Dzīves jēga, Kāda ir tava? Un vai tāda vispār ir? Opcijas

[Eriette]

Šādam līdzīgi pavedieni jau ir bijuši, bet šis ir mazuliet savādāks, turklāt iepriekšējajos vairs necar iesūtīt postus.

Kas tad īsti ir dzīves jēga? Šinī gadījumā gribas citēt draudzeni Kristu : Kāda vēl jēga?! Bērnībā mums jāiet skolā, kad esam pieauguši - jāstrādā, bet vecumdienās jādzīvo uz kapeikām. Nē, dzīves vienīgā jēga ir ēdiens - un viņa iekodās milzīgā Kinder Delice. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Āber nopietni - ir dzirdēts, ka dzīves jēga ir mīlestība. Kādēļ es tam īsti nepiekrītu, tūlīt izlasīsi. Tad, kad es esmu dziļi laimīga un sajūsmināta, nu ļoti, ļoti - tad par dzīves jēgu nemaz negribās domāt, tikai izbaudīt mirkli. Un padomā, ja tu visu dzīvi būtu tik sasodīti laimīga, (tas gan nenotiks, bet ja nu) vai tad... Nebūtu gana?
Nu mans secinājums - mana dzīves jēga ir būt laimīgai ( un pierīties Kinder Delice kamēr var (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ). Tā kā visbiežāk cilvēkus laimīgus dara mīlestība, tā arī varētu būt viena no dzīves jēgām. Visu laiku būt laimīgai tāpat neizdosies, taču pasmaidīt arī par mazām lietām var.

Nereāli, bērnišķīgi un. Tomēr.
Ja ir mērķis, tad to sasniegt ir vieglāk, nekā tad, ja tas nezināms.

Tava dzīves jēga? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Hermaine]

Man jau liekas, ka nevajag lieki sarežģīt lietas, un ka ar attiecīgo teicienu vien ir domāts, ka neeksistē tāds vienots universāls mērķis vai jēga, kas būtu aktuāls visiem. T.i. nav šī te vienotā objektīvā mērķa, kamēr dzīves jēga kā subjektīvā mērķa sasniegšana (vai tiekšanās uz to) jau faktiski ir automātiska, un ne vien cilvēki, bet arī visa pārējā dzīvība uz to tiecas gluži neapzināti.

Par vienotu mērķi - visticamāk tāds tiešām neeksistē, par to liecina kaut vai socioloģiskā aptauja šīs diskusijas sākumā. Par jēgu; tā jau ir cita lieta. Vismaz kā es to saprotu, ar vārdu "jēga" parasti atpazīst jautājumu "kāpēc?" (dzīves jēga - kāpēc (es/cilvēki) dzīvo(ju)).
Šajā ziņā pa lielam piekrītu Mattiasa komentāram -

Savā pārcivilizētajā prātiņā jūs sev varat izgurdot jebkādas jēgas, kādas vien gribat (galu galā, lai par to aizdomāties, cilvēka prātam bija gana jāatīstās), taču daba mums, kā visiem dzīvniekiem, bija paredzējusi izdzīvot tik ilgi, kamēr radīti un izaudzināti pēcnācēji. Un viss.

kas pa lielam ir pašsaprotamais, uz ko "visa pārējā dzīvība tiecas gluži neapzināti". Acīmredzot, mazāk inteliģentu sugu dzīves jēga arī aprobežojas ar minēto vairošanos un izdzīvošanu, tikai cilvēkam ir parādījušās arī citas interese, kas ietekmē viņa pašapmierinātību. (Katrā ziņā cilvēks ir tāda dīvaina suga, kurai ir novērojamas pašnāvnieciskas tieksmes.)

Tā kā man nav iemesla apšaubīt, ka mēs kā cilvēku suga Homo sapiens būtiski atšķiramies no citām dzīvības formām izdzīvošanas un dzīvošanas instinkta ziņā, tad ir jābūt noformulējamam dzinulim, kas atbilstu ikvienam no mūsu sugas indivīdam (ko es jau piedāvāju iepriekšējā komentārā). Skatīsimies patiesibai acīs - neesam jau nemaz tik īpaši, kā dažbrīd gribas domāt. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/cool.gif)