Zudušie valdnieki [C], Kad realitāte beidzas sākas pasaka..... Opcijas

[mehaniskais koli...]

Galvenā arheologa žurnāls:

20.maijs.Mēs ierodamies Esrengalnes virsotnē. Tiek ierīkota nometne. Speciālisti ir mazliet uztraukti.

22.Maijs.Mēs atradām ieeju kalnā. Ala bija noklāta ar rakstiem dīvainā valodā. Valodu speciāliste to sāka atšifrēt. Tās stāsta par rasi, kas izmirst.

23.Maijs.Devāmies iekšā alā. Notika šausmīga nelaime. Nogruvums, iesprostoja alā .Seši cilvēki tika iesprostoti vai nogalināti. Viņus izglābt nav iespējams. Mēs beidzam darbu šeit.


Nogruvums bija pēkšņi un negaidīts. Jūs palikāt dzīvi, un tā kā izejas nebija devāties tālāk. Pēc kāda kilometra jūs nonācāt milzīgā telpā, tā bija pilna ar tīstokļiem, dārgakmeņiem ,mākslas priekšmetiem un sadzīves priekšmetiem. Telpas vidū atradās spogulis . Safīra tam pieskārās .Spoža gaisma.


Saule ir tikko uzaususi, tā spoguļojas rasā. Viss apkārt plešas pamežs, putini čivina, pūš viegls vējš, ir dzirdama viegla viļņu šalkoņa vējiņš. Vienīgais ,kas neiederas ainavā ir seši radījumi. Pūķis, gulēja tieši blakus spogulim, zem vītola ,kas aug blakus dīķim
Guļ divradzis, kam blakus guļ vilks, ar spožiem spārniem. Blakus strautam guļ Indigo. Pļaviņā valda miers, viņi sāka mosties. Pļaviņa ir iekopta līdzīgi parkam, vienā malā burbuļo strautiņš, kas tālāk izveido dīķī, kam pārkāries vītols. Netālu no spoguļa jau starp bērziem ir sastādīti ceriņi un citi pavasara ziedi. Tie ir pašā plaukumā. Būdiņa atrodas tālākajā daļā prom no spoguļa ,jau iekšā mežā, tā ir gandrīz neredzama .Pašā vidū atrodas spogulis. Starp bērziem guļ divas sievietes, viena no viņām ir apgūlusies ēnā zem liela laukakmeņa(vampīrs). Otra zem ceriņu krūma, Uz paša akmens guļ putns ar sarkanām spalvām.

Sargs-rūķi, īsa auguma, vecs un reizē jauns. Iziet no sava namiņa un uzkliedz „Biju gaidījis jūs vēlāk, varbūt iesim brokastot! ”Viņa skaļā balss pieskandina gaisu. Jūs mostaties.


Dažas lietas atmiņas ,kas jums ir par dzīvi uz zemes ir ,ļoti miglainas, jūs ātri vien pieņemat faktu ,ka esat šādi, bet ne faktu ka esat valdnieki . Ledera ir gandrīz caurspīdīga, izlem pati, kam pieskarsies.


Atvainojos varbūt šis sākuma posts ir briesmīgs, bet turpmāk tā nebūs. Ceru ka spēle būs izcila.

[Pūķēns Sāra]

Laikam jau tikai sevi. Miks gādīgi noslaucīja no meitenes vaiga asaras pēdas. Un kā tas sākās? To, liekas, nemanījām abi. Skumš smaids rotāja vīrieša seju, mazliet pagriezis galvu, viņš uzspieda uz Enaoles pirkstiem vieglu skūpstu. Un ko mēs tur varam darīt? Viņš bija satvēris meitenes rokas savējās un lūkojās Enaoli acīs.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 04.03.2007 17:43

[Margo]

Mēs varam sevi nemānīt un ļauties.viņa teica, saņemot ciešāk puiša rokas un iekārtojoties uz ceļiem.
Mēs varam aizmirst un maldnāt sevi. viņa noteica un ieskat'jas puiša acīs.
Sirdz likās kā pamirusi. Laiks apstājies. Neviena cita. Tikai viņi divi. Divi uz laimes sliekšņa. Enaoli likās, ka viņa bezgalīgi varētu lūkoties Mika acīs, jo puiša skatiens nomierināja. Tas it kā teica, ka viss nokartosies. Viss atkal būs labi.
Enaoli pieliecās tuvāk puisim. Lēni.

