Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

Reks jau bija gatavs nokāpt no trapa, kad viņam teju pie kājām garšļuakus nostiepās jauns zeņķis.

Vispār jau prātīgākais būtu bijis pagaidīt mirkli, lai divi būdīgie tēvaiņi, kas mina zeņķim uz papēžiem, jauno zaglēnu paņem pie dziesmas, bet šodiena bij sākusies draņķīgi, un vīru lepni izslietās pēcpuses bija pārāk kārdinošs mērķis.

"Tad nu gan varoņi," atskanēja akcentēta balss, un kājas spēriens pa piekto atbalsta punktu piedeva labajā pusē pieliekušam stāvam paātrinājumu uz priekšu.

"Ej ka pie drauga," tas pats tika veltīts arī otram vīram, tik ātri, ka tas pat vēl nepaguva attapties no sīkaļas gūstīšanas un sākt kaut ko iebilst par tādu nekaunību.

Reks paskatījās uz zemē guļošo, pārkāpa tam pāri un sāka soļot uz krastu.

"Tavā vietā puis, es te ilgi negulšņātu," viņš pār plecu izmeta, tai pašā viegli akcentētajā balsī. Kas tālāk notiks ar sīkaļu, Reku vairs neinteresēja, galu galā beidzot viņš bija nonācis sava ceļojuma iespējamājā mērķī. Iespējamajā, jo nekad jau nekam nevarēja ticēt par visiem simts procentiem. Tagad derēs uzsākt maklējumus.

Gēroks ātri pierausās kājās un saiskrēja līdz savam glābējam. Paldies par palīdzību, esmu jūsu parādnieks...

Tālāk norisinājās saruna, pie kuras mums nav vērts pieķerties. Ne tagad.
Gēroks uzzināja svešinieka ierašanās iemeslu, kā dēļ viņš nolēma izpalīdzēt viņam, kā ne kā dots devējam atdodas. Tādēļ viņš izsūtīja zīmītes - uzaicinājumu ierasties un satikties visiem vecajiem draugiem.

Sveiks, ......
Es lūdzu tevi ierasties rīt pulksten 12 Nīnniahas ostas krodziņā, būs kas svarīgs runājams.
Gēroks.

Šādas zīmītes saņēma 5 cilvēki.

Holens:
Kāds mazs zēns, ap 6 gadiem, pieskrēja pie smēdes, kur Holens strādāja. Vai šeit būtu Holene kungs? mazais pabāzis galvu iekšā smēdē uzjautāja vīrietim. Viņš no puisēna rokām saņēma zīmīti.

Laura:
Sveika, meitiņ, man tev lūdza nodot šo zīmīti - paveca sieviete iespieda rokās meitenei dzeltenīgu papīra strēmelīti.

Raina un Rovans:
Raina pastaigājās pa ciema tirgus laukumu, kad viņai roku paraustīja kāda maza meitenīte, kas bija viņas kaimiņu meita. Viņa iedeva Rainai mazu lapiņu un spalgā balstiņā noteica - Tas tev un tavam brālim no vīra ostā.

Tissa:
Kad meitene atgriezās no zālīšu lasīšanas, viņa pie savas mājas durvīm atrada piespraustu aprakstītu lapiņu.


Gēroks ar svešinieku sēdēja ostas krodziņā "Caurais tīkls". Vīņi bija ieņēmuši vietas vienā no tumšākajiem telpas stūriem, kamēr pārējos pieskandināja iereibuši jūrnieki. - Pēc kāda laiciņa maniem draugiem bvajadzētu būt klāt - puisis noteica svešiniekam un pacēla kausu pie lūpām.

Holens ritmiski cilāja veseri, pie sevis dungodams. Izdodas! Viņš pats par to brīnījās katru reizi - no melna metāla kluča top derīga un skaista lieta, caur uguni un ūdeni, caur liesmu, oglēm un eļļu. Pakavs... liecas... pakavs... top... tas... nesīs... tālus... ceļus... - Holens sitienu ritmā skaitīja, un pakavs tiešām liecās, tūlīt, tūlīt būs gatavs! Kalējzellis ar lūkšām pacēla pakavu augstāk un apskatīja to. Labs. Ielaidis pakavu dzesēties koka ūdens baļļā, Holens nolika lūkšas un veseri, bet nekur no laktas prom aiziet nepaguva, - pa smēdes durvīm galvu pabāza sīks puišelis, vaicādams pēc "Holena kunga". - Kungs, ha! - Holens nosmīnēja, - Dod tik šurp, es jau tas esmu. - Paņēmis zīmīti, zellis puikam iebēra kabatā sauju riekstu kodolu, ko pagrāba no plauktā stāvošas vāceles, - Tencinu! Skrej nu!

Gēroka vēsti izlasījis, Holens plecus vien paraustīja - dienas vidū uz krogu iet! Kas gan šim prātā? Padomājis pagriezās un caur zemām durvīm no smēdes telpas iegāja blakus darbnīcā, kur meistars pašlaik kniedēja katlam osu. - Meistar, man rīt pulksten divpadsmitos jāiziet darīšanās. Vai varēsim darbus tā iekārtot? - Dabūjis meistara piekrišanu un noklausījies attiecīgos rīkojumus, Holens atgriezās smēdē, no palodzes paņēma kausu, iesmēla no muciņas ūdeni, padzērās un ķērās atkal pie darba.

--------------------

Ceturksni pirms divpadsmitiem Holens noņēma ādas skoteli, pakāra to aizdurvē, izgāja no smēdes un pagalmiņā kārtīgi nomazgāja seju un rokas. Tad iegāja darbnīcā, uzvilka kamzoli, apjoza siksnu ar ādas maku un dunci rotātā makstī, un devās uz ostas krodziņu. Iegājis patumšajā telpā, Holens pārlaida tai acis, meklēdams draugu. Pamanījis to tālākajā kaktā, soļoja turp. - Sveiks, Gērok! Kādēļ aicināji? Kas Tev sakāms?

