Nomaļajā Transilvānijas ciemā Sibiu pulkstenis tikko nozvanījis divpadsmit dienā un bija sācies sniegputenis. Pilsēta, kas sastāvēja tikai no zemiem koka namiem bija pilna dzīvības. Pa ielām staigāja jautri čalojoši cilvēki. Sniegpārslas, vērpetēs griezdamās, krita lejup. Tukša bija tikai viena iela un uz tās fona izcēlās kāds vīrs- vienīgā dzīvā dvēsele, kas atradās ielas pašā galā. Viņš bija nopietns, domās iegrimis un mugurā tam bija mācītāja sutana un viņš stāvēja pie kroga „13 raganas” durvīm. Mācītājs lūkojās tālē un gaidīja. Cerēja, ka vēstules sasniegušas adresātus.

Ceļā, kas ved uz Sibiu valdīja klusums. Vējš pūta mierīgi, neviena netraucēts. Tikai kādi divi stāvi ar kājām braši soļoja gar paša ceļa malu, censdamies palikt paēnā. Abiem diviem bija kapuces, tādēļ sejas pamanīt nebija viegli. Pirmatnējo iespaido noteikti veidotu, ka abi šie cilvēciņi (vai vismaz viens no tiem) bija par kaut ko ļoti uzmundrināti.
Hermanstādē nu gan bija jautri, vai ne, Dante? Hvo pajautāja savam māceklim. Tā vien liekas, ka ikviens ciemata iedzīvotājs nu tevi pazīs! Hvo turpināja smaidot. Kā nekā, tu tur biji pats pirmais, kurš tur bija pacenties tik īpaši, lai nogalinātu to vilkati, ka nebiji pamanījis, ka ķerot viņu, tu pašrocīgi nojauci pilsētas labāko bāru... Pēc pēdējā teikuma likās, ka viņa seju no smaidīšanas saraus krampjos. Bet, ja tā kārtīgāk padomā, tad tu nogalināji jau ceturto... Malacis! Uz mirkli pārtraucis smaidīt, mednieks secināja. Tā tik turēt... viņš uzmundrināja biedru, kas nemaz neizskatījās tik ļoti jautrības pārņemts, kā pats Hvo. Ja tā padomā, tad jau tas tāds ūķis vien bija... Un arī ugunsdzēsējiem beidzot pēc ilgāka laiciņa bija ko darīt... smaids Hvo sejā palika plašāks.

Pie apvāršņa parādījās pirmie stāvi. Viņi nāk. sirmais garīdznieks nodomāja. Arī pilsētas iedzīvotāji bija pamanījuši tuvojošos svešiniekus un gandrīz vienā acumirklī pilsēta bija kā izmirusi- pilnīgi visi Sibiu iedzīvotāji iebēga savās mājās un aizrāva ciet logu aizvirtņus. Māņticība šajā ciemā bija spēcīgāka par visu. Beigu beigās, mācītājs bija palicis viens.

Abiem pārējiem stāviem aizmuguras parādījās vēl kāds stāvs, vīrietis melnā apmetnī un ļoti platā platmalē kas slēpa viņa bālo seju ar šaurajām lūpām. Skatiens gan bija caururbjošš un vērās ktrā pretin ņākošajā kas steidzās pazust tālāk no acīm. Uz muguras svešiniekam atdusējās maksts ar smagu zobenu. Nāvīgs ierocis. Izskatījās ka tas ir viņa vienīgais ierocis, bet kā pats Džeks sacīja: Es esmu pārsteigumu pilns.
Priekšā ejošie mednieks un māceklis sarunājās, diezgan skaļi sarunājās. Uz Džeka lūpām uzziedēja sarkasma pilns smaids ieklausoties vārdos. Melnais apmetnis turpināja plīvot kad Džeks devās uz mācītāja pusi drī viņa caururbjošais skatiens grauzās māītājā vērodams, domādams

Dreiks ģērbās gaidāmajam gājienam, kamēr Aurelius, viņa tēvs bažīgi kravāja vēstules smagajā ādas somā, atkal bija jāpiegādā pasts, vecais vīrs atkal un atkal atkārtoja. -Tu neesi radīts tādiem uzdevumiem, dēls, kādēļ tu man to nodari, tas nav pareizais ceļš, attopies reiz, piedod tiem grēcīgajiem zvēriem.- Dreiks novērsās. Tēvs, tā ir mana sūutība. Neko vairāk viņš nepateica, viņam nepatika izplūst garās runās. Aurelius smagi nopūtās un apķēra dēlu, -Tādā gadījumā, sargi sevi, lai Dievs tev stāv klāt, es ticu, ka reiz pienāks diena, ka tu sapratīsi un atgriezīsies, ka piedosi un dzīvosi ikdienišķu dzīvi, ikdienišķā ciematā.- Pēc šiem vārdiem vīrietis atlaida Dreiku un aplicis ap kaklu biezu vilnas šalli, apmetnī ietinienies viņš izgāja ārā. Dreiks tikai noskatījās Un klusi noteica Es nekad neatkāpšos. Pēc tam, viņš atvēra lielo koka skapi un izvilka savu šķēpu, pie tā bija piekārts kuloniņš ar mazu vilka galviņu, tas kādreiz bija piederējis viņa mātei. Pēc tam puisis somā ielika savu arbaletu un sudraba bultas, viņam nepatika izmantot šo ieroci, tāpēc viņš parasti to nobāza ārkārtas gadījumiem. Sekojoši Dreiks atvēra kādu atvilkni un izvilka astoņus sudrabā kaltus metamos nazīšus, salicis tos smagnējajos ādas zābakos, kas viņam bija kājās, Dreiks uzskatīja, ka ir pietiekami gatavs atkal atgriezties ierastajā rutīnā ar savu senseju mācīties nogalināt vilkačus. Dreiks aptina ap kaklu šalli, uzlika galvā melnu hūti un uzvilcis kādu nobružātu, bet mīļu jaku izgāja ārā. Durvis tika aizvērtas un uzmanīgi aizkrampētas.
Dreiks nogriezās kādā šķērsielā, pēc tam vēlreiz pa labi un visbeidzot nokļuva netālu no mācītāja. Priecēja doma, ka ciematnieki beidzot ir pazuduši savās mājās, viņam bija apnikuši dažkārt pievērstie skatieni. Puisis nolieca galvu mācītāja priekšā, balti melnie mati sakrita priekšā sejai. Sveicināts, svēto tēv! Dreiks sasveicinājās ar mācītāju un atkal uzlika galvā hūti ko pieklājības vadīts bja paspējis noņemt. Vienā rokā atradās šķēps, uz muguras mugursoma ar arbaletu, bultām un vēl dažiem ceļam noderīgiem sīkumiem, otra bija brīva. Māceklis pagāja malā un vēroja ceļa galu, gaidot savu skolotāju, arī viņam drīzumā bija jāierodas.

