Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[Nimue]

Leilo nekādus trokšņus skapī nedzirdēja.
Durvis atvērās viegli.
Neviens skelets no tām neizvēlās.

Aiz durvīm atklājās divi tīri, plastikātā iesaiņoti oranži pilotu kombinezoni - viens garāks, viens īsāks, kā arī kās pusducis tāpat iesaiņotu baltu bezizmēra apģērba kārtu, kas līdzinājās pašlaik Leilo mugurā esošajām. Tur pat plauktos bija arī daži zābaku un cimdu pāri.
Interesantāks par tiem varbūt bija izslēgtais datapads viena no augšējie plauktiem un kāds dīvains grauzējs skapja apakšējā stūrī.
Miris grauzējs. Viltīgi izveidotas lamatas bija pievilinājušas radījumu ar sarkana džema ķocīti, lai pēc tam rūpīgs, vienreizdarbināms mehānisms, kā šķiet, no savu laiku nokalpojušas blasterpistoles daļām, akurāti izcepinātu radījuma smadzenes.
Līdzīgi grauzēji lielāku kuģu kravas tilpnēs ieviesās šad un tad - bet kaut kas šī radījuma izskatā bija svešāks, neredzēts. Kā pelēkā žurka no melnās atšķiras. It kā jau tas pats, bet ieskatoties? Nesajaucams.

Aleas zīlītes sašaurinājās. Viņai šķita, ka telpa apkārt sākusi griesties. Piecelties? Neiespējami. Nāca miegs. Puse kapsulas acīmredzot bija bijis par daudz.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 26.02.2007 23:28

[kraist]

Tiekat galā ar viņu, bet tagad jāpārbauda tas trakais. Fels aizgāja pie Bimbo un ieradzijis abus guļam zemē un Skapi atvērtu vispirms piegāja pie skapja paņēma datapadu. Bimbo ceļaties abi augšā. Leilo beidz uzvesties kā niekkalbis un Mums pagaidām visiem kopā ir jāstrādā, bet ja mēģināsi izstrādāt vēl kādas muļķīubas tad nebūs labi. Fels noteica un tuvāk izpētija slazdu un žurku kas tur atradās.

[dark_one]

P'gnirts nopūtās.
"Pacel tās acis uz kātiņiem augšup. Man izskatās, ka viņš vienkārši uzmanīgi atvēra skapi. Vēl man izskatās, ka tev pašam ar tiem kloniem ir tieši tik pat daudz sakara, cik dakterītim. Gungāņus gan man atšķirt pagrūti, bet tas tur pa labi neesi tu, ko? Starp Aleu un to puisi, kura otra versija mums te uz galda mētājas?"

"Nu ko, klausīsim vien Kerrai. Ņemam tik to slāpējamo masku nost." Viņš uzmanīgi noņēma elpošanas masku un skatījās - modīsies? Nemodīsies? "Viņam var kaut kā vēl palīdzēt? Fel? Leilo?"

[vargr]

Leilo paspēja ieraudzīt tikai spilgtu apģērba gabalu, kad ar pamatīgu spēku tika triekts pret zemi.
— Atsienies no manis, trakā varde!!! — viņam beidzot pietrūka savaldības. — Jūs visi esat traki! Ielaužaties, draudat, un tagad man jānomierinās?! — Vēl vairākas vīles nostirkšķēja, kamēr viņš locījās zem uzbrucēja svara un centās tam iespert.

[Piligrims]

BimBo palaida neganti spirinošos Leilo vaļā, vairāk gan dēļ savām sāpošajām rokām un biedru vēlmi uzņemties atbildību, nekā aiz pārliecības par viņa pilnīgo nekaitību. Viņš piecēlās kājās un ielūkojās skapī, kuru atvēra Leilo, neko draudīgu tur neieraudzījis viņš pievērsās burkām, kurās peldēja kloni. Lai jau viņ paš tiek galā ar to glumo tip, nolēma BimBo un tad viņš TO ieraudzīja - vienā no tām bija ...VIŅŠ PATS ... sākumā galvā bija absolūts tukšums, viņš sapurināja galvu un maksimāli izvirzīja savas teleskopiskās acis burkas virzienā, tad sāka rasties domas –Pag, kāt’nu tas nāk, es iru te vai tamā burkā? Un kas būs, ja šamējs arī domās, ka viņ ir es? Vienīgais, kurš ko nebūt varētu pastāstīt par tām burkām bija tikko ņurcītais Leilo. BimBo neapgrūtināja sevi ar lieku vainas apziņu, bet tieši noprasīja, Leilo, Tu kauko zin par tiem kloniem?

