Vilkaču medības. Nolādēto ciemats., PG-16, [C][PZP] Opcijas

[Džūna]

Nomaļajā Transilvānijas ciemā Sibiu pulkstenis tikko nozvanījis divpadsmit dienā un bija sācies sniegputenis. Pilsēta, kas sastāvēja tikai no zemiem koka namiem bija pilna dzīvības. Pa ielām staigāja jautri čalojoši cilvēki. Sniegpārslas, vērpetēs griezdamās, krita lejup. Tukša bija tikai viena iela un uz tās fona izcēlās kāds vīrs- vienīgā dzīvā dvēsele, kas atradās ielas pašā galā. Viņš bija nopietns, domās iegrimis un mugurā tam bija mācītāja sutana un viņš stāvēja pie kroga „13 raganas” durvīm. Mācītājs lūkojās tālē un gaidīja. Cerēja, ka vēstules sasniegušas adresātus.

[Šamanis]

Dante pasmaidīja un apkrāvies ar smagajām somām centās vismaz turēties līdzi meistaram. Māceklis teica : Meistar, kapēc visi mednieki izklīda? Manuprāt, izsklīšana bija viens no galvanajiem iemesliem, kapēc visiem uzbrūk, ja mēs visi turētos kopā, būtu lielāka iespēja, ka ar mums nekas nenotiktu. māceklis kādu laiku padomāja un tad atkal atstāka : Varbūt mums vajadzētu atkal savākties kopā, un tad noskaidrot vai ir cietušie, un vai ir arī pazudušie. māceklis skrienot paskatījās debesīs un turpināja domāt.

[Hworang666]

Protams, ka tad mēs būtu stiprāki... Bet mēs katrs esam personība... Līdz baznīcai vēl kvartāls... Jau bija saredzamas baznīcas aprises... Un šis skats Hworangu iepriecināja, jo mākonis, kas bija aizsedzis mēnesi, ilgi vairs to neslēps. Bet, tik ilgi kamēr neklaiņosim pa vienam, visam vajadzētu būt kārtībā... Neskatoties uz to, ka viņi skrēja samērā ātri, meistars nebija aizelsies. Zobens bija makstī un labā roka stāvējā pie arbuleta pietiekami tālu, lai vajadzības gadījumā varētu ielikt iekšā abas bultas un izšaut. Nebija vajadzība turēt mehānismu nospriegotu, jo, kā rādījās, šonakt būs vajadzīgs viss spēks, cik vien no viņa arbuleta varēs izdabūt. Baznīca atradās jau pavisam tuvu, kad Hworangs pamanīja, ka kāds pie tās ieejas guļ. Dante, stāt! Ar strauju rokas kustību viņš ielādēja divas bultas arbuletā un sāka iet lēnāk. Tur kāds guļ... Varētu būt vilkatis, bet izskatās pēc meitenes...

[Šamanis]

Dante nepaklausīja savu meistaru un pieskrēja klāt cietušajai. Māceklim pēkšņi pavērās acis un viņš pusbļaudams sauca meistaru : Meistar Hworang, tā taču ir viena no medniecēm, ja nemaldos viņu sauca Nataniela........ pēc īsa brīža māceklim klāt pieskrēja arī Hworangs. Dante teica: Meistar, šajās somās ir zāles ,kas iespējams varētu viņai palīdzēt, manuprāt, mums vajadzētu strauji rīkoties, jo pašlaik mēs nevaram zināt cik slikti viņai ir. māceklis nedaudz satraucies aši iestūmis meistaram rokās vienu no lielajām somām.

