Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[Ného]

Gēroks nosmējās par Rainas konstatēto faktu - Nu nemaz tik daudz nav bijuši šadi gadījumi.
Puisis pa vidam sasveicinājās ar Tissu, bet tad pievērsās Holenam - Pag, pag, es nesmu gluži apsolījis, ka jūs palīdzēsiet, bet apsolīju atrast palīgus, jums tikai jādod piekrišana. Un paši pirmie, kam jautāt bijāt jūs - mani draugi. Un nevajag jau uzreiz arī pamest smēdi, vai tad tavs skolotājs neļaus ik pa laikam uz dažām dienām doties kaut kur.

[Romija]

Laura Tissai ātri, īsos teikumos pastāstīja būtību, kas ir šis svešinieks un ko viņš grib, pēc tam mudinot draudzeni sēsties pie galda un klausīties tālāk.

"Vai tas tiešām ir uz dažām dienām?" Laura vaicāja svešiniekam. "Uz ilgu laiku es nevaru. Uz pāris... nu varbūt!" viņa piebilda.

Vecāki jau ļautu meitai kādas dieniņas, vienīgi būtu jāsastāsta, ka ciemojas pie Rainas vai Tissas, jo bīstamās lietās viņi negribēja viņu laist. Lai arī Laura jau bija teju pieaugusi, tomēr bija diezgan svarīgs ģimenes balsts, ko zaudēt viņi negribētu. Tāpat šuvēja, kurai solīts kārtīgs un regulārs darbs, nodrošināja lētāku amata mācīšanos. Un tas nudien bija no svara. Ja pāris dienas varētu aizrunāt, tad nedēļu vai vairāk - varētu jau rasties problēmas.

[Aiva]

"Ja jau tas ir tik liels upuris, var protams nepiedalīties, cienījamais... . ," Reks nesatricināmā mierā vēsi atbildēja, ieturot pauzi vārda vietā, jo neatminējās kā īsti mutīgo puisi sauca. "Kas attiecas uz naudu - varbūt man arī ir tik daudz naudas, varbūt nē, bet lieki mētāties ar to es nekad neesmu radis."

"Tomēr liekas, ka nebūs jau tik traki. Šobrīd man ir vajadzīga kāda vietējo apstākļu pazinēja palīdzība apsekot vietu, kurā, iespējams, varētu atrasties šis te priekšmets. Neslēpšu, tādu vietu pasaulē ir daudz, un ir visai niecīga varbūtība tam, ka šis priekšmets arodas tieši šeit, bet tāda varbūtība pastāv."

"Par dalību meklēšanā es esmu gatavs maksāt dienasnaudu, bet saprātīgās robežās. Ja meklēšana būs sekmīga, tad, protams, būs arī papildus atlagojums, bet neveiksmīgas meklēšanas rezultātā uz to nav ko cerēt."

[Roviela]

Rek, nevajag, lūdzu, Holenam pārmest... ja tu pazītu viņa meistaru, tu tā nerunātu. Labākais kalējs visā salā, nekur nedabūsi kvalitatīvāks kalumus, jā, un ieročus arī, tāpēc viņiem darba ir pārpārēm, visi grib tikai to. Meistars būs neapmierināts, mūsu draugs baidās, ka pavisam nepadzen, bet es ceru, ka tik traki jau nebūs. It īpaši, ja mēs kāds tagad pie viņiem kaut ko dārgāku nopirktu. Zobenu kādu, vai... ja pēkšņi ievajagas... varēja manīt, ka Raina tādai lietai īsti netic, bet, ka viņa ļoti gribētu atrast iemeslu zobenu nopirkt.

Ja tas neaizņem vairāk kā pāris dienas, nu, augstākais trīs, meitene turpināja apspriest šo lietu skaļi ar sevi. Nu, un nav slikti, ka brālis dzird! tad, iespējams, to varētu pasākt gan.
Tu tikai neiebilsti, viņa jau bija iedegusies, kad ar šo teikumu vērsās pie brāļa, nav mums pašlaik nekādu steidzamu pasūtījumu! Tie stikli bodnieka bēniņu logiem var pagaidīt, jo vairāk tāpēc, ka māja līdz bēniņiem vēl nav uzcelta! Nu, lūdzu! iesim, paklejosim pāris dieniņas. Es tādu laiciņu neesmu bijusi ārā no pilsētas.
Un zobenus nopirksim, gaišmate piemetināja, lūdzošām acīm veroties Rovenā.