[Pūķēns Sāra]

Divas...divas iespējas, bet tikai viena būtu pareizā, bet vai tā pareizā būs tā, kas vairāk iet pie sirds? Tai tādai jābūt, savādāk dzīve... dzīve vairs nebūs, tā būs elle. Miks strauji pieliecās un negaidīti uzspieda vieglu buču uz meitenes pieres, kamēr rokas apvijās ap viņas pleciem un piekļāva Enaoli puisim. Tad klausīsim tam, ko saka mūsu sirdis. Miks klusām čukstēja, viņam bija bail palaist šo neatkārtojamo mirkli, kurš bija tik ilgi gaidīts. Un aizmirsīsim par laiku, saprātu un, galvenais, pagātni.

[Margo]

Enaoli nespēja reaģēt. Taču pirmo reizi tas bija pat patīkami. Puisis bija apkāvis viņu un turēja cieši. Viņa nespēra pirmo soli. Enaoli ļāvās, lai viss rit savu gaitu. Viņas rokas lēni apvijās ap puiša vidukli, viņa atspieda galvu pret viņa krūtīm un viegli šūpojās.
Aizmirsīsim.viņa noteica un atkal raudāja. Šoreiz tās bija laimes asaras.
Viss nokārtojās. Tikai tādēļ, ka tā bija lēmis liktenis.metiene domāja un piekļāvās puisim ciešāk, aizvērdama acis.Tagad vairs nav jābīstas. Viņš būs blakus. Vienmēr.

[Pūķēns Sāra]

Neraudi, lūdzu neraudi. Miks klusām teica, piepacēlis Enaoli zodu. Viņš nevarēja novaldīties, mazliet pieliecies viņš noskūpstīja meiteni. Caur ķermeni likās izskrēja tāds kā lādiņš, šis skūpsts bija pavisam savādāks nekā tas, kurš bija iepriekš. Tu man piedosi? Saki, ka piedod. Viegls gandrīz nemanāms smaids bija uz puiša lūpām, nebija saprotams, vai viņš lūdz piedošanu par to ko tikko izdarīja vai pa to, ka bijis tāds muļķis un neko nav darījis lietas labā, kamēr kreisā roka bija cieši satvērusi meiteni, labā maigi slaucīja no viņas vaigiem asaras.

[Margo]

Enaoli ļāva, lai puisis paceļ viņas zodu. Viņa raudāja un smaidīja reizē. Tad Miks viņu noskūpstīja. Likās, ka viņi ir divi vien. Neviena visā šajā pasaulē. Viņus nekas nespēs aizskart.
Enaoli izbaudīja mirkli. Kad skūpsts beidzās Enaoli jutās kā piepildīta ar pozitīvu enerģiju. Tā plūda pāri malām. Viņa smaidīja, bet asaras arvien lija pār vaigiem.
Ko tev atvainoties? Tad arī man jālūdz piedošana par savu muļķību. viņa noteica un ar abām rokām paņēma Mika, roku, kas slaucīja meitenes asaras un pielika sev pie vaiga. Viņa aizvēra acis. Tad viņa atkal apskāva puisi un atspieda galvu pret viņa krūtīm.
Princis baltā zirgā. Princese, kura krīt viņa skavās. Nav vecāku, nav naida. Viņu karaļvalstī valda prieks un laime. viņa sapņoja, tad pacēla galvu un ieskatījās puisim acīs.