[Hworang666]

Hworangs gandrīz paģība, kad redzēja, ka Dante bez nekādas uzmanības sāk nesties klāt cietušaji. Un, ja viņa būtu vilkacis, tad gan laikam tev patiktu ieraudzīt viņas skaistā,s dzeltenās acis un baltos, spīdīgos ilkņus, kad tie tuvotos tavai sejai!!! Pienācis klāt, viņš pamanīja, ka tā tiešām ir Nataniela, turklāt ar ne pārāk glītu brūci vēderā. Tad, kad viņš centās izdomāt, ko darīt labāk, Dante viņam rokās iegrūda somu turklāt tik stipri, ka Hworangs gandrīz zaudēja līdzsvaru un nokrita pa trepēm. Gandrīz... Pag, pag, kurš te ir meistars, kurš māceklis? Nomierinies un atstāj visu manā ziņā, labi? Labāk piesedz mūs! Un manuprāt, te labāk, ja izmantosi pistoles, nevis loku... Un neskaties!!! Tā, tagad jautrākā daļa... Brūce bija samērā dziļa un no tā ārā rēgojās miets... Labi, jāsāk kaut kas darīt. Visapkārt bija viņas asinis un, kad mēness pazudīs, vilkači vispirms nāks uz šejieni... Bet savējos Hworangs nekad nebija atstājis. Viņš pārbaudīja pulsu un sāka rīkoties. No sākuma viņš izvilka ārā diegu un adatu. Pārlūkojis ārstniecisko somu, viņš izvilka ārā pudelīti, kurā iekšā bija spirts un vēl kādu ziedi, kam bija jānodrošina, lai āda sāktu pastiprināti reaģēt uz to, ka tiek šūta kopā un savilktos kopā relatīvi ātri, lai no nāvējošā ievainojuma pāri paliktu tikai rēta. Uzvilcis ādas cimdus, viņš izvilka ārā koka mietu un ar adatu izvilka arī koka skaidas. Tālāk viņš apslapināja lupatiņu ar spirtu un dezinficēja brūci. Viņš manīja, kā meitenes seja sāpes viegli saviebjas, bet tur neko nevarēja padarīt. Tālāk ievēris diegu adatā viņš sāka šūt kopā brūci. Rokas viņam netrīcēja, bet viņš mazliet uztraucās. Bieži ko tādu darīt nenācās, tādēļ stiprākā puse vēl arvien bija teorija... Kad brūce bija sašūta, meistars tai uzsmērēja ziedi un sasedza meiteni, atdodot viņai arī savu mēteli... Kā nekā šeit valdīja ziema... Un būtu muļķīgi, ja viņa beigu beigās nomirtu no aukstuma vai hipotermijas... Mākonis vēl arvien bija priekšā mēnesim, bet cik vēl ilgi?

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 14.06.2007 13:56

[Pūķēns Sāra]

Mēnesim aizgāja priekšā mākoņi un Dreiks pārvētās par cilvēku. -Piedod, Dreik... Terij- Viņš piegāja pie puiša un atslēdza viņu [atvainojos, negribas rakstīt to visu gari penteri, kas un kā], pārlicis/pārsviedis Dreiku pār plecu, viņš pagāja garām Terijai un paņēmis savu zobenu, ar vienu roku turēdams Dreiku, pagriezās pret mācekli. -Mums jāiet uz baznīcu, ja nemaldos tur ir pārējie...- Viņš sāka iet uz baznīcu, cik ātri, cik atļāva Dreika svars, -Vai arī nāksi?- Ejot garām Remīnai, viņš uzrunāja sievieti, -Tomēr nav droši palikt vienam, jo īpaši ar šādiem zvēriem, un nav zināms cik vēl ilgi tie mākoņi aizsegs mēnesi, ir jāsteidzas.- To pasakot, viņš atsāka ceļu uz baznīcu, kura bija ļoti labi pamanāma šai ciematā, izslējusi savu torni pāri pusabrukušajām mājelēm.