[kraist]

Labi laikam pienācis jums mazliet pastāstīt par miiju kas man un vēl pārsi cilvēkiem tai skaitā arī tai Tvilekai bija jāveic šeit. Mūs atsūtija uz šo staciju meklēt pazudušus stormtruperus, laikam pa pusei ir skaidrs kas ar viņiem notika. Fels gāja apstīt beidzot kameras ar kloniem.

[Roviela]

Alea nekam nepievērsa uzmanību, ne tam, ka kāds viņu piestutē sēdus, ne arī injekcijai, sāpes sānos bija pārāk lielas. Viņa vēl vienu reizi mokoši ievilka elpu, tad viss apkārt sāka griezties, saplūda vienā ņirboņā, skaņas kļuva klusākas, līdz noklusa pavisam, viņai ļaujoties miegam vai bezsamaņai, kas to lai atšķir.

[Nimue]

OOC: Par 'kamerām ar kloniem' - tur viss redzams jau ienākot telpā ar ķirurģisko galdu. Tālākā siena tagad ir logs/ekrāns. Skatīt te. Nekā vairāk tur tā vienkārši skatoties nav. Vai meklē/pievērs uzmanību kam konkrētākam?


Vīrietis uz ķirurģiskā galda bija atmodies. Tagad, bez skābekļa maskas bija redzams, ka deguns vismaz divreiz bijis lausts - lai gan vispār jau pat bez lauztā deguna kaut kas lika viņu ieskaitīt pie skarbajiem tipāžiem. Par spīti tam, ka bez sprīža divmetrīgo augumu nepapildināja ne Džeidana muskuļu masa, ne P'gnirta vai Aleas pasīvi uzvilktās atsperes stiegrainums - tagad, viņam nomodā esot un būnajās acīs apziņai atgriežoties, viss ķermenis burtiski dvesa gaisotni, kas liecināja - ar šo vīru jokot nav prātīgi.
Tai pašā laikā - apjucis viņš izskatījās ne mazāk, kā vairums pārējo klātesošo un kustējās ar acīmredzamām grūtībām un manāmu stīvumu.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 27.02.2007 10:36

[vargr]

Leilo apsēdās un nopētīja sabojāto piedurkni.
— Kas man jāizdara, lai jūs beidzot noticētu? Par šo vietu zinu ne vairāk kā jūs. Kopš... ē-ē... ierados, šeit pamodos pirmo reizi. Lielo telpu atceros. Būri. Vairākas reizes...
Viņš piecēlās un piegāja pie tālās sienas.

ooc: staigājot vajadzētu tā kā kļūt redzamam – ekrāns vai siena.

[Nimue]

Uzmanīgi ieskatoties-ekrāns.

[Ausminta]

Pārdozēts. Slikti. Slikti. Kerra iekoda lūpā.
- Paliec augšā, skuķi, dzirdi? Paliec augšā, - Pret vielu iedarbību pliķēšana sevišķi nelīdz. Te skatiens apstājās pie meitenes visai pietūcītajām kabatām. Datapads. Un komlinks. Viņa tos izvilka.
- Kam te inter... - bet Fels jau bija aiztesies. Kaut ko nepacietīgi nošņākusi, Kerra vēl pacēla no grīdas apķepušo kastīti un ātri devās atpakaļ uz mazo telpu, no kuras pirms brīža bija aizbēgusi. Pārvarēdama nepatiku, un cenzdamās neskatīties uz tiem, viņa spēra soli iekšā.
- Komlinks un datapads, - viņa tos padeva Felam. Pie samaņas nākušajam subjektam tika veltīts īss skatiens. Nākamais fokusējās uz Leilo.
- Bižainais, laiks kļūt noderīgam. Dakteris esi? Skuķim slikti. Analgētiķis bija par stipru. Vajag kādu stimulatoru, lai ne... Paņem vēl kādu injektoru no skapja, ampulas ir somā. Un ātri. -

[kraist]

Tā labi laiks tīties no šejienes. Kerra iedod man to trubu un tinamies prom no šejienes. Leilo izdari as vaidzīgs palīdzot Aleai.