[Pūķēns Sāra]

Puisis cieši turēja meiteni sev rokās, cik gan sens sapnis bija tagad piepildījies? Vai nebija jau no tā nelaimīgā atgadījuma un vēl nelaimīgāka lēmuma par kļūdu? Cik gan viegli bija novest visu līdz kloķim un neļaut to sev saskatīt, bet tagad... tagad viss būs labi, tagad viss tiks vērsts uz labu. Miks uzsmaidīja Enaoli, kad viņa pacēla galvu. Mirkli viņš vēlējās ko teikt, bet tad pārdomāja, vienkārši nebija ko teikt, mirklis bija pārāk ideāls, lai tam piemeklētu vārdus. Puisis uzspieda vieglu buču uz meitene pieres, tad uz viena vaiga, tad uz otru, tad uz degungala un visbeidzot uz lūpām.

[Margo]

Enaoli Saņēma skūpstu no Mika un tad, ieskatīdamās puisim acīs, pasmaidīja. Neticējās, ka viss pēc kā agrāk viņa bija alkusi, pēc kā cerējusi, piepildījās šodien. Šajā pat brīdī. Viņa saņēma puiša rokas un tad paskatījās apkārt. Tagad meitene gribēja, kaut apkārt neviena nebūtu. Laiks atkal bija sācis ritēt uz priekšu. Apkārt bija cilvēki, radības. Enaoli nolaida skatienu. Tomēr tas nebija viss, ko viņa alka. Taču viņa nesūkstījās. Viņ pacēla acis un atkal smaidīja.

[rudo lapu vilcēn...]

Ar klusu nopūtu, Džajs bija padevies. Saudzīgi sperot soļus lielas, zirgam līdzīgais divradzis iekāpa laivā un domīgi apvērās pār plecu atpakaļ, pirms peivērsa skatienu priekšpusei.
Ar vieglu grūdienu, laiva sāka kustēties. Varenais stāvējā stalti un nekustīgi kā klints. Vienīgi tikko jaušama kustība muskuļos notika, kad vajadzēja noturēt līdzsvaru. Divradža silto, brūno acu skatiens vērās vien uz priekšu, bet prātā tika pārcilāts iemesls jautājumiem, kurus Safīra bija viņam uzdevusi, un ceļš, kas nepārprotami bija sācies.

[mehaniskais koli...]

Kādu laiku laivas pašas peldēja nepieciešamājā virzienā tieši uz austrumiem,saulee bija tieši dienvidū tāpēc bija samērā karsti,pēkšņi straume mainijās un sāka vilkt ,laivas pretējā virzienā uz dienvidiem kur jau pēc maza mirkļa tādas kustības viņi būtu atklātyā okeānā,laivās bija airi katŗā pa diviem pāriem ,zem soliņiem mētājās arī pāris virves,un makšķeres,ēc mirkļa tālumā parādijās spuras lielas un asas,tumši pelēkā tonī,tās draudīgi tuvojās,mesdamas lielus lokus

[rudo lapu vilcēn...]

Pēkšņā un laikam negaidītā virziena maiņa Džavannijam nepatika. Viegli saraucis pieri, viņš vērās ūdenī, cerēdams, ka laukā iznirs kāda galva un ko paskaidros.
-Safīr?- divradzis klusi pasauca.
Tad varenā skatienu piesdaistīja asās, trīsstūrainās spuras, aks slīdēja tuvāk. Gandrīz instinktīvi divradzis saspringa, tagad gandrīz ennovērzdams skatienu no tām. Vienīgais, kas kustējās, bija divradža siltās, brūnās acis, sakodamas spuru slīdējumam.

[Meitene ar melno...]

Dzirdējusi saucienu viņa iznira,viņas sejā atspoguļojās bailes Laivas apakšā jābūt virvei apmet man to ap kaklu,neuztraucies,viss būs labi!viņa centās nomierināt divradzi pasaki pārējiem lai airē cik var un cik ātri var un to krastu! viņa teica norādīdama ar asti un Evelijas krastu kur bija maz līcītis,kā piemērots piebraukšanai,tālāk no ši paša līcīša aizvijās upe,kad divradzis apmeta virvi viņai ap kaklu viņa pārvērtās par delfīnu un strauji sāka vilkt laivu uz krastu


ooc:informācija ko jums sniedzu ir Ev_angel apsiprinātā ,un tāpēc varat neuztraukties

[rudo lapu vilcēn...]