[Bizii van Dope]

Remīna klusu noskatījās apkārtējā kņadā, šad tad pārlaisdama apkārtnei plašāku skatienu, taču katru reizi tā izdarot kuņģim pārskrēja nelabuma tirpiņas, jo nebija šausmīgāka skata par šo, kas atklājās mēnesim aizklājot savu bālo vaigu.
Sakropļoti, kaili un arī ne tik kaili mirušu cilvēku ķermeņi. Aizmiedzot acis medniece pat skaidri spēja atcerēties, kura kroplība bija viņas darbs.
Tas viss bija pretīgi... atbaidoši... Kāpēc vajadzēja būt tādiem vilkačiem, kas slepkavo nevainīgos? Un, kāpēc pašiem vilkačiem vajadzēja būt nevainīgajiem? Kāpēc?
Sieviete mazliet samīdījās uz vietas, tad aizvēra acis un, valdot nelabumu, mazliet paslēja galvu. Lūpas mazliet pavērās. Bija vienalga, ka Remīna izskatās apmāta, bija vienalga, ka pēkšņi varēja parādīties pilnmēness un viņa to nepamanītu. Medniece vienkārši zināja, ka nenotiks ne viens, ne otrs. Nekas nekad nenotika viņai par spīti un nekas un neviens sievieti neievēroja, ja vien viņa pati to nevēlējās un tik tiešām pašlaik Remīna par labu bija izlēmusi pastāvēt maliņā un noskatīties mednieku visai impulsīvajā un haotiskajā darbībā, baidīdamās, ka kādu varētu sakaitināt ar savu mieru un lēno, apdomīgo rīcību.
Galvā viņas balsī ierunājās lūgšana. Remīnas acis bija ciet, taču viņas sirds juta, ka tā zeltainiem, neredzamiem vārdiem ceļas gaisā... uz debesīm...
Taču te pēkšņi atvieglojuma pilno mirkli iztraucēja kāda vīrišķīga balss, un sieviete strauji iztrūkās, atverot acis. Vienā mirklī viņas mierpilnais izskats bija izzudis un atstājis tikai saspringtu, nervozu būtni ar nemierīgu tumšo acu skatienu.
Savā priekšā stāvam Remīna ieraudzīja to pašu mednieku, kuru visu laiku pavadīja macekle un, kas visu laiku viņu uzrunāja un centās pavilkt savas vīrišķās aizsardzības paspārnē. Bija jāatīst, ka medniecei bija grūti tikt galā vienai, taču viņa bija bijusi viena vienmēr un uz neviena plecu nepaļāvusies. Un pēkšņi visas karjieras laikā uzrodas šis mednieks ar savu mācekli pie sāna un bezsamaņā dusošu jaunekli pār plecu, un tikai ar pāris laipniem vārdiem, kas viņam nemaz nebūtu jāsaka, piedāvā kaut kur doties kopā ar viņu.
Sieviete samirkšķināja acis.
Viņa sekos, bet ne tāpēc, ka pieņem viņa aizstāvību, bet gan tāpēc, ka viņš bija vienīgais, ko Remīna pazina. Vismaz pēc izskata un valodas.
Sieviete pamāja ar galvu un sāka mierīgi iet blakus medniekam, vairoties uzkāpt uz noplēstās zābaka ādas strēmeles. Jau vārdus par drošību medniece varēja apšaubīt, bet vienīgā feministiskā sacelšanās ierunājās acīs - kā viegs, ritmisks mirdzums.
Tad Remīna pavērsa skatienu pret puskailo jaunekli, kas karājās vīriešu kārtas medniekam pār plecu, esot bezsamaņā. Acis domīgi ieurbās jaunekļa nevainīgajā sejā, kāda bija visiem mācekļiem, kas nebija piedzīvojuši īstas cīņas uz dzīvību vai nāvi, kad citi paļaujas uz viņu, nevis viņš uz viņiem.
Sieviete vēl atcerējās kā viņš bija aizstāvējis viņu pret vilkačiem. Vismaz centies palīdzēt līdz pats par tādu nekļuva.
Lūpas sakustējās, sejā iezagās domīgāka izteiksme. Cimdotā roka pēkšņi paslējās un viegli, viegli, ar pašiem pirkstu galiņiem uzmanīgi pieskārās puiša vaigam, viegli pārbraucot tam pāri, tad nolaižoties atpakaļ pie sava ķermeņa sāniem.
Jauks jauneklis. Kaut arī māceklis un jau uz pašas pārvērtību robežas, tomēr centās man palīdzēt, kad man uzbruka pirmie vilkači.Remīna pēkšņi ierunājās, tad pacēla acis uz garo mednieku. Viņa viņam sniedzās tikai līdz plecam.Kā viņu sauc?medniece pēkšņi sapurināja galvu, brūnajam matu ērkulim vareni savirpuļojot.Piedodiet, kā sauc jūs? Laikam, tas būtu pirmais, kas man būtu jānoskaidro. Savu vārdu es jums paziņoju jau pirms krietna laika.

