Šādam līdzīgi pavedieni jau ir bijuši, bet šis ir mazuliet savādāks, turklāt iepriekšējajos vairs necar iesūtīt postus.

Kas tad īsti ir dzīves jēga? Šinī gadījumā gribas citēt draudzeni Kristu : Kāda vēl jēga?! Bērnībā mums jāiet skolā, kad esam pieauguši - jāstrādā, bet vecumdienās jādzīvo uz kapeikām. Nē, dzīves vienīgā jēga ir ēdiens - un viņa iekodās milzīgā Kinder Delice.

Āber nopietni - ir dzirdēts, ka dzīves jēga ir mīlestība. Kādēļ es tam īsti nepiekrītu, tūlīt izlasīsi. Tad, kad es esmu dziļi laimīga un sajūsmināta, nu ļoti, ļoti - tad par dzīves jēgu nemaz negribās domāt, tikai izbaudīt mirkli. Un padomā, ja tu visu dzīvi būtu tik sasodīti laimīga, (tas gan nenotiks, bet ja nu) vai tad... Nebūtu gana?
Nu mans secinājums - mana dzīves jēga ir būt laimīgai ( un pierīties Kinder Delice kamēr var ). Tā kā visbiežāk cilvēkus laimīgus dara mīlestība, tā arī varētu būt viena no dzīves jēgām. Visu laiku būt laimīgai tāpat neizdosies, taču pasmaidīt arī par mazām lietām var.

Nereāli, bērnišķīgi un. Tomēr.
Ja ir mērķis, tad to sasniegt ir vieglāk, nekā tad, ja tas nezināms.

Tava dzīves jēga?

mana dzīves ir prātot par dzīves jēgu.

A kāda no tā jēga?

Dzīves jēga mainās katru brīdi, katru dienu. Jo mainās apstākļi, uztvere . Kad cilvēks ir tādā jocīgā stāvoklī - jeb, iemīlējies - tas ir vienīgais, kas sēž galvā. Un viss. Ja nē, tad ir daudz laika padomāt, pārdomāt un dzīvot savu dzīvi , nevis kaut pusi no tās - lielu daļu egoistiski aizņem otrs cilvēks, maitasgabals tāds.
Man - pagaidām - dzīves jēga ir panākt visu , ko vēlos .
Jā, jā, materiāliste , paldies.

Bet vai tad laime nav tas ko vēlies? Ko vēlas katrs?

dzīves jēga ir dzīvot, tas arī viss, dzīvot lai kā arī nebūtu, jo pēc dzīves vairāk nekā nav. Nav jēgas pavadīt to vienās pārdomās, ir jādzīvo un jāizbauda bezmaz viss kas tev iri, tēju, piparkūkas, vientulību, bailes, un agoniju ieskaitot, jo vēlāk tā vairs tev nebūs. Tevi apraks un nekas pāri nepaliks.
Tāpēc ir jādzīvo, jādzīvo ātri un ar prieku, tā tad arī ir visa tā izdaudzinātā jēga.

Tas jau jā, ja esi piedzimis, tad atliek tikai dzīvot. Laimīgi. Līdz mūža galam. Pasakas nebeidzas.

beidzas gan.

Esmu neesmu katrs, es neesmu vidējais , pelēkais cilvēks un mans mērķis nav iekļauties sabiedrībā , tēlojot , ka meklēju mīlestību un laimi .

Par tavu atbildes postu.
Saki godīgi - tu esi sastapusies ar realitāti smagā kategorijā,
vai tas ir sniegs ārpusē, kas liek tev domāt tik skaisti un jauki?

nav jāmeklē. atnāk pati.



nebeidzas.

tad man jautājums, ko nozīmē vārds Beigas katras pasakas galā?

pardon, kurā vietā tika runāts kaut kas par pasakām un laimīgām beigām? es laikam pati sevis rakstīto palaidu garām, tu domā ka baudīt dzīvi nozīmē dzīvot laimīgi un viegli? Kas par muļķībām. Tas nozīmē izciest to pašu ko apkārtējiem tikai saprotot vairāk par viņiem, es izbaudu to no kā viņa baidās, es nenoliedzu to ka arī man ir slikti, bet es saprotu kāpēc un kas ar mani notiek. Pamēģini pati pieņemt un zināmā mērā izbaudīt pilnīgi visu kas ar tevi notiek. Un nē, es neesmu mazohiste vai kā nu to tur sauc.
Pamēģini izbaudīt un saprast to, ka visi ir tevi apčakarējuši un pametuši, to ka esi viens, to ka nevienam nevari uzticēties, to ka tev ir nomiris tev tuvs cilvēks un tu neesi bijis viņam klāt, to ka tev sāp tā ka jūc prātā. Pamēģini izbaudīt agoniju, tieši tāpat kā baudi vasaras lietu, labu kompāniju, garšīgas vakariņas, un pirmos sniegpulkstnīšus pavasarī. Pamēģini, tad parunāsim.
Vabūt jums nāve nav beigas, bet man ir tikai šī dzīve, jūs dzīvojat gatavojoties nāvei, bet es dzīvoju, lai dzīvotu, un dzīvošu tik ilgi cik vien tas būs iespējams. Izdzīvojot tam visam rodas jēga, rodas jēga dzīvei un par to es arī tagad runāju. Par dzīves jēgu.