Tencinu! Raina uzsmaidīja mazajai knīpai, nāc nu! Par darbu pienākas kāda alga.
Viņa pieveda meitēnu pie saldumu tirgotāja un nopirka viņai lielu un kraukšķīgu vafeļu turziņu ar pildījumu.
Jā, paldies par ziņu, un nepiemirsti pateikt mātei, ka viņas pasūtītais spogulis rīt no rīta būs gatavs. Labi?
Atvadījusies no kaimiņu meitenes, Raina atlocīja zīmīti. Nu gan! Taisni brīnumi... kas Gērokam par tādām neatliekamām darīšanām gadījušās? Būs jāiet.
Nolēmusi to pastāstīt brālim uzreiz, kamēr nav piemirsies, Raina devās uz mājām, kur uzreiz ielūkojās darbnīcā. Kā tad! Brālis ir te.
Pagaidījusi, kamēr viņš pabeidz krūzes osu, ar ko pašlaik darbojās, viņa ierunājās. Diezgan skaļi, jo stikla kausējamā liesma šņāca šņākdama.
Rovan! Gēroks grib, lai mēs rīt pašā pusdienlaikā, divpadsmitos, aizejam uz ostas krogu. Re, zīmīti atsūtījis, viņa pagrozīja pirkstos lapiņu, pēc tam to padodama brālim.
Kā domā, ko viņam vajag? Visādā ziņā, es domāju, ka ir jāaiziet. Rīt tikai atdosim spoguli, nekas cits no rīta puses pasūtits nava. Vai ne?
Kamēr Rovans lasīja īso zīmīti, Raina uz darba galda izkrāmēja krāsas, kuras bija atnesusi no tirgus. Viņai bija paveicies - laikam jau ostā bijis labs un bagāts kuģis, un tirgotājam bija krāsu liela izvēle. Tagad ilgam laikam pietiks.

(OOC - Rovans var aprakstīt kā mēs rīt ejam uz krogu, citādi Raina aizsteidzas priekšā Rovana lēmumam - iet, neiet, un vispār)

Laura stāvēja zvejas ostā uz garas laipas gala. Tēvs bija plūdzis mazliet pieskatīt zvejas laivu, kamēr viņš aiznes pirmo lāgu loma. Šonakt bija labi ķēries, tāpēc ar vienu nesienu nemaz visu nevarēja aiznest. Lauru tas priecēja, jo zivis bija vienīgais ģimenes iztikas avots.

Stāvēdama uz laipas un vērdamās tālāk uz tirdzniecības ostā pienākušajiem kuģiem, Laura nemaz nedzirdēja nedaudz šļūcošos soļus sev aiz muguras. Viņu no pārdomām iztraucēja kādas vecas sievietes balss. Bez maz salēkusies, Laura pagriezās pret atnācēju. Viņa pazina šo sievieti tikai pēc skata - kāda večiņa no pilsētas centra. Ko gan viņai tik ļoti vajadzēja, lai viņa mērotu ceļu līdz zvejas ostai? Paņēmusi zīmīti, Laura neattapa neko pavaicāt, vien aiz pārsteiguma noblisināja acis. Tikai tad, kad večiņa jau bija uzgriezusi muguru un tik pat šļūcošiem soļiem devās pa laipu atpakaļ, meitene viņai uzsauca: "Ak, tencinu!"

Hmm, zīmīte no Gēroka? Tas Lauru nedaudz izbrīnīja. Draugi parasti satikās tāpat, nevis sazinājās ar zīmītēm. Rīt divpadsmitos? Laura iekoda lūpā. Ap divpadsmitiem meitenei bija sarunāta tikšanās ar šuvēju, pie kuras viņa apguva arodu. Šuvēja dzīvoja otrā pilsētas pusē, tāpēc tāpat sanāks iet garām krogum. Nospriedusi, ka iemetīs aci, lai ātri uzzinātu, kas Gērokam prātā, Laura salocīja zīmīti un iebāza kabatā.

-----
Apdarījusi rīta darbus un palīdzējusi mātei no tirgus atnest dārzeņus, Laura nomazgāja rokas un saposās doties uz krogu. Vecākiem gan viņa par to neieminējās, jo nedomāja, ka tur aizkavēsies pārāk ilgi. Šuvēja gan īpaši neko neteica, ja meitene nokavējās, bet tomēr negribējās arī viņu pievilt - kā nekā viņa ļāva Laurai arodu mācīties par puscenu. Kad pāris reizes sanāca neierasties vispār, tad šuvēja vien pakratīja pirkstu. Bet šis mēmais nopēlums lika sirdsapziņai iegruzdēties, tāpēc tīši Laura centās nekavēt.

Pamājusi mātei, Laura devās ceļā. Zvejniecības osta bija attālākā pilsētas nostūrī, tāpēc nācās labu gabalu iet pa ieliņām, līdz tika sasniegts minētais krogs. Iekšā sēdēja Gēroks un izskatījās, ka tikko ir atnācis arī Holens.

"Sveiks Holen! Sveiks, Gērok! Kas par lietu, ko aicināji?" Laura apvaicājās, ar skatienu nomērīdama svešinieku, kas sēdēja pie tā pa ša galdiņa. Viņš izskatījās tik ļoti savādāks, ka Laura pat neattapa, ka tas arī jāpasveicina. "Man nav pārāk daudz laika, jo pie šuvējas jāiet! Visu dienu sēdēt krogā nevarēšu!" viņa aizbildinājās, bet gluži prom uzreiz nesteidzās.

Saņēmis no māsas zīmīti, puisi mirkli saruaca pieri, taču tad pasmaidīja.
-Manuprāt varētu aiziet. Nekādi steidzamu darbu nav un diezvai rīt būs.- Rovans atbildēja, nolikdams sānus zīmīti.

__________

Nākamajā dienā, atdevuši spoguli kaimiņienei, brālis ar māsu devās uz krogu. Ieejot pustumšajā telpā, varēja redzēt, ka paŗis draugu jau priekšā. Varētu teikt, ka pat visi, izņemot Tissu.
-Sveiki visapkārt!- pienācis pie galdiņa, kur jau pulčejās paŗējie, Rovans jautri noteica. Īss mirklis tika veltīts svešiniekam, taču ne tik ilgs, lai skaitos nepieklājīgs.
Pagaidījis kamēr māsa ieņem vietu pie galdiņa, puisis apsēdās viņai blakus.