Džajs jutās nedaudz atyvieglots, kad laukā zinira Safīras-nnāras galva. Noklausījeis visu, ko viņma teica, divradzis piesardzīgi palieca galvu un saņēma zobos virvi, lai to pamestu nārai.. Pats viņš ap kaklu aplikt nevarēja, tam vajadzēja rokas.
Kamēr Safīra kaŗtoja virvi, Džajs pagrieza galvu pret paŗējām laivām un peitiekami skaļi noteica:
-Mums ja'tiek uz Evēliju. Straume ir spēcīga, tādēļ jums jāairē turp.- virzienu divradzis norādīja ar purnu.
Tad, kad tas bija izrdarīts, Džajs pievērsās krastram un Safīrai, kas, nu jau ka'd elfīns, bija sākusi vilkt viņa laivu uz priekšu.

[Pūķēns Sāra]

Mikam rokās jau bija abi divi airi un laiva tika mērķtiecīgi vadīta uz krastu, kuru norādīja Džajs. Enaoli tika stingri norādīts, lai viņa nedītās un sēž mierīgi, puisis bija pārāk nobažījies, ka citā gadījumā, varētu notikt, kas sliks. -Jūs esat pārliecināti, ka mums vajag uz turieni?- Vīrietis sauca Džejam un Safīrai, -Es negribētu nonākt uz kaut kādas neapdzīvotas salas, kuras vienīgie iemītnieki būtu līdzīgi tām tur...- Viņš pamāja uz spurām, kas bija kādu gabalu patālāk, -...tikai pielāgojušies priekš dzīves uz sauzzemes.-

[mehaniskais koli...]

Briesmonis bija sācis rinķot ap laivām ,zem ūdens bija sapulcējušās nāras un atvairija iespējamos uzbrukumus,krastā stāvēja vesals vilku bars uzmanīgi vērodams visu notiekošo,tiem pa vidu stāvēja āds vecāks un nozīmīgāks vilks,tā stāja atšīrās un arī tas bija spoī balts atširībā no pārējiem melnajiem un pelkajiem vilkiem,debesīs bija spēcīgs vējšs,bailes gaisā bija gandrīz taustāmas,spožā saule bija kā izteikts pretstats notikumim,ūdens uz brīdi bija iekrasojies sarkans ,kāds bija cietis


dodaties uz krastu,tie kas var to var darī vairs bez laivām,bet palīdzot tiem kas to nevar bz laivām

[rudo lapu vilcēn...]

Džajs pacitīgi un mierīgi stāvēja, cenšoties reizē acīs apturēt gan krastu, gan ūdeni. Divradzis bija gatavs jebkurā brīdī mesties iekšā un ar pakaviem apstrādāt ikvienu, kas viņam tuvotos, ja vien, protams, tas nebūtu draugs. Šobrīd šķeit briesmas tik leilas vēl nebija. Laiva naski slīdēja vajadzīgajā virzienā un varēja samanīt, ka krastā stāv vilki.
Izdzirdot Mika jautājumu, divradzis nedaudz pagrieza galvu, lai atbildētu.
-Mēs jau sākuma devāmies uz to krastu, vienīgi straume panesa sāņus. Un arī ja tur būs plēsoņas, man labāk izdodas cīnīties uz sauszemes, nevis ūdenī.-

[Margo]

Enaoli saredzēja vilkus. Likās, ka pakrūtē kas sagriežas. Viņa paskatījās uz savām plaukstām, tad atkal uz vilkiem. Tad viņa ieskatījās savā atspulgā ūdenī. Ūdens iekrāsojās sarkans. Bija neomulīga sajūta. Meitene norija siekalas un klusēdama atkal vērās tālumā.

[mehaniskais koli...]

