Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[Ného]

OOC: Atvaino, bet tagad nekādu aprakstu nesniegšu, varat paši kaut ko izdomāt, jo šī vieta tagad nav svarīga, mums no viņas jātiek prom.

Pamazām satumsa arvien vairāk un lietus lāses sāka kļūt arvien lielākas un smagākas un vējš arvien asāks.
Paklausieties, dosimies uz Mirentu, patverties no negaisa, varbūt dabūsim pajumti kaut kur pa ceļam. - Gēroks izteica savas domas un devās pie zirga, lai sakārtotu seglu somas.

[Roviela]

- Jā-ā! - kaut kur no aizakmeņiem atskanēja Rainas piekrītošā balss, - tāpat te neko tādā laikā neatradīsim. Taisamies prom.
Viņa pasvilpa savai ķēvītei, kuru pirmīt nebija piesējusi. Naci šurpu!

[echo3]

(OOC - Un grūti bija vienu teikumu ierakstīt? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) Piemēram, tādu: "Starp meža akmeņu kaudzēm klīstošie biedri nupat skaidri sajuta, ka negaiss nāk tieši virsū un būtu jātaisās prom uz tuvāko apdzīvoto vietu - Mirentu." Tas dotu iespēju spēlētājiem jel ko darīt! Citādi jāklausās Gērokā kā orākulā, bet mēs visi taču it kā jau šajā vietā esam bijuši, pašiem būtu jāsajēdz. GM nodomus, ka visiem jāiet prom, PC taču nezin!)

Holens pacēla acis no kārtējā akmeņu krāvuma, neko īpašu tur tā arī neieraudzījis. Gēroks kaut ko sauca par promiešanu. Tiesa jau bija - negaiss nāk un tumsa, ko te, mežā, vairs iesākt. Holens, apdomīgi caur biezo pamežu Sidrabu vezdams, izmeta vēl līkumu uz Tissas pusi - palīdzēt zirga mugurā tikt. Pats juta, ka veselas dienas jājiens aiz nepieraduma padarījis sāpīgas gan kājas, gan muguru, lai gan kalējzellis bija labs jātnieks.

Uzstutējis meiteni Ogles mugurā, saņēma arī ķēvi aiz iemauktiem un izveda abus zirgus uz ceļa. Nu jau sāka līt. Holens atsprādzēja seglu somu, izvilka un uzmeta plecos apmetni, pārvilka kapuci pār galvu un uzkāpa Sidrabam mugurā.

[Ného]

Draugi un svešinieks bija tikuši līdz lielceļam un auļos devās uz Mirentas pusi, tikām lietus pieņēmās spēkā, mazās pilītes, kas miermīlīgi pakšķēja pret koku lapām, zemi un ceļiniekiem, kļuva arvien lielākas, smagākas un sāka likties, ka kāds tepatās sāk arvien skaļāk rībināt bungas.

Jātniekiem paveicās, nepilnu 10 minūšu jājiena attālumā ceļa malā parādījās neliels izcirtums, kur atradās māja, laikam mežcirtēja. Tā lepni slējās divu stāvu augstumā, blakus atradās šķūnis uz stallis. Daudz nedomājot, Gēroks, uzsauca biedriem, ka jāgriež nost no ceļa un jālūdz pajumte, kur pārlaist vētru.

Pēc dažiem klauvējieniem durvuis atvēra plecīgs vīrs - Labs vakars jūsmājās, vai jūs lūdzu nevarētu dot pajumti 6 nelaimīgiem ceļiniekiem un viņu zirgiem kamēr pāries vētra?
Vīrietis atbildēja apstiprinoši un palīdzēja tikt galā ar zirgiem, kamēr meitenes jau iepazinās ar mājas ļaudīm.

Ceļinieki bija nokļuvuši mežcirtēja Valda mājās, kas nesen bija šeit uzcēlis savu mājokli, jo uzskatīja, ka tuvāk darbam būs vieglāka dzīvošana, nekā ciema dzīve. Viņa sieva Nate, kamēr vīrs strādāja, audzināja divus bērnus mazu puišeli vārdā Jurs un meitenīti, kas sevi dēvēja par Ati, tas tādēļ, ka viņa nemācēja izrunāt savu īsto vārdu - Kate.

Viesi tika nosēdināti ap kamīnu un viņu rokās tika ieliktas karstas, kūpošas tējas krūzes. - Ko ta jūs tā pa vētru apkārt blandaties? - beidzot, ērti iekārtojies savā sēžamajā, jautāja namatēvs.