Pirmais ieradās Holens un gandrīz tulīt pēc viņa, krugus durvis pavēra Laura. Vēl pēc brītiņa ieradās Raina un Rovans. Gēroks apsveicinājās ar visiem personiski, bet pēc tam uzrunāja visus kopā - Nu ko, pēc kāda brītiņa ieradīsies Tissa, bet domāju, ka varam uzsākt runāšanu, kādēl jūs ataicināju šeit. Redziet, šis vīrs, - puisis norādīja uz viņu - kuru varat arī dēvēt par Reksu, palīdzēja man izkulties no neliela misēkļa. tādēļ es nolēmu arī viņam izpalīdzēt. Un viņš man pastāstīja iemeslu, kādēļ viņš ir šeit ieradies. jāsak, tas ir gana satraucošs. Nu ko došu viņam vārdu, lai viņš pats izstāsta, kādēļ ir ieradies Sīnā.

Rekss paŗlaida skatienu pulciņam, kas bija sanācis, kā jau sīkais apsviedīgais knariņš bija solījis. Ko tu neteiksi... Puika paties bija pamanījies turēt vārdu. Tiesa gan, ko tās meitenes te dara, Rekss īsti nesaprata, galu galā, ja varēja ticēt leģendai, tad priekšā bija ceļš.

"Sveicināti. Kā jau teica mūsu kopējais draugs, mans vārds ir Reks," viņš uzsvēra pareizo sava vārda izrunu. "Un kā mūsu jaunais draugs man solīja, ceru ka mēs varēsim viens otram būt noderīgi."

Reks pālaida skatienu pārējiem. "Tā nu ir sanācis, ka ir iespēja mums visiem nopelnīt šo to vairāk par vienkāršu iztiku, tomēr tam būs arī mazliet jāpiepūlās."

Vīrieša acis teju vai ieurbās katrā sejā ap galdu.

""... meklējiet to tālu prom mazā zemē, kur kalni met loku, it kā vēloties apēst ezeru, meklējiet mežu, kas pilns akmeņu, kur klusums valda..." ..." viņš klusi noskaitīja, tā lai to dzirdētu tikai ap galdu sapulcējušies un vērīgi paskatījās uz apkārtējiem.

Raina, sasveicinājusies ar visiem, sēdēja mierīgi un klausījās. Viņa no kabatas bija izvilkusi nelielu lapiņu un kaut ko uz tās zīmēja, ik pa brīdim pašķielējot uz lielā auguma svešinieku, kurš bija iesācis stāstu.
Tikpat pēkšņi, kā iesācies, neparastais stāsts pēkšņi beidzās. Meklējiet..., kur klusums valda.
Meitene nolika lapiņu un zīmuli uz galda. Uz tās bija redzams Reka portrets profilā.
Man šķiet, tas brīnišķīgi izskatīsies, iegravēts stiklā, viņa paskaidroja. Manot, ka citi uz viņu paskatās tā dīvaini, Raina klusi iesmējās:
Es dzirdēju, visu dzirdēju!
Viņa ieskatījās svešiniekam acīs, pūloties saprast, cik svarīgs viņam ir šis stāsts, un nolēma, ka ļoti svarīgs. Bet vai tas būs tik svarīgs, lai viņa ar brāli atstātu savu darbnīcu, un dotos meklēt ko nezināmu? Meitene to nebija izlēmusi, ar leģendas sākumu vien nepietika.
Vai jūs, lūdzu, nepastāstītu ko vairāk, Rek? Rainas acīs varēja lasīt patiesu interesi.

"Nu, tas varētu būt uz mūsu salas," Laura domīgi bilda, kad bija noklausījusies svešinieka teikto. "Bet kas tad ir jāmeklē? Un kāpēc tam esam vajadzīgi mēs?"

Skatoties uz neparasto svešinieku un klausoties viņa teiktajā, Laura bija piemirsusi, ka jāsteidzas pie šuvējas. Pārāk interesanti tas šķita. Tagad meitene sēdēja pie galdiņa un klausījās.

Kalējzellis ar galvas mājieniem pasveicināja pienākošos, ērti nosēdies pie galda blakus Gērokam. Garais svešinieks, kā izrādījās, arī te bija piederīgs. Nez, kur Gēroks šo saticis? Un kādā misēklī pats jau atkal paguvis iekulties? Uh, kā tāds puišelis jāpieskata... Holenam par drauga spējām ko pārgalvīgu nostrādāt nekādu ilūziju nebija. Re, visu kompāniju kopā sasaucis! Lai gan pagaidām neko tik ļoti svarīgu Holens izdzirdis nebija. "Kaut kā" meklēšana kalnos un mežā. Un tad?

Tad kas ir noticis? - Zellis Gērokam noprasīja tieši. - Sēžam te dienas vidū, darba laikā mēles trinam. Tīri no nāves taču jāglābj neesi?

Reks pasmīnēja, izdzirdis pēdējos kalēja piezīmi.

"Nu, vakarrīt jūsu jaunais draugs bija varen tuvu tam, ka glābšana jau būtu nokavēta..." viņš pasmējās īsu smiekliņu, bet tad atkal palika nopietns. "Lieta patiesībā ir īsa. Kaut kur ir apslēpts ļoti svarīgs priekšmets no Atlantīdas laikiem. Ir personas, kas ir ieinteresētas to atrast, un viņu uzdevumā es to meklēju. Šai sakarā man ir nepieciešama palīdzība. Piedodiet, bet sīkākas detaļas par to, ko tieši es meklēju, es šobrīd atklāt negrasos, labi saprotamu iemeslu pēc. Varu tikai teikt, ka ieinteresētās personas ir gatavas labi atalgot par pakalpojumiem."

Viņš paskatījās uz pārējiem.

"Kā jau teicu, vakarrīt Gerons bija pamanījies iekulties pamatīgās ziepēs, no kurām man nācās viņu paglābt, un jauneklis solījās savukārt izpalīdzēt man un sapulcināt tos, kas spētu palīdzēt meklējumos.."

