Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[Aiva]

Reka patīkamās domas par drīzo pavēni pārtrauca divu ceļabiedru skaļā sasaukšanās.

Viņš pieturēja zirgu, izslējās taisnāk sedlos un atvilka elpu, novērtējot apkārtni un pūloties saprast, kas gan izsaucis tādu traci.

"Kas notiek?" viņš uzsauca.

[Ného]

Ak šī, Tissa, mātei dabai viņa nevar atteikt - Gēroks atteica Rekam.

OOC: Ceru, ka jūs neapvainosieties, īpašii Tissa un Holens, bet šo gadījumu uzrakstīsiet atstāstījuma formā.

Saule jau kādu laiku bija iegriezusies uz rietumu pusi un pulkstenis varēja rādīt nedaudz pāri pieciem. Bet ceļotāji bija vien sasnieguši Venezera beigu galu. Nu bija iespēja doties cauri Mirentai vai pa meža takām cauri Senmežam uz Akmeņu mežu.
To arī Gēroks uzjautāja pārējiem, kuru variantu izvēlēties.

[Ného]

OOC: Oki, tad nolemju es vienpersoniski.

Tika izteikta doma, ka ātrāk būs pa meža takām, bet ja tuvosies nakts, tad varēs arī mēģināt līdz Mirentai tikt, vai arī Kēerai.
Turpat netālu, ceļa kreisajā pusē, bija redzama taka, kas pazuda aizaugušā un senatnīgā meža biezoknī, drīz vien tajā nozuda Gēroks un viņa zirgs.
Taciņa stiepās netālu gar ezeru uz ziemeļu pusi. tā līkomoja gar daudzajiem un senatnīgajiem kokiem, gar nokritušiem kokiem, kas jau sen kļuvuši par mājvietu citiem meža augiem. Zirgu un cilvēku sānus skrāpēja nebaidzamie zari .

[Roviela]

Raina droši vadīja savu ķēvīti jājamrindā aiz Gēroka. Viņa jutās pavisam labi un pat līksmi. Vienu brīdi viņa pavēlās seglos un paskatījās atpakaļ, vai Holens ar Tissu nav pārāk atpalikuši, vai panāks.

[Ného]

Bija jau tuvu sešiem vakarā un saule pamazām griezās uz rietu pusi, kad senatnīgais mežs kļuva caurejamāks, koptāks, klajāks. Vēl pēc laiciņa parādījās arī pirmie pelēcīgie, raibie, noapaļotie un stūrainie akmeņi un akmeņu krāvumi, kas bija izmētāti starp kokiem. Šie akmeņi bija salīdzioši nelieli, tikai ,metrs vai pusotrs diametrā, bet mežā bija vēl lielāki, līdz pat 5 vai vairāk metriem.

Nu kur tad lai sākam meklēt? - Gēroks vērsās pie saviem draugiem .

[Roviela]

Raina pieturēja ķēvīti. Paskatījās apkārt.
Tas jāprasa mūsu viesim! viņa iesmējās.
Klau, cienītais Rek, kā ir ar meklēšanu? Kas mums īsti jāmeklē?

[Puķu elfs]

