Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[echo3]

Apēdis vēl dažus pīrāgus, Holens jutās paēdis, un nolēma mazliet izlocīt kājas - arī jau nebija pierasts pie jāšanas - pie reizes apstaigājot zirgus un pārbaudot, vai rīta steigā nav ko palaidis garām. Apziņas stūrītī tā kā vīdēja viens ne tik ideāli pareizs pakavs. Pogai. To varētu pielabot.

Zellis piecēlās un aizsoļoja pie Sidraba. No somas paņēmis dažus instrumentus, tālāk gāja pie Pogas, kuru nācās ar laipniem vārdiem un maizi pievilināt - nebija piesieta. Nāca drīz un uzlika galvu uz Holena pleca - draugs! - Nu tad tagad stāvi mierīga, jaukā! - Iedevis maizi un noglāstījis ķēves purnu, puisis stingri saņēma tās labo priekškāju un pacēla. Jā, atmiņa nevīla, pakavs nepavisam nebija tādā kārtībā, kā vajadzētu. Holens ķērās pie darba.

[Romija]

Laura redzēja, kā Holens dodas pielabot kaut ko Pogas pakavam, bet nejaucās. Zirdziņš pazina kalējzelli un mierīgi ļāvās. Un pašu darbu gan jau Holens viens labāk izdarīs.

Apēdusi vēl pārīti pīrāgu, Laura piecēlās un piegāja pie Gēroka, kas ezera malā baroja gulbjus. "Te kāds runāja par peldēšanos?" viņa nevainīgi apjautājās, ar vienu aci pašķielējusi uz Gēroku, lai arī skatiens it kā bija pievērsts gulbjiem.

[Aiva]

Reks pabeidza notiesāt trešo pīrāgu un saprata, ka šobrīd vairāk ēst nebūtu prātīgi. Izskatījās, ka ar'\i pārējie pirmo izsalkumu ir jau apmierinājuši.

"Hmm, cik tālu vēl līdz meža sākumam?" viņš piecēlies kājās, nopurināja maizes drupačas un, pagājis paŗis soļus uz ezera pusi, pavaicāja Gērokam. "Negribētos iztraucēt atpūtu, bet tomēr derētu vēl šodien nokļūt līdz mērķim..."

Peldēties... Kaut arī pašam Rekam pret to nekas nebija iebilstams, tomēr doma par aiz muguras atstātajiem sekotājiem nedeva mieru...

[Roviela]

Raina turpināja kaisīt maizi gulbjiem un priecāties par to graciozajām kustībām. Peldēties viņai negribējās, tāpēc viņa piebalsoja Rekam:
Dosimies tālāk! Nekur jau vēl neesam tikuši. Tūlīt nokopšu galdu.
Viņa nopurināja no plaukstām beudzamās drupačas ūdenī, tad gāja sasaiņot atlikušos pīrāgus sainītī un salocīt galdautu.
Pēc tāda brītiņa viss atkal bija uzsaiņots mugurā Mirgai, un meitene panācās atpakaļ uz ezera pusi, kur stāvēja biedri.

[rudo lapu vilcēn...]

Pusdienas tuvojās beigām un Rovans jau jutās paēdis. Neko daudz nevajadzēja, nekas liels kopš brokastīm jau ar nebija darīts. Ar vieglu smaidu uz lūpām puisis bija vēries uz ezerā peldošajiem gulbjiem, īpaši nesteigdamies un nesteidzinādams arī pārējos.
Kad Reks un Raina sāka jau posties turpmākajam ceļam, arī puisis piecēlās un, noslaucījis rokas gar biksēm, devās sasaukt savu bēri, kas ganījās nedaudz tālāk.

[Romija]

Dzirdot runas par tālāk došanos, Laura uzsmaidīja Gērokam kārdeiz-citreiz smaidu un devās pie Pogas.

"Kas viņai tur bija?" viņa vaicāja Holenam, kas vēl darbojās ar ar Pogas kāju. "Kaut kas nopietns? Viņa varēs turpināt ceļu?"

[Ného]

Nu neko darīt, vēl jau viens ezers pa ceļam. - Gēroks atbildēja Lauras smaidam.