[echo3]

Tas nav upuris, un nepadzīs mani arī. - Holens piepeši iesmējās. Lai nu kas, bet amatnieks šis svešinieks gan nav. - Vienalga, vai uz dažām dienām vai pusgadu - mans līgums ar meistaru ir tāds. Kad atgriezīšos, naudu saņemšu atpakaļ, ja vien kas ar smēdi nebūs noticis. Meistars viens netiek galā, būs pasūtījumi jāatsaka, kāds manā vietā jālīgst, tas viņam zaudējums. Ja nu vienīgi mēs pa svētku laiku ejam.

Zobenus? Zobeni ir, kārtīgi dunči arīdzan. - Holens paskatījās uz Lauru un Tissu, kas klusītēm čukstējās. Zellis zināja, ka meitenēm nav naudas ko tādu nopirkt. - Ja nolemsim iet... visiem ko pagādāšu pēc iespējām.

[Romija]

Laura uzsmaidīja Holenam. Viņa zināja, ka tie nav tikai tukši vārdi - ja vajadzēs, tad puisis tiešām pagādās kaut ko, ko vismaz lietošanā iedot.

"Jūs droši vien esat atbraucis un gribēsiet pavisam drīz doties ceļā?" viņa pēc brīža pievērsās svešiniekam un jautāja.

[Aiva]

Reks pats negribot pasmaidīja.

"Jūs uzminējāt manas domas," viņš sacīja. "Katrā ziņā, jo ātrāk mēs to izdarām, jo labāk. Vai nu mēs šeit pie jums atrodam meklēto, vai noskaidrojam ka te tā nav, un es atvados no jums un dodos to meklēt tālāk. Sala nav liela, teiktu ka ar pāris dienām, manisprāt, pietiktos lai to noskaidrotu. Man, kā redzat, īpaši daudz mantu līdzi nav, esmu pieradis ceļot bez liekām nastām. Ja netiksim galā pāris dienās, atgriezīsimies un pēc tam mēģināsim atkal. Tikai brīdinu - lieku laika vilkšanu es gan necietīšu."

"Tātad, esmu gatavs maksāt par piedalīšanos piecus osrikus dienā. Atlīdzība par atrašanu - simts helleru. Kas ir ar mieru?"

OOC. osriki, helleri - pieņemsim ka tā sauc sudraba un zelta monētas. Nekas pārāk dārgs. Pieņemsim ka par osriku var lēti paēst krogū. Tātad 3 ēdienreizes un vēl paliek 2 gabali pāri ko zeķē nolikt. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[Romija]

Lauras acis krogus puskrēslā iemirdzējās! Divi osriki dienā pavisam noteikti paliktu, ko vecākiem aiznest, bet, ja ēd pieticīgāk, tad pat vairāk. Nekāda liela bagātība tā nebija, bet tomēr papildus naudas gabali. Bet simts helleri!

"Piekrītu!" viņa negaidot dedzīgi iesaucās. Tik ļoti negribējās laist šo izdevību garām. Mirkli apdomājusies, Laura paliecās uz svešinieka pusi. "Simts visiem vai simts katram?" viņa klusi pārvaicāja.

[Aiva]

"Ja atradīsim, tad katram," Reks drošā bet klusā balsī apstiprināja. Vismaz viens liekas bija jau piekritis, ļaunākajā gadījumā iztiks arī ar to pašu, lai gan labāk būtu paņemt līdzi arī tos puišus. No meitēna tik vien labuma kā ceļus rādīt.

"Un ko tad pārējie?" viņš paskatījās uz klātesošajiem.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 19.01.2007 12:43

[Roviela]

Ak, nu netiepies! Raina zem galda ar kāju piebikstīja brālim. Ejam paklejot!
Nauda, tā, protams, ir laba lieta, lieka nebūs. Un ja vēl dienas naudu maksā, tad pavisam jauki. Raina gan šaubījās, vai pa ceļam būs tik daudz krogu, lai trīsreiz dienā tajos notērētu pa osrikam. Būs vien no mājām kas jāpaķer arī.
Bet viņai gribējās "atiet" no ikdienas. Un zobenu, ko tā kārojās, bet bez vajadzības sirdsapziņa neļāva iegādāties.

[Romija]

Lauras acis iespīdējās vēl spožāk. Māmiņai jauna kleita un tēvam jauna platmale. Varbūt pat jauna laiva!

"Ja tas ir tik vien, kā meklēt, tad taču mēs varam šim jaukajam kungam ceļu parādīt, vai ne? Un sen neesam bariņā bijuši zaļumos! Ko sakiet - apvienosim to lietu? Pastaiga svaigā gaisā ar nakšņošanu zem klajas debess - pirms cik gadiem pēdējo reizi tādā kārtīgā gājienā bijām?" Laura jau bezmaz lūgšus centās pierunāt arī tos, kas savu jāvārdu vēl nebija teikuši.

