Vilkaču medības. Nolādēto ciemats., PG-16, [C][PZP] Opcijas

[Džūna]

Nomaļajā Transilvānijas ciemā Sibiu pulkstenis tikko nozvanījis divpadsmit dienā un bija sācies sniegputenis. Pilsēta, kas sastāvēja tikai no zemiem koka namiem bija pilna dzīvības. Pa ielām staigāja jautri čalojoši cilvēki. Sniegpārslas, vērpetēs griezdamās, krita lejup. Tukša bija tikai viena iela un uz tās fona izcēlās kāds vīrs- vienīgā dzīvā dvēsele, kas atradās ielas pašā galā. Viņš bija nopietns, domās iegrimis un mugurā tam bija mācītāja sutana un viņš stāvēja pie kroga „13 raganas” durvīm. Mācītājs lūkojās tālē un gaidīja. Cerēja, ka vēstules sasniegušas adresātus.

[Elven]

Cristophers sēdēja pie galda un domāja ,un lūkojās uz pārējiem ,kas bija ienākuši istabā. Viņš zināja kāpēc viņam tā nepatika grāfi ,jo ja viņa vecākiem nebūtu uz brukuši un viņi būtu dzīvi vai ja viņš pēc viņu nāves nebūtu devies prom no Rumānijas viņš arī būtu grāfs, bet šis vārds ''grāfs'' bija tas ka atgādinjāja viņa tēvu un bērnību ,ko viņš centās aizmirst un reizē visiem spēkiem atrast un iznīcināt viņa vecāku slepkavas.
Tad viņš papurināja galvu un apzvērja vairs neatgriezsties pie šīm domām.. viņš atlaida zobena rokturi un paskatījies apkārt nodmāja ,ka vārbūt tomēr šie mācekļi ir uz kaut ko spējīgi.. viņš nesaprata ko domāt atgriešanās Sibiu bija samaisījusi domas viņa prātā un viņš centās tās sakārtot
Tad viņš nolēma vairs ar nevienu bez uzaicinājuma nerunāt ,jo nevēlējās vēl ar kādu pasliktināt attiecības ,kaut vai atiecības ar pārējiem viņam bija vienalga. Viņš zināja ka ir ieradies šeit atriebties un cita mērķa viņam šeit nav..

Šo rakstu rediģēja Elven: 18.01.2007 19:33

[mehaniskais koli...]

Dženifera apsēdās blakus Elianam,tā kā mācītājs vēl nebija neko sācis runāt viņa pievērsās savam blakus sēdētājam"Atvainojos,ka traucēju,mani sauc Dženifera de Lorēna ,vai es drīkstētu jautāt jūsu vārdu?"viņa noteica veroties viņam tieši acīs.

[Margo]

[Elians stāv kājās aiz Dreika. Pieņemu, ka runā ar viņu.]

Elians nolūkojās māceklī. Tad pacēla acis, skatījās uz mācītāju. Viņš gaidīja, kad sāksies sarunas. Tad viņš pameta acis uz durvju pusi. Visi vēl nebija ieradušies telpā.
Elians nicīgi nopūtās un atstutēja rokas pret Dreika krēsla atzveltni. Draikam blakus bija apsēdusies meitene. Uzmetis tai vieglu skatu viņš pievērsās mācītājam.
Varbūt šī meitene uzlabos Dreika garstāvokli. Tikai viņš nedrīkst viņai pieķerties...viņš nodomāja un vēlreiz uzmeta skatu māceklim un meitenei.