Puisis pēc nelielas apdomas noteica, ka līdz Akmeņu mežam esot vairāk ne kā jau nojātais gabals, pa priekšu būšot vēl Senmežs.

[Aiva]

"Senmežs..." Reks domīgi sacīja, pārbaudot, kā zirgs uzvedies pa pusdienu laiku, un kādā stāvoklī sedli un pie tiem piestiprinātās somas.

"Par ko tāds nosaukums? Milzīgi koki, vai arī kas cits par iemeslu?"

Likās, ka ar puiša palīdzību visus izdosies tomēr atrunāt no liekas aizkavēšanās.

[Ného]

Nē nu koki, kā koki, varbūt vecāki kā citur. Mežs pat par sevi izskatās senatnīgs, bet kādēļ mūsu senči deva tādu vārdu me žam, nezinu.

Gēroks aizgāja līdz savam zirgam, atraisīja to no krūma un sekojot citu piemēram, kas jau bija sākuši kārtoties, pārbaudīja sedlus un somas. Mo tām viņš izvilka maizes šķēlīti, ko iedeva savam zirgam - Vai gribēsi vēl nodzerties ezera ūdentiņu? -puisis skatīdamies acīs lopiņam, jautāja viņam.

[echo3]

Nē, nekas nopietns, - Holens Laurai atbildēja. - Būtu nopietns bijis, no rīta nebūtu Tevi Pogai mugurā kāpt laidis. Tūlīt beigšu. - To sakot, zellis tiešām arī beidza darbu un atlaida ķēves kāju. Tā piespēra kāju pie zemes un nomīņājās. Holens papliķēja zirga spīdīgo kaklu, - Bija labi, tagad būs vēl labāk!

Ielicis pavadu Laurai rokā, Holens devās pie Sidraba nolikt instrumentus, reizē skatīdamies pēc Tissas - jākāpj atkal zirgam mugurā, kā būs šoreiz?

[Puķu elfs]

ooc: atvainojos par bremzēšanu, netieku galā ar personas dalīšanos (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Ar Rainas palīdzību aizsteberējusi līdz izklātajam galdautam un klusām, zem deguna nomurminājusi labas ēstgribas vēlējumus, Tissa pastiepās pēc pīrādziņa. Tas silti iegūlās plaukstā, likās ka pat caur ādu ir iespējams sajust tā garšu. Pacēlusi pīrādziņu pie mutes, Tissa dziļi ieelpoja.
- Šī smarža vienkārši apbur!
Tissa gribēja vēl ko piebilst, bet aprāvās pusvārdā. Šī tumsnējā svešinieka klātbūtne gluži kā stiprām virvēm sasaistīja gan domas, gan kustības. Satvērusi vēl vienu pīrādziņu un nomurminājusi kaut ko nesaprotamu par pļavu, ganīšanos un dzīves jēgu, Tissa lēniem soļiem devās pļavas virzienā, ik pa brīdim noliecoties un kaut ko pētam.
Lenām likdama soli pēc soļa, meitene attalinājās no biedru bariņa. Apkārtnes skaistums un putnu dziesmas vairs nesasniedza viņas apziņu, bet acis, ausis un deguns uztvēra augu valodu. Saknītes, lapiņas, drīksnas un pumpuri cits caur citu steidza pastāstīt par sulām un spēkiem, kādi rodami viņu šūnās, pasūdzēties par aizgājušās, gandrīz jau aizmirstās ziemas bargajiem saliem. Nav nekāds brīnums, ka tad, kad pārējie draugi ar savu tumsnējo pavadoni jau posās tālākam ceļam, Tissa vēl joprojām klīda pa pļavu ar aizkostu pīrāgu rokā. Kaut kur dziļi aizprātā bija ieperinājusies doma attālināt neizbēgamo kāpšanu zirga mugurā.
Galu galā sapratusi, ka nekur viss nespruks, smagiem soļiem meitene devās atpakaļ pie zirgiem. Lai cik tas būtu neticami, melnā Ogle izskatījās daudz lielāka, nekā parasti.