Laura mazliet nedroši pētīja runātāju. "Vai tad nevajadzēja algot karapūli vai vismaz gudrus, spējīgus cilvēkus, kas to izdarītu viens un divi? Mēs jau esam tikai saujiņa pilsētnieku. Kādā tieši veidā mēs deram?" viņa vaicāja.

"Ja godīgi, man arī," Reks pasmīnēja. "Taču sakiet, ja te stāvētu bars bruņotu vīru manā vietā, vai mēs te tā mierīgi sēdētu un runātos? Kas attiecas uz jūsu spējām..." viņš paskatījās uz Geronu. "... mani pašu arī māc šaubas, vai uzticēšanās Geronam ir bijusi prātīgākā rīcība manā dzīvē."

"Varbūt paskaidrosi savas izvēles iemeslus?"

Jautājums bija veltīts tieši Geronam.

Vispār jau mani sauc par Gēroku. - Puisis atbildēja mazliet sabozies, par sava vārda jaukšanu, - Kādēļ es iesaku izmantot manu un manu draugu palīdzību? Redziet, domāju, ka mēs gana labi pazīstam salu un esam ļoti uzticami cilvēki.

"Pazīt jau mēs pazīstam, bet nezinu, vai mēs esam īstie, ja iet runa par svarīga un bīstama uzdevuma uzticēšanu. Bet, ja tas nav nekas bīstams, tad jums, cienītais," Laura uzrunāja svešinieku, "lētāk būtu nolīgt kādu ceļvedi!"

Laura šajā jautājumā bija visai skeptiska. Doties kaut kur pēc kaut kā - tas tomēr varēja izvērsties par lielu piedzīvojumu, pie kā meitene nebija radusi. Un izšķiest tādu naudu par bariņu viņu... Pag, naudu? Naudu! Lauras domas pēkšņi mainījās. Viņas ģimene vienmēr bija knapi galus vilkusi kopā, lai izdzīvotu. Nauda būtu tas, kas viņas vecāku vecumdienas krietni atvieglotu. Meitenes sejā parādījās smaids.

"Bet uzticami mēs pavisam noteikti esam, vai ne?" Laura māja ar galvu un uzlūkoja savus draugus. "Darām visu no labākās sirdsapziņas, cenšamies cik spēka un turamies kopā!" viņa slavēja. Redzot dažu uzjautrinātās, dažu apmulsušās sejas, meitene ātri piebilda: "Parasti, vai ne?"

OOC: Tā kā Puķu elfs man lūdza padomāt, ko darīt ar viņas tēlu spēles sākumā, jo viņa nevar tagad to bīdīt uz priekšu laika trūkuma dēļ, tad es viņu tā mazlietiņ pakustināšu.

Tissa bija steigusies tik ātri, cik varēja, lai paspētu ierasties Nīnniahā laicīgi, bet viņai nācās mazliet aizkavēties mājās. Nu viņa ienāca ostas krogū un ieradzījusi savus draugus devās pie tiem - Sveiki visi, mazliet aizķēros mājās, par ko spriežat? - meiteni visus nopētīja, īpaši ilgi pakavējoties pie svešinieka vaibstiem, un apsēdās blakus Laurai - Kas viņš ir? - viņa klusi nočukstēja.

Laura! nu gan tu mūs par daudz slavē, tieši kā pārdot gribētu, lai gan taisnība vien tev ir! Raina smejoties paķircināja draudzeni.
Un tu, Gērok, patiešām esi nelabojams! Kura tā tagad reize būs, kad mēs iekuļamies kaut kādos pasākumos pateicoties tev? Es vairs nespēju saskaitīt.
Viņa vērsās tieši pie atlantīdieša:
Tāds viņš mums ir. Mēs patiešām esam jums pateicīgi par mūsu neapdomīgā drauga paglābšanu. Nopietni. Un ir tā, kā viņš saka - salu mēs pazīstam, cik nu pilsētnieki var to pazīt. Bet, redziet, mums te, lielākajai daļai ir darbs un savi pienākumi, kurus tā nevar - pametam un skrienam, ja tas ir pasākums, kas ilgāks par kādu vienu dienu. Holens, meitene pamāja ar galvu uz kalējzeļļa pusi, pareizi saka.
Pamanījusi nupat ienākušo Tissu, Raina viņai uzsmaidīja un pasveicināja, pirms turpināt savu runu.
Protams, es domāju, ka nauda mums nevienam nebūtu lieka, un draugam izlīdzēt - tas ir pats par sevi skaidrs, bet tad vismaz tomēr kaut aptuveni vajadzētu uzzināt, ko no mums vajadzēs, kāds atalgojums un cik ilgi tas viss var būt.

Tā... - Holens novilka, skatīdamies uz Gēroku. - Tu esi apsolījis mūsu palīdzību, - pašķielēja uz tumsnējo svešinieku, kas sevi bija nosaucis par Reku, - viņam? Pareizi sapratu?

Tad pagriezās pret atlantīdieti, un spēra runājamo tieši pierē, - Vai tu zini, ka došanās tev līdzi man maksās pusi no maniem divus gadus krātajiem ietaupījumiem, jo tāda summa būs jāatdod meistaram kā atkāpšanās nauda par nolīgto, bet nepadarīto darbu? Iespējams, tu esi bagāts, un tev tas ir vien nieks. Un tagad, - lai tev viss būtu skaidrs, - es tev pateikšu, ka iešu es vienīgi Gēroka solījuma dēļ. Lai neviens nevar teikt, ka Sīnā dzīvo neuzticami ļaudis.

Paskatījies uz pārējiem, Holens ievēroja vien Lauras zibošās acis. Pārējie izskatījās domīgi. Tad pie galdiņa piesteidzās Tissa. - Sveika, Tissa!

