Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[Romija]

Laura vēlreiz uzsmaidīja un kāri satvēra zobena spalu. Izvilkusi ieroci no maksts, meitene to apskatīja, pacilāja un pagrozīja. Nez kāpēc šķita, ka tas ir pārlieku smags. Bija taču redzēts, cik viegli to tura rokās kaut vai Holens. Bet šis - pasmags bleķa klucis, kas cēlo ieroci atgādināja tikai pēc skata. Ne miņas no lietošanas ērtuma.

"Es tevi saprotu," Laura atteica un pāris reizes pavicināja zobenu. "Patrenēties varbūt, bet lietot - man liekas, ka nav īsti man pa rokai. Bet smuks gan dikti," viņa ar smaidu atdeva zobenu atpakaļ Rainai. Nu viņa jutās labāk, zinot, ka patiesībā nemaz tik lielisks šāds ierocis nav. Varbūt skaists, ietekmīgs un ļoti svarīgs, bet ne priekš Lauras. Laura labāk ar duncīti vai kādu koku cīnīsies, ja vajadzēs. "Daudz būs jāmācās," viņa vēl vērtējoši piebilda.

"Sveiks, Roven!" Laura uzsauca pamanītajam Rainas brālim. "Jums gan labi, ka ar saviem zirdziņiem varēsiet jāt," viņa turpināja atkal klusāk. "Ceru, ka man nepagadīsies kāds pārāk nevaldāms!"

Vai tad nu jau drīz nevajadzēja parādīties citiem, meitene pavērās uz ceļa pusi.

[Roviela]

Būs gan daudz, Raina piekrita Lauras vērtējumam, kārdama zobenu atpakaļ pie jostas. Tad jau ar adāmadatām ērtāk, kamēr neproti! viņa skaļi iesmējās.
Vai Tu esi dzirdējusi, ka te kādam piederētu nevaldāmi auļotāji? viņa skeptiski novērtēja draudzemes bažas par zirgu spējām. Gan jau ka Gēroks būs paņēmis tos pašus, kas mums viņreiz bija, atceries? Ar tiem nebija nekādu klapatu.

[Romija]

"Nu, ko var zināt, kas tiem lopiņiem ienāk prātā," Laura atteica. Tik tiešām īsti jau nevienam nekādi mežoņi nepiederēja, un tomēr zirdziņš paliek zirdziņš - ar saviem niķiem un stiķiem.

"Tu domā, ka viņš būs dabūjis arī Pogu?" Laura cerīgi ievaicājās, atcerēdamās nelielā auguma ķēvi, ar ko viņa bija citreiz jājusi. Neliela un mierīga - tieši tāda, kā Laurai patika. Tad it kā kaut ko atcerēdamās meitene piesteidzās pie saviem saiņiem, brītiņu pa vienu parakājās un kaut ko iebāza kabatā, tad atgriezās. "Garoziņa! Pogai!" viņa atbildēja uz Rainas skatienu.

[Ného]

Ostā piestāja skaists divu mastu kuģis ar nosaukumu "Erasa acs". Pēcāk no tā nokāpa savādi vīri, kas uzreiz izjautāja par kaut ko tuvējos jūrniekus.
mazais krogus zēns bija noslēpies aiz maisu kaudzes un vēroja svešos vīrus. Kāds no jūrniekiem ar roku norādīja uz krogus pusi. Zēns to redzēdams cik ātri vien varēdams metās uz turieni, laipaziņotu Rekam, ko redzējis. Skrienot viņš pameta galvu atpakaļ un pamanīja, ka svešinieki nesteidzas uz krogu, viņi uzkāpa atpakaļ uz sava kuģa.

Es domāju, ka mums vajadzētu pamazām gatavoties ceļam - Gēroks noteica , kad bija iztukšois kausu ar miestiņu, ko bija pasūtījis, kamēr Reks ēda brokastis. Es iziešu sagatavot zirgus.

Gēroks durvīs saskrējās ar mazo zēnu, kas ātri atvainojies aizcilpoja līdz Rekam un pastāstīja, ko bija redzējis.

[Aiva]

"Kā ar zirgiem? Dabūji?" Reks painteresējās, ātri piebeidzot brokastis un tad atslīga atpakaļ ar pēdējo malku alus kausā. "Arī tam meitēnam, kas attiecās, kā viņu tur?"

Vēl viens skatiens uz krogu, vēl pēdējo reizi domās apsvērti plāni, un tad Reks pieslējās kājās.