[Demiurgs]

Veimārs pagriezās prom un ieslidināja zobenu atpakaļ makstī. Kad viņš pavērās augšup viņš ieraudzīja baznīcu un sāka iet tās virzienā. Nonācis pie baznīcas durvīm Veimārs nometās ceļos un sāka lūgties, nepievēršot uzmanību tam kas apkārt notika, šobrīd no lūgšanas viņu droši vien varētu vienīgi kārtējais vilkaču uzbrukums.

[Šamanis]

Meistar Hvorang, manuprāt, mums vajadzētu nest viņu iekshā baznīcā, jo arā viņai var būt auksti, un vilkači var uzbrukt kuru kattru brīdi, māceklis pietupās pie Nataniellas, un kā solīdams teica : neuztraucies, mēs tevi nogādāsim drošībā. Dante piecēlās un pēkšņi, nedaudz skarbā balsī teica, Meistar, vai mēs dosimies iekšā, vai nē, baidos ka šī atbilde mums jāizlemj ļoti ātri.Mācekļa sejā, atkal bija redzams neliels satraukums.

[Seila]

Terija domīgi palūkojās uz savu skolotāju un tad pamājusi ar galvu sekoja tam uz baznīcas pusi. Galu galā viņa bija tikai skolniece un kaut gan šoreiz iekšēā intuīcija meienei teica, ka labāk nedoties uz baznīcu, jo tur ir iespējamas briesmas. Viņa godprātīgi paklausīja.

[Hworang666]

Nu gan atradis kam vaicāt... Hvo nodomāja, jo bija manāms, ka māceklis tiešām uztraucas. Divi pret baru vilkaču... Bija nepieciešama aimugure. Labi, paskatīsimies, kas mājās... Uz trīs, speram! Hvorangs nokomandēja. Viens, divi, trīs! Un ar skaļu brākšķi baznīcas durvis atsprāga vaļā. Labi, ka izlauzām slēdzeni, nevis eņģes... Lai gan dievnamam vienmēr vajadzētu būt vaļā... Pārbaudījis apkārtni, Hvorangam likās, ka netālu var saredzēt vēl kādus divus stāvus. Viņš nevarēja saprast kas tie ir, jo viens izskatījās pēc vilkača, jo augšgals bija daudz lielāks par apakšdaļu, bet otrs pēc cilvēka. Dante, nes viņu iekšā! Hvorangs nokomandēja un pats paķēra somas. Vitrīnu baznīcā nebija daudz, it īpaši iepriecināja tas, ka pie altāra arī tādu nebija. Liec viņu pie altāra un paņem savus ieročus... Mednieka balss bija klusa. Viņš paņēma arbuletu un iekārtojās aiz durvīm, tā, lai nākot iekšā, viņu pamanītu pašu pēdējo. Vēl arvien nezuvilcis arbuletu, viņš sagatavoja divas bultas, lai vajadzības gadījumā varētu to ātri pielādēt un izšaut. Tad viņš pamanīja virvi, kas likās beidzamies griestos. Zvans! Jāļauj arī citiem medniekiem uzzināt, ka esam šeit! Viņš nodomāja un trīs reiz parāva zvana auklu. Vilkačiem nu gan kas tād grieztu ausīs! Un viņš atgriezās savā pirmatnējā sēdvietā - aiz durvīm, citu nepamanīts. Viņa acis pievērsās Dantem, kas bija pārliecies pāri meitenei. Atmiņas viņa apziņā pavīdēja un izgaisa. Vilkaču slepkava bija atgriezies.