Laivas pakāpeniski tuvojās krastam,briesmonis bioja atvairīts uz mirkli,daudzas nāras bija ievainotas


Kad laivas piestāja krastā vecākais vilks devās uz priekšu un strauji nobēra Apsveicu valdnieki ar ierašanos,sekojiet mums!vairāk neviens no viņiem neizdvesa ne skaņas,viņš`lēnāmmdevās cauri mežamtur bija maza taciņa vilkam piemērota,bet cilvēkam bija mazliet pagrūti izlausties cauri,jo asia koku zari skrāpēja plecus,un sitās sejā..


ooc:līdz nonākšanai krastā vēl varat sarunāties..vēlos lielāku aktivitati un vinu postu nedēļā no kara biedra...,kļūšu barga

[rudo lapu vilcēn...]

Laiva beidzot peistāja krastā un divradzis, ar slaidu lēcienu, bija no tās laukā, gatavs cirst ar pakaviem katram, kas iedrošināsies kaut vai zobus viņa tuvumā nokalbināt. Tomēr tas nenotika, vismaz pagaidām. Vecais vilks ierunājās, un Džajs pieklājīgi nolieca savu lielo galvu. Šķeit briesmas, vismaz viņiem, tik leilas nedraudēja.
Pametis skatienu atpakaļ uz nārām, no kurām dažas biaj savianotas, divradzis vēlreiz palocīja pret viņām galvu, kā pateikdams paldies. Vārdus viņš šobrīd neizmantoja, eispējams, tas tikai traucētu.
Vilki devās uzpriekšu, aicinādami viņus līdzi. Džajs apstājās pie takas šakuma. Viņam, kas bija lielāks par civēku, īsts milzis, kas izskatās kā zirgs ar ragiem, nespēja iet cauri šai takai. Tā bija piemērota vilkiem, kuri sniedzās, pat lielākie, Džajam knapi pāri ceļiem. Pat cilvēks, tikai pastiepjot roku zu augžū, varēja pieskarties viņa skaustam un mugurai, pāri tai nepārskatoties.
Ragotā galva tika pagrozīta uz vienu un uz otru pusi. Kaut kur bija jābūt citam ceļam, pa kuru viņš varētu tikt tālāk, ja vien tas divradzim bija lemts.

[Margo]

Laivas piestāja krastā. Enaoli izkāpa no tā, nedaudz saslapinādama pēdas. Meitene palūkojās uz Miku. Viņa bija nobijusies. Tad skatiens pievērsās jūrai, kurā bija redzamas nāras. Enaoli sirdī vēl joprojām bija vārdi, ko nāras viņai bija teikušas. Meitene neko neteica. Viņa cerēja, ka nāras sapratīs, ka viņa saka paldies par sargāšanu.
Enaoli pagriezās pret vilkiem. Rokas trīcēja. Apziņa, ka viņa pieder pie šiem staltajiem, bet plēsīgajiem zvēriem, bija biedējoša. Barvedis jau bija devies mežā, divradzis vēlējās sekot. Enaoli saprata, ka arī viņai būs jādodas pa taku, cauri mežam. Viņa vēl uzmata skatu vilkiem, tad atkal paskatījās uz Miku.
Man vajadzētu iet kopā ar viņu. Es zinu, ka viņu mīlu, patiesi. Taču man ir arī jāsakārto savas domas. Jāpaliek vienatnē. Es nespēju atbildēt viņa jūtām. Tas, kas notika viņā krastā bija tikai mirkļa emōcijas. Tā vienmēr ir bijis. Pēc pāris dienām mēs abi atkal slīksim vienmuļības un vientulības ūdeņos. viņa sev stāstīja.
Meitene lūkojās puišī un pieņēma lēmumu. Tas bija smagi. Viņai bija jāpabūt vienai. Uz mirkli.
Pagāji tikai mirklis, kad meitenes stāvs bija pārtapis vilkā. Spārnotā, skaistā un graciōzā. Tas novicināja spārnus. Tad tos piekļāva pie ķermeņa un tad tik ātri kā vējš paskrēja garām divradzim, kas stāvēja pie takas, un nozuda mežā.