Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[Roviela]

- Labrīt! - mazliet slāpēti atskanēja no segas apakšas, - bet es domāju, ka tās esat kāda no jums!
- Ko tad jūs kā tādi cīrulīši tik agri augšā?
Raina pieslējas gultā sēdus un izstaipījās.
- Uhu! Jau ārā bijušas, paskat vien, - viņa turpināja, ieraudzījusi mazliet zālē un rasā samirkušās draudzeņu kājas un apģērbu.
- Nezinu gan, lai Gēroks izlemj. Atvilka mūs te, tad arī lai lemj, kurp iet, - meitene saka ģērbties, - ticamāk, ka vispirms vēl mazliet pa mežu un tad pie tā radinieka.

[echo3]

Holens pagriezās un piecēlās sēdus. - Labs rīts! - Pēc blīkšķa viņš tā arī nebija aizmidzis, ne jau satraukuma pēc, bet gan tādēļ, ka jutās izgulējies. Tā vietā zellis bija caur puspavērtām skropstām skatījies austošās saules izgaismotajos pleķīšos un vizmojumos, kas Holena iztēlē pārvērtās lieliskos, greznos rakstos, kas prasīt prasījās iestrādājami dunču asmeņos, zobenos un makstīs. Šādi agro rītu "sapņojumi nomodā" viņam ne reizi vien bija palīdzējuši darbā.

Holens izlīda no segām un izgāja pagalmā, kur pie ūdensmucas nomazgājās. Tad gāja atpakaļ istabā un saģērbās.

[Ného]

Mājas saimnieki piecēlās kādu laiciņu pēc saviem viesiem, kaut gan mazais puika jau bija agrāk augšā un pa savas istabas logu slepeni vērojis, kas notika pagalmā - kā Tissa slēpās un kā Reks vingroja.

Jau pēc kāda laiciņa no virtuves nāca svaigi ceptu plācenīšu smarža. Bet līdz brokastīm Gēroks bija nolēmis apspriesties ar saviem draugiem. Ātri nokārtojis savu guļvietu, viņš sasauca draugus un Reku - Nu, ko tad mēs darīsim šodien? Meklēsim te vai dosimies pie namatēva radinieka. Viņa stāsts man ieviesa vairāk ticības, nekā īsti nezinōša meklēšana - varbūt mēs ko varam uzzināt pie viņa un tad vajadzības gadījumā doties atpakaļ uz Akmeņu mežu. Ko jūs sakāt?

[Aiva]

"Man jau gan vēl gribētos šorīt ar svaigu aci vēl uzmest skatu tam mežam," Reks atbildēja. "Tomēr prātīgākais būtu doties pie tā vīra. Starp citu, Gerok, tev labāk sanāks pateikties namatēvam par viesmīlību. Ja kas jāsamaksā, saki tagad. Es īsti jūsu paražas nezinu..." viņš mazliet sastomījās. "Negribētos aizvainot piedāvājot naudu, bet par velti arī neērti tā uz kakla uzkulties..."

[Ného]

Jau pēc pusstundas viss bija nokārtots - lai gan namatēvs nevēlējās nekādu samaksu, tomēr piekrita saņemt simbolisku samaksu un solījumus izpalīdzēt, kad viņš viesosies Nīniahā. Tāpat, kad viņš uzzināja, ka viņa viesi dosies pie radinieka pēc padoma, tika lūgts nogādāt kādu sainīti, kas tika droši noglabāts Gēroka sedlu somā.

Zirgi bija izvesti no staļļa, kārtīgi padzirdīti un pabaroti. Tagad varēja doties tālāk. Debesīs nebija neviena paša mākonīša un izskatījās, ka šodien ceļotājus nepārsteigs tāds pats laiks, kā vakar vakarā.

Nu, draugi, Reks vēlējās vēl apskatīt akmeņu mežu, bet pēc tam doties stāstnieka. Tādēļ vjadzētu jāt lai jau pirms saulrieta būtu pilsētā. Es domāju, ka vajadzētu izmantot īsāko ceļu, nevis jāt pa lielceļu apkārt purvam vai caur Kēeru.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 02.11.2007 13:48

[echo3]

Ja zini te īsāku ceļu, tad ved. - Holens atsaucās, kāpdams Sidrabam mugurā. Viņš tomēr bija paguvis šorīt pacilāt kājas arī laipnā saimnieka zirgiem un pievīlēt pāris atkarpes. Nekas liels. Šajā apvidū kalējs strādā kārtīgi.