[Roviela]

Raina to īso gabaliņu bija klusējusi. Tādā laikā negribējās runāt, un viņa nobrīnījās, ka tik ātri ieraudzīja apdzīvotu māju.
Gēroks kaut ko tur organizēja, un viņam tas izdevās teicami, jo pavisam drīz viņi jau sēdēja siltā un sausā istabā ar lielām tējas krūzēm rokās.
- Ok, es pat nezinu, ko mēs īsti meklējam, - meitene smejoties atbildēja saimniekam.
- Vispirms jau mēs ceļojam, un tad radās doma papētīt akmeņus, ko mēs darījām tik centīgi un aizrautīgi, ka dabūjām vētru uz galvas, pirms attapāmies nonākt kādā vietā, kur varētu pārnakšņot.

[Puķu elfs]

- Nu kur tas Gēroks dzenas? Lietus taču nav nekas nāvīgs, tas ir pat jauks un patīkams slapjums pēc putekļainā ceļa – domas kratījās Tissas galvā kā sauja sakaltušu zirņu. Bail jau vairs nebija, izbīlim nepietika laika. Nu bija jāturas. Jāturas cik tik spēka, lai nenokļūtu zem Ogles pakaviem. - Nu pagaidiet. Pagaidiet taču! - Tissa izstenēja, bet starp plīkšķošajām lāsēm un vēja brāzmām neviens viņas saucienu nesadzirdēja. Galvā nez no kurienes ieperinājās rūgtas domas. - Baigie draugi, zin taču ka neturos zirgā, ka varu nokrist un mani samītu kā tādu pārgatavojušos plūmi... Bet Tissa nenokrita; lepnums un bailes tikt ievērotai bija stiprākas par vājumu rokās un kājās. Noliekusies pie Ogles skausta un ar abām rokām iekrampējusies tās melnajās krēpēs, meitene ļāva sevi nest, neskaidri nojausdama, ka Ogle noteikti sekos pārējiem zirgiem – vismaz agrāk tā vienmēr bija noticis.

Tissa neatcerējās, kā tikusi zemē no zirga muguras, neatcerējās arī to, kā nokļuvusi siltumā un sausumā. Rokas sildīja karsta tējas krūze, bet vaigus slapēja muļķīgas asaras. Par to ka draugi bija dzinuši zirgus. Par to ka viņa kaunējusies saukt tos atpakaļ. Par to ka izdevies noturēties zirgā. Par to ka lietus un vējs ir tik dzīvi. Par to ka gaiļbiksīsu pušķi trakajā jājienā nokrituši un pazuduši. Par to ka ir labi ļaudis kas tādus trakuļus vētras laikā ielaiduši pajumte un vēl cienā ar tēju. Par to ka viņi noteikti sāks uz Tissu blenzt - meitene baidījās pat pakustēties; varbūt neviens viņu nepamanīs. Par to ka tēja tik karsta un dedzina lūpas.

[Ného]

OOC: Mani mīļie spēlētāji nesitiet mani stipri, par to, ka kavējos.

Bija tikai otrās dienas vakars, kopš Seši draugi ( Gēroks, Holens, Laura, Tisa, Rovans un Raina) bija satikuši Reku, noslēpumainu viesi no tālām zemēm. Viņi, Gēroka pamudināti, lūgti piekrita svešiniekam palīdzēt atrast kaut ko noslēpumainu, pat īsti nezinot, ko un kur uz mazās Sīnas meklēt.

Nākamājā dienā draugi un svešinieks devās ceļā uz, viņuprāt, to vietu, kur kaut kas noslēpumains varētu atrasties - Akmeņu mežu. No Ostas pilsētas Nīnniahas, cauri Arborai, garām Velīnam (kur tika baudītas pusdienas un dzirdīti zirgi), cauri Senmežam viss ritēja gludi, tomēr pašā Akmeņu mežā izpēte diez ko neveicās, jo uznāca negaiss, kas lika ceļotājiem meklēt pajumti. Tā tika atrasta mežcirtēja (Valda) mājās, kur viesi varēja uguns un siltas tējas krūzes priekšā iepazīt namatēvu un viņa ģimeni - sievu Nati un diviem jaukiem bērneļiem Juru un Kati, kas sevi sauca par Ati, jo nemācēja izrunāt Vārda pirmo burtu.

Tās pašas dienas rītā Nīnniahā ieradās vēl kādi svešinieki, kas meklēja Reku. Diemžēl vai par laimi, meklēšana nevedās, tādēļ viņi joprojām uzturējās ostas pilsētiņā uz sava kuģa, vien uz katru debespusi bija izsūtīti meklētāji, kas centās noskaidrot, kur veda Ceļotāju pēdas.