Caur sasnigušo sniegu, uz ceļu uzjāja kāds stāvs, tas apstādināja zirgu, gaidīdams kamēr otrs viņam sekos. Bija mērots tāls ceļš, un ne vienmēr tas bija vedis pa ceļu, kurš bija tik mīlīgi aicinājis. Laika, drošības un vienkāršu untumu dēļ tas bija pārāk bieži pamests.

Stāvs palūkojās uz atpakaļu, sejā iesitās sniegs un kapuce tur neko nepalīdzēja. Terij, pasteidzies. Es vēlos ātrāk tikt tai ciematā. Ar galvu viegli tika pamāts uz viena ceļa pusi, kur varēja saskatīt ciematiņu. Zirgs neapmierināts nomīdījās un pie sevis nobubināja, kaut ko tikai sev saprotamu. Klusu draugs, klusu, gan jau tu arī tiksi pie sev pelnītas atpūtas. Vīrietis pieliecās un papliķēja pa zirga kaklu, tas acīmredzami nomierināja lopiņu un tas, beidzis mīdīties, stalti izslējās. Vīrietis atkal palūkojās uz atpakaļu, gaidot savu mācekli, kura atkal māžojās.

Paskaties! paskaties cik skaists sniegs...Nu kāpēc mums ir jāsteidzas? Tu nekad neapstājies un nepagaidi. Tu nekad neskaties apkārt, bet sniegs ir tik burvīgs Meitene nemaz nesteidzās un šķita esam pilnībā iesaistījusies sniegpārsliņu rotaļā. Viņa izskatījās tik līksma un sasārtusi, ka nebija iespējams uz meiteni dusmoties pat tagad, kad bija jāsteidzas un tuvojās sniega vētra. Meitene to šķita nemanām. viņa bija iegrimusi savās rotaļās.

Puisis nogrozīja galvu, Un ko tu gribi, lai es daru? Lai lecu nost no zirga, atmetu visus darbus un metos taisīt sniegavīrus? Leo to pateica pietiekami nopietni, lai meitene saprastu, ka viņam nav prātā joki, kaut bija jūtams, ka puiša seju rotā smaids, kuru nosedza kapuce. Labāk pasteidzies, drīz sāks putināt un mūs jau gaida. Zirgs nesteidzīgā solī sāka iet uz priekšu kā sapratis saimnieka domas.

Meitene skumji palūkojās uz sniegpārsliņām un turpināja ceļu paklausīgi slādama no mugurpuses savam skolotājam. Tomēr ilgi tas nevilkās, jo tagad viņa jau bija tam blakus un šķelmīgais smaids atkal rotāja meitenes sejiņu. Bet tur? Vai tur, kad nonāksim galā tu nāksi kopā ar mani uzcelt sniegavīru? Viņa izklausījās tik nevainīga un lielās zilās acis uzmanīgi vērās skolotājā, lai pamanītu, ja tas paliek dusmīgs.

Ja dievs pastāv, viņš parūpēsies, lai tas līdz tam brīdim nokūst. Leonards pie sevis nočukstēja, un tad skaļāk iesāka, Kad tur nonāksim, es tev saku, laika tādām lietām nepietiks. Pirksti palaida vaļīgāk zirga pavadu, un tas sāka lēnām rikšot. Tādēļ izbaudi vēl to cik vari tagad, tikai neatpaliec. Zirgs jau auļoja uz priekšu pa celiņu, tā likdams vējam nopūst no galvas kapuces, atklājot jauneklīgu seju ar nevaldāmiem matiem.
Negaidīti un ar spēcīgu kustību zirgs tika apstādināts, acis pievērsās pēdām, kas jau bija viegli aizputinātas.

Neuztraucies, skolotāj. Es neatpalikšu. Meitene priecīgi pagrieza savu zirdziņu nedaudz uz sāniem un apstājusies nokāpa no tā un sāka velt viss parastāko sniega vīru.
Būs sniegavīrs jauks
Būs sniegavīrs balts
Būs sniegavīrs stalts
Un nekusīs tas nekad...
Meitene pie sevis dungoja dziesmiņu un viņas sejā rotājās bērnišķīgs smaids. Viņa bija priecīga un apmierināta ar dzīvi pat nenojausdama, kas viņa un viņas skolotājam drad.

Anita palaida savu melno ērzeli klusā riksī, zinādama, ka sniega vērpetes viņu paslēps no nevēlamiem skatieniem. Vāverādas kažoks brīvi plīvoja aiz muguras, ļaujot sniegpārslām brīvi klāties uz baltās zīda blūzes un tur pat arī izkusa. Nebija jau tik auksts. Arī mācītājs, skat, vienā sutanā. Nez kuro stundu jau stāv?
Melnais ērzelis iezviedzās sveicienam un jātniece laiski noslīdēja pār ar melno, pūkaino vilnu klāto sānu.
"Regis, Anite de Regis Jūsu rīcībā, " viegls aizsmakums balsī liecināja, ka ziemas siltums tomēr tapis pārvērtēts.
Rudā vāverāda, melnā bize - uz baltā sniega fona medniece izskatījās satriecoši. Ja vien ne noslēpumainās skumjas acīs.

Leonards palūkojās uz atpakaļu un stipri pārsteigts atklāja, ka Terija veļ sniegavīru. Ko gan Dievs, es esmu nodarījis?! Puisis apgrieza zirgu, skatiens vēl pakavējās pie pēdām, bet tad zirgs negribīgi aizgāja atpakaļ pie sava biedra.
Vīrietis noleca no zirga un izņēmis, no pieliktajām somām pie segliem, vienu zobenu ielika to makstī, kura bija uzlikta uz muguras. Terij, pasaki, ko tu dari? Ar sataustāmu neapmierinātību viņš noprasīja un pagāja pāris soļus uz meitenes pusi, iebrizdams sniegā. Kapuce vēl joprojām nebija uzlikta un sniegs sitās puiša sejā un ieķērās matos. Ar to, lai tu baudi, ko vari tagad, nebija domāts sniegavīra būvēšana. Es vēlējos, lai tu vienkārši... Leo atsvieda ar roku skaidrošanai, viņš tāpat zināja, ka tā būs tikai lieka nervu bojāšana.
Varbūt mēs varam turpināt ceļu? Pēc kāda brīža, nolūkojies meitenē, vīrietis ierunājās, kaut gan viņu māca šaubas, ka jēga šim jautājumam nebija nekāda.

