Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[Aiva]

Reks jau bija gatavs nokāpt no trapa, kad viņam teju pie kājām garšļuakus nostiepās jauns zeņķis.

Vispār jau prātīgākais būtu bijis pagaidīt mirkli, lai divi būdīgie tēvaiņi, kas mina zeņķim uz papēžiem, jauno zaglēnu paņem pie dziesmas, bet šodiena bij sākusies draņķīgi, un vīru lepni izslietās pēcpuses bija pārāk kārdinošs mērķis.

"Tad nu gan varoņi," atskanēja akcentēta balss, un kājas spēriens pa piekto atbalsta punktu piedeva labajā pusē pieliekušam stāvam paātrinājumu uz priekšu.

"Ej ka pie drauga," tas pats tika veltīts arī otram vīram, tik ātri, ka tas pat vēl nepaguva attapties no sīkaļas gūstīšanas un sākt kaut ko iebilst par tādu nekaunību.

Reks paskatījās uz zemē guļošo, pārkāpa tam pāri un sāka soļot uz krastu.

"Tavā vietā puis, es te ilgi negulšņātu," viņš pār plecu izmeta, tai pašā viegli akcentētajā balsī. Kas tālāk notiks ar sīkaļu, Reku vairs neinteresēja, galu galā beidzot viņš bija nonācis sava ceļojuma iespējamājā mērķī. Iespējamajā, jo nekad jau nekam nevarēja ticēt par visiem simts procentiem. Tagad derēs uzsākt maklējumus.

[Ného]

Gēroks ātri pierausās kājās un saiskrēja līdz savam glābējam. Paldies par palīdzību, esmu jūsu parādnieks...

Tālāk norisinājās saruna, pie kuras mums nav vērts pieķerties. Ne tagad.
Gēroks uzzināja svešinieka ierašanās iemeslu, kā dēļ viņš nolēma izpalīdzēt viņam, kā ne kā dots devējam atdodas. Tādēļ viņš izsūtīja zīmītes - uzaicinājumu ierasties un satikties visiem vecajiem draugiem.

Sveiks, ......
Es lūdzu tevi ierasties rīt pulksten 12 Nīnniahas ostas krodziņā, būs kas svarīgs runājams.
Gēroks.

Šādas zīmītes saņēma 5 cilvēki.

Holens:
Kāds mazs zēns, ap 6 gadiem, pieskrēja pie smēdes, kur Holens strādāja. Vai šeit būtu Holene kungs? mazais pabāzis galvu iekšā smēdē uzjautāja vīrietim. Viņš no puisēna rokām saņēma zīmīti.

Laura:
Sveika, meitiņ, man tev lūdza nodot šo zīmīti - paveca sieviete iespieda rokās meitenei dzeltenīgu papīra strēmelīti.

Raina un Rovans:
Raina pastaigājās pa ciema tirgus laukumu, kad viņai roku paraustīja kāda maza meitenīte, kas bija viņas kaimiņu meita. Viņa iedeva Rainai mazu lapiņu un spalgā balstiņā noteica - Tas tev un tavam brālim no vīra ostā.

Tissa:
Kad meitene atgriezās no zālīšu lasīšanas, viņa pie savas mājas durvīm atrada piespraustu aprakstītu lapiņu.


Gēroks ar svešinieku sēdēja ostas krodziņā "Caurais tīkls". Vīņi bija ieņēmuši vietas vienā no tumšākajiem telpas stūriem, kamēr pārējos pieskandināja iereibuši jūrnieki. - Pēc kāda laiciņa maniem draugiem bvajadzētu būt klāt - puisis noteica svešiniekam un pacēla kausu pie lūpām.