Gēroks nosmējās par Rainas konstatēto faktu - Nu nemaz tik daudz nav bijuši šadi gadījumi.
Puisis pa vidam sasveicinājās ar Tissu, bet tad pievērsās Holenam - Pag, pag, es nesmu gluži apsolījis, ka jūs palīdzēsiet, bet apsolīju atrast palīgus, jums tikai jādod piekrišana. Un paši pirmie, kam jautāt bijāt jūs - mani draugi. Un nevajag jau uzreiz arī pamest smēdi, vai tad tavs skolotājs neļaus ik pa laikam uz dažām dienām doties kaut kur.

Laura Tissai ātri, īsos teikumos pastāstīja būtību, kas ir šis svešinieks un ko viņš grib, pēc tam mudinot draudzeni sēsties pie galda un klausīties tālāk.

"Vai tas tiešām ir uz dažām dienām?" Laura vaicāja svešiniekam. "Uz ilgu laiku es nevaru. Uz pāris... nu varbūt!" viņa piebilda.

Vecāki jau ļautu meitai kādas dieniņas, vienīgi būtu jāsastāsta, ka ciemojas pie Rainas vai Tissas, jo bīstamās lietās viņi negribēja viņu laist. Lai arī Laura jau bija teju pieaugusi, tomēr bija diezgan svarīgs ģimenes balsts, ko zaudēt viņi negribētu. Tāpat šuvēja, kurai solīts kārtīgs un regulārs darbs, nodrošināja lētāku amata mācīšanos. Un tas nudien bija no svara. Ja pāris dienas varētu aizrunāt, tad nedēļu vai vairāk - varētu jau rasties problēmas.

"Ja jau tas ir tik liels upuris, var protams nepiedalīties, cienījamais... . ," Reks nesatricināmā mierā vēsi atbildēja, ieturot pauzi vārda vietā, jo neatminējās kā īsti mutīgo puisi sauca. "Kas attiecas uz naudu - varbūt man arī ir tik daudz naudas, varbūt nē, bet lieki mētāties ar to es nekad neesmu radis."

"Tomēr liekas, ka nebūs jau tik traki. Šobrīd man ir vajadzīga kāda vietējo apstākļu pazinēja palīdzība apsekot vietu, kurā, iespējams, varētu atrasties šis te priekšmets. Neslēpšu, tādu vietu pasaulē ir daudz, un ir visai niecīga varbūtība tam, ka šis priekšmets arodas tieši šeit, bet tāda varbūtība pastāv."

"Par dalību meklēšanā es esmu gatavs maksāt dienasnaudu, bet saprātīgās robežās. Ja meklēšana būs sekmīga, tad, protams, būs arī papildus atlagojums, bet neveiksmīgas meklēšanas rezultātā uz to nav ko cerēt."

Rek, nevajag, lūdzu, Holenam pārmest... ja tu pazītu viņa meistaru, tu tā nerunātu. Labākais kalējs visā salā, nekur nedabūsi kvalitatīvāks kalumus, jā, un ieročus arī, tāpēc viņiem darba ir pārpārēm, visi grib tikai to. Meistars būs neapmierināts, mūsu draugs baidās, ka pavisam nepadzen, bet es ceru, ka tik traki jau nebūs. It īpaši, ja mēs kāds tagad pie viņiem kaut ko dārgāku nopirktu. Zobenu kādu, vai... ja pēkšņi ievajagas... varēja manīt, ka Raina tādai lietai īsti netic, bet, ka viņa ļoti gribētu atrast iemeslu zobenu nopirkt.

Ja tas neaizņem vairāk kā pāris dienas, nu, augstākais trīs, meitene turpināja apspriest šo lietu skaļi ar sevi. Nu, un nav slikti, ka brālis dzird! tad, iespējams, to varētu pasākt gan.
Tu tikai neiebilsti, viņa jau bija iedegusies, kad ar šo teikumu vērsās pie brāļa, nav mums pašlaik nekādu steidzamu pasūtījumu! Tie stikli bodnieka bēniņu logiem var pagaidīt, jo vairāk tāpēc, ka māja līdz bēniņiem vēl nav uzcelta! Nu, lūdzu! iesim, paklejosim pāris dieniņas. Es tādu laiciņu neesmu bijusi ārā no pilsētas.
Un zobenus nopirksim, gaišmate piemetināja, lūdzošām acīm veroties Rovenā.

Tas nav upuris, un nepadzīs mani arī. - Holens piepeši iesmējās. Lai nu kas, bet amatnieks šis svešinieks gan nav. - Vienalga, vai uz dažām dienām vai pusgadu - mans līgums ar meistaru ir tāds. Kad atgriezīšos, naudu saņemšu atpakaļ, ja vien kas ar smēdi nebūs noticis. Meistars viens netiek galā, būs pasūtījumi jāatsaka, kāds manā vietā jālīgst, tas viņam zaudējums. Ja nu vienīgi mēs pa svētku laiku ejam.

Zobenus? Zobeni ir, kārtīgi dunči arīdzan. - Holens paskatījās uz Lauru un Tissu, kas klusītēm čukstējās. Zellis zināja, ka meitenēm nav naudas ko tādu nopirkt. - Ja nolemsim iet... visiem ko pagādāšu pēc iespējām.

Laura uzsmaidīja Holenam. Viņa zināja, ka tie nav tikai tukši vārdi - ja vajadzēs, tad puisis tiešām pagādās kaut ko, ko vismaz lietošanā iedot.

"Jūs droši vien esat atbraucis un gribēsiet pavisam drīz doties ceļā?" viņa pēc brīža pievērsās svešiniekam un jautāja.

Reks pats negribot pasmaidīja.

"Jūs uzminējāt manas domas," viņš sacīja. "Katrā ziņā, jo ātrāk mēs to izdarām, jo labāk. Vai nu mēs šeit pie jums atrodam meklēto, vai noskaidrojam ka te tā nav, un es atvados no jums un dodos to meklēt tālāk. Sala nav liela, teiktu ka ar pāris dienām, manisprāt, pietiktos lai to noskaidrotu. Man, kā redzat, īpaši daudz mantu līdzi nav, esmu pieradis ceļot bez liekām nastām. Ja netiksim galā pāris dienās, atgriezīsimies un pēc tam mēģināsim atkal. Tikai brīdinu - lieku laika vilkšanu es gan necietīšu."

