Zudušie valdnieki [C], Kad realitāte beidzas sākas pasaka..... Opcijas

[mehaniskais koli...]

Galvenā arheologa žurnāls:

20.maijs.Mēs ierodamies Esrengalnes virsotnē. Tiek ierīkota nometne. Speciālisti ir mazliet uztraukti.

22.Maijs.Mēs atradām ieeju kalnā. Ala bija noklāta ar rakstiem dīvainā valodā. Valodu speciāliste to sāka atšifrēt. Tās stāsta par rasi, kas izmirst.

23.Maijs.Devāmies iekšā alā. Notika šausmīga nelaime. Nogruvums, iesprostoja alā .Seši cilvēki tika iesprostoti vai nogalināti. Viņus izglābt nav iespējams. Mēs beidzam darbu šeit.


Nogruvums bija pēkšņi un negaidīts. Jūs palikāt dzīvi, un tā kā izejas nebija devāties tālāk. Pēc kāda kilometra jūs nonācāt milzīgā telpā, tā bija pilna ar tīstokļiem, dārgakmeņiem ,mākslas priekšmetiem un sadzīves priekšmetiem. Telpas vidū atradās spogulis . Safīra tam pieskārās .Spoža gaisma.


Saule ir tikko uzaususi, tā spoguļojas rasā. Viss apkārt plešas pamežs, putini čivina, pūš viegls vējš, ir dzirdama viegla viļņu šalkoņa vējiņš. Vienīgais ,kas neiederas ainavā ir seši radījumi. Pūķis, gulēja tieši blakus spogulim, zem vītola ,kas aug blakus dīķim
Guļ divradzis, kam blakus guļ vilks, ar spožiem spārniem. Blakus strautam guļ Indigo. Pļaviņā valda miers, viņi sāka mosties. Pļaviņa ir iekopta līdzīgi parkam, vienā malā burbuļo strautiņš, kas tālāk izveido dīķī, kam pārkāries vītols. Netālu no spoguļa jau starp bērziem ir sastādīti ceriņi un citi pavasara ziedi. Tie ir pašā plaukumā. Būdiņa atrodas tālākajā daļā prom no spoguļa ,jau iekšā mežā, tā ir gandrīz neredzama .Pašā vidū atrodas spogulis. Starp bērziem guļ divas sievietes, viena no viņām ir apgūlusies ēnā zem liela laukakmeņa(vampīrs). Otra zem ceriņu krūma, Uz paša akmens guļ putns ar sarkanām spalvām.

Sargs-rūķi, īsa auguma, vecs un reizē jauns. Iziet no sava namiņa un uzkliedz „Biju gaidījis jūs vēlāk, varbūt iesim brokastot! ”Viņa skaļā balss pieskandina gaisu. Jūs mostaties.


Dažas lietas atmiņas ,kas jums ir par dzīvi uz zemes ir ,ļoti miglainas, jūs ātri vien pieņemat faktu ,ka esat šādi, bet ne faktu ka esat valdnieki . Ledera ir gandrīz caurspīdīga, izlem pati, kam pieskarsies.


Atvainojos varbūt šis sākuma posts ir briesmīgs, bet turpmāk tā nebūs. Ceru ka spēle būs izcila.

[Meitene ar melno...]

Pagaidi,kas es esmu?"Safīra jautājaviņš ir fēnikss viņš Indigo ,kas es esmu?"viņa jautāja skatīdamās uz rūķi un apsēsdamās blakus segai ar ēdienu

[Eņģeļu gūstekne]

Nē, nē neko. Frenks atmeta ar roku. Es pieņemšu, ka tu neesi sapīpējies savu pīpi un saki taisnību. Pieslīdējis pie savdabīgā galda indigo it kā apsēdās, it kā ne, teiksim tā- saritinājās. Zvīņotā, cietā āda nu citā saules leņķī zvārojās viegli iezaļgana, violetās acis meklēja pēc kā ēdama. Pirmajā brīdī neapšaubāmi, ka Frenks gribēja lūkoties pēc kā normāla, bet tad viņš pēkšņi noskurinājās. Ak dievs kā var garšot dārzeņi un tādas lietas, ārprāts. Viņš iesmējās pie sevis domās sakot tādas muļķības un sāka bungot savus trīs pirkstus pret ķermeņa apakšdaļu-asti.