Sirīna brida pa sniegu , ciems jau bija diezgan tuvu cik varēja spriest no ugunīm un tas bija diezgan iepriecinošs fakts ņemot vērā to ka viņas zirgs bija izlēmis nosprāgt pirms pāris kilometrim un tagad viņai bija jāiet ar kājaām, kas nemaz nebija tik viegli. Kaut kāds mācītājs bija jāsatiek pie trīspadsmit raganām vai kur (ko mācītājs dara pie trīspacsmit raganām patiešām bija ļoti interesanti un to viņa gribēja uzzināt). Protams ka jauns darbiņš arī nenāktu par ļaunu un tas jau nenoliedzami bija galvenais temats.
Priekšā spiedzīgā balsī pīkstēja kaut kāds skuķis, neizturami patiešām, brīnišķīgāks par to bija tikai fakts ka viņa sāka ņemties pa sniegu. Izskatījās ka zirgs viņai vairs sevišķi nav vajadzīgs un Sīra nekavējās. Melnais apmetnis uz baltā sniega fona gan izcēlās pietiekoši bet tā kā viņa bija ātra un veikla, tad nepagāja ne acu mirklis, kad viņa nepamanīta pielavījās klāt zirgam bez jātnieka, uzleca sedlos un aizauļoja atstājot skuķi un to otru pie sniegavīriem. Divus zirgus viņai šobrīd nevajdzēja.
Tā 13 raganas, izskatījās pēc īstās vietas.
- Vakars labs, esmu Sirīna De Kalivilona, Sīra. Jūs man laikam vēstuli atsūtījāt. - Sīra noleca no zirga.

Crisophers beidzot pec ilga ceļa bija nonacis Sibulu. Sniegs parslas sitas viņam sejā. Viņš pēc tik ilga laika bija atgriezies Transilvānijā un viņš beidzot bija atradis vietu kur atrodas viņa vecāku slepkava. Viņš atcerējās kā dažās bērnības dienās bija ar tēvu un brāli devies Sibulu. Cristophers bija pametis vienīgo draugu kas viņam šajā pasaulē bija Levingu, kaut arī viņš pats zināja, ka Levings ir traks angļu izgudrotājs, bet tas bija viņa vienlaikus labākais un vienīgais draugs. Levings bija arī viņam atstājis divas atvadu dāvanu neparastu nazi. Viņš vēlreiz pārbaudīja vai viņam viss ir līdzi un devās iekša pilsētā. Piesējis zirgu un paņemis visus ieročus un mugursomu viņs pilnība aiztaisīja melno mēteli sakārtoja platmali, atmeta uz aizmuguri blond-brūnos matus un devās tālak pa kādu tukšu ieliņu uz kroga „13 raganas” pusi. Arpūs tās viņš redzēja dažus stāvus tāluma, tie bija vienīgie visā ielā. Ejot tuvāk viņš saprata, ka tas ir mācitājs un daži vīri.
Viņš piegāja klāt macītājam un to uzrunāja - Sveicināti, mani sauc Cristophers Fon Nogards , ja nekļudos jūs man sūtijāt šo vestuli. - izvilcis no mēteļa kabatas salocītu vēstuli viņš to parādija mācītājam

Raitā, bet mierpilnā solī kroga durvīm tuvojās sieviete brūnā samta apmetnī. Kapuce bija uzmaukta galvā un kastaņbrūnie mati vienīgie nepaklausīgi spurojās no tās ārā.
Uz muguras bija loks un bultu maks, bet ap slaiko vidukli brūna ādas josta. Apmetnis apņēma visu sievietes augumu un bija redzams tikai zobena rokturis. Rokās bija mīksti, pieguļoši briežādas cimdi.
Viņa tikai jau esot gandrīz pie kroga durvīm pacēla noliekto galvu un novilka kapuci, un tieši tad medniece Remīna bija klāt.
Viņa apstājās un palūkojās apkārt. Šur tur manīja pa cilvēkam, taču nekādu sarunu uzsākt Remīna nevēlējās, bet drīzāk aplūkot visus te esošos no malas.
Sieviete sakrustoja rokas uz krūtīm un sāka pētīgi katru noskatīt.

Elians jau dienu bija pavadījis ciemā. Viņš soļoja uz kroga "Trīspadsmit raganas" pusi.
Sniegs bija ieķēries matos, jo Elians nebija uzlicis kapuci. Silts ceļojuma apmetnis sniedzās nedaudz pāri celim. Uz pleca bija ceļasoma. Uz muguras bultu maks un loks. Zobens bija paslēpts zem apmetņa, bet tā maksts gals spraucās ārā no ceļojuma apmetņa.
Nedaudz samiedzis acis puisis lieliem soļiem devās uz kroga pusi. Tas jau bija saredzams. Pie tā bija jau bariņš ļaužu.
Elians lūkojās pēc sava jaunā mācekļa. Brīžam viņš nožēloja, ka to puisi paņēmis savā paspārnē. Lai gan izturējās kā vīrs bija vēl īsts zaļknābis.
Solis tik palēnināts, kad līdz krodziņam bija atlikuši pāris metru. Sejā nebija redzamas nekādas emocijas. Viņš klusēja.

Nu, jā, varbūt tev tas liekas smieklīgi, Dante atsāka runāt ar savu meistaru. Bet man kaut kā neliekas, ka tu justos ļoti laimīgs, ja tev virsū nāktu krodzinieks ar rungu rokās, un viņa sejā būtu redzama vēlme ielauzt tavu galvaskausu. viņš sarkastiski paskatījās uz Hvo.
Kad viņi ienāca pilsētiņā, jaunais māceklis dzirdēja, ka viņu uzrunā kāds mūks. Jeb arī viņš runāja ar meistaru? Ehhh... Hvo? Par kādu vēstuli viņš īsti runā? Dante ieinteriģēts pajautāja.

Dženifera stalti sādāja baltās ķēves mugurā ietinusies apmetnī ,viņas mati bija piesniguši un viņa klusi dungoja galma dziesmiņu.Ieraugot ciemu viņa metās aulekšos ,netālu no ciema jau stāvēja viens jātnieks ,Dženifera to nopētija pašaujoties tam gatrām uz ciemu,pie paša ciema viņa lika ķēvei braši soļot.Uz ielas bija pilns ar cilvēkiem,bet viens izskatijās kādu gaidām ,piejājot tuvāk atklājās ka tas ir mācītājs un pie tā stāvēja jau bariņš cilvēku.Viņa piejāja viņiem tieši klāt"Vai jūs gaidāt grāfieni Dženiferu De Lorēnu,ja tā prieks iepazīties?"viņa pieklājīgi noteica vēl projām sēžot uz sava zirga.Uz muguras viņai bija loks un bultu maks un pie jostas mirdzēja sudraba zobens.