Jā. Dzīves jēga ir pati dzīve. Nav citas. Citi visi ir mērķi, pēc kuriem skrienot, var aizlaist postā visu laiku, kas tev ir.
Apmēram - "beigšu skolu, tad apprecēšos, tad tik būs labi!" pēc tam - "apprecējos, ir bērni, ak, paaugsies, tad tik būs labi!" pēc tam "paaugās, tagad darbs noriebies, grūti, aiziešu pensijā, tad tik būs labi!" un tā tālāk. Gaidām un sapņojam par laimi kaut kad, napamanot, ka tā ir tagad. Katram savējā. Ikdienišķa.

Drusku līdzīgi, bet ne gluži tas pats, kas dziesmā. Dziesma tomēr ir pārāk "fatālistiska", lai es tai 100% piekristu, jo es neatbalstu ideju par sēdēšanu un nekā nedarīšanu, gaidot, kad laime iekritīs klēpī:
У природы нет плохой погоды
Каждая погода благодать
Дождь ли снег любое время года
Надо благодарно принимать
Отзвуки душевной непогоды
В сердце одиночества печать
И бессонниц горестные всходы
Надо благодарно принимать
Надо благодарно принимать
Смерть желаний годы и невзгоды
С каждым днем все непосильней кладь
Что тебе назначено природой
Надо благодарно принимать
Смену лет закаты и восходы
И любви последней благодать
Как и дату своего ухода
Надо благодарно принимать
Надо благодарно принимать
У природы нет плохой погоды
Ход времен нельзя остановить
Осень жизни как и осень года
Надо не скорбя благословить
Надо не скорбя благословить
Надо не скорбя благословить

Meklēt dzīves jēgu ir muļķīgi, jo katra cilvēka dzīvei ir cita jēga un katram šī jēga ir jāatrod pašam. Viens dzīves jēgu neatradis nolems izbeigt savu dzīvi. Cits turpinās cīnīties un atradīs jēgu mīlestībā, cits lielā naudā, cits savu dzīvi nespēj iedomāties bez darba un tā ir viņa dzīves jēga. Tomēr vienā jāpiekrīt ir nedomājo, ka dzīves galvenā jēga ir pati dzīve.

dzīvei nav jēgas ir tikai iespējas cīnīties par mīlestību un citām lietām lai iegūtu dzīvei jēgu jāzina ko tu gribi darīt tālāk nākotnē es to zinu un manai dzīvei ir jēga.

Dzīvo un otram ļauj dzīvot!

nezinu, sev jēgu nezinu. varbūt jēga ir, lai mēs kļūdītos un nemitīgi saprastu, ka mēs neko nekontrolējam. jāiemācās pazemība. jāsaprot, ka ir arī citi, kurus pat ļoti ietekmē tavas izvēles.

Lieta taada ka lai cik ciitiigi tu mekleetu dziiwes jeegu neatradiisi-jo taas nemaz naw....
Muusu wieniiga jeega piesaarnjot pasauli liidz tam ka sheit newkas ne aug,ne dziiwo......

Un tavējā vēl ir besīt citus ar savu rakstības stilu un izteicieniem kaucekļos. Redz - jēga tomēr ir.

Dzives jega?

Piedzimt, dziivot, mirt.

Viss. Kas velas tas macas un strada.

bezjedzigs cikls...

Mana dzīves jēga-piepildīt savu likteni un nodzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi. Tik vienkārši

Dzīves jēga pastāv tikai tad, kad ir ticība pēcnāves dzīvei. Parastā patiesība.

Varat meklēt jēgu cik vien uziet, bet galu galā cilvēks mirst. Un, ja pēc nāves nekā nav, tad jēgas dzīvei arī nav. Ir tikai mērķi. No viena - pie otra - līdz galam.