[Demiurgs]

Veimārs smaidīgs un apmierināts noskatīja pārējos telpā sanākušos, pazīstamās sejas viņu priecāja kaut gan viņš bija diezgan drošs ka vairākums viņu neatcerēsies. Jo pārsvarā tikšanās bija bijušas pavisam īsas.
Veimārs viegli pamāja grāfam Scelestus, viņi reiz bija tikušies un pārminuši pāris vārdus kādās viesībās, kuras rīkoja Veimāra tēva "priekšnieks". Par šī grāfa spējām bija dzirdēts tikai tas labākais. Tomēr, Veimārs atkal bija pārliecināts ka grāfs viņu neatcerēsies.
nesagaidījis turpinājumu no priestera veimārs uzrunāja pārējos
-Sveicināti amata brāļi, mans vārds ir Veimārs, tiem kas to nezina viņš viegli pasmaidīja ceru ka būsim draudzīga un jautra kompānija, mana pieredze rāda ka mūsu darbā, palīdzīga roka nekad nenāk par ļaunu un vienmēr esmu uzskatījis, ka labāk būt draugiem nekā svešiniekiem. Ceru ka sadraudzēsimies.-
Veimārs uzbūris sejā apburošu smaidu apsēdās tuvākajā krēslā, un vēroja pārējo reakciju uz šādu aicinājumu, viņam nekad nebija patikuši īgņas un vientuļnieki, turklāt parasti viņiem nevarēja uzticēties, un tos uz kuriem var uzticēties viņam vajadzēja uzzināt pēc iespējas ātrāk!!

[coldy]

Tikmēr jau pie durvīm bija savācies melnais bars (vai drīzāk varbūt raibais, visādi sīči arī), daži jau apmainījās laipnībām un šo to vēl. Kad zirgs bija nolikts stallī (labs zirgs, vispār) Sīra sekoja mācītājam un parējiem iekšā krogā, no kura plūdā ārā visādas skaņas. Apmetni viņa novilka un viņas skaistais apģērbs tagad bija labi redzams - melnas garas bikses, gari zābaki pāri ceļiem un ādas šņorējama korsete, kam pāri bija īsa blūzīte. Mati viņai bija melni un tajos tagad kā pērles spīdēja izkusis sniegs. Pie sāniem viņai bija garš zobens un uz muguras metamie dunči, bet pie jostas bija noslēpumains ādas maks, kurā kaut kas bija noslēpts.
Viņa veltīja drūmu zaļo acu skatu visiem klātesošajiem. Kad viens no tiem kas sēdēja pie galdiņa kaut ko sāka muldēt par grāfiem, Sīra nekavējās paziņot savu viedokli.
- Tāpēc ka grāfi arī ir labāki par citiem un tas ir fakts. Viss ir asinīs, tev kā vilkaču medniekam jau to vajadzētu zināt un cik tad vilkačus tu vispār esi piebeidzis, ka tā muldi?? -
Sīrai tomēr arī nepatika tas grāfs, par kuru gāja runa, jo viņš izskatījās pēc vampīra.

[Eņģeļu gūstekne]

Dreiks Reiss, ja vēršaties pie manis. Dreiks atbildēja jaunajai sievietei pasmaidījis savu mierīgo, pozitīvo smaidu. Prieks iepazīties. Viņš sacīja un atglauda melo matu daļu no sejas. Vai drīkstu jautāt, ko tāda sieviete kā Jūs dara kopā ar vilkacu medniekiem? Viņš vaicāja, bet patiesībā viņu tas īpaši neinteresēja, šī slāņa sievietes viņam ne īpasi patika, viņas pēc Dreika domām bija vēsas.

[mehaniskais koli...]

" Prieks iepazīties Dreika jaunskungs,to pašu ko jūs ser,palīdzu savai tautai!"viņa noteica"Jūs šeit jau gadijumā jau esat bijis ?"vīņa pieklājīgi jautāja piekārtodaa matus kas bija sākuši krist viņai acīs

[Elven]

Tiko kad Cristophers bija meiģinājis aizmirst vārdu ''Grāfs'' kāda skaista sieviete pec izskata medniece izskatijas parak pieredzējusi lai būtu mācekle kādam teica aizstāvēdamas grāfus... viņam vienkārši nepatika ši vieta un viņš zināja ka šis vilkaču ienņemtais ciemtais viņā izraisīs vēl lielākus dusmu un emociju uzplūdmu jo tieši arpus ši ciemata atradās viņa vecāku muiža un vieta kur viņš ar brāli būtu dzīvojuši kā grāfi viņš vienkārši nevarēja izsturēt atmiņas un domas saistība ar pagātni ,kas šeit tika uzjundītas. Ja viņu nevadītu tik stipras atriebības alkas un naids pret vilkačiem viņš jau sen būtu devies prom...