Dreiks netālu no kroga saskatīja savu skolotāju, puisis noņēma cepuri sveicienam un viegli uzsmaidīja. Skatiens liecināja"nu ko atkal tiekamies" Jaunais puisis uzlika hūti atpakaļ unn pakāpās dažus soļus tuvāk savam skolotājam, tāpat kā parasti Dreiks runāja maz. Esiet, sveicināts! Viņš pamāja, bet vairāk vārdu pār lūpām nepārkāpa. Ar Elianu viņi bija laba komanda, jo neskatoties uz to, ka mednieks bija vienpatis un runāja maz, bet Dreiks priekpilns pozitīvisma iemiesojums, kurš arī runāja maz, vai arī mīklās, viņi abi sapratās no pus vārda.

Scelestus un viņa mācekle, Nataniela, tikko bija ieradušies pilsētā zirgu mugurā. Tā kā grāfs dzīvoja ne īpaši tālu no šejienes, Karpatu ziemeļos- tās bija tikai pāris dienu jājiena attāluma, turklāt viņa zirgi bija pieraduši pie aukstajiem apstākļiem un tika rūpīgi kopti, lai nenosaltu. Jā, patiesi, likās, ka nauda spēj palīdzēt tikpat daudz, cik nogremdēt.
Vīrietis nokrekšķinājās un uzmanīgi, brīdinoši palūkojās uz mācekli, bālajā, stingrajā sejā nemainoties ne pantam. Iela bija pavisam tukša, ja neskaita to pulku, kas grozījās pie kroga durvīm, sarunādamies savā starpā un ar mācītāju. Speciāli apkalto pakavu klaboņa asi cirtās Scelestus ausīs- viņi bija pārāk skaļi... pārāk skaļi, lai medībās līdzi ņemtu zirgus. Bet, vai bija droši tos atstāt šeit, pat par prāvu naudas summu? Zirgi bija dārgi, kur nu vēl šeit, un katram kārtīgam zemniekam noderētu viens, pat ja tik skaists, smalks, tīrasiņu.

-Nataniela! viņš, novērsies no korgus durvīm, kur pulcējās pirmie mednieki un viņu mācekļi, uzsauca meitenei un apstādināja savu sirmo rumaku, kura līnijas sniegputenī saplūda dēļ viņa gaišās, nemanāmās krāsas. Kā spoki- baltais spoku zirgs un viņa spoku jātnieks, tērpies pieguļošās ādās, dārgā, vieglā mētelī.
-Neuzticies un nepieķeries nevienam! Kad cilvēks, pat pieredzējis mednieks, nonāk briesmās- viņam nav ne draugu, ne ienaidnieku- ir tikai viņš pats un viņa dzīvība. Iespējams, mēs zaudēsim savējās... Iespējams nē. Nepauļajies uz nevienu citu kā sevi!- lieki teikt, ka Scelestus patika pamācīt- vēsā, stingrā, atturīgā balsī, kā jau grāfam.

Nokāpis no zirga un maigi noglāstījis tā purnu, vīrietis novērsās no Natanielas un lēni sāka soļot uz kroga pusi, ar vieglu roaks mājienu ieteigdams, lai viņa arī rāpjas zemē un seko.

Nu meistar, lūdzu apskaidrojiet mani, Dante nepacietīgi turpināja sarunāties ar savu meistaru. Kas īsti ir ar to vēstuli? Jūs tač' nebūsiet to pazaudējis, viņš aizdomu pilns pajautāja meistaram.

Vēstule? Hvo gluži kā nezinādams, par ko iet runa sarauca uzacis. Njā... vēstule... bija viena tāda... un runādams, viņš izvilka no iekškabatas kādu vēstuli. Laikam jau šī...
Labi cienījamais... mācītāj? Hvo uzmirkli apjuka, jo pilnībā negaidīti saprata to, ka īsti nezināja gandrīz neko par cilvēku, kas stāvēja viņam priekšā... Tad jūs mūs visus esat saaicinājis, lai... Stiepdams vārdus, viņš pamanīja dažu labu pazīstamu seju. Ne ar visiem bija ticies, bet likās, ka ja vajadzētu, iesauka atrastos jebkuram. Crisophers... Dreiks... Elians... Tad jau lieta nebūs tāda, kā toreiz, tajā bordelī...

Elians nostājās blakus savam māceklim. Viņš atņēma labdienas tikai pamājot ar galvu. Vīrietis pārlaida skatu ļaudīm, kas bija sapulcējušies. Dažas sejas bija pazīstamas. Taču sasveicināties nesasveicinājās. Rokas tika aizliktas aiz muguras un paslēptas zem apmetņa.
Skats vēlreiz pārslīdēja pār cilvēku bariņu. Izskatījās, ka ne viņam vienīgajam bija māceklis. Dažs tikko bija ieradies zirgos. Sievietes-mednieces gan Elians bija redzējis maz, bet šķita, ka šeit viņas bija pāru pārēm.
Tad mednieks palūkojās uz baznīctēvu, kurš visus sagaidīja pie krodziņa. Elians nebija pieradis gaidīt. Bija arī kas svarīgāks darāms.

Critophers nezinadams ko domāt stāvēja kroga malā un skatijās uz parējiem. Pie sevis nodomādas ka viņš nesaprot ko daži no viņiem šeit dara viņi izskatījas tik jauni un nepieredzējuši. Bet šeit bija arī daži redzēti cilvēki kā Hvo un Elians. Bet viņam pēkšņi kļuva satraukts un nedaudz nobijies no tā ,kas viņus sagaida... bet viss vairaāk viņam bija bail satikt savu brāli ,jo viņš zināja ka viņš tā pat kā parējie vilkači nekavējoties uzbruktu. Bet viņš nebija drošs vai spēs nekavējoties uzbrukt brālim ,jo tas ir pēdējais viņa radinieks šaja pasaulē un bernība viņi bija labākie draugi... tādas domas viņam uzmācas jau kopš ierašanās Transilvānijā.
Viņš gandrīz nevienam šeit neuzticējas tāpēc turēja zobenus pie sāniem gatavus ,lai varētu tos izvilkt un uzsākt cīnu jabkurā brīdi.

Dreiks atpazina divus medniekus, kas aizvien nezināja to ko zināja viņš. Puisis pamāja ar galvu gan Hvo, gan Critopheram, lai gan viņš tieši runājis bija tikai ar Hvo arī ar Crito viņš virspusēji bija pazīstams, caur Elianu neapšaubāmi. Dreiks palūkojās uz skolotāju un tad notupās zemē. Bija jāgaida ko tālāk teiks mācītājs.

