Galvenā arheologa žurnāls:

20.maijs.Mēs ierodamies Esrengalnes virsotnē. Tiek ierīkota nometne. Speciālisti ir mazliet uztraukti.

22.Maijs.Mēs atradām ieeju kalnā. Ala bija noklāta ar rakstiem dīvainā valodā. Valodu speciāliste to sāka atšifrēt. Tās stāsta par rasi, kas izmirst.

23.Maijs.Devāmies iekšā alā. Notika šausmīga nelaime. Nogruvums, iesprostoja alā .Seši cilvēki tika iesprostoti vai nogalināti. Viņus izglābt nav iespējams. Mēs beidzam darbu šeit.


Nogruvums bija pēkšņi un negaidīts. Jūs palikāt dzīvi, un tā kā izejas nebija devāties tālāk. Pēc kāda kilometra jūs nonācāt milzīgā telpā, tā bija pilna ar tīstokļiem, dārgakmeņiem ,mākslas priekšmetiem un sadzīves priekšmetiem. Telpas vidū atradās spogulis . Safīra tam pieskārās .Spoža gaisma.


Saule ir tikko uzaususi, tā spoguļojas rasā. Viss apkārt plešas pamežs, putini čivina, pūš viegls vējš, ir dzirdama viegla viļņu šalkoņa vējiņš. Vienīgais ,kas neiederas ainavā ir seši radījumi. Pūķis, gulēja tieši blakus spogulim, zem vītola ,kas aug blakus dīķim
Guļ divradzis, kam blakus guļ vilks, ar spožiem spārniem. Blakus strautam guļ Indigo. Pļaviņā valda miers, viņi sāka mosties. Pļaviņa ir iekopta līdzīgi parkam, vienā malā burbuļo strautiņš, kas tālāk izveido dīķī, kam pārkāries vītols. Netālu no spoguļa jau starp bērziem ir sastādīti ceriņi un citi pavasara ziedi. Tie ir pašā plaukumā. Būdiņa atrodas tālākajā daļā prom no spoguļa ,jau iekšā mežā, tā ir gandrīz neredzama .Pašā vidū atrodas spogulis. Starp bērziem guļ divas sievietes, viena no viņām ir apgūlusies ēnā zem liela laukakmeņa(vampīrs). Otra zem ceriņu krūma, Uz paša akmens guļ putns ar sarkanām spalvām.

Sargs-rūķi, īsa auguma, vecs un reizē jauns. Iziet no sava namiņa un uzkliedz „Biju gaidījis jūs vēlāk, varbūt iesim brokastot! ”Viņa skaļā balss pieskandina gaisu. Jūs mostaties.


Dažas lietas atmiņas ,kas jums ir par dzīvi uz zemes ir ,ļoti miglainas, jūs ātri vien pieņemat faktu ,ka esat šādi, bet ne faktu ka esat valdnieki . Ledera ir gandrīz caurspīdīga, izlem pati, kam pieskarsies.


Atvainojos varbūt šis sākuma posts ir briesmīgs, bet turpmāk tā nebūs. Ceru ka spēle būs izcila.

Skaļa rūķa balss, Frenks jau bija pamodies, saule vēl nebija rādījusi savus krāšņos starus, kad indigo acis uzmanīgi pētīja apkārtni, tikai kā jau tas bija ierasts viņš nekustīgi vēroja. Garais vijīgais augums visai strauji tika pacelts gaisā. Roka nevainīgi izbraukta cauri spilgti violetajiem matiem. Aste liegi skalojās pa strautiņa auksto burbuļojošo ūdeni. Atmiņas kā murgaini sapņi. Kurš gan ticētu, ja spēcīgais un cēlais indigo sāktu stāstīt, ka patiesībā īpaši neatšķiras no vampīriem? Vismaz pēc izskata. Frenks pagriezās pret rūķi. Nebļausties, neviens te nav vājdzirdīgs vai kurls mans draugs. Monotona balss, lielākā daļa pie tā jau bija pieradusi. Aste tika izvilkta no ūdens un lielā ātrumā Frenks jau stāvēja blakus rūķim. Visiem bija skaidrs, ka rūķis augumā bija mazs, bet kad blakus vēl nostājās cēlais rāpuļveidīgais radījums vīriņš šķietami saruka pavisam. Cēlais mazā auguma draugs vai stāstīsi jel, kas būs mumsīm brokastīs? Frenks vaicāja pieklājīgi un pilnīgi noteikti neizmantoja savu auguma pārākumu. Piedevām šai pavasara gaisā viņa zvīņotā āda laistījās sudrabaina purpura krāsā.