"Tātad, esmu gatavs maksāt par piedalīšanos piecus osrikus dienā. Atlīdzība par atrašanu - simts helleru. Kas ir ar mieru?"

OOC. osriki, helleri - pieņemsim ka tā sauc sudraba un zelta monētas. Nekas pārāk dārgs. Pieņemsim ka par osriku var lēti paēst krogū. Tātad 3 ēdienreizes un vēl paliek 2 gabali pāri ko zeķē nolikt.

Lauras acis krogus puskrēslā iemirdzējās! Divi osriki dienā pavisam noteikti paliktu, ko vecākiem aiznest, bet, ja ēd pieticīgāk, tad pat vairāk. Nekāda liela bagātība tā nebija, bet tomēr papildus naudas gabali. Bet simts helleri!

"Piekrītu!" viņa negaidot dedzīgi iesaucās. Tik ļoti negribējās laist šo izdevību garām. Mirkli apdomājusies, Laura paliecās uz svešinieka pusi. "Simts visiem vai simts katram?" viņa klusi pārvaicāja.

"Ja atradīsim, tad katram," Reks drošā bet klusā balsī apstiprināja. Vismaz viens liekas bija jau piekritis, ļaunākajā gadījumā iztiks arī ar to pašu, lai gan labāk būtu paņemt līdzi arī tos puišus. No meitēna tik vien labuma kā ceļus rādīt.

"Un ko tad pārējie?" viņš paskatījās uz klātesošajiem.

Ak, nu netiepies! Raina zem galda ar kāju piebikstīja brālim. Ejam paklejot!
Nauda, tā, protams, ir laba lieta, lieka nebūs. Un ja vēl dienas naudu maksā, tad pavisam jauki. Raina gan šaubījās, vai pa ceļam būs tik daudz krogu, lai trīsreiz dienā tajos notērētu pa osrikam. Būs vien no mājām kas jāpaķer arī.
Bet viņai gribējās "atiet" no ikdienas. Un zobenu, ko tā kārojās, bet bez vajadzības sirdsapziņa neļāva iegādāties.

Lauras acis iespīdējās vēl spožāk. Māmiņai jauna kleita un tēvam jauna platmale. Varbūt pat jauna laiva!

"Ja tas ir tik vien, kā meklēt, tad taču mēs varam šim jaukajam kungam ceļu parādīt, vai ne? Un sen neesam bariņā bijuši zaļumos! Ko sakiet - apvienosim to lietu? Pastaiga svaigā gaisā ar nakšņošanu zem klajas debess - pirms cik gadiem pēdējo reizi tādā kārtīgā gājienā bijām?" Laura jau bezmaz lūgšus centās pierunāt arī tos, kas savu jāvārdu vēl nebija teikuši.

"Pēdējo reizi mēs gājām uz kalniem alu meklēt. Atradām," viņa bija nospriedusi paskaidrot svešiniekam, ka gluži vaļoties netaisās. "Nekas gan tur tāds dižs nebija, bet labs gabaliņš ejams bija, pa kalniem bija jākāpj. To jau mūsu puiši kā kalnu kazas dara, bet mēs jau nepaliekam šiem pakaļ!" viņa piemiedza ar aci.

Nu, tad jau man arī jāiet, - Holens bija izlēmis. - Kas tad tevi, Laura, pieskatīs, kad tu pa kalniem kā kazlēns sāksi lēkāt? - Un to vējagrābsli arī - kalējs skatījās uz Gēroku, - Un ko tu pats? Tēvocis laidīs?

"Ka tik..." Laura gribēja paķircināt Holenu, bet aprāvās. Negribējās svešinieka klātbūtnē pārāk bērnišķīgai izlikties.

"Bet cik liela ir iespēja, ka mēs atrodam to, kas atrodams?" Laura atkal pievērsās svešajam, mēģinādama uzzināt pēc iespējas vairāk vēl tepat krogū. "Un kā jūs pierādīsiet, ka, atradis to lietu, neaizmuksiet nesamaksājis?"

"Kas attiecas uz pirmo jautājumu," Reks pamāja ar galvu pret runātīgo meitēnu, "Tad izdedzes nav lielas, bet zīmes sakrīt. Protams, pilnībā visu varēs tikai uz vietas pateikt."

Viņš apklusa un pasmīnēja. "Attiecībā uz otro jautājumu. Nu, pirmkārt man varētu būt visai pagrūti 'aizlaisties' ar 'atradumu'. Tomēr, visas naudas man līdzi nav. Ir tikai ceļa izdevumi, un šādas tādas vēstules, kuras var pārvērst naudā. Pilnā samaksa var tikt veikta tikai pēc atrašanas un atgriešanās."

Reks noplātīja rokas.

"Jums atliks uzticēties man kā es uzticos jums."

Tissa domīgi klusēja, ik pa brīdim pametot aizdomīgu skatu tumsnējā svešinieka virzienā. Šurp viņa bija nākusi ar pamatīgu piespiešanos, bažīdamās un šaubīdamās, cerot, ka nekas ļauns nav atgadījies. Kaut kur dziļi sirdī vēlēdamās, kaut viņa nokavētu, kaut viss jau būtu beidzies! Tad varētu mierīgā garā pa klusām ieliņām aiziet līdz namiņam, kur Gēroks dzīvoja; gan jau tad uzzinātu visu, kas noticis. Bet tas, ko viņa ieraudzīja, ienākot krogā pārspēja visu, ko viņa bija iztēlojusies. Šis svešinieks...
Vēl joprojām rokās burzot pie savām durvīm atrasto zīmīti, Tissa saguma, kļūdama it kā arvien mazāka un mazāka. Bet aiziet viņa tomēr nevēlējās. Un tam par iemeslu bija ne tikai bailes pakustēties un tikt pamanītai. Pirmkārt, salu Tissa tiešām pazina - ārstējošas, indējošas, iemidzinošas un uzmundrinošas zālītes bija atrodamas katrā krūmā, katrā purva lāmā, kartā pļavā. Otrkārt: - viņa no tiesas juta līdzi visam, kas notika ar draugiem; ja ies viņi, arī Tissa nedrīkst palikt mājās. Treškārt, meitenei nebija nekādu ierobežojumu attiecībā uz amata apguvi; varēja klīst pa mežiem jebkurā laikā, ja tik neatgriezās mājās ar tukšām rokām. Par ceturto iemeslu Tissa negribēja runāt pat pati ar sevi.
Vēlreiz uzmetusi svešiniekam ašu skatienu, viņa nervozi sarosījās un izslējās taisni. Pavērusi muti un dziļi ievilkusi elpu, Tissa grasījās paziņot, ka piedalīsies visā šajā pasākumā, bet skanīgo vārdu vietā atskanēja:
- Tad nu,.... ja jau jūs ejat,..... tad,..... nu es arī,..... iešu.
Izstostījusi šos vārdus Tissa spēji nosarka un ierāva galvu plecos, no visas sirds vēlēdamās kļūt neredzama.