Dzīve ir sadalīta tumšās lietās un gaišās. Tās papildina viena otru un, ja nebūtu tumsas, mēs nespētu novērtēt tos brīžus, kad esam laimīgi, jo mēs vienkārši nezinātu un nespētu izprast, kā ir tad, kad esi patiesi laimīgs, ja laime būtu katru dienu. Tāpat ir arī ar nelaimi, protams.

Dzīves jēga man personīgi ir nevis prieks vai mīlestība, bet gan iespēja izbaudīt šo pasauli tādu, kāda tā ir. Mana dzīves jēga ir saule un zilas debesis un zaļa zāle un ozols, kas aug manā pagalmā un es ceru, ka neviens nekad (vai vismaz tuvākajos manas šeit dzīvošanas gados) to pat neiedomāsies nocirst! Citādi es pārvākšos uz dzīvi ozolā un būšu tā aizstāve!

Protams, mana dzīves jēga ir arī mīlestība. Jā, arī tā, jo bez tās es būtu tukšs cilvēks. Nu, manā izpratnē tukšs.

Mēs zaudējam patieso jēgu, kad ieslīgstam rutīnā, kas mūz vajā, jo tik bieži ir jāatkārto viens un tas pats. Mācības, darbs utjp. Tādos brīžos tiešām liekas- nu kāda jēga? Bet jēga ir. To tikai ir jāpameklē!

Row

Dzīves jēga ir dzīvot - izbaudīt gaismu un tumsu, piedzīvot visu emociju gammu. Jo ja tu neesi redzējis sauli tu nezini ka dzīvo ēnā.
Lūk arī mana dzīves jēga - izbaudīt un iepazīt to!

Saka ka dzīve ir kā zebra... balta... melna... balta...melna... līdz beidzot pienāk D**sa..

Un kas šajā gadījumā būtu tā vietiņa?
Nebūšu orģināla - dzīves jēga ir dzīvot dzīvi dzīvu dzīvi dzīvā dzīvē dzīva dzīve.

Dzīves jēga? Dzīvot! Izbaudi to. Daudzi cilvēki veic pašnāvības. Kāpēc? Viņiem dzīvot apnicis? Un vēl pietam jaunieši mūsu vecumā. Dzīvot ir dots vienreiz. Un dzīve ir jāizbauda.

Spiediens, kāds to nevar izturēt. Kādā konkrētā punktā tu jūties tik dusmīgs, tik savainots, tik apvainots, ka liekas, ka tā vairs nevar. Ir līdz kaklam, nav iespējams to vairāk paciests. Un tas no tiek. Manuprāt vismaz lielākā daļa kādreiz ir domājuši par pašnāvību, bet dažiem tā ir realitāte ar kuru jāsadzīvo. Daži ir pietiekoši vāji, lai tam pakļautos. Tas ir izmisuma solis.

Dzīvei ir jēga. Kur? Kāpēc? Kāda?

Ir jādzīvo, lai to saprastu, vai jādzīvo lai dzīvotu, vai jādzīvo, lai citiem būtu uz ko skatīties. Jāpiepilda savi sapņi vai jānodzeras ar draugiem un tad jāpiemin šī situācija ar smiekliem un draudzīgi zobošanos.

Kāpēc es dzīvoju? Es dzīvoju aiz ziņkārības.

Arī tad ja man būtu līdz kaklam un es to vairs nevarētu paciest nu nekad es nedomātu par tādu iespēju kā pašnāvību. Nu tas jau ir stulbi. Un vēl dzīves sākumā darīt sev galu? Viņš (kāds cilvēks) neizčakarē tikai sev visu dzīvi, bet arī apkārtējiem. Es saprotu, tad kad cilvēkam jau ir pie 70 viņš jau pats sev ir apnicis (pašam grūti pakustēties u.t.t.) viņš atvieglotu savas ciešanas un mocības izdarot pašnāvību. Bet arī tad es nekādu pašņāvību netaisītu. Dievs cilvēkam ir devis iespēju dzīvot, bet kā cilvēks viņu izmanto? Uztaisa pašnāvību! Cilvēki kuri ir izdarījuši pašnāvību viss nenonāk 6 debesīs, bet dotas taisnā ceļā uz elli!

Kā jau teicu, tas ir izmisuma solis un daži vienkārši ir pārāk vāji. Bet katram ir izvēle, tavējā ir dzīvot neskatoties ne uz ko?

Manējā tiešām ir dzīvot neskatoties ne uz ko. Nepadoties arī tad, kad virsū nāk tās domas par pašnāvību (man personiski nekad nav nākušas).