"Nu ko, tad nu jāsāk ja mums arī prasties, lai neesam pēdējie," viņš iesmējās, paceļot no grīdas pamatīgāku saini, ar garu, ar audeklu aptītu kārti blakus. Krodziniekam jau vakar pasūtītais ēdiens ceļam bija otrajā, mazākā sainī, turpat arī ādas maiss ar dzeramo ūdeni. "Rādi ka ceļu." Tā viņš sekoja Gērokam.

Puišeļa ierašānās ja arī pārsteidza Reku, tad ārēji tas nekādi neizpaudās.

"Paldies, te būs!" viņš pameta puisēnam vēl vienu monētu.

"Ja kas, aizteci un pavēro, kā viņi kāpj krastā," viņš nočukstēja. "Ja dodas šurp, tad lēkšo uz glāzšķūni. Un vēl padoms, vēlāk labāk aizmirsti, ka es tev maksāju." un viņš sazvērnieciski piemiedza zēnam ar aci.

Tad Reks visai straujiem soļiem devās pakaļ Gērokam pie zirgiem.

"Kur ir tas glāzšķūnis?" viņš painteresējās, pārlaižot skatienu apkārtnei un pie viena pārbaudot, cik viegli nāk vaļā šķēpa apsējs. Ek, varbūt vajadzēja bruņas uzvilkt, iešāvās prātā doma, kas gan domāja, ka tik ātri kāds atkulsies uz šejieni, viss taču bija noticis bez jebkādas kavēšanās... Varbūt, ka pie glāzšķūņa, ja kāds kavēsies... Nē, labāk prom no šejienes. Cerams, krodzinieks atminēsies, ka Reks runāja par liedagu un aļģēm...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 06.02.2007 14:53

[echo3]

Pie glāžšķūņa pienākot, Holens jau pa gabalu redzēja Lauru un Rainu. Iztālēm pamāja ar roku un pēc minūtes jau bija klāt. - Labs rīts! Gēroku vēl nemana? Ā! tur jau arī Rovens. Sveicināti! - Holens nosauca uz staļļa pusi, pieklājīgi palocīdamies pret veco meistaru.

Ko tad jūs, jau zobenu cilājat? Redzēju, spīdēja pa gabalu. - Zellis paķircināja draudzenes. Tad pievērsās Rainai, - Es iesmelšu ūdeni maisā no jūsu akas, tas labāks par mūsējo. - Tā viņš arī izdarīja.

[Romija]

"Sveiks!" Laura atņēma kalējzeļļa sveicienu. "Nē, Gēroks vēl nav manīts. Bet man šķiet, ka vēl drusku laiks ir, vai ne?" viņa apvaicājās, paskatīdamās uz sauli. Diez ko precīzi gan tā laiku noteikt nevarēja, bet vismaz varēja redzēt, ka laikapstākļi nesola uzreiz sabojāties.

"Jādomā, ka laiks būs labs šīs dienas," viņa pievērsās atkal Rainai. "Tēvs saka, ka zivis atkal pārvietojušās mazliet tuvāk līcim. Ja tuvojas vētra, tad viņas vairāk iet atklātos ūdeņos, bet, ja labs laiks, tad tuvāk krastam," viņa domīgi noteica. Zvejnieki tā visai precīzi spēja noteikt, kāds laiks tuvosies, jo no tā bija atkarīga viņu veiksme zvejā.

[rudo lapu vilcēn...]

Iepriekšējais vakars bija pagājis vicinot zobenu un biegās to iegādājoties. No rīta Rovens bija ielūkojies māsas istabā, kā parbaudīdams via jau augšā un ceļam gatava.
Pēc brokastīm puisi devās seglot zirgus. Jau iepriekšējā vakarā tika rūpīgi pārbaudītas visas zirglietas. Ilgs laiks nebija vajadzīgs, kad Rovens kopā ar tēvu katrs izveda laukā pa zirgam.
-Sveiki, sveiki!- viņš ar galvas mājienu atbildēja visiem jau atnākušajiem. Puisis smaidīja. Varēja redzēt, ka Rovenam šodien labs noskaņojums.
Stiprinot pie segliem Rainas sagatavotās somas, Rovens tikai ap ausu galam ieklausījās apkārtējo sarunās. Pie viņa bērīša sajgliem jau bija pieliekts zobens, rūpīgi peilikts. Varēja redzēt, ka puisi ar to lepojas, savā ziņā. Kā nekā, pirmais šitais ierocis, kas pieder viņam.
-Gan jau Gēroks ar drīz būs klāt. Un Tissa ar.- paņemot nākamo saini, ko litk pie segliem, viņš viegli izmeta.