Gaiss bija dīvaini svaigs,viss apkār čivināja putniņi,kaut kur burbuļoja strautiņš"Es laikam esmu paradīzē"viņa strauji nodomājapēc mirkļa atskanēja balssis kas paradīzē neskanētu,Safīra piecēlās kājās un lēni devās turp,pa ceļam apbrīnodama vietas skaistumu,iznākdama zālājā viņa šausmās satinga priekša stāvēja rūķis un kaut kas līdzīgs ķirzakai,atskanēja kliedziens "Kas jūs esat,kur es esmu,nenāciet man klāt!"viņa paniski sāka kliegt noslīdēdama uz ceļiem,viņa sasprindzināja atmiņu,bet neko skaidri nevarēja atcerēties vismaz ne par pēdējo dienu.

Līdz šim par to neiedomājies. Frenks paskatījās uz Safīru. Kā jau čūskām un ķirzakām tas piedien, tad ik pa brīdim viņa šķeltā mēle izšāvās laukā. Tikai tagad puisis sāka apdomāties par to, ka ar asti pārvietoties ir šausmīgi dīvaini, bet it kā jau tam tā nevajadzētu būt. Skatoties kā pārvietojās meitene Frenks sāka apdomāt vai tiešām varētu būt, ka viņš nekad nav pārvietojies ar kājām, nē tas nevarēja būt, bet varbūt tomēr... Mēle atkal izšāvās un uz mirkli apdomājies Indigo tomēr izlēma ko teikt. Es esmu... Klusums, kas viņš īsti bija? Es esmu Indigo. Kaut kur zemapziņā klusa balss pateica priekšā. Arī Frenka balss vairs nebija tik cilvēcīga kā līdz šim dīvainajam notikumam, katrs vārds bija stiepts un tam sekoja šņākoņa. Kur mēs esam nevaru pateikt, bet pieņemu, ka šo vietu varētu dēvēt par šī mazā drauga mājvietu.

Sebastians dzirdēja kādu balsi ,kas viņu pamodināja no sapņa ,kaut arī to tikpat labi varēja nosaukt par murgu viņš bija redzējis kā viņš degot krīt no liela augstuma. Pamostoties viss apkārt bija tik neparast viņš paskatījās un redzēja ,ka viņš guļ uz akmens un nesaprata ,kas notiek sajūta bija tik neparasta ,bet reizē arī zināma. Viņš meiģināja noslaucīt seju taču viņš ieradzīja ,ka viņam nav rokas ,bet ir spārni viņš pie sevis nobļāvās ::Kas te notiek?:: viņš nevarēja saprast ,ko darīt ,tad pēķsņi baiļu pārņemts viņš vēlreiz paskatījās uz saviem spārniem ,jo tie sāka tā kā tirpt ,ieraduzījis ,ka tie sāk degt viņš pārbijās vēl vairāk vienā mirklī viss viņa fēniksa ķermenis bija pārvērties liesmās tuvējie koki kuru daļas atradās viņam tuvu mazliet apdega. Sebastians sāka sajust ,ka liesmas sāk apdzist un viņš pārvēšas par cilvēku. Mazliet vēl degdams viņš noslīdēja no akmens ,kad viņš bija nostājies kājas uz zemes viņš vairs nemaz nedega un bija pilnībā pārvērties par cilvēku. Viņš ieraduzīja kādu dīvaina paskata pāraugšu ķirzaku un rūķi ,kas bija nobļāvies pirmstam. Viņš jau nostabilizējies uzrunāju viņus -Kur es atrodos? Un ,kas te notiek?-

Iekniebiet man es laikam sapņoju,kas es esmu,un kā jūs sauc un kāpēc es man kaiš?" vinā nobēra jautājumu virkni un pasniedza roku lai iepazītos,un tad ieraudzija kā putns aizdegas un pārvēšas par cilvēku,roku viņa nenolaida,bet lēnmām sāka apjaust ka atrodas mājās"Es esmu mājās!" viņa klusi nočukstēja un atkal pacēla roku