Laura dzirdēja, ka Tissa nebūt neizklausās tik azartiska kā viņa pati. Viņa pat izklausījās nobijusies - vēl vairāk kā citreiz, kad draugi plānoja kaut kur doties. Un kā nu ne - šoreiz tā nebija pastaiga uz alu, bet gan īsts uzdevums.

Laura draudzīgi aplika roku blakus sēdošai Tissai ap pleciem, pievilka viņu mazliet sev tuvāk un tikai viņai vienai teica: "Tis, atceries, tur piekalnē! Auga tās puķes, ko tu teicies vērtīgas esam? Atceries? Gan jau mēs iesim tur garām vēlreiz. Es to pat jūtu, ka noteikti iesim! Tā būs tāda pati pastaiga kā citkārt. Tikai mums par to samaksās. Tas arī viss! Nāksi taču man līdzi, izstāstīsi, kā tev pēdējā laikā ar labisko griezto un mežģīņrakstu sokas, ko?" Laura runāja maigā, mierinošā, bet reizē arī viegli iedrošinošā balsī, lai tā neizklausītos pārāk uzbāzīga, bet pat drīzāk ikdienišķa. Bet Lauras acis runāja citu valodu. Kā nozudējušamies kucēna actiņas, kas lūdz, izmisīgi lūdz mazajai meitenei viņu paņemt klēpī un papaijāt. Vai vismaz ļaut sekot līdzi!

Uz Reka teikto Laura tikai pamāja ar galvu.

Rovans bija domīgi klausījies svešinieka teikto, klusējot. Uz māsas pamudinājumiem un lūgumiem, viņš nolēma vēl uzreiz neatbildēt. Bet, kad savu piekrišanu izteica arī Laura, Holens un Tisa, Rovans pasmaidījis un palocīja galvu.
-Darbu tiešām nekādu steidzamu nav. Brīva laika arī pietiekami. Esmu ar mieru kārtīgi izstaigāties un ieelpot svaigu gaisu.- puiša balsī skanēja viegla sisrnība un seju nepameta smaids. Lai vai kā, Rovans bija nolēmis palīdzēt svešiniekam.

Beidzot! Raina iegavilējās.
Rek, mēs ejam. Abi divi. Tikai - kad norunāsim? Nez, vai šodien vēl paspēsim, ko? mums vēl zobeni jānopērk - viņa uzmina brālim uz kājas, lai tas nesadomātu iebilst! - un šis un tas jāpaņem mājās.

Tis, ejam! Kā mēs bez tevis? nākamā uzruna bija veltīta viņu kautrīgajai draudzenei. Raina jau saprata, ka Tissa kaunējas no sava izskata, bet, kas ir izskats! katrs, kas iepazina viņu tuvāk, uzreiz to aizmirsa - meitene bija tik jauka, kautrīga un prasmīga, vienīgi, ka pati vienmēr atcerējās savu bēdu, un tāpēc vairāk rāvās maliņā.

Reks pasmīnēja un atgāzās krēslā. Lieliski.

"Atkarājas, vai esat gatavi doties tūlīt ceļā. Laikam jau nē. Nu tad man ierosinājums būtu veltīt šodienu lai sagatavotos, sarunātu savu prombūtni uz pāris dienām, kas nu kuram sarunājams, sagatavoties pargājienam - liekas, jūs pamācīt tur nevajadzēs ko ņemt līdzi, drīzāk mani pašu derētu pamācīt tādā ziņā, kāds šeit laiks un kādas drēbes labāk līdzi ņemt.," viņš iesmējās. "Man liekas, ka rēķināties ar četrām-piecām dienām būtu pareizi. Ja neies kā plānots un meklēšana ievilksies, atnāksim atpakaļ un pēc tam mēģināsim vēlreiz. Viena diena neko daudz neizšķirs. Jeb kā jūs novērtējat tādu gājienu?"

"Izklausās labi," Laura lietišķi novērtēja Reka piedāvājumu. "Bet man laikam būs jāatstāj jūs pārrunāt detaļas, jo šuvēja mani gaida!" meitene piecēlās no galda. "Es piekāpšu vakarā," viņa piebilda Rainai un Rovanam. "Izstāstīsiet sīkāk, labi?"

"Attā visiem! Ar ko līdz vakaram, ar ko līdz rītam!" Laura visiem pamāja. "Ar mani varat rēķināties!" Rekam tika veltīts miedziens ar aci.

Izgājusi no kroga, Laura rikšiem metās uz šuvējas darbnīcu, lai atvainotos par kavēšanu, nedaudz pastrādātu un sarunātu prombūtni. Ak, ja vien izdotos atrast... tad arī man tiktu kleita!