Džeks bija tikai palocījis galvu baznīcas tēva prikšā kā cieņas apliecinājumu, bet nu viņš stāvēja starpā starp krogu un mazu viesnīciņu un uzmanīgi vēroja baru ,kas bija sanācis, šaurā oeliņa bija kā radīta šai nodarbei. Mednieki škita jauni un enerģijas pārpilni, un tomēr pārāk iedomīgi. Vēl joprojām slēpdamies ēnās viņš vēroja. Garām pagāja grāfs Scelestus cilvēks ko viņš uzskatīja par lielisku mednieku. Esiet sveicināts grāf, kā lab jūs nolēmāt pievienoties šai kompānijai? Jūs škiet bijāt vienpatis vai ne? Džeks jautāja klusinātā balsī kas izlauzās no platmales apakšas.

Remīna manīja, ka vairāki mednieki uzsāk sarunas un izlēma nekavēties ne mirkli. Šie visi bija viņas amata brāļi un tie, kas par tādiem kļūt. Nevajadzēja uzreiz viņu priekšā atklt savu sirdi, tomēr nedrīkstēja visus klaji ignorēt. Tas tikai vairoja ļaunumu pasaulē. Vajadzēja būt vienkāršai un neitrālai. Un šad tad pasmaidīt.
Sieviete nekavējoties devās pie mednieka, kuru sauca par Elianu, ja viņa nemaldījās. Blakus stāvēja viņa māceklis, kuru diemžēl Remīna nepazina. Viņa bija izlēmusi aprunāties ar šo vīrieti. Tāpat vien. Jo viņš vienīgais izskatījās mazāk iedomīgs par citiem.
Sveicināti, medniek, Elian.teica Remīna, sniedzot viņam savu cimdoto roku un viegli smaidot. Viņa izskatījās pēc īstas mednieces. Slaida, lokana, ģērbusies zvērādas apģērbā un mazliet izspūrušiem matiem. Dodoties ceļā medniece bija ātri izbraukusi caur tiem ar ķemmi, tāpēc neizskatījās pēc mežones.

Nataniela kopā ar savu meistaru ieradās pilsētā ar labākajiem zirgiem, kādi bija atrodami grāfa staļļos. Viņa pamanīja meistara skatienu. Viņa bija mācekle jau gana ilgi, lai pazītu savu meistaru un saprata, ko viņš domājis, taču klusēja.
Mēs esam pārāk skaļi, zirgi ir pārāk skaļi.
Meistars deva pavēles.
Neuzticies un nepieķeries... Natanielai likās, ka meistara piesardzība ir pārāk liela, viņš nemitīgi uzmanīja meiteni, lika uzmanīties, atgādināja par to, ka nevienam nevar uzticēties, ka mednieki var nodot viens otru.
Tas noteikti ir kaut kāds pagātnes notikums. Tomēr grāfs Scelestus nebija cilvēks, kurš mīl ziņķārīgus sievišķus, tāpēc Nataniela pievaldīja mēli un paaklausīja pavēlēm. Viņa nokāpa no zirga un devās uz kroga pusi.

Maaciitaajs paarlaida skatu sanaakusajiem cilveekiem. Tiesi juus es gaidiiju. Sekojiet man vins teica un devaas ieksaa krogaa. Piegaajis pie letes, maaciitaajs kaut ko iecuksteeja krodziniekam ausii un tas atveera slepenaas durvis, kas atradaas aiz dzeerienu plaukta. Luudzu, naaciet seit gariidznieks saciija un devaas ieksaa telpaa, kuras viduu atradaas liels galds un gar sienaam kreeslu rinda. Veestules varat neatraadiit, mani beerni.

Miko lēnā un domīgā solī devās pa sniegu. AP pleciem bija apmests sarkans apmetnis, kurš vējā ļoti plandījās. Apakšā meitenei bija balts krekls, un melnas bikses. Ap tām bija sudraba jost, kurā bija ietiprināti ieroči. Meitenes spilgti oranžie mati ļoti izcēlās, bet sniegbaltā seja saskanēja ar matiem. Viņa dungoja kādu meldiņu un zem kājām gurkstēja sniegs. Viņa mēģināja ieraudzīt, kur jāiet, taču nevienu cilvēku nekur neredzēja. Pilsēta bija kā izmirusi. Brīnišķīgi, man likās, ka tas vecis mūs sagaidīs. Bet kur pie velna, man jāiet?! meitene nedaudz sapīkusi domāja un tuvojās krogam.

Mednieks noskatījās kā viņa māceklis apsēžas uz zemes. Viņš paskatījās uz Dreiku, liekot noprast, lai puisis ceļas kājās. Viņš negribēja, lai viņa mācekli uzskata par viņa spoguli, jo šādi viņš zemē ciema vidū nesēdētu.
Elians jau bija pamanījis sievieti, kas devās uz viņa pusi. Viņš sekoja sievietes kustībām. Viņa sniedza savu roku. Elians nebija sieviešu mīlētājs. Viņš bija vienpatis. Arī izsmalcinātu manieru viņam nebija. Elians izvilka savu roku no apmetņa apakšas un sarokojās ar sievieti.
Sveicināta. viņš noteica un palocīja galvu. Sievietes vārdu viņš nezināja, tāpēc nevarēja viņu uzrunāt. Ne jau tādēļ, ka šī mednieces nebija izslavēta, bet citu mednieku likstas viņu neinteresēja. Viņš bija lepns, ka tomēr par viņu kāds bija dzirdējis.

Pēc tam Svētaistēvs aicināja visus krogā. Tajā Elians jau reiz bija iegriezies.
Iesim, Dreik. viņš uzsauca māceklim, lai viņš dodas iekšā. Pēc tam viņš palaida pa priekšu mednieci, kura bija viņu sveicinājusi. Tomēr kādas manieres Elians ievēroja.
Nešķita, ka kopš tā laika kaut kas bija mainījies, kopš pēdējā apmeklējuma. Visi galdi stāvēja turpat. Pat krodzinieka seja bija pazīstama. Tomēr šoreiz visi tika aicināti iekšā kādā slēptā istabā.

Jauki !"Dženifera noteica un noleca no zirga .

Viņa krogā iegāja viena no pēdējām un apstājās pašā aimugurā ,un uzlika galvā apmetņa kapuci,lai varētu pavērot visus no malas un pēc tam iepazīties.