Mīksta zālīte kutina muguru, tā ir tik maiga un smaržojoša. Paga, paga no kurienes te ir zāle?! Acis atsprāgst vaļā, Ak nu te ir spogulis, par ko uztraukties? Es tak... paga, paga, es esmu uzgūlies uz astes... Pūķis mazliet paveļas uz sāniem. Oo, tā jau ir labāk... Kā man patīk saulīte... Acis atkal vēlas aizvērties, aste atrodas tur pat blakus, tad tā jau atrodas priekšķepās un maigās ķepiņas ar to nomierinoši spēlējas. Njā, šī nodarbe vienmēr nomierina... priekš kam tad vajadzīga aste?... Man ir aste? Acis atkal aši atveras, aste tiek palaista un pūķis cenšas uzstutēties uz divām kājām, bet pārrēķina savus spēkus un ar degunu gandrīz ietriecas zālīte. Kas te notiek? Kur ir Enaoli? haotiski tiek nodomāts. Enaoli, kur tu esi, atsaucies Enaoli! Tiek saukts, bet pēkšņi aptverts, ka tas netika teikts skaļi, bet gan domās, it kā izmantojot telepātiju. Enaoli? Pūķis klusām un mazliet izmisīgi nomurmina, paskatoties uz savām melnajām ķepiņām. Pēkšņi, bet lēnām tās sāk arvien vairāk atgādināt rokas un drīz vien pūķa vietā stāv Miks. Acis klejo pa lauku un meklē Enaoli, melnie mati ir mazliet izpūruši, bet rokas nevarīgi noslīdējušas gar sāniem.

Meitene bija lūgusi lai viņai iekniebj. Frenks lai gan to īsti nevēlējās darīt, bet tomēr viegli ieknieba Safīrai. Šaubos vai šis ir sapnis. Atkal jau viegli šņācošā balss. Indigo noskatīja visas pārējās dīvainās būtnes. Šokēts viņš bija pavisam noteikti. Bet gudrais indigo prāts ātri vien pieņēma varbūtību, ka tas ir pilnīgi normāli, ka cilvēki var mainīties uz dzīvniekiem un citām mītiskām radībām.

Sebastians paskatījās kā tas ,kas bija sevi nosaucis par Indigo iekniebj kādai sievietei viņš nobļāvas vēlreiz un vēl skaļāk -Kas pie velna te notiek?- viņš sažņaudza rokas kulakos un pašam neredzot viņa rokas sāka palikt sarkanas un pirkstu gali mazliet degt...

Au!viņa ieklie`dzās,un nemaz nejusdama jau pēc brīža izskatijās tieši tā pat kā FrenksJa es nesapņoju.tad vai es tevi pazīstu?"viņa jautāja pieceldamās kājas ar astas palīdzi`bu un nemaz nepamanīdama ka izskatās savādāk"kā jūs sauc?'viņa pieklājīgi jautāja pasperdama soli uz priekšu.pēkšņi kād ko teica"Ja mēs to zinātu?"viņa teica skumji nopūsdamās

Ak,dievs jūs esat atgriezušies,pēc tik ilga laika,jums bija pēvēlēts atgriezties tikai pēc bvēl viena gadsimta,nu labi sailgojāties pēc mājām ,piedošu!"rūķis jautri teica skatīdamies uz vissiem nesaprašanā"Kāpēc jūs tā satraucaties,jūsu majastāte Feldeg un skaistā Smaragdas jaunkndz?" rūķis neizpratnē jautāja.

Frenks strauji atkāpās, precīzāk sakot atslīdēja, grabeklis ko sākotnēji viņš pat nebija pamanījis sāka klabēt, nu kā klaburčūskām. Tu atgādini mani. Frenks, es esmu Frenks. Indigo nu jau klusītēm šņāca ne runāja. Mēle ik pa brīdim izšāvās, tikai nu jau nedaudz agresīvāk, purpurkrāsas āda ieņēma tumši violetu, nē drīzāk indigo toni. Kas Tu esi? Viņš vaicāja, bet tad viņa skatiens strauji tika pārmests uz puisi ar liesmojošajām rokām. Vertikālās zīlītes sašaurinājās pavisam. Nestreso draudziņ, tev tas nenāk par labu, nodegsi.