[echo3]

Holens ritmiski cilāja veseri, pie sevis dungodams. Izdodas! Viņš pats par to brīnījās katru reizi - no melna metāla kluča top derīga un skaista lieta, caur uguni un ūdeni, caur liesmu, oglēm un eļļu. Pakavs... liecas... pakavs... top... tas... nesīs... tālus... ceļus... - Holens sitienu ritmā skaitīja, un pakavs tiešām liecās, tūlīt, tūlīt būs gatavs! Kalējzellis ar lūkšām pacēla pakavu augstāk un apskatīja to. Labs. Ielaidis pakavu dzesēties koka ūdens baļļā, Holens nolika lūkšas un veseri, bet nekur no laktas prom aiziet nepaguva, - pa smēdes durvīm galvu pabāza sīks puišelis, vaicādams pēc "Holena kunga". - Kungs, ha! - Holens nosmīnēja, - Dod tik šurp, es jau tas esmu. - Paņēmis zīmīti, zellis puikam iebēra kabatā sauju riekstu kodolu, ko pagrāba no plauktā stāvošas vāceles, - Tencinu! Skrej nu!

Gēroka vēsti izlasījis, Holens plecus vien paraustīja - dienas vidū uz krogu iet! Kas gan šim prātā? Padomājis pagriezās un caur zemām durvīm no smēdes telpas iegāja blakus darbnīcā, kur meistars pašlaik kniedēja katlam osu. - Meistar, man rīt pulksten divpadsmitos jāiziet darīšanās. Vai varēsim darbus tā iekārtot? - Dabūjis meistara piekrišanu un noklausījies attiecīgos rīkojumus, Holens atgriezās smēdē, no palodzes paņēma kausu, iesmēla no muciņas ūdeni, padzērās un ķērās atkal pie darba.

--------------------

Ceturksni pirms divpadsmitiem Holens noņēma ādas skoteli, pakāra to aizdurvē, izgāja no smēdes un pagalmiņā kārtīgi nomazgāja seju un rokas. Tad iegāja darbnīcā, uzvilka kamzoli, apjoza siksnu ar ādas maku un dunci rotātā makstī, un devās uz ostas krodziņu. Iegājis patumšajā telpā, Holens pārlaida tai acis, meklēdams draugu. Pamanījis to tālākajā kaktā, soļoja turp. - Sveiks, Gērok! Kādēļ aicināji? Kas Tev sakāms?

[Roviela]

Tencinu! Raina uzsmaidīja mazajai knīpai, nāc nu! Par darbu pienākas kāda alga.
Viņa pieveda meitēnu pie saldumu tirgotāja un nopirka viņai lielu un kraukšķīgu vafeļu turziņu ar pildījumu.
Jā, paldies par ziņu, un nepiemirsti pateikt mātei, ka viņas pasūtītais spogulis rīt no rīta būs gatavs. Labi?
Atvadījusies no kaimiņu meitenes, Raina atlocīja zīmīti. Nu gan! Taisni brīnumi... kas Gērokam par tādām neatliekamām darīšanām gadījušās? Būs jāiet.
Nolēmusi to pastāstīt brālim uzreiz, kamēr nav piemirsies, Raina devās uz mājām, kur uzreiz ielūkojās darbnīcā. Kā tad! Brālis ir te.
Pagaidījusi, kamēr viņš pabeidz krūzes osu, ar ko pašlaik darbojās, viņa ierunājās. Diezgan skaļi, jo stikla kausējamā liesma šņāca šņākdama.
Rovan! Gēroks grib, lai mēs rīt pašā pusdienlaikā, divpadsmitos, aizejam uz ostas krogu. Re, zīmīti atsūtījis, viņa pagrozīja pirkstos lapiņu, pēc tam to padodama brālim.
Kā domā, ko viņam vajag? Visādā ziņā, es domāju, ka ir jāaiziet. Rīt tikai atdosim spoguli, nekas cits no rīta puses pasūtits nava. Vai ne?
Kamēr Rovans lasīja īso zīmīti, Raina uz darba galda izkrāmēja krāsas, kuras bija atnesusi no tirgus. Viņai bija paveicies - laikam jau ostā bijis labs un bagāts kuģis, un tirgotājam bija krāsu liela izvēle. Tagad ilgam laikam pietiks.

