Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[Nimue]

Dīvāns atsitas pret sienu.

[Roviela]

Alea ieplestām acīm vēroja notiekošo, nemanīdama trušveidīgo radījumu, kas tieši šobrīd raustīja viņas kombinezona staras.
Ar ko jūs tagad nodarbojaties? Ar to pašu, ko droīds gaitenī rādīja? Tagad mēs visi viens pēc otra lidosim pret sienu? Jums nav ko darīt? meitene nesaprata.

Viņa pagājās uz priekšu, meklēdama somu. Varbūt tur vēl ir kāds nazis, vai kas. Vajag līdz galam pārgriezt striķi, kas tur ciet durvis.

[Pūķēns Sāra]

Nirts bija vilcies visiem, kaut kur nopakaļ, vīrieti bija pārņēmis nelabums, tādēļ viņš nekur nesteidzās, gribējās nostabilizēt savu kuņģa saturu pirms kaut ko normāli darīt.
-Kur tad skriesi tu, sīkais kustoni?- Nirts bija sagrābis aiz čupra trušveidīgo radījumu, jo tas mēģināja tikt viņam klāt. Trušveidīgais bija pacelts acu augstumā un roka, kura viņu turēja, bija izstiepta. -Interesanti tu arī garšotu kā cepts trusis?- Puisis ar smieklu pieskaņu noteica, -Bet interesanti, no kurienes, tu tāds esi? Vai esi izbēdzis no paklāja taisītavas?-

[Roviela]

Ar nazi rokā (OOC - pieņemu, ka soma atradās, un tur vēl bija kāds žonglējamais nazis) Alea atgriezās pie durvīm un tur ieraudzīja, ka Nirts ir sagrābis trusīti un kaut ko runā par ēšanu.
Liec to zvēriņu mierā! viņa iešņācās. Jukuši jūs visi te esat! Laid viņu vaļā un labāk nāc palīgā attaisīt durvis!

[kraist]

Nē es parādiju to pašu ko Kerra tiko izdarija, tikai es šo visu kontrolēju bet viņa un Binks to nespēj. Viņi nav tam apmācīti. Man liekas ka tās piramīdas viņiem piešķīrušas mazu spēka daļiņu. Bet nu gan pagaidām būtu jauku ja jūs tiktu galā ar tām durvīm man mazliet šis tas ir jātceras, kad būsiet tikuši uz priekšu tad es jums piebiedrošos un izstāstīšu ko vairāk. Tad Fels piegāja pie sienas un apsēdās.

[Roviela]

Akrobāte apveltīja Felu ar skatienu, kurā bija skaidri lasāms, ko viņa domā par "attaisiet durvis, kamēr es pasēdēšu pie sienas", pie tam šis tips nupat bija mētājis apkārt dīvānu, nopūtās, un stenēdama aiz sāpēm krūtīs un cietušajā rokā, sāka rīvēt pušu atlikušo striķi, vai kas tas bija.

[Pūķēns Sāra]

Nirts nolaida trušveidīgo, -Skrien, tikai nedomā, ko sadarīt.- Vīrietis bija piegājis pie durvīm, paceļam uzmetot skatienu Felam. Ja jau viņš var pārvietot priekšmetus, kas viņam bija tik grūti atvērt durvis? -Dod šurp to nazi, un labāk mazliet atpūties.- Nirts nostājies tur pat blakus Alea, uzrunāja meiteni, -Tev tagad nevajag pārlieku pārpūlēties, cik nu es sajēdzu no traumām.-

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 20.03.2007 19:36

[Roviela]

Nē, viņš tikai kož, ja viņam kāds nepatīk, Alea ļoti nopietni paskaidroja, atskatīdamās uz garā auguma melnmati. Viņa pasmaidīja un atviegloti nopūtās, atdodama viņam nazi.
Lūdzu! Tas tiešām man pašlaik ir par grūtu.

[Pūķēns Sāra]

-Lai nu tā būtu, ticēsim- Dzirdot repliku par trušveidīgo, vīrietis nepārāk pārliecināts noteica. Saņēmis nazi, viņš rūpīgi turpināja Aleas iesākto darbu.
-Tu labāk aizej un mazliet atpūties, pasēdi, ja tev tā vieglāk, varbūt pamēģini pagulēt. Es apsolu, ka tevi pamodināšu, ja būs kas īpašs.- Nirts turpinot griezt virvi, vai kas vien tas bija, teica Aleai, -Tev vajag uzkrāt spēkus, domājams mums vēl priekšā tāls ceļš.-

[Piligrims]