Redzēdams kā sieviete pārvēršas šajā Indigo Sebastiana prātā parādījās dažādi radījumi, un notikumi. Viņš sajuta ,ka viņa rokas sāk gluži kā izplūst palaida zažņaugtos kulakus vaļā un liesmas uzreiz apdzisa -Ļoti jauki jūs arī nezinat ,kur mēs atrodamies! Ja ,kas prieks iepazīties Sebastians!- Tad viņš pievērsās rūķim -Kur mēs esam? Un kas ar mums ir noticis??-

KĀPĒC ES IZSKATOS KĀ JŪS?"Safīra kliegdama teicaEs gribu izskatīties pēc sevis!"viņa nervozi teica,un pēc mirkļa viņai jau bija balti mati un spilgti zilas acis,ķermenis bija snieg baltā krāsāKāpēc jūs mani saucat par Smaragdu man vārds ir Safīra?"viņa neizpratnā jautāja rūķim

Rūķis brīdi stāvēja klusi un tad atbildējaSaprotu,prieks iepazīties,man vārds ir Sokrats,es esu vārtu sargs,jūs milēdij esat miers,un jūs viņš pievērsās Frenkam un Sebastjanam"Esat ziemeļu valdnieki!"viņš mierīgi atbildēja "jūs atrodaties Evelijā,sāklum salā!"viņš pacietiģi skaidrioja Vai vēlaties zināt ko citu/viņa jautāja pētot apkārtējos

-Ko? Kas par ziemeļu valdniekiem? Jā un es ļoti gribētu zināt kāpēc es ikpa laikam aizdegos un kas tu esi par vārtu sargātājs?-

NU ir sešas zemes,un jūs esat divu likumīgie valdnieki,tās ir Vilksora,mežu zeme,tā ir visstuvāk,tālāk ir Ugunslesja,pļavu un pakalnu zeme,pēc tās ir Pureseja,purvi ir viss ko tur var atrast,tad jaupašos austrumos ir Tumsas zeme,tur ir Nāves mežš un Asiņkalni,jau paāsos austrums ir Salīgsela,prēriji un kalni ,un tad ir Arsela miera osta,pļavas kalni,ezeri tur ir viss.!viņš mierīgi stāstija Tu Fredeg esi Puresejaas likumīgais valdnieks un karalis un tu Serelseam esi Ugunslesjas valdnieks!" viņš laimīgi teicaTu visu laiku aizdegies tāpēc ka tu esi Uguns valdnieks un ceribas glabātājs Fēnikss!`"viņa paklanīdamies teica

Ziemeļu, kas? Frenks neizpratnē vaicāja rūķim. Kādi vārti, kāda sala? Es tiešām atvainojos, bet tevi mans mazais draugs īsti neizprotu, piedevām visiem jau ir zināms, ka vīriešiem sapratne bieži vien iet caur vēderu. Pēdējā teikuma daļa gan nebija īpaši pieklājīga, bet ko gan varēja gribēt no indigo kura vēders kurkstēja kā negudrs. Pag, tu kaut ko jauc... Es esmu F.R.E.N.K.S Frenks pa burtiem lēnām nosauca savu vārdu, ko tā pat īsti nevarēja saprast, jo katru burtu pavadīja gara šņākoņa. Kādas muļķības, kāds valdnieks.

Ak,man augst dzimušais draugs dosimies pie brokastu galda!"viņš teica un sāka iet uz būdiņas pusi tās priekša`bija izlāta sega ,kura bija noklāta ar dažadiem ēdieniemKo tu īsti nesaprati?rūķis jautāja

-Labi tu gribēji teikt ,ka es esmu kaut kādas Ugunszemes valdnieks Serelseams? Ja kas mani sauc Sebastians un es patiešām esmu kaut kāds valdnieks?- Viņam pat rūķa teiktais likās reali ,jo savadāk to izskaidrot nebija iespējams....

Pagaidi,kas es esmu?"Safīra jautājaviņš ir fēnikss viņš Indigo ,kas es esmu?"viņa jautāja skatīdamās uz rūķi un apsēsdamās blakus segai ar ēdienu

Nē, nē neko. Frenks atmeta ar roku. Es pieņemšu, ka tu neesi sapīpējies savu pīpi un saki taisnību. Pieslīdējis pie savdabīgā galda indigo it kā apsēdās, it kā ne, teiksim tā- saritinājās. Zvīņotā, cietā āda nu citā saules leņķī zvārojās viegli iezaļgana, violetās acis meklēja pēc kā ēdama. Pirmajā brīdī neapšaubāmi, ka Frenks gribēja lūkoties pēc kā normāla, bet tad viņš pēkšņi noskurinājās. Ak dievs kā var garšot dārzeņi un tādas lietas, ārprāts. Viņš iesmējās pie sevis domās sakot tādas muļķības un sāka bungot savus trīs pirkstus pret ķermeņa apakšdaļu-asti.