[novemberunge]

OOC: vaaah, jūs tik ātri postojat. rediģēju.

Scelestus apstājās. Pelēkās, ziemas pilnās acis, kuru zīlītes tumsā bija paplašinājušās neizmērāmos, cilvēkam netipiskos izmēros. Trenēts skatiens, trenētas, lieganas kustības- tas viss bija viņam iemācīts, nevis iedzimts- reiz taču viņš bija bijis pavisam cits cilvēks.
-Džeks Daniels!- grāfs momentāli atpazina kluso, uzmanīgo balsi, kas skanēja tepat netālu un seju, ko slēpa lielā platmale.
-Sveiciens arī jums,- viņš attrauca, viegli paklanīdamies, taču nenolaizdams no paziņas ne acu, it kā neuzticēdamies viņam. Turklāt, piezīme par vienpaša dabu viņa smalkajamā, nedaudz izlutinātajam ausīm bija pārāk smaga, tāpēc tika laista garām kā kaut kas lieks un nesaprasts. Ko gan viņš varēja atbildēt? Dzīve bija iemācījusi mainīties un pārmaiņas bija pati dzīve.

Pamājis māceklei, Scelestus viņu aicināja tuvāk un laiskā, vēsā balsī iepazīstināja ar Džeku, nevienā mirklī neizklausīdameis augstprātīgs vai lepns, lai gan savāds ledainums un atturība vienmēr plūda caur šī vīrieša augumu. Viņš bija liels noslēpums pat savam tuvākajam cilvēkam- Natanielai.
-Mana mācekle, Nataniela,- viņš pasmaidīja savādu, neīstu smaidu, -Un Džeks Daniels. Skatos, ka medīsim kopā...- tieši tobrīd asais skatiens uzķēra notikumus pie krogus durvīm- mācītājs bija aicinājis visus iekšā.
Neko vairāk arī neteicis, Scelestus apcirtās, saglabādams seja savādo smaidu, un pārliecinātā solī devās uz "13 Raganu" pusi, apbrīnodams šī vietas nosaukuma izvēli. Ciema ļaudis parasti bija sasodīti bailīgi un zaglīgi, vismaz viņaprāt, un tāds nosaukums vietā, kur bijās pat vampīra vārda bija kropli uzjautrinošs. Ak, tas noteikti nepiederēja vietējiem. Un neizskatījā, ka vietējie te sevišķi bieži iegrieztos.
Parūpējies, lai zirgs nekur neaizklīst un apsedzis to ar siltāko, dārgāko segu, ko vien varēja atrast savā pilī, vīrietis pameta skatienu atpakaļ aiz veca pieraduma, pārliecinādamies, ka Nataniela viņam seko, lai arī lieliski apzinājās, ka viņa viņu nepamestu. Līdz konkrētais robežai, kas saucās "nāves briesmas".

Grāfa soļi noklaudzēja uz kroga grīdas, sekojot pēdējai mugurai, kas ieslīdēja slepenajā ejā aiz dzērienu plauktiem. Un tur, uz sliekšņa, viņš arī palika, bezdievīgi nopētīdams pārējos medniekus un to mācekļus. Augstprātība, augstprātība, augstprātība no vienas puses, bet otras- tāda pieredze, kas reibināja aiz prieka. Jā, un garām nepaslīdēja fakts, kas likās kā uz delnas uzlikts- viņš šeit bija visvecākais.
Mācītāja uzruna, proti "mani bērni" lika viņa nepielūdzamajai sejai savilkties smīnā. Scelestus jau sen, sen kā nebija dievticīgs. Reliģija viņam bija uzspiesta bērnībā un to viņš uzskatīja par pienākumu, nevis kaut ko svētu. Un, redzot tos visus vilkačus, tos vampīrus un viņu upurus... ja būtu Dievs, vai viņš to visu būtu pieļāvis?
Taču vīrietis neteica neko, tikai pakāpās malā, pie sienas, zinādams, ka tūlīt telpā nak iekšā vēl- viņa mācekle, Džeks arī... droši vien vēl kāds, kas aizkavējies.