Salu arī apmeklēja kāds burvis, kas vakarā, vientuļā laiviņā ieradās uz salas. Viņš paviesojās vējķerī un devās savās noslēpumainajās gaitās.
__________________________________________________________________________________________


Namatēvs piemeta sasusu malkas pagali ugunij, no kuras tajā pašā brīdī izlēca simtiem dzirkstelīšu un, lēni piezemējoties uz grīdas pie kamīna, izdzisa. Uguns kurējās ar patīkamu, nomierinošu sprakšķēšanu, kas bija labi dzirdama nelielajos klusuma brīžos. Istabu arī piepildīja patīkama degošu sveķu smarža.
- Jā, dažreiz tas negais mums te uznāk tik negaidīti, ka nespēj pat atapties, liekas gluži vai uzsūtīts. Un tos akmeņus takšu ir tik grūti pētīt, to ir bezgala daudz, liekas, ka katra, šeit reiz dzīvojusī, dvēsele ir nolikusi kādu akmeni sev par piemiņu un citiem par atgādinājumu par nenovēršamo.... protams tā ir tikai leģenda. - Valdis izdvesa nopūtu, kas liecināja, ka viņš atceras kaut ko, kaut ko, kas ir izskrājis no prāta, tomēr nav pazudis mūžīgiem laikiem.

Mazais puisītis sēdēja pie mātes kājām, bet Kate izrāpās no mātes klēpja un pietipināja pie Tisas, kas centās būt pēc iespējas neievērojamāka. Mazais bērns veikli ierāpās jaunās sievietes klēpī un priecīgu sejiņu veroties Tisas sejā noteica savā maza bērna balstiņā - Tu patīs Atei!

[Roviela]

Raina sēdēja, skatījās kamīna liesmās un klausījās, ko runā apkārt. Kad saimnieks ieminējās kaut ko par leģendu, viņa pavaicāja:
- Leģenda? Es nekad neesmu dzirdējusi nevienu leģendu par akmeņiem Akmeņu mežā. Jūs nevarat to pastāstīt? Pašlaik ir īstais laiks klausīties leģendas.
Viņa iekārtojās ērtāk un gaidīja.

[Romija]

Laura bija atradusi vietiņu blakus Tissai. Arī viņa turēja karsto tējas krūzi, sildīdama nu jau sausos, bet vēl joprojām aukstos pirkstus. Arī pārējais ķermenis tagad pie uguns sāka sajusties daudz labāk.

Tā lēnām malkojot vēl mazliet par karto tēju, Laura vēroja, kā Kate raušas Tissas klēpī. Lai arī viņa zināja draudzenes nepatiku pret uzmanības piesaistīšanu, tomēr pret bērna simpātijām nekas līdzams nebija - ja tāds mazulis ir ieņēmis kaut ko prātā, tad tikai ar skaļān brēkām ir dabūjams prom. Laura uzsmaidīja Katei un arī Tissai.

[Aiva]

Reks, kas šobrīd, aukstuma un slapjuma nomākts, bija iegrimis dziļās pārdomās, kurās pamatā figurēja domas par to, cik muļķīgi viņam sanāca ar iedomām, ka pietiks vien atnākt un ar vietējo palīdzību ātri vien noskaidrot meklētās mantas atrašanās vietu, piepeši saausījās, izdzirdis kādu pieminam vārdu 'leģenda'. Vairums leģendu bija pasakas, bet ja te patiesi bija leģenda par akmeņiem, varbūt tajā kā citās, kaut kur bija paslēpts patiesības grauds.

Nu nekas. Cerams, sīkaļa nesāks paŗāk skaļi brēkāt un netraucēs te kaut ko uzzināt.

Turot māla krūzi plaukstās, lai kaut tā sasildītu nejūtīgos pirkstus - ak dievs, un kā vēlāk ar tādiem lai kaligrāfiski raksta - viņs klusēdams vēroja pārējos.

[echo3]

Holens bija rūpējies par to, lai ar Tissu nekas nenotiktu, jo jāja tagad viņi visai ātri. Kalējzellis ik pa brīdim viņai uzmeta acis un centās turēties blakus. Un tagad - meitene gan pati to vēl neapjauta - Holenam bija skaidrs, ka Tissas bailes no zirgiem ir tikai viņas iedomu radītas. No tā arī krampjaini sažņaugtās rokas, izmisums un jokainais stīvums, - kas beigās nez kā pazuda. Pie viesmīlīgās mājas Tissa piejāja apjukusi, bet pilnīgā saskaņā ar Ogles soli.