"Pēdējo reizi mēs gājām uz kalniem alu meklēt. Atradām," viņa bija nospriedusi paskaidrot svešiniekam, ka gluži vaļoties netaisās. "Nekas gan tur tāds dižs nebija, bet labs gabaliņš ejams bija, pa kalniem bija jākāpj. To jau mūsu puiši kā kalnu kazas dara, bet mēs jau nepaliekam šiem pakaļ!" viņa piemiedza ar aci.

[echo3]

Nu, tad jau man arī jāiet, - Holens bija izlēmis. - Kas tad tevi, Laura, pieskatīs, kad tu pa kalniem kā kazlēns sāksi lēkāt? - Un to vējagrābsli arī - kalējs skatījās uz Gēroku, - Un ko tu pats? Tēvocis laidīs?

[Romija]

"Ka tik..." Laura gribēja paķircināt Holenu, bet aprāvās. Negribējās svešinieka klātbūtnē pārāk bērnišķīgai izlikties.

"Bet cik liela ir iespēja, ka mēs atrodam to, kas atrodams?" Laura atkal pievērsās svešajam, mēģinādama uzzināt pēc iespējas vairāk vēl tepat krogū. "Un kā jūs pierādīsiet, ka, atradis to lietu, neaizmuksiet nesamaksājis?"

[Aiva]

"Kas attiecas uz pirmo jautājumu," Reks pamāja ar galvu pret runātīgo meitēnu, "Tad izdedzes nav lielas, bet zīmes sakrīt. Protams, pilnībā visu varēs tikai uz vietas pateikt."

Viņš apklusa un pasmīnēja. "Attiecībā uz otro jautājumu. Nu, pirmkārt man varētu būt visai pagrūti 'aizlaisties' ar 'atradumu'. Tomēr, visas naudas man līdzi nav. Ir tikai ceļa izdevumi, un šādas tādas vēstules, kuras var pārvērst naudā. Pilnā samaksa var tikt veikta tikai pēc atrašanas un atgriešanās."

Reks noplātīja rokas.

"Jums atliks uzticēties man kā es uzticos jums."

Šo rakstu rediģēja Aiva: 19.01.2007 15:18

[Puķu elfs]

Tissa domīgi klusēja, ik pa brīdim pametot aizdomīgu skatu tumsnējā svešinieka virzienā. Šurp viņa bija nākusi ar pamatīgu piespiešanos, bažīdamās un šaubīdamās, cerot, ka nekas ļauns nav atgadījies. Kaut kur dziļi sirdī vēlēdamās, kaut viņa nokavētu, kaut viss jau būtu beidzies! Tad varētu mierīgā garā pa klusām ieliņām aiziet līdz namiņam, kur Gēroks dzīvoja; gan jau tad uzzinātu visu, kas noticis. Bet tas, ko viņa ieraudzīja, ienākot krogā pārspēja visu, ko viņa bija iztēlojusies. Šis svešinieks...
Vēl joprojām rokās burzot pie savām durvīm atrasto zīmīti, Tissa saguma, kļūdama it kā arvien mazāka un mazāka. Bet aiziet viņa tomēr nevēlējās. Un tam par iemeslu bija ne tikai bailes pakustēties un tikt pamanītai. Pirmkārt, salu Tissa tiešām pazina - ārstējošas, indējošas, iemidzinošas un uzmundrinošas zālītes bija atrodamas katrā krūmā, katrā purva lāmā, kartā pļavā. Otrkārt: - viņa no tiesas juta līdzi visam, kas notika ar draugiem; ja ies viņi, arī Tissa nedrīkst palikt mājās. Treškārt, meitenei nebija nekādu ierobežojumu attiecībā uz amata apguvi; varēja klīst pa mežiem jebkurā laikā, ja tik neatgriezās mājās ar tukšām rokām. Par ceturto iemeslu Tissa negribēja runāt pat pati ar sevi.
Vēlreiz uzmetusi svešiniekam ašu skatienu, viņa nervozi sarosījās un izslējās taisni. Pavērusi muti un dziļi ievilkusi elpu, Tissa grasījās paziņot, ka piedalīsies visā šajā pasākumā, bet skanīgo vārdu vietā atskanēja:
- Tad nu,.... ja jau jūs ejat,..... tad,..... nu es arī,..... iešu.
Izstostījusi šos vārdus Tissa spēji nosarka un ierāva galvu plecos, no visas sirds vēlēdamās kļūt neredzama.