Šo rakstu rediģēja Eņģeļu gūstekne*: 10.02.2007 19:45

[rudo lapu vilcēn...]

Varenais, guļošais ķermenis izdvesa nopūtu. Tīkams, viegls vējš rotaļājaas starp smailajiem, vītajiem ragiem, vītols sniedza veldzējošo paēnu un negribējās vēl celties. Bet Džavannijs pavēra savas siltās, brūnās acis. Apkārtne rādījās dīvaini silta un svaiga. Viegli pakustinājis ausis, viņš ieklausījās sarunā, kas notika turpat netālu. Acis vieglā izbrīnā, nedaudz neierastā leņķī vēroja apkārtējo pārvērtības. Viņš šķita visus pazīstam, tomēr nebija par to drošs.
Vēlreiz nopūties, zirgam līdzīgais dzīvnieks centās peicelties kājās. Pirmais mēģinājums beidzās ar pārsteigumu. Lielās acis ar neizpratni vērās uz masīvajiem pakaviem tur, kur vajadzēja būt rokām. Arī ķermeņa proporcijas nešķita pareizas. Viegli pagoizījis galvu, Dzāvannija juta, ka kakls ir garāks un savādāks, galva uz augšu dīvaini pagarinājās, tāpat kā uz leju. Zirdziski nospruaslojis, divradzis novēcināja asti un apjuka vēl vairāk. Viņam bija aste!
Viegli noskurinājies, Džavannijs centās peicelties kājās. Ar trešo mēģinājumu tas izdevās. Pagrozījis galvu uz visām pusēm, viņš apbrīnoja savu ķermeni. Tumšās spalvas klātais augums bija muskuļots un reizē graciozs. Zeme šķita neparasti tālu un reizē vēl tuvāka nekā cilvēka veidolā.
Sapurinājis ragoto galvu un zirdziski nosprauslājis, Džajs paspēra vairākus soļus tuvāk dīķim. Siltās acis vērās atspulgā. Vērās un lēnām sāka saprast, šķiet atcerēties, ka tieši tādam viņam vajadzēja izkatīties. Tieši tāds viņš arī bija. Cilvēka veidols šķita kļūstam miglaināks un neskaidrāks.
Atrāvies no dīķa virsmas, divradzis lēnām pierikšoja pie rūķa un pārējiem, kas sāka pulcēties un rādījās esam brokastu galds. Solis vēl nebija tik veikls un līgans kādam tam vajadzēja būt.
-Es atvainojos par iejaukšanos.- Džavannijs iejautājās mazliet savādā, neierastā balsī. Runāt kā cilvēkam bija mazliet pagrūti dēļ vēl neierastās mutes un zobiem. -Vai jūs, lūdzu varētu vēlreiz pateikt kur mēs esam un kāpēc? Es lwikam īsti nesapratu.- neskatoties uz vēl neierasto runāšanu, Džajs paturēja savu pieklājīgo toni. Siltās, brūnās acis vērās tieši uz rūķi, cenzdamies nebūt pārāk tiešs. Baltā aste tika novēcināta, kā aizgaiņajot neredzamu mušu. Baltās krēpes krita patīkamos viļņos uz tumšā kakla un nosedza metāliskās krāsas pieri, aks šķita viedota no kaula, tāpat kā ragi.

[mehaniskais koli...]

Labi Sebastjan un Frenk.Jūs esat karaļi ,griba vai negribat,es esmu starppasauļu vārtu sargs,šī ir sala uz kurs tie atrodas.šī sala atrodas apmēram 1000 mietu no Evelijas.'rūķis mīerīgi teica salikdams sev uz škīvja ceptas saknesJūs milēdij esat Ledera,jūss esat viss,jūs esat miera nesēja jūsu klātbūtnē nedrīks karot vaio strīdēties,jūs nedrīkst nogalināt,jūss esat vissi radijumi,uz šīs zemes!"viņš priecīgs nodūdoja"AK,beidzot jūs esat klāt,mēs atrodamioes Evelijai piederošā salā,tā sauktajā Sākum salā!"viņš teica vērodams spēcīgio zirgu'Jūs esat Salīgseglas valdnieks!"viņš pārlaimīgi teica

Šo rakstu rediģēja ev_angel: 10.02.2007 19:47

[Elven]

-Tātad es ķirzak puika un jocīgs vienradzos ir kaut kādas zemes valdnieki?- Sebastians paskatījās vēl uz pārējiem ,kas guēja uz zemes un vēl nebija pamodušies...