Fels ieslēdza tiko ieslēgto datapadu un apstijās ierakstus kopš laiak kad viņi bioja sākuši pirmo misiju. Pēc tam ieslēdza komlinku un mēģināja saprast vai ir kaut kur tuvumā slūžām kur bija nolikts satalīts pirmo reiz nosēdoties šeit.

[Nimue]

Gan tvilekas armijas modeļa datapada, gan no skapja paņemtā civilā paskata modeļa informācija ir aizsargāta un pēc vienkārši ieslēgšanas neparādās.

Komlinks ir vai nu bojāts, vai baterija nosēdusies, vai pietiekamā tuvumā nedarbojas neviena piemērota relejstacija, vai tās signālu dzēš kāds materiāls sienās. Īsumā - komlinks nedarbojas.

Aela nav bezsamaņā un pilnīgi uz ārpasauli reaģēt nespējīga. Negriboša varbūt. Sāpēt nesāp.

[Ausminta]

- Nu? Ko stāvi? - viņa vēl drošības pēc uzkliedza Leilo. - Deva bija puskapsula. Un tā bija par daudz. -
Pa tam Kerra bija pamanījusi atvērto skapi. Neatlaidīgi uz to skatoties (tas ir, lai neredzētu blakus vīdošos, zaļaganos) viņa piegāja un izvilka no tā vienu no baltajiem paltrakiem, ko izmantoja no kastītes pilošās vielas noslaucīšanai no rokām. Izvilka vienu, mazāka izmēra pāri zābaku un ar strupu - Uzvilksi skuķim, - iegrūda rokās P'gnirtam. Tad pagriezās pret Felu.
- Par kādu trubu tu runā. Šito kasti? To es tūliņ pati atlauzīšu. - Ko, izmantojot dunča asmeni (bet, ja tas nelīdzēja - vienu no šādas darbības šķietami izturīgiem manipulatoriem no plaukta) viņa arī centās izdarīt.

[kraist]

Truba vai caurule vai nav vienalga nu tā kas bija līdzās tvilekai. Fels pastijās uz Kerru un tad pievērsās Leilo Tu vēl te esi? stāv kā sāls stabs. tak beidzot ej un palīdzi Aleai!

[dark_one]

P'gnirts paskatījās uz Kerru. "Atstāj tikai jūs uz brīdi." Bet tālākos pārspriedumos neieslīdzis, viņš paķēra zābakus un aizsteidzās norādītajā virzienā, pa ceļam murminādams.
"Teica, vispirms pamēģināt ar drusciņ uz kādu citu, bet nē, nav jau jāklausa. Sieviete, un tāpēc uzreiz var muļķības darīt, vai?"

"Klausies, tu!" Viņš sagrāba Aleu aiz pleca, uz brīdi uzspieda pirkstus uz pieres sāniem un deguna tilta, pliķēja un knaibīja vaigus un neapmierināts lēni, pārliecinoši un aizvainojoši nicīgi pateica visu ko domā par tādu gulēšanu.

"Tikai nīkuļi un slaisti tā aizmieg! Acis vaļā, Alea Kel Taii! Neviens tevi uz rokām nenēsās! Mosties! Tu zini, ka tu to vari! Mamma nemācīja, ka dienas laikā gulēt nedrīkst? Ļausi pārējiem aiziet un tevi te atstāt?"

[Nimue]

Fels apjauta, ka jau labu laiku jūt, kā viņam pēc katra pārskrējiena vairāk un vairāk sāk reibt galva pietūkt mēle un mesties kājas.


Kerrai izdevās atrast kaut ko par improvizētu lauzni izmantojamu. Un tad jau tādu pavirši, steigā tik vietām aizmetinātu vāku atlauzt nenācās grūti.


Vairumu kārbas aizņēma grauzēju slazds - līdzīgs tam, kas atradās skapī, tikai džema ķocītis šajā te bija saplīsis, toties mehānisms, kam būtu jāpiebeidz ķocītī ielīdušais grauzējs vēl nebija nostrādājis. Pēc mirušā grauzēja skapī spriežot - to mehānismu var veiksmīgi izmantot vienreizlietojamu blasteri.

Un sarkans sainītis - kāds rūpīgi audumā iesaiņojis datapadu, lai pasargātu to no nejauša krietiena. Audums gan piesūcies ar lipīgo džemu, arī datapads kļuvis lipīgs. Bet toties šis te vēl ir ieslēgts.