Tikusi zemē no zirga, Tissa viegla kā putns ieskrēja pļavā, pār plecu uzsaukdama Holenam, lai tas pietur Ogli, tikai uz īsu brīdi. Bet brīdis stiepās arvien garāks un garāks. Soli pa solim sekodama gaiļbiksīšu dzeltenajiem pušķīšiem, Tissa pamazām attālinājās no ceļa, Holena, Ogles un visa pārējā, dēļ kā bija metusies šajā avantūrā. Kad bija sasieti jau septiņi pušķīši, meitene pēkšņi atcerējās par Holenu, kas vēl joprojām pacietīgi stāvēja uz ceļa un gaidīja.
- Nu kādas sodības dēļ es ļāvos šim kārdinājumam! Ne dabu baudīt, ne zāles lasīt, ne draugu kompānijā kavēties. Un pie visa vainīgs šis Reks.
Tiklīdz Tissa domās izrunāja šo vārdu, pļavas dzirkstošais spožums it kā apdzisa, gaiļbiksīšu ziedu rūgteno smaržu satvēra auksta vēja brāzma un aizrāva sev līdzi. Tissa piecēlās un gausā solī devās atpakaļ. Gaiļbiksīšu pušķi kūļājās pār muguru sasieti skrajā virtenē un vīta. Kājas vienaldzīgi mina svaigo zāli, bet acis kaut kur tālumā meklēja melnu stāvu.
- Atvaino, Holen, ka liku tev gaidīt. Mazliet aizrāvos. Šopavasar pirmo reizi šajā pusē, šie ir pirmie gaiļbiksīši šogad. Un tā vien šķiet, ka būs arī pēdējie. Tas melnais dzen mani uz priekšu prom no šīs pļavas pat šeit nebūdams.
Tā burkšķēdama, Tissa bija pietuvojusies Oglei, un nu mēģināja uzrāpties tai mugurā, klusībā cerot, ka Holens pats pieteiksies palīdzēt. Galu galā tas arī izdevās, jo Ogle stāvēja mierīgi, iecietīgi vērojot meitenes neveiklās izdarības. Tikusi ķēvei mugurā un sagaidījusi, lai tā lēnām sāk soļot, Tissa saņēma dūšu un uzdrīkstējās Holenam uzdot jautājumu, kas jau kopš vakardienas nelika viņu mierā.
- Holen.... Kā tu domā, kas tas Reks patiesībā ir? Un ko viņš meklē?

[echo3]

Holens stingri turēja Ogles laužņus, nopriecājies, ka Tissa ir tik aizņemta ar citādām domām, ka no zirga nav laika baidīties. Viņš uzmundrinoši uzsmaidīja meitenei, kad tā bija beidzot tikusi ķēves mugurā, un, zirgiem stāvot cieši sānu pie sāna, padeva viņai pavadu. Tā arī abi blakus iesāka kustēties pa ceļu pakaļ pārējiem. - Nav šejienietis, vairāk neko pateikt nezinu. Meklē, nu, kādu mantu, lietu. Tā man šķiet. Tev viņš nepatīk? - Holens atbildēja. Tad nobrīdināja, - Iesēdies kārtīgi seglos un atsperies kāpšļos. Laidīsim rikšos - re, cik tālu jau pārējie, aiz līkuma pat redzami vairs nav. - Neļaudams Tissai attapties, vien ar acs kaktiņu ievērojis, kā meitene automātiski paklausa viņa komandai, zellis laida Sidrabu rikšos, aizraudams līdzi arī Ogli.

Tā viņi jāja, Holenam ik pa brīdim atpakaļ paskatoties, - vai ar Tissu viss kārtībā.

[Puķu elfs]

- Nevaru apgalvot, ka viņš kaut kā īpaši nepatiktu. Tikai... Viņā ir kaut kas tāds mulsinošs... Un nemaz neskaties tā uz mani, zinu pati, ka man katrs svešinieks liekas mulsinošs. Šoreiz ir savādāk, savādāk mulsinoši. Kad par viņu iedomājos, saule kļūst blāvāka un puķes zaudē smaržu, prieks nodziest un gribas paslēpties. Es negribu rikšos...
Bet, kad Ogle pārgāja uz sīku riksi, sekojot Sidrabam, runas plūdi apsīka un domu pavediens pārtrūka. Abām rokām ieķērusies Ogles melnajās krēpēs, Tissa sakostiem zobiem kratījās Holenam pakaļ.

[echo3]

Kad ceļa līkumā kļuva redzami ceļabiedri, Holens piebremzēja Sidrabu, atkal nonākdams blakus Tissai kreisajā pusē. Arī Ogle uzreiz pārgāja soļos, likdama tos līdzeni un prātīgi. Ievērojis Tissas rokas, kas, ieķērušās zirga krēpēs, bija tik krampjaini sažņaugtas, ka pirkstu kauliņi palikuši bāli, Holens pieliecās un ar roku noglāstīja meitenes pirkstus. - Nebojā Oglītei sasuku un ļaujies pati viņas solim, tā būs vieglāk. Tā, kā dara putni, pirms lidojuma zaru sašūpodami. Viegli un kopā. - Turpināja par Reku, - Tu viņu tā jūti, viņš ir tik tumšs?

[rudo lapu vilcēn...]