[mehaniskais koli...]

Jūs vissi esat izņemot sSafīras jaukundzi,viņa ir ziņnese,!"viņš teica,sākdams grauzt vistas kājiņu

[rudo lapu vilcēn...]

-Salīgseglas.- Džavannijs domīgi atkārtoja tikko dzirdēto vārdu. Turpinājums gan viņam nepatika. -Pagiadiet! Kāds valdnieks?- viņš nedroši pārjautāja. -Es taču nevaru būt valdnieks! Es taču pats neesmu drošs par to, kas esmu!- varēja manīt, ka divradzis ir vēl viegli apjucis. Neparastā pārvietošanās, vēl nepierastais ķermenis, kurā viņš jutās kā savā ādā, tikai aizmirsis kā īsti tajā bijis pirms tam, tagad cenšoties atminēties.
-Tur jābūt kādai kļūdai.- pēdējais teikums tika pateikts stingri un pilnīgi nopietni.
Izdzirdis Sebastiana vārdus, Džavannijs nedaudz sabozās. -Divradzis, cienītais. Man ir divi ragi, nevis viens kā vienradžiem.- Kā viņš to zināja, palika neatbildēts.

Šo rakstu rediģēja Rudens bērns Renīna: 10.02.2007 19:56

[Elven]

Sebastians saspieda roku un to uzreiz atlaida viņa palauksta dega viņš pie sevis nodomāja ::Jocīgi ,bet reizē forši:: viņš arī pacēla vistas kājas un nokodās -Tad kāda ir mūsu jēga šeit?-

-Kāda starpība?- viņš atbildēja Džavannijam, Sebastiana rokai vēl joprojām degot...

Šo rakstu rediģēja Elven: 10.02.2007 20:00

[Eņģeļu gūstekne]

Asā dzirde saklausīja gandrīz nedzirdamu pīkstoņu un rušināšanos, redze ātri vien nofokusējās uz lielas koka kārbas pusi, tajā nesaprašanā uz riņķi skrēj vairākas baltas pelītes. Mēle izšāvās atkārtoti, tikai šoreiz kā jūtot ko īpaši labu. Uzmanīgi tika paņemta viena baltā pele aiz astes, tā spirinājās, bet tad jau burtiski sekundes laikā tā pazuda indigo mutē un tika norīta astītei vēl īsu mirklīti sakustoties starp Frenka lūpām. Jā, tik tiešām, kam tad mēs te īsti esam un kāpēc neatminamies neko par valdīšanu. Piedevām vai Jūs varētu pastāstīt ko vairāk par mūsu pārvaldāmajiem plašumiem?

[mehaniskais koli...]

tu esi valdniks un ko tur padarīt neko,un tu būsi valdnieks viens=alga kas esi!"mazliet dusmīgi teica"Un ziniet star vienradžiem un Divradžiem ir milzīga atšķīrība!" rūķis noteica

[Meitene ar melno...]

Kā jūs nesaprotat jūsu majestēte,jums ir jāpilda savs pienākums,mums ir jādodas un Eveliju,pēc iespējas drīzāk,bet vispirms jāapgūst savas iespējas!viņa nopietni noteica un tikai pēc brīža attapāsVai es viņiem kalpoju?viņa pajautāja rūķim

[Elven]

-Šis jautājums jums varbūt nepatiks ,bet kura no rasēm ir viss stiprākā un kādēļ mēs šeit esam ieradušies??- Sebastians to pateicis beidzot nodzēsa savu roku ,kas vislaik bija degusi..

[rudo lapu vilcēn...]