Izcīnījies ap durvīm, BimBo saprata, ka viņa iespējas ir galā. Ar pirkstu galiem viņš sataustīja, ka tās ir ar kaut ko aizsietas no otras puses. Te kādiem bij naž, tās durs ir aizsiets no otr pus. BimBo ar patiku ieelpoja svaigo gaisu, kurš plūda pa aizsieto durvju šķirbu. Kad pienāca papildspēki BimBo atkāpās, lai palaistu griezējus.
Viņa uzmanību piesaistīja Fela teiktais par piramīdām un viņš ļoti uzmanīgi noklausījās visu, ko viņi ar Kerru pārrunāja. Mazā dzīvnieciņa tīšanos ap kājām viņš ignorēja, jo bija daudz svarīgākas lietas, ko darīt, klausīties un vērot. Manam ar tā vaidzēt iemācīties, nodomāja BimBo, kad redzēja, kā Kerra aizmeta Felu pa gaisu, bet tas dīvānu. BimBo piegāja pie apgāztā dīvāna, novērtēja, vai tā potenciālā kustība nevarētu kādu traumēt un iebāzis roku kabatā, satvēra piramīdu un tad ar brīvo roku enerģiski izstiepa pret dīvānu, domās iztēlojoties, ka no tās iziet spēks.

[Ausminta]

Pie Fela veiktās demonstratīvās dīvāna apgāšanas Kerra salēcās un izdvesa pāris lāstu. Tomēr palēnām, sejā gan joprojām rotājoties visai satriektai izteiksmei, sieviete tā kā rādījās atgūstam zināmu emocionālu stabilitāti – vai, ja precīzāk, ieņemam stabilizējošu a-man-tas-viss-pie-kājas aizsardzības pozu.
- Āa... Nu jā. Skaidrs, – sakrustojusi rokas uz krūtīm, viņa pablenza uz Felu caur pieri. Skaidrs, protams, nebija. Jāteic, šobrīd kaut kā arī negribējās noskaidrot, jo māca aizdomas, ka ar šo saprašanu vienlaicīgi zudīs arī atlikušās veselā saprāta paliekas. (Tas gan nenovērsa tādus automātiskos aprēķinus kā piramīda+velna Fels+rokas rāviens=lidošana; dīvāns+Fels+roku vicināšana+spēks??=lidošana; nabaga frukts no ieraksta+x=lidošana; piramīda<>spēks...)
– Ē-e.. Tātad. Ko jūs tur atradāt? - Kerra pagājās uz durvju vaļā taisītāju pusi. - Kas tur augšā ņurkšķ? Tas man ne... – viņa paskatījās uz augšu, bet nākamais skats apstājās pie Binksa un viņa izdarībām. Nenoliedzami ieinteresēts šis skatiens bija. Bet ieinteresēts apmēram tā, kā vērojot kādu atmīnēšanas procedūru.

Eh... soma ir Kerrai plecā. Bet nu labs i, pieņemsim, dunča paņemšanu nefiksēja/automātiski iedeva.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 20.03.2007 23:11

[Nimue]

Mieru, tikai mieru. Pagaidām iemesla strīdēties par somu nav un kamēr kāds nepieteiksies to turēt stingri un nevienam nedot, arī nebūs. Dīvāns nav apgāzts, tas tikai nobrauca decimetru, kas to no sienas atdalīja


Bimbo stāvēja ar roku, dīvāna virzienā izstiepis un seju dīvaini savīkšķījis. Dīvāns arī stāvēja un, lai gan sejas ko savīkšķīt tam nebija, iet tas nekur acīmredzami neplānoja.

Fels sēdēja stūrītī un kaut ko ļoti prātīgi domāja.

Trušveidīgais uz maiņām aizvien nervozāk raustīja Aleu un Nirtu aiz piedurknēm, acīmredzami prasīdamies tapt paņemts rokās.

Durvis bija vaļā, ja ieklausījās, varēja just vieglu vēsa un spirgta gaisa plūsmu. Tumša, šaura eja. (divi metri augstums, metrs platums). Ja līdz šim sienu materiāls bija bijis kaut kas pelēks un metālisks, šeit šķita raupjš, porains akmens.

[Roviela]

(OOC - piedodiet! Es patvaļīgi saīsināju savus rakstus par to laiku, kas vajadzīgs, lai paprasītu somu un izrakātos pa to (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) Tā bija OOG informācija, es zinu.)

Alea paskatījās uz dīvāna pusi. Pie tā kaut kādā dīvainā pozā stāvēja gungānis. Nē, Alea vēl varēja nostāvēt kājās, gulties uz dīvāna, kuru citi svaida pa gaisu, vai mēģina ko tādu izdarīt, viņai nebija vēlēšanās.
Viņa automātiski pieliecās un paņēma dzīvnieciņu rokās. Pirksti noglauda garās ausis, pakasīja pakausi. Meitene neturēja to stingri, bet kā pienākas - viegli, droši atbalstot, lai pats var tikt projām, ja vēlas.