(OOC - Rovans var aprakstīt kā mēs rīt ejam uz krogu, citādi Raina aizsteidzas priekšā Rovana lēmumam - iet, neiet, un vispār)

[Romija]

Laura stāvēja zvejas ostā uz garas laipas gala. Tēvs bija plūdzis mazliet pieskatīt zvejas laivu, kamēr viņš aiznes pirmo lāgu loma. Šonakt bija labi ķēries, tāpēc ar vienu nesienu nemaz visu nevarēja aiznest. Lauru tas priecēja, jo zivis bija vienīgais ģimenes iztikas avots.

Stāvēdama uz laipas un vērdamās tālāk uz tirdzniecības ostā pienākušajiem kuģiem, Laura nemaz nedzirdēja nedaudz šļūcošos soļus sev aiz muguras. Viņu no pārdomām iztraucēja kādas vecas sievietes balss. Bez maz salēkusies, Laura pagriezās pret atnācēju. Viņa pazina šo sievieti tikai pēc skata - kāda večiņa no pilsētas centra. Ko gan viņai tik ļoti vajadzēja, lai viņa mērotu ceļu līdz zvejas ostai? Paņēmusi zīmīti, Laura neattapa neko pavaicāt, vien aiz pārsteiguma noblisināja acis. Tikai tad, kad večiņa jau bija uzgriezusi muguru un tik pat šļūcošiem soļiem devās pa laipu atpakaļ, meitene viņai uzsauca: "Ak, tencinu!"

Hmm, zīmīte no Gēroka? Tas Lauru nedaudz izbrīnīja. Draugi parasti satikās tāpat, nevis sazinājās ar zīmītēm. Rīt divpadsmitos? Laura iekoda lūpā. Ap divpadsmitiem meitenei bija sarunāta tikšanās ar šuvēju, pie kuras viņa apguva arodu. Šuvēja dzīvoja otrā pilsētas pusē, tāpēc tāpat sanāks iet garām krogum. Nospriedusi, ka iemetīs aci, lai ātri uzzinātu, kas Gērokam prātā, Laura salocīja zīmīti un iebāza kabatā.

-----
Apdarījusi rīta darbus un palīdzējusi mātei no tirgus atnest dārzeņus, Laura nomazgāja rokas un saposās doties uz krogu. Vecākiem gan viņa par to neieminējās, jo nedomāja, ka tur aizkavēsies pārāk ilgi. Šuvēja gan īpaši neko neteica, ja meitene nokavējās, bet tomēr negribējās arī viņu pievilt - kā nekā viņa ļāva Laurai arodu mācīties par puscenu. Kad pāris reizes sanāca neierasties vispār, tad šuvēja vien pakratīja pirkstu. Bet šis mēmais nopēlums lika sirdsapziņai iegruzdēties, tāpēc tīši Laura centās nekavēt.

Pamājusi mātei, Laura devās ceļā. Zvejniecības osta bija attālākā pilsētas nostūrī, tāpēc nācās labu gabalu iet pa ieliņām, līdz tika sasniegts minētais krogs. Iekšā sēdēja Gēroks un izskatījās, ka tikko ir atnācis arī Holens.

"Sveiks Holen! Sveiks, Gērok! Kas par lietu, ko aicināji?" Laura apvaicājās, ar skatienu nomērīdama svešinieku, kas sēdēja pie tā pa ša galdiņa. Viņš izskatījās tik ļoti savādāks, ka Laura pat neattapa, ka tas arī jāpasveicina. "Man nav pārāk daudz laika, jo pie šuvējas jāiet! Visu dienu sēdēt krogā nevarēšu!" viņa aizbildinājās, bet gluži prom uzreiz nesteidzās.

[rudo lapu vilcēn...]

Saņēmis no māsas zīmīti, puisi mirkli saruaca pieri, taču tad pasmaidīja.
-Manuprāt varētu aiziet. Nekādi steidzamu darbu nav un diezvai rīt būs.- Rovans atbildēja, nolikdams sānus zīmīti.

__________

Nākamajā dienā, atdevuši spoguli kaimiņienei, brālis ar māsu devās uz krogu. Ieejot pustumšajā telpā, varēja redzēt, ka paŗis draugu jau priekšā. Varētu teikt, ka pat visi, izņemot Tissu.
-Sveiki visapkārt!- pienācis pie galdiņa, kur jau pulčejās paŗējie, Rovans jautri noteica. Īss mirklis tika veltīts svešiniekam, taču ne tik ilgs, lai skaitos nepieklājīgs.
Pagaidījis kamēr māsa ieņem vietu pie galdiņa, puisis apsēdās viņai blakus.