[Pūķēns Sāra]

-Viņu sauc Dreiks un man jums vajadzētu piekrist, ka šis puisis tiešām ir lāga zellis, bet mani pašu mēdz dēvēt par Leonardu, kaut gan biežāk jau vienkārši par Leo, un atvainojiet, es jums vēlētos pasniegt roku kā pienākas, bet kā redzat man tiešām rokas ir aizņemtas. Puisis ar vienu roku turēja/nesa Dreiku, bet otrā bija zobens, skatiens palūkojās mazliet uz atpakaļu pārliecinoties, vai viņam seko Terija. Ja nemaldos jūs sauca Remīna, labojiet, ja kaut ko saku nepareizi. Viņš uzsmaidīja sievietei sev blakus, kad skatiens pievērsās baznīcai, no kuras atskanēja zvana skaņa, Nepraša ir tas, kas to izdarīja. Vēl kategoriskāk norādīt savu atrašanās vietu jau nevarēja!

[Šamanis]

Dantes acīs bija redzamas nelielas dusmas, viņš klusi pie sevīm noteica: Sasodītie vilkači.......viņi par to samaksās, to pateicis viņš atkāpās no meitenes un pārlādēja ieročus, un sagatavoja tos šaušanai. Viņš uzskāpa uz baznīcas krēsla, un skatījās apkārt būdams gatavs šaut jebkur. Māceklis uzsauca meistaram : Meistar, jūs piesedzat durvis, es piesegshu logus, un altāru, pēc tam viņš vēlreiz paskatījās apkārt. Aŗī varenā mednieka māceklis bija atgriezies, ar nebijušu sparu.



P.S.-Nu vilkači piesargaties! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Šo rakstu rediģēja Wolwerine: 23.06.2007 09:42

[Bizii van Dope]

Remīna klusējot vēlreiz uzlūkoja bezsamaņā esošo jaunekli, kurš tagad kā noskaidrojās saucās Dreiks. Sievietes seja, skatiens un ķermenis izstaroja pārsteidzošu mieru, kāds piemita tikai retajam - tik visaptverošs, tik viegls un nejūtams, tik maigs...
Skaidrs...viņa nodomāja.
Bet, kāpēc jūs stiepjat viņu sev līdz?iespaids par mieru mednieces Remīnas tēlā neizzuda, tomēr pat caur visu apburošo mieru varēja sajust kaut ko no mednieka asākā, gudrākā rakstura daļas.Mākonis taču ir tik mazs! Tūlīt jau atkal parādīsies pilnmēness un jūs pakļausiet briesmām gan sevi, gan savu mācekli! Nesaprotu jūsu rīcības iemeslus...sievietes balsī ieskanējās kaut kas ciets un nesatricināms. Viņa cieši vērās mednieka glītajā sejā.... Leonard... Patiesi nesaprotu... Ja vien jums ir kaut kas padomā, saistībā ar Dreiku. Ir? Ja nē, es nevaru pieļaut, ka jūs staipāt apkārt vilkaci pat, ja tas ir jūsu draugs.Remīnas sejā parādījās viegls, tomēr stingrs jautājums. Viņa mazliet papurināja galvu.Nav nepieciešams.medniece atteica, domādama sarokošanos.
Sieviete palocīja galvu un mazliet pasmaidīja ar acīm un lūpu kaktiņiem.
Jā, tieši tā. Pareizi atceraties. Mani sauc Remīna.viņa apstiprināja un pacēla acis pret dunošo baznīcas zvanu torni, noskatoties zvana šūpošanā no viena gala uz otru, cik jau tas bija redzams. Piere mazliet saraucās, bet sejā par brīnumu iezagās kaut kas domīgs.
Tur noteikti kāds bija. Bet kas?
Kā jūs domājiet, vai tur ir mūsējie?Remīna jautāja.