Pagaidām mana dzīves jēga ir māksla un , laikam, tā arī paliks.
Doomājams, es sava mūža beigās palikšu traka.

manējā arī tikai piespiedu kārtā. un pa vidu maisās sports...

bet tā vai tā-es esmu par to laimīga jo man ir jēga dzīvot. un kamēr vien man ir šī mākslinieciski dīvainā apziņa, es jūtos daudz normālāk nekā bez tās.
un tieši šī neikdienišķā deva dīvainības man uz visiem tiem pasaules murgiem ļauj noskatīties bez raizēm

Man šajā konkrētajā brīdī šķiet, ka dzīves jēga ir... nodzīvot tā, lai beigās, tad, akd tu gulēsi uz nāves gultas un atskatīsies uz savu dzīvi, tev nebūtu nekas jānožēlo. Es nesaku, ka cilvēkam vienmēr ir jāizdara tā saucamās "pareizās" izvēles un ka nedrīkst kļūdīties. Nebūt nē. Es tikai saku, ka nedrīkst pieļaut tādas kļūdas, ka pēc tam visu dzīvi jāšausta sevi.
Es gribēju rakstīt vēl kaut ko, bet sapratu, ka tas īsti neattiecas uz pavediena tēmu

Dzīvei ir jēga? Nav ne jausmas. Iespējams, ka ir jau, ir..
Ja katrs potenciālais un arī nepotenciālais pašnāvnieks apsēstos un padomātu par to, tad ko tas dotu? Ha..

Pēdējā laikā mani māc doma, ka cilvēki ir tikai tāda dabas kļūda.. Un kādēļ gan dabas kļūdām būtu jādzīvo ar kaut kādu jēgu? Dižie zinātnieki ir izskaitļojuši, ka cilvēki izmirs. Gluži kā dinozauri, agrāk. Kādēļ gan cilvēka dzīvei būtu jāpiešķir kāda jēga? Kādēļ dzīvo čūskas? Vai arī tām ir sava dzīves jēga?

Varbūt mūsu dzīves jēga ir tāda pati kā dinozauriem? Izmirt un pēc tūkstošiem gadu, lai mūsu kaulus un ierīces atrod nākamie planētas iedzīvotāji? Viss sāksies atkal no gala, tikai sekas būs savādākas.

Dzīvo un neuzdod jautājumus par dzīvi. Liecies mierā, nedomā, cilvēk. Tu esi tikai marionete dabas priekšā. Tu apniksti, tevi izmetīs un tu tiksi otrreiz pārstrādāts.

Dzīvei nav jēgas un nebūs.

Tas ir mūžīgs, nebeidzams cikls, kas nekad nemainās, ja nu vienīgi cilvēki, kas tajā piedalās.
Dzīve ir bezjēdzīga un tā kā Dievs mums to ir devis, tad atliek vien dzīvot un ēēēēst.
Piekrītu Emo.tional. Gan jau mūsu suga kādreiz mirs. Tas ir nenoliedzami. Kādreiz izsīks ūdens resursi, mēs noslīksim savos mēslos, izkusīs ledāji un ozona slāņa vairs nebūs. Un visi nomirs. Protams, mums to nepiedzīvot tā kā varam mierīgi piekopt dzeršanu, izvirtības un ēēēšanūū.
Kā reiz kaut kur bija teikts, nāks Dievs un mūs visus savāks dzīvot Paradīzē. Bet tas tā.

WRONG! Dzīvei vienmēr ir bijusi jēga.

Mana dzīves jēga ir sasniegt visus savus iepriekš uzstādītos mērķus.

Jēga ir tik liela, ka mēs nespējam to apjēgt.

zīves jēga jau būtu lai padrītu pasaulē ko labu un atstāt tur savas pēdas, lai atrastu laimi savā un citu dzīvēs... bet cilvēki padara savu dzīvi sarežģītāku ar izglītibu, principiem un normām... cilvēks ir pārāk ziņkārīgs un alkatīgs, bet jādzīvo tolerancē, vienīgā lieta ko būtu jēga ievērot...

mana dzīves jēga ir domāt, strādāt, darīt un vsp darīt to ko normāli cilvēki dara.

Nu mana dzives jega ir but laimigai!( paskaik es to vel neesmu sasniegusi!!!)
Vel izbaudit dzives labumus! Bet ja ta padoma, mana dzives jega ir bisku nozelojama!

Mīlēt citus un būt mīlētai!

zinu ka izklausās stulbi, bet manuprāt cilvēkam daudz nozīmē ja kāds viņu mīl
cilvēki nevarētu dzīvot bez mīlestības
tas ir zināms jau sen

Mēs dzīvojam, jo kāds tā ir sagribējis.. mana dzīves jēga nav tā lieta ko izblāmēt internetā, bet ja godīgu es nezinu kāda tā ir.. Es dzīvoju, jo mīlu dzīvi tādu kāda tā ir!