- Tās puķes? Ak jā, atceros. - Tissa pusčukstus atbildēja Laurai, vēlreiz aizdomīgi pašķielējot tai virzienā, kur tumsnēja svešinieka ēna. - Ko gan viņam īsti vajag? Izvēlies mūsu krastā kā tāds sirsenis bišu mājā! Jā, tās puķes tiešām ir vērtīgas, bet toreiz nebija gluži pareizais laiks, lai ievāktu. Tagad gan tām vajadzētu būt pilnos ziedos - gan ziedi, gan lapas un kāti derēs! Var jau būt, ka tev taisnība, nav ko tur satraukties, bet nu nemaz nešķiet, ka tas, ko tagad iesāksim, turpināsies kā parasta pastaiga. - Tissas skatiens atkal aši pārskrēja Reka tumšajai ēnai. - Laura saka, esot no Atlantīdas laikiem? Labais grieztais sanāk tīri labi, bet ar mežģīnēm galīgi neiet, sanāk tāds kā peļu midzenis, kā putekļu kunkulis pagultē. Tā vien šķiet, ka vairs nemēģināšu.
Kad Laura bija aizsteigusies, Tissa veltīja mazliet nīgru skatienu Rainai un šķībi pasmaidīja. Nu re, tagad mani visi pamanīja... Zaglīgs skatiens pārskrēja tiem, kas vēl kavējās, ilgāk pakavējoties pie svešā.
- Nu iešu es, iešu. - viņa nopukstēja Rainas virzienā un juta, ka nosarkst. - Man tikai.... nu palika nesasietas zāļu buntītes, kad... nu kad skrēju šurp... Jāsasien un jāiekar bēniņos. Viņi visi redz, kā man svilst vaigi. Vajadzētu celties un iet. Nu ko tā Laura tik ātri aizsteidzās. Nu ko es te vēl sēžu? Tulīt, tulīt celšos...
Bet Tissa palika sēžot, kā pienaglota un nespēja pakustināt pat ne mazo pirkstiņu.

ooc: kāds šobrīd ir gadalaiks? un mēnesis? mēneša pirmā puse, beigas vai vidus?

OOC: Laiks tagad varētu būt pavasara beigas. Jūs varat paskatīties ATD pavedienā esmu papildinājis informāciju.

Gēroks sēdēja un klausijās, kā viņa draugi cits pēc cita piekrīt palīdzēt svešiniekam. Tieši uz to viņš bija cerējis, vīņš ar apkārtesošjiem bija gana daudz piedzīvojis uz šīs salas - nu bija laiks vēlreiz kaut ko padarīt, atpūsties no darba, kaut gan, ko var zināt, vai sanāks atpūsties.
- Mums vēl būtu jāpadomā par to, kur tad mēs varam meklēt to, kas vajadzīgs Rekam. Draugi kādas jums idejas? - puisis pēc ilgas klusēšanas ierunājās.

Tas gan, Raina piekrita, un tad Tu viņam pateiksi, ko ņemt un ko neņemt līdzi. Kā tur bija, Rek? Kalni, kas ir kā vēlas apēst ezeru? Te derētu tikai viens no trim ezeriem - Velīns. Tam vienīgajam puslokā apkārt ir kalni. Un par mežu ar akmeņiem es nemaz nešaubos. Te ir viens mežs, kuru tā arī sauc - Akmeņu mežs, tāpēc, ka pilns ar akmeņiem. Vienīgi, ka tas ir liels un plašs mežs, diezin vai bez precīzākām ziņām varēs ko atrast.
Viņa aizdomājās, tad piebilda
Mums būs jāiet cauri Senmežam, līdz sasniegsim Akmeņu mežu. Vai arī var iet pa lielceļiem. Vispirms uz Arboru, kurai blakus ir Velīns, tad gar piekrasti uz Mirentu, un pēc tam uz Kēeru. Tas, beidzamais ceļš ved caur Akmeņu mežu. Ja izmantojam lielceļu, tad mums gandrīz noderētu zirgi.
Vai es te pareizi stāstu? viņa attapās un paskatījās uz draugiem. Varbūt ir vēl kāda vieta, kas atbilst aprakstam?

Vēl jau tas klusais mežs. - Gēroks atminējās - To jau ar pieminēja - sanāk tāda paliela platība. Ko varētu izvēlēties pirmo. Paklausieties, kāds nevarētu zināt kaut kādus nostāstus vai leģendas par šo objektu, ko meklējam? - Puisis paskatijās uz palikušajiem draugiem.

OOC: Par šādu stāstu zinātāju varam parunāt ATD.

Jā, tas arī, bet sāksim ar Akmeņu mežu. Man vienmēr ir interesējis, kas tie tādi par akmeņiem. Tikai tur, bet citur nav, un tādi... savādi... Caur Kluso mežu var nākt atpakaļ.
Raina, kā jau parasti, visu bija aši izplānojusi, rūpīgi nepiedomājot par detaļām.

Nu redzēs. Labi, skatīsim kā būs ar to mežu. Bet ja gribam ātri, tad būs jāņem zirgi. Es kādus trīs līdz četrus varu dabūt. Paprasīšu tēvocim. puisis atlaidies savā krēslā pārdomāja savu piedāvājumu pārējiem - cik tad īsti viņš var dabūt lopiņus.

Mums ar Rovenu nevajag, mums ir savi. Nekādi auļotāji nav, darba zirdziņi, toties nenokusīs un nav niķīgi, kā nekā caurām dienām stikli jāvadā! Raina iesmējās.
Tad jau pietiks ar tiem, kurus tu vēl sagādāsi.
Meitene domīgi atspieda elkoņus pret galdu.
Tas būs ceļojums apkārt pasaulei! Salai, tas ir. Riņķī pa piekrasti.

Gēroks pasmiedamies piebilda - Nu nesasapņojies, cik tad reižu tas nav darīts, pirms dažiem gadiem, atceries, kā mēs visi turpat 2 nedēļas mājās nerādījāmies.

Nē, šoreiz par divām nedēļām nevar būt ne runas! Raina pārmetoši paskatījās uz Gēroku.
Vai tad nedzirdēji, ka mums savi pienākumi un darbi darāmi? Piecas dienas, tas ir visilgākais, ja tik degoši jāskrien.

Es jau nesaku, ka vajag divas nedēļas, šaubos vai ko var paslēpt uz Sīnas, lai dažās dienās neatrastu. Eh, tad jau redzēs, kā būs. - puisis mazliet apvainojās, ka uz viņu pārmetoši skatās, jo viņs bija nodomājis, ka meitene aizsapņojas. Un vēl jau snie notikumu jau nav tik traki jāatsauc prātā - viņš taču tad bija jauns.