Džavannijs viegli nopūtās un papurināja ragoto galvu. Smailie ragi mazliet draudīgi pašupojās uz šaniem. Šķiet vēl ko vairāk censties paskaidrot nebija jēgas. Nebija vērts censties arī pierādīt savus vārdus. Rūķis bija spītīgs, pārāk spītīgs. Taču Džajs viņam neticēja. Viņš zināja, ka ir divradzis, taču nejutās kā valdnieks. Pavisam noteikti nejutās.
-Es envaru būt valdnieks, ja nejūtos kā valdnieks.- viņš pieklājīgi atbildēja Safirai.
Viegli nopūties, viņš paspēra vairākus soļus sāņus un noplūca zāles stiebru. Īss skatiens tika uzmests pie gladauta sēdošajiem. Tas, ko viņi šobrīd ēda, lika divradzim noskurināties. Gaļa nekad viņam nebija patikusi, bet tagad, pat tikai redzot kā to ēd citi, skats lika šermuļiem skriet pār kauliem.
Paspēris vēl dažus soļus tālāk, lai neredzētu kārās mutes un gaļas šķiedras, divradzis saudzīgi noplūca vēl vienu zāles stiebru. Bija pamodies izslakums, tādēļ maigās lūpas nesteidzīgi pieskārās zaļajam klājienam zem kājām. Abi garie, vītie ragi dažbrīd piekļāvās kaklam un baltajām krēpēm. Runāt viņš runās ar pārējiem tad, kad tie būs paēduši. Taču stāvās ausis tika uzmanīgi sasmailētas, lai dzirdētu sarunas, kas risinājās pie galda.

[mehaniskais koli...]

Nu,katram no mums piemīt īpaši spēki,bet vecākie un gudrākie ir pūķi,spēka ziņa tie varētu būt troļļi un ledera,jo tuviņš paskatijās uz Safīruspēj pārvēsties par jebkuru radijumuviņš pagriezās pret SafīruJā un Nē ,tu viņiem palīdzi nevis kalpoviņš smaidot teica

[Eņģeļu gūstekne]

Indigo mūža ilgums pilnīgi noteikti neatpaliek no pūķiem. Piedevām esam arī pieredzējuši tik pat un vēl vairāk. Nez no kurienes izvilcis informāciju savu rasi aizstāvēja Frenks. Pašam gan viņam nācās apmulst pēc šiem vārdiem, bet mierīgais monotonais tonis atslābināja uzvilktos skrimšļus. Un tomēr jāatzīst, ka visvarenākā no visiem ir tieši Safīra. Galvā nezināmu iemeslu dēļ atbalsojās daudzas svešādas, šņācošas balsis, kas katra stāstīja savu stāstu. Kā atmiņas, kuras uzradušās no nekurienes, nē drīzāk rases mantojums, zināt daudz ko un tai pat laikā nezināt neko.

[Elven]

Sebastians piecēlās kājās un viņa rokas un acis bija sākušas degt -Ja kāds no jums domā ,ka spēj uzveikt fēniksu tad viņš stipri maldās ,ko jūs mums varam izdarīt mēs pārvēršoties sastāvam no tīra uguns- viņš pēķšni apsēdās nobīdamies no saviem vārdiem ,jo viņš nezināja ,kā to visu bija tik pēķšņi uzzinājis...

[Meitene ar melno...]

Safīra kļuva dusmīga viņi sacentās un sāka strīdēties"Mierā!"viņa klusu noteica ,viņa to necieta viņas augums trīcēja un drebēja

[mehaniskais koli...]

Safīras teiktais atbalsojās visur ,tas skanēja visiem ausīs,un viņi nevarēja no tā tik vaļa,daudzi nokrita uz ceļiem,jo tas ko viņi dzirdēja bija pārāk sāpīgi,viņi nesaprata ko dzird,bet tas bija tik skumji un sāpīgi.Šis vārds vēl kādu brītiņu dunēja gaisā.PĒC 10minūtēm visi atguvās,vienīgā kas to nejuta bija SAfīra viņa bija pārstājusi trīcēt un jutās labāk.

[Meitene ar melno...]

SAfīrai likās ,ka kaut kas nav kārtībā,viņas klusais čuksts atbalsojās viss apkārt,viņai nepatikās skatīties uz citiem redzot ka viņiem tas neoatīk,bet viņa juta tādu kā gandarijumu par to ko izdarija kad tas bija rimiesVai jums viss kārtībā/viņa klusi jautāja skatīdamās uz apkārtējiem

[Elven]

Sebastians pakratīja galvu tā vēl nedaudz sāpēja -Šķiet ,ka jā! Tev gan ir diezgan iespaidīgas spējas- Viņš smaidīdams teica....