Tā ekrānā - nepabeigta vēstule.

"Sargam kukurūzas laukā:
Ir vēl ļaunāk, nekā runājām. Es saprotu, ka tas viss ir nepieciešams, bet pat droīdiem taču tika nolemts uzvedības skrūves nelietot. Un tā nolādētā lelle - vai tiešām to nevar žāvēt gaisa slūžās, kas kādam nav katru dienu jālieto? Vai vismaz kādās, kuras man nebūu jāredz?"

Šo rakstu rediģēja Nimue: 27.02.2007 23:58

[Roviela]

Alea sajuta, ka kāds viņu purina, tad rokas sev pie pieres, kāds pliķēja vaigus... Rokas! atmiņa atbildēja - tās pašas, kas pirmīt modināja. Tās, kas pieder kādam, kam viņa gribēja paklausīt. Meitene saņēmās un ieklausījās teiktajā.
"... nīkuļi un slaisti tā aizmieg! Acis vaļā... Mosties! Tu zini, ka tu to vari! Mamma..." ko mamma? Ā! Nedrīkst gulēt. Labi...
Viņa ar pūlēm pavēra plakstiņus. Pagaidām vēl viss tik saldi griezās acu priekšā, tad lēnām, pamazām nomierinājās un nostājās pareizās vietās. Nekas nesāpēja.
Alea pagrieza galvu un tieši paskatījās uz to, kurš viņu bikstīja. Rellu. Pacēla vienu roku, un satvēra viņējo.
Paldies! Tagad ir labāk. Es ceļos.
Un to viņa darīja. Balstoties pret sienu - uz brīdi atkal palika sliktāk - bet beigās viņa bija stāvus.
Kur jāiet?
Alea nebija pārliecināta, ka viņai ir tik daudz spēka, lai lieki skraidītu šurpu turpu.

[dark_one]

Izskatījās, ka P'gnirts brīdi ieklausās kādā nedzirdamā skaņā.
"Pagaidām nekur netiekam, gaidīsim, kamēr Kerra vēl kādas durvis atvērs. Te tomēr mazliet vēdinās, un no šejienes uz gāzes telpu kā aiztaisīt, viņa taču jau atrada kā. Bet tajā vēl vienā telpā, kas atradās - tur vispār melnā bezizeja. Bojāts meddroīds, dakterītis, pacients, bet nekādas otras izejas. Par ekrānu P'gnirts izvēlējās noklusēt. Vismaz pagaidām.
Tā kā, cerams, pults tomēr attaisīs arī šitās durvis. A ja ne, sēdēsim un gaidīsim, kamēr kāds sargs atvērs no ārpuses. Kamēr gaidam, varu pastāstīt ko Fels interesantu pateica par to violeto miegamici, ko tik jauki aptīrīji. Viņa kopā ar Felu esot sūtīta uz šejieni glābšanas misijā. Lai gan vispār kaut ko tādu viņš jau laikama agrāk bija bildis. Godīgais puisis, viņš, ne tāds kā mēs pārējie. Bet ziniet, kas viņiem te bija jāglābj?" Viņš zīmīgi paskatījās uz zemē guļošajām stormtrūpera krūšu bruņām un mumificētajām ķermeņa daļām. "Vispār, re kur tev zābaki, uzvelc labāk, mētājas te visāda draza apkārt."

[Roviela]

Tad nu gan! Tādi jaunumi visādi.
Nedaudz lēnāk, lūdzu, es vēl tik labi neuztveru, Alea palūdza.
Viņai, tur, augšā, ir rokas sabakstītas pamatīgi. Kaut kādas narkotikas, domāju, viņa turpināja, atceroties, kā tas izskatījās. Pazīstama ar Faelu? Jāglābj? Tvileku dejotāja - un kādu glābt? Nē... viņi ne ar ko nav labāki par mums, tādi paši vien ir... Tādas bija viņas domas. Nu, varbūt nokļuvuši te nedaudz legālākā veidā.
Meitene paskatījās virzienā, kuru norādīja P'gnirts, un tikai tagad ieraudzīja, uz ko viņš rāda. Bruņu fragmenti, mūmijas gabali, sarkanas bumbiņas... ar ko te nodarbojas?
Palīdzi, lūdzu, man uzvilkt zābakus. Man šķiet, man ir lauzta riba, nebūs labi liekties.