Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[Romija]

Izdzirdējusi balsis iekšā, Laura nedaudz nomierinājās. Viņa gan īsti nesaklausīja runāto, tāpēc palika ārā pagaidīt. Ja būs dabūjamas naktsmājas, tad tāpat visi nāks par zirgiem parūpēties.

[Aiva]

Kad iekšā neskanēja ne saucieni pēc palīdzības, ne kas cits, Reks atslāba, taču joprojām vēroja apkārtni, pieskatot ceļa biedru zirgus krogus priekšā.

- Hei! Ko labu atradāt? - viņš pēc kāda brīsniņa pabāza galvu iekšā pa durvīm.

[Ného]

Vecā dāma mirkli paklusēja un tad jau mierīgāk bilda - Nē, nē, nevajag iet prom. Man jāmēģina atgriezties dzīvē. - Aizgājusi aiz letes un paslepšus mēģinot izķeksēt kādu ````šķīti no tērpa krokām, viņa noteica - Es nezinu kādēļ viņa gars šeit dzīvo, laikam bija stipri pieķēries šai vietai, vai arī es to negribu palaist prom... es tiešām nezinu. - Tobrīd viņa dabūja rokā sudraboto trauku un ierāva nelielu šļuku nezināmās dziras untad pavisam apņēmīgi noteica - es jūs izitināšu!

[Roviela]

Raina beidzot bija tikusi līdz telpai, kur bija uzradusies šīs mājvietas saimniece. Meitene brīdi stāvēja un mēmā pārsteigumā vēroja melni tērpto sievieti.
Tad tāpēc te neviena nav! viņa nodomāja. Nav brīnums. Spoks, kurš dzirdams vaidam, un saimnieces, kas, izskatās, aizraujas ar iedzeršanu, pie tam sēru tērpā - tur nekādiem viesiem nevar rasties vēlēšanās pārgulēt pa nakti. Rainai arī tāda neradās. Pamanījusi pie durvīm Reku, viņa paslepen pieslīdēja viņam tuvāk un iečukstējās:
- Varbūt nepaliekam te? Neviena viesa, dīvaina saimniece un vēl viņas vīra gars, kas vaid kaut kur iekšā. Baidos, ka te nevarēs mierīgi atpūsties.
Raina ieskatījās vīrietim acīs. Viņš ir vecāks un pieredzējušāks, tā viņai šķita, turklāt par šādām lietām apsolīja maksāt viņš. Tātad Reks arī būs tas, kam te lielākā teikšana. Raina, ja prasītu viņai, nupat bija gatava pakniksēt tik reizes, cik vajag, vai izlikties, ka ienākusi pa nepareizām durvīm, tikai lai nebūtu te jāpaliek.

[Aiva]

Reks saveibās.

- Jā, ar tādu kompāniju neizgulēsies. Labāk tinamies no šejienes. Vai nu nebūs kārtīga kroga pa visu pilsētu. Sauc pārējos ārā, un dodamies kaut uz to pašu Ezerkrastu? - viņš nomurmināja.

Atlikās cerēt, ka Rainai izdosies dabūt ārā tos, citus, kas te bija iekšā, un tas bik dīvainais meitietis nesāks atkal pigorus taisīt.

[echo3]

Holens joprojām brīnījās. Tādu krogu viņš iepriekš nebija redzējis. Vispār jau viņš krogus daudz redzējis nebija, toties tie visi līdzinājās viens otram kā ūdens piles. Bet te!

Saimniec, - Holens ierunājās. - Tas ir ļoti laipni no jūsu puses, bet par kādām naktsmājām var būt runa, ja te spoks staigā apkārt un vaid pie auss? Mēs esam tālu ceļu nākuši un gribam atpūsties.

[Roviela]

- Man arī šķiet, ka tad jau labāk tur, - Raina atčukstēja Rekam un jau grasījās iet bikstīt pārējos ka, sak' te nav uzkavēšanās, kad ierunājās kalējzellis. Viņa uzdotais jautājums bija tieši tas, pareizais. Meitene, mazliet galvu piešķiebusi, apstājās, lai noklausītos atbildi.

[Puķu elfs]

Iekļūstot namā, Tissas sajūta kļuva pavisam dīvaina - viņa juta sāpes, bet ne tādas kā parasti - tās nesmaržoja pēc kostām, plēstām vai puvušām brūcēm. Devusies atskanējušo balsu virzienā, meitene drīz vien ieraudzīja Rainu, Gēroku un Holenu. Un vēl kādu. Šī būtne oda pēc sērām. Drīz vien durvīs parādījās arī Reka galva.
- Kā gan viens cilvēks var kaut kur tik ļoti neiederēties! - Tissa domās iesaucās un, paklausot pēkšņam impulsam, devās nama saimnieces virzienā. Kaut kad sen, gandrīz bērnībā, S'Jego bija par to ieminējusies, bet izjust nebija gadījies. Telpa sastinga un laiks apstājās, tikai šī koka detaļa... lete? ... traucēja. Pārliekusies pār to, Tissa tiecās apskaut sirmo kundzi, bet varēja tikai ar plaukstām aizsniegt tās plecus. Pirms viss satumsa, Tissa sajuta saltumu. Tas bija sliktāk, nekā jebkura brūce, ko bija gadījies redzēt.

[Aiva]

- Lieliski, - Reks saviebās, kad piepildījās viņa drūmākās nojautas. Viņš atgriezās pagalmā un niknuma lēkmē sāka ātri soļot šurpu turpu, rokas mētādams. - Vienkārši lieliski. Burvīgi! Ideāli! Perfekti! Kas mēs kādi pasaules lāpītāji?!??

Reks apstājās un veltīja pie slitas atstātajiem satrūcinātajiem jājamlopiņiem niknu skatienu.

- Ko blenžat? - viņš nikni nošņācās. - Ēdiet vien cik iekšās lien, nekur neviens jūs šovakar vairs nedzīs.