[Ného]

Dabūju, dabūju zirgus, arī Tisai - jau ejot uz durvju pusi atsauca Gēroks.

Zēns priecīgs paņēma monētu no Reka un apsolijās paskatīt, kas notiek ostās, un pie reizes aizmirst, ka viņš no svešinieka saņēmis naudu, puišelim, to gribējās paturēt tikai sev. Pēc tam viņš aizjoza atpakļ uz piestātnēm.

Gēroks zirgus bija piesaitējis pie šķērsbaļķa krogus sānos. Viņš piekārtoja sglus, seglu somas un papliķējis zirgus iedeva viņiem no maisiņa cukura graudiņus.
Vari izvēlēties kādu no neapkrautajiem zirgiem - Puisis noteica, kad reks pienāca viņam klāt.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 06.02.2007 20:44

[Roviela]

Gan jau būs paņēmis arī Pogu, Raina pat nešaubījās, ka Gēroks tieši tā būs izdarījis, iesmiedamās par Lauras nākamo paziņojumu par garoziņu. Zirdziņiem, protams, pienākas našķi.

Labrīt, Holen! Raina sveicināja kalējzelli, nē, ko Tu! Es vēl pēc vakardienas jūtos nogurusi, šorīt tik tikko spēju zīmuli noturēt rokā. Mēs rādām viena otrai savus dārgumus.

Zellis aizgāja smelt ūdeni, un pa to laiku pagalmā tika izvesti zirgi, un vajadzēja sapakoties.
Meitene ar tēva palīdzību piestiprināja savas dābolainās ķēvītes segliem saiņus. Daudz jau tā darba nebija. Saiņiem vēl pievienojās ūdens, un viss. Viņa bija gatava ceļam.
Nupat, visā drīzumā arī citiem vajadzētu parādīties.

[Puķu elfs]

occ: paldies, Roviel. Mazliet aizrāvos (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Bija jau dziļa nakts, kad pēdējais saknes gabaliņš iekrita lielajā grozā pie pārējiem. Arī no sveces pāri palicis vien tāds nieciņš. Klusu nopūtusies, Tissa piecēlās kājās un izstaipījās, lai atdzīvinātu sastingušos locekļus. No spēcīgās kalmju smaržas mazliet reiba galva. Kaut kur kaimiņos ierējās suns un nobūkšķēja kādas durvis.
- Vecais Remps atgriežas no kroga, tātad varētu būt ap trijiem... Mjā, miegam netiks atvēlēta ne minūte. Varbūt pēdējais laiks sadraudzēties ar kādu rāmu zirģeli.
Pie šīs domas Tissa juta, kā muguru un plecus pārklāj zosāda, bet mati pakausī saceļas stāvus.
- Nē, laikam tā tomēr nebija gudra doma.
Vēlreiz grūši nopūtusies, meitene iespieda padusē grozu ar notīrītajām kalmju saknēm, otra rokā satvēra koka svečturi ar degošo sveces galiņu un klusiem soļiem devās uz bēniņiem. Drīz vien viss lielā groza saturs bija sabērts vairākos mazos groziņos, kas, Tissas vieglo roku iekustināti, palika klusi šūpojoties caurvējā.

