lekt draugiem selekcionātiem tieši ķetnās, bruņotam ar vienu dancotājas dunci, variants c) ... Kerru pārņēma klepus lēkme.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 04.05.2007 22:13

[kraist]

Fels sadzirdējis sprādzienu devās uz izstabu, kur taas bija noticis. Uzlicis galvā masku gāja iekšā dūmos ieraudzijis, kad kerru kāds velk viņš uzkāpa ar kājas no visa spēka uz rokas locītavas.

[Mattiass]

Nospriedis, ka svaigais gaiss svarīgāks par visu pārējo, un ka pussprāguši viņi ir vieglāk sagūstami, nekā veseli (un viņš pats labāk gribētu būt beigts, nekā to visu pārciest vēlreiz), Daniels ar galvu pamāja uz durvīm un pastiepa Kerrai roku, pie kā pieķerties.

Ieraudzījis Felu, viņš viņam uzstājīgi pavicināja ar otru roku durvju virzienā, kam vajadzēja nozīmēt: lasamies no šīs telpas, tagad, tūlīt.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 04.05.2007 22:22

[Nimue]

Kerras kāja tapa atlaista vaļā, bet dēļ pēkšņās līdzsvara maiņas jau tā apjukušajos dūmos, viņa visā garumā nogāzās zemē. Labi, ka tāds Daniels, kas roku padod, piecelties palīdz... lai gan vispār, jau dūmi tur pie zemes tik ļoti rīkli nesvilināja un galvu nereibināja.

Fels un Daniels redzēja, ka Kerru aiz kājas sagrāvis viens no šitiem te, zem segām tupētājiem, un cītīgi cenšas pavilkt tuvāk sienai. Kad Fels uzkāpa viņam uz rokas, viņš ta ne iegaudojies, ta ne iesmilkstējies vien puscilvēciskā, bet pusdzīvnieciskā balsī, palīda malā un atgriezās pie saviem biedriem.


Ar iesīkstējušu čīkstoņu atbīdījās griestu plāksnes, atklādamas skatam tumšu šahtu, kas sniedzās nenosakāmā augstumā. Izturīgas virves pieskārās grīdai, un vien pāris sekundes pēc čīkstoņas apstāšanās, uz grīdas slaidi nolaidās Rēllu P'gnirts, uzvilcis tās ērtās baltās drānas, kādās Leilo staigāja, tikai uz sejas bija kas jauns - degunu un muti noklājoša maska un lielas, piegulošas brilles, kas uz brīdi Rēllu piešķīra ļoti izvalbītu acu iespaidu.
Lai gan, vai tas patiešām bija Rēllu? Pazīstams jau stāvs likās, ļoti pazīstams, bet tik pat labi tas varēja būt Leilo, ātri matus un uzacis noskūt paspējis, zeltainu iedegumu ieguvis. Kurš viņus spēj atšķirt, tos šķībacainos, dūmos un maskas aizklātām sejām?

Kurš pēdējais redzēja jebkuru no abiem?

Tur augstāk bija vēl vismaz četri ķermeņi manāmi. Bet, šķiet, tie ko gaidīja.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 07.05.2007 06:18

[Ausminta]

Viebdamās un bez skaņas lādēdamās, dezorientēta, Kerra ar Daniela palīdzību uzstīvējās kājās. Sāpošas, asarojošas acis, sūrstoša rīkle un deguna gļotāda, reibstoša galva, ļodzīgas kājas, taustīšanās pēc dunča (lai tikai vēl pamēģina ķerstīties!!) un tālākajiem rīcības variantiem. Dažus gan reizēm ... nevajag rēķināt. Kā to vienu, kas piepeši parādījās griestos.
- No kurienes TU...?! - norīstījusies pēc šī izsauciena radītās nepieciešamības ievilkt dūmaino negaisu, Kerra pablenza uz viņu (ē... tiešām?) un tad - augšup.
- Un kas tev tie par drau... - tomēr izskaidrošanos viņa neturpināja. Prom. Ja vēl nav metušies neitralizēt, varbūt arī to nedarīs. Kerra pieķērās virvei.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 07.05.2007 15:21

[Roviela]