Šo rakstu rediģēja Puķu elfs: 28.02.2007 17:12

[Romija]

"Paldies!" Laura pateicās Holenam. "Laikam jākāpj mugurā un jādodas tālāk," viņa secināja, redzot, ka arī pārējie pošas. Tad ar otro piegājienu mazliet neveikli tika Pogas seglos. Gan viņai, gan zirdziņam patika izmest līkumus rikšos, tāpēc arī tagad, kamēr citi vēl kārtojās, Laura ļāva Pogai izmest līkumu pa pļavu, vadot viņu speciāli kādu gabalu nost no Tissas, lai nesabaidītu draudzeni.

[Ného]

Gēroks uzrāpās savam zirgam mugurā un lēnām devās uz lielceļa pusi, skubinādams tā darīt arī pērējos. (OOC-es pavilkšu mūs uz priekšu, lai ātrāk iet, bet neliedzu aprakstīt notikumus iepriekš)
Jātnieki jau atradās uz ceļa un nedaudz pēc vieniem sasniedza ceļa krustojumu, kur viens ceļs veda uz Nehnu un Kluso mežu, kas bija Gērokprāt arī jāapmeklē, un otrs veda uz Mirentu - arīdzan uz Akmeņu mežu.
Puisis bija nedaudz piebremzējis, bet tad, kad viņam blakus jau atradās kāds no draugiem, turpināja ceļu pa priekšu līdz Senmežam, kur viņu pakaušus vairs nesildīs karsta dienas vidus saule.

[Aiva]

Reks turējās zirga mugurā un klusībā nolādēja tās dienas, kad bija ļāvies slinkumam. Vakarā tas viss smagi atriebsies.

Vienīgi Senmežs, ar savu aizdomīgi jauko solījumu par pavēni, uzturēja viņā možumu, kā arī tas, ka sekotājiem droši vien nav izdevies tik uz pēdām tik ātri... Vismaz nevienu bariņu pakaļ steidzamies šobrīd nemanīja, ceļa patrāpījās tikai zemnieki, un no tā, ka tos izjautājot, kāds nelietīgi varētu tomēr Reku izsekot, diemžēl izvairīties nebija iespējams.

[Romija]

Laura sekoja Gērokam, jau pēc brīža viņu apsteigadama un tagad jādama pa priekšu. Šobrīd viņa vairāk izbaudīja apkārtni un to, ka atkal ir tikusi Pogas mugurā, nekā prātoja par to, kas tagad būtu darāms.

[Roviela]

Raina apstādināja ķēvīti krustcelēs, kamēr Gēroks minstinājās ar ceļa izvēli, un sekoja viņam, kad draugs nogriezās pa labi, uz Mirentas pusi.
Dosimies uz Senmežu un pēc tam uz Akmeņu mežu, kā stāstā bija ar tiem akmeņiem? viņa prātoja.

[echo3]

(OOC - atļaušos izspēlēt par diviem, lai tiekam tālāk.)

Redzēdams, ka Tissa arvien lēnīgāk un domīgāk virzās uz sava zirdziņa pusi, Holens aizsprādzēja savu somu un devās pie Ogles. Atsējis pavadu un kārtīgi uzlicis laužņus, zellis sāka vest zirgu Tissai tuvāk. Meitene nāca kā aizmiglotām acīm un atdūras pret ķēves sāniem, kuru Holens visai veikli iegrieza Tissas ceļā, un laikam jau izbīlī pati pasita rokas uz augšu, ieķerdamās seglos. Neļaudams viņai attapties, zellis izmantoja šo brīdi, lai tāpat kā no rīta ieceltu Tissu seglos. - Ķer un turies! - Pameta Tissai pavadu. Ogle visu šo darbību laikā stāvēja kā iemieta, nu, mierīgāku zirgu vairs nav!

Tad Holens ātri aizskrēja pie Sidraba, atsēja to, sakārtoja laužņus, un pēc mirkļa jau bija sava zirga mugurā. Tā kā pārējie jau jāja prom, zellis slaidi nojāja Oglei gar pašu purnu, un ķēve sāka soļot pati - Sidrabam pakaļ.

Ceļš bija patīkams, vien saule kārtīgi cepināja. Tāpat kā pārējie, Holens savu zirgu pagrieza uz Senmeža pusi.

[rudo lapu vilcēn...]