[Džūna]

Mākoņi lēnām izklīda atkal atsedzot spožo pilnmēness disku. Mežu masīvā atkal atskanēja kaukšana, taču ne visi vilkači metās atpakaļ uz ciematu. Pāris nezvēri bija saoduši asinis, kas garā sliedē stiepās cauri gandrīz visam ciematam. Zvanu skaņas norādīja Hvo un viņa mācekļa atrašanās vietu un visi mednieki sapulcējās baznīcā. Medniekiem pirmkārt bija jātiek galā ar vilkačiem viņu pašu vidū un jāspēj pasargāt tos, kas paši nespēja aizstāvēties.
Vilkači izrādījās saprātīgāki, nekā varētu likties. atnākušie nemetās tieši baznīcā pa durvīm, bet atrada citas ieejas. Kopā to bija pieci. Daži līda baznīcā pa logiem, citi pa slepeno garīdznieka ieeju.

Occ: GM ir beidzis skolu, izravējis dārzu, saskaldījis malku un pabarojis zvērus. Varam turpināt un es ļoti atvainojos. Varbūt šis ir nesakarīgi.

[Pūķēns Sāra]

To vai kaut kas man ir padomā, lai paliek manā ziņā, bet vai baznīcā ir mūsējie, gan jau tūlīt redzēsim. Jau atrodoties pie baznīcas, Leonards atbildēja Remīnai. Ieejot iekšā, pirmais, ko viņš pamanīja bija Hworang māceklis. Pāris norādījumi viņam, par to, lai tas atrod virves un vēl kaut ko, tāpat kā, brīdināja, ka drīz vien mākoņi aizies no mēness, un lai viņš pakustina savas kājiņas. Ejot dziļāk baznīcā, viņš pasveicināja pašu Hworangu, pat nepaskatoties uz viņu, jo zināja, kur viņš ir, pats viņa vietā, viņš arī atrastos tur pat. Iegājis mācītāja telpās un sagaidījis virves no Hworang mācekļa, Leo cieši sasēja/piesēja Dreiku, lai, kad viņš attopas un, Dievs nedod priekš zēna, pārvēršas, nevarētu tikt brīvībā.
Atgriezies pie pārējiem, viņš uzrunāja Teriju. -Kaut kur jābūt personāla ieejai vai kaut kam tamlīdzīgam, tu zini, ko tev ir jādara,- puisis parasti māceklei bija mācījis, ka pirmais vajag atrast katru ieeju un izeju no vietas, pa kuru varētu ietikt pretinieki un to censties nobloķēt, pēc tam... jā, pēc tam var cīnīties, zinot, ka esi darījis visu, lai izglābtu gan savu, gan otra dzīvību, bez jebkādām nāvēm. Terijai aizejot, puisis pievērsās Hwo un Remīnai, -Es iešu palīgā savai māceklei,- tad viņš norādīja uz altāru, -nejautāšu vai ar viņu viss ir kārtībā, bet viņas asinis, kas ved uz šeieni mūs spēs nodod vairāk nekā zvana skaņas, ceru, ka viņa izdzīvos.- To pasakot Leo uzgrieza viņiem muguru un sekoja Terijai.
-Nevilcinies, tas var būt pārāk riskanti, viņi nebūs tādi kā Dreiks, viņi ir dzīvnieka pakļāvībā un no cilvēka tur nav nekā,- nostājoties blakus Terijai, puisis klusām atgādināja māceklei. Viņa kreisajā rokā bija zobens, bet labajā ierocis. Iegaudojās vilki un tur pat aiz sienas bija dzirdami to soļi, -Sargi sevi, Terij!-

[Demiurgs]

Veimārs nekļūdīgi saklausīja tuvojamies vilkačus, pārmetis krustu viņš paņēma vairogu un zobenu, un gāja tieši uzgalvenajām durvīm. Nostājies durvīs Veimārs nevienu vilkaci nesatika un bija par to pārsteigts Tie nāk iekšā pa citām ieejām, interesanti gan Veimārs izgāja ārā un gāja gar baznīcas kreiso sānu kur atradās mācītāja durvis, turpat vēl grozījās viens vilkacis. Veimārs pacēla zobenu un lēnām tuvojās, vilkacis vēl nebija viņu pamanījis.