Atstājās telpās, kur nupat bija sprādziens, vai kas tur, kaut kas notika, bet Alea negrasījās iet turp. Viņai nav ne ieroča, nekā, un, kas ar upi notiek, viņa nekādi nespēja saskatīt. Un kur palika Fels, kas nupat, nupat, te, priekšā, brida pa strautu pa straumi uz augšu? Taisni jāabstulbst, cik ātri daži pārvietojas, jeb viņa būtu brīdi atslēgusies? Laikam gan. Ales noskuma. Es esmu slima. Vai nojukusi. Un tagad ir te viena pati.
Viņa apsēdās tērces malā, neērtajam kombinezonam spiežot visās maliņās, un pārmaiņus raudzījās, kas notiks ar upi, un kas notiks ar tām durvīm, aiz kurām kaut kur sēdēja aklais un kurlais un vēl kāds tur cilvēks?

[kraist]

Fels pagriezies pret tikko parādijušos personu. Satvēra dunci rokā vēl stiprāk.

Kas te tagad notiek? Fles mazliet neizpratnē pastijās apkārt. Un kas tev tā par masku?

[Nimue]

Pa straumi uz augšu jūs nonācāt līdz klints sienai, principā relatīvi netālu no durvīm. Uz stingru darbību paralelitāti uzstāt negatavojos, ne ik sekundi mēs šeit aprakstam

Debess liesmoja neredzamās saules gaismā, ja te kāda saule maz bija. Neapsegtā āda juta vieglu kņudināšanu, koki zaudēja pēdējās lapas un augļus un putni bija kur nozuduši. Zāle strauji zaudēja krāsu un atsperīgumu.

Baltajā tērptais aziāts pasmīnēja. Vien brīdi viņš novērtēja iespējamo pretestību, tad ar vieglu rokas vēzienu deva pārējiem komandu nolaisties.
Pat aiz baltajām drānām, sejas maskām un brillēm nevarēja nepamanīt, ka pārējā četrotne bija gados jauna, zēni vēl, pavisam vēl bērni.
Viens no viņiem, vēl līdz zemei nenolaidies ātri satvēra Kerru aiz padusēm - vien mirklis, un Kerra sajuta, ka ne jau ar rokām vien, bet platu jostu, kas nu bija ērti pie virves piekabināta. Virves, kas viņu vilka augšup.

Lepni paskatījies uz aziātu, zēns uzdeva vienu vienīgu jautājumu. "Ksī?"
Īss galvas pagrieziens uz vienu pusi, pēc tam otru norādīja laikam jau noliegumu.
Redzamu ieroču nevienam no pieciem nebija. Tikai aproces tādas dīvaini smagas. Vecākais uzmanīgi vēroja Felu, Danielam veltīdams vien acs kaktiņu. Četri jaunākie sāka metodiski, bet ar zināmu pietāti pētit, kas īsti guļ zem segām. Acīmredzami viņi kādu meklēja.
Fela jautājums palika neatbildēts.

Kerra tā arī palika karājoties, pusmetru virs zemes, augstāk viņu pagaidām nekas nevilka, bet vaļā laist laikam arī vēl netaisījās.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 08.05.2007 06:26

[kraist]

Fels apveltija ar skatienu arī vecāko un pārējos. Tad atgriezās pie pirmā kas bija ieradies.
Paklau ma nav nodoma ar jums cīnīties atlaidiet Kerru un ļaujiet mums iet!

[Ausminta]

Plikgalvis pēkšņi vairs pazīstamu neatgādināja.
- ***********, **** kāds vēl ksī, sīci??? - Kerra auroja un tad tikpat mežonīgi klepoja, spirinoties piekabinātajā ietaisē. - Es. Jums ... - viņa mēģināja iebelzt un iespert vienam no tuvākstāvošajiem glābējiem.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 08.05.2007 13:34

[Mattiass]

Nospriedis, kas savējie tie laikam nebūs, Daniels pieliecās (jo šķita, ka indīgās gāzes noslāņojas augstāk, tātad ir vieglākas par gaisu), un metās pie Kerras. Tad izvilka nazi (tagad kļuva skaidrs, kur no somas bija nočibējis pēdējais metamais nazis, ja vien tas vēl kādu interesēja) un sāka zāģēt pušu siksnu, lūkodams, lai neviens cits (varbūt izņemot Felu) nenāk tuvāk klāt, citādi viņš gatavojās spert vai durt ar to pašu nazi.