A ko lai dara ja pats iisti nezin ko veelas. es nezinu savas dziives meerki. Man nav ne jausmas kas ir tas uz ko tiekties. ???

Nomirt.

Mana dzīves jēga? Hmm, atzīšos, ka ne vienu reizi vien ir par to domāts. Kaut kādi tādi episki mērķi ir dzīvot dzīvi pašu par sevi, tā, lai ir ko atcerēties, tā, lai netraucētu citiem utt. Varbūt, ka mans mērķis ir dzīvot skaisti. Un nevis tajā parastajā izskaistinātajā izpratnē, bet manā izpratnē par skaistumu. Citējot kādu slavenu domātāju un ciniķi: "You can live with dignity, but you can't day with it". So, ko tas nozīmē? Dzīvo un neuzdod jautājumus par to, kāpēc tu dzīvo, bet gan par to, kā tu to dari.

Manuprāt tā ir uzkrāt garīgo pieredzi, veidot Dievam tīkamas atziņas un arī atstrādāt karmu...
Un manuprāt tas iespējams caur cilvēciskajām attiecībām un mīlestību (vārda plašākajā nozīmē)...

Noteikti tā nav iegūt "labu izglītību" un pavadīt mūžu pildot svešu maku, brīvos mirkļus veltot popkultūrai...

Varētu arī perfekcioniski teikt, ka dzīve jānodzīvo vienmēr rīkojoties pareizi un apgaroti, lai vēlāk nevarētu teikt, ka varēja/vajadzēja rīkoties labāk...

Nodzīvot dzīvi tā, lai vecumdienās, atceroties, kas un kā bijis, varētu bez kauna un pašpārmetumiem to atmiņās izdzīvot vēlreiz.

Es to neizdomāju. Tie ir kāda dižgara pārfrazēti vārdi, tikai es neatceros, kura.

[color="#000000"][b]ta tad ... visi baigi runa par milestibu,par makslu.. bet tas taka ir tad ja runa par sevi.. bet jums nesķiet ka mes dzivojam kam lielakam neka tikai sev.Piemeram es neticu ka nomirstot vairs neka nav.. zini,zinu tas liekas neticami un ````i .. bet tur jau tas knifiņš-mes dzivojam,mirstam,ir lab cilveki,slikti cilveki,sliktajiem viss sliktais naak atpakal(east dzirdejushi par bumeranga efektu)un ari labais naak atpakal.. bet nav jau jadara labas lietas lai labais naak atpakalj -ir jadara taaka pasam sķiet pareizi.. tapat ka musdienas atzist tikai viena veida skaistumu..tapat ari atzist tikai viena veida labas un pareizas lietas..
Pēc manaam domam cilvekiem nevajadzetu buut tik egojistiskiem jeb dzivot lai citiem izpatikt.. ka jau te dazs labs raxtija ka gribetos izdariit pasnaviibu ..esmu par to domajusi-jo ir taa apnicis uztraukties par to ko citi domaas,vai ka dzives jegas..patiesam butu labak dzivot bezrupigi par to nedomajot ,jo cilveki par to tik daudz doma.. un vai zinaat jo vairaak doma un zin ,jo gruutak ir dzivot.. vnk jadzivo tik nost...(man viegli teiktt)
un runajot par milestibu vai kads vispar var izskaidrot kas tas ir?! jo es lidz sim vel nesmu sastapusi pat neko lidzigu...
taka tada istaka miletiba drosi vien pa tiesam gadaas tikai vienam,vai diviem no miljona...
viss pareejais ir tikai iluzija varbut visa dzive ir viena liela iluzija... ?! njam cik cilveku tik viedoklju...
un ka jusm liekas milestiba jamekle vai ta atnak pati... ?!

Manuprāt, galvenā dzīves doma ir pilnveidoties, līdz ar to arī jēga.
Dzīvot neziņā ir neaptverami sausi un garlaicīgi, taču piekrītu, ka daudzus tas dara laimīgus.
Mani tomēr ne. Citēšu lielisku rakstnieku ''Tu jau tagad zini pārāk daudz, lai būtu īsti laimīgs'', lūk, tā ir arī manā gadījumā.
Laime ir daudzpusīgs jēdziens - katram tā asociējas ar ko citu, tādēļ nevaru teikt, ka arī laimi nevar saukt par dzīves jēgu - var, man laime ir zināšanas
Tātad, īsāk sakot, mana dzīves jēga ir pilnveidoties tiktāl, cik to spēs mans prāts, cik arī, protams, pagūšu, no nemirstība man nav dota.