Viņi bija nonākuši pie tāda ka'galamērķa. Rovans viegli pieturēja zirgu blakus māsas. Vēlreiz to pašu jautājumu uzdot nebija jeģas, tādēļ puisi tikai giadīja atbildi. Jaa būs zināms kas īsti, būs vieglāk meklēt.
Viegli smaidot puisis paŗlaida skatienu paŗi apkaŗtnei. Aina šķita reizē svētsvinīga un sērīga. Kāpēc, to gan Rovans īsti nevarēja pateikt.

[Romija]

Akmeņu mežā Laura Pogu vadīja nedaudz atstatu no citiem, apkārt vienam akmenim, citam krāvumam. Tā viņa kādu brīdi palīkumoja, bet neko neparastu nemanīja. Atgriezusies pie pārējiem, meitene uzdeva to pašu jautājumu, ko jau pirms brīža Raina. Tas prasījās būt noskaidrojams.

[Aiva]

Reks apturēja zirgu un paslējies pārlaida skatienu apkārtnei.

"Ja es zinātu kur tieši, tad nebūtu vajadzīgi palīgi...." viņš nomurmināja pie sevis. Tad skaļāk paziņoja: "Meklējamais, kas te varētu būt noslēpts, ir aptuveni vairoga lielumā. Man domāt, ir vērts pārbaudīt, vai kādam no tiem akmeņu krāvumiem nav kādas zīmes. Vai centrālajā krāvumā. Vai es nezinu, paskatīties, via trās kaudzes kaut ko neizveido, kad viņas plānā uzzīmē. Cik viņu te vispār varētu būt?"

[Roviela]

- Viņu ir pilns mežs!, - Raina atsaucās. - Iesaku sadalīties, bet tā, lai varam sasaukties, un, kamēr vēl gaišs, nopētīt, vai nav kādi uzraksti uz kāda akmeņa.

[Romija]

"Tā mēs tikai kādu galiņu no meža varētu nopētīt," uz Rainas ierosinājumu arbildēja Laura. "Bet tas ir labāk kā nekas! Žēl, ka nav precīzāku ziņu! Jo, ja tas vairogs ir kārtīgi noslēpts, tad visticamāk nekādu zīmju nebūs!" viņa prātoja tā, lai citi arī dzird.

[Puķu elfs]

Beidzot ceļa līkumā parādījās vēja un līganu soļu šūpotās zirgu astes, drīz arī paši jātnieki tapa redzami. Ogle, sekojot Sidraba piemēram, pārgāja uz soļiem un pasaule beidza kratīties, ļaujot Tissai saskatīt meža koku un akmeņu patiesās formas, nevis izplūdušu, bērna sašvīkātu raibumu. Augums atslāba, pleci mazliet saguma, vien rokas turpināja žņaudzīt Ogles krēpes un pavadu.
- Lūk, tur priekšā atkal tā mugura, tik liela, ka aizsedz sauli... Kādas gan muļķības! Redz, saule tepat vien ir, pie debesīm.
Tissa pacēla seju pret spraišļotajiem meža griestiem. Jā, saule tiešām vēl joprojām bija pie debesīm, vien nu jau pamazām tuvojās rietumu pamalei. Krusu šķērsu savītās zaru mežģīnes lēni šūpojās, atdarinot Ogles rāmo soli, kaut kur augstu un tālu skanēja kluss dzeguzes zvans.
- Kā tad, ne osrika kabatā!
Blakus atskanējusī Holena balss un rāmais pieskāriens pārrāva domu pavedienu un skatiens atkal pievērsās ceļam. Spēji nosarkusi, Tissa uzsmaidīja kalējam un, atslābinājusi pirkstus, saglauda Ogles saņurcītās krēpes.
- Es jau nezinu, cik tumšs viņš ir patiesībā. Pat ne to, vai viņš vispār ir tumšs, ja neskaita izskatu. Tikai.... es mulstu, kad viņš tuvumā. Nu ja, to jau es teicu. Un ko tad vēl?
Tissa juta, ka atkal nosarkst.
- Par ko tad tas? Ai, muļķības tas viss, Holen. Cilvēks kaut ko meklē. Kaut ko, kas pazudis. Tas nav nekas neparasts.
Un šķietamā bezrūpībā Tissa iesāka klusiņām dungot šūpuļdziesmu, ko vecā S'Jego vienādiņ vilka, kad krāmējās ar tējām un uzlējumiem. Vien skatiens savādi spulgoja, vērojot krēslaino meža ceļu.
- Muļķīgas domas. Domāt ir muļķīgi. Labāk kratīties. Pieliksim soli, lai panākam viņus, pirms Gērokam iešaujas prātā kāda diža ideja. Saprotams, tikai viņš vien ir vainojams pie visa. Vajadzēja palikt mājās.