[Bizii van Dope]

Medniece paraustīja plecus, ar daudz lielāku interesi lūkodamās baznīcā un mākonī, kas virs tās pūkaini virmoja, aizsegdams lielo, draudīgo pilnmēnesi. Viņa pielika soli un izvirzījās mazliet priekšā Leo, gribēdama ātrāk nonākt baznīcā. Tā nelikās drošs patvērums, nerunājot jau par līķu pilnajām pilsētas ielām, bet labāk kopā ar vēl kādiem medniekiem, nekā klaiņot apkārt vienai, kad tik daudz briesmas uzglūn no visiem stūriem un biedējot lēca ārā no visiem klusajiem, tumšajiem nostūriem, bet Remīna to neizsakāmi ienīda. Tādi šausmīgi, spalvaini pārsteigumi tikai bendēja viņas nervus.
Sieviete nopietni, mazliet nosodoši atskatījās uz mednieku Leo, bet ātri novērsās, lai viņš nepamanītu viņas skatienu.
Šis vīrietis mazliet kaitināja, bet tikai uz doto brīdi. Viņa viņam bija teikusi tik daudz vārdu, bet viņš... uz tiem visiem atbildēja ar vienu, neko īpašu neizsakošu teikumu. Galīgi garām, ja neskaita to, ka mednieks bija labs cilvēks, labs mednieks, skolotājs, palīgs un atbalsts. Varbūt jūs teiksiet, ka Remīna viņu nepazina ilgi, kā tad viņa var tā teikt, tomēr jau pirmajās draudzības stundās sieviete bija saskārusies ar visām šīm īpašībām un atzinusi tās par labām. pat tagad, kad nepatika vīrieša īsā runas maniere, kas viesa viņā nepacietību, lai arī Remīna nebija no runātīgākajām.

Viņa vēl pielika soli un iznāca pavisam abiem cilvēkiem priekšā, bet tas jau bija tad, kad viņi bija pie pašām baznīcas durvīm, ievērojot arī to, ka sniegs pie baznīcas durvīm nomīdīts un asiņains.
Tātad te bijis ievainotais un viņi, spriežot pēc pēdām divi, ir ievilkuši ievainoto iekšā... Skaidrs. Tātad baznīcā ir tikai divi mednieki! sieviete nodomāja, taču nesteidzās to pateikt Leo. Nebija arī vajadzības.
Sieviete atvēra durvis un ienāca iekšā....

Viņa arī palocīja galvu zvana zvanītājam, taču pie reizes viņu noskatīja no galvas līdz kājām ar stingru, mazliet asu skatienu.
Varbūt pietiks? Negribēsi taču sazvanīt visu ciemu uz šejieni?sieviete apjautājās, balsī, kas asumā līdzinājās, skatiena spēkam. Tad viņa novērsās un aizgāja.