[Ného]

Pirmais ieradās Holens un gandrīz tulīt pēc viņa, krugus durvis pavēra Laura. Vēl pēc brītiņa ieradās Raina un Rovans. Gēroks apsveicinājās ar visiem personiski, bet pēc tam uzrunāja visus kopā - Nu ko, pēc kāda brītiņa ieradīsies Tissa, bet domāju, ka varam uzsākt runāšanu, kādēl jūs ataicināju šeit. Redziet, šis vīrs, - puisis norādīja uz viņu - kuru varat arī dēvēt par Reksu, palīdzēja man izkulties no neliela misēkļa. tādēļ es nolēmu arī viņam izpalīdzēt. Un viņš man pastāstīja iemeslu, kādēļ viņš ir šeit ieradies. jāsak, tas ir gana satraucošs. Nu ko došu viņam vārdu, lai viņš pats izstāsta, kādēļ ir ieradies Sīnā.

[Aiva]

Rekss paŗlaida skatienu pulciņam, kas bija sanācis, kā jau sīkais apsviedīgais knariņš bija solījis. Ko tu neteiksi... Puika paties bija pamanījies turēt vārdu. Tiesa gan, ko tās meitenes te dara, Rekss īsti nesaprata, galu galā, ja varēja ticēt leģendai, tad priekšā bija ceļš.

"Sveicināti. Kā jau teica mūsu kopējais draugs, mans vārds ir Reks," viņš uzsvēra pareizo sava vārda izrunu. "Un kā mūsu jaunais draugs man solīja, ceru ka mēs varēsim viens otram būt noderīgi."

Reks pālaida skatienu pārējiem. "Tā nu ir sanācis, ka ir iespēja mums visiem nopelnīt šo to vairāk par vienkāršu iztiku, tomēr tam būs arī mazliet jāpiepūlās."

Vīrieša acis teju vai ieurbās katrā sejā ap galdu.

""... meklējiet to tālu prom mazā zemē, kur kalni met loku, it kā vēloties apēst ezeru, meklējiet mežu, kas pilns akmeņu, kur klusums valda..." ..." viņš klusi noskaitīja, tā lai to dzirdētu tikai ap galdu sapulcējušies un vērīgi paskatījās uz apkārtējiem.

[Roviela]

Raina, sasveicinājusies ar visiem, sēdēja mierīgi un klausījās. Viņa no kabatas bija izvilkusi nelielu lapiņu un kaut ko uz tās zīmēja, ik pa brīdim pašķielējot uz lielā auguma svešinieku, kurš bija iesācis stāstu.
Tikpat pēkšņi, kā iesācies, neparastais stāsts pēkšņi beidzās. Meklējiet..., kur klusums valda.
Meitene nolika lapiņu un zīmuli uz galda. Uz tās bija redzams Reka portrets profilā.
Man šķiet, tas brīnišķīgi izskatīsies, iegravēts stiklā, viņa paskaidroja. Manot, ka citi uz viņu paskatās tā dīvaini, Raina klusi iesmējās:
Es dzirdēju, visu dzirdēju!
Viņa ieskatījās svešiniekam acīs, pūloties saprast, cik svarīgs viņam ir šis stāsts, un nolēma, ka ļoti svarīgs. Bet vai tas būs tik svarīgs, lai viņa ar brāli atstātu savu darbnīcu, un dotos meklēt ko nezināmu? Meitene to nebija izlēmusi, ar leģendas sākumu vien nepietika.
Vai jūs, lūdzu, nepastāstītu ko vairāk, Rek? Rainas acīs varēja lasīt patiesu interesi.

[Romija]

"Nu, tas varētu būt uz mūsu salas," Laura domīgi bilda, kad bija noklausījusies svešinieka teikto. "Bet kas tad ir jāmeklē? Un kāpēc tam esam vajadzīgi mēs?"