Laiks bija tīkmi saulkains un arī bērīša solis līgans. Rovans sēdēja zirga mugurā un nedaudz muļķīgi smaidīja, pievēris acis. Puisi gndrīz vai nemanīja, k pārējie pagriežas uz Senmeža pusi, taču bērīts pats bij gana gudrs lai sekotu paŗējiem zirgiem. Bez tam, pavada tika turēta vaļīgi, ļaujot zirgam pašam izvēlēties soli un ērtāko ceļu.

[Puķu elfs]

ooc - Paldies, ka pagrūstat mani.

Kā no zemes pēkšņi Tissai priekšā uzradās Ogles melnie sāni. Viņa nepaspēja i atjēgties no izbīļa, kad juta, ka kājas zaudē pamatu, pļava, ezers un debesis noņirb gar acīm raibā jūklī. Un Tissa jau atkal sēdēja sedlos un rokās iegūlās pavada. Un atkal šo nedarbu bija pastrādājis Holens, kas nu jau sēdēja Sidrabam mugurā un vadīja to garām Oglei. Sasārtušu seju, nolaistām acīm Tissa murmināja pateicības vārdus, bet balss negribēja klausīt, tā nebija skaļāka pat par zeltaina purenes zieda plaukšanu ezermalas seklumā.
Drīz vien pureņu zeltītā ezermala izgaisa pavasarīgajā dūmakā un ceļš turpināja griezt pļavas audeklu. Ogles mierīgais, līganais solis pamazām aizgaiņāja saspringumu, savilktie muskuļi atslāba un Tissas domas pievērsās apkārtnei: noziedējušo māllēpju baltās galviņas, vietām palsi mirdzoši gaiļbiksīšu pleķīši, kā pogas saules staros gozējās pirmās pienenes. To visu vērojot, Tissa atkal kļuva nemierīga, tikai šoreiz nemiera iemesls nebija Ogle, kāds cits liels dzīvnieks vai svešs cilvēks. Viņa grozījās sedlos, trinās un knosījās, staipot kaklu un nervozi ņurcot pavadu. Galu galā sadūšojās un viegli iespieda papēžus Ogles sānos, pirms tam ar abām rokām krampjaini satvērusi pavadu un melnās krēpes. Bet šo pieskārienu laikam Ogle nemaz neuzskatīja par vajadzīgu pamanīt un turpināja rāmi soļot. Mazliet saminstinājusies, Tissa atkārtoja manevru, šoreiz tajā ieliekot vairāk spara un spēka. Un laikam jau par daudz, jo Ogle strauji pārgāja uz rikšiem, ignorējot meitenes pārsteiguma saucienu. Tikusi galā ar pirmo izbīli un pārsteigumu, iekrampējusies krēpēs, Tissa kratījās uz priekšu, līdz bija tikusi blakus Holena Sidrabam.
- Prrrrr! - meitene centās apturēt Ogles straujo soli. Ķēve gan saausījās, bet soli negausināja. - Prrr, prrr!- Tissa atkārtoja, šoreiz skaņās izteikto pavēli apstiprinot ar pavadas savilkšanu, kā rezultātā gandrīz zaudēja līdzsvaru.
- Holen, klau, Holen, vai palīdzēsi lūdzu? Te netālu ceļmalā zied tik daudz gaiļbiksīšu, ka grēks atstāt! Laiks ievākšanai brīnišķīgs, ziedi vēl nav pārziedējuši. Palīdzi norāpties zemē un pieturi Ogli. Es ātri saplūkšu kādu pušķīti. Pēc tam apsolos steigties (diez vai Tissa apjauta, ko apsola – pilnos rikšos vai auļos viņā pat briesmīgākajos murgos nebija jājusi).

Šo rakstu rediģēja Puķu elfs: 08.03.2007 15:18

[echo3]

Holens uzsmaidīja Tissai, - Neklausa? Labi, tūlīt piestāsim. - Viens veikls pagrieziens, un zellis, zemu pieliecies, ar kreiso roku bija satvēris Ogles laužņus. Un - Tissa nemaz nesaprata, kā viņš to izdarīja - Sidrabs apstājās, un Ogle arī. - Tiksi zemē? - Holens no meitenes rokām pārņēma pavadu. - Pēc brīža mēs jūs panāksim! - Puisis nosauca pārējiem pakaļ.