Veimārs bija ieradies ciemā jau dienu iepriekš, viņam nepatika kavēt, turklāt ātrāka ierašanās deva viņam iespēju nedaudz atpūsties. Pilsētiņā viņš bija ieradies tumsas aizsegā un neviens viņā nesaskatīja neko vairāk kā svētceļnieku kas nomaldījies no parastajiem svētceļnieku ceļiem, viņš noīrēja istabu krogā.
Nākamajā dienā kad bija jāiet uz tikšanos, Veimārs bija izgulējies, labi paēdis un spēku pilns.
Kad pie mācītāja sāka pūlcēties mednieki Veimārs ēda ceptu vistu un lūkojās laukā pa kroga logu vērojot sanākušos, manīja arī pazīstamas sejas kaut arī viņš īsti lielos draugos ar nevienu no viņiem nebija.
Tākā cepetis vel bija pusē un alus krūka tāpat, Veimārs nolēma pabeigt un tikai tad pievienoties pārējiem, taču kad jau viņš gatavojās iet ārā, visi nāca iekšā, un Veimārs pārējiem piebiedrojās ejot uz blakus telpu, paceļam uzsitot pa pēcpusi izskatīgajai krogus meitai kura nesa prom viņa šķīvi, tā klusiņām iespiedzās un palēkusies paskrēja uz priekšu, viņa pagriezās un pasmaidīja ieraugot ka uzsitējs nev nekāds župa bet gan diezgan izskatīgs vīrs ar greznu zobenu pie sāniem.

Īsi pirms ieiešanas krogā Cristophers piegaja klat Hvo un paspieda roku -Sveiks ,Hvo! Tu un vēl daži šeit šķiet pieredzējuši mednieki... bet parējie ,es nesaprotu tad mēs dosimies medīt un iznīcināt vilkačus ,kas apsēduši ciemu vai pastaigāties? Man nešķiet ka ši būtu īstā vietā un reize ,kad ir jāpiedlās jauniem mācekļiem un izlutinātiem grāfiem.. - Pēc tam viņš pat īsti nesagaidījis atbildi sekojot mācītājam iegāja krogā.

de Regis ielika divus cimdotos pirksts mutē un maigi iesvilpās.

No pelēka mūļa noleca un pie tumšmates piesteidzās gadus 14-15 vecs vēl gandrīz zēns... Lai gan nevarētu teikt, ka saimniece savam ieročnesējam līdzās izskatītos daudz vecāka. Varbūt par gadiem 3-4, ne vairāk.
"Noliec zirgu, mazais. Labā vietā, un ar āboliem sabar - kā jau parasti, atbildi par viņiem ar savu muguru. Ja kas notiks - tad tev būs ļoti, ļoti daudz nesamā. Un vēl, apjautājies Viņa Augstībai, Hercogam, vai sekundants divkaujai ar to neizglītoto kas viņu tikko apvainoja, nebūs nepieciešams?". Vārdu "Hercogs" viņa īpaši uzsvēra, bet skats, ko viņa veltīja uzticamajai musketei sev aiz muguras skaidri liecināja, tieši ko de Regis domā par šādiem neizglītotiem.

"Divi mazi vārdiņi, cienītais" viņa garāmejot iečukstēja Cristophera ausī "Lielgabalu gaļa.

Drīz vien Anita de Regis jau sēdēja slepenās telpas ērtākajā krēslā un gaidīja, kad kāda no apkalpotājām te atnesīs viņai pasūtīto absinta glāzi un pildīto jēra cisku.

Dreiks pirms ieiešanas iekšā krogā vēl dzirdēja Cristophera teikto, uz mirkli puisis aizsvilās Ak tad nepieredzējušiem mācekļiem? Viņš pie sevis nodomāja, uz mirkli acis nemanāmi iegailējās, dzeltenas, bet hormoni ļoti ātri tika nomierināti. Noņēmis no galvas hūti un sakārtojis melni platīnblondo matu ērkuli jaunais māceklis iegāja iekšā krogā. Pēc tam ar interesi viņš devās iekšā kroga slepenajā dibentelpā, viņš dzīvoja ciematā jau 24 gadus un bija dzirdējis par nostāstiem, ka 13 raganās ir kaut kādas slepenās telpas, bet nekad to nebija uztvēris nopietni. Arī vilkačus es neuztvēru nopietni, man tas bija tikai mānis, līdz izšķirošajam brīdim. Dreiks aprāvās un aizvēra dzintarainos dvēseles spoguļus. Viņš apsēdās vienā no slepenās telpas krēsliem un drūmi vērās galdā, atkal un atkal acu priekšā parādījās aina ar šausmīgo, asiņaino vilkača purnu.

Pirms apsēšanās viņš redzēja kā kāds jauns puisis sašķiebās pēc viņa teiktā... šķiet tas bija Eliana māceklis bet viņš nebija par to pārliecināts... viņš atcerējas Levinga vārdus ko viņš teica pirms projām došanās -Cristopher ludzu es tewi pazīstu nesāc ar kādu cīnieties vai neizpelnies visu naidu pirmajā dienā - nedaudz padomājis viņš piegāja negribīgi pusim klāt paspieda roku un teica - Sveiks,mani sauc Cristophers- pec tam viņš bija pārtsteigts pats par savu rīcību un ātri devās apsēsties..
Cristophers nodmāja ..var redzēt ka viņa ir no grāfu ģimenes šie cilvēki uzskata, ka ir labāki par citiem, tad jau redzēs vai viņa ir tik pat pašpārliecināta cīņā ar vilkačiem! Lielgabalu gaļa pfff būtu vismaz centusies pateikt kaut ko vairāk saistošu ar tuvcīņu... Cristopheram nepatika musketes un arbaleti, viņš daudz labāk cīnījas tuvcīņā, cīņu ar musketēm viņš uzskatīja par ģļevulību kaut ari pats dažreiz izmanto musketi. pārsteidzosā kārtā viņam pat viņas uzvedība patika... bet drošibas pēc ērti iekārtojies pie galda viņš turēja gatavībā savu nazi un zobenu....

Elians arī bija dzirdējis mednieka teikto par grāfiem un mācekļiem. Viņš pameta acis uz abiem runātājiem, tad iegāja slepenajā telpā. Cristophers smagi kļūdās par grāfa spēkiem...viņš nodomāja un pameta acis uz Dreika pusi. Šos vārdus viņa māceklis bija ņēmis pie sirds.
Elians neapsēdās. Viņš nostājās blakus savam māceklim un no augšas nolūkojās viņā.
Neuztraucies.viņš klusi noteica, lai to varētu dzirdēt tikai Dreiks.Viņi visi pār vienu kārti metami.

Viņš noskatījās, kā telpa lēnām piepildās cilvēkiem. Daži sevi patiesi vērtēja pāri saviem spēkiem. Un tas kāds bija arī Elians, taču viņš pats to centās noliegt. Viņš nepadevās, pat ja tā būtu labāk viņam pašam un citiem.