Skatoties uz neparasto svešinieku un klausoties viņa teiktajā, Laura bija piemirsusi, ka jāsteidzas pie šuvējas. Pārāk interesanti tas šķita. Tagad meitene sēdēja pie galdiņa un klausījās.

[echo3]

Kalējzellis ar galvas mājieniem pasveicināja pienākošos, ērti nosēdies pie galda blakus Gērokam. Garais svešinieks, kā izrādījās, arī te bija piederīgs. Nez, kur Gēroks šo saticis? Un kādā misēklī pats jau atkal paguvis iekulties? Uh, kā tāds puišelis jāpieskata... Holenam par drauga spējām ko pārgalvīgu nostrādāt nekādu ilūziju nebija. Re, visu kompāniju kopā sasaucis! Lai gan pagaidām neko tik ļoti svarīgu Holens izdzirdis nebija. "Kaut kā" meklēšana kalnos un mežā. Un tad?

Tad kas ir noticis? - Zellis Gērokam noprasīja tieši. - Sēžam te dienas vidū, darba laikā mēles trinam. Tīri no nāves taču jāglābj neesi?

[Aiva]

Reks pasmīnēja, izdzirdis pēdējos kalēja piezīmi.

"Nu, vakarrīt jūsu jaunais draugs bija varen tuvu tam, ka glābšana jau būtu nokavēta..." viņš pasmējās īsu smiekliņu, bet tad atkal palika nopietns. "Lieta patiesībā ir īsa. Kaut kur ir apslēpts ļoti svarīgs priekšmets no Atlantīdas laikiem. Ir personas, kas ir ieinteresētas to atrast, un viņu uzdevumā es to meklēju. Šai sakarā man ir nepieciešama palīdzība. Piedodiet, bet sīkākas detaļas par to, ko tieši es meklēju, es šobrīd atklāt negrasos, labi saprotamu iemeslu pēc. Varu tikai teikt, ka ieinteresētās personas ir gatavas labi atalgot par pakalpojumiem."

Viņš paskatījās uz pārējiem.

"Kā jau teicu, vakarrīt Gerons bija pamanījies iekulties pamatīgās ziepēs, no kurām man nācās viņu paglābt, un jauneklis solījās savukārt izpalīdzēt man un sapulcināt tos, kas spētu palīdzēt meklējumos.."

[Romija]

Laura mazliet nedroši pētīja runātāju. "Vai tad nevajadzēja algot karapūli vai vismaz gudrus, spējīgus cilvēkus, kas to izdarītu viens un divi? Mēs jau esam tikai saujiņa pilsētnieku. Kādā tieši veidā mēs deram?" viņa vaicāja.

[Aiva]

"Ja godīgi, man arī," Reks pasmīnēja. "Taču sakiet, ja te stāvētu bars bruņotu vīru manā vietā, vai mēs te tā mierīgi sēdētu un runātos? Kas attiecas uz jūsu spējām..." viņš paskatījās uz Geronu. "... mani pašu arī māc šaubas, vai uzticēšanās Geronam ir bijusi prātīgākā rīcība manā dzīvē."

"Varbūt paskaidrosi savas izvēles iemeslus?"

Jautājums bija veltīts tieši Geronam.

[Ného]

Vispār jau mani sauc par Gēroku. - Puisis atbildēja mazliet sabozies, par sava vārda jaukšanu, - Kādēļ es iesaku izmantot manu un manu draugu palīdzību? Redziet, domāju, ka mēs gana labi pazīstam salu un esam ļoti uzticami cilvēki.

[Romija]

"Pazīt jau mēs pazīstam, bet nezinu, vai mēs esam īstie, ja iet runa par svarīga un bīstama uzdevuma uzticēšanu. Bet, ja tas nav nekas bīstams, tad jums, cienītais," Laura uzrunāja svešinieku, "lētāk būtu nolīgt kādu ceļvedi!"

Laura šajā jautājumā bija visai skeptiska. Doties kaut kur pēc kaut kā - tas tomēr varēja izvērsties par lielu piedzīvojumu, pie kā meitene nebija radusi. Un izšķiest tādu naudu par bariņu viņu... Pag, naudu? Naudu! Lauras domas pēkšņi mainījās. Viņas ģimene vienmēr bija knapi galus vilkusi kopā, lai izdzīvotu. Nauda būtu tas, kas viņas vecāku vecumdienas krietni atvieglotu. Meitenes sejā parādījās smaids.