Scelestus bija pamanījis kādu vīrieti pamājam viņam, nododot sveicienu. Grāfs viegli pielieca galvu, lai gan, tas tiesa, nekādi nespējās atcerēties, kur bija redzējis svešinieka seju. Bet, gan jau, līdz ar laiku viņš to atminēsies- tāpat kā vietu, laiku un datumu, kad viņi bija tikušies. Spīdoša atmiņa bija viena liela priekšrocība un tikpat liels posts, tāpat kā nauda.

Šo rakstu rediģēja ColdCrow: 18.01.2007 20:11

[Margo]

Diskusija par grāfiem un mācekļiem turpinājās. Elians saspieda krēsla atzveltni ciešāk. Viņš nicināja ļaudis, kuri bija mantojuši titulu, ne strādājuši, lai ko sasniegtu, taču viņš klusēja. Tikai skatiens, kas bija piekalts meitenei-grāfienei, lika noprast, ko viņš jūt. Drīz tas tika novērsts un atkal atgriezās pie mācītāja. Viņš vēlējās, lai sākas sarunas. Gaidīja darbs.
Cilvēkam, kas stādījās priekšā Elians neatbildēja. Nebija tādas nepieciešamības. Pēc šīm medībām visi atkal paklīdīs kur kurais. Tie kas izdzīvos...

[Eņģeļu gūstekne]

Esmu gan esmu dzimis Sibiu un ceru, ka arī miršu šai pašā ciematā, bet līdz tam es domāju, vēl tālu, neesmu no tiem pesimistiem, bet tai pat laikā pastāv reālas iespējas, ka mēs varētu zaudēt savas dzīvības, pret vilkačiem. Dreiks sacīja miermīlīgā tonī, viņš bija radis ar sievietēm runāt pieklājīgi, balss bija zema, bet vienmērīga. Pirmo reizi pa ļoti ilgu laiku viņš pateica kādu garu teikumu. To sapratis māceklis aprāvās un nostrostēja sevi palikt bez liekvārdības.

[Elven]

Cristophers nevarēja sagaidī kad viņi beidzot dosies ceļa viņam sevišķi nepatika atrasties starp daudz cilvēkiem kurus viņš nepazina, bet viņš zināja ka nevajadzēja runāt tik skaļi par nepieredzējušajiem mācekļiem jo tas bija radījis viņam dažus cilvēkus kuriem viņš nepatīk..
Viņš vēlējās uzkāpt savā zirgā un doties ceļa ,par to viņš iedomājās ik pēc 5 minūtēm

Šo rakstu rediģēja Elven: 18.01.2007 20:04

[mr Bl@ck]

Jūtos pagodināts Nataniel. Džeks sacīja pabīdīdams mazliet augstāk platmali. Bet nu viņš devās iekšā, slepenajā telpā valdīja troksnis, tāds ka viņi tikpat labi varētu izmantot krogus telpu jo nešaubīgi jau pie sliekšņa varēja dzirdēt katru vārdu. Runātāji varen skaļi apspriedās kā šķiet trina mēles ap grāfu, jā ko gan citu varēja gaidīt? Džeks iesoļoja telpā un apstājās vienā no tumšākajiem stūriem, aiz pieraduma. Tumsa bija viņa sabiedrotā vienmēr tā neļāva viņu redzēt bet viņš redzēja visu.
Par to vai mēs mirsim nav šaubu, bet kādā veidā tā jau ir jūsu darišna. Viņš novilka no sava tumšā kakta. apmetnis bija nu atmests tālāk no pleciem un atklāja melnu samta vamzi un uz jostas nespodri mirdzēja vairāki nažu spali.

[mehaniskais koli...]