Varenais, guļošais ķermenis izdvesa nopūtu. Tīkams, viegls vējš rotaļājaas starp smailajiem, vītajiem ragiem, vītols sniedza veldzējošo paēnu un negribējās vēl celties. Bet Džavannijs pavēra savas siltās, brūnās acis. Apkārtne rādījās dīvaini silta un svaiga. Viegli pakustinājis ausis, viņš ieklausījās sarunā, kas notika turpat netālu. Acis vieglā izbrīnā, nedaudz neierastā leņķī vēroja apkārtējo pārvērtības. Viņš šķita visus pazīstam, tomēr nebija par to drošs.
Vēlreiz nopūties, zirgam līdzīgais dzīvnieks centās peicelties kājās. Pirmais mēģinājums beidzās ar pārsteigumu. Lielās acis ar neizpratni vērās uz masīvajiem pakaviem tur, kur vajadzēja būt rokām. Arī ķermeņa proporcijas nešķita pareizas. Viegli pagoizījis galvu, Dzāvannija juta, ka kakls ir garāks un savādāks, galva uz augšu dīvaini pagarinājās, tāpat kā uz leju. Zirdziski nospruaslojis, divradzis novēcināja asti un apjuka vēl vairāk. Viņam bija aste!
Viegli noskurinājies, Džavannijs centās peicelties kājās. Ar trešo mēģinājumu tas izdevās. Pagrozījis galvu uz visām pusēm, viņš apbrīnoja savu ķermeni. Tumšās spalvas klātais augums bija muskuļots un reizē graciozs. Zeme šķita neparasti tālu un reizē vēl tuvāka nekā cilvēka veidolā.
Sapurinājis ragoto galvu un zirdziski nosprauslājis, Džajs paspēra vairākus soļus tuvāk dīķim. Siltās acis vērās atspulgā. Vērās un lēnām sāka saprast, šķiet atcerēties, ka tieši tādam viņam vajadzēja izkatīties. Tieši tāds viņš arī bija. Cilvēka veidols šķita kļūstam miglaināks un neskaidrāks.
Atrāvies no dīķa virsmas, divradzis lēnām pierikšoja pie rūķa un pārējiem, kas sāka pulcēties un rādījās esam brokastu galds. Solis vēl nebija tik veikls un līgans kādam tam vajadzēja būt.
-Es atvainojos par iejaukšanos.- Džavannijs iejautājās mazliet savādā, neierastā balsī. Runāt kā cilvēkam bija mazliet pagrūti dēļ vēl neierastās mutes un zobiem. -Vai jūs, lūdzu varētu vēlreiz pateikt kur mēs esam un kāpēc? Es lwikam īsti nesapratu.- neskatoties uz vēl neierasto runāšanu, Džajs paturēja savu pieklājīgo toni. Siltās, brūnās acis vērās tieši uz rūķi, cenzdamies nebūt pārāk tiešs. Baltā aste tika novēcināta, kā aizgaiņajot neredzamu mušu. Baltās krēpes krita patīkamos viļņos uz tumšā kakla un nosedza metāliskās krāsas pieri, aks šķita viedota no kaula, tāpat kā ragi.

Labi Sebastjan un Frenk.Jūs esat karaļi ,griba vai negribat,es esmu starppasauļu vārtu sargs,šī ir sala uz kurs tie atrodas.šī sala atrodas apmēram 1000 mietu no Evelijas.'rūķis mīerīgi teica salikdams sev uz škīvja ceptas saknesJūs milēdij esat Ledera,jūss esat viss,jūs esat miera nesēja jūsu klātbūtnē nedrīks karot vaio strīdēties,jūs nedrīkst nogalināt,jūss esat vissi radijumi,uz šīs zemes!"viņš priecīgs nodūdoja"AK,beidzot jūs esat klāt,mēs atrodamioes Evelijai piederošā salā,tā sauktajā Sākum salā!"viņš teica vērodams spēcīgio zirgu'Jūs esat Salīgseglas valdnieks!"viņš pārlaimīgi teica

-Tātad es ķirzak puika un jocīgs vienradzos ir kaut kādas zemes valdnieki?- Sebastians paskatījās vēl uz pārējiem ,kas guēja uz zemes un vēl nebija pamodušies...