Holens neko negaidīja. Viņš aši nolēca no Sidraba un satvēra Ogles laužņus, ķēvi apstādinot. Un vienkārši nocēla Tissu zemē. - Ej iekšā, sasildies. - Viņš iečukstēja meitenei ausī.

Ilgāku laiku Holens pavadīja, nodarbodamies ar zirgu iekārtošanu un noseglošanu. Kārtīgi noslaucījis salijušos lopiņus, viņš vēl pārbaudīja to kājas. Nekādas vainas neatradās, bet tomēr kalējzelli tas aizkavēja pietiekami, un mājā Holens iegāja krietni vēlāk par pārējiem biedriem.

Sveicināti, šīs mājas saimnieki! - Beidzot arī zellis ienāca lielajā istabā un noņēma no pleciem salijušo apmetni. Tad viņš pateicīgi paņēma karstās tējas krūzi un apsēdās, klausoties, ko runā citi.

[Puķu elfs]

Tissa kādu brīdi aizdomīgi vēroja abus bērnus, it sevišķi vecāko puiku - neko labu no tāda nebija ko gaidīt, to priekšā teica rūgtā pieredze, bet tā kā nepamanīja neko, kas vēstītu par nodevīgu un nejauku rīcību, pievērsās tējai. Tās siltums un smarža, kā arī Lauras draudzīgais plecs blakus, lika sajusties labāk. Ta, klusi ieklausoties sarunās, malkojot tēju un vērojot gaistošo garaiņu pavedienus, Tissa pat nepamanīja mazās meitenītes tuvošanos. Un kad pamanīja, bija jau par vēlu izlikties dusmīgai un biedējošai. Tissa tik vien paspēja, kā iztaisnot sakumpušo muguru, lai bērns nenokristu zemē un atvirzīt roku ar tējas krūzi, lai karstais dzēriens neuzšļakstītos virsū.
Kates gaišā sejiņa ar tīro, starojošo smaidu atbruņoja, un Tissa nespēja neuzsmaidīt pretī. No sākuma smaids gan bija tāds samocīts un skumīgs, bet drīz vien iedzirkstījās tādā pašā priekā kā mazās.
- Es patīku Katei, tu saki? Vai tas no tiesas tā varētu būt? - Mazi bērni parasti ir patiesi. To rīcību nosaka patikšana un nepatikšana. Vai arī tie vēlas kaut ko iegūt. Nekā, ko šis smaidīgais bērns varētu iekārot, man nav. Tātad... - Tu jau arī man tīri labi patīc, smaidīgais meitēn.

[rudo lapu vilcēn...]

Iekārtojies ne pārāk tālu no kamīna, taču ne tik tuvu, lai citiem pie uguns vairs neatrastos vieta, Rovans sarunās klausījās vien pa ausu galam, saslejoties un ieinteresēti apraugoties uz nama saimnieku vien tad, kad tika pieminēta leģenda. Nesteidzīgi ik pa brīdim iemalkojot tēju, puisis bija aizklīdis pats savās domās.
Šodien viņi bija nonākuši akmeņu mežā, tomēr neko neatrada. Vieta pati par sevi, vismaz stikla pūtējam, šķita savāda, ali tajā atrastu vēl ko savādāku. Varbūt, ja nama saimnieks būs tik laipns un pavēstīs viņam zināmo leģendu, arī pašiem radīsies iespēja saprast.

[Ného]

Apmēram minūti, nedaudz atgāzis galvu un aizvēris acis, nama saimnieks domāja, neizdvešot ne skaņas. Tad lēnām atvēris acis un iemalkojis dažas lāses siltās zāļu tējas, uzsāka savu stāstu. - Lai jūs zinātu, no kurienes zinu šīs leģendas un stātsus, tad man un manam brālim bērnībā tos stāstīja tēvocis, ko savukārt viņam viņa vectēvs. Šīs nav tās zināmākās leģendas, ko zinātu visi salas stāstnieki, jo tās ir visai saraustītas, daudz neskaidru vietu, kur varētu pateikt pilnīgi visu, ko sirds un prāts ļauj. Es nezināšu šos stāstus tik labi, bet kaut ko jau atcerēšos - Vīrietis vēlreiz samitrināja lūpas un mēli, lai vieglāk runāt, - Neviens īsti nezina kā šajos mežos uzradušies šie akmeņi. Tāpat neviens nezina kad un kāds ir to skaits. Daudzi, kam prāts nav nesies uz kā jēdzīgāka darīšanu, ir centušies tos saskaitīt, daudzas reizes, bet katru reizi to palicis arvien vairāk, kaut gan vizuāli mežā nekas nav mainījies. Tādēļ senāk šie cilvēki izdomāja, ka tie akmeņi ir par atgādinājumu mirušo salinieku dvēselēm, kas šeit dzīvojušas no senim laikiem. Skaidrs gan ir tas, ka akmenu nav tik daudz, cik bijuši salinieku, kopš mēs apdzīvojam to. Kāds vīrs reiz šiem pašiem skaitītājiem teicis, ka tas drīzāk būšut seno slinieku, tie, kas še bija pirms mums, atgādinātāji, bet kamdēļ te tādi ir, kas lai to zin, tik šis pats vīrs teica, ka reiz esot tādus akmeņus redzējis salas otrā pusē, bet tur bijis sasodīti kluss, ka traks varot palikt, gandrīz savas domas nevarot dzirdēt. - stāsts, kas gluži nebija kā leģenda, vien atsāsts mazāk zināmiem faktiem, bija beidzies.