Dreiks pacēla skatienu uz Cristopheru. Sākumā puisis domāja, ka atbildēt varbūt pat nevajadzētu. Taču pieklājību tēvs bija mācījis Dreiks, vienmēr laipni. Viņš atbildēja neierasti klusā un depresīvā tonī, tad viņš noskatījās kā vīrietis aiziet un atkal nodūra galvu. Šķēps, kas dažkārt kalpoja vienkārši kā nūja, bija atspiests pret krēslu un rūpīgi sargāts. Mātes kuloniņš ik pa brīdim pret gaismu atsities iemirdzējās. Elians arī ierunājās, Dreiks palūkojās uz savu meistaru un pašķiebis vienu lūpu kaktiņu kā norādot, ka viss ir labi atkal sadrūma. Atkal un atkal nepameta doma par pagātni, beigāš Dreikam tomēr izdevās iedabūt zemapziņas dzīlēs atmiņas, viņš atkal dzīvespriecīgi pasmaidīja.

Cristophers sēdēja pie galda un domāja ,un lūkojās uz pārējiem ,kas bija ienākuši istabā. Viņš zināja kāpēc viņam tā nepatika grāfi ,jo ja viņa vecākiem nebūtu uz brukuši un viņi būtu dzīvi vai ja viņš pēc viņu nāves nebūtu devies prom no Rumānijas viņš arī būtu grāfs, bet šis vārds ''grāfs'' bija tas ka atgādinjāja viņa tēvu un bērnību ,ko viņš centās aizmirst un reizē visiem spēkiem atrast un iznīcināt viņa vecāku slepkavas.
Tad viņš papurināja galvu un apzvērja vairs neatgriezsties pie šīm domām.. viņš atlaida zobena rokturi un paskatījies apkārt nodmāja ,ka vārbūt tomēr šie mācekļi ir uz kaut ko spējīgi.. viņš nesaprata ko domāt atgriešanās Sibiu bija samaisījusi domas viņa prātā un viņš centās tās sakārtot
Tad viņš nolēma vairs ar nevienu bez uzaicinājuma nerunāt ,jo nevēlējās vēl ar kādu pasliktināt attiecības ,kaut vai atiecības ar pārējiem viņam bija vienalga. Viņš zināja ka ir ieradies šeit atriebties un cita mērķa viņam šeit nav..

Dženifera apsēdās blakus Elianam,tā kā mācītājs vēl nebija neko sācis runāt viņa pievērsās savam blakus sēdētājam"Atvainojos,ka traucēju,mani sauc Dženifera de Lorēna ,vai es drīkstētu jautāt jūsu vārdu?"viņa noteica veroties viņam tieši acīs.

[Elians stāv kājās aiz Dreika. Pieņemu, ka runā ar viņu.]

Elians nolūkojās māceklī. Tad pacēla acis, skatījās uz mācītāju. Viņš gaidīja, kad sāksies sarunas. Tad viņš pameta acis uz durvju pusi. Visi vēl nebija ieradušies telpā.
Elians nicīgi nopūtās un atstutēja rokas pret Dreika krēsla atzveltni. Draikam blakus bija apsēdusies meitene. Uzmetis tai vieglu skatu viņš pievērsās mācītājam.
Varbūt šī meitene uzlabos Dreika garstāvokli. Tikai viņš nedrīkst viņai pieķerties...viņš nodomāja un vēlreiz uzmeta skatu māceklim un meitenei.

Veimārs smaidīgs un apmierināts noskatīja pārējos telpā sanākušos, pazīstamās sejas viņu priecāja kaut gan viņš bija diezgan drošs ka vairākums viņu neatcerēsies. Jo pārsvarā tikšanās bija bijušas pavisam īsas.
Veimārs viegli pamāja grāfam Scelestus, viņi reiz bija tikušies un pārminuši pāris vārdus kādās viesībās, kuras rīkoja Veimāra tēva "priekšnieks". Par šī grāfa spējām bija dzirdēts tikai tas labākais. Tomēr, Veimārs atkal bija pārliecināts ka grāfs viņu neatcerēsies.
nesagaidījis turpinājumu no priestera veimārs uzrunāja pārējos
-Sveicināti amata brāļi, mans vārds ir Veimārs, tiem kas to nezina viņš viegli pasmaidīja ceru ka būsim draudzīga un jautra kompānija, mana pieredze rāda ka mūsu darbā, palīdzīga roka nekad nenāk par ļaunu un vienmēr esmu uzskatījis, ka labāk būt draugiem nekā svešiniekiem. Ceru ka sadraudzēsimies.-
Veimārs uzbūris sejā apburošu smaidu apsēdās tuvākajā krēslā, un vēroja pārējo reakciju uz šādu aicinājumu, viņam nekad nebija patikuši īgņas un vientuļnieki, turklāt parasti viņiem nevarēja uzticēties, un tos uz kuriem var uzticēties viņam vajadzēja uzzināt pēc iespējas ātrāk!!

Tikmēr jau pie durvīm bija savācies melnais bars (vai drīzāk varbūt raibais, visādi sīči arī), daži jau apmainījās laipnībām un šo to vēl. Kad zirgs bija nolikts stallī (labs zirgs, vispār) Sīra sekoja mācītājam un parējiem iekšā krogā, no kura plūdā ārā visādas skaņas. Apmetni viņa novilka un viņas skaistais apģērbs tagad bija labi redzams - melnas garas bikses, gari zābaki pāri ceļiem un ādas šņorējama korsete, kam pāri bija īsa blūzīte. Mati viņai bija melni un tajos tagad kā pērles spīdēja izkusis sniegs. Pie sāniem viņai bija garš zobens un uz muguras metamie dunči, bet pie jostas bija noslēpumains ādas maks, kurā kaut kas bija noslēpts.
Viņa veltīja drūmu zaļo acu skatu visiem klātesošajiem. Kad viens no tiem kas sēdēja pie galdiņa kaut ko sāka muldēt par grāfiem, Sīra nekavējās paziņot savu viedokli.
- Tāpēc ka grāfi arī ir labāki par citiem un tas ir fakts. Viss ir asinīs, tev kā vilkaču medniekam jau to vajadzētu zināt un cik tad vilkačus tu vispār esi piebeidzis, ka tā muldi?? -
Sīrai tomēr arī nepatika tas grāfs, par kuru gāja runa, jo viņš izskatījās pēc vampīra.