"Bet uzticami mēs pavisam noteikti esam, vai ne?" Laura māja ar galvu un uzlūkoja savus draugus. "Darām visu no labākās sirdsapziņas, cenšamies cik spēka un turamies kopā!" viņa slavēja. Redzot dažu uzjautrinātās, dažu apmulsušās sejas, meitene ātri piebilda: "Parasti, vai ne?"

[Ného]

OOC: Tā kā Puķu elfs man lūdza padomāt, ko darīt ar viņas tēlu spēles sākumā, jo viņa nevar tagad to bīdīt uz priekšu laika trūkuma dēļ, tad es viņu tā mazlietiņ pakustināšu.

Tissa bija steigusies tik ātri, cik varēja, lai paspētu ierasties Nīnniahā laicīgi, bet viņai nācās mazliet aizkavēties mājās. Nu viņa ienāca ostas krogū un ieradzījusi savus draugus devās pie tiem - Sveiki visi, mazliet aizķēros mājās, par ko spriežat? - meiteni visus nopētīja, īpaši ilgi pakavējoties pie svešinieka vaibstiem, un apsēdās blakus Laurai - Kas viņš ir? - viņa klusi nočukstēja.

[Roviela]

Laura! nu gan tu mūs par daudz slavē, tieši kā pārdot gribētu, lai gan taisnība vien tev ir! Raina smejoties paķircināja draudzeni.
Un tu, Gērok, patiešām esi nelabojams! Kura tā tagad reize būs, kad mēs iekuļamies kaut kādos pasākumos pateicoties tev? Es vairs nespēju saskaitīt.
Viņa vērsās tieši pie atlantīdieša:
Tāds viņš mums ir. Mēs patiešām esam jums pateicīgi par mūsu neapdomīgā drauga paglābšanu. Nopietni. Un ir tā, kā viņš saka - salu mēs pazīstam, cik nu pilsētnieki var to pazīt. Bet, redziet, mums te, lielākajai daļai ir darbs un savi pienākumi, kurus tā nevar - pametam un skrienam, ja tas ir pasākums, kas ilgāks par kādu vienu dienu. Holens, meitene pamāja ar galvu uz kalējzeļļa pusi, pareizi saka.
Pamanījusi nupat ienākušo Tissu, Raina viņai uzsmaidīja un pasveicināja, pirms turpināt savu runu.
Protams, es domāju, ka nauda mums nevienam nebūtu lieka, un draugam izlīdzēt - tas ir pats par sevi skaidrs, bet tad vismaz tomēr kaut aptuveni vajadzētu uzzināt, ko no mums vajadzēs, kāds atalgojums un cik ilgi tas viss var būt.

[echo3]

Tā... - Holens novilka, skatīdamies uz Gēroku. - Tu esi apsolījis mūsu palīdzību, - pašķielēja uz tumsnējo svešinieku, kas sevi bija nosaucis par Reku, - viņam? Pareizi sapratu?

Tad pagriezās pret atlantīdieti, un spēra runājamo tieši pierē, - Vai tu zini, ka došanās tev līdzi man maksās pusi no maniem divus gadus krātajiem ietaupījumiem, jo tāda summa būs jāatdod meistaram kā atkāpšanās nauda par nolīgto, bet nepadarīto darbu? Iespējams, tu esi bagāts, un tev tas ir vien nieks. Un tagad, - lai tev viss būtu skaidrs, - es tev pateikšu, ka iešu es vienīgi Gēroka solījuma dēļ. Lai neviens nevar teikt, ka Sīnā dzīvo neuzticami ļaudis.

Paskatījies uz pārējiem, Holens ievēroja vien Lauras zibošās acis. Pārējie izskatījās domīgi. Tad pie galdiņa piesteidzās Tissa. - Sveika, Tissa!

Šo rakstu rediģēja echo3: 18.01.2007 16:25