Kate, kamēr viņas tētis stāstīja to, ko zināja, bija atspiedusi savu galviņu pret Tisas krūtīm un lēnām miga. Tajā pašā laikā neviens nebija pievērsis uzmanību Tisai - Nama samnieks skatījās uz saviem viesiem, galvenokārt uz Rainu, kas jautāja šo un to, bet nama samniece ar dēlu vēroja ugunskuru un stāstnieku..

[Romija]

"Vai otrā pusē arī tagad vēl ir tie akmeņi?" Laura vaicāja, kad stāsts bija beidzies. Salu viņa apmēram pārzināja, bet par akmeņiem otrā pusē dzirdējusi nebija. Vismaz ne tādos apjomos. Bet, ja tur tādi ir, tad tik pat labi tāds vairogs būtu meklējams tur. Varbūt...

[Ného]

Nav ne jausmas, neesmu nekad agrāk bijis tais mežos, tie jau no seniem laikiem tādi mazāk izmantoti un noslēpumaināki. Bet es jums varu ieteikt doties pie mana tēvoča, kas dzīvo Nehnā, pavisam netālu no šīs pieminētās vietas Garezera otrā krastā.

[Roviela]

Raina sēdēja, pastiepusi plaukstas pret uguni - tas bija tik silti, tik patīkami.
- Kur tieši dzīvo jūsu tēvocis un kā viņu sauc? Var gadīties, ka mēs ieklīstam taipusē, tad, vismaz es, noteikti gribētu iegriezties pie viņa ciemos.

[echo3]

Holens mēģināja saprast, par kuru vietu saimnieks runā, bet tas viņam nenācās viegli. Tieši cauri Klusajam mežam viņš nekad nebija devies, vienmēr garām, caur Nehnu, pa lielceļu. - Garezera rietumu krastā, iepretī Nehnai, ja? - Pajautāja gan, bet tādu īstu interesi puiša balsī nemanīja - Holenam gribējās ēst un nāca miegs. Diena bija bijusi gara un nogurdinoša.

[Puķu elfs]

Gaisotne iemidzināja visus jutekļus, vajadzēja daudz spēka, lai spētu sekot līdzi nama saimnieka stāstījumam. Tissa atminājās, ka S'Jego kaut ko reiz bija stāstījusi par Kluso mežu, ka tur un tikai tur esot atrodama tā zālīte pret sirdssāpēm, bet der tikai tās ziedi, ja plūkti krēslas stundā. Un zied šis augs vasaras beigās, kad viss zaļais jau gatavojas iemigt un gaidīt.
- Tātad par agru plānojam tur doties. Tissa dziļi ievilka elpu un nopūtās. Tirpa nosēdētā kāja, bet nevarēja to izstiept, bija bail iztraucēt samiegojušos meitēnu.
- Bail aizbiedēt... Gluži kā mazs meža putnēnu, kurš nav atpazinis putnubiedēkli.... Muļķības... Tissas vaibstos iezagās rimta smaida ēna.

[Aiva]

"Varbūt jūs ziniet kādu, kas ir mēģinājis saskaitīt šos akmeņus?" Reks ierunājās no sava stūra. Tomēr piebilde par klusumu otrā salas pusē lika viņam iegrimt domās. Varbūt ka Geroks un viņa draugi patiesi nokļūdījās, aizvedot viņu uz tuvāko, pirmo vietu, bet ja nu apslēptais meklējams pavisam kur citur... Likās, ka vēl dažiem arī bija iešāvušās līdzīgas domas prātā.

Tomēr tā pa galvu pa kaklu mētāties apkārt arī negribējās, labāk tomēr noskaidrot visu tepatās.

"Varbūt kāds mēģinājis uzzīmēt, kā akmeņi pa mežu izvietoti?" Reks painteresējās.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 04.09.2007 16:05