[Romija]

Pēc brokastīm Laura savāca mantiņas un bija gatava doties. Kājas no iepriekšējās dienas jāšanas smeldza, bet iet kājām nebūtu tas prātīgākais. Tādi lietu mežā pārlaist nekārojās, tāpēc viņa bez sūdzēšanās ar puišu palīdzību uzkāpa mugurā Pogai un centās iekārtoties tā, lai kājas tik ļoti nesāpētu. Ja viņi nejās ātri, tad viss būs kārtībā.

[Aiva]

Reks bija gatavs sekot Geroka 'isākajam ceļam'. Un akmeņu mežs - varbūt tomēr dienasgaismā tas labāki palīdzēs kko izdomāt, bet ja ne, nu tad vienmēr paliek vēl galamērķis.

Savācis mantas, viņš pateicās saimniekiem, un tad veikli uzkāpa mugurā savam zirgam.

"Devušiees ka nu, lai pa gaismu tiekam galā," Reks noteica, pagriežot lopiņu akmeņu meža virzienā.

Mežā Reks patērēja neilgu laiku, novērtejot iespēju te tomēr atrast kko pašu spēkiem, tomēr ne vairāk par stundu. Pēc tam bija gatavs atzīt sakāvi un doties pie vietējā zinātāja.

[Roviela]

Raina bija savākusi mantiņas, atvadījusies no saimniekiem un tagad atkal sēdēja mugurā Mirgai, kas izskatījās pa nakti labi atpūtusies un gluži ņipra.

- Jā, dodamies! - viņa palaida zirdziņu pakaļ Gērokam, kurš te teicās zināt īsāko ceļu.

[Ného]

Ceļotāji atvadījās no meža cirtēja ģimenes un paskubinot savus mīļos zirdziņusdevās atpakaļ uz mežu. Neviens noko daudz neteica, tādēļ Gēroks kādā brīdī sāka dungot jautru melodiju,lai uzlabotu garstāvokli biedriem.

Tajā pašā laikā Akmeņu mežā jau atradās vīrs baltajā apmetnī un lēnām, kaut ko pie sevis murminot, apstaigāja lielos akmeņus un pārvilka pār tiem ar pirkstiem, tik viegli, kā pār kādu maigu, viegli ievainojamu virsmu. Drīz vien viņš nonāca pie kāda akmeņa kas atgādināja sašķiebušos krēslu ar īsu atzveltni. Vīrs paņēma kādu maisiņu no savas jostas un no tā kaut ko izkaisīja pār akmeni, pēc tam viņš uzlika roku uz tā un kaut ko arvien skaļāk sāka murmināt...un akmens iedegās - likās, ka tas kļuvis par vēl vienu sauli un tā radītais gaismas vilnis aizvēlās cauri mežam. Tikpat pēķšni kā akmens iedegās tas izdzisa.
Vīrs izdzirdēja pa mežu tuvojamies cilvēku balsis tādēļ steidza prom no šīs vietas, pie reizes veiksmigi slēpdamies aiz kokiem un akmeņiem.

Ceļinieki tikai nesen bija nonākuši mežā un jau grasījās kāpt no zirgiem, kad viņus pārsteidza Gaismas uzplaiksnījums tālu, dziļāk mežā un Gēroks pārsteigts iesaucās - Vai jūs redzējāt? Tur dziļāk kaut kas dega!

[Roviela]

- Jā! - Raina atsaucās, paskubinādama Mirgu, tā vietā, lai kāptu nost, - jājam turp, aši! Gribu zināt, kas tur bija!

[Romija]

"Pēc parastas liesmas gan neizskatījās!" arī Laura paskatījās gaismas virzienā. "Tas bija kaut kas neparasts!" Viņa nevarēja saprast, vai grib doties paskatīties vai labāk mukt prom, bet, ja jau citi dodas uz turieni, viņa neatpakliks. Pagriezusi Pogu gaismas virzienā, Laura sekoja Rainai.

[Ného]

Gēroks mazliet šaubījās - vai jūs domājat, ka vajag tur iet, piekrītu Laurai, ka tā jau neizskatījās pēc parastas gaismas, un tas tācu var nozīmēt , ka .... ē... nu kaut ko.
Puisis jutās mazliet apmulsis, jo nezināja kā formulēt to kaut ko.

[Aiva]

Reks saslējās sedlos.

Pašu gaismas uzliesmojumu gan viņš bija pamanījies nogulēt, bet tāpēc taču viņš bija sarunājis palīgus, un ja citi bija izrādījušies acīgāki, jo labāk viņam.