Jūs vissi esat izņemot sSafīras jaukundzi,viņa ir ziņnese,!"viņš teica,sākdams grauzt vistas kājiņu

-Salīgseglas.- Džavannijs domīgi atkārtoja tikko dzirdēto vārdu. Turpinājums gan viņam nepatika. -Pagiadiet! Kāds valdnieks?- viņš nedroši pārjautāja. -Es taču nevaru būt valdnieks! Es taču pats neesmu drošs par to, kas esmu!- varēja manīt, ka divradzis ir vēl viegli apjucis. Neparastā pārvietošanās, vēl nepierastais ķermenis, kurā viņš jutās kā savā ādā, tikai aizmirsis kā īsti tajā bijis pirms tam, tagad cenšoties atminēties.
-Tur jābūt kādai kļūdai.- pēdējais teikums tika pateikts stingri un pilnīgi nopietni.
Izdzirdis Sebastiana vārdus, Džavannijs nedaudz sabozās. -Divradzis, cienītais. Man ir divi ragi, nevis viens kā vienradžiem.- Kā viņš to zināja, palika neatbildēts.

Sebastians saspieda roku un to uzreiz atlaida viņa palauksta dega viņš pie sevis nodomāja ::Jocīgi ,bet reizē forši:: viņš arī pacēla vistas kājas un nokodās -Tad kāda ir mūsu jēga šeit?-

-Kāda starpība?- viņš atbildēja Džavannijam, Sebastiana rokai vēl joprojām degot...

Asā dzirde saklausīja gandrīz nedzirdamu pīkstoņu un rušināšanos, redze ātri vien nofokusējās uz lielas koka kārbas pusi, tajā nesaprašanā uz riņķi skrēj vairākas baltas pelītes. Mēle izšāvās atkārtoti, tikai šoreiz kā jūtot ko īpaši labu. Uzmanīgi tika paņemta viena baltā pele aiz astes, tā spirinājās, bet tad jau burtiski sekundes laikā tā pazuda indigo mutē un tika norīta astītei vēl īsu mirklīti sakustoties starp Frenka lūpām. Jā, tik tiešām, kam tad mēs te īsti esam un kāpēc neatminamies neko par valdīšanu. Piedevām vai Jūs varētu pastāstīt ko vairāk par mūsu pārvaldāmajiem plašumiem?

tu esi valdniks un ko tur padarīt neko,un tu būsi valdnieks viens=alga kas esi!"mazliet dusmīgi teica"Un ziniet star vienradžiem un Divradžiem ir milzīga atšķīrība!" rūķis noteica

Kā jūs nesaprotat jūsu majestēte,jums ir jāpilda savs pienākums,mums ir jādodas un Eveliju,pēc iespējas drīzāk,bet vispirms jāapgūst savas iespējas!viņa nopietni noteica un tikai pēc brīža attapāsVai es viņiem kalpoju?viņa pajautāja rūķim

-Šis jautājums jums varbūt nepatiks ,bet kura no rasēm ir viss stiprākā un kādēļ mēs šeit esam ieradušies??- Sebastians to pateicis beidzot nodzēsa savu roku ,kas vislaik bija degusi..

Džavannijs viegli nopūtās un papurināja ragoto galvu. Smailie ragi mazliet draudīgi pašupojās uz šaniem. Šķiet vēl ko vairāk censties paskaidrot nebija jēgas. Nebija vērts censties arī pierādīt savus vārdus. Rūķis bija spītīgs, pārāk spītīgs. Taču Džajs viņam neticēja. Viņš zināja, ka ir divradzis, taču nejutās kā valdnieks. Pavisam noteikti nejutās.
-Es envaru būt valdnieks, ja nejūtos kā valdnieks.- viņš pieklājīgi atbildēja Safirai.
Viegli nopūties, viņš paspēra vairākus soļus sāņus un noplūca zāles stiebru. Īss skatiens tika uzmests pie gladauta sēdošajiem. Tas, ko viņi šobrīd ēda, lika divradzim noskurināties. Gaļa nekad viņam nebija patikusi, bet tagad, pat tikai redzot kā to ēd citi, skats lika šermuļiem skriet pār kauliem.
Paspēris vēl dažus soļus tālāk, lai neredzētu kārās mutes un gaļas šķiedras, divradzis saudzīgi noplūca vēl vienu zāles stiebru. Bija pamodies izslakums, tādēļ maigās lūpas nesteidzīgi pieskārās zaļajam klājienam zem kājām. Abi garie, vītie ragi dažbrīd piekļāvās kaklam un baltajām krēpēm. Runāt viņš runās ar pārējiem tad, kad tie būs paēduši. Taču stāvās ausis tika uzmanīgi sasmailētas, lai dzirdētu sarunas, kas risinājās pie galda.