- Vēl tik pāris pēdējie darbi: jāsaloka sega, ko ņemt līdzi. Tā.... Iestūķējam to kulēēēēē ēēē ēē...Nu lien taču iekšā! Tā. Šito visu drazu saberam maisā. Re, cik tīrs nu viss un kārtīgs. Nu, vai visu paņēmu? Šķiet ka jā... Nu tad, aiziet!
Jau pēc pāris minūtēm atkritumi no maisa bija izbērti pie šķūnīša, bet pats maiss žuva uz lieveņa šķībajām margām. Atskatoties pār plecu, Tissa redzēja, kā tas smagi sakustas naksnīgajā vējā, it kā mādams atvadas.
Ceļa sākumā ar Tissu sarunājās vien pūces, kas milzīgo egļu zaros audzināja jauno paaudzi. Rītausmā tās apklusa, uz mirkli atstājot krēslaino mežu klusumā. Bet klusums nebija ilgs, vietām tajā caurumus izbakstīja agri modušos strazdu pīkstieni. Pirms saullēkta viss klusuma audekls bija sapluinīts drusku druskās, gaisu pieskandināja čiepsti, svilpieni, dūdošana un čivināšana. Tissa soļoja mundri, ik pa brīdim noskrubinot kādu žāvēta ābola gabaliņu.
Tuvojoties Nīnniahai, meitenes solis nevilšus kļuva lēnāks. Tik ļoti gribējās pakavēties meža saudzīgajā krēslā, klausīties svilpojošos strazdus un vērot, kā miglas vālus caurvij meža krēslā iemaldījušies saules stari. Mulsināja vakardienas atmiņas: ciemata ielu troksnis, Holena dāvana, svešinieka tumsnējā ēna.
Drīz vien meža krēslainās, putnu pieskandinātās sienas atkāpās, paverot ceļu spožiem saules stariem, visapkārt ieskanējās cilvēku balsis, trauku šķinda, zirgu pakavu klaudzoņa.
Pēc daudziem līkločiem pa klusām, gandrīz neapdzīvotām ieliņām, Tissa beidzot nonāca pie glāžšķūņa. Balsis liecināja, ka draugi jau sanākuši. Iesprukusi pagalmā, meitene mirkli palika stāvam pie vārtiem, vērojot atnākušos.
- Lūk, Rainai un Rovanam iegādāti zobeni. Diez kamdēļ? Nu jā, gribējās, sen jau gribējās. Arī naudas pietiek. Bet vai tad šis mūsu gājiens taisās būt tik bīstams? Svešais vēl nav atnācis. Jauki.
Tissa iznāca no pievārtes ēnas un tuvojās Rainai, kas rosījās ap zirgu. Palikusi drošā attālumā, viņa pacēla roku sveicienam:
- Labrīt, labrīt visiem. Skatos, nav tikai Gēroka ar to...... lielo cilvēku

[Roviela]

Labrīt! Raina laipni atņēma Tissas sveicienu, tad runāja tālāk, tā, lai nekliegtu pār visu pagalmu, tikai tā, viņām pašām runāšanai, un Laurai. Citi - kurš smēla ūdeni, kurš rīkojās ap zirgiem, aizņemti! Vai laika klausīties.
Tu būsi šorīt gan agri iznākusi... vai nevēlies ko brokastīs iekost? Un tu, Laura? Kamēr vēl līdz pusdienām tiksim, tas ilgi būs. Jā, šie divi vēl nav, un kamēr nav, ejam, aši kādu tēju sataisīsim, ja?
Zinot, ka meitene kautrīga, nevēlas būt citiem par nastu un tā, Raina piemetināja:
Es vēl gribu tev vienu adījuma rakstu iedod. Nesen izdomāju! Man šķiet, tev varētu patikt. Vienkāršs, bet mīlīgs. Ejam! Puišiem iznesīsim vēlāk ārā kādu pīrāgu, ko iebāzt kabatās.

[Aiva]

Reks piegāja pie brīvajiem zirgiem un uzmeta pēc skata izturīgai ķēvei pāri mugurai lielāko saini, ko sāka nostiprināt ar saitēm.

Pie viena viņš pārliecinājās, vai šķēpu varēs vajadzības gadījumā ātri izvilkt no saiņa.

Laiks negaidīja.

Mazais sainis uzlikās sedliem priekšpusē un tur tika nostiprināts.

"Tik gatavs, cik varu būt." Reks nomurmināja, satverot zirgu pie pavadas un atsienot no slitas.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 07.02.2007 15:05

[Puķu elfs]

- Ek, pusi nakts nosēdēju krāmējoties ar kalmju saknēm. Kamēr to lērumu notīrīju un sagriezu, bija jau arī laiks doties prom. Ne ko ieēdu, ne acu aizvēru. Bet gājiens caur naksnīgo mežu bija tā vērts. Un rītausma. Un saullēkts. Un migla. Un.... - varēja redzēt, ka Tissa būtu gatava vēl ilgi stāstīt par mežā redzēto un dzirdēto, bet viņa sakautrējās un apklusa.
- Brokastīs? Nu nē, ko tu... nesatraucies. Es jau apēdu dažus žāvētos ābolus. - Bet iztēle uzbūra krūzi saldas, kūpošas tējas un bļodu ar svaigi ceptiem pīrāgiem. Pretēji gribai, mute piepildījās ar siekalām, kuras Tissa skaļi norija. Saminstinājusies meitene skatījās uz saviem apavu purngaliem, bet izdzirdējusi par jauno rakstu, atdzīvojās un ieinteresēti klausījās.