Tomēr roka pati pārslīdeja pār sedliem, pataistoties pēc ieroča. Maģisks vai nemaģisks, labāk tomēr būt drošam. Tomēr pagaidām tā atkal atgriezās atpakaļ tukšā. Pagaidām.

"Tur?" Reks pavērsa zirgu Rainas rādītājā virzienā un piesita papēžus tam pie sāniem. Pieliecies, viņš vērīgi skatījās apkārt.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 09.11.2007 12:38

[Ného]

Kad viņi pietuvojās gaismas avotam, viņi ieraudzīja akmeni, kam vienā malā bijas izgaismojušies trīs punktiņi, kas jau sāka dzist. Kad beidzot gaismas avots izdzisa, atlājās, ka trīs degošie punktiņi petiesībā bija trīs seklas bedrītes, kas veidoja vienādmalu trijstūra virsotnes, kurās varēja ielikt trīs rokas pirkstus.

[Aiva]

Drīz vien Reks pamanīja izgaismoto akmenui, un tad jau nomaldīties viars nebija iespējams.

"Ja tā nav dievu zīme, tad es nezinu, kas vēl tas ir," viņš nomurminaja, apturot zirgu blakus dīvainajam akmenim un pārlaižot skatienu apkārtnei. Hmm, kas gan būtu tam licis tā iedegties?

Un vēl tie trīs punkti...

Rekam nebija ne mazākās vēlēšanās pašam pārbaudīt nezināmu maģiju uz savas ādas, taču noprotot, ka ceļabiedri acīmredzami gaida uz viņa rīcību, Reks saņēma dūšu un pieskārās ar labo roku trim iedobēm uz akmens virsmas.

[Roviela]

Raina bija aizkavējusies zirga mugurā, jo sprieda, ka ar akmeni tādas lietas bez kāda iejaukšanās, droši vien, nenotiktu, un tāpēc uzmanīgi vēroja un mēģināja ieklausīties apkārtnē, lai atrastu, vai tas, kas to izdarīja, vēl nav tuvumā, un tad būt mugurā zirgam var būt izdevīgi.
Un tā Reks akmenim pieskārās pirmais. Meitene ar neslēptu ziņkāri gaidīja, kas notiks. Viņa pati būtu izmēģinājusi, bet kas nokavēts, tas nokavēts, cerams, Rekam nekas ļauns nenotiks?
Bet kur palicis tas, kas to te izdarīja?

[Romija]

Laura piejāja tik tuvu, lai varētu redzēt, kas tur notiek, bet tuvāk negāja. Viņa skatījās uz Reka roku. Punktiņi paši par sevi nešķita pārāk dīvaini, bet tā gaisma...

[echo3]

Gaismu Holens ieraudzīja, bet īpaši uz priekšu nerāvās. Vakar nekas te nespīdēja, kas šodien būtu mainījies? Tiekot tuvāk dīvainajam akmenim, kalējzellis vairāk vēroja apkārtni nekā Reku, kas skaidri bija nodomājis akmenim pieskarties. Kāds taču to gaismu te taisīja?

[Ného]

Kad reks pielika roku pie akmeņa, likās, ka tas atkārtos to, ko iepriekš - sāks izstarot gaismu, betparādījās tikai vājš kvēlojošas oglītes spīdums un tas pats ātri nodzisa, bet akmens kļuva auksts - pat saldējošs - Rekam likās ka plaukstā ieduras ledus bulta.

Gēroks tikmēr izbrīnā murmināja - Ziniet, man liekas, ka es pat šim akmenim vakar vakarā gāju garām un te tādu punktu nebija, liekas pavisam dīvaini.


Baltais vīrs jau bija nonācis tālu ārpus ceļonieku redzesloka, bet joprojām lieliski dzirdēja, ko viņi runā. Vēlēdamies viņus kaut kā virzīt pa pareizo ceļu vai varbūt lamatās, viņš apstājās, pagriezās ceļotāju virzienā un pacēla augšupvērstu plaukstu tā, it kā viņam kaut kas tajā atrastos. Pielicis to pie mutes, vīrs nočukstēja - Klusuma valstība jūs gaida - un uzpūta uz plaukstas.
No tās aiztraucās sīka vēja brāzmiņa, kas vijoties starp kokiem un akmeņiem sasniedza savu mērķi un visi ap akmeni stāvošie sadzirdēja klusus čukstus- Klusuma valstība jūs gaida