[Ausminta]

Nesanāk gan, Kerra atslāba. (Dīvaini tomēr. Piramīda(spēks?)+roka+x??=lidošana Eh...)
- Vēl vienu komandas elementu dabūji, ko, vai arī dzīvo barības rezervi? - Kerra pasmīnēja pret Aleu un viņas auklējamo. Tikmēr, izmantojot radušos nekur-neskriešanas-pauzi, pievērsās tvilekas somas neatvērto nodalījumu atmūķēšanai.

OOC:Es jau neko. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 21.03.2007 10:04

[dark_one]

Rēllu brīdi paskatījās uz Aleu, Nirtu, trušveidīgo un par kaut ko pie sevis pasmaidīja. Šķiet, vēlējās ko teikt par Fela izdarībām, bet troksnis virs griestiem pievērsa viņa uzmanību.

Sakrustojis rokas uz krūtīm viņš brīdi uzmanīgi vēroja griestus.

"Viņi mūs redz." negaidīti drūmi atskanēja P'gnirta balss. "Redziet tās pēdiņas, kā viņi izkārtojušies, lai labāk mūs redzētu?"

[Roviela]

Alea paskatījās uz augšu.
Kas viņi?
Meitene joprojām bužināja trušveidīgo, un tagad nesaprata, par ko Rēllu runā. Izkārtojušās pēdiņas? Simtkāji, vai?

[Nimue]

Zvēriņš kaut ko klusi un visai apmierināti murkšķēja un mēģināja ta ne pagrauzt, ta ne laizīt, ta ne zīst Aleas īkšķi.

Kerrai izdevās atpiņķerēt vēl vienu, pēdējo neatvērto no somas nodalījumiem. Tur atradās sporta blasteris ar sadragātu laidi un divas dzeltenas paciņas. Standartkomplektācijas medpaki. Vienā atlikuši tikai sacietējošie pārsēji Instant ieģipsēšana., otrā bez cietējošo pārsēju ritula atradās arī daži nelieli bakta plāksteri.

Pēdiņas virs galvas? Kaut kādas ēnas uz nedaudz gaišākā laukuma bija. Ja gribēja, protams, ēnu veidolos varēja saskatīt arī pēdu siluetus, dažāda izmēra, vairāk mazākas, nekā lielākas. Nu, cilvēka mēroga.


Precizējums par eju - tās pirmie divi metri ir tik pat plati, kā telpa, kur šobrīd atrodaties, sašaurinājums sākas uzreiz pēc tam - nu gluži kā ala sienā. Ne vienmēr to, ko iedomājas, izdodas precīzi aprakstīt.

[Ausminta]

Tie, kas tur augšā šūmējās, nepatika arī Kerrai.
- Skatās vai neskatās, tūlīt tīsimies no šejienes prom. Cerams, ka pret sienām... Tā-a... - viņa novilka, caurskatot jaunatklāto ekipējumu. Ar blasterīti vēlāk paņemsimies. - Noliec to savu grauzēju. Kas tev salauzts bija? Kāja, roka, riba? - paņēmusi vienu no pārsējiem, Kerra pagriezās pret Aleu.

[Roviela]

Tas nav grauzējs, Alea protestēja, tas ir ausainītis.
Un saudzīgi nolika dzīvnieciņu zemē.
Domāju, ka riba, re, meitene piesardzīgi viegli iebakstīja sev krūtīs, čīkst!
Man apgulties, jeb tāpat palikt?
Rokas Aleai jau bija pie kombinezona apkakles, lai to taisīti vaļā. Kā citādi tiks klāt?

[Ausminta]

- Jā, jā, pie tam Pūkainītis ... Paliec tāpat, lai stāvus pozīcijai labāk pieguļ, un mēs taču negribam traucēt mūsu ē... spēkoni. Jā, skafandriņu nost, - Noplēsusi pirmo plāksteri viņa to piespieda Aleas krūšu kurvim. Tad blakus nākamo, un nākamo, fiksējot savainoto vietu. Aizgāja visi.
- Elpot varētu būt pagrūti, bet to tā kā derētu darīt, - cieši pietīdama galus augumam un nostirpinādama, Kerra smīnēdama runāja. - Tāpat kā paklepot šad tad derētu. Lai nesākas iekaisums. Nu tā, - viņa atkāpās. - Plāksteri kaut kur nevajag? -