Dreiks Reiss, ja vēršaties pie manis. Dreiks atbildēja jaunajai sievietei pasmaidījis savu mierīgo, pozitīvo smaidu. Prieks iepazīties. Viņš sacīja un atglauda melo matu daļu no sejas. Vai drīkstu jautāt, ko tāda sieviete kā Jūs dara kopā ar vilkacu medniekiem? Viņš vaicāja, bet patiesībā viņu tas īpaši neinteresēja, šī slāņa sievietes viņam ne īpasi patika, viņas pēc Dreika domām bija vēsas.

" Prieks iepazīties Dreika jaunskungs,to pašu ko jūs ser,palīdzu savai tautai!"viņa noteica"Jūs šeit jau gadijumā jau esat bijis ?"vīņa pieklājīgi jautāja piekārtodaa matus kas bija sākuši krist viņai acīs

Tiko kad Cristophers bija meiģinājis aizmirst vārdu ''Grāfs'' kāda skaista sieviete pec izskata medniece izskatijas parak pieredzējusi lai būtu mācekle kādam teica aizstāvēdamas grāfus... viņam vienkārši nepatika ši vieta un viņš zināja ka šis vilkaču ienņemtais ciemtais viņā izraisīs vēl lielākus dusmu un emociju uzplūdmu jo tieši arpus ši ciemata atradās viņa vecāku muiža un vieta kur viņš ar brāli būtu dzīvojuši kā grāfi viņš vienkārši nevarēja izsturēt atmiņas un domas saistība ar pagātni ,kas šeit tika uzjundītas. Ja viņu nevadītu tik stipras atriebības alkas un naids pret vilkačiem viņš jau sen būtu devies prom...

OOC: vaaah, jūs tik ātri postojat. rediģēju.

Scelestus apstājās. Pelēkās, ziemas pilnās acis, kuru zīlītes tumsā bija paplašinājušās neizmērāmos, cilvēkam netipiskos izmēros. Trenēts skatiens, trenētas, lieganas kustības- tas viss bija viņam iemācīts, nevis iedzimts- reiz taču viņš bija bijis pavisam cits cilvēks.
-Džeks Daniels!- grāfs momentāli atpazina kluso, uzmanīgo balsi, kas skanēja tepat netālu un seju, ko slēpa lielā platmale.
-Sveiciens arī jums,- viņš attrauca, viegli paklanīdamies, taču nenolaizdams no paziņas ne acu, it kā neuzticēdamies viņam. Turklāt, piezīme par vienpaša dabu viņa smalkajamā, nedaudz izlutinātajam ausīm bija pārāk smaga, tāpēc tika laista garām kā kaut kas lieks un nesaprasts. Ko gan viņš varēja atbildēt? Dzīve bija iemācījusi mainīties un pārmaiņas bija pati dzīve.

Pamājis māceklei, Scelestus viņu aicināja tuvāk un laiskā, vēsā balsī iepazīstināja ar Džeku, nevienā mirklī neizklausīdameis augstprātīgs vai lepns, lai gan savāds ledainums un atturība vienmēr plūda caur šī vīrieša augumu. Viņš bija liels noslēpums pat savam tuvākajam cilvēkam- Natanielai.
-Mana mācekle, Nataniela,- viņš pasmaidīja savādu, neīstu smaidu, -Un Džeks Daniels. Skatos, ka medīsim kopā...- tieši tobrīd asais skatiens uzķēra notikumus pie krogus durvīm- mācītājs bija aicinājis visus iekšā.
Neko vairāk arī neteicis, Scelestus apcirtās, saglabādams seja savādo smaidu, un pārliecinātā solī devās uz "13 Raganu" pusi, apbrīnodams šī vietas nosaukuma izvēli. Ciema ļaudis parasti bija sasodīti bailīgi un zaglīgi, vismaz viņaprāt, un tāds nosaukums vietā, kur bijās pat vampīra vārda bija kropli uzjautrinošs. Ak, tas noteikti nepiederēja vietējiem. Un neizskatījā, ka vietējie te sevišķi bieži iegrieztos.
Parūpējies, lai zirgs nekur neaizklīst un apsedzis to ar siltāko, dārgāko segu, ko vien varēja atrast savā pilī, vīrietis pameta skatienu atpakaļ aiz veca pieraduma, pārliecinādamies, ka Nataniela viņam seko, lai arī lieliski apzinājās, ka viņa viņu nepamestu. Līdz konkrētais robežai, kas saucās "nāves briesmas".

Grāfa soļi noklaudzēja uz kroga grīdas, sekojot pēdējai mugurai, kas ieslīdēja slepenajā ejā aiz dzērienu plauktiem. Un tur, uz sliekšņa, viņš arī palika, bezdievīgi nopētīdams pārējos medniekus un to mācekļus. Augstprātība, augstprātība, augstprātība no vienas puses, bet otras- tāda pieredze, kas reibināja aiz prieka. Jā, un garām nepaslīdēja fakts, kas likās kā uz delnas uzlikts- viņš šeit bija visvecākais.
Mācītāja uzruna, proti "mani bērni" lika viņa nepielūdzamajai sejai savilkties smīnā. Scelestus jau sen, sen kā nebija dievticīgs. Reliģija viņam bija uzspiesta bērnībā un to viņš uzskatīja par pienākumu, nevis kaut ko svētu. Un, redzot tos visus vilkačus, tos vampīrus un viņu upurus... ja būtu Dievs, vai viņš to visu būtu pieļāvis?
Taču vīrietis neteica neko, tikai pakāpās malā, pie sienas, zinādams, ka tūlīt telpā nak iekšā vēl- viņa mācekle, Džeks arī... droši vien vēl kāds, kas aizkavējies.

Scelestus bija pamanījis kādu vīrieti pamājam viņam, nododot sveicienu. Grāfs viegli pielieca galvu, lai gan, tas tiesa, nekādi nespējās atcerēties, kur bija redzējis svešinieka seju. Bet, gan jau, līdz ar laiku viņš to atminēsies- tāpat kā vietu, laiku un datumu, kad viņi bija tikušies. Spīdoša atmiņa bija viena liela priekšrocība un tikpat liels posts, tāpat kā nauda.

Diskusija par grāfiem un mācekļiem turpinājās. Elians saspieda krēsla atzveltni ciešāk. Viņš nicināja ļaudis, kuri bija mantojuši titulu, ne strādājuši, lai ko sasniegtu, taču viņš klusēja. Tikai skatiens, kas bija piekalts meitenei-grāfienei, lika noprast, ko viņš jūt. Drīz tas tika novērsts un atkal atgriezās pie mācītāja. Viņš vēlējās, lai sākas sarunas. Gaidīja darbs.
Cilvēkam, kas stādījās priekšā Elians neatbildēja. Nebija tādas nepieciešamības. Pēc šīm medībām visi atkal paklīdīs kur kurais. Tie kas izdzīvos...