Viņi nonāca telpā, kurā atradās zvanošā mednieka māceklis, kas daudz gudrāks būdams turēja ieroci gatavībā un lūkojās pēc vilkačiem. Remīna īsi uzlūkoja puiša vaigu, tad notupās pie ievainotās sievietes, kas gulēja bezsamaņā, un uzlika roku viņai uz pieres, bet sarauca pati savu. Remīna nevarēja neko viņai palīdzēt, ja nu vienīgi noglaudīt galvu, lai turās. To arī medniece izdarīja un piecēlās kājās, tad tieši kā istabā atkal parādījās Leo, par kura esamību, grimstot savās domās, Remīna jau bija paspējusi piemirst. Viņš norīka savu mācekli un tā aizgāja, bet vīrietis vērsās pie viņiem, un Remīna izslējās taisnāka, neapzināti sažņaudzot rokas dūrēs. Taču Leo neko prātīgu nepateica un tāds nekāds aizgāja, atstājot sievieti ar nepazīstamo jaunekli.
Viņa piegāja pie loga un palūkojās ārā.
Esmu Remīna.sieviete ar lūpu kaktiņu noteica, mazliet pašķielējot uz puisi, bet te pamanīja, ka atkal pasauli apspīd spocīgā mēness gaisma un ātri izvilka zobenu, mazliet satraucoties. Viņa zināja, ka nu bija jābūt uzmanīgai, jo visi vilkači atkal bija atgriezušies.
Sieviete jau griezās prom no loga, lai darītu kaut ko lietas labā ar viņu istabas durvīm, bet ieraudzīja, ka šurp steidzas vilkaču varza. Bet zvans vēl joprojām skanēja.
Nolādēts...viņa nolamājās un žigli apsviedās. Baznīcā atskanēja brakšķi, krakšķi un rūcieni.
Vilkači bija iekšā.
Remīna ātri palūkojās apkārt, vienā mirlī izskaitļojot to, kas tagad būtu jādara.
Jaunekli, mums tūlīt pat jānogādā ievainotā sieviete drošākā vietā! Bet pirmām kārtām jānocietina durvis!viņa nošņācās.

[Seila]

Aha...noteikti. Tā es tūlīt skriešu un sargāšu sevi. Terija pie sevis nodomāja un tajā pašā brīdī smagi nokaunējās. Galu galā skolotājs tik ļoti centās, lai ar viņu nekas slikts nenotiktu, bet viņa vienmēr sagādāja vienas vienīgas nepatikšanas. Labāk manis vispār nebūtu, tad vismaz'Leo būtu brīvākas rokas un viņam nebūtu jāuztraucas visu laiku par to, kas ar mani notiek... Meitene skumji nopūtās un tad ar savu ierasto naivumu pasmaidīja. Nu protams ser. Es noteikti uzmanīšos un, ja atradīšu kādu vilkati- tad noteikti pasvilpšu, lai dotu jums ziņu.
Nesagaidījusi Leo atbildi meitene jau pēc sekundes pazuda kaut kur aiz viena no baznīcas stūriem, lai dotos meklējumos.

[Hworang666]

Un tā parādījās arī pārējie varoņi... EK, ja jau tu pat nemani, ka es jau vairs nezvanu... skaļš čuksts tika veltīts Remīnai. Pēkšņi šī atziņa lika izbrīnīties. Zvans zvanīja? Tas turpināja skanēt pat bez raustīšanas... Un virve arī tikko sāka šūpoties... Pagājis mazliet tuvāk virvei, Hvorangs ielādēja divas bultas arbuletā. Viņš redzēja, ka ienācis Elians un Remīna, vēlāk arī Veimārs, bet Hvorangs neapstājās, lai apsveicinātos. Augšā bija dzirdama čaboņa un rūkoņa. Neraža! Paspēja nodomāt Hvorangs, kad pēkšņi kāds milzīgs, tumšs stāvs sāka uzlidojumu no augšas. Atskanēja kluss klikšķis un arbulets palaida vienu bultu, kas ietriecās zvēram starp acīm. Milzīgais ķermenis nenokrita veiksmīgi. Nokrakšķēja liels daudzums kaulu, bet vilkacis turpināja celties augšup. Hvorangs izšāva vēl vienu bultu un tā ietriecās nezvēram paribē.

[Šamanis]

Dante uzsauca Remīnai, ja tu man nedaudz varētu palīdzēt, mēs varētu aizstumt durvīm priekšā šo garos krēslus, tas uz laiku viņus aizsturētu, māceklis ar Remīnu piestūma priekšmetus priekšā gandrīz visām iespējamajām ieejām. Māceklis uzsauca Remīnai : rādi kur viņu nest! to pateikdams viņš paņēma ievainoto sievieti savās rokās nezdams to, tur kur medniece gājusi. Viņš pajautāja: Kur īsti šeit būtu drošāka vieta? Ja, godīgi man nekad nav patikušas baznīcas, jo es neticu, ka dievs šādā situācijā mums varētu palīdzēt!