[echo3]

Jāsim tāpat soļos, ja mēs pārējos redzam, tad nekur nomaldīties nevaram, - Holens nebija noskaņots vēlreiz mocīt Tissu, dzenot zirgu rikšos. Meitene jau tāpat šovakar īsti kājās nespēs nostāvēt, ko var zināt, varbūt zilumus, lai, no segliem uzdauzījusi.

Tā viņi divatā nedaudz iepakaļ pārējiem jāja, līdz Akmeņu mežā sākās apspriede - kur meklēt? KO meklēt, tā arī nekļuva skaidrs, par KĀPĒC nemaz nerunājot.

Līdz tumsai varam paspēt kādu gabaliņu apskatīt, vien no acīm pārējos izlaist nevajadzētu, - kalējam nebija iebildumu pastaigāt kājām gar akmeņiem. Kaut kas vairoga lielumā - vismaz tas labi. Ja nu būtu čiekurs vai zīle jāmeklē, ko tad?

[Ného]

Kad draugi un svešinieks sāka meklēšanu jeb akmeņu apskatīšanu, austrumu pamalē bija dzirdama ducināšana, un debes jums pamazām sāka pārklāties pelēkiem mākoņiem - patumšais mežs sāka kļūt arvien tumšāks.

Re, no jūras tuvojas negaiss, cerams, ka nebūs vētra. - Gēroks atrāvās no akmeņu izpētes un pagriezās uz austrumiem, kur vajadzēja plesties plašajam jūras klaidam.

[echo3]

(OOG - un apkārtnes apraksts? Nu, lietus nāk - un tad?)

Holens bija nokāpis no Sidraba un palīdzējis no ķēves tikt zemē Tissai. Tagad, zirgu pavadā vezdams, kalējzellis brida gar atsevišķiem akmeņiem un akmeņu kaudzēm, mēģinādams ieraudzīt kaut ko neparastu. No pārējiem viņš turējās redzamības attālumā.

Dunoņa debesīs nevarēja liecināt ne par ko citu, kā vien par pamatīgu lietusgāzi. Holens sāka lūkoties ne tikai uz akmeņiem - vai tuvumā nav kāds biezs egļu puduris vai paugura nogāze ar velēnu pārkari, kur paslēpties?

[Puķu elfs]

- Jā, no zirga nu esmu zemē. Uiiii... kā sāp, ne soli nevar paspert. Ogle, kur tu dosies? Nu nemūc. Uiiii.... - Satvērusi Ogles pavadu, kas gandrīz vai vilkās pa zemi, Tissa kādu brīdi stāvēja, sametusies līkumā. Pamazām, gabaliņu pēc gabaliņa, mugura iztaisnojās un skatienam pavērās meža ainava. Šo mežu Tissa tīri labi pazina, lūk, lielais apsūnojušais akmens, tam blakus Brālītis, mazliet tālāk plakanais granīts – Galds. Tissa paspēra soli un iekunkstējās.
- Auuu... Vajadzētu aiziet līdz vecajam bērzam, cik diez liela melnā piepe izaugusi. Varbūt varētu nogriezt un Oglei pie sedliem piesiet. Pašai nebūtu jānes... Un ar ko tad es to nogriezīšu? Nē, tomēr nē. Bērzs sāks sulot un sanīks, beigās arī nokaltīs. Vajadzēja to izdarīt ziemā...

Soli pa solim Tissa steberēja starp akmeņiem, brīžiem raudzīdamās apkārt, brīžiem vērojot sabirušās priežu skujas zem kājām. Ogle paklausīgi sekoja, ik pa laikam noskrubinādama kādu svaigas zāles pušķīti.
- Lietus nāk. Samirksim. Tissas sejiņā iezagās tīksms smaids, iztēlojoties vēsās lāses krītam uz sejas un pakšķam visapkārt. - Ja vien nebūtu jāmeklē tas Kaut Kas. Uiii..., manas kājas, kur gan jūs ejat...