[Roviela]

Nu re! Tad nāc, būs tieši laikā! Kamēr vēl kavētāji nav uzradušies, Raina uzmundrinoši pamāja ar galvu un piemiedza ar aci.
Un tu arī, ja? tas bija domāts Laurai.
Raina aši, un it kā sazvēnieciski piegāja pie mājas durvīm un paraudzījās iekšā, tad pagriezās un vēlreiz aicinoši pamāja ar roku. Tas nozīmēja - nav neviena! Nāciet! un nozuda durvīs.
Viņai sekojošie var dzirdēt, kā meitene virtuvē krāmē traukus, un tad, kad draudzenes ieskatās pa durvīm, uz virtuves galda malas jau ir noliktas krūzes un tējas uzlējums, bet galda vidū - droši vien vēl no brokastīm, stāv šorīt cepts pīrāgs-plātsmaize ar speķa gabaliņiem un blakus trauks ar sviestu.
Un Raina pati, smaidīdama, stāv virtuves vidū, turot tējkannu ar karstu ūdeni.

[echo3]

Sveika, Tissa! - Holens līkņāja pie akas pagalma otrā pusē. Tad atcerējās svarīgu lietu un nosauca pāri visai sētai, - Roven, vai cirvīti neaizmirsi? Es savējo paņēmu, bet otrs arī var noderēt. - Kad zellis atkal varēja pacelt acis, visas meitenes no pagalma bija nozudušas. Laikam istabā parunāties sagāja.

[Romija]

Laura sasveicinājās ar Tissu un pēc Rainas aicinājuma apķēra draudzeni ap pleciem un ieveda iekšā.

"Mmm, šitais gan labi smaržo," viņa dziļi nāsīs ievilka pīrāga smaržu. "Šitie jums vienmēr sanāk baigi labie," paslavējusi, Laura nogrieza 3 gabaliņus - sev, Tissai un Rainai. "Tēja arī kā reiz labi klāt derēs! Ceļš jāsāk ar pilnu vēderu un labām domām," meitene smaidot apsēdās uz krēsla pie galda un pastiepa roku ar krūzīti Rainas virzienā.

[rudo lapu vilcēn...]

Pabeidzis stiprināt somas, Rovens, ar vieglu smaidu uz lūpām, vēlreiz paŗlaida skaitenu pagalmam, itkā meklētu ko aizmirsušos.
-Labrīt, Tissa!- viņš atņēma meitenes sviecienu. Tad visas trīs veikli nozuda namā.
Vēlreiz pārlaidis skatienu paŗi pagalmam un bŗidi pakavējies pie ceļa uz pilsētu, Rovens lieku reizi paŗbuadīja, vai viss, kas viarāk vajadzīgs, būs viegli izvelkams un atrodams, bet mazāk vajadzīgais - nolikts dziļāk.
-Cirvīti protams, ka ieliku! Kur ta bez tā, ar zobenu jau malku neskaldīsi.- viņš viegli iesmējās. Viens cirvis, tas ir labi, divi cirvji - darbs ritēs ātrāk uz priekšu.

[Puķu elfs]

Lauras roku vadīta, Tissa drīz vien nokļuva virtuvē, kur aicinoši smaržoja svaigi uzlieta tēja un pīrāgi. Mazliet patielējusies, meitene sēdās pie galda. Sen gan tēja nebija bijusi tik garda, bet pīrāgs pazuda mutē pārsteidzošā ātrumā. Uzlasījusi no klēpja un galda tur nobirušās drupatas, Tissa kāri paraudzījās uz atlikušo plātsmaizes gabalu. Brīdi minstinājusies, viņa tomēr uzdrošinājās ierunāties:
- Raina? Vai... drīkst vēl vienu gabaliņu? Loti labi sanākuši. Vai arī... Vai arī man ļoti gribas ēst. - Tissa neveikli iesmējās.
Negulētā nakts, garais ceļš, pīrāgi, tēja un apkārtējais miers summā panāca savu. Locekļos iegūlās gurdums, plakstiņi kļuva tik smagi, tik smagi! Tissa visiem spēkiem centās sekot līdzi sarunai, kā arī uztvert visu, ko Raina stāstīja par jauno adījuma rakstu, bet atmiņa saglabāja vien izplūdušus tēlus un reibinošu tējas smaržu.

[Ného]

Nu, ja gatavi, tad gatavi. - Gēroks noteica un atsaitēja pārējos zirgus. Paņēmis viņu pavadas, viņš izgāja uz ceļa un uzsauca Rekam - Ejam, pēc piecpadsmit minūtēm būsim galā.

Tā arī bija, abi vīrieši pie glzšķūņa bija pēc nepilnām 15 minūtēm, nedaudz pirms deviņiem. Pagalmā redzēja tikai Holenu un Rovanu. Sveiki draugi, vai visi ir ieradušies? Kur meitenes? - Gēroks skaļi uzsauca, lai draugi dzirdētu.