"Jums paveicies šis ir ļoti glīts ciems!"Dženifera pielājīgi noteica"Vai atvainosiet mani uz mirkli es vēlos sasveicināties ar pazīstamu cilvēku!"viņa smaidot teica un piecēlās dodoties uz grāfa Secelesta pusi."Labdien ,"viņa teica viegli palocidama galvu"nezinu vai mani atceraties ,mēs ar manu brāli grāfu Roissu de Lorēnu nesen jūs apciemojām jūsu pilī.Diemžēl mums tad nesanāca personiski iepazīties.!"viņa ar vieglu smaidu teica

[Bizii van Dope]

Sarunas apkārtējo starpā jau lēnām sāka ritēt, taču tikai ne ap Remīnu.
Sieviete apsēdās, vienu roku maigi ieliekot klēpī, bet otru viegli uz galda. Viņas skatiens viegli un vienkārši klīda apkārt. Remīna neizskatījās ne iedomīga, ne šausmīgi spēcīga sieviete. Viņa vienkārši bija vienkārša, taču tomēr kaut kas viņā bija spēcīgs, dabisks un mežonīgs. To pauda viņas kuplie mati, ādas iebrūnīgā krāsa un vaigu kauli.
Te bija daudz mednieku, bet arī daudz mednieču. Visas likās esam tipiskas, "es varu visu" vai arī "netuvojies man" sievietes.
Remīna zināja, ka nevajdzēja tā domāt, taču šīs domas pašas radās galvā. Parasti sieviete citus nenicināja vai neienīda, taču, šķiet, ka šeit citu naids un augstprātība bija lipīga.
Medniece uzmeta nevērīgu skatienu griestiem un sakustējās, uzsitot ar pirkstiem pa galdu.

[Snorkes Jaunkund...]

Atvērās kroga durvis un vējs iepūta nedaudz sniegu, kura baltajā, virpuļojošajā vidū stāvēja Miko.
Viņa ienāca krogā un nopurināja sniegu no sevis kā suns.
Sievietes sejā nebija nekādu īpašo emociju, varbūt tikai neliels pārsteigums par jocīgā kroga izvēli.
Kādu mirkli stāvējusi un skatījusies uz pārējiem, viņa uzbūra jauku smaidu.
Sveiki, visi. Mani sauc Miko. neliels pārsteigums varēja būt, tas,k a Miko, par spīti smalkajam un trauslajam ķermenītim, balss bija pazema, bet tomēr ar sievišķīgu tembru.

[Elven]

Cristophers ieraudzīja kādu skaistu sievieti ienākam un apsēžamies viņš nepārtrauca uz viņu skatīties viņai bija kupli mati un iebrūna ādas krāsa viņa ļoti atšķirās no pārējam medniecēm ,kas atradās šajā istabā.. Cristophers bija sev apsolijis ka šeit mēiģinās ne ar vienu šeit īpaši runāt un sadraudzēties... bet ši sieviet viņam likās ipaša ,viņš gribēja pieiet klāt iepazīties taču nebija pilnība drošs par savu lēmumu un viņš nolēma nedaudz nogaidīt...

[Bizii van Dope]

Remīna nekavējoties mazliet pasmaidīja un par sveicienu pacēla roku.
Nāc, piesēst, medniec.viņa teica, uzmetot īsu skatienu vīriešiem, kas bija taisni vai apburti viņas skaistuma.
Remīnai gribējās viegli nosmīnēt un nogrozīt galvu, taču tā jau būtu krasa nepieklājība.
Kā vienmēr uzvar skaistākās...viņa nodomāja.

[Snorkes Jaunkund...]

Miko pamāja Remīnai un smaidīdama, pienāca pie viņas un apsēdās. Sveika. Kā tevi sauc? viņa ar jauku smaidu vaicāja un pārlaida skatienu pār pārējiem klātesošajiem.

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 18.01.2007 20:36

[Bizii van Dope]

ooc: lol. Tu jautā manu vārdu kaut arī postā to tikko pieminēji. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Remīnas lūpas smaidīja, taču acis lūkojās medniecē mazliet smīnīgi.
Mani sauc par Remīnu Levažūru.viņa teica zemajā, mazliet dziedošajā, labskanīgajā balsī. Sieviete sniedza otrai sievietei roku ar jautājumu:Kā sauc tevi, amata māsa?