[Romija]

Laura dzirdēja, ka Tissa nebūt neizklausās tik azartiska kā viņa pati. Viņa pat izklausījās nobijusies - vēl vairāk kā citreiz, kad draugi plānoja kaut kur doties. Un kā nu ne - šoreiz tā nebija pastaiga uz alu, bet gan īsts uzdevums.

Laura draudzīgi aplika roku blakus sēdošai Tissai ap pleciem, pievilka viņu mazliet sev tuvāk un tikai viņai vienai teica: "Tis, atceries, tur piekalnē! Auga tās puķes, ko tu teicies vērtīgas esam? Atceries? Gan jau mēs iesim tur garām vēlreiz. Es to pat jūtu, ka noteikti iesim! Tā būs tāda pati pastaiga kā citkārt. Tikai mums par to samaksās. Tas arī viss! Nāksi taču man līdzi, izstāstīsi, kā tev pēdējā laikā ar labisko griezto un mežģīņrakstu sokas, ko?" Laura runāja maigā, mierinošā, bet reizē arī viegli iedrošinošā balsī, lai tā neizklausītos pārāk uzbāzīga, bet pat drīzāk ikdienišķa. Bet Lauras acis runāja citu valodu. Kā nozudējušamies kucēna actiņas, kas lūdz, izmisīgi lūdz mazajai meitenei viņu paņemt klēpī un papaijāt. Vai vismaz ļaut sekot līdzi!

Uz Reka teikto Laura tikai pamāja ar galvu.

[rudo lapu vilcēn...]

Rovans bija domīgi klausījies svešinieka teikto, klusējot. Uz māsas pamudinājumiem un lūgumiem, viņš nolēma vēl uzreiz neatbildēt. Bet, kad savu piekrišanu izteica arī Laura, Holens un Tisa, Rovans pasmaidījis un palocīja galvu.
-Darbu tiešām nekādu steidzamu nav. Brīva laika arī pietiekami. Esmu ar mieru kārtīgi izstaigāties un ieelpot svaigu gaisu.- puiša balsī skanēja viegla sisrnība un seju nepameta smaids. Lai vai kā, Rovans bija nolēmis palīdzēt svešiniekam.

[Roviela]

Beidzot! Raina iegavilējās.
Rek, mēs ejam. Abi divi. Tikai - kad norunāsim? Nez, vai šodien vēl paspēsim, ko? mums vēl zobeni jānopērk - viņa uzmina brālim uz kājas, lai tas nesadomātu iebilst! - un šis un tas jāpaņem mājās.

Tis, ejam! Kā mēs bez tevis? nākamā uzruna bija veltīta viņu kautrīgajai draudzenei. Raina jau saprata, ka Tissa kaunējas no sava izskata, bet, kas ir izskats! katrs, kas iepazina viņu tuvāk, uzreiz to aizmirsa - meitene bija tik jauka, kautrīga un prasmīga, vienīgi, ka pati vienmēr atcerējās savu bēdu, un tāpēc vairāk rāvās maliņā.

[Aiva]

Reks pasmīnēja un atgāzās krēslā. Lieliski.

"Atkarājas, vai esat gatavi doties tūlīt ceļā. Laikam jau nē. Nu tad man ierosinājums būtu veltīt šodienu lai sagatavotos, sarunātu savu prombūtni uz pāris dienām, kas nu kuram sarunājams, sagatavoties pargājienam - liekas, jūs pamācīt tur nevajadzēs ko ņemt līdzi, drīzāk mani pašu derētu pamācīt tādā ziņā, kāds šeit laiks un kādas drēbes labāk līdzi ņemt.," viņš iesmējās. "Man liekas, ka rēķināties ar četrām-piecām dienām būtu pareizi. Ja neies kā plānots un meklēšana ievilksies, atnāksim atpakaļ un pēc tam mēģināsim vēlreiz. Viena diena neko daudz neizšķirs. Jeb kā jūs novērtējat tādu gājienu?"

[Romija]

"Izklausās labi," Laura lietišķi novērtēja Reka piedāvājumu. "Bet man laikam būs jāatstāj jūs pārrunāt detaļas, jo šuvēja mani gaida!" meitene piecēlās no galda. "Es piekāpšu vakarā," viņa piebilda Rainai un Rovanam. "Izstāstīsiet sīkāk, labi?"

"Attā visiem! Ar ko līdz vakaram, ar ko līdz rītam!" Laura visiem pamāja. "Ar mani varat rēķināties!" Rekam tika veltīts miedziens ar aci.

Izgājusi no kroga, Laura rikšiem metās uz šuvējas darbnīcu, lai atvainotos par kavēšanu, nedaudz pastrādātu un sarunātu prombūtni. Ak, ja vien izdotos atrast... tad arī man tiktu kleita!