Nu,katram no mums piemīt īpaši spēki,bet vecākie un gudrākie ir pūķi,spēka ziņa tie varētu būt troļļi un ledera,jo tuviņš paskatijās uz Safīruspēj pārvēsties par jebkuru radijumuviņš pagriezās pret SafīruJā un Nē ,tu viņiem palīdzi nevis kalpoviņš smaidot teica

Indigo mūža ilgums pilnīgi noteikti neatpaliek no pūķiem. Piedevām esam arī pieredzējuši tik pat un vēl vairāk. Nez no kurienes izvilcis informāciju savu rasi aizstāvēja Frenks. Pašam gan viņam nācās apmulst pēc šiem vārdiem, bet mierīgais monotonais tonis atslābināja uzvilktos skrimšļus. Un tomēr jāatzīst, ka visvarenākā no visiem ir tieši Safīra. Galvā nezināmu iemeslu dēļ atbalsojās daudzas svešādas, šņācošas balsis, kas katra stāstīja savu stāstu. Kā atmiņas, kuras uzradušās no nekurienes, nē drīzāk rases mantojums, zināt daudz ko un tai pat laikā nezināt neko.

Sebastians piecēlās kājās un viņa rokas un acis bija sākušas degt -Ja kāds no jums domā ,ka spēj uzveikt fēniksu tad viņš stipri maldās ,ko jūs mums varam izdarīt mēs pārvēršoties sastāvam no tīra uguns- viņš pēķšni apsēdās nobīdamies no saviem vārdiem ,jo viņš nezināja ,kā to visu bija tik pēķšņi uzzinājis...

Safīra kļuva dusmīga viņi sacentās un sāka strīdēties"Mierā!"viņa klusu noteica ,viņa to necieta viņas augums trīcēja un drebēja

Safīras teiktais atbalsojās visur ,tas skanēja visiem ausīs,un viņi nevarēja no tā tik vaļa,daudzi nokrita uz ceļiem,jo tas ko viņi dzirdēja bija pārāk sāpīgi,viņi nesaprata ko dzird,bet tas bija tik skumji un sāpīgi.Šis vārds vēl kādu brītiņu dunēja gaisā.PĒC 10minūtēm visi atguvās,vienīgā kas to nejuta bija SAfīra viņa bija pārstājusi trīcēt un jutās labāk.

SAfīrai likās ,ka kaut kas nav kārtībā,viņas klusais čuksts atbalsojās viss apkārt,viņai nepatikās skatīties uz citiem redzot ka viņiem tas neoatīk,bet viņa juta tādu kā gandarijumu par to ko izdarija kad tas bija rimiesVai jums viss kārtībā/viņa klusi jautāja skatīdamās uz apkārtējiem

Sebastians pakratīja galvu tā vēl nedaudz sāpēja -Šķiet ,ka jā! Tev gan ir diezgan iespaidīgas spējas- Viņš smaidīdams teica....

Elektriski spilgto matu sapurināšana kam sekoja situācijas izvērtēšana. Frenks nu jau atkal stalti izslējies pāri lielākajai daļai apdomāja Safīras spējas. Iespaidīgi, tie nebija īstie vārdi, jo jau tā mierīgajā indigo prātā nu dusēja slinks mieramika. Es pat teiktu, ka tas bija vienreizēji. Viņš noteica jau atkal šņācot.

Līdzko ausīs ieskanējās Safīras čuksts, pilns skumju un sāpju, Džavannijs pieglauda ausis un izslēja galvu. Sapurinājis galvu viarākas reizies, divradzis centās atbrīvoties no uzmacīgās sajūtas, uzmācigās skaņas, kas nodarīja sāpes.
Kad čuksts beidzās, viņš jutās atvieglots. Netīksmē noskurinājies, divradzis paraudzījās uz pārējiem. Savas domas Džavannijs paturēja pie sevis. Nebija nepieciešamība izteikties, pārējie jau visu pateica un atkārtoties puisi nejuta vajadzību.
Vēlreiz pārlaidis skatienu pārējiem, kas sāka atgūties, viņš atkal sāka knibināties ap zāles stiebriem. Šoreiz bez īsta izslakuma.