Saprotams, Kerras raustīšanās viņam diži nepalīdzēja, drīzāk otrādi, bet skaidroties ar datapadiem nebija laika un Danielam atlika tikai cerēt uz pārējo biedru veselo saprātu.

[kraist]

Fels ieraugot Daniela negaidīto kustību spēra pāris soļus uz priekšu iroci turēja gatavībā uzbrukumam.

Alea Nāc šurp! Fels iekliedzās cik spēja.

Tad nostājās netālu no Daniela.

[Roviela]

Alea dzirdēja saucienu, bet iet nesteidzās. Viņa piecēlās un piesardzīgi tuvojās durvīm, lai vispirms saprastu, kas aiz tām notiek. Nekāda cīnītāja viņa tāpat nebija, turklāt veids, kādā izkliedza pavēli, likās pārlieku komandējošs. Tas neskanēja pēc "nāc palīgā!", bet pēc "pie kājas!"

[Piligrims]

Lai arī Binksu neviens nekur nesauca, viņš tomēr lēnām devās pakaļ Alea. Palikt vienam un neapbruņotam nebija nekādas vēlmes, pie tam Alea aizgāja ar vienīgo ieroci, kurš bija kādreiz uzticēts viņam. BimBo bija atkal paspējis piesmelt krūzes un tagad abas nesa rokā

[Nimue]

Kerra sāpīgi iespēra pa vecākā augšdelmu. Bet viņš tikai pieklājīgi paklanījās, un pagāja pāris soļus tālāk, ārpus Kerras aizsniedzamības zonas. Viegls rokas mājiens, un ar klusu šņākoņu un viegli jūtamu gaisa pūsmu, dūmi aizlidoja augšup.

Puišeļi bija pabeiguši savu meklēšanu un ātri izkliedza īsas pavēles nesaprotamā valodā, kas sastāvēja no dziļām rīkles skaņām un kaut kā, kas izklausījās pēc žagām. Daži segās satinušies stāvi kņūpus steidzās izejas virzienā - nu tur, kur skapis ar sudrabainajiem skafandriem. Viņi centās uzmanīgi ar līkumu apiet visus cilvēkus.

Pirmais, no virvēm zemi skārušais noņēma masku.
Nebojā labu nazi, sprādze ir uz skausta, viegli jāsaspiež un būs vaļā.

Leilo, tā bija Leilo balss un tagad bez maskas viņš vairs pēc P'gnirta neizskatījās. Un tā zeltainā āda - tikai krāsa, re, kur maska bijusi, āda joprojām bija balta, krāsa tur bija izsmērējusies. Un gan jau arī koši zilajām acīm bija kāds izskaidrojums.

Neņemsi taču ļaunā, puikas aizrāvās, nevienam nekas slikts nav noticis. Kur ir... Alea? Un Rēllu? Rēllu P'gnirts nav ar jums? Viņš piesardzīgi apjautājās, un tad ātri piebilda Aleai nepieciešama palīdzība.

[dark_one]

P'gnirts viegli pieskārās Aleai pie pleca, kad tā vēroja durvis.

"Tev viss kārtībā, Alea, Kel'Tai? Šitie izskatās nekaitīgi, nebaidies no viņiem." viņš pamāja uz segās satīto stāvu pusi un pameta viņiem lupatu, kurā tikko bija slaucījis rokas.

"Iesim labāk iekšā. Nepatīk man tā saule."

[Roviela]

Alea salecās no pieskāriena.
- Jā, paldies, viss kārtībā, es tikai neko nesaprotu. Daži te ir lieki. Kaut kā negribas iet... Ne to, uz grīdas dēļ, tos es redzēju.
- Saule? - viņa ievaicājās, bet uz augšu neskatījās. Acis bojāt nebija vēlēšanās. - Man šķiet, ka ar kombinezonu mugurā jau nekas, bet, ja nebūtu, ak! Tev jau nav kārtīgi uzvilkts! Tad ejam gan.
Akrobāte, nebūt nesteidzoties gāja tālāk.

[kraist]

Fels ieraudzijis Leilo. Ak tad tas biji tu un ko tev no mums vajadzējano sākuma liekuli! atradies mums te viens arī aiztiktais. Biji pie mums pienācis lai tikai izspiegotu?