Rūķis piecēlās un uzlūkoja apkārtējos,es jau teicu,viņai klātbūtnē strīdēties nev iespjams,!'viņš meiģināja jautri noteiktBet vairs tā nedari!viņš lūdzoši vērās Safīrā,un tad piecēlās paēdiet es došos uz savu māju,man tur jāsatiek draudzene,viņa tagad varētu būt jau pamodusies,viņa jums palīdzēs tikt galāvinš noteica un devā pie Nerines

Piedodiet,es nezināju ka tas tā notiks!" viņa klusi teica un devās prom nobariņa,un apsēdās blakus zirgam sākdama skumji vērot divradziKā tevi sauc?viņa klusi jautāja veroties uz skaisto radijumu sev blakus Intereanti vai es esmu nekas un reizē kaut kas,ak dievs es vairs neatceros kas es esmu,man nav sava izskataviņa skumji pie sevis prātoja ,asarām piepildot acis.

Enaoli mierīgi gulēja zālītē. Vilka ķepa noraustījās. Tad arī otra. Viņa gulēja purnu balsot uz priekķājām. Spārni apsedza ķermeni. Vilks, neattaisījis acis, pacēla galvu, noskurinājās. Tikai tad Enaoli atvēra acis. Spārni tika izvingrināti. Priekšķepas singri stāvēja uz zemes. Drīz vien vilks bija piecēlies kājās. Tad tas sastinga.
Viss apkārt bija neredzēts un neparasts. Kur viņa bija?
Tad vilks paskatījās uz savām ķepām, vēlāk uz spārniem. Tas nekustējās. Apmulsis skatiens raudzījās apkārt.

[Piedodiet, ja kaut ko esmu palaidusi garām vai uzrakstījusi aplami.Ļoti daudz esmu iekavējusi.]

Kaut kur blakus notika kņada, brīdi ķermeni pārņēma dīvainas sajūtas, bet drīz vien tās pazuda. Skatiens vēlreiz tika pārlaists pār klātešosajiem, visu izskats, paskats un vēl nezin kas, tika utverts ar neredzētu mieru, jo domas noņēma kas cits, kur gan bija Enaoli? Skatiens apstājaš pie vilka ar spārniem, kaut kas tajā likās tik pazīstams un mīļš. Enaoli? Jau atrodoties minimālā atstatumā no vilka, viņš uzrunāja to. Tā esi tu? Paskaties man acīs... tā tak esi tu! Puiša acis, lūdzot, lai vilks ieskatās viņa acīs kļuva melnas, nedrīkstēja aizmirsts, ka skatoties pūķa acīs, pat pašas attīstītākās radības nevarēja melot.

Sebastians turpināja sēdēt visi apkārt bija sākuši runāt cits ar citu ,bet viņš neviename īpaši nepievērsa uzmanību ,tikai ik pa laikam aizdedzināja un apdzēsa savas plaukstas....
Pēc kāda laika viņš mierāgā balsī teica -Ko mēs darīsim pavadīsim laiku šeit vai ko? Es domāju doties prom gan jau vēl tiksimies!- viņš piecēlās kājās un gatavojās doties prom...

pieceļoties Sebastjanam klāt ielidoja kāds putns,tāds pats Fēnikss kaā viņš pats tas nolaidās viņa priekšā,jau pēc mirkļa tur stāvēja gaišmatains jauns vīrietis,vienīgais kas viņā bija neparasts bijaacis tās bija pelnu elēkasLabdien jūsu augstība Serelseam ,es ierodos pie jums,un Lēdiju Smaragdu!"vgaišmatis teica pieliecoties mans vārds ir Setors,es esmu skolotājs!

Sebastians paskatījās uz vīrieti ,kas arī bija fēniks -Prieks iepazīties Setors ,bet mani nesauc Serelseams mani sauc Sebastians! Kā to saprast skolotājs?-

Es tev atbildēšu uz visiem jautājumiem,Sebasita,kad tu atradīsi lēdiju Smaragdu,Setors stūrgalvīgi noteica un apstājās miera pozāEs jūs abus pagaidīšu,tur pie dīķa un devš uz dīķa pusi atstādams sebastjanu sameklēt Safīru